Tradicionālā transkripcija

[kàuns]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[kauns]

[k] – nebalsīgais troksnenis

[au] – divskanis 

[n] – skanenis 

[s] – nebalsīgais troksnenis 

 

Vienzilbes vārds.

Ortogramma – ns.

kaun– – sakne, celms

sgalotne

kaun+piln-s

kaun+sārt-um-s

kauns
patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

Vienskaitlinieks.

  vsk. dsk.
N. kaun-s
Ģ. kaun-a
D. kaun-am
A. kaun-u
I. ar kaun-u
L. kaun-ā
V. kaun-s!

 

Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsPuikam sametās kauns par pastrādāto nedarbu.

2) izteicēja daļa – Tas bija kauns, kas lika nosarkt un justies neērti.

3) galvenais loceklisLiels kauns.

4) apzīmētājsBērni smagi pārdzīvo kauna izjūtu un izsmiešanu tīņu vecumā.

5) papildinātājs – Meitene izjuta kaunu par neizpildīto mājasdarbu.

6) veida apstāklisViņas vaigi dega kaunā par notikušo.

kauna darbs, kauna dzīve, kauna jūtas, kauna lieta, kauna stabs, kauna traips, kauna zīme

kauna pilns

atstāt kaunā, darīt kaunu, degt kaunā, izjust kaunu, kļūst kauns, likt kaunā, nodarīt kaunu, nosarkt aiz kauna, pārņem kauns, piedzīvot kaunu, raudāt aiz kauna, sajust kaunu, zaudēt kaunu

kauns

1. Morālas jūtas, kas saistītas ar nepatīkamu pārdzīvojumu, piem., par savu nodarījumu, rīcību.

Zēnam sametās kauns. Viņu pārņēma kauns. Nosarkt, raudāt aiz kauna.

// Nepatika, mulsums, ko izraisa paša vai cita amorāla, nepieklājīga, arī situācijai nepiemērota rīcība. 

Kauns skatīties, kā tu uzvedies. Kauns rādīt asaras. Kauns rādīties kādam acīs.

Kā nav kauna – saka, kauninot kādu.

// Kautrība.

Mest kaunu pie malas.

2. Apkaunojums, negods; morāli negatīvi vērtējams fakts, rīcība.

Kauns un negods. Piedzīvot lielu kaunu. Uzskatīt par kaunu.

(Pa)darīt kaunu – apkaunot.

Kauna stabs vēst. – soda vieta baznīcas priekšā; stabs, pie kura piesēja sodāmo.

Kauna zīme vēst. – zīme, ko iededzināja, parasti pierē, sodītajam.

// Morāli negatīvi vērtējams fakts, parādība; morāli negatīvs (fakta, parādības) vērtējums.

Kauna darbs – morāli negatīvi vērtējams darbs, rīcība.

Kauna lieta – morāli negatīvi vērtējams fakts, parādība.

Kauna traips – tas, kas apkauno.

// izsauk. nozīmē. Lieto, lai izteiktu negatīvu vērtējumu, paustu negatīvu attieksmi. 

Kauns, staltais daugavieti! [Rainis] 

[Sagatavots pēc: https://tezaurs.lv/mlvv]

kauns

1. Morālas jūtas, kas saistītas ar nepatīkamu pārdzīvojumu, piemēram, par kādu nodarījumu, rīcību.

Pārņem kauns. Kļūst kauns. Raudāt aiz kauna. Nosarkt aiz kauna. Izjust dziļu kaunu. Pārdzīvot lielu kaunu. Seja deg kaunā.

Tā vienmēr iznāks, tad, kad tu melosi, agri vai vēlu tevi pieķers melos, un tad tev būs vēl lielāks kauns, pats briesmīgākais kauns pasaulē .. Zigmonte 4, 224.

Es vakar biju uz tevi ļauns, Ka tu man sāpes dari. Nu pašam man par sevi kauns: Varbūt tev sāpēja arī? Rainis III, 56.

2. Nepatika, mulsums, ko izraisa paša vai cita amorāla, nepieklājīga, arī situācijai nepiemērota rīcība.

Kauns rādīt asaras. Kauns lūgt palīdzību. Kauns rādīties (kādam) acīs. Kauns par netīro apģērbu.

Kā nav kauna? – Kā nav neērti, nepatīkami?

Vai nav kauna? – Vai nav neērti, nepatīkami?

Ne kauna, ne goda – saka, ja nekādā situācijā nav neērti, nepatīkami, arī ja cilvēkam nav morālu jūtu.

Abi meļņi patiešām spīdēja un laistījās, pašos Zīvera ratos tādus nebūtu kauns jūgt iekšā. Upīts 4, 260.

„Es saprotu, tev kauns, ka man ir bērns no cita. Tev ir bail, ka cilvēki varbūt smiesies.” Ezera 2, 47.

„Vai tev nemaz nav kauna, Ines? Roberts taču ļoti apvainosies. Viņš vienmēr pie mums ir bijis.” Brodele 17, 49.

3. Apkaunojums; arī negods.

Piedzīvot kaunu. Uzskatīt par kaunu. Turēt par kaunu. Izdzīt ar kaunu.

(Pa) darīt kaunu – apkaunot.

Likt (arī grūst) kaunā – apkaunot.

Kauna stabs vēst. – soda vieta baznīcas priekšā, stabs, pie kura uz zināmu laiku piesēja sodīto.

Kauna zīme vēst. – zīme, ko iededzināja, parasti pierē, sodītajam.

Uzvarētājiem nebija jābaidās liecinieku. Atriebdami savu sakāvju kaunu un zaudējumu pazemojumus, .. viņi ņirgājās par beidzot uzveikto pretinieku .. Viese 2, 141.

Patiešām, dulnais Jēkabs bij par kaunu visai Hetlingu ciltij. Pastāvīgi viņš pinās ar zemniekiem. Upīts X, 69.

Maļam smalki mēs, māsiņas, Mātei kaunu nedarām! Māte viesu mielotāja, Māte kauna redzētāja. DV 789.

„Izlabo vispirms savus divniekus, citādi tu visu klasi grūd kaunā!” Guntis pazobojās. Ērgle 1, 36.

4. Morāli negatīvi vērtējams fakts, parādība. Morāli negatīvs (fakta, parādības) vērtējums.

Cik vien spēji, tu zagi un rāvi, Līdi, spiegoji, bendēji, kāvi, Kas vien ir kauns, to tu darīji .. Rainis I, 360.

Aina: Kauns ir tas, ja sevi taupa, Gods, ja sevi ziedot protu. Paegle 2, 253.

Gods vienmēr .. ir būtiski kopā saistīts ar savu pretmetu – kaunu .. J. A. Jansons 1, 53.

.. Hilda sāk brēkt arī uz Jūliju: ja šis vienreiz neķeršoties pie siksnas, tad esot kauns un negods, ka šis vispār valkājot bikses, nevis lindrakus .. Ezera 9, 62.

Ziemās viņš [mērnieka palīgs] palīdzēja zīmēt mērniecības ruļļus, un tā uz mūžīgiem laikiem rakstos tika nostiprināti tie kauna darbi, ko pastrādāja zemiskas sirdis un nauda. J. Kalniņš 3, 46.

// izsauk. nozīmē Lieto, lai izteiktu negatīvu vērtējumu, paustu negatīvu attieksmi.

Orta: Kauns, staltais daugavieti! Slava tev meitas vērt Kā krellītes uz diedziņa, – Ne tik daudz nepieproti, Skuķim dot mīļus vārdus. Rainis VIII, 428.

„Atliek tikai kādam iepīkstēties – bandītiem nepatiks, ja kāds piedalīsies Vasaras bērēs, – un jūs tūdaļ savās gultās iekšā .. Kauns!” Līvs 2, 149.

5. Kautrība.

Atmest kaunu.

Par to, ko aiz neziņas kādreiz vai kauna projām dzinām, par to, ko aiz pierastības neatzinām. Lisovska 4, 88.

