kapusvētki, dsk. v. lietv.

Mirušo piemiņai veltīts pasākums kapsētā; kapu svētki.

Izziņot kapusvētku datumu. Kapusvētku dievkalpojums.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/mlvv/]




Tradicionālā transkripcija

[kapusvè̹tki]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[kɑpusvæːtki]


[k] – nebalsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

[p] – nebalsīgais troksnenis

[u] – īsais patskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

[v] – balsīgais troksnenis

[è̹] – garais, platais patskanis

[t] – nebalsīgais troksnenis

[k] – nebalsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis

 

Četrzilbju vārds.

Ortogramma – ē.



kap- sakne

svētk- sakne

-uinterfikss

kapusvētk- – vārda celms

-igalotne



kapusvētkipatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, daudzskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

Daudzskaitlinieks.

 

vsk.

dsk.

N.

 

kapusvētk-i

Ģ.

 

kapusvētk-u

D.

 

kapusvētk-iem

A.

 

kapusvētk-us

I.

 

ar kapusvētk-iem

L.

 

kapusvētk-os

V.

 

kapusvētk-i!

 

 


Teikumā var būt:

1)   teikuma priekšmets Kapusvētki ir ģimenes satikšanās pie piederīgo kapiem.

2)   izteicēja daļa Vasarā mirušo atceres diena ir kapusvētki.

3)   galvenais loceklis – Latviešu identitātes zīme – kapusvētki.

4)   apzīmētājs Kapusvētku dievkalpojumu klausījās daudzi cilvēki.

5)   papildinātājs – Ģimene apmeklēja dzimtā ciema kapusvētkus.

6)   vietas apstāklis Kapusvētkos ir sakopti kapi.



kapusvētku dievkalpojums, kapusvētku mielasts, kapusvētku rituāls, kapusvētku tradīcijas

katoļu kapusvētki, laicīgie kapusvētki, lauku kapusvētki, luterāņu kapusvētki, pilsētas kapusvētki, padomju kapusvētki, reliģiskie kapusvētki

doties uz kapusvētkiem, piedalīties kapusvētkos, rīkot kapusvētkus



kapusvētki, -u, v.; tikai dsk.

Mirušo atcerei veltīts sarīkojums kapsētā. Kapu svētki.

Rīkot kapusvētkus. Doties uz kapusvētkiem.

„Jūs traucējat mani! Kā es [mācītājs] taisu kapusvētkus, tā jūs raujat ļaudis uz sportu.” Sports 1969, 171, 2.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


kapusvè̹(t)ki, arī kaps¥tassvè̹tki. subst. kapusvè̹(t)ki, arī kaps¥t(a)ssvè̹(t)ki. Mirušo atcerei veltīts sarīkojums kapsētā.

kapusvè̹kuôs jàu visi uskùopa savus kapus a kruõņim, a puķ¡m, nùokasija, nùotaĩsija smukus.

[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe 1978 : 57]


kapusvētki – kapsētas svētki


Kristietībākapusvētki.

 

Kultūras vēsturē  kapusvētki.


ErgonīmiKapusvētki, avīze.


   Saliktenis – kapu+svētki.


angļu Latvian cemetery festivals

lietuviešu mirusiųjų minėjimo diena (kapinėse)

vācu die Kirchofweih(e)




 



Vecos laikos kapsētās neturējuši dievvārdus, un mironi tad paši gājuši uz baznīcu dievvārdus turēt. Viņi turējuši arī kapsētās dievvārdus. Kad kapsētā bijuši nolikti mirušo dievvārdi, tad mironi nākuši no kapiem ārā. Ja kādam cilvēkam tad gadījies gar kapsētu iet, tad varējis tos redzēt. Pie katra krusta stāvējis mirons. Mironi tāpat dziedājuši un turējuši dievvārdus kā dzīvie cilvēki. Un cilvēki, mirušo dievvārdus redzēdami, teikuši, ka kapsētā spokojoties. Kad mācītāji kapsētās sākuši turēt kapu svētkus, tad mironi vairs neturējuši savus dievvārdus.

