Tradicionālā transkripcija

[kamene]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[kɑmene] 


[k] – nebalsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

[m] – ’skanenis’.’]

[e] – īsais, šaurais patskanis

[n] – ’skanenis’.’]

[e] – īsais šaurais patskanis

 

Trīszilbju vārds.



kam-sakne

en-piedēklis

-egalotne

kamen– – vārda celms

eneizskaņa




parazīt+kam-en-e


kam-eņ+veid+īg-s, kam-eņ+veid+īg-a




kamenepatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, piektā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

kamen-e

kamen-es

Ģ.

kamen-es

kameņ-u

D.

kamen-ei

kamen-ēm

A.

kamen-i

kamen-es

I.

ar kamen-i

ar kamen-ēm

L.

kamen-ē

kamen-ēs

V.

kamen-e!

kamen-es!


N. Edgars KameneD. Edgaram Kamenem


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsKamene sūc medu.

2) izteicēja daļa – Šis kukainis ir kamene.

3) galvenais loceklisKamene uz atraitnītes zieda.

4) papildinātājs – Kamenei ir dzelonis.

5) apzīmētājsKamenes ligzdas pamatu klāj vasks.



kamenes dzelonis, kamenes galva, kameņu ģints, kamenes kāpurs, kameņu ligzda, kameņu māte, kamenes mātīte, kameņu medus, kameņu saimes, kamenes snuķis, kameņu spiets, kameņu sugas, kameņu šūnas, kamenes tausteklis, kameņu tēviņš, kamenes vasks, kamenes vēders

 

kamene apputeksnē, kamene dēj, kamene dzeļ, kamene izkūņojas, kamene lido, kamene pārziemo, kamene vāc

 

akmeņu kamene, ābolu kamene, dadžu kamene, darba kamene, dārza kamene, lauka kamene, lielacu kamene, koku kamene, meža kamene, pļavu kamene, smilšu kamene, sūnu kamene, tīreļa kamene, tīrumu kamene, zāles kamene, zemes kamene, zirga kamene

 

agresīva kamene, dzeltenbrūna kamene, jaunās kamenes, liela kamene, maza kamene, melnās kamenes, skaista kamene, spēcīga kamene



kamene, dsk. ģen. -ņu, s.

Liels, zemē ligzdojošs bišu dzimtas kukainis; zemes bite.

Kameņu māte. Darba kamenes. Kameņu medus. 
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 476]


kamene, -es, dsk. ģen. -ņu, s.

Liels, zemē ligzdojošs plēvspārņu kārtas kukainis ar biezu apmatojumu.

Kameņu ligzda. Kameņu medus. Kameņu šūnas. Kameņu spiets.

Ēnā vēl dzestrums, bet saules un ziedu piebārstītos zaros jau iedūcās kamene. Kurcijs 4, 332.

Man patīk raudzīties, kā sūc medu kamene. Avotiņa 2, 14.

Dzirdot kamenes dziesmu, aizvien gribas redzēt arī pašu lidoni, tās krāsaino kažociņu. Caune 1, 22. 

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


kamene – kamane 

[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


Zooloģijākamene, akmeņu kamene, ābolu kamene, dadžu kamene, darba kamene, dārza kamene, lauka kamene, lielacu kamene, koku kamene, meža kamene, pļavu kamene, smilšu kamene, sūnu kamene, tīreļa kamene, tīrumu kamene, zāles kamene, zemes kamene, zirga kamene.


UzvārdsKamene.

 

VietvārdiKamenes, viensēta Valkas novadā; Kamenes, viensēta Limbažu novadā.

 

ErgonīmiKamene, frizētava Rīgā; Kamene, SIA Jēkabpilī; Kamene, Rīgas kultūras un tautas mākslas centra Mazā ģilde Tautas lietišķās mākslas studija; Kamene, ziedu veikals Ventspilī; Kamenīte, pirmsskolas izglītības iestāde.


kamene, mantots vārds; lš. kamãnė, pr. camus, kr. комáр (psl. *komarъ‘) ods, apv.чмель (psl. čьmelь), č. čmel, p. czmiel, v. Hummel kamene. Pēc Frenkela un Trubačova uzskatiem pamatā ide. *kem- dūkšanas, sanēšanas apzīmēšanai, no kā ar -en-, -el- atvasināti kukaiņu nosaukumi. Skaņumijā *kom- > b.*kam-, no kā la. kamene.

