Tradicionālā transkripcija

[kans]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[kɑlns]


[k] – nebalsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

[l] – ’skanenis’.’]

[n] – ’skanenis’.’]

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Vienzilbes vārds.

Ortogramma – -ns.



kaln-sakne, vārda celms

-sgalotne

 



kaln-s

kaln+iņ-š

kaln+el-is

kaln+ain-e

→kaln+ain-s, kaln+ain-a

→kaln+āj-s

→kaln+ien-e

→kaln+iet-is, kaln+iet-e

→kaln-u+p (apst. v.)

→aiz+kaln+e

→no+kaln+e → no-kaln+īt-е

→pie+kaln+е →pie-kaln+īt-e

→pa+kaln-s →pa-kaln+ain-s

→uz+kaln-s →uz-kaln+iņ-š


kaln-ā+kāp-ēj-s

kaln+gal-s

kaln+rak-tuv-es

kaln+roz-īt-e

kaln+rūp-niec-īb-a

kaln+rūp-niek-s

kaln-u+griez-e

kaln-u-p+ej-a

kaln+zem-e

Jāņ+kaln-s

pil-s+kaln-s

plak-an+kaln-s

vīn+kaln-s

Gaiziņ+kaln-s

Māk-oņ+kaln-s

Saul-es+kaln-s

Zil-ais+kaln-s


kaln+rac+is

kaln+veid+īg-s, kaln+veid+īg-a

plak-an+kaln+e

Saul+kaln+e




kalnspatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

kaln-s

kaln-i

Ģ.

kaln-a

kaln-u

D.

kaln-am

kaln-iem

A.

kaln-u

kaln-us

I.

ar kaln-u

ar kaln-iem

L.

kaln-ā

kaln-os

V.

kaln!

kaln-i!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsŠis kalns ir augsts.

2) izteicēja daļa Gaiziņš ir Latvijas lielākais kalns.

3) galvenais loceklisSniegotie kalni.

4) papildinātājs – Alpīnisti beidzot ieraudzīja kalnu.

5) vietas apstāklisKalnā ziedēja pavasara puķes.

6) apzīmētājsKalna nogāze bija stāva.



kalnu aitas, kalnu aiza, kalnu akmeņi, kalnu apavi, kalnu apģērbs, kalnu apvidus, kalnu atzars, kalnu augsne, kalna augša, kalnu brilles, kalnu ceļš, kalnu cilvēks, kalnu dēlis, kalnu divritenis, kalnu dzeltenzeme, kalnu ezers, kalnu ērglis, kalnu gaiss, kalna gals, kalnu ganības, kalnu govis, kalnu grēda, kalnu ieleja, kalnu ieži, kalnu josla, kalnu kazas, kalnu kļava, kalna kore, kalnu krauja, kalnu kristāls, kalnu ledājs, kalnu masīvs, kalnu māja, kalnu mezgls, kalnu minerāli, kalna mugura, kalna nogāze, kalnu nogruvums, kalnu ozols, kalnu pacēlājs, kalna pakāje, kalnu pāreja, kalnu plato, kalnu pļavas, kalnu priede, kalnu puķes, kalna reljefs, kalnu režīms, kalnu rododendrs, kalnu saule, kalnu sistēma, kalnu skaistums, kalnu slēpes, kalnu slimība, kalna smaile, kalnu smilts, kalnu šasija, kalnu terase, kalnu traktors, kalnu trase, kalnu tunelis, kalnu tūrisms, kalnu viesnīca, kalnu viesu nams, kalna virsotne, kalnu ziedi, kalnu zīds

 

akmeņu kalns, baznīcas kalns, cilu kalni, dubļu kalns, izdedžu kalns, galda kalns, grāmatu kalns, kapu kalns, karātavu kalns, kroku kalni, kukaiņu kalns, kulta kalns, ledus kalns, mākoņu kalns, muižas kalns, saules kalns, skolas kalns, smilšu kalns, valsts kalns, veļu kalns, zāģskaidu kalns, zelta kalni, zemūdens kalni, ziedu kalns, zinību kalns