[http://valoda.ailab.lv/folklora/ticejumi/]


                                                      Raunas kapusvētki

Savā ekspedīcijas laikā [1954. gada 4. jūlijā] lielākais tautas saplūdums bija novērojams kapu svētkos. Jau visu nedēļu bija manāma rosība pa ceļiem, novakarēs vai pa pusdienu laikiem, vecas māmuļas ar puķēm, spainīti, grābeklīti rokās klibina uz kapsētas pusi. Sevišķi piektdien un sestdien vēl vēlu vakaros šī aina bija vērojama. Sestdien ar zirgiem vairāk brauca. Svētdien, 4. jūlijā, tad jau agri no rīta rībēja ceļi. Ļaudis no visām pusēm brauca. Tad mašīnās un motocikletos, un pat smagās mašīnās no tālienes. Aprunājos ar vietējiem: „Tā mums veca lieta, kad kapu svētki vai mirušo piemiņas diena, tad jau ne tik raunēnieši sabrauc un sanāk, bet radi un piederīgie no malu malām. Baznīcā mums iet rets, bet kapos mirušos pieminēt ar simtiem un tūkstošiem. Šodien nu būs tik apmēram 700 cilvēku, kādi 100 zirgu pajūgu. Kādas                       10 vieglās mašīnas un apmēram divreiz vairāk moticekleti un 3 smagās mašīnas. Citus gadus, kad labāks laiks, tad vai viss tūkstotis,” stāsta kapos vecāka māmuļa.

Kapi uzposti, gan redzamas jaunas šopavasar audzētas zāles, gan jauni grantējumi un celiņi un skaistas puķes. Netrūkst pat potētas rozes. Kapu pieminekļi skaisti izceļas kopto kapu starpā. Ļaudis posušies labākajās drēbēs. Vecās māmuļas zīda lakatos, kas, redzams, glabājas tik kapu svētkiem, un melnās smalka auduma kleitās vai kostīmos. Jauniem ir daļai gaišas kleitas vai kostīmi no laba auduma, vai daļai manāma arī agrāk darināta pirkta auduma smalkas vilnas vai zīda apģērbi. Ļaudis lietus sargus paņēmuši vai katra ģimene. Lietus līņāšanas laikā visur grupiņās vien sacēlās lietussargi.

[Uzule, Zelče 2012 : 104]

 

Anatolija Ločmeļa (dz. 1960. gadā) atmiņstāsts par kapusvētkiem Latgalē

20. gs. 60. un 70. gados ar ģimeni braucām gan uz Dansku (katoļu), gan arī pie radiniekiem uz blakus pagastu. Kapusvētki saistās ar to, ka sabrauca tuvāki un tālāki radi no visas Latvijas, un spilgti atmiņā palicis skats, ka vesela zirgu pajūgu rinda dodas pa zemes ceļu uz kapsētu. Kam bija, tie brauca droškās, pārējie – zirgu ratos vai ar mopēdu, velosipēdu vai nāca kājām. Ziedus ņēmām no mājām, no pašu dārza – tolaik rozes no veikala nebija populāra kapusvētku tendence. Atceros kapusvētkus tikai ar mācītāju. Norise bija līdzīga mūsdienām. Neatņemams kapusvētku rituāls bija gājiens apkārt kapsētai. Katram ciemam bija nerakstīts uzdevums izrotāt attiecīgo kapsētas stūri, kur procesijai apstāties. Tolaik kapsētā dzimtas tika glabātas „pa ciemiem” – noteiktā kapsētas daļā. Kapsētas stūru izrotāšanai tika veltītas rūpes – tos dekorēja ar tautiskām segām, bērzu meijām, ziediem, uz galdiņa nolika mūju jeb krustā piesista Jēzus figūriņu. Tāpat kā mūsdienās arī manā bērnībā un jaunībā kapusvētkos vienā brīdī mācītājs aicināja bērnus iznākt priekšā pie viņa, lai svētītu.

Savukārt pēc kapusvētkiem ārpus kapsētas žoga uz zemes vai zirgu ratos tika saklātas segas, uz kurām lika cienastus, šim nolūkam speciāli brūvēja alu. Tolaik laukos cilvēku bija vairāk nekā tagad, tāpēc bija iespaids, ka kapusvētku apmeklētāju bija ļoti daudz, tostarp arī bērnu. Ja kāda ģimene nebija ieradusies, tad tas bija izņēmums.