Pēc Nieminena un Urbuša uzskata – vārds ir no ide. *kem- saspiest pika (no kā la. kams, čems), varbūt arī cinis; autori pamato savu uzskatu ar to, ka kamenes mīt sūnu ciņos.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 375]


шмель, -я, м. Родственное пчеле насекомое с толстым мохнатым тельцем, и прил. шмелиный, -ая, -ое.
[Sagatavots pēc: http://ozhegov.info/]


angļu  bumblebee

baltkrievu  чмель

franču – bourdon

grieķu  μέλισσα

igauņu – kimalaste

krievu – шмель

latīņu – bombus

lietuviešu  samanė

poļu – trzmiel

somu – kimalainen

ukraiņu  джміль

vācu – die Hummel

zviedru – humla



Vasarā pusdienas laikā (dienvidū) vajag ēst kameņu medu, lai nelabi sapņi nerādās guļot.



Dagla cūka ežu rok. – Kamene.




Kamene un ķimene

 

Kamene ķimeni pamana.

Kamene ķimeni sumina.

 

Ķimene kameni pamana.

Ķimene kameni sumina.

 

Tu, mana kamene! Tu, mana ķimene!

Tu, mana zemene! Tu, mana ģimene! [Baltvilks 2003 : 20]

 

 

Mazā asariņa

 

[..]

Saulstariņš no rīta piecels,

Māmulītei klēpī iecels.

Basām kājām zaļu taku

Iesi pašai saulei blaku.

 

Noglaudīsi bērzam tāsi,

Brūno kamenīti rāsi,

Kāpēc dūc un bērnus baida,

Kuri viņas medu gaida… [Stulpāns 1975: 39]

 

 

Saruna ar zemes biti

 

Zemes bite, kamenīt,

Kādēļ dūc virs galvas?

Vai tev šogad mazas šķiet

Rudens nestās balvas?

 

Skaties – pļavā puķes zied,

Saule nebeidz sildīt!

Saldu viršu medu sev

Vari traukos pildīt… [..]

 

Zemes bite nodūc tā :

– Zumm, par to nav raizes!

Apcirkņi jau pilni man,

Ziemai pietiks maizes. [Grenkovs 1977 : 18]

 

 

Kamenīt!

 

Nesīc ziedā, kamenīt,

Nesīc

ziedā.

 

Tajā ziedā, kamenīt,

pati

gāji.

 

Rozes ziedam, kamenīt,

mīkstas

lūpas.

 

Mīkstu lūpu pārestība

sirdij

jācieš.

 

Nebūs laimes, kamenīt,

ja nebūs

sāpes.

 

Nesīc ziedā, kamenīt,

nesīc

tāpēc. [Vācietis 1982 : 176–177]

 

 

Liepziedu vakars

 

Pēc šādas brīnišķas

Meža un mežezeru ziedu skates

Mājup es dodos pa tēva stādīto gatvi,

Debesīs mākoņi

Gluži kā tīrumos rudzu vārpu stati

Raugās uz mani un svētībā atviz.

Kamene pieplok pie pleca

Saudzīgi vāri:

– Šajā liepziedu dārzā cits citam

Nedarām pāri!

– Paraugies, kamenīt, mākoņi rietā jau tumst,

Kopīgas vakara lūgšanas jāiesāk mums. [Kaldupe 2012 : 84]


Kā vienmēr pilnskanīgā, darbīgā dzīvē pulsē mežs. Vasaras sākumā, kad siltuma visapkārt, cik tik vēlies, tuvā vakara stundā gaiss virmot virmo. Ar medus nesumu smagi aizlido Kamene. [Plotnieks 1984 : 81]

 

No skolas nākdams, ieraugu šajā gadā pirmo kameni. Saulē laistās tās ķermenis – samtaini melnīgsnējs, ar dzelteniem gredzeniem uz vēderiņa. Tā čakli tekalē pa ziedošajiem vītolu zariem. Skat, tā drīz vien jau ir citā vietā! Arī tur ilgi nepaliek. Dūkdama lido tālāk un tālāk…

Man patīk vērot darbīgā lidoņa rosību. Bet tad iedomājos, ka kamenes taču dzīvo tikai vienu vasaru, jo rudenī, kad tuvojas aukstums, kameņu saime iet bojā. Un tomēr nākamajā vasarā mūsu pļavās aizvien dūc jaunas kamenes. [Plotnieks 1977 : 26]

 

– Kamenīte! Ziedā guļ kamenīte! – iesaucās Pēteris, kas kopā ar Māri no rīta devās uz upi.

