kalns

kaln- – sakne, vārda celms

-s – galotne

kalnu aitas, kalnu aiza, kalnu akmeņi, kalnu apavi, kalnu apģērbs, kalnu apvidus, kalnu atzars, kalnu augsne, kalna augša, kalnu brilles, kalnu ceļš, kalnu cilvēks, kalnu dēlis, kalnu divritenis, kalnu dzeltenzeme, kalnu ezers, kalnu ērglis, kalnu gaiss, kalna gals, kalnu ganības, kalnu govis, kalnu grēda, kalnu ieleja, kalnu ieži, kalnu josla, kalnu kazas, kalnu kļava, kalna kore, kalnu krauja, kalnu kristāls, kalnu ledājs, kalnu masīvs, kalnu māja, kalnu mezgls, kalnu minerāli, kalna mugura, kalna nogāze, kalnu nogruvums, kalnu ozols, kalnu pacēlājs, kalna pakāje, kalnu pāreja, kalnu plato, kalnu pļavas, kalnu priede, kalnu puķes, kalna reljefs, kalnu režīms, kalnu rododendrs, kalnu saule, kalnu sistēma, kalnu skaistums, kalnu slēpes, kalnu slimība, kalna smaile, kalnu smilts, kalnu šasija, kalnu terase, kalnu traktors, kalnu trase, kalnu tunelis, kalnu tūrisms, kalnu viesnīca, kalnu viesu nams, kalna virsotne, kalnu ziedi, kalnu zīds

akmeņu kalns, baznīcas kalns, cilu kalni, dubļu kalns, izdedžu kalns, galda kalns, grāmatu kalns, kapu kalns, karātavu kalns, kroku kalni, kukaiņu kalns, kulta kalns, ledus kalns, mākoņu kalns, muižas kalns, saules kalns, skolas kalns, smilšu kalns, valsts kalns, veļu kalns, zāģskaidu kalns, zelta kalni, zemūdens kalni, ziedu kalns, zinību kalns

asimetriskie kalni, augsts kalns, kails kalns, liels kalns, pliks kalns, prāvs kalns, privātais kalns, skaists kalns, stāvs kalns, vidējs kalns, vulkāniskie kalni, zems kalns

aicināt uz kalnu, apaudzis kalns, apdziedāt kalnus, atjauninātie kalni, braukt uz kalniem, dziedāt kalnā, dzīvot kalnos, fotografēt kalnus, gleznot kalnu, iet kalnos, iet no kalna, ietverošie kalni, jūsmot par kalniem, kāpt kalnā, krist no kalna, lidot pāri kalniem, lūkoties uz kalniem, pārvietoties pa kalniem, reģenerētie kalni, ripot no kalna, runāt par kalniem, skatīties uz kalniem, slēpot kalnos, sniegots kalns, vilkt kalnā, zīmēt kalnu

Kalna galā tiltu nav.

Kapā paliks zelta kalni, kapā arī nabaga tarba.

Tas jau pāri visiem kalniem.

Jo stāvāks kalns, jo dziļāka grava.

Man jādodas pār kalnu, lai varētu izciest salnu.

Ja gribi no kalna braukt, tad velc ragutiņas arī kalnā.

Kalnā sauc, lejā atskan.

Nav kalna bez galotnes.

Kas augstā kalnā grib kāpt, lai nebīstas no vētrām.

Pret kalnu nevaig zirgu triekt, un tālu nevaig sievu meklēt.

Kalns ar kalnu satiekas, ne vēl cilvēki.

Kalns paliek par kalnu.

Kādā kalnā es ar tevi cūkas ganījis.

Nekāp augsti kalnā, kad nekrīti lejā.

Kas kalnā kāpj, tas zemē rāpjas.

Labāk kalnā kāpt nekā no kalna lejā.

Kalnā kāpti grūti, lejā tikt viegli.

Centies kāpt kalnā, bet ne lejā krist.

Kur kalni, tur lejas atrodamas.

Kalni ir augsti, bet cilvēka saprašana vēl augstāka.

Nestaigā pa kalniem, var slīdēt kāja un nokrist.

Kalnos tīrs gaiss.

Augsts kalns tālu redzams.

Kalns klēpī nav panesams.

Pret kalnu upe netek.

Kur augsti kalni, tur dziļas lejas.

Kur augsti kalni, tur zemi padebeši.

Ja gribi uzkāpt kalna galā, tad neapstājies ceļmalā.

Ja gribi sasniegt kalna galu, tad neplūc rozes pakalnē.

Kalns ar kalnu nesastopas, bet cilvēks ar cilvēku sastopas.

Nav ūdens bez malas, nav kalna bez malas.

Uzveļas kā ritenis no kalna.

Ja ritenis tek no kalna, neaiztieci viņu – nolauzīsi kaklu.

Šļiuc kai nu kolna.

Vysys upis pret kolnu tak.

Skudra koč nalela, bet kolnus rauš.

Nu kolna i vieji pyuš.

Cik kolna, tik i vieja.

Kolnā kuopt ir gryuši.

Grib kolnā kuopt, čorts aiz kuoju raun uz leju.

Jau daīs da kaļneņam īt.

Kad sapnī kāpj vai brauc kalnā, tad dzīvē ies uz priekšu.

Kad sapņos uzkāpj augstā kalnā, tad citi uzteicot.

Līdzi, līdzi, labi ļaudis,

Otram ļauna nedariet;

I saulīte līdzi tek,

Vaj ir kalns, vaj ieleja. [LD 9119-0]

Saulīte dancoja

Sudraba kalnā,

Zeltītas kurpītes

Kājiņāi. [LD 33992-0]

Kalnā kāpu es dziedāt,

Jo kalnā gavilēt:

Kalnā mana linu zeme,

Jo kalnā arājiņis. [LD 623-0]

Kāp kalnā, brāļu māsa,

Kalnā tavi bāleliņi,

Kalnā tavi bāleliņi

Vara vārtus virināja. [LD 3650-0]

Kāp, māsiņa, tu kalnā,

Kalnā tavi bāleniņi,

Kalnā tavi bāleniņi

Vizulīšus kaldināja. [LD 3650-1]

Kalnā kāpu, jo kalnā,

Pašā kalna galiņā,

Lai varēju izredzēt

Tautu dēla bagātību. [LD 25919-0]

Kāp kalnā, bāleliņ,

Kalnā laba dzīvošana;

Kalnā muižu būvēsim,

Lejā govju laiderīti. [LD 3685-0]

Nāc kalnā, lejas meita,

Kalnā laba dzīvošana,

Kalnā rudzi, kalnā mieži,

Kalnā bēri kumeliņi;

Lejā mušas, lejā spāres,

Lejā sīki knaušelīši. [LD 16889-1]

Nāc kalnā, lejas meita,

Kalnā jauka dzīvošana:

Kalnā koši ievas zied,

Lejā strauji upe tek;

Kalnā jauki pušķoties,

Lejā balti mazgāties. [LD 16887-0]

Grūt’ kalnā uzkāpot,

Lēt’ lejāi notecēt;

Kalnā kāpu raudādama,

Lejā teku dziedādama:

Kalnā man sveša māte,

Lejā īsta māmuliņa. [LD 23288-1]

Kas tur sēd, kas tur tup

Viņē kalna galiņē?

Akmens kalna galiņē

Pelēkiem svārciņiem. [LD 26055-4]

Kalnā balta ieva zied,

Lejā strauja upe tek;

Kalnā kāpu pušķoties,

Lejā gāju mazgāties. [LD 25885-12]

Šaipus kalna es dziedāju,

Viņpus kalna atskanēja;

Vaj tādēļ gadījās

Nāburgos arājiņš. [LD 376-4]

Maza biju, gudra biju,

Māku tautas kaitināt:

Kad tautietis kalnā kāpa,

Es no kalna lejiņā. [LD 10286-4]

Dod’, Dieviņ, kalnā kāpt,

Ne no kalna lejiņā;

Dod’, Dieviņ, otram dot,

Ne no otra mīļi lūgt. [LD 1448-2]

Nedod Dievs kalna zemes,

Kalna zemes arājiņa:

Piekūst kājas staigājot,

Arājiņa saukājot. [LD 10368-4]

Grazni zied kapu kalns

Dzeltenām puķītēm.