[Sagatavots pēc: https://tezaurs.lv/llvv/]

kàuns, die Scham, Schande, Schmach: Sprw. kauns pār visu gīmi. vai kauns kāds guods, vai nauda kāda manta? strādāt nav kauns. kauns, bet veselīgs. kam nav kauna, tam nav guoda. ne tiem ļautiņiem kauna, ne guoda. tam nav ne suņa kauna. ne kauna, ne labas dienas, sagt man von einem armen, dabei schlechten Menschen. ne tik daudz kauna kâ vistas kājai gaļas. cik suņam kauna, tik ve̦cai meitai. kamē̦r kauns, nuogriež ar nazi, antwortet man scherzweise auf die Frage: vai tev nav kauna? kauns nāca gaismā (namentlich die Schmach einer Geschwängerten). nākas kauns tuo dzirduot. grē̦ks nuo dieva, kauns nuo ļaudīm. Altertümlich hier der blosse Gen.: kauns man ļaužu, bail māmiņas. ar kauna acīm (mit Schmach) jāiet pruojām, tas jādara Grünh. kauna darbs, eine Schandtat. kauna gabals, kauna gaļa, ein Unverschämter U. kauna gaļa, ein Schandstuhl (s. krē̦sls); kauna lieta, die Schmach, etwas Schändliches; kauna stabs, Schandpfahl Kronw.; kauna valuoda, unverschämtes, unzüchtiges Gerede. es tam devu dievpalīgu, tas kaunam (Var.: ar kaunu, vor Schande) nesaņēma BW. 25872, 11. kādu kaunu tautu meita glauda manu kumeliņu BW. 11502. atmetīšu (Var.: pametīšu) visu kaunu, ich werde die Scham vergessen BW. 6800, Ltd. 1031. Sprw.: atstāj labāk kaunu aiz durvīm un ej iekšā. sev kaunu padarīt, sich Schmach zuziehen. Sprw.: kauns kaunu dzemdē. kaunies kaunu, bīsties dievu! puisītis nesa piecus kaunus BW. 6592. šie tādu kaunu nevarējuši panest LP. I, 168. kas kaunu nepruot, badu nemirst. kaunu slēpt, die Schmach verbergen, verheimlichen: tautas jāj, zeme rīb, es gulēju dienuvidu; slēp, māršiņ, manu kaunu, saki ruozītes ravējuot Ltd. 2348. kaunā paši guoda ļaudis BW. 8488. kaunā palikt, zu Schanden werden, Schande, Misserfolg erleben: lai kaunā nepaliku BW. 958. tur visas zâles ar saviem dakteŗiem paliek kaunā Kaudz. M. cerība neatstāj kaunā, die Hoffnung lässt nicht zu Schanden werden. kaunā pamest, in Schanden stehen lassen, verlassen: puisis pame̦t meitu kaunā. aiz kauna viņš nezin kur dēties. meita izdzinusi puisi ar kaunu laukā. kali, ka nav par kaunu, dass es nicht zur Schande gereicht. kauna dēļ, kaum, eig. zur Vermeidung der Schande: tik tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. viņš sāka grābt tādus akmeņus, kuo kauna dēļ trīs vīri necels VI, 517. šis tik kauna dēļ var izrunāt JK. III, 19. kauna pēc, zur Wahrung des guten Scheins, eig. der Schande wegen: bagātais iedeva kauna pēc nabagam riece̦nu maizes. Es kommt auch der Pl. von kauns vor: aiz kauniem nezini, kur dēties Grünh., BW. 12574. es nezinātu nuo kauniem, kur glābties MWM. X, 481. Zu li. kūv­tis (III prs. kũvis) „sich schämen”, got. hauns „niedrig, demütig”, [ahd. hônida „Schmach, Schande”, gr. χαυνός· χαχός Hes. u. a., s. Trautmann Wrtb. 122, Berneker Wrtb. I, 645, Bugge KZ. XIX, 415].

[Sagatavots pēc: ME II : 176, 177]

kauns – kauns 

[Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]

viņa bi kaûns, ka [zogot] aptraîpijis guôdu, izdarija pašnâvîbu. ja [slota] palika laũkâ, kâc, juõku dzîdas, varêja aĩznst pruôjâm. u ta meîtâm bi kaûns.

[Sagatavots pēc: Bušmane 2017 : 138; 501]

kauns – negods, neslava, nesmukums

No (arī aiz) kauna (vai) zemē ielīstjusties ļoti neērti, izjust ļoti lielu apkaunojumu. 

Kaunu maizē apēdissaka par tādu, kam nemaz nav kauna. 

[Sagatavots pēc: https://tezaurs.lv/mlvv]

(Pie)naglot pie kauna stabaatklāt (kā, kāda) amorālumu.

Krist kaunāizdarīt ko morāles normām neatbilstošu.

(Sa)metas kaunssaka, ja pārdzīvo kauna jūtas.

Smacē kaunssaka, ja pārdzīvo ļoti spēcīgas kauna jūtas.

[Sagatavots pēc: https://tezaurs.lv/llvv/]

kauns; lietuviešu kūvétis ‘kaunēties’, gotu hauns ‘zems, nospiests’, senaugšvācu hōnida ‘kauns, negods’, vācu Hohn ‘izsmiekls’, grieķu kaunós ‘slikts, neglīts’. Pamatā indoeiropiešu *kau-‘pazemot’, no kā kau-no-s > baltu kaunas > latviešu kauns.

[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 392]

angļu – shame

baltkrievu – сорам

franču – honte

igauņu – häbi

krievu – стыд

lietuviešu – gėda

somu – häpeä

ukraiņu – сором

vācu – das Schamgefühl

Nu ir kauns kā sunim, nedrīkst otram i acīs skatīties.

Kauna nav kā suņam.

Kauns na zyrgs kū paslēpt.

Es jau nebiju mājā, kad kaunu dalīja.

Es savu kaunu paņēmu no krusttētiņa un ieliku klēpī, bet suns izēda.

Kad kauns tika dalīts – mans puika nebija mājā.

Kauns maisā, pats gaisā.

Kauns kaunu dzemdē.

Ai kaunu vīn napaiessi, bez kauna nadzeivuosi pa čestnam ļaužu prīškā.

Kauns nav vēdera barotājs.

Nav kauna kā cūkai.

Kas kauna napazeist, tys i grāka nasabeist.

Kas kaunu neprot, tas bada nemirst.

Kas kaunu prot, tas badu cieš.

Kas kaunu prot, tas godu dabun.

Slinkot ir kauns.

Vai kauns kāds gods.

Ir kauns labi īsuoktū slikti veikt.

Tam nav kauna kā vecam krančam!

Slepens klausītājs sadzird savu kaunu.

Kur nāk lepnība, tur arī kauns, bet pie pazemīgiem ir gudrība.

Tam jau kauns līdz acīm.

Kauns kaula nelauž.

Kauns, bet veselīgs.

Kauns nu ļaudim i grāks nu dīva.

Kaunam nav kauna.

Cik i kauna kei pi čigona.

Nau kauna maizis dabuot ar prācu, a kauns ar nakauneibu.

Nadori ļauna, tod nabyusi kaunā.

Kaids to kauns, ka pats sprauns.

Nu kauna nikur nanūskrīsi.

Pyrmais kauns lobuoks kai ūtrais.

Dzīvo tā, ka nomirstot kaunu tev tavs mūžs nedara.

Kas kaunu neprot, tas mantkārīgs.

Ja viņš mazāk pazīst kaunu, bet mīl toties naudu.

Tas nebīstas ne kauna, ne grēka.

Kaunies kauna! Gan jau izkaunēsies, vai nu kauns kāds gods.

Vai tev kaunu suns apēdis?

Kauns pār visu ģīmi.

Mans kauns nevienam ēst neprasa.

Kauns ir zagt un melot.

Prasīt nav kauns, zagt ir kauns.

Proties kaunu.

Ēd, bet atstāj man ar, ja nav kauna, tad apēd visu.

Aiz kauna vai zemē ielīstu.

Labāk kauns vaigā, nekā sāpes vēderā.

Kauns kai zyrgs.

Ganīt nav kauns.

Kauns rados.

Bēgt ir gan kauns, bet kaulam veselīgi.

Kaunies kaunu, bīsties Dievu.

Cik tāļu kauns, tik tāļu ar nazi nost.

Kauna sārtums ir skaistākā krāsa.

Kas man par kaunu, ka es poša slauna!

Tev nav tik daudz kauna kā melns aiz naga. 

Kauns, kauns ķēniņam,

Leišam cauņu capuirīte;

Kauns, kauns bāleliņam,

Māsa tur’ tāva zemi. [LD 3810-3]

 

Vilkam kauns, lāčam kauns,

Līzitei vien nav kauns.

Vaj tu tādu radu biji,

Ka tu nāci panakstos? [LD 21133-0]

 

Vīru manu, vīreliti,

Kā es tevi daudzinašu?

Kauns bij man par vīru saukt,

Kauns par vecu bārdainiti. [LD 22164-0]

 

Brāļi deja, brāļi leca,

Šķit’ māsai lielu pūru;

Kauns tādiem vīriņiem

Ap standziti līgojot. [LD 25172-0]

 

Mun nalaime nuotikuse,

Kauns ūtram pasacīt:

Pele galvu nuolauzuise

Muna pūra dibinā. [LD 16774-3]

 

Māte, māte, pūt uguni,

Meita nāca piedzērusi!