– Vai viņa ir dzīva? – pār kameni noliecās Māris.

Saules sasildīta, kamene pamodās. Ar priekšējām kājiņām izberzējusi acis, viņa paraudzījās apkārt, tad noslaucīja taustekļus, rūpīgi izsukāja kažociņu, saglauda spārniņus. Sevi apkopusi, kamene pacēlās gaisā. Dobji sanēdama kā dziedošas kokles stīga, viņa sāka lēni lidot no viena dzeltenā pienenes zieda uz otru.

Māris sekoja kamenes lidojumam. Pa ceļam tā nometās pie zilās sētložnītes, kas piesaulē ziedēja. Apstājās arī pie ērkšķogulāja, pasūca nektāru no tā ziediem un lidoja atkal, bet nekur ilgi neuzkavējās.

Gabaliņu palidojusi, kamene nometās pie apsūnojuša celma.

– Tepat jau laikam būs viņas mājiņa, – klusi ieteicās Māris.

Nekā! Kamene pastaigājās, pameklējās pa sūnām un atkal lidoja tālāk.

– Kas viņai padomā? – Māris kļuva jau nepacietīgs.

Vēl brītiņu šurpu turpu palidojusi, kamene beidzot nometās pie strauta uz cinīša blakus plaukstošam saulpureņu ceram. Tur bija bedrīte ar sausām sūnām. Pamatīgi bedrīti izpētījusi, kamene brītiņu apstājās, nobraucīja tausteklīšus un it kā kaut ko apsvēra… Tad sāka tīrīt bedrīti – gan kājām kārpīja smiltis, gan žokļiem grauza zāļu saknes.

– Lieliski! Viņa gatavo sev ligzdiņu! – Māris priecīgi pavēstīja. – Tikai tu nevienam to neizpļāpā!
[Akers 1962 : 24–26]



Kamenes mūžs

Ik gadu aprīļa otrajā pusē mēs viņas ieraugām, un maijā mēs viņas redzam rosāmies uz ziedošiem blīgznu pūpoliem un citu augu ziediem. Mēs viņas redzam it kā bezmērķīgi lidināmies pie pašas zemes vai staigājam pa zemi, pa dažādiem priekšmetiem.

Viņas ir kamenes, bet man gribas teikt – īpašas kamenes, galvenās kamenes, jo visas, pilnīgi visas, kuras šai laikā redzam, ir kameņu mātītes, nē, pareizāk sakot, kameņu mātes, var pat teikt – ciltsmātes.

Pavasarī mēs redzam tās šo kukaiņu pārstāves, kuras iepriekšējā gada vasaras nogalē vai rudens sākumā tapa apaugļotas, ir veiksmīgi pārziemojušas un nu, laiku pa laikam ieturēdamas maltīti, meklē piemērotu vietiņu ligzdas ierīkošanai.

Viena no Latvijā biežāk sastopamajām ir divus ar pusi centimetrus gara, bezmaz pilnīgi melna (tikai vēdergals oranžsarkans) kamene, kas ligzdo akmeņu kaudzēs, zem akmeņiem, zem ķieģeļiem, ieplaisājušās ēku sienās un tamlīdzīgās vietās. Tā ir akmeņu kamene.

Samērā bieži sastopama ir raibā zemes kamene un ne mazāk raibā meža kamene. Meža kamenes mātītes savas ligzdas ierīko visdažādākajās vietās gan virszemē, gan pazemē. Zemes kamenes turpretim allaž zemē, turklāt samērā dziļi zemē. Arī lielās, dzeltenbrūnās tīrumu kamenes māte ligzdu ierīko pazemē, piemeklējot jau gatavas aliņas, ejas, spraugas un tamlīdzīgus veidojumus; īpaši viņas iecienījušas vecus peļveidīgo grauzēju, galvenokārt strupastu, midzeņus. Savukārt nelielā, dzeltenīgā sūnu kamene ligzdu darina ne īpaši dziļā virszemes iedobītē, parasti līdzās kādam cinim vai kritalai, vai arī zem krūma, par galveno būvmateriālu izmantojot sūnas.