Tur gul brāļi dravenieki,

Tur māsiņas rakstītājas. [LD 27632-2]

Sila kalns, bērzu birze,

Cauri zelta upe tek;

Sīvas tautas, sīvs tautietis,

Iet māsiņa, nebēdaja. [LD 21701-0]

Brālits mane linus sēja

Mālu kalna galiņā;

Kad es gāju tautiņās,

Grib brālitis godinam.

Grib brālitis godinam,

Lai godina mālu kalns. [LD 17396-0]

Nonestos baļķus nes atkal kalnā augšā

Reiz vienā muižā vajadzējis celt jaunu klēti. Kokus nācies cirst augstā kalnā, kas upes pusē bijis stāvs un neapaudzis. Baļķus piegādādami, tad nu strādājuši sveši dieninieki. Kad vajadzīgais daudzums koku bijis nocirsts, zari notīrīti un baļķi nomizoti, vajadzējis tos no kalna nodabūt, lai nogādātu līdz tuvējai upītei un tad aizpludinātu uz muižu. Strādnieki nesuši kokus uz pleciem pa stāvo kalna krauju. Viss būtu bijis labi, gandrīz visi baļķi jau bijuši nonesti un atlicies vairs tikai beidzamais. Te notikusi maza nelaime: vienam nesējam paslīdējusi kāja, tas pakritis, noraudams arī savu otru biedru gar zemi. Atlikušie nevarējuši baļķi noturēt, tas nokritis tiem no pleciem un sācis pats velties no kalna lejā.

„Ak, mēs muļķi!” izsaucies viens nesējs. „Mēs tak varējām visus divdesmit baļķus tā noripināt no kalna, nevajadzētu nemaz mocīties ar nešanu!”

„Tiešām, mēs jau to varam izdarīt arī vēl tagad!”

„Pareizi,” piekrituši visi un nesuši baļķus atkal kalnā augšā, pēc tam likuši velties lejā. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr11/1106101.htm]

Ķēniņa meita glāžu kalnā

Vienam tēvam bij trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Tēvs viņiem nomira un ik nakts rādījās gudriem sapnī, ku vel(n)s viņu gribot izrakt, lai ejot kapu sargāt. Tad gudrie teica tam muļķītim, lai viņš ejot tēvu sargāt. Muļķis tūlīt. Aiziet – tēvs saka, ka viņa galvgalī esot tāds spieķis, lai viņš to ņemot, jo ar to varot ta velnu atgaiņāt. Pulkstens deviņos vakarā bij vel(n)s klāt un gribēja tēvu izrakt: bet muļķis sita velnam ar to kauliņu, tā ka velns labu gabalu atkāpās. Bet velns atkal nāca, un muļķis tā līdz rītam gaiņāja velnu no tēva kapa nost.

Otrā naktī muļķim atkal bij jāsargā. Un liels vējš sāka pūst, tā ka muļķi gribēja aizraut prom. Vel(n)s atnāca. Bet muļķis sita tam ar kauliņu, tā ka vel(n)s to nakti vairs nenāca.

Trešo nakti vēl muļķim bij jāsargā. Ap pulkstens divpadsmitiem sāka tik liels vējš pūst, tā ka muļķi lielu gabalu aizrāva no kapa, bet tas turējās pie liela akmiņa. Velns atkal nāca, bet muļķis tam tā ar kauliņu sita, ka velnam galva pā(r)plīsa un vel(n)s iegāja rūkdams zemē. Nu tēvs teica muļķim, ka pie tā muļķa klēts esot akmins, un, kad viņš uz to akmini sitīšot vienreiz, tad viņš dabūšot sudraba drānas, kad divreiz, tad zelta, un kad trīsreiz, tad dimanta, un arī sudraba, zelta un dimanta zirgu varot no tā akmeņa dabūt. Labi.

Pēc kāda gada laika izsauca pa visu ķēniņa valsti: kas ķēniņa meitu gribot par sievu, lai ejot pie ķēniņa pils, tur esot liels glāžu kalns, tur tā meita esot; un, kas uz to kalnu uztiek, tas ķēniņa meitu dabūšot.

Tad muļķa brāļi arī gāja, bet muļķi tie nelaida līdz. Bet, tiklīdz gudrie bij projām, muļķis gāja pie akmiņa, piesita un dabūja sudraba zirgu un sudraba drānas. Nu muļķis uzjāja kalna augšā, nobučoja ķēniņa meitu un tūlīt jāja uz mājām, piesita pie akmiņa, un sudraba zirgs un sudraba drēbes pazuda.

Otrreiz aizjāja ar zelta zirgu zelta drānās.

Trešoreiz muļķis ar dimanta zirgu dimanta drānās nojāja un nobučoja ķēniņa meitu, un jāja atpakaļ; bet nu bij arī pats ķēniņš kalnā, un tas muļķim ar zelta skrotēm iešāva kājā. Muļķis daudz neko nemanīja, pārjāja mājās, atdeva savas dimanta drānas, dimanta zirgu akminim un gāja pie sava darba.

Bet nu pa visu valsti izmeklēja, kam zelta skrotes kājās. Arī pie muļķa brāļiem atnāca, izmeklēja tos, un, kad tiem nekā neatrada, tad prasīja: vai vēl kāds pie viņiem esot? Tie teica: vairāk neviens neesot, tikai tāds pelnu rušķis gan, lika atvest un meklēja: atrada muļķītim zelta skrotes kājās.

Un nu viņš apprecēja ķēniņa meitu, un tie dzīvoja laimīgi. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr06/0601634.htm]

Kādu versti no Viesienas muižas ir Dārznīcas kalns. Tanī vietā, kur tagad kalns, vecos laikos bijusi grezna pils. Bet vienreiz – vai velns, vai kas – uzgāzis šai pilij kalnu virsū. Tā palicis ilgu laiku. Te vienu dienu kāds šejienietis gājis pār kalnu un piepēži ieraudzījis durvis. Gājis iekšā un atradis varenas istabas, pilnas ar naudu. Vecs, sirms vīrs turpat sēdējis un sargājis dārgumus. Viņš bijis itin laipns, vēl atļāvis ienācējam pagrābties no zelta un smaidīdams izvadījis laukā. Tikai šķiroties aplam cieši noteicis, lai neizpļāpājot nevienam, ko te redzējis. Labu laiku neteicis arī, bet otrā gadā izstāstījis taču citiem un vēl aizvedis līdz parādīt. Iegājuši, bet tagad sirmgalvis vairs nebijis tik laipns, tūliņ uzsaucis: „Tie citi, visi ārā, bet tu, pļāpa, paliec te!” Nelīdzējis nekas, bijis jāpaliek zemes apakšā, un nekad vairs neticis ārā. Kalnā esot arī savāds avotiņš, kurš nekad nerādoties, ja vairāk cilvēku kopā. Ja kāds atronot viņu un piespraužot zīmi, tad pa to laiku, kamēr citus atsaucot, no avotiņa ne vēsts vairs: kur palicis, kur ne; tikai zīme – tā gan stāvot, kur iedurta. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15H0502.htm]

●

Viens Gaiziņa kalna saimnieks reiz pamanījis, ka viņa raibā govs arvienu aizzogas kalna galā. Reiz atkal skrējis govij pakaļ un pamanījis, ka šī tur kaut ko spožu laiza. Apskatījies labi: sāls gabals. Nu tu brīnumi! – gājis pēc lāpstas un izracis lielu muskulu; bet dziļāk vēl bijis sāls nezin cik. Apkārtējie ļaudis saskrējuši pulkiem un nu rakuši, un rakuši sāli. Bet vienreiz gājis kara spēks pār kalnu un aizmetis izrakumus. No tā laika sāls neesot dabūjama. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15H0503.htm]