Vaj tev kauns, vaj tev grēks,

Sav’ bērniņu saņemot? [LD 20022-0]

 

Kauns nebija krusta mātei

Uzsegt linu paladziņu?

Kad es būtu krusta māte,

Es uzsegtu villainiti. [LD 1821-0]

 

Atņemiet dziesmit’ manu,

Nelieciet novārtā!

Tas bij mans lielis kauns,

Liek dziesmiti novārtā. [LD 898-0]

 

Kauns kājām man ejot

Dubļainiem zābakiem;

Žēl naudiņas izdodot

Par labo kumeliņu. [LD 29784-0]

 

Vedekliņa rupi mala,

Man kauniņu daridama;

Pašai kauns gadijās,

Bāleliņus mielojot. [LD 8258-0]

 

Nedod, Dievis, man jaunai

Tik dzēreju arajiņu;

Kauns man bija tik jaunai

Piedzērušu sētā vest. [LD 27036-0]

 

Māte mani, dārza puķi,

Iedod lauka ābolam.

Kauns manai māmiņai

Laukāboli znotu saukt. [LD 17305-0]

 

Dziesmiņ’ mana, kād’ dziesmiņa,

Dziesmiņ’ kauna nedarija,

Dziesmiņ’ kauna nedarija,

Kā ta blēņu valodiņa. [LD 810-5]

 

Jūs, ļautiņi, runajiet,

Kaunā manis augumiņš;

Kaunā paši goda ļaudis,

Godā manis augumiņš. [LD 8488-0]

 

Kauna, kauna tev, meitiņ,

Nesukati tev matiņi!

Ir irbite ceļu tek,

Izsukajse cekuliņu. [LD 2982-0]

 

Maļam smalki mēs, māsiņas,

Mātai kauna nedaram:

Māte viesu mielotaja,

Māte kauna redzetaja. [LD 8083-1]

 

Māsi, kauna vien nedari,

Vainadziņu nēsadama!

– Nebīsties, bāleniņ,

No man’s kauna neredzesi. [LD 6538-1]

 

Smuks puisits, skaists puisits,

Šķitās kauna neredzēt.

Sēd puisits kauniņā,

Kā puķite lietavā. [LD 20326-1]

 

Es savai māmiņai

Mūžam kauna nedarišu:

Es nekāršu šūpuliša,

Vainadziņu valkadama. [LD 6599-2]

 

Kā nav kauna tev, tautieti,

Man pūriņa vaicajot?

Man mazai māte mira, –

Kas pūriņu darinaja? [LD 4892-0]

 

Gana kauna bāliņam,

Gan citām māsiņām:

Pedelite nevalkaja

Ar godiņu vaiņadziņa. [LD 6546-0]

 

Še ir mani pēlejiņi,

Še es pate peļamā;

Vairak kauna pēlejiem,

Ne manam augumam. [LD 8878-0]

Māte, māte, cel dēliņu,

Lai baroja kumeliņu,

Lai kaunā nepalika,

Vedot ciema zeltenites. [LD 30043-1]

 

Ciemiņam slinki puiši,

Gul kā pekas ceļmalā.

Garam gāju, nemod’naju,

Viņiem kauna nedariju. [LD 20797-4]

 

Kai tev, Pīter, nabej kauna,

Muosai īt ponuoksnūs?

Voj īdevi tu muosai

Da pokolu kūdeļeņu? [LD 20824-0]

 

Kāda kauna, vedekliņa,

Drīkst’ tu mani nicināt!

Tu celies, gulejuse,

Es māliti samaluse. [LD 23768-0]

 

Ilgi sēdu, godu gaidu,

Bāliņos dzīvodama;

Labak goda gaidijuse,

Ne kā kauna redzejuse. [LD 6595-2]

 

Klaus’, māsiņ, manu vārdu,

Mūžam kauna neredzesi:

Pacel krēslu, noaun kājas

Vecajam bāliņam. [LD 3410-0]

 

Paldies saku māmiņai

Par agraju cēlumiņu,

Lai kaunā nepaliku

Svešu ļaužu istabā. [LD 6789-0]

 

Dievs, pasargi mani jaunu

No trejāmi nelaimēm:

No ta kauna, no ta grēka,

No dzēraja tēva dēla. [LD 10602-1]

 

Dziesma mana izdziedata,

Ta man kauna nedarija;

Daža laba valodiņa

Lielu kaunu padarija. [LD 810-1]

 

Kauna lieta, ļaužu smieklis,

Mātes meitai pūra trūkst;

Ne ļautiņi nesmietos,

Kad pietrūktu sērdienei. [LD 25194-0]

 

Es izaugu šmuidra, gara,

Brāļam kauna daridama;

Viens solitis, div’ soliši

Par bāliņa pagalmiņu. [LD 5314-0]

 

Valod’, mana valodiņa, 

Ko es biju runajusi!

Šodien kauna nevareju

Vakarejās valodiņas. [LD 9021-0]

 

Labak gāju dziedadama,

Ne ap otru runadama:

Ne man kauna priekšā bija,

Ne valodu pakaļā. [LD 801-0]

 

Manis trīs bāleniņi

Kā mēreni muižnieciņi;

Zobentiņu vien nenesa,

Kungiem kauna nedarija. [LD 3443-7]

 

Nava kauna meitiņai,

Mātei kājas noaujot:

Dažu nakti māte sēd

Pie meitiņas šūpuliša,

Pie meitiņas šūpuliša

Apautām kājiņām. [LD 1927-0]

 

Bēdz, meitiņa, pate kauna,

Puiss par kaunu nebēdaja.

Puisits nese pieci kauni

Zem plānās cepurites;

Meita viena nevar nest

Zem vizuļu vainaciņa. [LD 6592-2]

 

Samisuse upe tek,

Samisuse Daugaviņa;

Noskumuši man’ brāliši,

Kad staigaju vaiņagā.

Nebēdajat jūs, brāliši,

Es jums kauna nedarišu,

Es nekāršu šupuliti

Sava brāļa istabā;

Kāršu tautu klētiņā,

Pie brāliša sērst iedama. [LD 6599-5]

Seņsenejūs laikūs dzeivuoja vīns boguots zemnīks: pi juo beja sīva un treis dāli. Zemnīks beja, kaut boguots, bet beja pīradis zagt un sist ļaudis. Sīva jū lomuoja un nalaide taidūs dorbūs. Bārni vēļ beja mozi, ar nikuo tāvam navarēja izdareit. Tais itys zemnīks vys staiguoja sovu dorbu struoduot. Jau izauga dāli. Zemnīks palyka vacuoks. Jau dāli nasuoka laist tāva taidā dorbā. Zemnīks jau palyka pavysam vacs, apauga ar lelu buorzdu, garim motim un sēdēja vysu laiku sātā uz cepļa. Vīnu reiz sadūmuoja itys vacais sastaiguot, kur senuok syta ļaudis, un, kod nikas juo naredzēja, izguoja uorā un aizguoja uz mežu. Stuov jis pi vīna kūka un gaida, cikom īs kaids ceļaveirs. Pa ceļu par mežu guoja vīns puiss, skrūders. Vecs aizguoja jam preti un gribēja jū ar nazi nūkaut, bet puiss beja jauns un styprs un satvēre veci aiz rūku, atjēme nu juo nazi. Dūmoj puiss: kū ar jū dareit? Sist vacu cylvāku, jam tyka žāl. Jis pajēme veci aiz motu, pīsēja pi kūka un pats aizguoja sovu ceļu. Vacais zemnīks stuov pīsīts pi kūka aiz motu un nikai navar atsaraisīt. Tai zemnīks puorstuovēja pi kūka vysu nakti. Reitā agri dūmoj vecs, kū jam dareit. Jam kauns, ka kas nabejs jū īraudzeis pīsītu pi kūka. Vecs kai ruove nu vysa spāka, tai izruove motus ar vysu uodu nu golvys un dreižuok aizskrēja iz sovu sātu un izstuosteja sīvai un dālym, ka jis gribēja nūsist vīnu boguotu cylvāku, bet tys cylvāks beja cīši styprys un pīsēja jū pi kūka aiz motu, un jis kai ruove, atruove motus ar vysu uodu nu golvys. Dāly ar muoti pasaceja: „Tai tev vajag, naīsi taidu dorbu dareit!” Pēc ituo vecs dzeivoj un jam iz golvys suoka augt jauna uoda. Dāly juo nikur nu ustobys nalaiž. Vīnu reizi dāly sadūmuoja šyut sev kažukus un atvede nu mīsteņa skrūderi. Kod īguoja skrūders ustobā, jis īraudzēja vacū un iz reizis pazyna, ka tys pats vecs, kuru jis pīsēja pi kūka, bet nikam nikuo napasacēja un suoka šyut kažukus. Vecs ari pazyna, ka itys pats puiss jū pīsēja pi kūka, bet ari nikam nikuo nasoka, jam beja kauns, un jis pavysam naleida nu cepļa zemē. Vokorā skrūders šyun, bet zemnīka dāli sēd un verās. Suoka jī stuostēt nūtikšonas un puosokas. Suoka ari skrūders stuostēt sovu nūtykumu. „Es guoju vīnu reizi pa ceļu un īguoju mežā. Verūs: preti man īt vīns vacs vecs un ar nazi rūkā grib mani nūdūrt. Es jū sagivu aiz rūku un atjiemu nazi. Sist jū man beja žāl, par tū ka vacs cylvāks, varbyut, sok, jau bez pruota. Es pajiemu un pīsieju jū aiz motu pi kūka, bet nazynu, kas jū atraisēja,” stuostēja skrūders. Dāly jam pīsazyna, ka vecs beja jū tāvs, kurs tagad sēd uz cepļa ar nūplāstim motim un vysu uodu nu golvys. Večam uz cepļa tyka lels kauns un jis nu tuo laika leidz pašai nuovei vairuok naguoja taidā dorbā. [http://pasakas.lfk.lv/wiki/150504005/lv]