Kad ligzdas vieta sameklēta, vairāk vai mazāk lodveidīga ligzdas ārpuse no augu materiāla uzbūvēta, bet iekšpuse izvaskota jeb izoderēta ar plānu vaska kārtiņu, kameņu māte mājokli sagatavo dzimtas turpināšanai: sajauc ziedputekšņus ar vasku un no šī mikšļa izveido vienu lielāku sfērisku kāpuru šūnu, pēc tam uzvelk dažas nedaudz mazākas šūnas – barības traukus, kuros iepilda ēdiena krājumu nebaltām dienām, konkrēti, ar savu gremošanas dziedzeru sekrētu sajauktu ziedu nektāru jeb, saprotamāk sakot, medu, kā arī īpašu veidojumu – medus vasku. Tad viņa kāpuru šūnā iedēj dažas oliņas.

Tiklīdz no oliņām izšķiļas nedaudzie baltiem, tumīgiem tārpiem līdzīgie pirmā dējuma kāpuri, tautā dēvēti par periem, māte paplašina ligzdas iekšpusi; nu jau tajā pietiek vietas mazliet lielākam kāpuru skaitam. Māte apsargā un aprūpē pēcnācējus un vienlaikus turpina pakāpeniski paplašināt bērnistabu, protams, neaizmirstot regulāri (diemžēl – ne īpaši dāsni) nogādāt tajā ēdmaņu no iepriekš izveidotajiem ne īpaši dāsnajiem krājumiem.

Kad pēc izšķilšanās no oliņām aizritējusi aptuveni pusotra nedēļa, katrs kukaiņa bērns ir sasniedzis kāpura stadijas briedumu un nu izveido ap sevi plānu, zīdainu kokonu, vārdu sakot, iekūņojas. Vēl pēc pusotras divām nedēļām (atkarībā no sugas) tas izkūņojas.

Lai cik čakla būtu kameņmāte, viņas sagādātā ēdiena daudzums nav liels, tāpēc no kūniņām izlobās, samērojot ar māti, izmēros necilāki kukaiņi – tā sauktās darba kamenes. Anatomiski viņas ir sieviešu dzimuma, bet nepilnīgi attīstījušās, neauglīgas. Tur, kur jābūt olu dējeklim, viņām atrodas pārveidots dējeklis – dzelonis.

Līdz ar darba kameņu nākšanu pasaulē, ligzdā sākas pienākumu dalīšana. Ciltsmātes vienīgais pienākums tagad – dēšana. Viņa vairs nekad nepamet savu ligzdu. Viņa tikai ēd un dēj, ēd un dēj… Visas pārējās rūpes nu gulst uz darba kukaiņu „pleciem”. Gan ligzdas paplašināšana jeb pārtaisīšana par daudzdaļīgu vaska kāri un tās pielabošana, kad nepieciešams, gan jaunāko māsu (kāpuru) aprūpēšana – viss ir uz darba kameņu „pleciem”.

Pateicoties darba dalīšanai, kukaiņu skaits ikvienā saimē ātri palielinās, dažā spēcīgākā līdz vasaras vidum tas krietni pārsniedz simtu. Jā, ja vien govs vai kāda cita liela zvēra pēda ligzdu nesabradā, ja vien, izkaptij vai pļaujmašīnai noguldot zāli, atsegtā ligzda nepārkarst saulē, nenoslīkst lietavās vai netrāpās pa skatienam un tvērienam stārķim vai kādam citam kārumniekam…

Jo ievērojamāks ir darba kameņu daudzums, jo – loģiski – jaunizšķīlušies kāpuri saņem pienācīgāku aprūpi un dāsnāku ēdināšanu, tāpēc katrā saimē pienāk laiks (aptuveni jūlija vidū), kad māte var atļauties sākt dēt citādas oliņas, no kurām izšķiļas citādi kāpuri, kas iekūņojas. No šīm kūniņām izlobās ne vairs vairoties nespējīgi darba kukaiņi, bet pilnvērtīgas jaunās mātītes un tēviņi jeb trani.