●

No Vērenes uz rīta pusi atrodas kalns uz paša Ogres upes krasta. Kalns nav necik augstāks par Ogres līci – īsti no rīta puses tas ir ļoti slīps, tikai pret vakara pusi tas paceļas dažas pēdas augstāki par Ogres līci. Vecie stāsta, ka uz šā Kapara kalna viņos laikos zviedru ķēniņš sirdīgi esot kāvies ar saviem ienaidniekiem. Reiz muižas pārvaldnieks ar divi rīdziniekiem esot gājis šo kalnu pārmeklēt, bet neesot vairs pārnācis atpakaļ. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15H0506.htm]

●

Netālu no Galgauskas muižas, pie vienas mājas atrodas Kapu kalns. Ļaudis stāsta, ka senos laikos pie šī kalna bijis neliels ezeriņš, bet pašā kalna galā esot bijusi liela bedre. Reiz, kad zviedri ar krieviem karojuši, tumšā naktī pie kalna sastapušies divi krievu kara pulki. Kā viens, tā otrs domājis, ka sastapis ienaidniekus. Sākusies briesmīga kauja, kur asinis straumēm plūdušas no kalna lejā, tā kā tuvējais ezeriņš pieplūdis asinīm un ūdens izskatījies gluži sarkans. Ezeriņš nevarējis paciest brāļu asinis, pacēlies gaisā un aizlaidies uz citu vietu, laikam uz Krievzemi. Abi kara pulki kāvušies līdz gaismai un tad tik redzējuši, ka pārskatījušies. Tagad tie, kas palikuši dzīvi, aprakuši kritušos lielajā bedrē, kalna galā. Tādēļ arī to kalnu esot nosaukuši par Kapu kalnu. Vēl tagad tur esot atrasti veci kara rīki un cilvēku kauli. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15H0507.htm]

●

Kādas pāra verstis no Aizkraukles vecās pils uz augšu atrodas Daugavas krastā Aizkraukles muiža. Starp pili un muižu ir liels līdzenums. Šim līdzenumam vidū ir liels paaugstinājums: Krustu kalniņš. Še esot bijuši veci bruņinieku kapi, un tādēļ, ka bruņinieki, kristīgi ļaudis būdami, likuši saviem kapiem krustus virsū, tad no tiem kalniņš dabūjis vārdu: Krustu kalniņš. Tagad muižas labības šķūnis tur uzcelts. Šo labības šķūni māņticīgi ļaudis ieskata par lielu biedēkļu mājokli. Tālāki uz augšu, verstis sešas no vecās pils, abi Daugavas krasti tā Vidzemes, kā Kurzemes malā saiet līdz pašam ūdens līmenim. Šie krasti ir kokiem apauguši, un mazi kājceliņi noved pie pašas Daugavas. Šos celiņus nosauc par Asins celiņiem. Še reiz kauja bijusi – tāda, ka pa minētiem celiņiem asinis strāvām plūdušas, no kam celiņi dabūjuši šo nosaukumu. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15H0509.htm]

●

9 verstis no Smiltenes atrodas kalns, netālu no lielceļa pa labu roku, kad no Smiltenes uz Mēra muižu iet. Šo kalnu sauc par Naudas kalnu. Tai laikā, kad karš pa Vidzemi plosījies un bruņinieku pilis postītas, esot Gaujienas pils nauda ar septiņiem jūgu vēršiem uz Smilteni vesta, bet uz ceļa dabūjuši zināt, ka Smiltene jau ienaidnieku apsēsta, tad to turpat mežā ierakuši, kur viņa vēl tagad esot atrodama. Daži naudas kārīgi ļaudis mēģinājuši rakt, bet naudu atrast līdz šim nav izdevies. Uz kalna atrodas ļoti daudz akmeņu, lai gan daudzi ir arī aizvesti. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15H0512.htm]

●

Netālu no Skaistkalnes uz Rīgas lielceļa atrodas neliels kalns. Tas atrodas mežā, un to sauc par Tabakas kalnu. Veci ļaudis stāsta par šo kalnu savādas lietas. Reiz viens vecs vīrs, drusku iereibis, nācis no Skaistkalnes miesta mājās. Nakts bijusi tumša, kā jau rudenī. Vīram bijis jāiet pār kalnu. Līdzko šis uzkāpis kalnā, redzot: viens glīti ģērbies kungs iznākot no meža un prasot, vai vīrs smēķējot. Vīrs, nabadziņš, nobijies un teicis: „Nē!” Domājis, ka kungs tad laidīs vaļā, bet maldījies. Velns tūliņ paņēmis vīru un sācis nest. Velns vīru nesis pa kalniem, pa lejām, līdz beidzot vīram sācis apnikt un tas pārmetis krustu. Velns to pamanījis un licies vēl ātrāk nest. Te uz reizi vīrs dzirdot no tālienes skaistu mūziku spēlējam. Vīrs domājis, ka nu jau ātri būs miests, bet nekā. Pēc neilga laika ieraugot caur bieziem krūmiem uguni spīdam. Iznākuši no meža un atradušies liela puķu dārza vidū. Tur ieraudzījuši lielu pili. Pils bijusi apgaismota tūkstošu ugunīm. Tur dzertas kāzas. Iegājuši iekšā lielā zālē. Zālē glīti ģērbti kungi, vidū stāvējusi sieviete. Tai šovakar dzertas kāzas. Dancots visu nakti bez atpūtas. No rīta vīrs atradies, uz tā paša kalna guļot, no kura velns to sācis nest. Vēlāk dabūjuši zināt, ka viena meita tai naktī pakārusies. Vīrs aizgājis uz mājām un redzēto pastāstījis citiem: kalnu iesaukuši par Tabakas kalnu. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15H0537.htm]

Piļs kolns

Treis versti nu Rēzeknis pilsātys, pa Viļānu ceļu, Ūzulmuižys pogostā ir vīns kolns, kurs saucās par Piļs kolnu. Iz tuo kolna naaug nikaida zuole, jis ir pavysam plyks. Apleik kolna aug daudz kūku: apsis un bārzi. Vaci ļauds stuosta, ka daudz godu tam atpakaļ iz ituo kolna beja vīna lela piļs un taipat bazneica. Tymā bazneicā beja bazneickungs, kurs ar taipat dzeivuoja tymā pilī. Tys bazneickungs dzeivuoja uz šuo pasauļa daudz godu un beja cīši Dīva baileigs un lyudze Dīvu ar vysu sovu sirdi. Cik tī laika puorguoja, itys bazneickungs suoka daudz grākuot, un pats Dīvs navarēja jau vairuok vērtīs uz juo nataisneibom. Vīnu godu taišņi uz Leldīnis dīnys nu leluos sastdīnis sazalasejās uz bazneicu daudz ļaužu nu vysu pušu. Taišņi divpadsmit stunžu naktī, kod bazneickungs pacēle krystu un aizdzīduoja: „Krvstus augšon cielīs, aleluja.” Tū pat minūtu pazacēle lels viejs un lels pārkiuņs, aizatreisē vysa zeme un bazneica ar vysim ļaudim, un tei piļs puorkryta caur zemi, un uz tuos vītys palyka plykums. dzaltoni smilkši. Ļauds stuosta, ka kas grib zynuot, ka rikteigi tī ir zam zemis bazneica, tys lai atīt iz tuo kolna taišņi zam Leldīnys sastdīn divpadsmit stuņdēs naktī, tod dzierdēs, kai tī zam zemis zam tuo kolna zvona zvoni, spielej vargani un dzīd ļauds. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15H0539.htm]

Dzīvojis viens muižnieks, kurš savā prātā domājis, ka viņš ir tas gudrākais. Viņš salīdzis gleznotāju, lai viņa zālē uz sienas uzglezno skatu un lai tajā būtu redzama upe, kalns, aiz kalna ganās lopi. Gleznotājs uzgleznojis. Kungs apskatījies un teicis: „Labi jau būtu, kalns ir, upe ir, bet kur tad lopi?” Gleznotājs atteicis: „Bet, kungs, jūs jau teicāt, lai govis ganās aiz kalna, un tur viņas ir.”  [Latviešu tautas anekdotes 1960 : 31]

●

Palaidņi zēni mežā plosījušies. Viens saplēsis drēbes un nodomājis mājā kaut kā izmeloties. Mājās tēvs jautājis: „Kur tu savas drēbes saplēsi?” Dēls atbildējis: „Gāju ar zaķi skrieties!” Tēvs prasījis, kas tad vinnējis. Dēls atbildējis: „Pret kalnu zaķis mani noskrēja, bet no kalna uz leju es paspēlēju!” [Latviešu tautas anekdotes 1960 : 341]

Latviešu tautas rotaļa „Apkārt kalnu ar līkumu”

Rotaļnieki nostājas dārziņā, daži – vidū. Dziedot visi iet pa apli, bet vidējie – pretējā virzienā. Piedziedājuma laikā vidū esošie uzlūdz rotaļniekus no dārziņa un griežas pārmaiņus labajos un kreisajos elkoņos. Vidū paliek uzlūgtie rotaļnieki, bet uzlūdzēji nostājas dārziņā.