            [Uzule, Zelče 2012 : 141–142]

 

Lai cilvēki, it īpaši no tālienes, varētu ieplānot savu dalību šajos pasākumos [absolventu vakarā un kapusvētkos], jau gadu desmitiem ilgi nemainās šo notikumu datumi. Absolventu vakari parasti notiek pirmajā februāra sestdienā, kapusvētki – no pavasara līdz rudenim kādā nemainīgā dienā, piemēram, Ozolmuižas kapos pēdējā jūlija svētdienā. Šādā ziņā ilglaicīgākie un pazīstamākie ir kapusvētki Rikavas (Rykova) kapos, kuriem ir pat savs īpašs nosaukumsPupiņs. Nosaukuma rašanās: kapusvētku laikā ienākas pupas, vārītas pupas bija galvenais ēdiens kapusvētku mielastā, tās dotas arī ubagiem. Pupiņs ir kā Aglonas (Aglyunys) svētku atsvēte, tas vienmēr notiek pirmajā svētdienā pēc 15. augusta. [Lukašēvics 2012 : 307]



Šodien Tirzā kapu svētkus svin

Šodien Tirzā kapu svētkus svin.

Palikušie gurdus soļus min. –

Iet ar dāliju un flokšu rotu,

Mīļiem kapos sveicienus lai dotu.

 

Šodien Tirzā kapu svētkus svin.

Dārgus dusētājus sirds tur zina,

Vientuļus kā nebeidzamā ziemā,

Nesagaidot nākot mani ciemā.

 

Šodien Tirzā kapu svētkus svin,

Neaizmirstules un astras pin.

Vainagos te domās rokas manas.

Sirds tā saka – klusas aizlūgšanas.

 

Šodien Tirzā kapu svētkus svin.

Aizmirst? – Atceras? – tie kapos min.

Mīl vai nemīl – taujā vēja elpā.

Puķu smarža ceļas debess telpā.

 

Šodien Tirzā kapu svētkus svin. –

[Ķezbere 1965 : 8]

 

   

    ***

 

Sešūs uorā ar suni.

Snīgā symtim pādu.

Cylvāki vēļ guļ.

 

Sepinej. Par martu.

 

 Par cytim cylvākim

 Sev sūpluok.

 

 Tikai vīns par rudini.

 Ka dzaltonys lopys

 Jau pyrms Pupiņa. [Rikavā – pupiņs – kapusvētki]

  [Lukaševičs 2011 : 65]

 


 

Es aizbraucu pie savas jaukās tantes Geņas divas nedēļas pirms kapusvētkiem. Divas nedēļas nedarīju neko – ne vīra, ne meitas, ne mājas, ne ierastās dzīves. Darīju visu, ko beidzot gribēju! [Muktupāvela 2002 : 90]

 

Kamēr baznīcu labos, dievkalpošanu turēs skolasnamā, bet pēc Vasarsvētkiem būšot misiones svētki vecajā, lielajā kapsētā – zini, pilskalnam pretim tai līdzenajā ozolu birzē, kuru jau senis laikis dēvē par ozolu baznīcu un kur mūsu senči esot gājuši pielūgt savus dievus. (Vēl tagad tur pie viena otra ozola dažreiz atrod noliktas šādas tādas zintes.) Bet pa Jāņiem tanī kapsētā, kas pie baznīcas, būšot kapu svētki. Tā visādi grib iztikt līdz tam laikam, kamēr baznīcu izlabos, kad to no jauna iesvētīšot.

    [Janševskis 2001 : 210]

 

Baznīcā pa vecam paradumam ļaudis tomēr negāja. Vienīgais saplūdums bija kapu svētkos kapsētā. Draudzes vadoņi šīs cilvēku tieksmes tad nu arī prata izmantot un sarīkoja vēl otrus tikpat grandiozus svētkus mirušo piemiņas dienas priekšvakarā vēlā rudenī. Tā kā tagad nebij puķu, ar ko kapus pušķot, tad tam nolūkam lietoja sveces. Rāmā, tumšā naktī tādi svētki atstāja lielu iespaidu ja arī ne uz aizgājušiem, tad katrā ziņā uz palicējiem. [Jaunsudrabiņš 1982 : 397]

 



Kapusvētki kā vietas zīme

Kad es tagad raugos uz šo mazo pasauli, tā izvēršas liela jo liela, jo patiesībā tur bija viss – divas vai trīs paaudzes pirms manis vēl staltas, viņu radītā drošā pasaule, tik daudz ļaužu, un iemesls, kas visiem licis sanākt kopā, – šī vieta, kuras apkārtnē es zināju katru taciņu. Gatavošanās, gaidīšana un pošanās ilga visas vasaras garumā pa vidu svarīgākiem darbiem. Kapusvētki nekad neradīja sajūtu, ka kaut kas ir zaudēts. Nē, gluži pretēji – tie piepildīja manu būtni ar līksmi – atbrauks krapēnieši, atbrauks kurzemnieks, sanāks jumurdieši un sausnējieši vienkopus, un vasaras pērkonus un tauriņu ķeramos, un ēnainās takas pāršķels negaidīts pulcēšanās prieks. Neviens nebija sērīgs un pat ne mazākā mērā skumīgs. Tie bija līksmes svētki. [Tīsenkopfs 2016 : 122]

