karog+nes+is, karog+nes+e

 




Tradicionālā transkripcija

[karuõks]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[kɑru͜oks]


[k] – nebalsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

[r] – ’skanenis’.’]

[uo] – ’divskanis’) ir monofonēmas, pārējie divskaņi (ai, au, ei, eu, iu, oi, ou, ui) ir bifonēmas. ‘]

[k] – nebalsīgais troksnenis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Divzilbju vārds.

Ortogrammas – g.



karog-sakne, vārda celms

-sgalotne



karogs

     →karodz+iņ-š

     →karodz+niek-s

     →karog+o-t

     →karog+ot-s


karog+kāt-s

karog+nes-ēj-s

karog+nes-ēj-a




karogspatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

karog-s

karogi-i

Ģ.

karog-a

karog-u

D.

karog-am

karog-iem

A.

karog-u

karog-us

I.

ar karog-u

ar karog-iem

L.

karog-ā

karog-os

V.

karog-s! karog!

karog-i!


Teikumā var būt:

1)         teikuma priekšmetsLatvijas Republikas sarkanbaltsarkanais karogs plīvo virs Rīgas pils.

2)     izteicēja daļa – Tas ir pilsētas karogs.

3)     galvenais loceklis – Plīvojošs karogs mastā.

4)     apzīmētājsKaroga masts ir izgatavots no koka.

6)     papildinātājs – Skolēni mācās pazīt pasaules valstu karogus.

7)     vietas apstāklisEiropas Savienības karogā ir 12 zeltainas zvaigznes      uz zila fona.



karoga augstums, karoga autors, karoga bārkstis, karoga dziesma, karoga etiķete, karoga izmērs, karoga kāts, karoga krāsas, karoga lente, karoga likums, karoga malas, karoga masts, karoga mets, karoga oriģināls, karoga platums, karoga sargs, karoga statīvs, karoga turētājs, karoga vēsture, karoga zīmējums

 

auduma karogs, dziesmu svētku karogs, kara karogs, kuģa karogs, miera karogs, nometnes karogs, organizācijas karogs, papīra karogs, pilsētas karogs, pulka karogs, skolas karogs, svētku karogs, uzņēmuma karogs, valsts karogs

 

karogs pie ēkas, karogs uz galda, karogs virs pils torņa

 

balts karogs, daudzkrāsains karogs, sarkanbaltsarkans karogs, vecākais karogs, vienkrāsains karogs

 

apstiprināt karogu, apstiprināts karogs, aust karogu, ceļojošais karogs, dāvināt karogu, iesvētīt karogu, izkārt karogu, izšūt karogu, nolaist karogu, nopirkt karogu, pacelt karogu, pārdot karogu, plīvojošs karogs,

pulcēties pie karoga, sadedzināt karogu, zaudēt karogu



karogs, v.

1. Oficiāls (valsts, organizācijas, karaspēka daļas u. tml.) simbols, atšķirības zīme – pie kāta piestiprināms vienkrāsains vai daudzkrāsains auduma gabals, nereti ar zīmējumu vai uzrakstu.

Latvijas valsts karogs. Pulka karogs, biedrības karogs. Kuģa karogs. Karoga kāts. Izkārt, pacelt karogu. Nolaist karogu.

Karogs (nolaists) pusmastā – karogs nolaists līdz kāta vidum par sēru zīmi.

2. Vadošā ideja, kas vieno cilvēkus kopīgā darbībā, vienotā rīcībā.

Turēt augstu (kā) karogu – svēti glabāt kādu ideju, ideālu, aizstāvot to un cenšoties īstenot.

[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 487]


karogs, -a, v.

1. Oficiāls (valsts, organizācijas, karaspēka daļas u. tml.) simbols pie kāta piestiprināma noteiktas krāsas (vai noteiktu krāsu) auduma gabala veidā (parasti ar attēlu, uzrakstu).

Balts karogs – padošanās zīme (parasti karā) – balts auduma gabals.

// Ar lēmumu noteikts apbalvojums šāda simbola veidā (dažās valstīs).

2. Vadošā ideja, kas vieno cilvēkus kopīgā darbībā, vienotā rīcībā.

3. bot. Tauriņziežu zieda augšējā vainaglapa.

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/llvv]


 

karuõgs, C., PS., karuôgs 2 Kand., 1) die Fahne, das Panier: karuogu nest, nuolaist, vīcināt, raibināt, rakstīt; 2) das Fähnlein, die Kompagnie, Schar:

trīs karuogi puišu gāja BW. 25128, 4. trīs karuogi meitu gāja 275. ne·vienā karuogā (Var.: pulciņā) nebij manas līgaviņas 279. [Aus ar. хоругвь „Kriegfahne”.] [Sagatavots pēc: ME II : 165]

 

karuõgs, demin. acc. s. karudziņu BW. 31963 var., (aus Lennew).; kaujas karuodziņ[u] BW. 31963, 4 var. izrakstītu karuodziņu 31015.
[Sagatavots pēc: EH I : 165]

 


karogs – karūgs, (dem.) karūdzeņš; (dial.) korūgs, (dem.) korūdzeņš

[Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]


karùogs, s. (paceļ, izslien u. tml.)

kâ karùogu – saka, ka kāds ko karogam līdzīgu tur augstu paceltu: kaķis uššàvis asti gàisâ koâ karùogu.

[Sagatavots pēc: Putniņa, Timuška 2001 : 85]


Tiesību zinātnē republikas karogs, valsts karogs.

 

Sportā baltais karogs; laukuma viduslīnijas karogs, līnijtiesneša karogs, tiesneša asistenta karogs.


ErgonīmiKarogu pasaule, karogu ražošanas uzņēmums.

 

Žurnālu nosaukumiKarogs (1940–2010).


karogs, aizguvums; no skr. хоругы < хоrjǫgy ‘t. p.’ Aizguvums latviešu valodā ir sens, izveidojies pirms 13. gs. 17. gs. vārdnīcās mūsdienu formā vai arī karoks. Vārdam tad bijusi arī otra nozīme – ‘karaspēka vienība (rota)’. Šī nozīme ir arī tautasdziesmās, piem., ar pārnesumu: „Trīs karogi meitu gāja Pa lielo tīrumiņu” (LD 275).

[Sagatavots pēc: Karulis 2002 : 383]


angļu flag

baltkrievu флаг

čehu vlajka

franču drapeau

grieķu σημαία

igauņu lipp

krievu флаг

lietuviešu vėliava

poļu flaga

somu lippu

ukraiņu прапор

vācu die Flagge

zviedru flag



Ne karoga nesēji, ne krūmu cirtēji.

Ne vējš, ne karogs.


Ej karā, bāleliņ,

Nenes kara karodziņ’:

Visi kari kājas āva

Uz karoga nesējiņ’. [LD  31963]

 

Ej, dēliņ, tu karā,

Bet karogu tu nenes:

Visi kungi karā šāva

Uz karoga nesejiņa. [LD 31963-6]

 

Dod, māmiņa, es grib’ būt

Karavīra līgaviņa,

Es grib’ ēst kara maizi,

Barot kara kumeliņu,

Barot kara kumeliņu,

Rakstīt kara karodziņu. [LD  31959]

                        

Māte savu vienu dēlu

Sev par prieku audzināja.

Ej, dēliņ, kariņā,

Nesi kara karodziņu! [LD 1600, 11845]

                      

Gatavs biju karavīrs,

Gatavs kara kumeliņš:

Māte ada diega zeķes,

Tēvs kaldina zobentiņu,

Mana jauna līgaviņa

Raksta kara karodziņu. [LD 32017]

 

Māte ada kara jostu,

Tēvs kaļ kara zobenīti,

Māsa mana, jaunākā,

Raksta kara karodziņu. [LD 1459,1254]

                       

Karavīra līgaviņa

Nakti miega negulēja:

Sēd pie loga raudādama,

Karodziņu rakstīdama. [LD 961,1308]

                     

Māte mani agri cēla

Par visām māsiņām:

Līdz gaismai norakstīju

Brālim kara karodziņu. [LD 94,4205]                       

 

Kur palika mans bāliņš,

Karodziņa nesējiņš?

– Tur palika jājējiņš

Uz tām Leišu robežām. [LD 1592,832]

                      

Man’ māmiņa, maz’ esot,

Dievam vēl, Laimei vēl;

Es noaugu ķeizaram

Pats karoga nesējiņš. [LD 191,8431]

 

Ko domāji tu, kundziņ,

Uz niedriņas uzmeties?

   – Kā man bija nedomāt,

Visi jauni karavīri:

Cits nespēja bungas nest,

Cits – karogu vēdināt. [LD 1225; 29477]

 

Es būt’ pate karā gājse

Aiz jaunā bāleliņa,

Kaut to manu vilnanišu

Karogā nekāruši. [LD 31998-1]

 

Smalki vērpu ratiņā,

Devu Rīgas vēveram;

Pat’ teceju zem karoga,

Meklēt tādu valkataju. [LD 032-0]

 

Kur es iešu, kur palikšu,

Nav man viena bālelin’!

Nav man pūra vedejina,

Nav karoga nesejina. [LD 18068-1]

 

Trīs karogi meitu gāja

Par lielo tīrumiņ’;

Trīs gadiņi zeme raud

Meitu kara gājumiņ’. [LD 275-2]


Par latviešu senā karoga izcelsmi tautas mutvārdu daiļradē                        XX gadsimta divdesmitajos gados populāras kļuva vairākas teikas un leģendas, kuras var vērtēt kā emocionālus vēstures avotus.

Kādā teikā stāstīts par to, ka igauņi aplenkuši latviešu pili un tās iemītnieki sākuši ciest badu. Vajadzējis izlemt, vai padoties vai tomēr doties uzbrukumā. Pils koklētājs aicinājis cīnīties; vispirms ticis nokauts upura auns, un koklētājs tā asinīs iemērcis savu balto kreklu. Tā vieta drēbes vidū, kuru iemērkšanas laikā turējis rokā, palikusi balta. Šo sarkanbaltsarkano drānu tad arī piestiprinājuši pie kārts un devušies uzbrukumā ienaidniekam, gūdami uzvaru.

