Tradicionālā transkripcija

[kãzas]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[kɑːzɑs]


[k] – nebalsīgais troksnenis

[ã] – garais patskanis

[z] – balsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Divzilbju vārds

Ortogramma – ā.



kāz­­­­­ sakne, vārda celms

-as  galotne



kāz-as 

    kāz+iņ-as

    kāz+(i)+niek-s

kāz+(i)+niec-e

     at+kāz-as

             at-kāz+niek-s

             at-kāz+niec-e

   kāz+o-t        kāz-o+ties  

      kāz-o+tāj-s


diž+kāz-as

sudrab+kāz–as




kāzaspatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, daudzskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija

 

Daudzskaitlinieks.

 

vsk.

dsk.

N.

 

kāz-as

Ģ.

 

kāz-u

D.

 

kāz-ām

A.

 

kāz-as

I.

 

ar kāz-ām

L.

 

kāz-ās

V.

 

kāz-as!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsKāzas ir vieni no skaistākajiem mūža godiem.

2) izteicēja daļa – Svarīgākais notikums katra cilvēka dzīvē ir kāzas.

3) galvenais loceklisZelta kāzas.

4) papildinātājs – Nākamgad vecāki svinēs sudraba kāzas.

5) apzīmētājsKāzu svinības tika rīkotas lauku sētā.

6) vietas apstāklisKāzās bija lūgti tikai ģimenes locekļi.  



kāzu aģentūra, kāzu albums, kāzu apavi, kāzu apsveikums, kāzu avīze, kāzu bankets, kāzu ceļojums, kāzu ceremonija, kāzu dāvana, kāzu diena, kāzu dziesmas, kāzu etiķete, kāzu ēdieni, kāzu frizūra, kāzu fotogrāfs, kāzu gadadiena, kāzu galds, kāzu goda vārti, kāzu godi, kāzu gredzeni, kāzu gulta, kāzu ielūgums, kāzu jubileja, kāzu kleita, kāzu laiks, kāzu liecinieki, kāzu maršs, kāzu mielasts, kāzu muzikanti, kāzu nakts, kāzu pajūgs, kāzu paražas, kāzu pušķis, kāzu rituāls, kāzu runas, kāzu rotaļas, kāzu salons, kāzu ticējumi, kāzu tradīcijas, kāzu torte, kāzu uzvalks, kāzu vadītāji, kāzu valsis, kāzu viesi

 

dēla kāzas, dimanta kāzas, dzintara kāzas, karaliskās kāzas, meitas kāzas, rožu kāzas, sudraba kāzas, zelta kāzas

 

aicināt kāzās, dzert kāzas, gatavoties kāzām, iet uz kāzām, lūgt kāzās, rīkot kāzas, svinēt kāzas

 

bagātas kāzas, jautras kāzas, plašas kāzas

 



 

 [Precinieki] sezdìenâs bràukuši derìbâs. Làimìgas dìenas: ùoterdìena, catùrdìena, sezdìena un svèdìena. Trešdìena un pìegdìena – nalàimìgas dìenas; trešdìenâ tok Pestîtàjs poārduoc(-ts), pìegdìenâ – kristâ sisc(-ts). 
Tùo jòu moàte àr stoâstija, ka precenìeki joàjši ùn stoâstijši, ka pazuduse gùotiņa vòi ràibà vistiņa. Ta atkàl soâkuši runât un precêt meîtu.

Màrte visu palaîž, koâ šis [vīrs] grib. Tàus [Indriķis] poc (-ts) goàjs precêt. Moàte nimoz nasùolijsês iêt. Lài tas cìlvàks koâc(-ds) esùot, ka viņš toâc(-ds) miêrìks(-gs) esùot, ta cic(-ts) làikàm nau paticis nùo mûsu moàtes. „Kroàcês” visi tik miêrìgi bijši, i ļauna voārda nazìrdèjse. Pìlmaņi bijši nagônti, piâsušiês un boàrušiês. Šì namoàcèjse ì runât. Mûsu moàte gòn iscìetês, viņa bij gòn pacìetìga.

Tàus aîcinàjs, lài noàkùot pruôjàm àr abìem dâlìem. Ka povasaruôs bijse tà pļova poārplûduse, ta iskatijsês koà Gàuja. Toâ viênmēr dùomàjse: visu mûžu gàuži raûdu/ vìênas dìenas goàjumiņa (ka goàjse pie làulìbām)/ lobâk bûtu tùo dìeniņu/ ûdeniê pastàvèjse.

     Grìmmaûžu Ànnèi [kāzu dienā] jòu bij sasituši mìetus ùn stakles un [aizlikuši] àiskārtni prìekš, un, ka bràuce koàzenìeki, vede brùti, ta nalaîde moàjâ ìekš. Brùte soâka boārtiês, ka viņas zîvê tàisùot toâdus šķēršus. 
Brùtèi àissèjši acs un to
â áizvaduši, làì naraz ceļa atpakàļ, tas jòu tùolàik, kad sieves zoguši, pie golda àr sêdèjšas àissaktiem sejìem. Es àr gòn nazinu, koâ tùorèizi varèja zîvuôt cìlvàks, ka pìe toâda pìegoàja,  kas napatìk. Kas toà pàr vàlla bûšanu bijse!

Brùgāns sêdèja, ta brùte, ta toàs lizenîcas; lìelâkà toà pìrmà – un ta toàs divas viêna pêc ùotras.

Joànis apprecèja sovu skùolas biedreni. Viņa jaûna apprecèjâs. Satàisa kùopâ un saprecina abus, agrâk toâ  pùlka apprecinàja, sarunàja ùn satàisija kùopâ.

 Koàzenìekìem zixgi àr appuškuôti: mèijas bij spraûstas ùn papìra šļeipas bij liktas ap lùokìem ùn ap slejām, un pìerê moti zixgàm sapîti àr šļèipām. Ùotrâ svèdìenâ toàs atkoàzas zêre. Ta vê bràuce tìe tùlâki rodi ùn zêre, ùn  êde toâpot koâ koàzâs, kùo nu tùr satàisija.

Tàm esûot liela nùozìme, ka uzminùot brùte brù(t)gánám vòi brù(t)gāns brùtei uz koàjas, pêc làulìbām tas palìekùot pár vàldenieku, pàr nùotèicèju pár tùo ùotru. Brùgàna broàļàm, vedèjiem, pùra nesèjìem sèja juôstas, un cìmdi vòi dvìelis, vòi abi bij pìekārti pìe juôstas zàm krèisàs rùokas, ùn juôsta uz lobà placa sasìeta. Zixgus àr puškùoja, ka bràuce uz baznîcu làulâtiês, koâ vosaru pot – ar puķēm, zìemâ zvonus lika pìe ìlkss. Bràuce, ka skanè vìn. Piebràuce àr zvonìem, ka nùolarškèja vìn. [Sagatavots pēc:  Putniņa 2009 : 166–167]

 


Kā pa kāzām – ļoti labi, ļoti pārticīgi (piemēram, dzīvot).

 

Kā uz kāzām saka, ja kāds kaut kam priecīgi gatavojas, īpaši pošas.

 

Līdz kāzām sadzīs hum. – saka par kādu, parasti niecīgu, ievainojumu, arī nelielu apbēdinājumu.

   [Sagatavots pēc: www.tezaurs.lv/llvv]



Tādas kāzas, ka kaķei kristības.

Ko kāzās dabū, to mājā pateic.

Dzīvo kā pa kāzām.

Naraudi. Līdz kāzām soougs ar kolnu.

Kur kuozys, kristobys, tur es uz vyds ustabas.

Tod byus kuozas, kad mīts zīdēs.

Uz kuozom i akmins veļās.  


Derības un kāzas jādzer jaunā mēnesī, tad ies labi jaunā dzīvē un ilgi pastāvēs jauni.

Kāzas ir jādzer pilnā mēnesī, lai jaunajam pāram būtu bagāta un laimīga dzīve. 

Kad rudenī pie kādas mājas ir skaistas sārtas lapas kokiem, tad tajā mājā būs drīz kāzas.

Senāk kāzas svinēja ceturtdienā.

Kāzas tika noturētas ap Miķeļiem, kad visi lauka darbi bija apstrādāti; bet jauneklis, kas taisījās to gadu precēties, sāka no pavasara jau katru vakaru pūst āžaragā, lai visi zinātu, ka viņš rudenī grib apsievoties.

Kad salaulājās, tad tūlīt kāzas nedzēra, bet nākamo ceturtdienu.

Ja kāzu dienā līgavai plīvuris pārplīst, tad būs nelaimīga dzīve.

Ja kāzās kāds balti ģērbies un tam kāds melns apģērba gabals līdz, tad vienam no salaulātiem drīzumā būs jāmirst.

Kāzās brūtei jāiziet ārā un jāpārmet trīs reizes kurpe pār jumtu, lai būtu čakli bērni. 

Kas par kāzām aizņemas no cita drēbes, tie visu mūžu dzīvo nabadzīgi.

Kāzās meitas nedrīkst sēdēt galda stūrī, tad paliek vecas meitas.