                                               

Mīlu kapusvēkus

Svarīgi saprast, ka stāstīts tiek tieši par Alūksnes kapu svētkiem. Nespēju iedomāties, ka jebkur citur notiekošais pasākums ir kaut nedaudz līdzvērtīgs – bet kaimiņu ciema gatavoto alu jau arī neviens neslavētu, pat ja tie būtu identiski. Svētku vēriens un Alūksnes kapu plašumi neatstāj vienaldzīgu.

Reiz kāds paziņa indietis, pirmoreizi viesojoties Latvijā un vērojot pat ne īstos kapusvētkus augustā, bet tikai mirušo piemiņai veltītu svecīšu vakaru oktobra pirmajā svētdienā, beigās drebinādamies izteica versiju, ka visa Latvija dodoties uz Alūksni nomirt. Protams, siltumu mīlošajam dienvidniekam var piedot – todien bija neganti vēss, un iespaidīgais sveču klājiens žilbināja kā indiešu filma. Taču taisnība viņam bija – apkārtējo novadu ļaudis par atdusas vietu labprātāk izvēlas skaistos, plašos Alūksnes kapus, nevis klusās, lēni drūpošās lauku kapsētiņas. Pulkā jautrāk.

Acīgi uztverot cilvēku masu pieplūdumu, gadu gaitā kapu svētkiem radušies dažādi pielikumi – vietējo skolu salidojumi, pilsētas svētki, motorlaivu sacensības, gadatirgi, brīvdabas koncerti. Padomju laikā kapusvētki vienlaikus veidojās par iepirkuma svētkiem. Veikalos valdīja preču deficīts, bet veiklāki tirgotāji gādāja dažādas preces īpaši svētku dienai, pilsētā ieradās autoveikali no netālās Igaunijas. Līdz kādu dienu vietējā laikrakstā parādījās revolucionārs raksts „Uz kapusvētkiem pēc gurķiem”, un dažus gadus no tirgošanās bija miers. Vēlāk cilvēki atjēdzās, ka tik lielai ļaužu plūsmai tomēr noder dažādi pirkumi, un nu jau atkal mums ir alus kioski un saldējumu kioski, un cukurvate, un amatnieku veidotās kapu vāzes – un pāri visam ziedi, krāšņais ražas laika akords. Vīstošu ziedu, matu lakas un alus smarža reibina pirms pagāniskās kapusvētku naktsballes, kura sākas ar pēcpusdienas pārēšanos radu pulkā. Agrāk mielasts notika tepat, pie kapiem, blakus atstātajiem pajūgiem tika izklāti palagi, sēdēja smaidīgu ļaužu kompānijas. Spriežot pēc redzētajiem senāku laiku attēliem un jaunākiem novērojumiem, par sēru dienu kapusvētkus nenosauksi.

[Akmentiņš 2016 : 128–129]


 

 Latvijas kapu kopšanas tradīcijas un kapusvētki ir iekļauti Latvijas Kultūras kanonā.

Vasarā, laikā no jūnija beigām līdz septembra sākumam, nedēļu nogalēs kapsētās notiek kapusvētki, kur pulcējas mirušo radi, draugi un kaimiņi, kuru ikdienas dzīve rit dažādās Latvijas vietās vai pat ārpus Latvijas. Kapusvētku tradīcijai nav vairāk par simt gadiem, bet tā ir spēcīgi iesakņojusies un uztur spēkā cilvēku piederību vietējai kopienai.

Gatavojoties kapusvētkiem, kapi tiek īpaši saposti – pie kopiņām noliktas vāzes ar ziediem, sveces, tiek uzbērta svaiga smilts, pārstādītas puķes, apgriezti košumkrūmi. Latvieši kapsētas kopj kā dārzus, un ainavu arhitekti atzīst, ka Latvijas kapsētas var uzskatīt par savdabīgiem parkiem.