Otra teika vēsta par latviešu cīņu ar vācu bruņiniekiem. Kādā kaujā latvieši atņēmuši ienaidniekam baltu karogu. Tajā kaujā ticis ievainots arī kāds latviešu virsaitis, kuru noguldījuši uz šī baltā karoga. Pie mirstošā virsaiša visi zvērējuši, ka cīnīsies, kamēr padzīs ienaidnieku no savas zemes. Karogs no virsaiša asinīm kļuvis gluži sarkans, tikai tā vieta, kur viņš gulējis, palikusi balta. No tā laika latvieši šādu krāsu salikumu izmantojuši kaujas karogā. [Gailiša 1998 : 69–70]


1873. gadā četras dienas – no 26. līdz 29. jūnijam – vāciskajā Rīgā manifestējās līksmojošās latviešu tautas pašapziņa. Tās bija dienas, kad ne tikai 45 koru vairāk nekā tūkstotis dziedātāju no Kurzemes un Vidzemes goda vietā cēla latviešu tautasdziesmu, bet notika arī pirmā vispārīgā skolotāju un otrā vispārīgā zemkopju sapulce. Tās bija dienas, kad A. Kronvalds un citi teica tautas pašapziņas augšanai nozīmīgas runas, kuru rezonanse vēl ilgi nenorima preses slejās. Šajos svētkos pirmo reizi plašākai publikai Baltijas skolotāju semināra audzēkņi dziedāja Baumaņu Kārļa sarakstīto un komponēto „Latvijas himnu” – „Dievs, svētī Latviju”.

Viens no šo svētku centrālajiem notikumiem bija latviešu dziesmu svētku karoga dāvināšana. Šim sarkanbaltos krāsu toņos šūdinātajam karogam, kas stiprinājās pie kāta šķērskoka un pēc formas, kā arī reglamentētā rituāla atgādināja tā sauktā baznīcas tipa karogu, bijusi īpaša nozīme tautas dzīvē. Tas bija izgatavots vienā eksemplārā, un šī unikālā karoga maģiskais, fascinējošais spēks pieauga ar katriem nākamajiem dziesmu svētkiem, ietverot visu iepriekšējo šīs tradīcijas pieredzi. [..]

Karoga dāvināšanas ceremonija, kas notika pēc svētku atklāšanas runām Rīgas Latviešu biedrības namā 26. jūnijā, aprakstīta dziesmu svētku komitejas priekšnieka Riharda Tomsona grāmatiņā. Turpat arī apskatīts karoga lietošanas „reglaments”.

Pēc tam, kad Baltijas skolotāju semināra audzēkņi bija nodziedājuši „Lai augstu dzīvo, Latvija!”, „mūziķis sāka Vāgnera „Tannheizer” maršu spēlēt, un lielās zāles durvis atvērās, caur kurām zālē svētku karogu ienesa. Papriekšu ienāce zālē seši jaunekļi, goda sargi, ar sarkanbaltām krūts lentēm pušķoti. Tad nāca deviņas kundzes. Pēc tam jaunais svētku karogs, ko Latviešu biedrības priekšnieks un divi runas vīri nesa. Karogam no pakaļas nāca vēl trīs iecelti karoga nesēji, kuriem bija apkārt baltas zīda krūts lentes ar zelta pušķiem galā. Tiem no pakaļas nāca karoga apgādātājas, deviņas jaunkundzes, un visu pēdīgi atkal seši goda sargi. [..]

R. Tomsons, uz runātāju kāpšļa stājies, tautas svētku karoga dāvinātāju vārdā par šī karoga dāvināšanu runāja un teica:

„Latvju tauta! Tavas tautietes, Latvijas zeltenītes, ir Taviem Līgo svētkiem, šo karogu dāvinādamas, vienu daiļu pušķi vijušas. Latvijas zeltenītes šo karogu dāvina šiem un nākamiem tautas svētkiem, šiem un nākamiem laikiem. Uz šī karoga Tu redzi vecu vaideloti, citreizeju svētnieku, kas, svētā birzē pie Līgo altara stāvēdams, kuplu ozola zaru savā labā rokā ir pacēlis. Tā sirmā senatnē vaidelotis stāvēdams savai tautai uzsauce: Miers lai ar tevi! Miers lai valda iekš Tevis un par Tevi!

Latvijas zeltenītes, šo karogu dāvinādamas, vēlējās, lai tas tad, kad Latvijas tauta savos svētkos sapulcējās, alažiņ viņas priekšā plivinātos, kaut tie būtu Vidzemē jeb Kurzemē – viss vienalga! Tāpēc tas arī tiek visai tautai dāvināts par savienošanās zīmi, līdz ar to vēlēšanos, ka šis karogs taptu Rīgas Latviešu biedrības namā uzglabāts. Karoga nesējam vajaga vienumēr būt trim tautiešiem, vienam iz Rīgas, otram iz Vidzemes un trešam iz Kurzemes. [..] Vienprātība un mīlestība lai valda starp Latviešiem, lai Kurzemnieki, Vidzemnieki un Rīdzinieki nekad savas tautas bēdās  un priekos savrup neietu, bet cieši kopā turētos!

Vecais vaidelotis uz karoga lai aiz vienu sapulcētos tautiešus atgādina savas tautas dārgās īpašības un tikumus godā turēt un lai māca, ka tur, kur miers valda, ir laime, un kur laime, tur arī prieks!

Vecais vaidelotis lai mums atgādina, ka tā, kā mūsu tēvu tēvi, kaut gan elkiem kalpodami, cieši pie sava tālaika ticības turēdamies, upurus nesa dievam tās mīlības un draudzības, arī mums neapnikt Dievu slavēt!

Miers lai ir tad ar mums un visiem cilvēkiem virs zemes šos un visos tautas svētkos!”

Tālāk R. Tomsons devis A. Hītela darbnīcā Leipcigā izšūtā karoga aprakstu:

Karogs ir priekšpusē no balta zīda, ar platu sarkan-zīda samtu iekantēts. Uz samta ir zelta izrotājumi, apakšpusē – zelta pušķi. Karoga vidus-laukā ir ar zīda pavedieniem izžūta bilde, kas rāda svētu birzi un zem liela un veca ozola apsūnojošu un ar kuplu lapu vītni pušķotu altari. Pie altara deg upuru liesmiņa un dūmi viļņo uz augšu. Pie altara uz kreisās rokas atspiedies stāv vecs vaidelotis, kas savā paceltā rokā tura kuplu ozola zaru. Virs karoga uz sarkana samta ir ar zelta burtiem izšūts „Līgo”, un apakšā uz balta zīda ar zelta burtiem ir lasāms:

26. jūnijā

1873.

Karoga otra puse ir no sarkana zīda. – Viņš ir 72 coli garš un 50 coli

 

Cēsu pilsētas karoga autors ir Cēsu pilsētas arhitekts Jānis Zlaugotnis.

Cēsu pilsētas karoga pamatā ir 1279. gadā Livonijas atskaņu hronikā pieminētais sarkanbaltsarkanais Cēsu karogs.

Cēsu pilsētas karoga divi galvenie elementi ir Cēsu pilsētas ģerbonis un taisns krusts baltā krāsā ar nobīdītu vertikālās līnijas asi.

Krusts karogā izmantots kā vēsturisks kristietības simbols, kā krustceļu jeb ceļu sateku simbols, kā cēsinieku ticības nākotnei simbols.

Kristietības simbols – Cēsis no 1237. līdz 1561. gadam bija Livonijas ordeņa mestru rezidence, arī poļu, zviedru un krievu laikā Cēsīs valdošā bija kristīgā ticība. XVIII gs. Cēsu apkaime bija viens no brāļu draudžu jeb hernhūtiešu kustības centriem Vidzemē, kuras darbības rezultātā latviešu tauta reāli pieņēma kristīgo ticību.

Krustceļu jeb ceļu sateku simbols Cēsis vēsturiski ir attīstījušās gan kā spēcīgs administratīvais, gan tirdzniecības centrs – Livonijas ordeņa valdīšanas laiks; pilsētas piederība Ziemeļvācijas Hanzas pilsētu savienībai; 1785. gadā apriņķa pilsētas statuss. Mūsdienās Cēsis attīstās kā Vidzemes tūrisma un kultūras norišu centrs.

Ticības nākotnei simbols – ticība sev, savai ģimenei, saviem bērniem, savai pilsētai, savai valstij.

Ģerbonis krusta centrā simbolizē pilsētas piederību un vadošo lomu iepriekš minētajos procesos.

[Sagatavots pēc: http://www.cesis.lv/lv/cesu-novads/simbolika; http://old.cesis.lv/?p=332]

 

 



   Baltais solījums

 

   Mēs būsim tā,

   mēs būsim tā:

            kā ūdensrozes ezerā,

                 kā smalkas spalvas cielavā,

                       kā putu ceļi Daugavā –

  

   kā baltā svītra karogā,

   kā baltā svītra karogā.

 

   Mēs būsim tā,

   mēs būsim tā:

            kā margrietiņas vainagā,

                  kā bērzu rinda ceļmalā,

                        kā gliemežvāki jūrmalā –

   kā baltā svītra karogā,

   kā baltā svītra karogā.

 

   Mēs būsim tā,

   mēs būsim tā:

            kā Ziemassvētki gadmijā,

                 tautasdziesma vakarā,

                       kā ausma rīta nokrēslā –

   kā baltā svītra karogā,

   kā baltā svītra karogā! [Cielēna 2010 : 12]

               

  

Karoga atgūšana

 

Ziemeļdabā nekā nav tik sarkana.

Bet kā atsaucās prāts un sirds!

Purpurs uzziedēja par orkānu.

Tāda tikai vien asins ir…

 

Baltu zemē kur ņemt tādu baltumu?

Vien no krekla, kas velēts simtkārt.

Cauri vēl nesarecošai paltij

baltā zibenī izšāvās stars.

 

Un par svītru, par protestu apstājās –

asins straumi reiz apvaldīt.

Un tu ieraudzīsi, ka mastā

sarkanbaltsarkanais zied rīts.

 

Ziemeļdabā nekā nav tik sarkana.

Bet kā atsaucās prāts un sirds!

Purpurs uzziedēja par orkānu.

Tāda tikai vien asins ir… [Čaklais 2000 : 154–155]

 

 

* * *

  

 Vasaras zaļais karogs.