Agrāk cilvēkim nevienam neesot bīš kauna. Reiz Dies sadomāš dot cilvēkim kaunu un braucis ar baltu aunu, to dalīdams. Tie cilvēki, kas bīši mājā, dabūši kaunu, bet kas nebīši, palikuši bešā. Tādēļ vēl tagad par nekaunigim cilvēkim saka: „Tas nav bīš mājā, kad kauns dalīts.” [http://pasakas.lfk.lv/wiki/130107001]

 

Labvēlīgie veļi

Veļi katru gadu veļu laikā sapulcējoties zemes apakšā un apspriežot, kas pagājušā gadā darīts un kas nākamā gadā darāms. Viņi arvien pārrunājot par saviem piederīgiem, kas vēl dzīvi. Dažreiz veļu laikā viņi izklīstot pa druvām, sētām, ēkām un visiem kaktiem, pat gultas cisas izošķerējot un naudas podus pārraugot. To veļi darot, lai izzinātu, vai viņu piederīgie labi dzīvo. Tā ložņādami, veļi smalki noklausoties, ko ļaudis runā. Mīļiem piederīgiem viņi arī iečukstot labus padomus ausīs. Vecās drēbēs veļi negribot apkārt staigāt, kādēļ viņiem vajagot dot labu apģērbu.

Reiz viens vīrs esot ticis aprakts vecos svārkos. Veļu laikā citi veļi to sūtījuši pasaulē apskatīties, bet vīrs turējies pretī – esot kauns tādā apģērbā staigāt. Reiz nu viņš parādījies savam dēlam sapnī un aicinājis to, lai atnākot uz kapsētu izrunāties. Dēls arī aizgājis uz kapsētu, nolicis galvu pie kapa kopiņas un klausījies. Tēvs viņam sīki jo sīki izstāstījis, kāds laiks būšot nākamā gadā, kur un kad katra labība jāsējot utt. No tā laika dēls tā gājis katru rudeni kapsētā klausīties, un pēc tēva padomiem strādājot, palicis drīz bagāts vīrs. 

Reiz tai zemē uznācis bada gads, visiem trūcis maizes, tikai šim ne. Ļaudis brīnījušies, kādēļ šim maize ir, bet citiem nav. Sākuši taujāt viņa sievai, un tā izstāstījusi, ka viņas vīrs katru rudeni veļu laikā ejot pie tēva kapa padomu klausīties. No tā nu šie zinot, kas katru reizi jādara. Jaunās ziņas ļaudīm ļoti patikušas. Tūliņ rudenī veļu laikā sanākusi pilna kapsēta laužu, visi nogulušies gar zemi, nolikuši ausis pie kapiem un klausījušies, ko veļi runā. 

Nākošā gadā nomiris viens no tiem, kas gājuši uz kapsētu klausīties. Šo nu atkal par nelaimi apģērbuši pavecās drēbēs. Kad pienācis veļu laiks, tad citi veļi šo atkal sūtījuši, lai ejot pasaulē apskatīties. Šis atbildējis: „Kā lai es eju ciemā radoties, ka man vecas drēbes mugurā?”

Citi veļi sacījuši: „Visi radi tagad guļ, kas nu gan tevi naktī saredzēs?”

„Neguļ vis,” šis atteicis, „paskataities tik augšā, ir sanākusi pilna kapsēta veļu noklausīties.”

To dzirdēdami, veļi tūliņ dusmās uzskrējuši augšā un nonāvējuši visus ļaudis, kas atnākuši uz kapsētu. Lai nu uz priekšu cilvēki atkal slepeni nenoklausītos, ko veļi runā, tad viņi nosprieduši likt sargus pie kapsētas vārtiem. Tādēļ kapsētās dažreiz redz spokus, kas nav nekas cits kā veļu sargi. [http://pasakas.lfk.lv/wiki/140219009/lv]

 

Velni sargā naudu

Kad Stukmaņu muiža vēl piederējusi pie Kokneses, tad Kokneses kundze bieži vien bijusi Stukmaņos. Reiz viņa, šai muižā atbraukdama, pati iegājusi kungu namā, bet kučieris, zirgus staļļa priekšā nojūdzis, ielīdis karītē un apgulies. Te ap pusnakti viens viņu modinājis: „Vīrs, celies augšā, jāj man līdz uz Koknesi! Došu tev naudu.” Kučieris pieceļas – ierauga: pie karītes stāv jātnieks. Nodomājis: „Sazini tevi Dievs, kas par cilvēku esi, kādu naudu sol!” un atteicis: „Nē! Tagad nakts laiks, nejāšu vis!” Līdz kučieris to izteicis, jātnieks jājis projām. Otrā naktī tai pašā laikā jātnieks atkal modinājis kučieri: „Vīrs, celies, jāj man līdz uz kapsētu! Tur ir nauda.” Par kapsētu šejienieši dēvē tādu priežu puduru 2½ verstes no Stukmaņiem, ceļā uz Koknesi. Šī vieta esot veca kapsēta, un tur nauda glabājoties. Kučieris nodomājis: „Cik taču ilgi ko jāt līdz kapsētai: pusstundā būšu projām un atpakaļ.” Atteicis jātniekam: „Labi, jāsim!” Viņš sēdies zirgā, un abi divi izjājuši no muižas. Bet, tiklīdz izjājuši, svešais jātnieks piecirtis zirgam, tūliņ uguns vien nozibējusi gar ausim, un kučieris tik tik jaudājis šo panākt. Aulekšojuši, aulekšojuši, piepēži (tiklīdz nonākuši pie dziļā grāvja, kas gar kapsētu velkas līdz pašam lielceļam) palicis tik gaišs kā dienu. Un nu viņi ierauga: nāk pretim cilvēki viens pulks pēc otra, it kā strādnieki muižas gaitā iedami. Kučierim no ļaužu pūļa tā kā kauns meties, tāpēc ka aulekšojuši tikpat kā ārprātā bez kādas vajadzības. Viņš iedomājies: „Ē! kaut tu izputējis ar visu savu naudu!” un griezis zirgu apkārt, laidis atpakaļ uz muižu. Bet, tiklīdz pārjājis un bijis pie staļļa, gaišums pazudis ar visiem cilvēkiem: nakts, kas nakts – tumšs bijis, tumšs palika. Tomēr jātnieks vēl nedevis kučierim miera. Trešā naktī modinājis atkal to: „Vīrs, celies augšā!” Kučieris atmodies, un svešais jātnieks saka: „Labi, divreiz mani nepaklausīji, bet klausi mazākais šoreiz manam padomam. Ja esi Koknesē, tad ieej ap pusnakti Kokneses pilī, tur atradīsi pagrabu, ieej pagrabā un ieraudzīsi dzelzs durvis, pie durvim karāsies atslēgu virkne. Paņem vienu no šīm atslēgām ar tādu un tādu numuru, atslēdz durvis un ej iekšā; iekšpusē atradīsi veselus apcirkņus, pilnus zelta un sudraba naudas. Šo naudu, zināms, gan apsargā liels melns suns, bet nebaidies no tā, ej tikai klāt un sagrābies, cik tīkas!” To sacījis, jātnieks pazudis. [..] [http://pasakas.lfk.lv/wiki/140604031/lv]

Balāde par parādīto godu

Ir bezgodis ieradies mūsu godos.