Kapusvētku norise ietver mācītāja vadītu dievkalpojumu vai laicīgu ceremoniju ar mūziku, dzeju, runām un svinības, kas notiek vai nu ģimenes lokā turpat pie kapsētas, ja dzimtai piederīgie tuvumā vairs nedzīvo, vai tuvējās dzimtas mājās, vai arī plašākā vietējā kopienā – pagasta vai pilsētas rīkotos svētkos, kas pielāgoti          kapusvētku norises laikam.

[Sagatavots pēc: http://www.kulturaskanons.lv/lv/1/4/142/]

 

 1831. gada vasarā kapu svētkus noturēja Krimuldas draudzē, un šī ir pirmā liecība par kapu svētkiem Latvijā. Reiz aizsākusies, kapu jeb „kapsētas svētku” (kā tos bieži dēvēja līdz pat padomju laikam) tradīcijas popularitāte auga ļoti strauji – dažu desmitu gadu laikā kustība aptvēra visu Vidzemi, un visupirms tā jāuzskata par Vidzemes luterisko draudžu aktivitāti. Kapu svētkus sāka noturēt vai katrā draudzē. [..]

Būtiski ievērot, ka tā noteikti bija pašas draudzes, vēl konkrētāk – draudzes latviskās daļas iniciatīva. Par to liecina kaut vai fakts, ka kapu svētku institucionalizācija notika vēlāk, gadsimta pēdējā desmitgadē un nebūt nebija monolīta, kā tas noteikti būtu baznīcas oficiālas stratēģijas gadījumā, tādēļ baznīcas politika kapu svētku gadījumā jāvērtē kā reaktīva un nevis proaktīva. Tai atlika tikai akceptēt draudzēs jau pastāvošo praksi. 1891. gada luterāņu Dziesmu grāmatā atrodams lūgšanas paraugs „kapsētas svētkos.” [..] Liturģiski vērtējot, tā [dievkalpojuma kārtība kapu svētkos] ir samērā brīva. Spriežot pēc presē atrodajamiem aprakstiem, dažreiz dievkalpojums sākās kapsētā, citreiz baznīcā.

Kāpēc kapu svētki radās tieši Vidzemes luterāņu vidē un tieši šajā vidē? [Atbilde ir kompleksa. – I.K. ] [K1] Doma, ka kapsēta ir piemērota vieta ne tikai mirušo apbedīšanai, bet arī pastaigām, pārdomām un citām darbībām, ir visnotaļ luteriska. [..] Kapi (ārpus reliģiskām ēkām) bija praktiski vienīgā pietiekami plašā publiskā telpa, kur vietējā kopiena varēja pulcēties, un hernhūtieši bija iemācījuši kapus kopt. Pateicoties viņu aktivitātēm, protestantu draudze bija iznākusi laukā no baznīcas mūriem, kas nebūt nav tipiski luterāņu baznīcai (atšķirībā, piemēram, no katoļiem vai pareizticīgajiem). Kapos integrējas gan kopienas horizontālā, gan vertikālā solidaritāte. Ģimene/dzimta vairs nebija vienīgā nozīmīgā kopienas forma. Vasara ir piemērots kopienas pulcēšanās laiks, jo kapu svētki ir „tukšo laiku pasākums” – tie notiek luteriskās baznīcas liturģiskā gada ritējuma (starp Vasarsvēkiem un Ziemassvētkiem)  „bezsvētku posmā”. Luteriskajai baznīcai šajā laikā [19. gadsimta 30.–60. gados] bija īpašs pamats bažīties par savas ietekmes vājināšnos un aizsargāt savu identitāti. 1832. gada jaunie Krievijas impērijas likumi ievērojami ierobežoja luterisko draudžu patstāvību.[..] [Tas viss veicināja kapu svētku izveidi.]

Kurzemē kapu svētkus sāka regulāri svinēt ievērojami vēlāk. [..] Pirmie zināmie kapu svētki Kurzemē notika tikai 1906. gadā Vārmē. [..] Kurzemē hernhūtiešu ieteme bija nesalīdzināmi mazāka. [..]

Latgalē un vispār katoļu vidē kapu svētki aizsākās vēl vēlāk, tikai neatkarīgās Latvijas laikā, un arī tad šī tradīcija bija mazāk izplatīta. Tikai 1932. gadā arhibīskaps A. Springovičs ieteica noturēt kapu svētkus visās katoļu draudzēs.