Ja kāds jauneklis vai jaunekle kāzu dienas rītā redz pie mājām vienu starku, tad lai labāk nedodas laulībā, jo ātri vien izšķirsies, ja redz divus starkus, tad dzīvos laimīgi.

Kas pirmais uzsēžas uz krēsla, kur līgava greznota, tam arī pašam drīz būs kāzas.

Ja kāzās brūtei galva sāp, tad vīrs būs liels dzērājs.

Uz kāzām ejot, jāēd rupmaize, tad būs liela dancošana.

Ja kāzu vakarā suns gaudo, tad drīz jaunais pāris šķirsies.

Ja brūte kāzu dienā strādājot, tad visu mūžu būšot grūti jāstrādā.

Kuozu dīnā (pyrms lauleibom) bryute poša nasukuoj sev golvas. Sukuoj viņas bruoļi un motus kur navīn paglobuoj. Cytas sīvītes tamlaikam dzīd:

Sukuojīt maņ gaļviņu

Tik matiņus globuojīt,

Lai putniņš (i) naīvylka

Džeikstūšā kūciņā.

Juo pi sukuošanas kuozu reitā izkritušūs motus īvylktu putns džeikstūšā kūkā, tad vysu myužu suopātu golva.

Kuozu reitā, pyrms laulībuom, bryute (jaunive) pate nalīk vaiņaka golvā. Jei apsavalk klētī, tur arī sataisa vaiņaku. Tad bryuti vad divi panuoksnīku meitiņas ustubā. Pakaļ juom bryutes vacuokais bruolis nas vaiņaku. Ustubā sēd bryutes tāvs un muote. Bryute prosa nu jim svētības. Tī jū svētēj un atsādynuoj sovā vītā. Tad bryute īdūd jaunuokajam bruoļam boltus cymdus un lyudz uzlikt jai vaiņaku.

Jaunas meitas labi baro suņus un kaķus un puiši labi apkopj zirgus, lai tiem kāzās būtu labs, jauks laiks.

Kāzu dienā, kad visi kāzinieki sabraukuši, tad visi viesi braukuši uz baznīcu: brūte ar saviem radiem no savas mājas, brūtgāns ar saviem no sava gala.

Kāzu dienas rītā, uz baznīcu braucot, brūtgānam jāliekot kabatā maizes gabaliņš, tad visu mūžu bagāti dzīvošot.

 


Dziedat paši, kāzu viesi,

Kad nedzied panāksnieki;

Panāksnieki valgus vij,

Lai varētu kazu ķert. [LD 842-1]

 

Taisās kāzas, taisās kāzas,

Še būs kāzas šovakar:

Visa brāļa sēta viza

Spožiem vara vaiņagiem. [LD 6066-0]

 

Kas kāzās man neiet,

Kad kāzās aicinaja?

Ir Dieviņš kāzās gāja,

Mīļa Māre aicinaja. [LD 15895-0]

 

Kāzās mani aicinaja,

Es kāzās nenogāju:

Man pašai atjājuši

No Vāczemes precenieki. [LD 5894-0]

 

Nāks rudenis, ņemšu sievu,

Lūgšu tevi vedībās;

Dzersim kāzas trīs dieniņas,

Lai dancoja panāksnieki. [LD 20041-0]

                                                                   

Kāzas lielas, kāzas mazas,

Kāzas mani izpostīja:

Apēd manu sāli, maizi,

Noved manu malējiņu. [LD 17465-0]

 

Vaj, ļautiņi, nemanāt

Kāzas būs drīzumā:

Pēters, Līze kāzas dzer,

Juris, Trīne lūkojās. [LD 21080-3]

 

Žagatiņa kāzas dzēra

Vidū jūras uz akmiņa;

Es gribēju kāzās iet,

Vilks apēda kažociņu. [LD 2516-0]

 

Steidz, bāliņi, kāzas dzert,

Ej mežāi līksti cirst:

Smagi pūta, gauži raud

Tava jauna līgaviņa. [LD 22839-0]

 

Ko nāci, vācieti,

Zemnieka kāzās?

Kāds jods aizgāja

Vācieša kāzās? [LD 0877-0]

 

Kāzu ļaud’s, kāzu ļaud’s,

Cieši, ņipri turaties,

Lai tie paši panāksnieki

Kā zirnaji staipijās,

Kā zirnaji staipijās,

Kā pupaji slaistijās. [LD 20995-1]

 

Dancojiet, panāksnieki,

Jums skaneja sudrabiņš;

Kāzu ļaudis nevareja

Ar tiem skārda kleķeriem. [LD 24053-0]

 

Maksajat, kāzu ļaudis,

Mana katla degumiņu,

Mana katla degumiņu,

Manu autu svilumiņu! [LD 25729-0]

 

Dzeltans bija kāzu galds,

Vaj no medus, vaj no alus?

Kā dzeltans tas nebija,

Brāļi meta zelta naudu. [LD 25650-0]

 

Līgst’, māsiņa, pār galdiņu,

Pār tērauda zobentiņu,

Lai nesaka citā dienā:

Kāzu vārtos sadereja. [LD 15427-0]

 

Žagatiņa kāzas dzēra

Vidū jūras uz akmiņa;

Es gribeju kāzās iet,

Vilks apēda kažociņu. [LD 2516-0]

 

Brāļa kāzas gaididama,

Tinu dziesmas kamolā;

Kad atnāca brāļam kāzas,

No kamola šķetinaju. [LD 28-1]

 


 

Velna kāzas

Vecvecos laikos noticis šāds ērmots atgadījums.

Divi leišu jaunekļi jājuši latviešu sievas precēties, bet, pa nakti jādami, noklīduši no ceļa un nonākuši pie skaistas pils. Tā tūliņ zirgus piesējuši pie kūts un gājuši iekšā sulaiņiem ceļa paprasīt. Bet sulaiņi atteikuši, šodien būšot kunga kāzas, tādēļ nemaz neesot vaļas ceļu rādīt. Lai ejot pie kunga paša! Labi, jaunekļi iegājuši. Kungs sēdējis pie galda un rakstījis. Par spalvu tam bijis lemesis, mieta galā uzsists, un galdam līdzās stāvējusi darvas muca, tur savu lemeša spalvu arvienu iemērcis un tad rakstījis uz lielu, neģērētu ādu. Pats kungs tīri melns, tāpat arī visas istabas un istabas lietas bijušas melnas. To redzēdami, abi jaunekļi sabijušies un patlaban gribējuši tur ko runāt, te ieskrējuši trīs sulaiņi, pilnā kaklā ziņodami: „Brūte un kāzinieki nāk! Brūte un kāzinieki nāk!”

Kungs tūliņ uzlēcis no krēsla un steidzies ārā, jaunekļi tam pakaļ. Bet, vai tu traks! ārā nu bijis tāds biezums, tik daudz kāzinieku un tāds troksnis kā pašā ellē; abus jaunekļus gribējuši vai pat nospiest aiz neērtības, un viens no jaunekļiem tad neviļus iesaucies: „Ak Jēzus!”

Tiklīdz to vārdu izteicis, viss pazudis: pils un kāznieku vietā koki vien gadījušies; arī jaunekļiem zirgi bijuši piesieti pie kokiem, nevis vairs pie kūts. Un trīs dienas, trīs naktis abi sajājuši, kamēr no kokiem iztikuši ārā, tik aplam liels mežs no kāziniekiem bijis gadījies. Un, kad nu no meža iztikuši, sākuši apskatīties, kur abi īsti atronas? Prūšos atradušies, pavisam uz otru pusi nomaldījušies.

[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/]

 

 

Muļķis brauc pēc malkas

Vienam tēvam trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Visi trīs gāja sievas meklēt; muļķītis atrada brūti, gudrie neatrada. Par to gudrie sadusmojās un nodomāja muļķīti izjokot. Sestdienas rītā tie ierunāja tēvam, lai muļķītim nedodot pirts malku, lai ejot tāpat melns savās kāzās. Bet muļķītis ne pagalam negribēja melns kāzās iet. Beidzot tēvs teica: „Ko es ar tevi tiepšos. Brauc mežā nocirst pirts malkai to egli, kas apzīmēta!”