   Ik stiebrā, ik stumbrā, ik zarā.

 

   Karogs, kam nepaiet garām.

   Karogs, kam vara pār varām.

 

   Vasaras zaļais karogs.

   Mūžīgais, mierīgais, darāmais. [Baltvilks 1999 : 35]

   

  

 Ir puķe ziedējusi vēlu

 

   Šķiet, Saulcerīte stikla kalnā

   tik tikko cēlusies no zārka,

   un brīvība kā puķe salnā

   vēl nīkulīgi plaukst un vārga.

 

   Ir puķe ziedējusi vēlu

   vai spēji plaukusi pirms laika,

   un Saulcerītes daiļo tēlu

   nav viegli atpazīt pēc vaiga.

 

   Vaigs iepelēks, un acis grūtas,

    bez starojuma sūbē rotas.

    Zem kankariem vēl pulsē jūtas,

    kas samta mantijai reiz dotas.

 

    Tu ubadze, kas tērpta driskās.

    Tu lepna tukšiniece skrandās.

    Bet karogs krokās karaliskās

    ar cēlu apmātību plandās.

 

    Nav karogs austs no dzijas smalkas

    un grūtsirdīgāks ir kā citi,

    bet raisa svētsvinīgas šalkas

    un uzburbuļo asinsriti. [Vāczemnieks 2001 : 347–348]

 

 

***

 

Šajā naktī dziļi rakts.

Uziets sieks ar zelta lapām…

Tāpēc, kungi, tā ir nakts.

Esam uzrakušiem kapam.

 

Tautas brīvība tur guļ.

Prasīt prasās modināma.

Suns nevērīgi asti kuļ,

bet vecā dāma paliek rāma.

 

Kaut mūsu viedais komercprāts

teic – visas tās ir maldu lietas…

 

Cik gan ar karogiem ir jāts

un tikts nav itin ne no vietas,

un tomēr naktī dziļi rakts.

Varbūt tā nebūs kapa vieta?

 

Kaut tautas brīvība ir nakts…

Plūst asins upe neuzieta. [Melgalvs 2007 : 135]

 

  

***

  

       Man dzejoļi aiziet garām.

   Tik īss viņu mirklis, tik īss!

   Tos kaut kur pa kādam staram

   kāds cits varbūt atradīs.

 

   Es redzu karogu mastā.

   (Kuģis tūliņ būs grimis.)

   Un tas, ko viņš atstāj,

   ir tikai tēli un zīmes.

 

   Viens sikspārnis lidinās vakarā

   apkārt: aizsāk un aizsāk.

   Simt sikspārņu karājas pagrabā

   kājām gaisā. [Ziedonis 1988 : 52–53]

 

 

Slimība

 

Ir tāda slimība –

karogot.

 

Karogo karu

un karogo krogu.

 

Karogs

virs prezidenta,

pie kuģa rājas,

nabag-

un mauku mājas.

 

Simbolizēt tad simbolizēt.

un karogs ir simbols,

un lai viņš plivinājas.

 

Un tad sāk cilvēciņš

karogoties no iekšpuses:

karogus savus

labrīt un labvakar,

kājas liek iet

karognesēja solī

un žaketi vakarā iekar kā karogu

skapī –

uz karogpakaramā.

 

Kur ārstēt

karogotos?

Likt stellēs, lai auž?

 

Mēs paliksim pliki.

 

No visām sintētikām

un vilnas diegiem

viņi tur mierīgi audīs sev

karogus. [Vācietis 1983 : 213–214]


 

Pagājušā naktī mēs atkal gulējām zem jumta, Strazdu muižā, kur tagad lasās kopā mūsu pulks.

Gājienam iekšā Rīgā, kuru nupat atstājis ienaidnieks.

Juglas ezers aiz mums met savu sīko vizmu. Zib gaisā spāru spārni, augstu peld klijāni, un baltām spilvu pūkām nokaisītas zemo krastu pļavas. Tīksma klusuma pilns ir sils un lauks, kam tepat netālu un ezerspraugai pāri izrakti vēl stiepjas landvēristu ierakumi. Zib saulē dzeloņdrātis, un mikla vēl, pilna apakšzemes dvašas, ir vācu cīņas grāvju smilts.

Tad komanda. Mēs ceļam plecos bises, griežamies pa labi – un Strazdu muižas ceļš sāk putēt zem pastalautām, basām, zābakkotām kājām.

Šis ceļš ir īss, un tad mēs jau esam uz šosejas, sāk dimdēt viņas bruģis. Dzird mūsu lielgabalu ratu smago braukšanu, un pulkam priekšgalā uz kaujā gūta zirga jāj jātnieks karognesis, kam pār galvu un vezdams mūs sev līdzi pland karogs sarkanbalts.

No ezerpuses pāri pļavām atnāk silta vēsma – un jātnieks mazu brīdi pagaist sarkanbaltsarkanās karogdrēbes plandās. Un liekas, ka pats no sevis, nevienas rokas necelts, neturēts, –  pats no sevis iet karogs, kas ir kā asinis un zvērojošas gunis šķietas viss.

Nesteigdamies, palēnā marša gaitā mēs ejam prom uz Rīgu. Redz apkārt tumšzaļganus priežu silus, jauš skuju aromu, jūt nāsīs sveķu smaržu, un augstu gaisā spalgi skan skatiem netveramā vanadziņa balss. [Grīns 1990 : 677–678]     

 

Pa maziem vārtiņiem mēs iznācām jūras krastā. Viegla, dzeltenīga dūmaka klāja līmeni. Vēja nebija. Lēzeni viļņi skalojās ap krasta akmeņiem un viegli šūpoja laipu un motorlaivu. Tikai tagad es pamanīju, ka tās vārds bija „Isis”. Krastā bija uzcelta slaida karoga kārts. Liekas, sezonas sākumam par godu tajā bija uzvilkti divi karogi. Visam pāri saule lēja baltu, žilbīgu gaismu.

Melnais man lietpratīgi izstāstīja visu, kas bija jāzina par motoru. Stūresrata priekšā mazā kārbiņā bija kompass. Derēja atcerēties divus virzienus: uz cietzemi un atpakaļ. Rudeņos un ziemā te bija biezas miglas.

      Laivas motors vēl bija silts un viegli pielēca. Mēs sākām braukt, un Melnais nodeva stūri man. Kas tā gan bija par baudu pēc tik daudziem gadiem atkal turēt stūri, izjust laivas aijājošo ritmu zem kājām, dzirdēt plīstošo vilni ap laivas krūtīm! [Janovskis 2003 : 61]

 

Citi sarunādamies aizgāja projām, jo mājasmāte aicināja viesus nākt klētī, kur drīzi došot kafiju. Palika pie šūpuļa laipas tikai visas trīs jaunkundzes, Pēteris Sviķis, Stīpnieka Jēkabs, Ievalds Nedižans un Emils Dzeguze. Lūsiņa uzrunāja Sviķi, lai lasot priekšā kādu no saviem dzejoļiem, – viss, ko viņa no tā dzirdējusi, tai tā patīkot. Uzrunātais vilcinājās to darīt, jo patlaban neesot nekas labs padomā.

– Viņam ir gan, Lūsiņ, taisni par tevi pašu kāds dzejolis: to viņš vakar uzrakstīja, es pats redzēju, – sacīja Emils. – Stāj tik virsū, lai lasa priekšā.

– Kuš, Dzeguze, ko nu kūko niekus! – atteica Sviķis, bet tad, nostājies Lūsiņai priekšā, cepuri iespiedis saujā un pieņēmis jocīgi nopietnu, it kā cēlu izskatu, sāka svinīgā balsī no galvas deklamēt:

 

Prieku karogs

 

   Neviens karogs nav tik cēls,

   Nav tik sološs laimes tēls,

   Meiten, kā tavs svārciņš glīts,

   Kas man priekšā vējā trīc,

   Kur šis karogs plivinājas,

   Tur man domas lidinājas.

 

   Neviens karogs, pīts vai austs,

   Nav tik dailā mastā sprausts,

   Kā šis svārciņš, koši posts,

   Kas ap taviem gurniem jozts.

   Ko viņš slēpj un ko viņš glabā,

   Dailes brīnums tas ir dabā.

 

   Velts tur sudrabs, velts tur zelts,

   Kur šis karogs godā celts, –

   Dārgāks tas par visu mums

   Un tam divkāršs uzdevums:

   Segt un slēpt, un reizā rādīt,

   Skatus vilkt sev klāt un mādīt.

 

   Neprātīgi ļaudis melš,

   Ērkšķains esot dzīves ceļš;

   Bet kas prātīgs, rozēm prot

   Savu ceļu izpuškot:

   Ņem sev pats ar gudru ziņu

   Dailu karognesējiņu.

 

   Kam šis karogs priekšā iet,

   Prieks tam mūžam nenoriet,

   Jauks tam allaž dzīves lauks,

   Pilns tam allaž vīna trauks,

   Kur šis karogs lepni plīvo,

   Tur es saucu: prieks lai dzīvo!

 

Deklamēšanai beidzoties, atskanēja vispārēja plaukšķināšana, un Lūsiņa priecīga un vēlīga izsaucās:

– Cik savāds, jauks dzejolis! Man tas patika. Kā jums divām?

Minne sajūsmināta atteica:

– Mosti, jaukāks par visiem, kādus es līdz šim esmu lasījusi. Sviķa kungs, jūs dosit mums to norakstīt! Jā?

Ilga nesacīja nekā un, sacēlusi savus melnos uzačus uz augšu, kā brīnīdamās, kā nezinādama, ko teikt, paraustīja kamiešus. [Janševskis 1983 : 40–41]

 

Tiesa gan, Billei pēdējos gados nav bijusi ne mazākā iespēja slinkot. Jāgādā, lai arī turpmāk nebūtu. Vienīgi lasīšana ir kā sērga, bet vai tad Lukss nesacīja, ka vajag vairāk lasīt? Ja lasīšana ir darbs, viņa ir čaklāka par čaklu.

Bille savā apjukumā palikusi pēdējā. Pat Lukss aizgājis garām, vēlreiz uzsmaidot un nosakot: – Turies! – Ir tā jocīgi. Gandrīz vai normālāk viņa justos, ja viņai būtu pateikts, ka nekāda talanta nav, lai met mieru. Bet nē, talants ir un arī tēma norādīta. Arodskola.