Viņš lielāko karoti ņem un bļodu

Un ēd un ēd, līdz apēsts ir viss,

Bet paliek arvienu vēl izbadis.

Viņš lielāko kausu paņem un dzer,

Ar kāju uz pasauli durvis ver,

Bet nepietiek viņam ar kausu un bļodu,

Viņš prasa, lai tu viņam parādi godu.

Tu ņem savu godu un lēnīgs tam rādi,

Un, lūk, no tā brīža tu kāpostus stādi

Ne tā kā līdz šim, bet tā, ka pēc tam

Ir kauns acīs skatīties kāpostam,

Un, lūk, no tā brīža tu govij ar ragiem

Gan sienu vēl padod, bet tā kā bez nagiem

Un aku tu roc kā dīķi tik seklu

Un domā tikai par tuvāko kreklu.

Tu aizmirsti paražas, Dievu un Jodu,

Un vieglāk kā atdot, protams, ir nodot,

Un roka tev sniedzas pēc pilnākās bļodas…

Bet godu, visvairāk tu pieprasi godu,

Jo pats tu bez goda, bez goda un bešā.

Tu aizmirsi dārgāko nerādīt svešam. [Zālīte 1980 : 82]

 

 

es ploku pazemīgs kā bute…

es ploku pazemīgs kā bute

es kļūstu dievbijīgs kā jērs

jo ķemeri ir elles mute

reiz te tik nikni dvako sērs

 

jau iztālīm it laipni mādams

tu brīnums!

balts un nevis melns

ar zelta brilli zibinādams

nāk vietas izpildītājs velns

 

teic viņš 

tev kļūt par vecu graustu

ir tiešām blamāža un kauns

tu atceries to kungu faustu

tu būsi tikpat smuks un jauns

 

un margarita margarita

kā traka pati pakaļ skries

bet prātā man pavisam cita

es saku

man jau ir 

paldies! [Skujenieks 1986 : 140]

 

 

***

dzērveņu un baraviku rīti

savāds uztraukums, kad pamodies

meži nu varbūt jau nolasīti

mežā sēņu tagad tā kā biezs

 

seni seni ataviski kārs

nedod miera saulains sēņu rīts

tāds kā dabūtkārīgs badīgs gars

velk uz mežu tajā barā līdz

 

kaut ko dabūt, kaut ko nolaupīt

kaut ko saraut pirmajam pirms citiem

nolādēti sena sēkla krīt

sirdī atkal rudeņos no rītiem

 

ietu sēnēs, ietu brūklenēs

tikai kauns, pats nezinu par ko

sētā neizlēmīgs stāvu es

pats ar sirdi savu satraukto [Ziedonis 1988 : 100]

 

 

***

Var jau nebūt aptēsti un glīti,

Var jau katram kaut kā arī trūkt.

Galvenais – ja kopā sasaistīti,

Lai pie pirmām krācēm neizjūk.

 

Ēst var sūru, piedzert klāt var rūgtu,

Un nekas, ja kādreiz arī salst.

Galvenais – lai dziesma nepārtrūktu,

Tā, kam siltā, cilvēciskā balss.

 

Krastā suņu burkšķi zied un ievas,

Nelieši un labi ļaudis iet.

Galvenais – lai tad, kad brīdis pienāks,

Jūs to visu labi atminiet.

 

Nu bet tagad pavasara pali

Plostu paši jūrai pretī nes.

Galvenais ir – savās vietās palikt,

Lai to plostu sēklim neuznes.

 

Gan jau atkal atnāks brīži rūgti,

Un būs kauns pēc palīdzības lūgt.

Galvenais – lai dziesma nepārtrūktu

Un lai plosts pie krācēm neizjūk. [Čaklais 1967 : 134]

 

 

Rudens tirgus gājēji

Ko tie zaķi

tur tā tērgā:

Jāsapērkas,

jāsapērkas…

 

Ko tad viņiem

tirgū meklēt?

Varbūt

zaķskābeņu sēklas?

 

Pāri grāvjiem,

pāri ciņiem:

ziemai vajag

burkāniņus.

 

Rudens nāk

ar lielu bozi.

Tāpēc katram

rokā groziņš.

 

Vāvere sauc:

Tagad – gādāt?

Vasarā – tad

vajag strādāt!

 

Nezinājām,

mēs vēl jauni, –

atbild zaķi 

tīri sprauni.

 

Neesat zaķi jūs,

bet auni.

Kā nav kauna?

Kā nav kauna? [Čaklais 1999 : 48–49]

 

 

Cepu, cepu

Cepu, cepu kukulīti – vienu…

 

Izcep man, meitiņ, tādu,

kuru nav kauns citiem rādīt, –

ne jau ar mundieri, ne jau ar uzšuvēm,

izcep man tādu – kaut apdegušu –

cerību, ticību, mīlestību.

 

Es arī cepšu, mēs visi cepam –

katrs pa savai saprašanai.

Plecu pie pleca, ķepu pie ķepas,

nespriedelējot, kas iznāks, un neprasot,

strādājam, strādājam, strādājam tai –

cerībai, ticībai, mīlestībai.

 

Ņem mūsu kukuli, grauz brūnu garozu,

ēd mūsu maizīti – melnu un bagātu.

Saulīte, saulīte, kaut nu tu starotu

par bērnu likteni nesadragātu!

 

Mēs, tavi cepēji, mēs tevi iecepam

garenos kukuļos, nākotnes riecienos.

Cep, meitiņ, cep, cep kukulīti

tu – lielu, lielu, es – tādu maziņu. [Čaklais 1972 : 114]

 

 

Klavierkoncerts

III

Melnbaltais do-mi-do, 

melnbaltais klaun, 

melnbaltais domino, 

kā tev nav kauns!

 

Viens, divi, trīs.

Un kurš te būs pirmais,

kurš te būs pēdējais!

 

Panāc šurp, pēdējais! 

Tu esi pēdējais! 

Pats, pats, pats pēdējais! 

Liekais.

 

Viens, divi, trīs. 

Un mūžīga pauze. 

Mūžs 

ir īss.

 

Melnbaltais do-mi-do, 

melnbaltais klaun, 

melnbaltais domino, 

kā tev nav kauns!

 

Četri, pieci, seši.

Un kāpēc tu esi svešs,

Kāpēc tu neesi savējs

šai zemei

un man!

 

Piedzeries, pats sevi dzerot! 

Dedzini zemi un mani 

tā kā reiz Romu 

Nerons.

 

Četri, pieci, seši. 

Siltumu jau tu nedabūsi. 

Roma 

nodegs.

Un tu būsi 

bešā.

 

Melnbaltais do-mi-do, 

melnbaltais klaun, 

melnbaltais domino, 

kā tev nav kauns!

 

Septiņi, astoņi, deviņi. 

Lai dzīvo tās krāsas deviņas! 

Melnbaltais, klusē!

 

Sarkanā mēs esam tēviņi. 

Zaļajā mēs esam dieviņi. 

Zilajā mēs esam mocekļi. 

Dzeltenā mēs esam slepkavas. 

Pelēkā mēs esam publika. 

Pelēkā mēs esam varoņi.

 

Katrreiz mēs esam 

drumstalas −

sasitam balto krāsu 

un pēc tam 

skumstam. [Vācietis 1978 : 216–218]

„Kad tev ēst gribējās, kāpēc tu nenāci pie manis un nelūdzi?..”

„Man bija kauns!..” Cibiņš čukstēja.

Kauns?… Kauns ir zagt, bet ne palīga meklēt… Par sodu tu stāvēsi rītā visu pēcpusdienu kaktā un sestdienā saki mātei, lai viņa pirmdien atnāk šurp… Nu ej, es pateikšu Līzei, lai tev padod ēst…” [Poruks 1959 : 37]

 

Gardegunis, atkritis garšļaukus uz munīcijas kastes, gulēja. Nu, vismaz savu mahorku nesmirdinās un Billei nebūs jāmokās ar to īpašo neērtību, kad blakus dzīvs cilvēks, bet parunāt ar viņu nevar. Ne labu vārdu pateikt, ne sliktu. Nesapratīs. Vispār, ne viņš tur vainīgs, ne Bille, bet kauns tomēr.

Jocīgi. Billei allaž kauns par visādiem niekiem, par kuriem citi nekaunējās nemaz. Citreiz atkal brēca: – Kā tev nav kauna! – kad Bille neredzēja, par ko vajadzējis kaunēties, vai vēl nebija sapratusi un paspējusi nokaunēties.