Bet braucamā ķēvīte bija gaužam liesa: nevarēja ne tukšā pakustēt, kur nu vēl egli pārvilkt. Mežā muļķītis atstāja ķēvi zālē ieēsties netālu no cērtamās egles un pats ņēmās cirst. Pa brītiņam egle krita arī, bet tik nelaimīgi: uzgāzās ķēvītei un nosita to. Ko nu? Kā teiks tēvam, labi nebūs. Neko darīt – jārauga tēvam aplinkus pielabināties. Tēvs no laika gala brīnum cienīja meža putnu gaļu, to muļķītis zināja. Tādēļ noģērbās pliks un iebrida ezerā pīles saķert. Bet pīles peldēja veikli un nedevās rokā; gan svieda ar cirvi, vai netrāpīs, bet cirvis neķēra pīles un nogrima ezerā. Par to starpu čigāns bija piezadzies drēbēm un aiznesis. Kam nu tāds pliks rādīsies? Beidzot pa nokrēslu aizlīda brūtes mājā kaņepēs slēpties. Bet mājas suņi drīzi apcēla, ka kaņepēs kāds slapstās; tie apstāja nabadziņu un rēja tik sīvi, ka ne atgaiņāties. Neko darīt – bija jāmūk pie laika uz riju, bet suņi ir te pakaļ. Par laimi rijas priekšā ieraudzīja lielu baļļu; muļķītis lēca tai paša iekšā, no suņiem glābdamies. Bet tā bija darvas baļļa, pilna ar darvu. Nu bija no galvas līdz papēžiem melnā kunga ādā. Neatlikās cits, kā naski doties rijas krāsns augšā žāvēties. Bet krāsns augšā nākamā sievas māte todien pārsildīja vistu spalvas. Līdz muļķītis spalvām piesitās, visas salipa pie darvainām miesām. Nu bija dzīvais velns. Tomēr tas vēl nekas. Drīzi sievasmāte ar brūti atnāca rijas krāsnī plāceņus cept un šis turpat augšā –vai tie nav traki joki? Cepa, cepa – nekas. Te, kā par nelaimi, sievasmātei viens plācenis izdevās bez piedegumiem ļoti gludens un skaists. Viņa mētāja karsto plāceni plaukstās, rādīdama brūtei: „Re, meitiņ, kas par plāceni! Būs vai pašam brūtgānam!”

Muļķītis, gribēdams brūtgāna plāceni redzēt, liecās krāsns malai pāri, bet cepējas nezin kā pacēla acis, ieraudzīja dzīvo velnu un tā klupdams, krizdamas prom ļaudīm stāstīt, kāds negantnieks viņas tur baidījis. Tomēr muļķītis pa to starpu laimīgi pārbēga mājā un taisni ieskrēja siltā pirtī, kur brāļi jau pērās. Nu pēra un berza muļķīti, kamēr balts.

Nodzēra kāzas. Mēnesi pēc kāzām muļķītis brauca pie sievasmātes atkāzās. Ceļā sieva piekodināja vīram, lai ciemā daudz neēdot, tas neesot jauki. Aizbrauca tur, muļķītis vairāk neēda kā vienu plāceni un gāja gulēt. Naktī atmodās, tā gribējās ēst, ka nekur šauties. Neko darīt – bija jākāpj no gultas un plāceņi jāmeklē paslepus pa malām. Izgrābstījās šur, tur – nekur dabūt. Beidzot iekūlās aizkrāsnē un notvēra kaut ko mīkstu. Cirta tam pašam ar zobiem virsū. Bet tas bija kaķēns – un zobiem šitāds plācenis par sīkstu.

Atgāja atpakaļ gultā izstāstīt sievai, ka nelaimējies ēdienu atrast. Sieva atteica, ka muldā mīkla, – lai iet to pašu saēsties. Muļķītis ņēma mīklu abām rokām un ēda, kamēr vairāk negribējās. Bet kā nu rokas tīras dabūt? Prasīja atkal sievai padomu. Tā atteica: „Tepat uz galda ūdens krūzīte – nomazgā turpat!”

Muļķītis iebāza abas rokas krūzē, bet nedabūja vairs ārā. Prasīja atkal sievai padomu.

Sieva teica: „Ej ārā un pārsit pret kādu stabu krūzi!” Labi. Bet tai brīdī sievasmāte bija izgājusi blusoties mēnesnīcā. Muļķītis domāja: „Tas jau būs laikam stabs?” un zvēla ar krūzi sievasmātei pa muguru: krūze izšķīda, bet sievasmātei bija jādarina bēres – lielas, garas bēres; un muļķītis vēl šodien bērēs mielojas, ja nava pārbraucis mājā. [Trīs vēja mezgli 1988 : 549–550]

 

 


 

Ļaužu dzīve senos laikos

Māras tirgus tika ik gadus noturēts lielā Māras dienā (15. augustā) Jaunpiebalgas tiesā pie Skrāģu kroga Kāpurkalnā. Uz šo tirgu mūsu tēvi un mātes priecājās kā uz kādām kāzām. Tirgū arvien sanāca nabagi, nosēdās kaut kur garā rindā un skaitīja pātarus. Vispirms tos apdāvināja sievietes par visām lietām ar vilnu, no visām mājas aitām salasītu. Pateikdamies un svētību dodami, nabagi pasniedza devējām pa sprogai no pērnējās vilnas atpakaļ. Šo vilnu sievietes ietina lakata stūrītī, pārnesa mājā un piejauca par svētību citai vilnai klāt. Kad sievietes bija apdāvinājušas nabagus ar vilnu un ēdieniem, tad nāca vīrieši ar dzērieniem. Dzērienus pirkdami, viņi nolauza kādas lapas no alus būra un aizsprauda tās aiz savām cepurēm. Mājā šīs lapas piemeta govīm pie dzēriena. No tirgus projām braucot, visiem vēl vajadzējis dzert „zīles kannu”. Viena saimniece reiz aizbraukusi bez zīles kannas uz māju, un tai ziemā nosprāgusi govs. Par zīles kannu vēl dziedājuši šādu dziesmu:

Es neiešu ārā tirgus

Zīles kannas nedzērusi,

Lai zīlīte nedziedāja

Manā ceļa maliņā. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/]

 

Dundagas pils zaļā jumprava

Agrāk, vecos laikos, Dundagas pils kungiem nebijis brīv savu mantojumu atdot meitām. Ja nav bijis dēlu, tad pils ar visu citu īpašumu bijusi jāatdod kādam vīriešu kārtas piederīgam. Bet taisni kā par spīti lielu laiku Dun­dagas pils īpašniekiem nebijis neviena dēla, tikai meitas vien un meitas vien. Par to nu kungi bijuši ļoti noskumuši, ka viss mantojums nepaliek viņu bērniem, bet jāatdot citiem. Un tā vienam kungam atkal. Bijušas jau kādas trīs vai četras meitas, bet dēla neviena. Pats kungs bijis labi vecs. Brīžiem tas nevarējis no kreņķiem naktīs pat ne labi gulēt. Un tā nu vienu nakti tas atkal sadomājies, ka pašam drīz būšot jāmirst, bet mantinieka vēl nav. Kungs nevarējis vairāk istabā nosēdēt un gājis pils dārzā pastaigāties. Bijis jau pats pusnakts laiks. Staigājis, staigājis. Te uz vienu reizi, kur radies, kur nerādies, – viens mazs rūķītis. Tas prasījis kungam, kādēļ šis bēdājoties un nakts laikā neejot gulēt. Kungs izstāstījis rūķītim savas bēdas – pats esot jau vecs, bet mantinieka vēl neviena, būšot visa manta un pils atkal jāatdod kādam citam. Rū­ķītis pasmējies un teicis: „Tā ir maza bēda. Atļauj tikai mums, rūķīšiem, vienu nakti pils lielajā zālē kāzas notu­rēt un gādā par to, lai neviens neredzētu, ko mēs tur da­rām, tad tev būs dēls.” Kungs par to nu bijis ļoti priecīgs un apsolījies par to rūpēties, lai neviens neietu skatīties, ko šie tur dara. Drīz arī pienākuša tā nakts, kad rūķīši taisījuši kāzas. Kungs jau laikus noslēdzis visas malas un noteicis, ka šonakt lielas zāles tuvumā nevienam ne­kāda iešana nav. Visi zinājuši, ka kungs ir ļoti dusmīgs, ja kāds viņam neklausīs, tad slikti būs, tādēļ visi klausī­juši kunga pavēli un negājis neviens skatīties, kas tur va­rētu notikt.

Bet turpat dārzniekam bijusi meita un staļļa puisim dēls. Tie abi katru nakti gājuši pa dārzu pastaigāties. Staigājuši, staigājuši un ieraudzījuši, ka kunga lielajā zāle tik gaišas ugunis, kādas vēl nekad nav tur redzētas. Puisis gan meitu gribējis atrunāt, bet šī neparko atlais­ties un gribējuse redzēt, kas tur zālē notiek. Pakāpusēs pie loga un skatījusēs iekšā – kā tad, rūķīši dzēruši kā­zas. Viss jau vēl būtu bijis labi, bet taisni tajā laikā, kad dārznieka meita paskatījusēs pa logu, viens no rūķīšiem lēkādams pakritis. Par to nu dārznieka meitai uznākuši lieli smiekli, un tā iesmējusēs visā kaklā. Tūliņ viss palicis tumšs un rūķīši aizmukuši pa galvu pa kaklu. Tikai vecais rūķītis piegājis pie dārznieka meitas un teicis: „Ja tu šo nakti nevarēji nociesties neskatīdamās, tad tu staigāsi arī pēc nāves te katru nakti apkārt un neļausi citiem miera.” To teicis, arī vecais rūķītis pazudis. Drīz dārznieka meita pēc tam nomiruse. Un, kā rūķītis teicis, tā arī piepildījies: dārznieka meita katru nakti ložņājot visās malas. Mugurā tai esot vēl tās pašas zaļās drēbes, kādas viņa arvien nēsājuse, un tādēļ to visi sauc par Zaļo jumpravu. [Sagatavots pēc: LTT 1988 : 131–132]

 


 

Maza meitenīte pirmo reizi piedalās kāzās. Pēc laulību ceremonijas viņa vaicā mātei: „Mamm, kāpēc līgavai ir balta kleita?” Māte skaidro: „Meitiņ, baltā krāsa simbolizē laimi. Līgavai šodien ir vislaimīgākā diena viņas dzīvē…” Meitenīte brīdi padomā un tad atkal jautā mammai: „Sapratu…,  bet kāpēc līgavainis ir melnā?”