Aizvērt durvis, atstāt aiz sevis kailo telpu ar nemazgātiem logiem, tik līdzīgu arodskolas klasēm, lejā pa nodeldētiem pakāpieniem, gluži tādiem kā skolā, ja nu vienīgi skolā tie izmīdīti jau bedraini. Cauri krēslainai vārtu velvei, ko vairs nepieskandina bruņinieku pakavi, un dubļos čāpst tikai viņas soļi.

Arodskolas dienišķība tātad Billes tēma. It kā viņa būtu gribējusi kļūt par rokas burtlici un aizvadīt savu mūžu pie burtenes svina. Negribēja. Bija spiesta. Un ne mirkli viņai nav licies, ka tabulu salikšanai būtu kas kopējs ar jauno dzīvi. Nekā varonīga. Tabulas ir bijušas un būs vienmēr. Kas tur jauns?

Tā fizkultūras parāde, ko minēja Lukss, patiešām bija krāšņa. Jā, milzīgie, gaiši zilie ar tumšu karogi plīvoja saulē un vējā, tos nesa skolas staltākie puiši līdz viduklim kaili, muskuļotiem pleciem. Spēks un skaistums. Gavilēja sudrabotās fanfaras, spraigi soļoja ierinda.

Vai Billei tas likās pēc gājiena uz jaunu dzīvi? Skaisti patiešām, bet tāda parāde notika vienu vienīgu reizi, un Luksam gan ne jausmas, kā viņas uz to parādi dresēja. Līdz nesamaņai. Mēnesi no vietas. [Belševica 1999 : 193–194]


 

TĒVS. Trešā diena. Vakars jau. Vai tur nebrēca kāds, klau…

(Gaidošs klusums. Sirdspuksti. Atskan bērna brēciens.)

KORIS.

Jaunais laiks ir iesācies!

Prieks! Prieks! Lai līgo!

Tas mūs visus ievedīs

Laimē bezgalīgā!

 

Jauna zvaigzne debesīs!

Prieks! Prieks! Lai spīgo!

Tā mums atkal atnesīs

Gaismu bezgalīgo!

 

Mūsu gaita nebeigsies!

Prieks! Prieks! Lai līgo!

Mūžībā tā ievedīs,

Ceļā bezgalīgā!

 

TĒVS. Man ir dēls! Mūsu dzimtas turpinājums! Cerībās lolotais, bezgala gaidītais dēls!

(Vēršas pie koristiem, kuri atsaucas ar dažām replikām, piemēram, „apsveicam”, „redz, ka tomēr piedzīvojām”, „dod, Dievs, viņam ilgu mūžu”, „kāda laime, tas nu ir noticis” u. tml.)

Es sniedzu roku katram, un katrs sniedz roku pretī. Tik reti, tik reti laimīte mūsu logā lūkojas! Puķes un karogi! Smaidi, sen neredzēti, un priecīgas čalas! Es esmu laimīgs! Laimīgs bezgala! Puspasaules varētu apskaut es! Puspasaules! Puķes un karogi! Paldies! Paldies! Mums ir bērns! Mums ir dēls! Priecājieties, dziediet un dejiet! Sirds deg man nepacietībā! Es dēlu skatīt eju! [Zālīte 1995 : 221–222]

 

 (Karalis ar valstsvīriem.)

TARGALS (stāvēdams uz troņa pakāpēm).

              Es sveicinu jūs, mani uzticamie!

              Jūs zināt, cik šī diena nopietna,

              Kāds svarīgs iemeslis mūs kopā

                                                         pulcē.

              Jūs zināt, mūsu valstij briesmas

                                                          draud:

             No āra ienaidnieks un iekšā jukas.

             Kopš viņa nelaimīgā kautiņa

             Mēs ilgāk nespējam vairs turēties.

             Es liku ataicināt vēstnešus

             Un karavadoni, jums visu dzirdēt.

             Tad sakāt, vai pareizi darīju,

             Kad esmu izlietojis līdzekli,

             Kas man vēl šķita esam vienīgais.

                    (Uzkāpj tronī un nosēžas.)

                    (Priekšējie un karavadonis.)

(Pēdējais ienāk, nesdams saplosītu un asinīm aptraipītu, novārtītu karogu.)

KARAVADONIS.

          Es tevi sveicu, augstais valdniek,

          Un tavu žēlastību izlūdzos,

          Ka nepārnesu tev šo karogu

          No uzvaras, kā saules apspīdētu.

          Viņš vidū pušu lauzts un saplosīts,

          Viss aptraipīts ar asinīm un dubļiem.

          Zem viņa cīnoties visdūšīgākie

          Iz tava pulka krita, gurkstot asins

          Iz krūts tiem izplūda un krāsoja

          Kā mūža saules riets šo karogu.

          Tad citi, baiļu pārvarēti, bēdza,

          Cits citu sajukumā zemē minot.

TARGALS.

          Nolādētie! Teic, kuri pirmie bija,

          Kas sāka bēgt, tiem galvas zemē

                                              kapāt!

         Lai kaunā mirst, kas neprot cīņā krist!

KARAVADONIS.

          Ak, karali, tie nebij daži vien,

          Viss pulks no trakām bailēm bija

                                                  sagrābts,

         Kad izdzirda, ka šoreiz ienaidniekus

         Ved pati Dzelzu jaunava. [Aspazija 1979 : 174–175]

 



                 Karogu meistare no Saulkrastiem: katrs karogs ir īpašs

Pirms dažiem gadiem kāds bija saskaitījis, ka tekstilmāksliniece un karogu meistare Ausma Apša ir uzšuvusi 70 karogus – skolām, pilsētām, Nacionālo bruņoto spēku un Zemessardzes vienībām, Ministru prezidentam, Saeimai un Latvijas Bankai. Kad Saulkrastos apciemojām Ausmas kundzi, viņa „Rīgas un Apriņķa Avīzei” atzinās, ka nemaz nezinot, cik karogu īsti ir uzšuvusi, jo neveicot nekādus reģistrus.

 

Kā tapa jūsu pirmais karogs?

– Tā kā mātei un visām manām tantēm patika rokdarbi un tēvam padevās koka darbi, pašsaprotami, ka pēc pamatskolas aizbraucu uz Rīgu un iestājos Lietišķās mākslas vidusskolā. 1970. gadā to pabeidzu kā tekstilmāksliniece izšuvēja. Pie skolas bija nodibināta mākslas darbnīca, kuru vadīja Milda Lapsa. Tā bija mana pirmā darbavieta.

Sākumā ļoti daudz bija jāstrādā ar tautastērpiem. Tos vajadzēja lielajiem koriem un tautas deju kolektīviem. Bet tad, tuvojoties Dziesmu svētku simtgadei, saņēmu uzdevumu strādāt pie Līgo karoga kopijas. Oriģināls, kas par godu pirmajiem Dziesmu svētkiem tika šūts pirms              100 gadiem, lai arī saplīsis, bija saglabājies. Milda Lapsa juta, ka es to varēšu izdarīt.

Dziesmu svētku karogu šuvu apmēram pusgadu. Vispirms caur pauspapīru uztaisīju zīmējumu, un izšūšanas laikā karogs visu laiku man bija blakus, lai redzētu pareizos krāsu toņus. Pašai arī vajadzēja krāsot diegus karoga izšūšanai.

Ir tāds ticējums, ka karogs jāiesvēta. Vai tāpēc tas labāk kalpo, nezinu. Taču reizēm karogs ir ļoti stipri cietis un nav atjaunojams. Tad no vecā karoga ņem gabaliņu auduma un iestrādā jaunajā. Tad līdzi nākot vecā karoga svētība.

Mans Līgo karogs atšķirībā no jaunāko laiku karogiem nav iesvētīts. Kā bija gatavs, tā to paņēma, lai nestu Dziesmu svētku simtgades gājienā, un nes vēl joprojām. Turklāt katriem Dziesmu svētkiem ir arī savs tematiskais karogs. Tagad gan dzird, ka uz Latvijas simto gadadienu Līgo karogu atkal vajadzēs atjaunot.

Cik ilgs laiks vajadzīgs viena karoga uzšūšanai?

– Tā kā tas ir roku darbs, gadā uzšuju kādus trīs karogus. Lai izšūtu vienu karogu, ir vajadzīgi divi, reizēm pat trīs mēneši. Vispirms ņemu karoga zīmējumu, palielinu mērogā 1:1, pārnesu uz pauspapīra, tad to kopēju uz auduma un sāku izšūt. Dažkārt strādāju pat 14 stundas dienā. Tas nav tik vienkārši – pamēģiniet nosēdēt tik ilgi! Ir vajadzīga milzīga pacietība.

Piemēram, trīs strēlnieku pulku karogi, kurus šuvu, kad tuvojās latviešu strēlnieku simtgade, bija divus metrus gari un pusotra metra plati. Pie manis uz Saulkrastiem atbrauca Askolds Saulītis, kurš taisa filmu par latviešu strēlniekiem, kas sauksies „Astoņas zvaigznes”, un pusi dienas filmēja, kā es šuju strēlnieku karogus.

Drānu karogu šūšanai ved no Čehijas un Polijas. Arī diegus atved no ārzemēm. Man ir vajadzīgi īpaši mīksti zelta diegi. Vienā spolītē ir                   60 centimetru diega. Ir karogi, kam vajag pat 40 spolīšu.

Kas visbiežāk ir nākuši pie jums ar vēlmi tikt pie sava karoga?

– Daudz karogu esmu šuvusi armijai un Zemessardzei. Kad viņi iet parādē, redzu savus karogus, kurus nes vīri no Cēsīm, Alūksnes, Ādažiem.

Esmu šuvusi arī karogu, kas pašlaik stāv aiz muguras Ministru prezidentam Mārim Kučinskim viņa darba kabinetā. To pasūtīja Ministru prezidenta Māra Gaiļa laikā. Tas bija pirmais karogs, uz kura tika izšūts Latvijas Republikas ģerbonis. Oriģināls nebija saglabājies, bet mākslinieks Gunārs Lūsis izveidoja zīmējumu. Ilgi meklējām īstās krāsas, līdz beidzot atradām. Vēl izšuvu karogu Saeimai un vimpeļus Ministru prezidentam un Saeimas Prezidija priekšsēdētājam.