Ikviens dzimumpaaudzes pārstāvis drīz vien pēc izšķilšanās pamet dzimtās mājas, lai nekad vairs tajās neatgrieztos…

Visīsāko dzīves periodu daba atvēlējusi kameņu tēviņiem. Tiesa, viņiem šis periods salīdzinājumā ar citiem daudzveidīgās saimes kukaiņiem, ir visbezrūpīgākais. Faktiski tēviņu vienīgais pienākums ir atrast un apaugļot jaunās mātītes. Šo pienākumu izpildījuši (vai, tikpat labi, kaut kāda iemesla dēļ neizpildījuši), tie rudenī nomirst.

No saimes nu atlikušas vien apaugļotās jaunās mātītes, kuras, ja tām izdosies veiksmīgi pārziemot, nākamā gada aprīlī un maijā centīsies sameklēt vietiņu ligzdas ierīkošanai – mēģinās kļūt par ciltsmātēm jaunām saimēm. Tāpēc, ja vien jūs nenīstat kamenes, īpaši saudzīgi pret šiem kukaiņiem izturieties tieši pavasarī. Nededziniet kūlu! [Tīrmanis 2006 : 50–52]


Dziesma Pavasara zumm. P. Brūvera vārdi, V. Pūces mūzika, izpilda O. Rajecka un Lielvārdes Violetais koris.

 

Dziesma Kamene ledus balonā. K. Dimitera vārdi un mūzika.

 

Dziesma Kamenes deja. J. Kalniņa vārdi, izpilda grupa Roja.


Melnā kamene

Kamenes ir sabiedriski kukaiņi, kas veido pazemes pūžņus – bieži vien pamestās grauzēju alās. Pūznī dzīvo auglīgā mātīte un darba kamenes. Mātīte dēj olas pazemes telpā, kas izklāta ar ziedputekšņu un vaska maisījumu. Šūnas izvietotas neregulāri. Kad ir attīstījusies pirmā kameņu paaudze, mātīte turpina dēt olas, bet pārējos darbus uzņemas darba kamenes. Vienā gadā kameņu saime var pieaugt līdz 400 kukaiņiem. Vasaras beigās attīstās jauni kameņu tēviņi un mātītes. Kameņu mātīte, kas pavasarī veidojusi pūzni, rudenī mirst. Pārziemo tikai attiecīgā gadā apaugļotās mātītes.

Kamenes pieder pie kukaiņiem ar pilnīgo pārvēršanos (ola – kāpurs – kūniņa – pieaudzis kukainis).

Kamenes ievāc nektāru daudz ēnainākās vietās nekā bites, līdz ar to tiek apputeksnēti ēnaino vietu ziedi.
[Sagatavots pēc: Dreimanis: http://www.dabasmuzejs.gov.lv/]

 

Rīgas Zooloģiskajā dārzā var aplūkot arī kameņu saimi. Saime izmitināta īpašā celmā Latvijas abinieku un rāpuļu zālē. Caur stikla virsmu iespējams vērot ligzdas iekšieni. Tur allaž kūsā darbs – kamenes būvē jaunas šūnas, aprūpē kāpurus, izlido caur stikla tuneli, lai zoodārza teritorijā vāktu medu un ziedputekšņus…

Uzmanīgs vērotājs viegli pazīs saimes māti – vislielāko kameni ligzdā. Kameņu māte ir ligzdas aizsācēja, visas pārējās mazākās kamenes ir tās pēcnācēji.

Apmeklētāji ar interesi var vērot darbīgos kukaiņus.
[Sagatavots pēc: http://rigazoo.lv/]

 

Ejot pa Bišu taku Laumu dabas parkā, ik pa laikam var piestāt pie kokā grebtām pieturām: milzu bites, milzu ķemmes, caurspīdīga stropa, resna koka, kur virvē iekārts speciāls soliņš un jebkurš, uzvelkot sevi kokā, var sajusties kā īstens senlatviešu bitenieks.

Dabas parkā var apskatīt speciāli izveidotu kameņu stropu.
[Sagatavots pēc: http://www.diena.lv/]