Apkuort kolnu ar leikumu,

Apkuort kolnu ar leikumu,

Apkuort kolnu ar leikumu

Tautu dālu pavadēj’.

Trād rīd rād ralla, trād rīd rād ralla,

Trād rīd rād ralla, tautu dālu pavadēj’.

Škirūtīs’i mutes devu;

– Ej prūjom un atnuoc vēļ!

Uzlac saule, nūrīt saule

Ar tautīti runojūt.

Lai smejās’i, kam pateik,

Maņ ar sovu juorunoj. [..] [Muktupāvels 1989 : 48–49]

●

Apmetnes veidošanai senie balti visbiežāk izvēlējās atsevišķi stāvošus, grūti pieejamus kalnus, divām gravām norobežotus augstienes stūrus, paugurus ar abpus stāvām nogāzēm, kā arī salas un sēkļus ezeros. Šos dabīgos aizsargšķēršļus papildināja, uzberot zemes vaļņus, izrokot aizsarggrāvjus, uzceļot koka aizsargsienas. Nocietinājumu norobežotajā vietā tika celtas koka dzīvojamās un saimniecības ēkas. Nocietinātās dzīvesvietas laika gaitā kļuva sarežģītākas un pilnveidojās. Pilskalna iedzīvotāju skaits pieauga, bet aiz nocietinājuma vieta bija ierobežota, tādēļ daļa cilvēku savu dzīvesvietu iekārtoja apmetnē pilskalna pakājē. Briesmu gadījumā viņi varēja uzkāpt augšā pilskalnā un tur paslēpties. Vairākas no šādām nocietinātām apmetnēm vēlāk izauga visai lielas, aizņemot pat vairāk nekā 10 ha lielu platību un pamazām pārvēršoties par agrīnajām pilsētām. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/kultura/vesture/kultura/latvija/kullat1/teksts1.htm]

●

Kalns kā pagāniskā kulta vieta pazīstams visā Latvijā. Arheoloģiskie izrakumi Strazdes un Matkules baznīckalnā, atradumi Kombuļu Sauleskalnā un folkloras pieraksti par daudziem citiem kalniem liecina, ka tajos atradušās pagāniskās svētnīcas. Kulta kalns, ko apliecina nosaukumi – Elkus, Baznīcas, Svētais kalns, Sauleskalns un citi, bieži atrodas pilskalnu tiešā tuvumā. Parasti kulta kalni mākslīgi nav pārveidoti, tomēr Kurzemē nodalīts īpašs to veids: ar vairākiem koncentriskiem vaļņiem un grāvjiem apjozts kalns, kurā veda vairākas ieejas. Domājams, ka šāds kalns tika izmantots par tautas sapulču, tiesas un svētku vietu. Šķiet, ka lielākie un varenākie kulta kalni (Zilais kalns, Sauleskalns) bija cilts vai lielāka novada centrālā kulta vieta, mazākie kulta kalni bija novadu vai ciema kulta vietas. Pagaidām trūkst ziņu par kādām tempļveida izbūvēm Latvijas kulta kalnos. Folkloras, arheoloģijas un toponīmu materiāli apliecina vairāk par 600 kulta kalnu pastāvēšanu Latvijā. Liela to daļa tomēr saistīta ar kristietības viduslaiku kapelu, krustu un kapsētu vietām. [Mitoloģijas enciklopēdija 1994 : 190]

Parādoties visā krāšņumā Šlīterē, senais jūras krasts atkal glīts no vaiga izceļas Medzes pagastā, gan ne tik stāvs un augsts, bet, uzkāpjot Spicajā kalnā (25 m vjl.), tomēr pāri mežiem redz kādus 6 km attālo jūru. Spicajā kalnā puikas, sasēduši zem valriekstu kokiem, dauza un ēd riekstus, bet kalna piekājē senā ledus ezera dibenā Rolands Dambis audzē Piemaskavas Čarlstonus, arbūzus, uz lauka, kā kartupeļus. Tas iepriecina tūristus, kuri, nebūdami redzējuši, ka kur citur Latvijā būtu arbūzu lauki, arbūzus izpērk. [Ziedonis, Ziedonis 2006 : 26]

●

Esot Nītaures, Amatas, Piebalgas apkārtnē, vēl ir vērts paklejot pa neskartajiem mežiem Amatas krastos, piemēram, no Skujenes līdz Doļu pilskalnam, tas atrodas valsts mežu teritorijā, turpat pretī – otrā Amatas krastā jau privātā teritorijā – ir t. s. Āža kalns, īpašniece Ilze Šulte rādīja Āža kalnā akmeņu krāvumus, kas reiz varētu būt bijusi kulta vieta, tāpat mēs redzējām no kalna upē ieripojušu akmeni ar īpatnējām iekaltām zīmēm. Te upē ir atrasts arī sudraba zvans, kas tad nonācis Skujenes baznīcā, bet padomju laikos atkal pazudis. Doļu pilskalns ir pētīts, tas ir valsts aizsardzībā, bet Āža kalnā arheologi neesot bijuši. Ilze stāstīja, ka te talkā nākuši Sērmūkšu skolasbērni, Āža muguru mazliet parakuši, un, kur roc, visur zem zemeskārtas tāds kā bruģis. [..] Nav izslēgts, ka Doļu kalns ir kalpojis kā pilskalns, bet Āža mugura kā svētkalns. Kādus trīs četrus kilometrus uz ziemeļrietumiem no Doļu kalna ir Vērša kalns (tur var iebraukt, nogriežoties mežā no Kosas–Ģikšu ceļa), tā ir tāda četrus kilometrus gara „vērša mugura”, kas stāv visādi citādi purvainu mežu vidū… [Ziedonis, Ziedonis 2006 : 229]

●

Ainavu tīkotājiem ir vērts doties arī uz Bākūžu kalnu. Redzējums no kalna ir pat iespaidīgāks nekā no Gaiziņa, arī slēpotājiem nobrauciens, izskatās, ir dullāks nekā no Golgātas. Patiesībā te ir trīs kalni – Laktas, Egļu un Bākūžu. Bākūzis ilgu laiku uzskatīts par sesto augstāko kalnu Latvijā (272 m), bet [..] izmērīti apkārtējie kalni un atklājies ka tie visi ir augstāki. Bākūzis ir tikai 16. augstākā virsotne Latvijā. [Ziedonis, Ziedonis 2006 : 248]

Kalna mitoloģiskās funkcijas ir ļoti daudzpusīgas. Kalns ir pasaules koka transformācijas visplašāk izplatītais variants. Bieži kalns tiek uztverts kā pasaules tēls, Visuma modelis, kurā atspoguļojas visi galvenie kosmiskās uzbūves pamatelementi un parametri. Kalns atrodas pasaules centrā – tur, kur ir tās ass. Pasaules ass turpinājumu uz augšu (caur kalna virsotni) norāda Polārzvaigznes stāvoklis, bet tās turpinājums uz leju norāda vietu, kur atrodas ieeja ellē, apakšējā pasaulē. Kalna pamats atrodas uz „zemes nabas”. Nereti jēdzienus „kalns” un „koki” („meži”) izsaka vienas saknes vārdi. Pasaules kalns ir trīsdaļīgs. Tā virsotni apdzīvo dievi, zem kalna (vai tā apakšējā daļā) mīt ļaunie gari, kas pieder pie nāves valstības, bet kalna vidusdaļā, t. i., uz zemes, – cilvēku dzimums. Nereti mītos īpaši detalizētais pasaules kalna augšējās un apakšējās daļas apraksts savā struktūrā ir ļoti tuvs debesu un pazemes pasaules aprakstiem. Visklasiskākais tips ir milzīgais Meru (indiešu mitoloģijā) kalns hindu mitoloģijā un kosmogrāfijā. Tas atrodas zemes centrā zem Polārzvaigznes, un to ieskauj okeāns. Tā trīs virsotnēs – zelta, sudraba un dzelzs virsotnē – mājo Brahma, Višnu un Šiva vai (citā variantā) 33 dievi, kas veido panteonu, apakšā ir asuru valstība. Uz katra no četriem Meru apkārt esošajiem kalniem aug pa lielam kokam, kas norāda atbilstošu debespusi. Budisma tekstos līdzās Meru minēts arī Himavats (indiešu mitoloģijā; to dēvē par „kalnu valdnieku”, ko tathāgata lieto par spilvenu.