[..]

Vai plānojat kaut ko īpašu uzšūt uz Latvijas simtgadi?

– Runājot par Latvijas simtgadi, jubileja ir jubileja, tāpat kā cilvēka dzimšanas dienas, kas atnāk un aiziet, bet karogi un tautastērpi bija pirms tam un paliks vēl ilgi pēc simtgades svinībām. Tāpēc es par to daudz nedomāju.

– Cik ilgi kalpo ar rokām šūts karogs?

Karogs, ja ir labi šūts, kalpo ilgi, jo tā šūšanai izmanto dabīgus materiālus, piemēram, viskozes zīdu. Tiesa, zilais un gaišzilais zīds saulē un vējā mēdz izbalot. Vecie karogi plīst tāpēc, ka ir šūti ar franču zīda mulinē diegiem. Ja karogs glabājoties dabū mitrumu, tad diegi iet pušu. Kad koris „Dziedonis” atrada savu veco karogu un gribēja to atjaunot, viņi atnāca pie manis. Karogu mazgāt nevarēja, bet, kad to sāku tīrīt, diegi plīsa. Kaut ko jau izdevās saglābt, bet vienkārši tas nebija.

Atjaunojot Rīgas Latviešu biedrības nama karogu ar lielu ozolu uz tā, atklāju, ka savulaik meistari to bija izšuvuši, zīmējuma apakšā klājot papīru. Tā var darīt, bet tad vajadzīgs īpašs papīrs, kuru adatas nesaplēš.

Vai ir kāds karogs, ar ko īpaši lepojaties?

– Katrs darbs ir kaut kas īpašs, jo īpaši tādi lielie karogi kā Līgo karogs. Taču reiz šuvu karogu mednieku klubam. Viņi gribēja tādu ar ūdeņiem, mežiem un zvēriem. Paši neticējām, ka tā var izšūt karogu, jo bija sanākusi īsta glezna.

Esat domājusi par to, kurš turpinās jūsu iesākto darbu?

– Ikdienā pie karogu šūšanas man palīdz meita. Bet ir sajūta, ka jaunie vairs negrib šūt, jo tas prasa lielu pacietību. Tas nav tā, ka iemācies dažus dūrienus, piemēram, cauro vīli, un tad viegli varēs pelnīt maizi. Savulaik esmu dabūjusi izārdīt gandrīz pusi izšūtas sedziņas, jo biju to darījusi nepareizi. Tagad droši vien tā nebūtu, derētu arī sašūtais, jo viss jādara ātri. Mēs šodien visi kaut kur skrienam, tikai nezinām, uz kurieni.

No otras puses, vadot Skultē rokdarbnieču pulciņu, uz kuru nāk arī jaunas meitenes, redzu, ka viņām ir pacietība un vēlme kaut ko iemācīties. Tas liek domāt, ka interese par rokdarbiem atkal atdzimst.    

    Par nopelniem latviskuma stiprināšanā Ausmai Apšai piešķirta Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīme. 

[Kondrāts 2017 : http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/cilveki-musu-lepnums/item/36804-karogu-meistare-no-saulkrastiem-katrs-karogs-ir-ipass]                   

 

 


Karogs ir pārākuma simbols, it īpaši karā, tas bieži uzskatīts par cilvēku grupas vai tās vadoņa gara iemiesojumu. Japāņu kareivju daudzveidīgie karogi izsauca uzvaru, bet daoistu karogi simbolizēja dabas stihiju dievību aizsargājošo palīdzību vai garu. Plīvojošs karogs ir hinduisma gaisa un vēja dieva Vāju atribūts.

Sākotnēji karogu uzskatīja par dieva vai valdnieka emblēmu, ko kaujā nes kā augstākās varas svētu simbolu. Tādēļ karogam ir milzīga nozīme: tas attēlo gan ar uzvaru vainagotu uzbrukumu, gan atkāpšanos vai nonākšanu gūstā. Bez karogu izmantošanas identifikācijai vai signalizēšanai senā saikne ar statusu, godu un klana vai tautas garīgajām vērtībām arī mūsdienās pamato karogu individuālo simboliku.

[Sagatavots pēc: Tresiders 2009 : 82]

 

Latvijas valsts karoga apraksts

(1) Latvijas valsts karogs ir karmīnsarkans ar baltu horizontālu svītru.

(2) Latvijas valsts karoga sarkanbaltsarkano svītru attiecība ir 2:1:2.

(3) Latvijas valsts karoga platuma un garuma attiecība ir 1:2.

(4) Latvijas valsts karoga sarkanbaltsarkano svītru attiecība, kā arī karoga platuma un garuma attiecība neatkarīgi no karoga izmēriem atbilst šā likuma 1. pielikumā norādītajam paraugam.

(5) Latvijas valsts karogs ir Latvijas valsts simbols.

 

1. pielikums.

[https://likumi.lv/doc.php?id=200642]


Latvijas valsts sarkanbaltsarkanā karogu krāsu un to salikuma vēsture sniedzas tālā pagātnē, jo tā pamatā ir seno cēsnieku kara karogs no                XIII gadsimta. Par to vēsta Vecākā Livonijas Atskaņu hronika vācu valodā. [..] Sarkanbaltsarkanais karogs minēts konkrēta notikuma aprakstā. Pliksalā, tātad ap novembri 1279. gadā, vācu ordenis mestra Kacenbolgena vadībā steidzīgi komplektēja karaspēku, lai atvairītu zemgaļu Nameiša uzbrukumu Rīgai. No Cēsīm viņam palīgā bija ieradušies (jau ordenim pakļautie) 100 letgaļu karavīri ar savu karogu. [..] Dzejnieka Jēkaba Jansona (Saivas) 1936. gadā tulkojumā šīs Atskaņu hronikas rindas skan šādi:

„Kā zemes sargi uz Rīgu steidza

Vēl Cēsu kopa, kā man teica.

Kad kara ziņu dzirdēja,

Viens brālis simts brāļus atveda.

Tie nāca braši, diženi;

Šīs kopas karogs sarkans bij,

Turklāt ar baltu svītru tas,

Pēc cēsinieku parašas.

Par Cēsīm saucās pils tur kāda,

Tās karogam ir tāda krāsa.

Šī pils ir latviešos, to es

Jums varu teikt, tur sievietes

Kā vīri jāj, tāds paradums

Ir viņām. To patiesi jums

Es saku, ka latvju karogs ir tas.”

No šīs hronikas mums kļuvušas zināmas senākās latviešu karoga krāsas tieši no Cēsīm Tālavas novadā. Šīm krāsām autentiskā veidā pēc                    639 gadiem bija lemts simbolizēt Latvijas valsti. [..]

Zem sarkanbaltsarkanā karoga 1918. gada 18. novembrī Rīgas pilsētas II teātrī (tagadējā Nacionālajā teātrī) notika Latvijas Republikas proklamēšanas akts. Tajā pašā dienā nacionālais karogs tika uzvilkts Centrālviesnīcas tornī K. Barona ielā 20/22, kur atradās valdība. Republika bija pasludināta, bet tās neatkarība vēl bija jāizcīna. Pirmo kaujas karogu, izgatavotu sarkanbaltsarkanās krāsās ar pirmā Latvijas ģerboņa attēlu vidū, pasniedza 1919. gada 27. martā Ziemeļlatvijas armijas 1. Valmieras kājinieku pulkam. [..]

Arī Cēsu pulka skolnieku rotai 1919. gada 5. jūnija agrā rītā, dodoties uz fronti, pasniedza nacionālo karogu. Visā Bermonta uzbrukuma laikā 1919. gada oktobrī un novembrī virs Rīgas pils tornī plīvoja sarkanbaltsarkanais karogs. Tajā saskaitīja 85 ložu bojātas un cauršautas vietas.

Pats pirmais oficiālais rīkojums par Latvijas valsts karogu tika publicēts 1919. gada 3. martā Liepājā. Toreizējais iekšlietu ministrs M. Valters parakstīja ļoti īsu un lakonisku tekstu: „Uz Latvijas Valsts un pašvaldības ēkām drīkst būt vienīgi valsts karogs”. Latvijas valsts karogu ar likumu pirmo reizi apstiprināja Satversmes sapulces prezidents J. Čakste 1921. gada 15. jūnijā. Likums noteica karoga krāsu proporcijas, bet sarkanās krāsas tonis vēl palika neprecizēts, kā arī nebija dotas garuma un platuma attiecības. Latvijas valsts karoga juridisko spēku 1922. gada 15. februārī noteica apstiprinātā Latvijas Republikas Satversme. Lai tiktu lietoti pareizas krāsas un samēru karogi, bija nepieciešams izdot sīkākus noteikumus ne tikai par Latvijas valsts karogu, bet arī par tirdzniecības un kara flotes kuģu karogiem, par amatpersonu un iestāžu karogiem. 1922. gada 25. augustā publicēja Ministru kabineta Z. Meirovica parakstītos noteikumus, kas saglabāja agrāk apstiprinātās valsts karoga krāsu joslu attiecības 2:1:2, un pirmoreiz noteica sarkanās krāsas toni (karmin). [..]

1923. gada 20. janvārī Valsts prezidents J. Čakste apstiprināja likumu par Latvijas valsts, tirdzniecības un karakuģu, amatpersonu un atsevišķu iestāžu 17 karogiem, kas noteica galīgo variantu izmēriem un nosaukumiem. Valstspapīru spiestuve publicēja krāsainus karogu attēlus Ministru kabineta noteikumu krājumā.

Šo likumu 1936. gada 17. jūnijā papildināja vēl ar vienu karogu. Apstiprināja vienotu simbolu Ministru kabineta biedram, ministriem, ministru biedriem un valsts kontrolieriem. [..]

No 1944. gada līdz 1988. gadam sarkanbaltsarkanais karogs bija aizliegts un par tā lietošanu vairāki simti latviešu tika ieslodzīti padomju cietumos Sibīrijā. Sākoties Padomju Savienības sabrukumam un latviešu tautas nacionālajai atmodai, 1988. gadā sarkanbaltsarkanais karogs piedzīvoja savu atdzimšanu. Folkloras festivāla „Baltica – 88” laikā 4. jūlija gājienā Rīga pieredzēja neaizmirstamus mirkļus. Gājiena priekšgalā, tomēr vēl aiz LPSR karoga, Daiņa Stalta rokā plīvoja Latvijas valstiskuma simbols – sarkanbaltsarkanais karogs. Vēlāk – 16. jūlijā – Mežaparkā notika tautas mītiņš par karoga atgūšanu.