 

asimetriskie kalni, augsts kalns, kails kalns, liels kalns, pliks kalns, prāvs kalns, privātais kalns, skaists kalns, stāvs kalns, vidējs kalns, vulkāniskie kalni, zems kalns

 

aicināt uz kalnu, apaudzis kalns, apdziedāt kalnus, atjauninātie kalni, braukt uz kalniem, dziedāt kalnā, dzīvot kalnos, fotografēt kalnus, gleznot kalnu, iet kalnos, iet no kalna, ietverošie kalni, jūsmot par kalniem, kāpt kalnā, krist no kalna, lidot pāri kalniem, lūkoties uz kalniem, pārvietoties pa kalniem, reģenerētie kalni, ripot no kalna, runāt par kalniem, skatīties uz kalniem, slēpot kalnos, sniegots kalns, vilkt kalnā, zīmēt kalnu



kalns, v.

1. Zemes virsmas daļa, kas paceļas virs apkārtējā līdzenā apvidus vismaz simt metru augstumā.

Gaiziņa kalns. Saules kalns. Kalna pakāje, nogāze. Kalna virsotne, smaile. Kalnu kore. Kalnu atzars, grēda. Kāpt kalnā. Ar mežu apaudzis kalns.

2. dsk. Kalnājs.

Alpu kalni, Pireneju kalni, Kaukāza kalni, Altaja kalni. Dzīvot kalnos. Kalnu ganības.

Kalnu sistēma – kalnu grēdu kopums, kurām ir vienāda izcelsme un vienāda attīstība.

Kalnu slimība – slimīgs stāvoklis ar nelabumu, reiboņiem, kas novērojams, paceļoties augstu virs jūras līmeņa.

Kalnu kristāls – bezkrāsains caurredzams kvarca paveids, ko izmanto optikā un juvelierizstrādājumos.

Kalnu saule – a) saules starojums dzidrā, retinātā kalnu gaisā; b) luminiscences spuldze ultravioletā starojuma iegūšanai; mākslīgā kalnu saule.

3. pārn. Augsts dabisks vai mākslīgs krāvums; augsta kaudze.

Ledus kalns. Izdedžu kalns.

Mākoņu kalni – lieli, blīvi mākoņi.

[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 474]

 

kalns, v. lietv.

1. Zemes virsas pacēlums (parasti vismaz 100 metru augstumā) virs apkārtnes un ar nogāzēm visapkārt.

Kalna pakāje, virsotne. Kalnu grēda. Gaiziņa kalns. Kāpt kalnā. Kalnu plato – augsts zemes virsas pacēlums ar samērā līdzenu virsu.

// dsk. Kalnājs.

Kaukāza kalni. Braukt uz Alpu kalniem slēpot.

// dsk. ģen.: īp. nozīmē. Saistīts ar kalnājiem, tiem raksturīgs. Kalnu ieži. Kalnu pļavas. Kalnu ceļi. Kalnu kazas. Kalnu ērglis. Kalnu kristāls – caurspīdīgs, bezkrāsains kvarca kristāls.

Kalnu saule – a) saules starojums dzidrā, retinātā kalnu gaisā; b) luminiscences spuldze ultravioletā starojuma iegūšanai.

2. Vieta, kas nedaudz, bet izteikti paceļas pāri apkārtnei; uzkalns.

Māja atrodas kalnā. Zirgs velk vezumu pret kalnu. Bērni laižas no kalna ar ragaviņām.

3. Liela kaudze, krāvums.

Sabērts smilšu kalns. Zāģskaidu kalns. Ledus kalni jūras krastā. Mākoņu kalni – augsti, sablīvējušies (piem., gubu) mākoņi.

// pārn. Liels (kā) daudzums.

Zābakiem pielipis vesels dubļu kalns. Izlasīt grāmatu kalnus.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/mlvv/]


kalns, -a, v.

1. No visām pusēm izteikti norobežots augsts zemes virsas pacēlums (parasti ar relatīvo augstumu pāri par 200 metriem). Nozīmīgs paugurs (piemēram, pēc augstuma).