 

Vīrs pie advokāta.
– Es vēlos šķirties no sievas – mēs pastāvīgi strīdamies.
– Vai atceraties pirmo strīdu?
– Jā, protams. Tas sākās jau kāzu dienā!
– Un par ko tas sākās?
– Sieva arī gribēja būt uz kāzu fotogrāfijas.


Suitu kāzu tradīcijas

 Tālā senatnē līgava tautietim un viņa radiniekiem bija jānozog. Un ne vienmēr šī zagšana bija ar pašu līgavu un viņas dzimtu saskaņota. Mums tuvākā pagātnē līgavas zagšanu bija aizstājušas precības. Puisis, kurš bija nolūkojis sev līgavu, palūdza kādu no savām precētajām radiniecēm izpildīt precinieces lomu un paziņot līgavai un tās vecākiem sava radinieka priekšlikumu. Ja iecerētā līgava puisi nepazina un nebija iepriekš redzējusi, precinieces uzdevums bija noorganizēt viņai iespēju puisi satikt. Tā varēja gadīties, jo agrākos laikos jebkādas attiecības pirms kāzām tika uzskatītas par netikumīgām. Ja iecerētā līgava preciniecei atteica, tad ar to arī lieta tika izbeigta. Mazliet senākos laikos lēmumu par līgavas izvēli pieņēma nevis puisis, bet gan puiša vecāki. Viņi bija tie, kas sūtīja precinieci. Ja priekšlikums tika pieņemts, tautieša un līgavas vecāki kopā ar jaunajiem norunāja kāzu dienu. Arī te preciniece veica starpnieces lomu.
Nākamais solis tad bija braukšana precībās. To darīja divatā tautietis (līgavainis) ar savu krusttēvu, bet, ja krusttēvs bija miris, tad ar kādu no precētajiem radiniekiem. Senākos laikos precībās jāja ar zirgiem, bet jaunākos jau brauca ar ratiem. Precībās brauca vakarā, un līgavas mājās visiem vajadzēja izlikties, ka viņi par to nekā nezina. Kad precinieki bija iebraukuši līgavas mājās, tautieša krusttēvam bija jāstāsta, ka tie ir apmaldījušies, jāvaicā, kā sauc šīs mājas, un jāmin kādas citas mājas kā ceļa mērķis. Uz tām tad bija jālūdz parādīt ceļu. Tad precinieki palūdza padzerties ūdeni, jo esot izslāpuši, uz ko sagaidītāji aicināja tos iekšā mājā, solot ceļu parādīt vēlāk. Kad viesi jau bija telpās, namatēvs ar namamāti piedāvāja tiem palikt pa nakti. Esot jau vēls, un ceļš uz viņu ceļa mērķi esot slikts. Pie galda krusttēvs atkal ievadīja sarunas, ka viņa krustdēlam vajag līgavu un tas ir viņu brauciena mērķis. Uz to namamāte atbildēja, ka varbūt nemaz nevajag braukt tālāk, jo arī viņai esot meitas un varbūt viesis var izraudzīties kādu no tām. Krusttēvs lūdza meitas parādīt. Vispirms namamāte ieveda pie viesiem kādu vecāku sievieti un jautāja, vai šī varētu derēt. Uz to krusttēvs atbildēja, ka viņu mājās ir daudz darba un ir vajadzīga kāda jaunāka. Kā nākamo ieveda kādu jaunu meiteni, pusaudzi. Uz to krusttēvam bija jāsaka, ka šī ir par jaunu un to vēl ir nepieciešams audzināt. Tad ieveda īsto, kuru krusttēvs atzina par derīgu. Mājās precinieki brauca nākamajā rītā ap brokastu laiku. Kad kāzu diena bija norunāta, jaunajam pārim bija jābrauc uz baznīcu pie prāvesta pierakstīties. Parasti to darīja piektdien vai sestdien, 2–3 nedēļas pirms kāzām. Līgavai līdzi brauca krusttēvs un krustmāte, tautietim – krusttēvs. Brauca ar diviem ratiem, katrs no savām mājām. Pēc tam nākamajā svētdienā jaunais pāris tika uzsaukts baznīcā.

Tautietim un viņa vecākiem bija jārūpējas par pašām kāzām, bet līgavai un viņas vecākiem – par pūru un mantu, ko deva līdzi līgavai. Bija pieņemts, ka katra dzimta, kas kāzās piedalījās, aiznesa tur vienu kukuli rudzu maizes, sviestu un vismaz vienu cūkas galvas pusi. Daži nesa arī sieru. Citas dāvanas agrāk kāzu viesi nenesa un jauno pāri, kā tas pieņemts mūsu dienās, neapdāvināja ne ar ziediem, ne ar dāvanām.
Tautietis un viņa vecāki ielūdza kāzās savus radiniekus, tā sauktos vedējus, un tuvākos kaimiņus. Līgava un viņas vecāki ielūdza kāzās savus radiniekus, tā sauktos panāksniekus. Kāzinieku skaits suitu novadā parasti esot bijis ap 100–200 cilvēkiem, un kāzas svinēja trīs dienas. Apmēram nedēļu pirms kāzām tautietis ar līgavu aizbrauca uz pilsētu iepirkties (parasti uz Kuldīgu vai Aizputi). Tautietim bija jānopērk linkainim (līgavas galvas segai) skaistas saduramās adatas (brošas), gredzeni un zīda lakats – tā saucamais līgstamais zīdenis. Līgava tautietim nopirka vienu zīdeni (vīrieši to sēja ap kaklu), vienu kreklu, tā saucamo smalko kreklu, un kabatas lakatus. Kreklu līgava mājās vēl izrotāja ar dažādiem izšuvumiem.

Līgavas pūrā bija jābūt dvieļiem, cimdiem, jostām, baltajām villainēm, galdautiem, palagiem, zeķēm un dāvanām vīra tēvam, mātei, brāļiem un māsām. Bagātām meitām pūrā bija 100 dvieļu, 100 pāri cimdu,              24 villaines, 12 palagu, 12 linu kreklu ar izšuvumiem, 12 pāri baltu un 12 pāri krāsainu zeķu. Līgavas pūrs atradās lādē, vēlāk lādē un skapī vai pat lādē un divos skapjos.

Parasti kāzas sāka svinēt svētdienā. Ceturtdienas vakarā pirms kāzām bija jābrauc pēc pūra. Šī notikuma sakarā līgavas vecāki rīkoja nelielas viesības, tā saukto pūra vešanu, uz kurām ielūdza dažus tuvākos radiniekus un kaimiņus. Pēc pūra uz līgavas mājām brauca tautietis, viņa krusttēvs un tautieša brāļi, vai, ja tādu nebija, citi tautieša radinieki.

Līgava no saviem vecākiem saņēma arī tā saucamo mantu, kuru uz tautieša mājām aizveda jau pēc kāzām. Tas notika bez jebkādām ceremonijām. Turīgākie suitu novada saimnieki savai meitai esot devuši līdzi 2 zirgus, 5 govis, 5–6 aitas, 1 lielu un 5 jaunas cūkas, 1 divjūga braucamos ratus, 1 darba ratus. Dažreiz deva arī galdu, 2–3 krēslus, gultu, arklu, ecēšas un zirga aizjūgus. No labībām deva pavasarī vasarāju sēklu un dažreiz arī rudzus maizei līdz nākošajam gadam. Bez tā visa līgava sev līdzi atveda ap 12 lindraku un 15–20 jakas. Tie, kas bija mazāk turīgi, protams, deva mazāk. Tradicionālās kāzas senatnē nebija lēts prieks.

Kāzu namu (tautieša mājas) drīkstēja apmeklēt tikai lūgtie viesi un ubagi, kas uzturējās virtuvē. Aiziet nelūgtam uz kāzu namu skaitījās liels negods. 

Tautietis un līgava uz baznīcu brauca katrs no savām mājām. Tautieša krusttēvs ar savu sievu tautieša mājās ieradās jau ap pulksten septiņiem svētdienas rītā. Ja viņš dzīvoja tālu, tad tas varēja ierasties jau sestdienas vakarā. Kāzās viņu sauca par dižvedēju. No rīta sajāja arī tautieša radinieki – vedējpuiši. Tautieša radinieces – meitas, kuras sauca par dziedātāju meitām, kāzu namā ieradās tikai uz pusdienas laiku, kad jau bija jāsagaida jaunais pāris no baznīcas.