Tika izveidota darba grupa ar akadēmiķi Jāni Stradiņu priekšgalā, kura veica tautas aptauju par karogu, un tautas attieksme tika pausta 11 351 vēstulē ar 123 473 parakstiem. Rezultāts bija tāds, ka 1988. gada 29. septembrī Latvijas PSR AP Prezidija dekrēts apstiprināja vēsturiski izveidojušos sarkanbaltsarkano krāsu salikumu par latviešu tautas kultūrvēsturisko simbolu. Rīgā, Daugavmalā, 1988. gada 11. novembrī bija sapulcējušies tūkstošiem cilvēku, lai būtu klāt sarkanbaltsarkanā karoga pacelšanā Rīgas pils Svētā Gara tornī. Karogu uzticēja pacelt aktierim, bijušajam latviešu strēlniekam Ēvaldam Valteram un rakstniekam Albertam Belam.

Tālaika notikumi risinājās ļoti strauji, un sarkanbaltsarkanais karogs piedzīvoja to, ka 1990. gada 15. februārī karogu apstiprināja par Latvijas PSR karogu, bet jau 1991. gada 16. janvārī, barikāžu laikā, Latvijas Republikas Augstākā Padome izdarīja grozījumus iepriekš minētajā likumā, un karogs kļuva par Latvijas Republikas valsts karogu.

Latvija 1991. gada 21. augustā pilnībā atguva neatkarību, un Augstākā Padome pasludināja likumu par 1922. gada Satversmes spēkā stāšanos pilnā apjomā. Pašlaik spēkā ir likums par Latvijas valsts karogu un tā lietošanas kārtību, kas publicēts „Latvijas Vēstnesī” 1994. gada 146. numurā. Ar Saeimā 1995. gada jūnijā pieņemtu likumu blakus oficiāli apstiprinātajiem Latvijas valsts amatpersonu, iestāžu un kuģu karogiem apstiprināts arī Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētāja karogs. [..]

Valsts un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis savā laikā ir teicis: „Sarkans – balts – sarkans ir Latvijas karogs. Sarkans – balts – sarkans ir Latvija. Latvija priekš mums, ap mums un iekš mums! Pats galvenais ir pēdējais, proti – Latvija iekš mums, mūsu sirdīs, mūsu pārliecībā, mūsu ticībā!” [Gailiša 1998 : 67–77]



A. Krūkas 1936. gada glezna „Cēsis – Latvijas karoga šūpulis 1279. g.”


Fotogrāfa J. Rieksta 1918. g. izdotā pastkarte ar Latvijas karogu pēc A. Cīruļa meta.

[http://www.historia.lv/jaunumi/veselava-atklata-pieminas-vieta-pirma-latvijas-karoga-autoram-jlapinam]

 

Latvijas karte. Pastkarte no fotogrāfa J. Rieksta izdotās sērijas ar J. Cīruļa zīmējumiem 1919. gadā.

[http://www.niceplace.lv/lv/hronika/svetku_menesis]

 

Rīga – Latvijas galvaspilsēta. Pastkarte no fotogrāfa J. Rieksta izdotās sērijas ar J. Cīruļa zīmējumiem 1919. gadā

[http://www.niceplace.lv/lv/hronika/svetku_menesis]

 

Pastkarte Latvijas karogs. Dizains – Z. Ernštreite.

[http://www.niceplace.lv/lv/hronika/svetku_menesis]

 

1990. gada 24. decembrī „Latvijas pasts” laida klajā aploksni A2, uz kuras iespiesta pastmarka „Latvijas Republikas karogs”. Pastmarkas pieņemtā cena uz aploksnes bija 5 kapeikas, kura dažādu politisku iemeslu dēļ uz pastmarkas netika norādīta.

Aploksnē A2 izmantotās krāsas: ķiršu sarkana, pelēki violeta, tās tirāža 50 000 eks. Aploksne bija derīga korespondences sūtīšanai Latvijā, Lietuvā un Igaunijā bez papildus samaksas.

Mākslinieks Gunārs Kirke. Iespiests: Sturm Druck, Bremene, VFR.

[http://www.filatelija.lv/aploksne-karogs]


1918. gada 18. novembra Latvijas proklamēšanas akta tagadējā Nacionālā teātra zāles noformējumu veidoja mākslinieks Jānis Kuga ar savu sievu. Savās atmiņās J. Kuga stāsta:

„Rīta pusē (t. i., jau 18. novembrī) pie viņa ieradies Atis Ķēniņš (dzejnieks, zvērināts advokāts, Tautas padomes loceklis, piedalījies arī Latvijas valsts proklamēšanā) un teicis, ka četros pēcpusdienā Rīgas pilsētas Krievu teātrī Nacionālā padome pasludināšot brīvu un neatkarīgu Latvijas valsti. Viņš uzaicinājis profesoru šim vēsturiskajam gadījumam dekorēt teātra skatuvi, uz kuras pasludināšana notikšot. Nekādas sevišķās vēlēšanās A. Ķēniņš neesot izteicis, tikai norādījis, ka jaunās Latvijas karogs būšot sarkanbaltsarkans, un visu pārējo atstājis profesora ziņā.

Profesors ar kundzi steigušies uz teātri, lai redzētu, kādi materiāli atrodami dekorēšanas vajadzībām. Izrādījies, ka teātrī neatraduši nekā tāda, ko šinī gadījumā varētu izmantot. Profesoram pēkšņi ienācis prātā, ka vienīgā dekorācija, ko tik īsā laikā varētu radīt, būtu liels jaunās Latvijas karogs, kas kā mātes villaine pāri visai skatuvei aptvertu un tātad simboliski sargātu visus tos Latvijas pārstāvjus, kas šinī svinīgajā aktā pasludinātu sengaidītās Latvijas neatkarību. Skatuves sānos un priekšā, ja dabūtu, varētu novietot lauru kokus un citus zaļumus. Bet kur ņemt drēbi karogam? Profesors ar kundzi apskrējuši visus lielākos veikalus, bet nekur nav atraduši tādu daudzumu sarkanās drēbes. Bijis slapjdraņķis, un viņiem abiem nav bijis dubleņu. Beidzot kādā Iekšrīgas veikaliņā vajadzīgo drēbi sameklējuši. Ar dārgo nastu steigušies uz teātri, kur Kugas kundze ar teātra šuvēju Tillu Siliņu – profesoram attālu radinieci – ķērušās pie karoga šūšanas. Profesors ar Ernestu Ūdri un pārējiem skatuves strādniekiem gājuši sagatavot skatuvi. E. Ūdrim laimējies arī ar lauru kokiem. [..] Tā kā karoga krāsu proporcijas netikušas noteiktas, šuvējas sagriezušas visas trīs svītras vienādā platumā. Dekorēšana notikusi tādā steigā, ka vācu skatuves strādnieki nepaspējuši piestiprināt kādu līsti un ceremonijas laikā vieni sāni noslīdējuši uz leju. Profesors ar kundzi atklāšanas ceremoniju noskatījušies no tilta virs skatuves ar izmirkušām kājām un netīrām drēbēm. Nekad, profesors teica, viņš neesot tā raudājis kā toreiz. Tās, protams, bijušas prieka asaras.”

[Gailiša 1998 : 82–83]


V. Rīdzenieka fotogrāfija ar Latvijas valsts proklamēšanas aktu 1818. gada 18. novembrī Rīgas pilsētas II teātrī (tagadējā Nacionālajā teātrī), kur pāri visai skatuvei redzams milzīgi liels sarkanbaltsarkanais karogs.



Dokumentālā filma Zem latviešu karogiem. Varoņu dzimšana (2015). Režisori J. Pakalniņš un G. Grūbe, kinostudija.


Maršs pūtēju orķestrim Karogs. J. Kulakova mūzika (2011).

Dziesma Karogs. J. Vītola mūzika, E. Virzas vārdi (1926).

Dziesma Karogs. J. Stībeļa mūzika, E. Virzas vārdi, izpilda J. Stībelis. Dziesma Karogs. Mūziķa Lingas mūzika un vārdi, izpilda Linga (1991).

Dziesma Mātes karogs. Z. Liepiņa mūzika, M. Zālītes vārdi.

Dziesma Karogi. A. Virgas mūzika, V. Grēviņa vārdi, izpilda grupa „Līvi”.

Dziesma Zem diviem karogiem. A. Grāvera mūzika, R. Dižkača vārdi, izpilda grupa „Jumprava”.

Dziesma Zem Lietuvas karogiem. Grupas „Skyforger” mūzika, P. Kretkovska vārdi, izpilda grupa „Skyforger”.


Latvijas valsts karoga likums

Latvijas valsts karoga pastāvīga novietošana pie ēkām

Latvijas valsts karogu pastāvīgi novieto:

1) Rīgas pils Svētā gara tornī un pie Latvijas Valsts Prezidenta rezidences Rīgas pilī;

2) pie Latvijas Valsts Prezidenta vasaras rezidences Jūrmalā;

3) virs Saeimas galvenās ēkas un pie Saeimas galvenās ēkas;

4) pie Ministru kabineta ēkas;

5) pie ministriju ēkām;

6) pie tiesu ēkām;

7) pie Ģenerālprokuratūras un Tiesībsarga biroja ēkas;

8) pie Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba ēkas;

9) pie Latvijas Bankas centrālās ēkas un pie Latvijas Bankas filiāļu ēkām;

10) pie republikas pilsētu un novadu domju ēkām;

11) Latvijas robežkontroles punktos un robežpārejas punktos;

12) pie Latvijas diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību ēkām, ja tas ir tehniski iespējams un nav pretrunā ar uzņemošās valsts normatīvajiem aktiem un diplomātiskā protokola tradīcijām;

13) pie izglītības iestāžu ēkām.

  [https://likumi.lv/doc.php?id=200642]

 

Kad jāizkar karogs?