Kapu svētku vēsture arī liecina, ka reliģisko draudžu loma ir nenovērtēts faktors latviešu identitātes vēsturē kopumā. Kapu svētkus var uzskatīt par vienu no veidiem, kā tieši reliģiskās draudzes, šinī gadījumā – luterāņu draudzes Vidzemē, iedibinot konkrētu tradīciju, ir piedalījušās latviešu identitātes veidošanā.

[Misāne 2012 : 247–253]

 

20. gadsimta sākumā – pēc 1905. gada revolūcijas – kapusvētki arvien vairāk tapa par izteikti savējo svētkiem. [..] Cilvēkam jābūt pamatojumam, kāpēc viņš/viņa dodas uz kapusvētkiem, kāda ir viņa piederības saikne, kāpēc viņš/viņa ir savējais. Kapusvētkos vienlīdz svarīga bija horizontālā saikne, kas laiktelpā vienoja savējos, kā arī vertikālā saikne – mūžībā aizgājušie ļaudis un viņu atdusas vietas –, kas apliecināja sakņojumu un pētecību.

Kapusvētki vairākās Vidzemes vietās izvērtās par lielām izrādēm. Liecības par to laiku vēsta, ka cilvēki šajā dienā sevi demonstrēja no vislabākās, vispārticīgākās, visestētiskākās puses. Viņi, cik vien skaisti, saposa kapus, tērpās labākajās svētku drānās, lietoja greznākās zirglietas un ratus. Vienlaikus tā bija ģimenes/dzimtas un lokālās kopienas varenuma un vērtību publiska izrādīšana. Kapusvētki bija pārtapuši par latviskās identitātes spēka rituālu.

Kapusvētku izrādes svinīgās daļas centrālais notikums bija mācītāja sprediķis. Tam bija augstas prasības, un allaž pēc kapusvētkiem, kā liecina publikācijas presē un atmiņu stāsti, mācītāja runa tika vērtēta, salīdzināta, kritizēta vai uzteikta. Garīdzniekam bija jāspēj uzrunāt pat tūkstošiem kapusvētku dalībnieku, sniegt viņiem emocionālo un prāta baudījumu, tālaika morālo skaidrojumu.

[Uzule, Zelče 2014 : 62–64]

 

Pēc Pirmā pasaules kara tapa arī jauna tradīcija – kapusvētki brāļu kapos. Pamatlīnijās to rituāls bija līdzīgs civilajās kapsētās notiekošajam. Atšķirība – Latvijas armijas komandieru un karaspēka daļas piedalīšanās.

[Uzule, Zelče 2014 : 73]

 

20. gadsimta piecdesmito gadu pašās beigās aizsākās padomju formāta latviešu kapusvētki, ko oficiāli dēvēja par Mirušo piemiņas dienu.

[..] kultūrpolitikas kursā iekļāvās arī padomju sadzīves tradīciju veidošana, kas aizsākās ar 1957. un 1958. gadu. To uzdevums bija aizstāt reliģiskās ceremonijas (vispirms jau kristības, iesvētības, laulības, bēres) ar laicīgu un padomju ideoloģijas cauraustu rituālu, tā veicot cilvēku „komunistisko audzināšanu”. Padomju sadzīves tradīcija – Mirušo piemiņas diena – Latvijas PSR pirmo reizi tika atzīmēta                 1959. gadā jūnija pirmajā pusē Valkas rajonā, Palsmanē, pēc tam arī citur Vidzemē. [..] Publiskajā telpā tika skaidrots, ka cilvēkiem kapusvētki tieši laicīgā ietvarā ir nepieciešami un ir dabiska tradīcija, pat vairāk nekā baznīcas rīkotie svētki. [..] Jaunās tradīcijas tika veidotas pēc vienota, varas akceptēta scenārija. [..] Par mirušo piemiņas dienas pirmo lekālu kalpoja 1960. gadā Latvijas PSR Politisko zināšanu un zinātņu popularizēšanas biedrības rotoprinta formātā izdotais metodiskais līdzeklis „Materiāli mirušo piemiņas dienai un mirušo izvadīšanas gadījumos (lauku pieredzes apmaiņa)”. Tajā kā paraugs, no kā mācīties, bija iekļautas arī vairākas kapusvētku runas, kas vēstīja par cilvēka mūžu un aiziešanu, par dzīvi, par kapsētu skaistumu, par tuvinieku un draugu sērām, par senču pieminēšanas svarīgumu. [..] Lielākajās Latvijas kapsētās laicīgos kapusvētkus sāka svinēt 1962. vai 1963. gadā. [..]