Pēc brokastīm dižvedēja vadībā visi noskaitīja lūgšanu un nodziedāja dziesmu no dziesmu grāmatas. Pēc tam tautietis atvadījās no saviem vecākiem, brāļiem, māsām un citiem radiniekiem un reizē ar vedējpuišiem sēdās zirgos un devās uz baznīcu. Dižvedējs ar sievu brauca uz baznīcu braukšus.

Līgavu uz baznīcu izvadīja no viņas mājām. Svētdienas rītā ap pulksten septiņiem te atbrauca līgavas krusttēvs un krustmāte, saukta par vakara brāli un vakara māsu, kā arī panāksnieces un panāksnieku puiši –līgavas radinieki. Arī te tika celti goda vārti un izrotātas telpas. Viesi paēda brokastis un pirms braukšanas uz baznīcu vakara brāļa vadībā noskaitīja lūgšanu un nodziedāja dziesmu. Līgava atvadījās no tēva un mātes. Vecākiem agrāk bija paradums skūpstīt rokas. Līgavas brāļi tad uzcēla līgavu zirgā, kurš nedrīkstēja būt ne zils, ne melns. Zirga iemaukti bija izpušķoti ar krāsainām vilnas dzijām un vasarā arī ar puķēm. Vakara brālis visu ceļu jāja līgavai blakus, turot rokā viņas zirga iemauktus. Aiz viņiem ratos – vakara māsa ar kādu savu radinieku. Panāksnieku puiši uzcēla zirgos panāksnieku meitas un tad pa pāriem tie sekoja.

Pie baznīcas līgava parasti iegāja ķestera mājā, kur pārģērbās. Vispirms baznīcā ieveda līgavu, pēc tam tautieti. Brīdi pirms laulāšanās vakara māsa noņēma līgavai no galvas linkaini. Galvā palika tikai vainags. Pēc laulāšanās linkaini atkal atlika atpakaļ uz galvas. Arī iziešana no baznīcas notiek noteiktā kārtībā. Tautietis ar līgavu iet ārā kopā, rokas sakrustojuši, tas ir sadevuši labo ar labo un kreiso ar kreiso roku. Līgava atrodas tautietim pie labās rokas. Pārējie seko jaunajam pārim.

Pēc pārģērbšanās tautietis uzcēla līgavu zirgā un, turot rokā tā pavadu, jāja tai blakus uz mājām. Aiz viņiem sekoja pārējie stingri noteiktā kārtībā.

Kāzinieki no baznīcas brauca uz tautieša mājām. Kad kāzinieki atradās apmēram vienu kilometru no galamērķa, četri puiši atdalījās no gājiena un ātri jāja uz tautieša sētu. Tie bija ziņneši, kuru parādīšanās liecināja, ka kāzinieki drīz ieradīsies. Iejājot sētā, šie vēstneši apgrieza vienu reizi zirgus, izšāva gaisā un steidzīgi jāja atpakaļ un ieņēma savu vietu kāzu gājienā. Kāzu namā viesi pēc šāvieniem iznāca ārā un nostājās pie vārtiem sagaidīt kāziniekus. Šis tika uzskatīts par svarīgu kāzu ceremoniju brīdi. Jauno pāri sagaidīja ar mūziku un dziedāšanu. Iebraucot pa vārtiem, līgava nosvieda zemē jostu. Jau sētā tautietis nocēla līgavu no zirga. Līgava ielika seglos cimdu pāri un norāva zirgam iemauktus par zīmi, ka tālāk vairs nav kur jāt.

Dižvedējs paņēma līgavu zem rokas un kopā ar dziedātāju meitām veda viņu uz istabu caur virtuvi. Pavarda vietā līgavai bija jānomet josta. Pie istabas durvīm dižvedējs ar zobenu cirta uz istabas sliekšņa krustus. Istabā bija bagātīgi klāts galds. Virs tā bija pakarināts lukturis, kurā dega vairākas vaska sveces. Ienācēji apsēdās, līgava apziedoja ar jostu lukturi un uz vadža nolika cimdu pāri. Tad dižvedējs ar līgavu iegāja mazajā istabā, kur to sagaidīja tautieša māte. Līgava ielika vīramātes gultā cimdu pāri (ja gribēja dēlu) vai zeķes (ja gribēja meitu). Pēc tam vīramāte paņēma līgavu zem rokas un kopā ar dižvedēju visi trīs aizgāja uz pirti, kur līgava nometa jostu. Tāpat to izdarīja arī pie akas un cūku kūtī. Beigās līgavu aizveda uz klēti, kur to gaidīja tautietis un kur jaunajam pārim bija sagatavota guļas vieta. Līgava apziedoja arī to. Tad līgava apsēdās klētī uz krēsla un tautietis noņēma viņai vainagu un pakāra to uz vadža. Klētī vadzis jau bija piestiprināts, bet agrākos laikos tautietis to piestiprināja tad, kad līgava atgriezās no apziedošanas.
Tad vakara māsa apsēja līgavai sienamautu – mici – un aplika linkaini. Mice bija dāvana no vīramātes, bet uzlicēja bija vakara māsa. Kad mičošana pabeigta, dižvedējs paņēma līgavu zem rokas, vakara brālis tautieti, un gāja caur virtuvi uz istabu. Dižvedējs ar līgavu gāja pa priekšu. Gandrīz visi jau bija sagājuši istabā. Ejot uz istabu, tika šauts gaisā un muzikanti spēlēja.

[Sagatavots pēc:  https://www.suitunovads.lv/lv/suitu_tradicijas/kazu_tradicijas/]



 

Pūrā

 

Un, kad aiz loga atausa mans kāzu dienu rīts,

Tad māte linu palagus man pūrā deva līdz.

 

Lai mierīgi un gludeni

Man dzīve rit pret rudeni.

 

Ko savai meitai došu es?

 

Es došu viņai nemieru, ko jūra vētrā dveš,

Lai rudens rāmo dienu miers tai mūžam būtu svešs. [Elksne 1978 : 37]

 

 

Kāzu dienā

 

Un atkal laimes vēl. Tas laiks ir klāt.

Lai dzīvē jaunā viņiem labi sokas!

Nu tavi bērni atstāj lizdu, māt,

Un atstāj tavas piegurušās rokas.

 

Un tad būs mazbērni. Un svarīgi nav tas,

Vai viņi piedzimst decembrī vai maijā,

Bet katrs ķipars sākumā ir mazs

Un lūdz, lai tavas rokas viņu aijā.

 

Un viņš grib ēst un dzert, un viņš ir mazs,

Viņš nāk un ķeras tavu svārku krokās,

Lūdz: – Vecmāt, nes! – un viņam tas nekas,

Ka dažreiz nogurušas tavas rokas.

 

Tā bērnu mūžs ir mūsu rokām lemts

No baltiem autiņiem līdz „kāzu štātei”.

Un tālāk vēl. Tik žēl, ka to, kas lemts,

Mēs visu nevaram vairs atdot mātei.

 

Bij arī viņai diena, sauca: – Rūgts! –

Bij arī viņai rožu ziedi saldi.

Viss radu raksts uz kāzām tika lūgts,

Kaut jau aiz kalniem viņas kāzu galdi.

 

Kad šodien viesi atkal durvis ver,

Rads blakus radam sēž un brāļi māsām,

Mums tomēr viena glāze jāiedzer

Par mātes, katram savas mātes kāzām. [Ziedonis 1983 : 188–189]

 

 

Suminājums

 

Ja cilvēks nosvin vienreiz kāzas,

Tad tas ir kāzu prologs vien –

Nāk dzintara un rožu kāzas,

Tad sudraba un zelta kāzas

Ir dzirdēts, ka pat dimantkāzas

Nav mūžā pēdējās, nudien!

Lai vēl ikviens tiek daudzkārt lūgts,

Mēs šodien atkal saucam: rūgts! [Osmanis 1982 : 88]

 


 

Miks, mans mātes brālis, tikko bija atnācis no krieviem, kad jau tai pašā ziemā dzērām viņam kāzas.  [..] Mika māte, mana vecmāte, ar vedeklu gan nebij īsti mierā. Bet Mikam viņa patika, un viņš to precēja. No sākuma vecmāte lielījās, ka kāzās acu nerādīšot, bet, kad pienāca kāzu sestdiena, tad cepa pīrāgus.