Latvijas valsts karoga likuma 7. pants nosaka, ka karogs pie ēkām jāizkar 1. un 4. maijā, 21. augustā, 11. un 18. novembrī. Savukārt sēru noformējumā tas jālieto 25. martā, 14. un 17. jūnijā, 4. jūlijā un decembra pirmajā svētdienā. Karogs lietojams arī citos Ministru kabineta vai pašvaldību noteiktajos gadījumos, un to iespējams izmantot arī tautas, reliģiskos un ģimenes svētkos, atceres dienās un citkārt.

Ministru kabineta noteikumi Nr. 405 „Latvijas valsts karoga likuma piemērošanas noteikumi” paredz, ka vietās, kur karogs netiek lietots pastāvīgi, tas jāpaceļ ne vēlāk kā plkst. 9 un jānolaiž ne agrāk kā plkst. 21. Svētku, svinību, sēru vai citu ceremoniju gadījumā karogu var pacelt, kad minētie pasākumi sākušies, un nolaist, tiem beidzoties.

Ja karogs tiek lietots pie ēkas fasādes, tas visā vertikālās malas platumā jāpiestiprina pie karoga kāta, kas ievietots īpašā, pie ēkas fasādes piestiprinātā karoga turētājā. Tas jādara tā, lai karoga apakšējais stūris atrastos ne zemāk par 2,5 m no zemes. Sēru gadījumā virs karoga pie kāta jāpiestiprina melna lente, kuras platums ir 1/20 no karoga platuma un garums atbilst karoga platumam.

Mastā uzvilkta karoga augšējā mala jānostiprina ne zemāk par 6 m no zemes, un arī šajā gadījumā karoga apakšējam stūrim nevajadzētu atrasties par 2,5 m tuvāk zemei. Savukārt sēru reizē karogs jānolaiž pusmastā bez sēru lentes.

Karogu aizliegts lietot pie ēkām, kas atrodas avārijas stāvoklī vai kuru fasāde tiek remontēta, kā arī citās nepiemērotās vietās un apstākļos. Tāpat aizliegts lietot bojātu, izbalējušu, netīru vai citādi nepiemērotu Latvijas valsts karogu un tādu, uz kura attēloti jebkādi simboli, zīmes vai uzraksti, kurš papildināts ar bārkstīm vai jebkādiem citiem dekoratīviem vai informatīviem elementiem. Lietošanai nederīgs karogs jāiznīcina diskrētā veidā, sadalot to pa krāsu lentēm.

[http://www.lvportals.lv/visi/skaidrojumi/284908-infografika-latvijas-valsts-karoga-lietosana/]

 

Pulcējaties zem latviešu karogiem!

1915. gada jūnija sākumā Rīgā notika latviešu sabiedrisko darbinieku un virsnieku sapulce, kur tika skatīts jautājums par latviešu nacionālo vienību izveidi Krievijas Impērijas armijas sastāvā. Sapulcē, kuru sasauca pēc Krievijas valsts domnieka Jāņa Goldmaņa iniciatīvas Tērbatas ielā 1/3, pieņēma lēmumu atbalstīt ieceri par latviešu militāro vienību dibināšanu.

10. jūnijā advokāts Gustavs Ķempelis iesniedza lūgumrakstu Krievijas Impērijas armijas virspavēlniekam kņazam Nikolajam Nikolajevičam par latviešu nacionālo karaspēka vienību dibināšanu.

1. augustā Ziemeļrietumu frontes virspavēlnieks ģenerālis Mihails Aļeksejevs izdeva pavēli par pirmo divu brīvprātīgo latviešu strēlnieku bataljonu – 1. Daugavgrīvas un 2. Rīgas – formēšanu un Latviešu strēlnieku bataljonu Organizācijas komitejas izveidi.

10. augustā laikrakstsDzimtenes Vēstnesis” publicēja rakstnieku Ata Ķeniņa un Kārļa Skalbes sacerēto un Krievijas Valsts Domes deputātu Jāņa Goldmaņa un Jāņa Zālīša parakstīto uzsaukumu „Pulcējaties zem latviešu karogiem”, kas aicināja brīvprātīgos vecumā no 17 līdz 35 gadiem pieteikties latviešu bataljonos.

[Sagatavots pēc:

http://www.sargs.lv/Vesture/Latviesu_strelnieku_simtgade/2015/07/21-01.aspx#lastcomment]

 

2014. gada 8. oktobra pēcpusdienā Priekuļu novada Veselavas pagasta „Lejas Pintuļos” svinīgi tika atklāta piemiņas vieta pirmā no auduma izgatavotā Latvijas karoga autoram, pedagogam un publicistam Jānim Lapiņam. J. Lapiņa karogs bija koši sarkanā krāsā ar sauli augšējā joslā. Īstais pēc J. Lapiņa meta 1916. g. šūtais karogs glabājas Cēsu vēstures un mākslas muzejā, taču iniciatīvas grupa izgatavojusi tā atdarinājumu, kas šeit turpmāk tiks pacelts valsts svētkos un citos svinīgos brīžos.

Piemiņas vieta Jāņa Lapiņa nu jau labu laiku zudušo dzimto māju – „Pintuļu” – vietā tapusi pēc Veselavas pagasta biedrības „Ieva” ierosmes ar tuvējo māju īpašnieču un Cēsu Zemessardzes veterānu apvienības atbalstu, karoga masta ierīkošanai, informācijas plāksnes un norāžu uzstādīšanai vajadzīgo finansējumu saņemot Priekuļu novada mazo projektu konkursā.

[Sagatavots pēc: http://www.historia.lv/jaunumi/veselava-atklata-pieminas-vieta-pirma-latvijas-karoga-autoram-jlapinam]

 

Rekviēms krājumam

    Uz beigām

[..] Iespējams, ka tā ir likumsakarīga nejaušība, ka „Karoga” piecdesmitgades jubilejas numura tapšanā piedalījušies lielākoties gados jauni cilvēki. Tomēr žurnāla jubilejas svētīšana, jaunam laikposmam gatavojoties, ir diezgan apšaubāma nodarbošanās, kaut kas līdzīgs tam, kā cilvēki gatavojas no pirmdienas sākt jaunu, protams, labāku dzīvi. Tāpēc atturēšos no skaļiem apsveikuma vārdiem, nemēģināšu neko iztiesāt, tikai atzīmēšu, ka 1940. gada septembra numurs nebūt nebija pirmais                  Karogs” – pirms tā bija vēl cits, arī Krievijas impērijas krāsās: „Karogs”, „sinatnisks un literarisks schurnals”, redaktors un izdevējs Ernests Krusa, iznāk divas reizes mēnesī, pirmais numurs – 1906. gada augustā (pavisam iznāca četri numuri, pēc tam cara cenzūra to aizliedza), cena 20 kapeikas, redakcijas adrese – Elizabetes ielā 22, apjomā nedaudz mazāks par trešdaļu tagadējā „Karoga”. [..]

     [Berelis 1990 : 10]

 

Tad kādā krāsā ir „Karogs”

[..] Žurnāla [„Karogs”] pirmajā gadagājumā atrodam pāris zīmīgu domu par karoga krāsu, kura, protams, toreiz nebija diskutējama. Jāņa Plauža stāstā „Trīs brāļi” viens brālis nogalina otru brīdī, kad tas ceļ virs tēva mājām sarkanu karogu, un „Karogā” publicētajā Viļa Lāča „Vētras” sākumdaļā gleznotājs Prāmnieks stāsta redaktoram Sausumam: „Karogu es uzstādīšu pašās beigās, tad kad pārējā glezna būs gatava. Tam jābūt visspilgtākam plankumam visā gleznā.” Uz to Sausums vaicā: „Bet, ja nu tiešām tā būtu sarkanā krāsa, vai tas būtu tas labākais? Vai tas iederēsies mūsu nacionālajā krāsu ziedā?” Jautājums, bez šaubām, bija tīri retorisks. Gan Lācim, gan visiem tālaika „Karoga” veidotājiem atbilde bija gatava un priekšā pasacīta: krāsa drīkstēja būt tikai sarkana, bez tās šaurās baltās svītriņas vidū. Ja nu vienīgi dažkārt mēģināja karoga šķiriskajās vērtībās iekrāsoto asinssarkano toni un āmuroti sirpjoto atribūtiku maķenīt retušēt, padarot to tādu kā rozīgu vai neskaidri blāvu. [..]

     [Stradiņš 1990 : 3–4]

 

Zilie karogi

„Zilais karogs” ir pasaulē populārs ekosertifikāts. Tā ir arī balva pašvaldībai un tās iedzīvotājiem par to, ka jūras ūdens ir tīrs, pludmalē pieejamas ģērbtuves un dzeramais ūdens, ka pludmalē notiekošo uzmana glābšanas dienests, tajā ir izvietoti atkritumu konteineri un ierīkotas tualetes, kā arī īpašas zīmes, kas atgādina, ko šeit drīkst un ko nedrīkst darīt, lai pludmale būtu ikvienam patīkama atpūtas vieta. Sertifikāts apliecina, ka šajā pilsētā pašvaldība atbalsta un iesaista iedzīvotājus dažādos izglītojošos vides pasākumos.

   Pašlaik Latvijā „Zilie karogi” plīvo sešās peldvietās. Tos piešķir īpaša komisija, kad konkrētā vieta novērtēta un izsniegts sertifikāts par atbilstību noteiktām prasībām. Vispirms peldvietu vai jahtu ostu vērtē nacionālā mēroga komisija, kurā ir pārstāvji gan no valsts un sabiedriskajām, gan pētniecības institūcijām. Ja Nacionālā Zilā karoga žūrija atzīst, ka pieteicēji pelnījuši atzinību, tad tālāk konkrēto vietu vērtē Starptautiskā Zilo karogu žūrija, kura pieņem lēmumu par karoga piešķiršanu.

    Savukārt jahtu ostās, kuras vēlas saņemt „Zilā karoga” sertifikātu, jābūt redzami izvietotai informācijai par īpaši aizsargājamām teritorijām, ja tādas atrodas ostas tuvumā, kā arī tām jāiesaistās vides izglītības pasākumos. Svarīgi ir izpildīt vides pārvaldības nosacījumus – ostā jābūt pieejamiem konteineriem lietoto motoreļļu savākšanai, jānodrošina iespēja iztukšot tualetes tvertnes, kā arī savākt remonta un jahtu mazgāšanas ūdeņus. Tiek vērtēta arī ūdens kvalitāte ostas teritorijā.