Tagad Billei bija kauns par Klušām un Alīdi, kaut gan Alīdi viņa necieta gluži tāpat, kā Alīde necieta viņu, un Klušas viņai nebija nekādas dzimtās mājas. Kauns, it kā viņa būtu bijusi tā, kas Pluskam auzas un dzirdāmo spaini noskaudusi, kas ceļam ne ūdens pudeli neiedevusi, kaut – lai nu kā, – bet ūdens akā netrūka. [Belševica 1999 : 27]

 

Ja tā būtu skaista, gudra vēstule, Bille pat lepotos, ka viņai raksta, ka viņa nav sliktāka par meitenēm, kurām puiši sūta mīlestības vēstules. Lai tad būtu lasījis, kas grib, Bille tikai atmestu galvu un paraustītu plecus. Jā, man raksta! Nu, un tad? Jel kas būtu bijis Billei, ar ko lepoties. Bet nav nekā. Patiešām tikai kauns un negods. 

Bille šņākdama paķer sarkanu zīmuli, salabo kļūdas un pavelk apakšā divi ar mīnusu. Sūtīs viņam atpakaļ to kaunu un negodu. Ja tikai visu varētu aizsūtīt. Atmiņā maļas neaizsūtāmais. [Belševica 1999 : 80]

 

Ausma raud un neatbild. Bille nezina, kā mierināt, pašai arī kamols kaklā. Viņa sāk glaudīt Ausmas galvu. Kauns, jo viņu pašu neviens nekad neglauda un viņa nevienu, bet bija redzēts, ka Ausmas mamma, kas gan reizēm kāvās, reizēm arī paglaudīja. Bille pārvar kaunu un glauda. Varbūt līdzēs? Drusciņ līdz. [Belševica 1999 : 182]

 

Visas citas dziesmas, ko mammucis dziedāja, Billei patika. Mammucim bija skaista, plaša balss, bet, kad mammucis dziedāja, kā Bille dziedājusi, balss vairs nebija skaista, bet tāda sīka un ņirdzīga. Kā mēdīšanās vai apsaukāšanās. Bille sabozās un mēģināja pavisam nedzirdēt. Turklāt nekādu Vilīti Bille neatcerējās. To mammucis tīšām, lai Billei sliktāk. Lai kauns un raudāt gribas. [..]

Viņi Ventspilī turējuši sivēnu. Tam pa reizei devuši ūdenslēcas no lielā grāvja, kas gabaliņu aiz pilsētas. Un tā viņas ar mammuci gājušas ūdenslēcās. Mammucim spainis jau bijis pilns, nākušas pa laipu atpakaļ, bet vai tad Bille jelkad varējusi soli paspert kā cilvēks? Noklunkurējusi no laipas un grāvī. Mammucis, lai arī peldēt nemācēdams, lēcis pakaļ, iestidzis dūņās vai līdz padusēm, tomēr Billi izvilcis un pats kaut kā ticis laukā. Viena kurpe gan dūņās palikusi uz visiem laikiem. Tā nu mammucim bijis jāiet ar vienu kurpi, un abas ar Billi dūņās un ūdenslēcās līdz ausīm. To kaunu! Vēl tagad jāsarkst atceroties. Nu jā, kā jau visu, kur Bille klāt. [..]

Tomēr trakākais no Billes kauna darbiem Ventspilī bijis baznīcas svētkos. Kas tie īsti par svētkiem, pats mammucis, kā jau baznīcā negājējs, lāgā nezināja. [Belševica 1995 : 19–21]

 

Vecāmāte pielieca garo, kalsno stāvu un arī pameta acis spogulītī. Piekārtoja pazodē kuplo zīda lakata pušķi, pārlaida plaukstas pusvadmalas jakai. Viņa sev patika labi. Uz Billes mētelēnu ar kapuci gan pašķīla baltu zibsni: – Ko šuj tam bērnam, ko nešuj! Ne cepure, ne lakats. Tīri par spoku iztaisa. Kauns ļaudīs vest!

– Neved. Kas tev liek? – mammucis, no šuvekļa galvu nepacēlis, atteica.

– Kas tad vedīs, ja es nevedīšu? Tev jau, ka tikai no acīm nost! Lai trinas dienu un nakti pa sētu ar tiem rupučiem! Lai pēdējo kaunu pazaudē! Muti kā smagais fūrmanis brūķē! Meitene esot! [Belševica 1995 : 96]

 

Tagad arī Metējs nospļāvās.

„Nerunā par to,” viņš nosarkdams noņurdēja. Jo, noskatoties jaukajā, atspirgušajā dabā, kur katra smildziņa, katrs ziediņš likās izdvašojot mieru un prieku un nekas vairs neatgādināja pārgājušo briesmu un baiļu, Metējam izturēšanās mežā zem egles izlikās tik bērnišķīga, tik varen aplama, ka tam bija kauns pat par to domāt.

„Nē, nē, krusttēv, tā vis ne,” Tiltiņš runāja, pilnā kaklā iesmiedamies, „tu pātarus iesāki, man tie jānobeidz. Ko reibumā apsola, to neņem par pilnu. Tad nu man, atspirgušam, laikam vēlreiz būs jāmetas ceļos un jānozvēras – –”

Metējs pacēla savu lielo, ķepai līdzīgo roku, un Tiltiņš apklusa.

„Nu jā,” Metējs sacīja, „smieties par to lietu jau nu var, bet labāk būtu, ja par viņu ciestu klusu. Apsoli man, brāļadēls, par šito notikumu nekad un ne ar vienu cilvēku nerunāt. Teikšu tev taisnību: tas man būtu mūžīgs kauns, kad ļaudis dabūtu zināt, ka tik attīstīts un noklārēts vīrs, kāds es, un turklāt vēl pagasta vecākais tā ākstījies. Tu apsoli?”

„Saprotama lieta, jo puse no kauna taču kristu uz mani, ja lieta nāktu gaismā.” 

[Blaumanis 1993 : 203–204]

 

„Zināms. Par katru pārmācību un pamācību, lai tā nāktu kādā vīzē nākdama, Dievam jāpateic,” tagad Pētera biedris, vecāks puisis, sacīja, iejaukdamies sarunā.

„Dievbijīgi cilvēki!” Bērtulis zobojās. „Un j ū s laikam atkal pateicat Dievam, ka es to meiteni esmu atstājis un nu jūs ar viņu varat precēties. Tādā vīzē Dievs pateicību no Sausnorām vien nevarēs veikt saņemt pretī.”

„Ko tu teici!” Pētera biedris dikti iesaucās un pacēlās. „Vai tev kauns arī ir, tā no nabaga meitas runājot, kas tevis dēļ tik daudz cietuse! Nelieti tu!”

Bērtulis pasmējās īsi un nievājoši.

„Man ir gan kauns, ka tāds meitietis bijis mana brūte, kas ar cirvi tikpat veicīgi prot apieties kā kāds bende,” viņš sacīja.

„Ak par to tev tagad ir kauns,” Pēteris iesaucās. „Bet kur tu toreiz biji ar savu kaunu, kad Ievai lūdzi pie cirvja ķerties?” [Blaumanis 1993 : 303]

 

Tad arī abas māsas metas uz mani un sauc gluži tāpat kā māte. Urā, dieviņ, ko tad jūs visas tā uzreiz! Vai tad zēna neesat redzējušas? Sakiet paldies, ka tas nebij nekāds ūdens zvērs, bet puika, nepilnus septiņus gadus vecs puika… Nu arī es sāku sist ūdenī pretī – ar tādiem jaukiem meiteņiem man patīk iet cīņā! Šķīst, šļakst, skan, un… viena no viņām jau smejas! Te nu bij! Te nu bij! Un otra smejas! Un kundze smejas!

„Vai tu dzirdi? Projām!” viņa sauc. „Kā tev nav kauna? Vai tev nemaz nav kauna?”

Un atkal man jādzird par to kaunu! Protams, ka nav. Kur tad lai es viņu ņemu, ja viņa nav. Un ko man kaunēties no tādiem diviem skaistiem meiteņiem? Nu, no kundzes jau drusku – tas tādēļ, ka viņai tādi divi lieli kūkumi uz krūtīm, pavisam nesmuki. No neglītām lietām man kauns. Bet viņa var apsegties, tā Kārzdabas lielmāte, ko viņa kliedz! Man tikai gribas parotāt, visu dienu man nav bijis ar ko patrakot. Lūk, tā! tā! blīc! bladāc! Ūdens šķīst, es leju aumaļām meiteņiem šļakatas pa krūtīm, pa galvu, pa bizēm, un viņas sit pretī, un varavīksnes sviežas no viena uz otru, simts varavīkšņu – lūk! [Ezeriņš 1962 : 440] 

MINDAUGS.