Svētdienas rītā mēs braucām. Mēs braucām visa dzimta, ar diviem zirgiem. Mūsu saimnieki arī bija kāzās prasīti, tāpēc zirgus labprāt deva. [Jaunsudrabiņš 1971 : 364]

 

Ošu Andrs ar Vaineļu Almu nevarēja ilgi nodarbināt pagastu, jo tūliņ nāca tāds notikums kā Brīviņu Lauras kāzas otrajās lieldienās. Dzēra tikai vienā galā, tāpēc ka Brīviņos patiešām nevarēja pievietot to puspagastu, kas trīsdesmit pajūgos brauca uz baznīcu. Pēc dievvārdiem baznīca palika tikpat pilna, pat aizlakstieši gribēja redzēt, kāda izskatās izslavētā Brīviņu meita. Patiešām lepna viņa izskatījās baltā, Klidziņā šūtā zīda kleitā ar plīvuru, kas viņu ietina kā mākonis. Brūtgānam bij melni svārki un kājās jaunas kamašas, lielā apmulsumā viņš gan izskatījās tāds kā noraudājies, bet arī tas lēnums un lempība, tāpat kā nelielais plikums pakausī, neko nekaitēja, ļaudis tur redzēja taisni tās īpašības, kas nepieciešamas Lejassmeltēnu gruntniekam. [Upīts 1945 : 455–456]

 

Šodien nu ir tāda svētdiena, ka nerūc Duvzares sudmalās nevienas dzirnas, nestrādā neviens žīdu zellis: šodien vecais Hellmanis izprecina savu Mari jaunajam Saulgozes mācītājam Namtēvam un tādēļ apturējis visus savus nekad negurstošos akmens zirgus. Tādu goda dienu arī mēmajam, nejūtīgajam akmenim būs svinēt un klusā mierā nolūkoties sava saimnieka un uzturētāja ģimenes priekā un laimē.

Kāzas rīkotas pēc tēvtēvu ieraduma svētdienā, jo vecais Hellmanis ir tanīs domās, ka darbdienās rīkotiem godiem trūkst īstās svinības un svētku sajūtas. Pa vecai ieražai arī laulāšana notikusi nevis mājās, bet baznīcā un tūliņ dievkalpošanai beidzoties, lai draudze redzētu savu jauno ganu viņa goda dienā un goda vietā.

Ārēja spožuma, krāšņuma un kupluma Duvzares godībām maz. Gan bērni bija gribējuši rīkot īsti lielas kāzas, lūgt līdz četrdesmit viesu, ņemt pavāru no pilsētas, muzikantos vākt desmit pūtēju un diezin vēl kādus brīnumus ne, bet vecais Hellmanis bija atradis to par nevajadzīgu un nepiederīgu, noteikdams, ka cilvēkiem jārīkojas pēc savas kārtas un stāvokļa, jo, kad iet pār to pāri, tad neizskatoties vairs pieklājīgi. Kad arī rocība un spēja būtu, tomēr esot jāievēro savas robežas. [Janševskis 1983 : 107]

 

Tā kā uz Ezernieku vecāsmātes un vecātēva un citu vecāku radu vēlēšanos Marutas kāzas bija jāsvin pēc senām tēvtēvu parašām, tad, protams, arī apdziedāšanās nedrīkstēja trūkt. Gan pie mielasta dziesmas dzirdēja atskanam tik uz pašām beigām un pie tam diezgan nedroši, jo trauku mazgātājas, ugunskūrējas un citas vecākas sievietes, kas bija dziesmu zinātājas, gandrīz visas piederēja pie gājēju kārtas un acīmredzot baidījās bajārus un bajārenes, kā arī viņu jaunos apdziedāt ar visām tām asprātībām un zobgalībām, kādas tik nesaudzīgi izplūst dziesmās. Bet, kad vēlu vakarā pēc vaiņaga noņemšanas un naktslaunaga paturēšanas jauno pāri veda klētī guldīt, tad vecu vecā apdziedāšanas ieraša atdzīvojās visā savā plašumā un brašumā, jo galvas bija nu siltākas, prāti jautrāki, bez tam pret jauniķiem viņu līksmības un laimības vakarā visi arvien jutās drošāki nekā pret citiem kāziniekiem, un – galvenais – Ezernieku vecāmāte, Aurene, Zemrībene un citas vecākās krustmātes teicās taisni šim vakaram taupījušas savas jaukākās guldību dziesmas.

Tiklīdz muzikanti sāka spēlēt guldību maršu, jaunākie kāzinieki un kāzinieces sadabūja atlikušās sveces, ko tie pirmīt bija turējuši rokās, stāvēdami apkārt jaunajam pārim vaiņaga noņemšanas ceremonijā. Ar aizdedzinātām svecēm rokās nostājušies abpus taka no istabas līdz pat klētij, kāzinieki rādīja jauniķiem ceļu, kuri, vedējenes vesti, gāja uz klēti, vecākām sievietēm dziedot:

 

Tautu dēlu guldīt veda,

Zili dūmi nokūpēja;

Mūsmāsiņu guldīt veda,

Zelta migla nomigloja.

Tautu dēlis zibināja

No tā lielā sīvumiņa,

Mūsmāsiņa spīguļoja

No tā lielā lēmumiņa. [Janševskis 1983 : 242–243]

 


 

(Ienāk kāzu dāki: Spēlmanis ar vijoli, Neredzīgs nabags, Klibs nabags, Vecene – ragana ar pīpi zobos, daži ar apgrieztiem kažokiem.)

DĀKI (dejo dziedādami). 
Tūdaliņ, tagadiņ,
Pastalnieki danco:
Cits ar zeķi, cits ar vīzi,
Cits ar basu kāju.

 

DĒLA MĀTE. 

Uja! kas te sanākuši,
Šādi, tādi diedelnieki,
Raušu smaršu saoduši!

 

MEITAS MĀTE. 

Nākat vien, viesmanīši,
Raušu, alus visiem tiks.

 

PIRMĀ VECENE. 

Sak’ nu vien! sak’ nu vien!

 

MODERE. 

Ak tu kaunu, tādu kauna!
Tāda dāku vecmodība!

 

SPĪZMANE. 

Smalkas kāzas cerēdami,
Atnācām godināt.

 

OTRĀ VECENE. 

Kas to būtu iedomājis?

 

DĒLA MĀTE. 

Vagartētiņ, palūko,
Ko nāk tādi nelūgteņi!

 

VAGARS (uz dākiem). 

Kam jūs ļaužu? Kurpu ceļš?

 

NEREDZĪGAIS UBAGS. 

Saules kunga dzimti ļaudis:
Smilšu bērni, ceļa vīri,
Meža brāļi, vēja brāļi,
Nākam kāzas apraudzīt. [Rainis 1981 : 278–279] 

 



Svinam kāzu jubilejas! Gadadienu nosaukumi un idejas dāvanām

Ir pāri, kas savas kāzu jubilejas nesvin. Ir pāri, kas par nozīmīgām uzskata kāzu dienu, sudraba jeb divdesmit piekto kāzu gadadienu un zelta jeb piecdesmito kāzu gadadienu.

Pirmā kāzu gadadiena – Papīra kāzas

Papīra kāzas tiek svinētas pēc viena laulībā pavadītā gada, un tās tā tiek dēvētas, jo ikdiena jau ir iegājusi jaunlaulāto dzīvē, medus mēnesis sen ir pagājis, dzīvē sākas ikdienas rūpes. Šajā jubilejā viens otram dāvina skaistu vēstuļpapīru, grāmatu, kalendāru, albumu vai citas dāvanas, kas gatavotas no papīra.

Otrā kāzu gadadiena – Kokvilnas kāzas

Kokvilnas kāzas tiek svinētas pēc otrā laulībā pavadītā gada, kad pāris ir viens otru jau labāk iepazinis, un viņu starpā veidojas noturīgas un drošas attiecības. Šajā dienā var dāvināt dažādus auduma izstrādājumus, piemēram, krekliņus, interesantus priekšautus, lakatiņus, kā arī mīļlietiņas ar apdruku.

Trešā kāzu gadadiena – Ādas kāzas

Ādas kāzas tiek svinētas pēc trešā laulībā pavadītā gada. Šajā laikā pāra attiecības jau ir nostiprinājušās. Šajā dienā var dāvināt ādas somu, siksnu, apavus vai maciņu.

Ceturtā kāzu gadadiena – Zīda un ziedu kāzas

Zīda un ziedu kāzas, sauktas arī par linu kāzām, jo uzskata, ka ap šo laiku pāra mājā ienāk pārticība, līdz ar to pāris viens otram dāvina linu dvieļus, galdautus, gultas veļu, pārklājus. Var dāvināt arī lietas, kas gatavotas no zīda, arī ziedus un izsmalcinātas rotas.

Piektā kāzu gadadiena – Koka jeb ceriņu kāzas

Koka jeb ceriņu kāzas tiek svinētas, kad kopdzīvē aizvadīti pieci gadi. Ģimene tiek uzskatīta par gana stipru, tomēr kokam ir jāuzmanās no ugunsgrēkiem – ģimenes strīdiem. Šajā dienā dāvina koka izstrādājumus – karotes, koka rotājumus, koka sirsniņas, svečturus un dekoratīvus priekšmetus. Var dāvināt košumaugus un augļu kociņus, kas papildinātu ģimenes dārzu.

Sestā kāzu gadadiena – Čuguna jeb cukura kāzas

Čuguna jeb cukura kāzas tiek svinētas, sasniedzot sesto kāzu gadadienu. Pastāv uzskats, ka, sasniedzot šo laiku, pieaug siltums, saticība un spēja izrunāties. Lai godinātu šo dienu, var dāvināt čuguna katlus un pannas, kā arī dažādus saldus izstrādājumus.