Pasaules kalna tēls parasti nav saistīts ar reālu kalnu pat tad, ja tāds ir, piemēram, altajiešu tautas mitoloģizējušas dažus reālus kalnus.

Vesela mītu sērija izskaidro divas savstarpēji saistītas mitologēmas: kalns – debesis un kalns – apakšējā pasaule. Kalns kā dievu atrašanās vieta ir viens no noturīgākajiem mitoloģijas motīviem,

Dievišķie personāži saistīti ar kalna virsotni (zemākā līmeņa personāži, piemēram, kalnu nimfas – oreādas vai vīlas – bieži attiecas uz kalnu vispār, bez kādas tā daļas diferenciācijas), bet negatīvie personāži (ļaunie gari, dažādi pazemes punduri, rūķi, uzvarētie briesmoņi, čūskas, pūķi, titāni) pieder pie paaudzes, kas vecāka par dieviem. Šie personāži parasti saistīti ar kalna apakšu, pat ar tā iekšieni, kas dziļumā aizstiepjas uz pazemes valstību. Šīs būtnes cilvēkam ir atklāti naidīgas (piemēram, troļļi), tās viņu ievilina un nogalina, izsauc zemestrīces, izvemj ugunīgu lavu; ir atbilstoša tipa oronīmi – Velna kalns, Septiņu sātanu kalni, Elles kalns. Kalns, kam piemīt šīs īpašības, ir saistāms ar motīvu par kalnu kā ieeju apakšējā pasaulē, tāpat arī ar tam paralēlu motīvu par kalnu kā ieeju augšējā pasaulē. Dažās pasakās un mītos abi šie motīvi ir apspēlēti vai nu atsevišķi (nolaišanās pazemē, akā, bedrē, alā vai uzkāpšana kalnā, kokā, pa kāpnēm, pa ķēdi, virvi), vai arī kopā. Ar to tad izskaidrojams alu kults, kas vairākās tradīcijās ir cieši saistīts ar kalna kultu.

Indoeiropiešu mītā pērkongrāvējs, kas atrodas uz kalna vai uz akmens klints, ar akmens ieroča palīdzību pieveic savu pretinieku (piemēram, čūsku), kas savukārt atrodas ielejā, nereti zem kalna (dažkārt pat uz kalna). [Sagatavots pēc: Mitoloģijas enciklopēdija 1994 : 92–94]

●

Kalns ir pasaules garīgā virsotne un centrs, vieta, kur sastopas debesis un zeme; pārākuma, mūžības, šķīstības, stabilitātes, augšupejas un izaicinājuma simbols. Ticējums, ka kalnos mīt vai ierodas dievības, bija izplatīts zemēs ar augstiem kalniem, kuru virsotnes tītas mākoņos. Pret šādiem kalniem cilvēki izturējās ar godbijību un bailēm. Kalni asociējās ar nemirstīgajiem varoņiem, svētajiem praviešiem un dieviem. Svētie kalni var būt gan iedomāti, gan reāli.

Polārs kalns ir pasaules centrs un ass, izplešoties no virsotnes kā milzu apvērsts pasaules koks. Virsotni var uzskatīt gan par nabu, gan caurumu, gan vietu, kur beidzas laicīgā dzīve. Reizēm kalnā ir dobums, kur mīt nemirstīgie. Metaforiskie kalni parasti sastāv no vairākiem līmeņiem, attēlojot garīgās augšupejas stadijas. Psiholoģiskā aspektā uzkāpšana kalnā simbolizē lielu izaicinājumu un stadijas, kas jāiziet pašizziņas ceļā. Vertikālums kalnam piešķir vīrišķu simboliku. [Sagatavots pēc: Tresiders 2010 : 80]

Talsu pilsētas ģerbonis

Talsi pilsētas tiesības ieguva 1917. gadā. Talsu ģerboņa skice tapusi pēc K. Šprunka diplomprojekta. Jaunekļa paceltā roka ar zaļu vainagu virs Talsu pakalniem sagaida katru pilsētas ciemiņu, simbolizējot talsinieku viesmīlību. 1925. gada 31. oktobrī Valsts prezidents Jānis Čakste apstiprināja Talsu pilsētas ģerboni ar šādu aprakstu – zelta laukā zaļš kalns, no kura pacelta roka ar zaļu vainagu. [Sagatavots pēc: http://www.talsitourism.lv/lv/kurp-doties/talsi/talsu-pilsetas-gerbona-stabs/]

Tukuma pilsētas ģerbonis

Apraksts: sudraba laukā zaļš kalns ar trim zaļām eglēm.

[Sagatavots pēc: http://gerboni.kulturaskarte.lv/emblem/details/20]

Kalni (arī kalnājs) ir Zemes virsas daļa, kas paceļas virs apkārtējās teritorijas vismaz 1000 m vjl. un kam ir izteikta virsmas artikulācija. Kalnāju reljefam raksturīgas kalnu grēdas, kalnu grēdu mezgli, masīvi, sāngrēdas un to atzari, tektoniskās starpkalnu ieplakas, augsti pacelti līdzenumi jeb senās denudācijas virsas. Kalniem var būt spalvveida, režģveida, radiāls, zarots, kulisveida vai paralēls grēdu posmojums. Pēc Zemes garozas deformācijas īpatnībām izšķir kroku kalnus, cilu kalnus un kroku-cilu kalnus. Pēc vecuma izšķir jaunus kalnus un senus kalnus, un sīkāk tos iedala pēc sākotnējā veidošanās laika ģeosinklināļu joslās: prekembrija (arhaiskā un baikāliskā jeb rifejiskā), kaledoniskā, hercīnā, mezozojiskā, alpīnā krokojuma kalni. Kalnājus pēc to absolūtā augstuma iedala šādās grupās: paugurkalnes (absolūtais augstums 300–1000 m, formu relatīvais augstums līdz 100–300 m), zemie kalnāji jeb zemkalnes (1000–2000 m, 300–500 m), vidējaugstie kalnāji jeb vidējkalnes (2000–3000 m, 500–800 m), augstie kalnāji jeb augstkalnes (3000–5000 m, 800–1000 m), visaugstākie kalnāji (>5000 m, >1000 m). Kalnos veidojas īpatnējs klimats, kas izpaužas kalnu augstumjoslojumā. Dabas apstākļi kalnos ļoti atkarīgi no nogāžu ekspozīcijas. Kalnājos intensīvi noris tektoniskās kustības un denudācija. Kalni parasti veidojas tektoniski aktīvās Zemes garozas joslās, kur notiek zemestrīces un novērojams vulkānisms. Kalnāji rodas ģeosinklināļu attīstības noslēguma etapā. Pēc izcelsmes var būt tektoniski kalni (kroku, kroku-cilu, cilu kalni) ar ļoti lielu reljefa formu daudzveidību, vulkāniskie kalni, erozijas kalni un karsta kalni. Ceļoties Zemes garozai bez jaunas krokošanās, veidojas kalni ar noapaļotām virsotnēm. Eksogēno faktoru ietekmē kalnos notiek intensīva ūdenserozija, ledāju darbība, nogāžu procesi un dēdēšana. Gravitācijas spēka ietekmē kalnos veidojas lavīnas, nobiras, nogruvumi, noslīdeņi, noplūdeņi un seljes. [Ancāne 2000 : 120–121]