Tomēr galvenais traucēklis un vienlaikus konkurents padomju varas iestādēm joprojām bija baznīca. [..] Vēl viena problēma, it īpaši Vidzemē, bija atpūtas pasākumi, kas allaž pavadīja kapusvētkus. Jauno padomju tradīciju ieviesējiem rūpes radīja patērētāju biedrību un pārvietojamo bufešu ierašanās un rosīga tirdzniecība. [..]

Laicīgos kapusvētkus rīkoja arī pilsētas. Rīgā šīs padomju tradīcijas oficiālo iesakņošanos datē ar 1961. gada jūliju. [..] Laicīgo kapusvētku rituālā tika iekļauta padomju varas leģimitātei tik vajadzīgā padomju varoņu godināšana. [..] Padomju okupācijas periodā laicīgie kapusvētki bija sabiedrības sovetizācijas forma un vienlaikus pretdarbība tai. [..] Laicīgo kapusvētku izveide radīja nacionālās kopienas publisko telpu, par kuras pastāvēšanu nebija jākonfrontē ar okupācijas režīmu. Tā bija ļoti nepieciešama gan nacionālā, gan ikdienas, gan idividuālā līmenī. Laicīgo kapusvētku svarīgākā funkcija 60.–80. gados bija ģimenes saišu uzturēšana, atjaunošana un stiprināšana, paaudžu solidaritātes veidošana. [..] Lai pilnvērtīgi piedalītos kapusvētkos, bija jābūt sasaistei ar citiem to dalībniekiem; to veidoja senču kapuvietas, radniecības saites, piederība lokālajai kopienai, ko veidoja kopīgas atmiņas. Svešinieki neiederējās kapusvētkos. Padomju periodā kapusvētki Latvijas laukos, kur vairākumā dzīvoja latvieši, bija latviešu valodas telpa. Vieta, kur tiekas latvieši. [..] Būtiska loma bija arī kapu kultūras noteiktajai uzvedībai, kas disciplinēja, pieprasīja cieņpilnu stāju, nesteidzību un labas manieres. Arī tas bija prestats sovetiskam ikdienas uzvedības modelim (kas īpaši spilgts bija pilsētās), kurā iekļāvās nevīžība, piesārņojoša attieksme pret vidi, nenormatīvā krievu leksika, rupjība, neiecietība. Kapusvētkos perfomatīvi tika restaurēta pirmsokupācijas atmosfēra, uzvedības un savstarpējo attiecību kultūra. Tādējādi tagadnes laiks saaudās ar pagātni un uzturēja nostaļģiju pēc zaudētās paradīzes. [..]

Noslēdzoties kapusvētku ieviešanas kampaņai, mazinājās varas kontrole pār to norisi. 70. gados lielā daļā kapsētu pēc t. s. mirušo dienas laicīgā rituāla notika arī mācītāja vadītie kapusvētki. [..] Laicīgos un reliģiskos pasākumus šķīra viena vai divas stundas. Pa to laiku cilvēki, kuri nevēlējās vai sava sociālā statusa vai ieņemamā amata dēļ nedrīkstēja piedalīties baznīcas rīkotā pasākumā, kapsētu atstāja. Savukārt lielai daļai latviešu reliģiskie kapusvētki bija vienīgais dievkalpojums gadā, kurā viņi piedalījās. Daudzi no tālienes uz dzimto pusi vai pie radiem atbraukušie baznīcas pasākumus neapmeklēja savā pastāvīgajā dzīvesvietā, bet atļāvās to darīt, esot kapusvētkos citā novadā un tādējādi atrodoties ārpus ikdienišķā varas kontroles un paziņu loka. Kapusvētku dievkalpojums sekmēja kristīgā pasaules uzskata un vērtību saglabāšanos padomju periodā.

[Uzule, Zelče 2012 : 108–141]

 

Iespējams, ka kapusvētkos atspoguļojas latvieša esības būtība – uzturēt kārtību, mieru, cilvēkcieņu, latvisko kultūru un dzīves veidu, kā arī ainavas estētiku Latvijas zemē, kas atrods ģeopolitiski trauksmainā un nestabilā vietā.

[Uzule, Zelče 2012 : 243]



Lauras Āboliņas glezna  Pēc kapusvētkiem (2014).


     Zīmēta atklātne – karikatūra Kapu svētki Jaunpiebalgā. Karikatūra par Andrieva Niedras valdību.