         [Sagatavots pēc: Apine, Bībere 2006 : 129]

 

Krāsas karogā

2017. gada 21. maijā Višķu pagasta estrādē notika Latgales mākslas festivāls „Krāsas karogā”. Svētkos kopējā mūzikas un mākslas pavedienā tika apliecinātas Latgales kultūras vērtības, radošais gars un spilgtā identitāte.

Svētki iesākās ar svētbrīdi Višķu Romas katoļu baznīcā, dejotājiem rokās nesot sarkanbaltsarkanos karogus, tādā veidā radot īpašu un patriotisku noskaņu. Pēc baznīcas dalībnieki vienojās kopīgā svētku gājienā, līdz pasākuma krāšņākās norises vietai ejot Naujenes Mūzikas un mākslas skolas pūšamo instrumentu orķestra pavadībā.

Svētku  lielkoncertā piedalījās vairāku Latgales novadu pašvaldību kori, folkloras kopas, vokālie ansambļi, kapelas, kā arī jauno mūziķu grupas un Latvijā pazīstami solisti, izpildot dziesmas un mūziku, kas nozīmīgos vēsturiskos pagriezienos iedvesmoja Latgales ļaudis  pastāvēt par savu  tēvu zemi.

Latgales mākslas svētki notika Latgales kongresa simtgades svinību laikā  ar  Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas „LATVIJAI – 100” un Daugavpils novada pašvaldības finansiālu atbalstu.

Pasākumu rīkoja Daugavpils novada dome sadarbībā ar Latvijas Republikas Kultūras ministrijas Latvijas valsts simtgades biroju un Latgales novadu pašvaldībām.

[Sagatavots pēc: Davidova 2017 : https://www.daugavpilsnovads.lv/latgales-makslas-svetki-krasas-karoga/]

 

Uz AB dambja uzstādīts monumentālā Latvijas karoga masts

Rīgā uz AB dambja uzstādīts monumentālā Latvijas karoga                   60 metrus augstais karoga masts, paceļot tajā arī Latvijas karogu, informēja biedrības „Latvijas karogs” valdes priekšsēdētājs Rihards Kols. [..]

Karoga masts, kura svars pārsniedz 14 tonnas, ir balstīts uz sešiem 24 metru dziļumā līdz dolomīta slānim ieurbtiem dzelzsbetona pāļiem 75,3 kubikmetru apmērā. Virs pāļiem ir izbūvēts monolīti betonēta dzelzsbetona pamatu režģžogs 47,5 kubikmetru apmērā, kas kalpo par pamatu karoga mastam. Līdz objekta nodošanai ekspluatācijā norisināsies testēšanas darbi.

Projekta „Latvijas karogs” vizualizāciju un tehniskā projekta izstrādi veicis SIA „Projektēšanas birojs ARHIS” arhitekta Andra Kronberga virsvadībā. Projekts tiek realizēts par privātiem līdzekļiem.

Projekta „Latvijas karogs” norises laikā līdz Latvijas simtgades sagaidīšanai 2018. gadā iecerēts izvietot Latvijā augstāko monumentālo Latvijas valsts karogu uz AB dambja Rīgā. Monumentālus valsts karogus plānots izvietot arī Latvijas novados, aicinot projektā iesaistīties pašvaldības.

Monumentālie karogi jau uzbūvēti Smiltenē, Ogrē un Valkā, savukārt to uzstādīšana vēl tiek plānota Siguldā, Alūksnē, Limbažos, Liepājā un Valmierā. Novados karoga mastu izbūve tiek realizēta gan par ziedotāju, gan pašvaldību līdzekļiem. Savukārt projekta realizēšana valsts galvaspilsētā tiek īstenota, pateicoties privātiem ziedojumiem, nepiesaistot valsts un pašvaldības līdzekļus.

Pēc karoga masta izbūves Rīgā, tas tiks nodots Rīgas domes īpašumā, kas tālāk uzņemsies visus objekta apsaimniekošanas un uzturēšanas darbus.

[http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/667581-uz_ab_dambja_uzstadits_monumentala_latvijas_karoga_masts]

 

 

Latvijas armijas un Nacionālo bruņoto spēku karogi

 

Jātnieku pulks

1922. gada 9. jūlijā Latvijas Tirgotāju apvienība dāvināja pulkam karogu. Karoga fons bija dzelteni zilā krāsā. Devīze – „Dievs, Tēvija, Pulks.”

 

1. Valmieras kājnieku pulks

1919. gada 27. martā pulks izgāja uz fronti, un šajā pašā dienā pirms došanās uz fronti pulks saņēma Tērbatā dzīvojošo latviešu dāvāto karogu nacionālās krāsās ar uzlecošu sauli vidū un ar iniciāļiem „1.L.W.K.P.”. Pie jaunā karoga viss pulks nodeva uzticības zvērestu, kura tekstu izstrādāja pulka komandieris ar štābu.

Devīze – „Pirms dzimtenei brīvību dēli spēj pirkt, būs karogam varoņu asinīs mirkt!”

 

3. Jelgavas kājnieku pulks

Karogu kā atzinību par kaujas laukos izrādīto varonību un drosmi cīņās pulkam 1921. gada 1. maijā pasniedza Jelgavas pilsēta un sabiedriskās organizācijas. Šis ir pirmais karogs, ko atbrīvotā tauta dāvājusi mūsu bijušās armijas pulkam pēc sekmīgi veiktajiem uzdevumiem kaujas laukos. Karoga meta autors ir mākslinieks Reinholds Kasparsons.

Devīze – „Mēs iesim tur, kur tēvu zeme sauks.”

 

 

Atsevišķā studentu rota

1922. gada 27. oktobrī „Talavijas” filistrs, bijušais rotas leitnants Zigfrīds Anna Meierovics dāvināja rotai karogu. Maiņas kārtībā savos dzīvokļos karogu glabāja piecas vecākās latviešu korporācijas – „Lettonia”, „Selonija”, „Lettgallia”, „Talavija” un „Fr. Lettica” –, korporācijas, kuru biedri bija dienējuši rotā. Vienā pusē karogam bija uzraksts: „Atsevišķā studentu rota”, bet otrā – ugunskrusts, kam apkārt apvīts ozollapu vainags. Vainaga lejas daļā iepīta nacionālā karoga krāsu lente. Šo karogu gada svētku parādēs nesa 3. Jelgavas kājnieku pulka Studentu rota.

Karogu ir izdevies saglabāt, tagad karogs ir nodots glabāšanā Zemessardzes Studentu bataljonam, jo bataljons ir Atsevišķās studentu rotas tradīciju un ideju pārmantotājs, karogu var redzēt Studentu bataljona svinīgajos sarīkojumos.

 

Gaisa spēki

Nacionālo bruņoto spēku Gaisa spēku karogs ir visu Latvijas Gaisa spēku vienotības simbols. Gaisa spēku devīze ir „VISU PAR LATVIJU”, kas saglabāta no neatkarīgās Latvijas kara aviācijas un iešūta Gaisa spēku karogā. Gaisa spēku karoga izmēri ir 100 cm x 160 cm, karoga pamatā ir gaiši zilā krāsa. Karoga aversa puses augšējā malā ar 10 cm augstiem burtiem, dzeltenā krāsā, izšūts nosaukums „GAISA SPĒKI”. Karoga         vidū – atbilstošās krāsās izšūta aizsardzības spēku simbolika: virsū uz saules staru pamata slīpi izvietots kaujas zobens, centrā vairogs ar Latvijas valsts karoga krāsām, uz kura izvietotas trīs piecstaru zvaigznes dzeltenā krāsā, kas simbolizē trīs Latvijas novadus. Katrā karoga stūrī izšūtas dzeltenā krāsā aviācijas piederības zīmes – stilizēti putnu spārni, kuriem centrā novietots lidmašīnu lāpstiņu propellers, centrā, vertikālā stāvoklī. Karoga apakšējā malā, zem aizsardzības spēku simbolikas, ar 10 cm augstiem cipariem dzeltenā krāsā izšūts „1992”, šis gads ir atjaunošanas gads, jo 1992. gada februārī tika nodibināta Gaisa un pretgaisa aizsardzības pārvalde, bet 1992. gada 17. jūnijs ir atjaunoto Gaisa spēku gadadiena.

Karoga reversa pusē centrālo figūru veido lidotāju krūšu nozīmes              simbols – sudraba krāsas ērglis, kurš nes Latvijas valsts karogu. Virs ērgļa ir izšūtas trīs dzeltenas krāsas zvaigznes, tradicionāli simbolizējošas trīs Latvijas novadus. Karoga apakšējā malā – ar 10 cm augstiem burtiem puslokā izšūta devīze „VISU PAR LATVIJU”. Katrā karoga stūrī izšūts stilizēts putna lidojums dzeltenā krāsā.

Karoga brīvajās malās ir 10 cm garas dzeltenas bārkstis. Karoga zīmējums un uzraksti abās pusēs ir izšūti uz atlasa auduma ar dzelteniem, baltiem, karmīnsarkaniem, melniem un metāla krāsas diegiem.

1997. gada 17. jūnijā, piektajā gadadienā, a/s Riga Airlines prezidents Māris Kārkliņš svinīgi pasniedza atjaunoto karogu NBS Gaisa spēku komandierim pulkvedim Kārlim Kīnam. Svinīgajā karoga pasniegšanas ceremonijā karogu iesvētīja NBS Jūras spēku Atbalsta bāzes kapelāns Viesturs Kalniņš.

Atjaunotajā karoga kātā ir sudraba naglas no

    A/s Riga Airlines prezidenta Māra Kārkliņa;

    Latvijas Republikas prezidenta Gunta Ulmaņa;

    Latvijas Republikas aizsardzības ministra Tālava Jundža;

    NBS komandiera ZS pulkveža Jura Dalbiņa;

    Atjaunoto Gaisa spēku pirmā komandiera pulkveža Kārļa Kīna.

Devīze – „Visu par Latviju”.

[http://latvianmilitaryhistory.wordpress.lv/2012/10/01/latvijas-armijas-nacionalo-brunoto-speku-un-citi-karogi/]