Septītā kāzu gadadiena – Vara kāzas

Tā kā varš ir izturīgs, skaists un pietiekami vērtīgs materiāls, tas ir spēcīgs, izturīgs un no tā pagatavo skaistas lietas, šis metāls ir septītās kāzu gadadienas simbols. Šajā jubilejā ģimene tiek raksturota kā spēcīga, ar zināmu briedumu. Šajā dienā laulātie var apmainīties ar vara monētām kā nākamās laimes ķīlu. Var dāvināt arī svečturus un citus mājsaimniecības izstrādājumus.

Astotā kāzu gadadiena – Skārda jeb bronzas kāzas

Skārda jeb bronzas kāzas svin, kad laulībā ir aizvadīti astoņi gadi. Skārda mirdzums ir attiecību atjaunošanas simbols. Šajā dienā dāvina saimniecības piederumus, mašīnu un spožas rotaslietas.

Devītā kāzu gadadiena – Fajansa kāzas

Fajansa kāzas. Tā kā fajanss ir skaists, izturīgs, bet tomēr plīstošs, kas attiecināms arī uz ģimeni, tas ir devītās kāzu gadadienas simbols. Šajā dienā dāvina dažādus traukus, vāzītes un glāzes. Tie var būt izgatavoti no fajansa, porcelāna, kristāla vai parastā stikla.

Desmitā kāzu gadadiena – Rožu kāzas

Rožu kāzas. Šī apaļā jubileja, kurā aicina piedalīties visus kāzu viesus, simbolizē, ka laulāto attiecības jau ir stabilas un pārbaudītas ar laiku. Šajā dienā vīrs dāvina sievai sarkano rožu pušķi kā mīlestības un uzticības simbolu. Var dāvināt arī alvas vai dzintara izstrādājumus.

Divdesmit piektā kāzu gadadiena – Sudraba kāzas

Sudraba kāzas, kas tiek svinētas pēc kopā pavadītiem divdesmit pieciem gadiem, simbolizē, ka ģimenes savienība ir cēla kā sudrabs. Tās izturība jau nav atkarīga no nejaušībām. Uz svinībām aicina visus radiniekus un draugus. Viesi dāvina sudraba izstrādājumus. Arī pāris viens otram var dāvināt sudraba rotas, kas ir cienījams mīlestības apliecinājums.

Trīsdesmitā kāzu gadadiena – Pērļu kāzas

Pērļu kāzas tiek svinētas pēc trīsdesmit kopdzīvē aizvadītiem gadiem. Šī diena simbolizē pērļu spodras attiecības. Pērļu kaklarota auskari vai rokassprādze, ko var dāvināt sievai, ir auglības simbols un nākotnes talismans. Vīram var dāvināt kaklasaites piespraudi ar pērli.

Trīsdesmit piektā kāzu gadadiena – Audekla jeb koraļļu kāzas

Audekla jeb koraļļu kāzas. Šajā dienā dāvina sarkano koraļļu izstrādājumus, kas ir veselības un ilgas kopdzīves simbols. Šajā dienā var dāvināt arī lina izstrādājumus – galdautus, dvieļus un kreklus.

Četrdesmitā kāzu gadadiena – Rubīna kāzas

Rubīna kāzas tiek svinētas pēc kopā aizvadītiem četrdesmit gadiem. Šīs dienas simbols ir rubīns, kas nozīmē mīlestību un uguni. Rubīns sevī glabā laimi un mīlestību. Šajā kāzu gadadienā var mainīt vecos laulības gredzenus pret jauniem. Jaunos gredzenus var rotāt ar rubīniem.

Četrdesmit piektā kāzu gadadiena – Safīra kāzas

Safīra kāzas. Šī diena simbolizē uzticību un krietnumu, sirsnību un mīlas pilnu dzīvi. Šajā dienā dāvina safīra rotas kā nākotnes solījumu.

Piecdesmitā kāzu gadadiena – Zelta kāzas

Zelta kāzas ir ļoti nozīmīgs brīdis pāra dzīvē, ko dažādās valstīs svin jau kopš viduslaikiem. Zelta kāzas atzīmē ļoti svinīgā gaisotnē. Zelta kāzās var dot atkārtotu laulību solījumu, kā arī gredzenus nomainīt pret jauniem, jo rokas, kas tos nēsājušas pusgadsimtu, ir izmainījušās, bet zelts nodilis.

Piecdesmit piektā kāzu gadadiena – Smaragda kāzas

Smaragda kāzas simbolizē izdevušos laulību, un pāris ir pelnījis mieru un atpūtu, tāpēc pāris dodas kādā mierīgā un romantiskā ceļojumā. Var dāvināt neparastas un īpašas rotas ar smaragdu. Var rīkot kādu tematisku ballīti, kur viss ir zaļās noskaņās.

Sešdesmitā kāzu gadadiena – Dimanta kāzas

Dimanta kāzas tiek svinētas, ja laulībā aizvadīti sešdesmit gadi. Šajā dienā jādāvina dimanti, jo tie simbolizē to, ka pilnīgi nekas nevar izjaukt šīs attiecības, kas ir tikpat mirdzošas kā dimants.

Septiņdesmitā kāzu gadadiena – Briljanta kāzas

Briljanta kāzas pierāda, ka pāra attiecības ir kļuvušas vēl spodrākas un spožākas, jo briljants ir noslīpēts dimants. Tāpēc arī dāvanās – rotaslietas ar briljantiem.

  [Sagatavots pēc: http://laimigamgimenem.lv/1204/0/31763]


  

Latviešu tautasdziesmu kāzu rituālā pāra vanags-irbe (vista, lakstīgala, sniedze, cielava, gaigala u. c.) simbolikas pamatā ir gan jaunāki poetizēti daiļuma, spēka u. tml. priekšstati, gan atmiņas no senākiem laikiem, kad pastāvēja līgavas zagšanas tradīcija, un vanags simbolizēja mednieku, tautieti, bet „zemes” putni (irbe, cielava, vista u. c.) – medījumu, tautieti, līgavu.

Dabas sugu izvēle latviešu tautasdziesmu precību un kāzu simbolikā pamatojas senākos priekšstatos, lai arī tautasdziesmu kultūras vēsturiskās attīstības gaitā tie var būt zaudējuši savu tiešumu – izteiktu reliģisko un sociālo funkciju, pamatā kļūstot par estētiskiem vai ētiskiem psiholoģiskiem elementiem, metaforām, salīdzinājumiem, epitetiem u. tml.

Latviešu tautasdziesmu precību un kāzu rituāla tekstos plašākais lietojums saistāms ar niedri. Mītiskajā sistēmā tā simbolizē vīrišķo un sievišķo sākotni un saistīta ar arhaiska tipa priekšstatiem par pasaules un cilvēka rašanos. Niedru tilts ir simboliska robeža starp bāliņa un tautieša sētām (novadiem), to šķērsot nozīmē iziet tautās vai tieši pretēji – vēlējums, lai tas sapūtu, akcentē meitas noraidījumu tautām.

Klasisks latviešu folkloras priekšstats ir ozols kā puiša un tautieša, bet liepa – meitas, līgavas apzīmējums.

[Sagatavots pēc: Ozoliņš 2006 : 145;153–154]


 

Kāzas Latgalē

Uz jautājumu, kā svin kāzas Latgalē, visbiežāk tiek atbildēts, ka Latgalē taisa ļoti labas un jautras kāzas. Un daži piebilst, ka viss notiek tāpat kā agrāk. To min arī tie, kam šādi jautājumi netiek uzdoti. Bet ko tas nozīmē – labas un jautras kāzas, kuras notiek tāpat kā agrāk? Rakstītos avotos par kāzu tradīcijām tiek nodalīts precību un derību posms no kāzām jeb vedībām. Dažos dzīvesstāstos tiek stāstīts par iepazīšanās posmu un attiecību veidošanos pirms laulībām, tomēr nevienā gadījumā nenācās sastapties ar tik ritualizētiem derību aprakstiem, kādi atrodami rakstītajos avotos. Tomēr atsauces uz šo laiku ir atrodamas. Piemēram, stāstītāja Vārkavā atzīmēja, ka viņas laikā jaunieši jau paši atraduši viens otru, bet viņas vecāku laikā vēl bijis, ka sasvuotuo puisi ar čaklu vai bagātu meitu, un iepazīšanās seko vēlāk. Arī gatavošanās kāzām ir nozīmīgs posms, piemēram, pūra gatavošana, kāzu apģērba gādāšana, līgavas rūdināšana, par ko tiek stāstīts dzīvesstāstos. Piemēram, intervētājos izraisa izbrīnu citur Latvijā nepazīstamā tradīcija, ko apraksta arī H. Tihovskis, ka laulības drēbju kārtu līgavai – kleitu, arī kurpes, plīvuru un gredzenu – iegādājas līgavainis. Tāpat ir vēl sastopamas stāstītājas, kuras tikušas raudinātas pirms kāzām un no sirds raudājušas, arī atvadoties no tēva un mātes. Galvenais notikums ir laulāšana un kāzu mielasts, kas tiek aprakstīts visvairāk. Tiek minētas gan īsās, gan garās kāzas. Īsās kāzas nozīmē, ka brūtgāns ierodas brūtes (meitas, jaunavas) mājā sestdienas vakarā, tad svētdien kopā dodas uz baznīcu un tad uz kāzu svinībām brūtgāna mājā. Garās kāzas nozīmē, ka tās tiek svinētas „uz diviem galiem” – līgava un līgavainis dodas uz baznīcu katrs no savām mājām, tad diennakti svin līgavas galā, pēc tam pārceļas pie līgavaiņa un arī svin diennakti. Turklāt vairākos stāstos tiek norādīts, ka, lai arī mūsdienās tikpat kā netiek svinētas kāzas „uz diviem galiem”, tomēr tradīcija svinēt kāzas trīs dienas visumā tiek saglabāta. Līdzīgi kā rakstītos avotos, arī mutvārdu stāstījumos tiek minētas šādas kāzu norises daļas: līgavas izvadīšana, došanās uz baznīcu, laulāšana, goda vārti, līgavas izpirkšana, mielasts, apdziedāšanās, dancošana, mičošana, velšu dalīšana jeb apdāvināšana. Rakstītajos avotos katrā atsevišķā daļā aplūkotas vairākas darbības, paražas un ticējumi, kā arī guldīšana un modināšana, kas tiek aprakstītas kā nozīmīgas kāzu rituālās daļas. [Sagatavots pēc: Bela-Krūmiņa 2005 : 19–21]