     [http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/19196/]


Mārtiņš Grauds. Kapusvētki.

[http://martinsgrauds.lv/photography/#kapusvetki]

 

Aivars Mackevičs. Kapusvēki Latgalē.

[http://travelnews.lv/foto/?gid=3043&iid=48073]

 

Kapu svētki Trikātā (192-).

[http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/22427/]



Dokumentālā filma Dzintara latvietis-87 (1987). Režisors A. Freimanis, Rīgas kinostudija.

„Dzintara latvietis” ir labsirdīgi ironisks skatījums uz to, kādi mēs bijām tolaik – mirkli pirms balsojuma par Neatkarības deklarāciju. Filma ir dzīvespriecīga un humoristiska reportāža par dzīvi Padomju Latvijā 1987. gadā, dažādās vietās un sabiedrībās meklējot atbildi uz jautājumu, kāds ir īstenais latvietis. Filmā ar labdabīgu ironiju apsmaidīti dažādi stereotipi par to, ka „latvietis mīl ziedus” vai „latvietis mīl klusumu”, arī dažādas padomju laiku sadzīves reālijas un neizdarības, satīriskus akcentus panākot ar attēla pretstatījumu aizkadra komentāram, kuru A. Freimanis sacerējis pats, liekot lietā savu žurnālista izglītību un humoristisku stāstiņu autora talantu: „Kapu svētkos runā bezdievis mācītājs, ļaudis dzied skumīgākās tautasdziesmas, ne baznīcas dziesmas, tomēr sirds kaktiņā katrs tic, ka aizgājējs guļ tepat zem velēniņas kā zem deķa un mana gan, kam tās daudzākās puķītes un spožākās svecītes.”

[Sagatavots pēc: http://nkc.gov.lv; Uzule, Zelče 2014 : 216]

 

Dokumentālā filma Kapu svētki (1999). Režisors N. Čirkste, kinostudija
„Annas 2”.

 


    Dziesma Kapu svētkos. Jēkaba Poruka mūzika un vārdi.

    [Poruks 1924 : 518]


Latvijas tuvākajiem kaimiņiem – lietuviešiem, igauņiem un baltkrieviem – kapusvētki nav nacionāla mēroga notikums. Lietuvā tos atzīmē tikai luterāņi,           Igaunijā – dažviet Latvijas pierobežā, taču igauņi kapusvētkus vairāk saista ar padomju perioda jaunajām tradīcijām, kas tika ieviestas 20. gadsimta 50. gadu beigās un 60. gados. Savukārt latvieši pat emigrācijā paņēma sev līdzi kapusvētku tradīciju.

[Sagatavots pēc: Uzule, Zelče 2014 : 241]

 

M. Grauds grāmatā raksta:

„Sāku kapusvētkus fotografēt 2008. gadā, augustā pirmoreiz aizbraucu uz Alūksni. Kapusvētku sezonā tā ir jau cikla otrā puse, jo kapusvētki Latvijā sākas ap Vasarsvētkiem. Es atgriezos no ceļojuma, un man bija doma uztaisīt kaut ko vietējā vidē šeit.” [..]

 [Gauds 2016 : 75; http://neputns.lv/book/kopa-kapos/#.WZfw3vOqqko]

 

Dokumentālo raidījumu cikla „Latvijas faili” 23. epizode Kapusvētki. Latvijas Neatkarīgā televīzija.

[https://tvplay.skaties.lv/parraides/latvijas-faili/341605]

 

Mūsdienu postdramatiskajā teātrī izrādes tekstu savāc intervijās, medijos, rada paši aktieri un režisors, lasītājam tādējādi nav iespējams tradiocionāli izlasīt lugu kā dramatisku darbu. Beidzamos gados ir tapušas divas izrādes par kapusvēkiem.

Režisors Alvis Hermanis iestudēja Jaunajā Rīgas teātrī izrādi „Kapusvētki” (pirmizrāde 2010. gadā). Režisors intervijā atzīst:

Kapusvētki ir tikai izrādes nosaukums, kas mazliet dezorientē skatītāju, jo, protams, izrāde nav tikai par kapusvētkiem. [..] Izrāde ir par dzīvi, par dzīvajiem, tāpēc tā ir traģikomiska.” [Hermanis 2016 : 114]

Režisora Valda Lūriņa un dramaturģes Aivas Birbeles kopdarba rezultātā tapa izrāde „Kapusvētku PR” (2011) Latvijas Nacionālajā teātrī.