●

Kalniene ir plašs tektoniski pacelts apgabals, kurā kalnu grēdas un atsevišķi kalni mijas ar augstiem līdzenumiem un plakanām ieplakām.  [Ancāne 2000 : 121]

●

Kalnu augsnes veidojas kalnu rajonos. Atšķirībā no līdzenuma augsnēm kalnu augšņu veidošanās procesos liela nozīme ir kalna nogāžu ekspozīcijai un slīpumam, valdošajiem vējiem, erozijas un denudācijas intensitātei, augsnes masas slīdēšanai pa nogāzēm. Parasti kalnos veidojas plāna, nevienlaidu un šķembaina ūdenscaurlaidīga augsnes sega. Kalnu augšņu tipi mainās atkarībā no vietas augstuma un ģeogrāfiskā stāvokļa. Izšķir kalnu tundras augsnes, kalnu pļavu augsnes, kalnu mežu augsnes un kalnu stepes augsnes. [Ancāne 2000 : 121–122]

●

Kalnu grēda ir kalnāja sastāvdaļa. Tā ir lineāri izstiepta vai lokveidā izliekta pozitīva reljefa forma, kuru norobežo pretējos virzienos vērstas nogāzes. Grēdu augstumu un formu nosaka kalnu attīstības īpatnības, iežu saguluma apstākļi un sastāvs. Grēdām var būt arī atzarojumi. [Ancāne 2000 : 122]

●

Kalnu-ieleju vējš ir viens no vietējiem vējiem, kas rodas, atšķirīgi sasilstot un atdziestot Zemes virsai kalnos un ielejās. Vējam ir diennakts ritms – dienā vējš pūš no ielejas pa kalnu nogāzi uz augšu, bet naktī – pretējā virzienā. Dienā ielejas un kalnu nogāzes sasilst vairāk un gaiss virs tām ir siltāks nekā gaiss kalnu virsotnē vai brīvā atmosfērā. Gaisa masas no ielejas virzās augšup pa kalna nogāzi. Veidojas ielejas vējš. Naktī, nogāzēm atdziestot, atdziest arī gaiss, tas kļūst smagāks un slīd pa nogāzi uz ieleju – pūš kalnu vējš. Kalnu-ieleju vēji pūš Alpos, Kaukāzā, Pamirā un citos kalnājos, īpaši siltajā gadalaikā.

Kalnu ledāji ir daudz mazāki nekā segledāji. To formu nosaka ledāja aizņemtās reljefa formas, bet kustību – gultnes slīpums. [..] Kalnu ledājus pēc to novietojuma var iedalīt trīs lielās grupās: virsotņu, nogāžu un ieleju ledāji. Sākoties kalnu apledojumam, vispirms veidojas virsotņu un nogāžu ledāji. Kalnu ledāji izplatīti visos augstākajos kalnos. Lielākie kalnu ledāji atrodas Kordiljeros, Aļaskā, Himalajos, Karakorumā, Pamirā, Tjanšanā un Alpos. Garākais kalnu ledājs ir Beringa šļūdonis Aļaskā. Kalnu ledāji plūst ar ātrumu no dažiem (mazie ledāji) līdz dažiem simtiem (lielie ledāji) metru  gadā. [Ancāne 2000 : 122]

●

Kalnu masīvs ir atsevišķa vāji saposmota, pacelta kalnāja daļa, kurai ar kalnāju ir kopēja pamatne, bet kura no pārējā kalnāja krasi atdalīta ar dziļām tektoniskām vai erozijas procesu radītām ielejām. Kalnu masīva platums parasti ir gandrīz vienāds ar tā garumu. Tam ir tektoniska, intruzīva vai vulkāniska izcelsme. Kalnu masīvi ir Himalajos, Pamirā, Āfrikā (Kilimandžāro), Kaukāzā (Elbruss), Karpatos (Tatri) un daudzos citos kalnājos. [Ancāne 2000 : 122–123]

●

Kalnu upes ir straujas un plūst pa šaurām, klinšainām, vāji izveidotām ielejām. Upes nav dziļas, ir mazlīkumainas, dziļāko un seklāko vietu mijā nav vērojama likumsakarība. Šīm upēm raksturīga izteikta dziļumerozija, ko kavē apvidus ģeoloģiskā uzbūve un dažādas noturības iežu mija. Kalnu upēs ir daudz krāču un ūdenskritumu. Upēm ir liels kritums, ātrā straume spēj pārvietot pat lielus akmeņus. Visas kalnu upes nav vienādas. Upēm, kas tek starp kalnu grēdām, ir plašākas ielejas un mazāks straumes ātrums. Upēm, kas šķērso kalnu grēdas, ielejas veido kanjonu vai aizu. Atsevišķos tecējuma posmos kalnu upe var līdzināties līdzenuma upei. [Ancāne 2000 : 123]

●

Kalnzeme ir plašs Zemes virsas apgabals, ko veido plakankalnes, kalnu grēdas, masīvi, plašas kalnienes un ielejas. Reljefa dažādie elementi veidojušies viena tektoniskā cikla laikā. Kalnzeme stiepjas vairāku tūkst. km garumā, un tai raksturīgas lielas augstuma svārstības. Kalnzemes sīkāk iedala kalnu sistēmās. Kalnu sistēma ir kalnu grēdu sakopojums ar līdzīgu izcelsmi un ģeoloģiskās attīstības vēsturi. Kalnzemē izšķir kalnu mezglus, kas veidojas divu vai vairāku kalnu grēdu krustojumos. Parasti kalnu mezgls ir augsts un grūti pieejams. Piem., D-Sibīrijas kalnzemē izdala Altaja, Sajānu un citas kalnu sistēmas. Stingru robežu starp kalnzemi un kalnu sistēmu nevar noteikt. Nereti abus terminus lieto arī kā sinonīmus. [Ancāne 2000 : 123]

●

Latvijas pilskalni ir aizvēstures pieminekļi. Vārds „pilskalns” apzīmē gan kalnus, kuros uzbūvētas vācu krustnešu pilis viduslaikos un muižu pilis vēlākos laikos, gan tādus mākslīgi vairāk vai mazāk pārveidotus kalnus, kas raksturo vietējo ļaužu dzīvi viņu koka pilīs pirms vācu krustnešu iekarojumiem. Pilskalns – tā ir materiāla liecība kādreizējās koka pils pastāvēšanai.

Latvijas pilskalniem raksturīgas vairākas pazīmes. Parasti pilskalnam ir īpaši izbūvētas vai terasētas nogāzes un mākslīgi izlīdzināta virsma jeb plakums, kur celtas dzīvojamās, saimniecības un aizsardzības būves. Svarīgākais bija, lai kalna dabīgās nogāzes būtu pēc iespējas augstākas un stāvākas.

Par pilskalnu liecina arī kalna atrašanās pilskalnam izdevīgā vietā, aku vai ūdens uzkrāšanas vietu paliekas, raksturīgi nosaukumi un teikas.

Agrākie pilskalni izveidoti I  g. t. p. m. ē. sākumā vai nedaudz agrāk. Tad Latvijas teritorijā dzīvoja gan baltu, gan somugru ciltis. Dažādu ļaužu grupu mijiedarbība bija visai daudzveidīga, iespējams, tai bija arī militārs raksturs.

Vācu krustneši vairākas savas pilis 13. gadsimtā nevis mūrēja, bet būvēja no koka. Kalni, kur šīs vācu koka pilis atradās, pēc sava veida ir līdzīgi maztautu pilskalniem. Visas Latvijas senākās pilsētas ir veidojušās ap pilskalniem vai pie tiem. Dažkārt, pilsētai augot, senais pilskalns ticis nopostīts. Tā, piemēram, pie lībiešu Rīgas vietas, tā sauktajā Senajā kalnā – tagadējās Esplanādes vietā –, liekas, atradies pilskalns, kas norakts un gājis zudumā jau relatīvi jaunākos laikos. [Sagatavots pēc: Urtāns, Pīgozne, Treija, Vītola 2008 : 3–4]

Dokumentālā filma Ar Elbrusu sirdī (2007). Režisors B. Šulcs.