Stāvs kalns. Kails kalns. Kalna mugura. Kalnu grēda. Kalnu masīvs. Gaiziņa kalns.

Kroku kalni – kalni, ko veido iežu krokas.

Kalnu plato – augsts zemes virsas pacēlums ar samērā līdzenu virsu.

Cilu kalni – zemes virsas pacēlumi, kas veidojušies, dažām zemes garozas daļām iegrimstot, citām paliekot agrākajā līmenī.

Galda kalns – plakankalns.

Kalnu veidošanās un Zemes garozas svārstības šajā rajonā [Antiļu salās] nav beigušās .. Lielais 1, 14.

.. viņpus aizai pacēlās kalni, – cits par citu augstāks, cits par citu savādāk izveidots. Zvaigzne 57, 14, 13.

No līdzenuma aizdzina cauri aulam vairākus aitu barus augšā kalnos. Birznieks-Upītis 6, 239.

sal. Kā augsti kalni līdz debesīm cēlās apsnigušās egles. Kurcijs 4, 20.

pārn. Viņa ceļš uz zinību kalnu bijis stāvs un grūts. Dorbe 4, 19 (ievadā).

pārn. Tevi es aicinu Satikties jaunības kalnā, Sarkanas ilgas Tev vēstuli aiznesīs, draugs. J. Plotnieks 1, 42.

Mani lopi iznāk krastmalā un, kaut gan pusdienas laiks vēl aiz kalniem, apgulstas mīkstajā zālītē un gremo. Ezera 6, 123.

// Kalnājs.

Kaukāza kalni.

// ģen.: kalnu, adj. nozīmē Saistīts ar kalnājiem, tiem raksturīgs.

Kalnu putni. Kalnu ērglis. Kalnu kazas. Kalnu ozols. Kalnu priede. Kalnu pļavas. Kalnu gaiss.

Kalnu kristāls minerāls – caurspīdīgs, bezkrāsains kvarcs.

Kalnu sauleSaules starojums dzidrā, retinātā kalnu gaisā. Mākslīgā kalnu saule.

Mākslīgā kalnu sauleluminiscences (parasti dzīvsudraba argona) spuldze ultravioletā starojuma iegūšanai.

// Šādam zemes virsas pacēlumam līdzīgs veidojums.

Ledus kalnsaugsts ledus gabalu sablīvējums, krāvums. Aisbergs.

Trakojošie viļņu kalni ik brīdi draudēja sadragāt mazo kuģīti. Lielais 2, 20.

Rietumu apvārsnim aizvēlās priekšā vesels mākoņu kalns. Jansons 3, 204.

1912. gadā, naktī no 14. uz 15. aprīli, Atlantijas okeānā ar ledus kalnu sadūrās un nogrima laineris „Titāniks”. Zvaigzne 76, 14, 32.

2. Vieta, kas mazliet, bet izteikti paceļas pāri apkārtnei. Uzkalns.

Karātavu kalns vēst. – kalns, augsta vieta pilsētas vai pils tuvumā, kur ierīkotas pastāvīgas karātavas.

Kapu (retāk smilšu) kalns (biežāk kalniņš) poēt. – kapsēta.

Pretī muižai no baznīcas kalna rāmi un svinīgi iesitās zvanu skaņas. Brigadere 3, 368.

.. Dzirdēs atnākam to, ko mēs vedām, Kādēļ agri gājām smilšu kalnā.. Rainis 1, 444.

// Dzīvojamā māja, kas atrodas uzkalnā.

Senāk daži vecīši dzīvoja pirtīs. Istabu tie sauca par kalnu. ME II, 143.

Brīviņu kalnā nodārdēja tas lielākais Preimaņa smiekls, kāds jebkad dzirdēts. Upīts 4, 261.