 

Latviešu tautasdziesmās ievērojama loma ir precību un kāzu dainām. Precības un kāzas ir divi segmenti vienotā precību un kāzu rituālā. Ar vārdu precības tiek saprastas ritualizētas darbības, kas saistītas ar tautu dēla došanos svešumā, līgavas lūkošanos, tautu dēla uzņemšanu iecerētās līgavas mājās, līgavas derēšanu. Savukārt ar vārdu kāzas tiek saprasts pats kāzu laiks, dažādu ieražu un maģisku darbību veikšana īsi pirms kāzu dienas, vedēju rīkošanās, došanās pēc brūtes, pūra dalīšana un pārvešana uz līgavaiņa mājām, laulības, došanās uz vīra mājām, kāzu mielasts, apdziedāšana, mičošana, guldīšana un modināšana, veltīšana un ziedošana, kāzu beigas un atvadas (panāksnieku, sievas radu došanās mājās). Abi tautasdziesmu segmenti ir cieši savstarpēji saistīti, krustojas, pārklājas, tāpēc to šķīrums ne vienmēr ir iespējams. Tikai secīgs un precīzs visu precību un kāzu rituālo darbību apraksts un analīze ļauj iegūt adekvātu izpratni par rituālu un tā simbolisko darbību un simbolu

funkciju. [Sagatavots pēc: Ozoliņš 2006 : 143]



 

 

 

 

     A. Cīrulis Kāzas.

 [http://jaunagaita.net/jg102/JG102_Silins-par-Ciruli.htm]

 

 

M. Tabaka. Kāzas Rundālē.

Gleznā attēlotas mākslinieces Maijas Tabakas draugu – Ievas Šmites un Imanta Lancmaņa kāzas, kuras tika svinētas Rundāles pilī.

[http://www.arterritory.com/lv/teksti/raksti/5414-desmit_mirkli_makslinieces_maijas_tabakas_ dzive/]

 

 


R. Suta Šķīvis „Kāzas(1928).

[https://www.letonika.lv/groups/default.aspx?id=2677992&&g=3;

http://www.lnmm.lv/lv/par_mums/makslas_kolekcijas/3-latvijas-dekorativas-makslas-un-dizaina-kolekcija/147-keramikas-kolekcija]


 

Attēls: kāzu fotogrāfs Ģirts

[http://holdme.lv/]



Attēls: fotogrāfe U. Perkune

[http://www.tvnet.lv/egoiste/attiecibas/670724-milestibai_vecuma_nav_latviesu_paris_gados_aizkustina_ar_sirsnigiem_kazu_foto]

Attēls: fotogrāfe U. Perkune

[http://www.tvnet.lv/egoiste/attiecibas/670724-milestibai_vecuma_nav_latviesu_paris_gados_aizkustina_ar_sirsnigiem_kazu_foto]

 



 

Spēlfilma Latviešu kāzas Nīcā (1931). Režisors Kristaps Linde, Aleksandrs Rusteiķis.

Pasūtījuma filma Kāzas bez vīna (1988). Režisore Brigita Baiba Krūmiņa.

Dokumentāla filma Kāzu maršs cietumā (1991). Režisors Ēriks Lācis.

Dokumentāla filma Dzīvas kāzu bildes Kurzemē (1992). Režisore Brigita Eglīte.

Spēlfilma Kāzas (2000). Režisors Viesturs Kairišs.

 


Alfrēda Kalniņa opera Baņuta.

1. cēliens – Baņutas un Daumanta kāzas – sākas ar orķestra ievadu, kurā skan Baņutas vadmotīvs.

[https://www.letonika.lv/groups/default.aspx?q=k%C4%81zas&id=2675764&&g=3]

1. cēliens. Kāzu maršs.

[https://www.letonika.lv/groups/default.aspx?q=k%C4%81zas&id=2676287&&g=3]

 

 

Romualda Kalsona simfoniskā svīta Kāzu dziesmas (1979) ir viens no spožākajiem latviešu orķestra darbiem ar folkloras tematiku. Sešdaļu cikla I, III, V daļā valda svētku kņada, priecīgu svinību atmosfēra ar dejiskām, kustīgām, senām teicamajām dziesmām. Pārējās daļās liriski romantiska noskaņa, dziedošas, elēģiskas melodijas, kas saistītas ar līgavas atvadīšanos no dzimtajām mājām.



[https://www.letonika.lv/groups/default.aspx?q=k%C4%81zas&id=2676233&&g=3]

 

[https://www.letonika.lv/groups/default.aspx?q=k%C4%81zas&id=2676234&&g=3]

 

Dziesma Skopa vīra kāzas. G. Selgas vārdi, G. Freidenfelda mūzika.  

Dziesma Kāzas. Grupas „Pērkons” mūzika un vārdi.


 

Laulību tradīcijas

Tradīcija vilkt baltu kāzu kleitu līgavai nāk no pavisam nesena laika un nebūt nesimbolizē līgavas šķīstību, kā daudzi domā. Baltās krāsas simbolisms nāk no Senās Grieķijas kā prieka un labklājības krāsa; tās iedzīvotāji nereti pirms kāzām pat krāsoja baltā krāsā ķermeni. Līgavas šķīstību simbolizē kāzu tērpa plīvurs (tāpēc valda uzskats, ka plīvuru nevajadzētu izmantot, ja sieviete precas vēlreiz). Tradīcija vilkt baltu kleitu nostiprinājusies tikai pirms dažiem gadsimtiem, pēc tam, kad Anglijas karaliene Viktorija tādu uzvilka savās kāzās. Līdz tam laikam līgavas parasti kāzās valkāja nacionālo tērpu vai savas krāšņākās drānas, baltā krāsa bija tikai viena no svētku krāsām. Pastāvēja ticējums, ka līgavas kleitas krāsa simbolizē laulāto turpmākās kopdzīves raksturu.

Kāzas – tas ir gaišs un priecīgs notikums, un daudzas tradīcijas vērstas tieši uz šīs gaisotnes uzturēšanu. Tāda ir, piemēram, kāzu tortes loma – visa ar to saistīta ceremonija, kā arī tortes bieži oriģinālais izskats ir domāts priecīgu emociju radīšanai gan pašos jaunlaulātajos, gan kāzu viesos. Zināmas saknes tam meklējamas senajā Romā, kur tradicionāli bija cept kāzu pīrāgu, ko pēc tam salauza virs jaunlaulāto galvām, lai nestu pārticību jaunajai ģimenei; vēlāk Anglijā šo tradīciju modificēja tā, ka pīrāgus nesa kāzu viesi un krāva galda vidū, bet jaunlaulātajiem bija jācenšas krāvumam pāri saskūpstīties.

       Latviešu kāzās lielāka loma ir bijusi rituāliem ar praktisko nozīmi, piemēram, mičošanai, kas notiek teju vai katrās kāzās. Ne mazāk svarīga ir jaunlaulāto guldināšana, kurā piedalās kāzu viesi, pavadot rituālu ar dziesmām, pēc tam viesi atstāj pāri divvientulībā un dodas svinēt kāzas.

[Sagatavots pēc: http://www.delfi.lv/vina/attiecibas/milestiba-un-sekss/laulibu-tradicijas.d?id=31592261]

 

Tie, kuriem bijis gods kāzās būt vedēju lomā, zina, ka tas ir pamatīgs darbs, kurš prasa laiku, atjautību, izdomu un dažādas iemaņas. Vivitas Ķepses grāmata Kāzas!”, kas tapusi sadarbībā ar Latvijā lielāko kāzu portālu Precos.lv, būs lielisks palīgs un padomdevējs ikvienam, kurš piekritis kļūt par vedēju vai piedalīties kāzu rīkošanā. 

    Lieti noderēs arī Signes Šlosbergas un Māra Kiseļova darbs „Solījums. Latviskas kāzas”.