Diezgan! Tagad jūs dzirdējāt, ļaudis, no šī jaunekļa paša mutes dzirdējāt, ko viņš grib: Mūs nodot rusiem un tatāriem. Tāpēc viņam saku: jaunekli – tu, kas reiz biji mans dēls, ej un pasteidzies, jo, ja vēl pēc trim dienām tava kāja būs uz šīs zemes, tad arī tava galva te paliks! – Es gādāšu, vīri, ka jums izaugs karalis, kas būs manis cienīgs. Tas būs Repeķis, mans dēls, kas mani nepametīs kaunā.

TRAINAITIS.

Repeķis vēl jauns, bet tu jau esi vecs.

MINDAUGS.

Esmu vēl diezgan jauns, lai savus ienaidniekus turētu dūrē, bet Repeķis jau diezgan vecs, lai pēc dažiem gadiem kļūtu vīrs. [..]

MINDAUGS.

Un, ja jūs, lielkungi, gribat zināt, kas būs jūsu karaliene, tad jums to tūlīt teikšu.

DAUMANTS.

Rādi mums viņu, kungs!

MINDAUGS.

Jūsu karaliene (satver Marti aiz rokas un izved vidū) būs šī!

Klusums. [..]

TRAINAITIS.

Tā ir Daumanta sieva, kungs.

MINDAUGS.

Vai gribi teikt, ka Daumants nav vīrs no dižas cilts? Vai arī to, ka viņa sieva Mindaugam darītu kaunu?

TRAINAITIS.

Ne vienu, ne otru, kungs, tikai to, ka Daumanta sieva ir Daumanta sieva.

MINDAUGS.

Bija viņa sieva. No šī brīža tā ir mana. 

[Zīverts 1988 : 347–348]

JAUTRĪTE (bēgdama no Daumanta).

Kauns, kunigaikšti, mani sagūstīt

Tu nespēj! Vilku, lāci vari mākt

Un nieka skuķi vien tik ne!

DAUMANTS (aizelsies).

Pag, pag,

Tu mazā sprigacīt, gan beidzot nāksi

Man rokā!

(Slapstās ap kokiem tā, ka, kad Daumants skrej uz vienu pusi, Jautrīte atkal uz otru.)

[Aspazija 1986 :125]

FRIDA.

Lūk! cik bargi! Ko tu mani nu dzen prom? Taču tu pats no manis izdabūji, ka polis še nāk, un tādēļ tu še ieradies nelaikā.

MAIJA (uz Fridu, sarkdama).

Kauns tev!

FRIDA.

Man kauns? Viņš taču ar varu izdabūja zināt. Vai nav tev varbūt vairāk kauns, ka tu pinies ar šādiem tādiem un atstāj savu krietno līgavaini?

MAIJA.

Es nekā ļauna nedaru, no kā man būtu jākaunas. Es ne ar vienu nepinos kā tu. Es mīlu savu līgavaini. 

[Rainis : http://www.korpuss.lv/klasika/Senie/Rainis/Milpar/1celiens.htm]

Kaut kur izlasīju, ka kauns ir vienīgais emocionālais stāvoklis, kas ir disfunkcionāls jeb degradējošs individuālā līmenī, bet funkcionāls jeb lietderīgs sabiedrības līmenī. Kaunēties nozīmē izjust nevēlēšanos aizskart citu jūtas, lai cik arī nepamatota šāda nevēlēšanās būtu. Un Dievs Tas Kungs Vecajā Derībā sauca cilvēku, sacīdams: „Kur tu esi?” Tas atbildēja: „Es dzirdēju Tavu balsi dārzā, un mani pārņēma bailes, jo es esmu kails, un es paslēpos.”

Kauna pētnieki – jā, ir arī tādi – izdala piecus kauna tipus. Pirmais ir patiesais kauns, kas saistīts ar reālu pazemojumu, negodu vai nosodījumu. Otrais ir viltus kauns, kas dzimst no šķituma, ka citi tevi nosoda vai nievā. Trešais ir viltus kauns, kas izpaužas kā kauns par kaunu, liekot kaunu paturēt noslēpumā. Ceturtais ir toksiskais kauns, kas parasti saistīts ar tādiem neizstāstāmiem pāridarījumiem kā incests vai bērnu seksuālā izmantošana. Un visbeidzot ir aizvietojošais kauns, kas izpaužas kā kauns par citas personas rīcību vai kaunu. Ja neņem vērā toksisko kaunu, domāju, ka visi pārējie man piemīt.

Kolīdz vienu no saviem kauniem jūtos pieveicis, vietā uzrodas kāds cits. Kauna pārvarēšanai mēdz būt dažādi paņēmieni. Laika gaitā no kauna pamatīgi nogurst. Turpinu meklēt tādu, par kuru pēcāk nebūtu jākaunas. Un lai arī citiem par mani nebūtu kauns. Pagaidām nav izdevies, bet es spītīgi cenšos. [Bankovskis : https://satori.lv/article/mans-kauns]

Kauna un vainas apziņas loma psihisko traucējumu patoģenēzē

Kauns piemīt visiem cilvēkiem. Šīs emocijas nosaka ētisku un sabiedrības pieņemtajām normām atbilstošu indivīda rīcību. Tomēr daudzi cilvēki, jo īpaši mūsdienu modernajā sabiedrībā, cieš no kauna radītiem ierobežojumiem; pastāv un aizvien aktualizējas tāds jēdziens kā patoloģisks kauns. Turklāt ir grūti nosaukt kādu psihisko traucējumu veidu, kur kaunam nebūtu kāda – primāra vai sekundāra – loma. Kauns un ar to bieži saistītā vainas izjūta ir to biežāko emociju vidū, ar kurām cilvēki vēršas pēc psihoterapeita palīdzības.

Lai labāk parādītu trauksmes, kauna un vainas apziņas izcelsmi, vēlos [Utināns] pieminēt, ka cilvēka psihei, gluži kā jebkuram citam orgānam, piemīt funkcijas, kas pamatos ir bioloģiskas. Psihes bioloģiskās funkcijas ir gēnu determinētas un izsaka kopējo gēnu gribu. Cilvēka uzvedību pašos pamatos nosaka ne tik daudz saprāts vai kultūra, bet sajūtas un emocijas. Mēs ēdam primāri ne tāpēc, ka zinām, ka citādi nomirsim, bet gan tāpēc, ka to darīt liek bada sajūta. Mēs vairāmies no nāves tādēļ, ka izjūtam nāves trauksmi, nevis tādēļ, ka kāds ir pavēlējis mums dzīvot. Mēs vairojamies ne tālab, ka mums jāizpilda savs pienākums pret nāciju, mums to liek seksuālās un mīlas sajūtas. Un arī morāli mēs ievērojam ne tikai tādēļ, ka tas ir saprātīgākais kopā sadzīvošanas veids, vai tāpēc, ka tā mācījusi kultūra, vecāki un reliģija, bet gan cilvēka iedzimtās spējas izjust kaunu un vainas apziņu dēļ. Tātad cilvēka psihē kaunam un vainas apziņai ir savas adaptīvas bioloģiskas funkcijas, kas regulē cilvēka uzvedību noteiktā virzienā.

 

Ideāli un kauna izjūta

Gluži tāpat kā nepatīkamā bada sajūta liek meklēt tās novēršanas veidus, lai iegūtu patīkamo sāta sajūtu, bet bailes no nāves liek vairīties no noteiktām situācijām, lai iegūtu patīkamāku drošības sajūtu, tā arī sāpīgais kauns un vainas apziņa liek atturēties no noteiktām darbībām un koriģēt savu uzvedību tā, lai mēs iegūtu apmierinātību un lepnumu par sevi vispirms citu un tikai tad savās acīs. Citiem vārdiem sakot, mūsos ir vēlme atbilst pretējā dzimuma partnera ideāliem un sabiedrības vai grupas ideāliem.

Laika gaitā ir izveidojušies ārējā izskata, sociālā statusa, spēka un gudrības ideāli. Ar ko gan mēs varētu šiem ideāliem atbilst? Atbildi sniedz tādas zinātnes kā etoloģija, sociobioloģija un evolūcijas psiholoģija. Gan ārējā izskata, gan uzvedības un iekšējo īpašību ideālus regulē kauns. Kauns traucē mums rādīties citu acīs, ja ārējais izskats vai uzvedība un iekšējās īpašības nav labā vai, vēlamākais, perfektā stāvoklī. Tā ir nepieciešama bioloģiska adaptācija. Ārējā fiziskā pievilcība ir labas fiziskās un ģenētiskās veselības rādītājs dzimumpartnerim. Labas ārējās higiēnas iemaņas, labs garastāvoklis un humora izjūta, lepnums par sevi un savu sociālo un materiālo statusu ir labas psihiskās veselības un intelekta rādītājs un tāpēc arī izskatās pievilcīgi dzimumpartnera un sabiedrības acīs. Savukārt tās īpašības, kas neatbilst šiem perfektuma ideāliem, kā pārliecība par savu fizisko nepievilcību, intelektuālo nepilnvērtību, sāpīgiem pārdzīvojumiem, zemu materiālo un sociālo statusu, rada kaunu par sevi. Tādējādi sociālajos priekšstatos nostiprinājušies antagonistisko īpašību komplekti: fiziskais simetrijas skaistums pret asimetrijas neglītumu, gudrība pret muļķību, sociālais veiksminieks pret neveiksminieku, bagātnieks pret nabagu, dzīvespriecīgais, jautrais pret vienmēr bēdīgo un pesimistu.