3. Liela kaudze.

Sakrauts akmeņu kalns. Pagalmā sabēra smilšu kalnu.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


ka`ns, 1) der Berg: kalnā bija man muižiņa, lejā luopu laidarītis, aiz kalniņa līcītī dābulainas ganībiņas; 2) das herrschaftliche Schloss: kalnā vēl uguns; 3) kapu, smilšu, auch veļu kalns, der Kirchhof: nuozviedzās kumeliņš, veļu kalnu piejājuot, daiļi zied kapu kalni; 4) kalniņš, die Eisberg; 5) eine grosse, erhöhte Masse: mākuoņu kalni.

[Sagatavots pēc: ME II : 143]


kalns kolns; kalna galā – iz kolna viersa

[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


ka`ls, s. ‘kalns’

1. kâ ka`ls ‘ļoti liels, apjomīgs’: nikni vidņi koâ ko`li lacùot pa jùru.

2. (iet, velkas u. tml.) kâ pret ka`lu ‘lēni, ar grūtībām (iet, velkas)’: k°â pret ko`lu vàlkâs.

3. (noveļas) kâ ka`ls nùo pl¥cìem saka, ja pēkšņi iestājas atvieglojums, miers (piemēram, pēc smaga, nepatīkama darba, pienākuma izpildīšanas).

4. kâ (viêns) nemiêra ka`ls – saka par nemierīgu, viegli uzbudināmu, ļoti kustīgu cilvēku: kùo tu eŠ koâ viêns namiêra ko`ls, koâ viêns namiêra putnis?

5. (viegls) kâ putnu ka`ls – saka par irdenu, viegli apstrādājamu augsni, aramzemi: vìeglis [tīrums] koâ putnu ko`ls.

[Sagatavots pēc: Putniņa, Timuška 2001 : 81–82]


kalns – uzkalns, pakalns, paugurs; kāpa; kaupre apv., kalva apv.; (vaļņveida) kangars, oss (līkumains oss)


kalns – leja


Agronomijākalnu arnika, kalnu dzeltenzemes, kalnu augsne, kalnu bitene, kalnu dzelzene, kalnu kļava, kalnu melnzemes, kalnu pelēkzemes, kalnu priede, kalnu pupumētra, kalnu rododendrs, kalnu taigas augsnes, kalnu tuksnešu augsnes.

 

Arheoloģijākalns, kulta kalns.

 

Autotehnikākalnu šasija, kalnu traktors.

 

Botānikākalnu kailgalve, kalnu melnbaltene.

 

Celtniecībākalna nogāze, kalnu aiza, kalnu apvidus, kalnu grēda, kalnu kristāls, kalnu smilts, kalnu terase, kalnu tunelis, rotaļu kalniņš.

 

Dzelzceļa terminikalnu iezis, kalnu režīms.

 

Ģeoloģijākalns, kalnu atzars, kalnu ezers, kalnu grēda, kalnu ieleja, kalnu josla, kalnu ledājs, kalnu masīvs, kalnu virkne, kalnu zīds, asimetriskie kalni, atjauninātie kalni, cilu kalni, ietverošie kalni, kroku kalni, palikšņu kalni, reģenerētie kalni, vulkāniskie kalni, zemūdens kalni.

 

Stikla tehnoloģijāskalnu kristāls.

 

Zooloģijākalnu ķeģis.