Dokumentālā filma Kam kalnu, kam pakalnu nest (1987). Režisore B. Veldre.

Dokumentālā filma Vīrs kalna virsotnē (2003). Režisors A. Freimanis.

Filma Notikums kalnos (1976). Režisors A. Pjatkins.

Spēlfilma Ozolkalnu suns (2007). Režisore A. Zoldnere.

Filma Senie Latvijas pilskalni (1977). Režisors A. Akmeņlauks.

Dziesma Kalniem pāri. J. Aišpura vārdi un mūzika, izpilda grupa „The Sound Poets”.

Dziesma Ripoja akmens. G. Rača vārdi, J. Strazda mūzika, izpilda A. Ērglis.

Dziesma Kur milzu kalni liekas mazi. R. Kaupera vārdi, „Prāta vētras” mūzika, izpilda grupa „Prāta vētra”.

Dziesma Pār tāliem kalniem. K. Jēkabsona vārdi, H. Stengrevica mūzika, izpilda H. Stengrevics un L. Ligere-Stengrevica.

Dziesma Kā sniegi kalnu galotnēs. J. Jaunsudrabiņa vārdi, P. Barisona mūzika, izpilda E. Dārziņa zēnu koris.

Dziesma Mūžam zili ir Latvijas kalni. K. Skalbes vārdi, E. Dārziņa mūzika, izpilda Dziesmu svētku kopkoris.

Dziesma Kalnā. G. Rača vārdi, I. Fomina mūzika, izpilda I. Fomins.

Latvijas augstākie kalni

Latvijā nav augstu kalnu: līdz 100 m virs jūras līmeņa atrodas 57,0 % valsts teritorijas; no 100 līdz 200 m – 40,5 % valsts teritorijas; augstāk par 200 m – 2,5 % valsts teritorijas.

10 augstākie Latvijas kalni

[Sagatavots pēc: http://neogeo.lv/?p=17226]

2017. gada ģeovieta – Dzerkaļu kalns Latgalē

Biedrība „Ziemeļvidzemes ģeoparks” katru gadu piešķir Gada ģeovietas nosaukumu kādam objektam, lai pievērstu sabiedrības uzmanību Latvijas īpašajiem ģeoloģiskajiem veidojumiem, sniedz par tiem informāciju, rosina vietas apzināšanu un izpēti, pievērš sabiedrības uzmanību līdz šim maz novērtētam dabas veidojumam.

Par „Gada ģeovietu 2017” izvēlēts Dzerkaļu (Dzierkaļu) kalns, kas atrodas Latgalē, Rēzeknes novadā, Kaunatas pagastā, Rāznas Nacionālajā parkā. Dzerkaļu kalns ir īpašs ar to, ka tam ir ļoti augsta un stāva reljefa forma. Tas ir novietojies Latgales augstienes augstākajā daļā, aptuveni 720 metrus uz ziemeļaustrumiem no Lielā Liepukalna.

Dzerkaļu kalns ir samērā augsts – 286,3 metri virs jūras līmeņa. Tas ir trīs metrus zemāks par blakusesošo Lielo Liepukalnu – pēc būtības tā dvīņubrālis, bet ar plašāku un līdzenāku virsotnes daļu.

Dzerkaļu kalns ir veidojies leduslaikmeta šļūdoņa un tā kušanas ūdeņu iedarbē pirms 13–15 tūkstošiem gadu. Lielpaugura pamatu veido zemledāja apstākļos sabīdīti un sakrokoti morēnas mālsmilts nogulumi. Viss Dzerkaļu kalns ir apaudzis ar mežu. Stāvo nogāžu dēļ nokļūšana Dzerkaļu kalna virsotnē nav viegla. Kalna pakājē ir daudz laukakmeņu. [Sagatavots pēc: www.lsm.lv/raksts/dzive…/2017.-gada-geovieta–dzerkalu-kalns-latgale.a219952/]

●

Gaiziņkalns ir Latvijas augstākais kalns. Tas stiepjas apmēram 1 km garumā un 650 m platumā.  Gaiziņa vārds cēlies no vārda Gaiszinis, jo kalns arvien tiek uzskatīts par drošu laika pareģotāju. Ja tas tinas miglā vai no tā ceļas miglaina dūmaka, tad ne vēlāk kā trešajā dienā gadāmi nokrišņi. Kalna virsotnē atrodas 8 kanšu betona stabs ar krustiņu uz tā. Tas ir reperis – augstuma atzīme jeb piesaiste ģeodēziskajiem uzmērījumiem.

Romantiskākā Gaiziņa nogāze Dāmu paradīze savu nosaukumu ieguvusi, pateicoties tam, ka jau no seniem laikiem šo terasveidīgo kalna pusi bija iecienījušas daiļā dzimuma slēpotājas. Skatoties pār Dāmu paradīzes nogāzi, paveras skats uz Blāžu kalnu, aiz kura pacēlušies Bolēnu un Tomēnu pakalni. Skatoties pār Rietumu nogāzi, tālumā redzams Vestienas ciemats, bet kalna ielejā starp koku puduriem – Avošiņa ezeriņš. Senāk, kad Gaiziņa virsotnē koki vēl nebija sakuplojuši, skaidrā laikā varējis saredzēt sešu baznīcu torņus: Ērgļos, Vestienā, Bērzaunē, Kalsnavā, Lazdonā un pat Cesvainē, bet ziemas vakaros –sveču liesmas deviņu pagastu māju logos. Gaiziņkalna saulrieta pusē atrodas Mazā Golgāta nogāze. Raugoties tālumā pār Mazā Golgāta nogāzi, var redzēt Talejas ezeru ar lielo Velnakmeni un otro Latvijas augstāko pauguru –Sirdskalnu. Golgāts – ziemeļu puses nogāze, kura vissenāk tikusi izmantota slēpošanas priekiem. Pirmais bugelis jeb pacēlājs Golgātā uzstādīts 1965. gadā, bet līdz tam slēpot gribētāji kalnā tikuši paši saviem spēkiem. Un ne jau tikai kalnā, arī uz pašu Gaiziņu agrāk ticis mērots ceļš ar kājām vai slēpēm no 20 km apkārtnes.

Kalna pakājē redzamais Viešūra ezers ir apkārtnē pazīstams ar vairākiem nosaukumiem: Kaķīša, Vēžu vai pat Devēnas ezers. Tā platība ir 166 ha, bet vidējais dziļums ir apmēram 10 m. Ezera dibens esot ļoti nelīdzens, tajā esot vismaz 4 augstienes, kurām katrai dots savs nosaukums. Ļaudis zina stāstīt, ka ar Gaiziņkalnu varētu aizbērt tikai pusi no Viešūra ezera. [Sagatavots pēc: http://www.visitmadona.lv/lv/daba?7]

●

Video: Gaiziņkalna apkārtnes stāsti 1. daļa.

[https://www.youtube.com/watch?v=dRfDQjC0wls&feature=youtu.be]

●

Sabiles Vīna kalns ir Sabiles simbols. Tas ierakstīts arī Ginesa rekordu grāmatā kā vīna dārzs, kas atrodas vistālāk uz ziemeļiem. 34 metrus augstajā nogāzē 1,5 hektāru platībā aug aptuveni 25 dažādu šķirņu vīnogas. Blakus vīnogu stādiem Vīna kalnā aug arī tādi eksotiski augi kā persiki, aprikozes, valrieksti. [Sagatavots pēc: http://www.latvia.travel/lv/apskates-vieta/sabiles-pilseta]

●

Video: Rīgas kalni: kas atrodas to iekšienē? [https://www.youtube.com/watch?v=MvlMeDWYZQI]

●

Video: Lielais Liepu kalns. [https://www.youtube.com/watch?v=TuaP24qec1E]

●

Ē. Delpera video: Kristus Karaļa kalns. [http://agkk.lv/]

Varbūt – Rīgas kalni?