Saskarsmē subjektam kaunu aktivē apkārtējo riebuma, izsmiekla un nicinājuma mīmika un vārdi, bet nosarkšana atspoguļo, ka vēstījums ir saņemts. Tas ir bioloģisks evolucionāri izstrādājies spoguļneironu mehānisms, ko varētu nosaukt par neironu optisko kabeli. Cilvēka psihe iegūst sāpīgu trauksmi, lai gan nav nekādu fizisku draudu (ja nu vienīgi izslēgšana no grupas, kas primitīvās kopienas laikmetā varēja izvērsties fatāli). Indivīdam paveras divi ceļi: vai nu viņš saskata, vai arī nesaskata defektu (reālu vai iztēlotu) novēršanas iespējas. Saskatot šādas iespējas, indivīds var atjaunot sev savu pozitīvo paštēlu. Nespēja atrast defekta novēršanas iespējas indivīdam liek ierauties sevī, slēpt reālo vai iedomāto defektu vai arī slēpties no cilvēkiem vispār.

Lai gan sabiedrības un pretējā dzimuma partneru ideāli ir daudzšķautņaini, indivīds kauna patoloģijas gadījumā ir fiksējies tikai uz vienu vai dažām pazīmēm. Anoreksijas un dismorfofobijas pacienti jūtas tā, it kā sekmīgas attiecības varētu izveidot tikai ar pievilcīgu ārējo izskatu, bet sociofobijas pacients – it kā apkārtējie par viņu spriestu tikai pēc vājuma brīžiem. Pacienti neapzinās, ka attiecības neattīstās viņu noslēgtības un atvērties nespējas dēļ. Pacienti var arī nediferencēt, kam tieši viņi vēlas patikt jeb kuras grupas ideāliem atbilst. [..]

Gandrīz jebkurš sev apzināts psihiatrisks traucējums rada sekundāru kaunu, kas ir nopietns traucēklis atzīt savu problēmu un vērsties pēc palīdzības pie psihiatra vai psihoterapeita. [Utināns 2007 : https://www.doctus.lv/raksts/medicina-un-farmacija/kliniska-prakse/kauna-un-vainas-apzinas-loma-psihisko-traucejumu-patogeneze-1038/]

Latviešu tautasdziesma Kumeliņi, kumeliņi, tu man kaunu padarīj’.

Dziesma Ja tev kauna nav. Guntara Rača vārdi, Ivo Fomina mūzika. Izpilda Ivo Fomins. 

Dziesma Mums kauna nav. Guntara Rača vārdi, Tomasa Kleina mūzika. Izpilda Fomins & Kleins.

„Neapkauno mani”: kāpēc mums ir kauns citu vietā, un ko ar to darīt?

Vai tev pazīstams šis stāvoklis: cits nonācis neērtā situācijā, bet no kauna vai caur zemi izkrist vēlies tu? Kas liek mums nosarkt citu vietā, un vai iespējams to pārtraukt? Stāsta klīniskā psiholoģe, geštaltterapeite Nataļja Aņiščenko. 

Viņai ir pieci gadi. Viņa sēž un sauļojas lieveņa priekšā uz finiera dēļa biksītēs un cepurē. Tāpat kā jūras krastā. Kaimiņu vecmāmiņas pajoko un spēlē līdzi. Viņa jautā, vai šodien jūra silta un kur viņa dabūjusi tik skaistu cepuri. Viņai patīk tik liela uzmanība. Te virs viņas parādās draudīga ēna. Viņa nepaspēj atskatīties, jo kāds viņu rupji satver un velk augšup pa kāpnēm.

Mātes dusmās pārvērstā seja izskatās tik sveša. Viņa nesaprot, kas notiek. Liekas, ka atgadījies kaut kas briesmīgs. Bet kas?! „Neuzdrošinies mani apkaunot. Es nevēlos, ka man jākaunas tavā vietā!” Lai kā viņa centās, māte bieži kaunējās.

Viņa sēž psiholoģes priekšā. Viņai ir 35 gadi, mātes vairs nav. Bet kauns joprojām ir. Par visu un it kā par neko. Un vissliktākais – ir kauns par citiem. Par līgavaini, kurš skaļi smejas un uzdod draugiem tik nepieklājīgus jautājumus. Par kolēģi, kurš ir rupjš pret klientiem. Un pat par svešiniekiem, kuri nonāk dažādās neērtās situācijās.

Kauns citu vietā viņu vienkārši vajā, un, ja ar savu kaunu kaut kā var tikt galā un samierināties, tad tas ir vienkārši nepanesami. Kāpēc tā notiek ar viņu? Un ne tikai ar viņu.

Bieži vien tas ir „mantojums” no vecākiem, kuri paši piedzīvojuši daudz kauna un „ko citi teiks un domās par mani”. Vecāki par savu kaunu varēja runāt tieši: „neapkauno mani”, „izdari to tā, lai man nebūtu par tevi kauns”. Bet misija nebija izpildāma.

Grūtāk bija tad, kad vecāki par kaunu nemaz nerunāja. Tikai raudzījās tā, ka gribējās izkrist caur zemi. Vai varbūt viņi stingri novērtēja un kritizēja: „tas ir nepareizi”, „tas ir muļķīgi”, „neglīti”. Varbūt dusmojās un krita histērijā nebūtisku kļūdu vai nepareizas rīcības dēļ. Varbūt vienkārši pajokoja, ķircināja, smējās. Bet kaut kādu iemeslu dēļ tas nebija smieklīgi, bet sāpīgi.

Kauns bija neparedzams kā lodveida zibens. No katra „trieciena” gribējās pazust. Jo neesam tādi, kā pienākas, par tādiem mums ir kauns. Laika gaitā šī ziņa „Man ir kauns par tevi” kļuva par divvirzienu spoguli. Ja es skatos uz sevi, man ir kauns par sevi. Ja es šajā spogulī redzu citu, man kauns par viņu.

Ja esam liecinieki citu publiskām kļūdām, mēs visi piedzīvojam dažādas pakāpes diskomfortu. Izrādās, ka iemesls tam ir atšķirīgs empātijas līmenis: jo augstāks tas ir, jo lielāka varbūtība, ka sarksim citu, pat svešinieku vietā.

Kauns citu vietā un empātija ir cieši saistīti. Mūsu tieksme just līdzi citiem ir iemesls, kāpēc vēlamies no apkaunojuma pasargāt cilvēku, kurš nonācis neērtā situācijā. [..]

Ko darīt ar šo kaunu?

Ir vairāki diezgan vienkārši paņēmieni, kas palīdz, ja ne „izkļūt” no kauna, tad vismaz spert dažus soļus izejas virzienā.

• Saki pie sevis: „Tas nav mans kauns.” Tas ir, tu to jūti, bet tas nav tavs. Tu to neizvēlējies, bet saņēmi mantojumā. Tev ir tiesības no tā atteikties, nevis stiept to tālāk savā dzīvē, ja tas traucē.

• Atrodi trīs līdzības un trīs atšķirības ar to, par kuru tev ir kauns. Atgādini sev: „Mēs esam atšķirīgi, tas neesmu es, tas nav par mani.”

• Esi drosmīgs un mēģini iztēloties šo pieredzi. Iedomājies sevi otra vietā un saki sev: „Ja tas būtu es, man būtu kauns, bet es tiktu galā, varētu to pārdzīvot, radinieki neatteiktos no manis, un pasaule nesabruktu.”

No pirmā acu uzmetiena šīs metodes var šķist smieklīgas. Noteikti radīsies spēcīga pretestība, tomēr pacenties. Ar katru reizi jutīsi, ka situācija lēnām mainās. Un visbeidzot tu skatīsies uz sevi spogulī un smaidīsi, nevis sarksi. [Niedrīte 2019 : https://www.la.lv/neapkauno-mani-kapec-mums-ir-kauns-citu-vieta-un-ko-ar-to-darit]