1786. gadā Rīgas pilsētas policijas novada robežās iekļāva daļu Āgenskalna. 1828. gadā tajās iekļāva arī teritoriju ap tagadējo Mazo Nometņu un Mārupes ielu. Nosaukumu šim Pārdaugavas rajonam devusi kādreizējā Āgenskalna muižiņa, kas piederējusi zemes īpašniekam H. fon Hāgenam. 19. gs. muižiņa piederējusi Švarcu ģimenei un kopš tā laika saukta par Švarcmuižu, bet Āgenskalna nosaukums saglabājies plašākam Pārdaugavas rajonam starp Torņakalnu un Zasulauku. Āgenskalnā šobrīd saglabājies Pārdaugavas senākais (18., 19. gs.) vienlaidus apbūves rajons ar seno ielu tīklu. 1958.–1962. g. Melnsila ielas apkaimē izbūvēts brīva plānojuma tipveida dzīvojamās apbūves mikrorajons Āgenskalna priedes.

Kādreizējais novērošanas tornis, t. s. Sarkanais tornis (minēts jau 1483. gadā), kas līdz 17. gs. atradies veco Jelgavas un Bauskas ceļu sākumā līdzās Daugavas pārceltuvei, devis nosaukumu plašam Pārdaugavas rajonam Torņakalnam, kas aptver teritoriju starp Daugavu, Jelgavas dzelzceļu, Graudu un Skaistkalnes ielu. Jau 17. gs. tagadējā Torņkalna robežās bijuši divi lielāki latviešu ciemi – t. s. Zeme pie torņa tagadējās Jelgavas ielas sākumā un Pusāķa ciems gar tagadējo Vēja ielu. Daļa Torņakalna teritorijas Daugavas pusē iekļauta Rīgas policijas novada robežās. 1828. gadā Rīgas pilsētai (Jelgavas priekšpilsētai) pievienoja arī Torņakalna daļu līdz tagadējai Robežu ielai. Torņakalna ielu tīkls veidojies ap senajiem Bauskas un Jelgavas ceļiem (aptuveni tagadējā Bauskas, Jelgavas iela). Līdz mūsu dienām daļēji saglabājies 19. gs. šķērsielu tīkls pie Vēja ielas. 19. gs. 2. pusē Torņakalnā izveidojās rūpnieciskās apbūves rajoni (pie Jelgavas ielas, tagadējās Vienības gatves sākumdaļā, Vēja un Bauskas ielas rajonā); jau agrāk darbojās vairākas kokzāģētavas gar Kīleveina grāvi. Pēc 2. pasaules kara neliels daudzstāvu dzīvojamo namu rajons Torņakalna robežās izveidojies tikai Saulkalnes un Valdeķu ielas rajonā.

Pārdaugavas rajons dienvidaustrumos no Torņakalna starp Ziepniekkalna ielu un Vienības gatvi ir Ziepniekkalns, kas izveidojies uz bijušās Bišumuižas, Ebeļmuižas, Foka muižas, Jaunās Grāves muižas, Nummurmuižas un Reimermuižas zemes. Nelielu daļu šās teritorijas gar Bieķengrāvi iekļāva Rīgas policijas novada robežās jau 1786. gadā, lielākā daļa Ziepniekkalna ir pilsētas administratīvo iestāžu pārziņā kopš 1828. gada. 1924. gadā Rīgas pilsētas robežās oficiāli iekļautas bijušās Nummurmuižas zemes ap tagadējo Ziepniekkalna ielu. 20. gs. 80. gados izbūvēts daudzstāvu dzīvojamo namu masīvs Ziepniekkalns. Rūpniecības uzņēmumi Ziepniekkalnā sāka veidoties 19. gs. 2. pusē. 20. gs. 70. gados pilsētai pievienotajā teritorijā ziemeļos no Mēdemu purva izveidojies rūpnieciskās apbūves rajons.

Čiekurkalns izveidojies 19. gs. beigās uz bijušās Šreienbušas muižas zemes; muižas nosaukums no tās kādreizējā īpašnieka (17. gs. b.) D. Šreija vārda. Pēdējais muižas īpašnieks M. Mende 19. gs. 70. gados sācis muižas zemju parcelēšanu un apbūves gabalu pārdošanu. 1877. gadā teritorija pievienota Rīgas pilsētas policijas novadam; 19. un 20. gs. mijā Čiekurkalns bija izveidojies par biezi apdzīvotu dzīvojamo rajonu. Īsi pirms 1. pasaules kara Čiekurkalnā bija uzceltas apm. 800 dzīvojamās ēkas, kurās dzīvoja vairāk nekā 22 tūkst. cilvēku, galvenokārt Čiekurkalnam tuvējo fabriku strādnieki un amatnieki.

Baložkalnā, senā satiksmes ceļa (jau 13. gs. minētais „Via Magna”) malā līdz 19. gs. beigām darbojās zirgu pasta stacija. 1764. gadā tur pirms Rīgas apmeklējuma uzkavējusies Krievijas cariene Katrīne II. [Sagatavots pēc: Rīgas ielas 2001 : 26–50]

Dzegužkalns

Degužkalns, saukts arī par Jēru kalnu, ir 1 km gara un 0,3 km plata vaļņveida kāpa Rīgā. Tas ir augstākais Rīgas kalns, kas atrodas 28 m virs jūras līmeņa. Relatīvais augstums 16–18 m.

Dzegužkalnā aug aptuveni piecpadsmit vietējo kokaugu sugu un četrdesmit divas introducēto koku sugas: Zviedrijas pīlādzis, baltsārtais Tatārijas sausserdis, parastā līcija, sirmā spireja u. c. Kalna nosaukums cēlies no Dzeguzes mājām, kas atradās uz Piņķu muižas zemes.

1893. gadā G. Kufalts izstrādāja parka ierīkošanas projektu. Darbi turpinājās līdz pat 1911. gadam. Dzegužkalns ir viens no tiem retajiem Rīgas parkiem, kura ierīkošana tā arī nekad nav tikusi pabeigta. [Sagatavots pēc: http://www.citariga.lv/lat/dzirciems/dzeguzkalns/]

Grīziņkalns

Grīziņkalns savu nosaukumu ieguvis, pateicoties Grīziņmuižai, kas pastāvēja 18. gs. Muižas nosaukums  cēlies no senā smilšu kāpu nosaukuma, tautas valodā „grīziņām”.

Pretēji daudziem citiem Rīgas vēsturiskajiem rajoniem Grīziņkalna arhitektūra ir ļoti īpaša un reizē savdabīga. Visa rajona apbūve sākās tikai 19. gs beigās–20. gs. sākumā „tukšā” vietā, kura iepriekš nekad nav bijusi apbūvēta. Šeit izveidojās tipisks strādnieku rajons, kur dzīvoja apkārtējo fabriku strādnieki. Pirmā zināmā iela Grīziņkalnā ir 1815. gadā dokumentos minētā Krāsotāju iela, lai gan intensīva apbūve šeit sākās tikai pēc 1872. gada. [Sagatavots pēc: http://www.citariga.lv/lat/grizinkalns]/

Bastejkalns

Pēc Krimas kara Rīgas rāte nolēma nojaukt aizsargvaļņus ap Rīgas pilsētu, jo 19. gs pilsētas aizsargvaļņiem vairs nebija nekādas militāras nozīmes. No aizsargvaļņu zemes uzbēra 15 m augstu mākslīgu kalnu, ko nosauca par Bastejkalnu. 1860. gadā kalna galā uzbūvēja paviljonu, kas jau vairākas reizes ir nomainīts ar jaunu. No 1880. gada pēc G. Kūfalta projekta Bastejkalnu pārveidoja, izveidoja celiņus, kas tagad terases veidā ved augšā uz Bastejkalna virsotni. Kalns ieguva Gliemežnīcas nosaukumu, kas gan sarunvalodā netika lietots. 19. gs pašās beigās pēc G. Kūfalta projekta Bastejkalnā iekārtoja akmens krāvumus, strautiņus ar kaskādēm, ūdenskritumiem un alpināriju. [Sagatavots pēc: http://www.citariga.lv/lat/rigas-apskates-vietas/rigas-centrs/bastejkalns/]