VietvārdiAbrenes kalns, kalns Madonas novadā; Aglonas kalns, kalns Daugavpils novadā; Aišpūru kalns, kalns Krāslavas novadā; Akotu kalns, kalns Neretas novadā; Andruškalns, viensēta Krustpils novadā; Annaskalns, viensēta Madonas novadā; Apšukalns, apvidus Kokneses novadā; Apšukalns, viensēta Alūksnes novadā; Aronas kalns, pilskalns Madonas novadā; Augstais kalns, kalns Ilūkstes novadā; Avotkalns, kalns Raunas novadā; Babiņkalns, kalns Kuldīgas novadā; Bada kalns, kalns Ērgļu novadā; Bastejkalns, parks Rīgā; Baznīcas kalns, kalns Kuldīgas novadā; Brežģa kalns, kalns Vecpiebalgas novadā; Burkānu kalns, kalns Vecpiebalgas novadā; Cepļa kalns, kalns Amatas novadā; Cepurkalns, kalns Gulbenes novadā; Čiekurkalns, apkaime Rīgā; Dābula kalns, kalns Jēkabpils novadā; Debesu kalns, kalns Vecpiebalgas novadā; Dzegužkalns, kalns Rīgā; Egļu kalns, kalns Gulbenes novadā; Gaiziņkalns, kalns Vestienas novadā; Grīziņkalns, apkaime Rīgā; Jāņa kalns, viensēta Līvānu novadā; Kalnskola, viensēta Kandavas novadā; Kamparkalns, kalns Talsu novadā; Karātavu kalns, kalns Aknīstes novadā; Katlakalns, apkaime Rīgā; Kristapkalns, kalns Pāvilostas novadā; Lafontēna kalns, krauja Baldones novadā; Morisona kalns, kalns Baldones novadā; Ragankalns, kalns Talsu novadā; Riekstukalns, kalns Baldones novadā; Žagarkalns, kalns Cēsu novadā.

 

ErgonīmiKalns, SIA Engurē; Dimantu kalns, piedzīvojumu parks Rembatē; Jura kalns, atpūtas komplekss Ogres novadā; Klaņģu kalns, SIA Rīgā; Kristus karaļa kalns, Aglonas tūrisma portāls; Milzkalns, atpūtas komplekss Engures novadā; Rēznas kalns, kooperatīvā sabiedrība Rīgā; Riekstu kalns, SIA Baldonē; Senais kalns, kamerkoris Rīgā; Slokas kalns, SIA Jūrmalā; Spāriņu kalns, viesu nams Priekuļu pagastā; Viešūra kalns, atpūtas komplekss Vestienas pagastā; Žagarkalns, slēpošanas trases Cēsīs.


kalns, mantots vārds; lš. kálnas ‘t. p.’, go. hallus (< *kolnus) ‘klints’, a-s. holm. (< *ģerm. *kļmo-) ‘uzkalns’, v. Holm ‘saliņa’, lat. collis (< *colnis) ‘uzkalns’. Pamatā ide. *kel– ‘celt’, no kā arī verbs celt; skaņumijā *kol> b. *kal-, no kā ar pied. –no– la. kalns. Vārda celt sakne izsaka ne tikai jēdzienu ‘virzīt uz augšu’, bet arī ‘būt augstam’, un no šejienes vārda kalns nozīme. Tās pašas cilmes ir apvidvārds kalva ‘uzkalns, sala’. [Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 371]


angļu mountain; hill

baltkrievu гара

franču la montagne; la colline

grieķu το λόφο

igauņu mägi

krievu горa

lībiešu mäg

lietuviešu kalnas

poļu góra

somu mäkeä

ukraiņu горa

vācu der Berg

zviedru kullen; ream



Kalna galā tiltu nav.

Kapā paliks zelta kalni, kapā arī nabaga tarba.

Tas jau pāri visiem kalniem.

Jo stāvāks kalns, jo dziļāka grava.

Man jādodas pār kalnu, lai varētu izciest salnu.

Ja gribi no kalna braukt, tad velc ragutiņas arī kalnā.

Kalnā sauc, lejā atskan.

Nav kalna bez galotnes.

Kas augstā kalnā grib kāpt, lai nebīstas no vētrām.

Pret kalnu nevaig zirgu triekt, un tālu nevaig sievu meklēt.

Kalns ar kalnu satiekas, ne vēl cilvēki.

Kalns paliek par kalnu.

Kādā kalnā es ar tevi cūkas ganījis.

Nekāp augsti kalnā, kad nekrīti lejā.

Kas kalnā kāpj, tas zemē rāpjas.

Labāk kalnā kāpt nekā no kalna lejā.

Kalnā kāpti grūti, lejā tikt viegli.

Centies kāpt kalnā, bet ne lejā krist.

Kur kalni, tur lejas atrodamas.

Kalni ir augsti, bet cilvēka saprašana vēl augstāka.

Nestaigā pa kalniem, var slīdēt kāja un nokrist.

Kalnos tīrs gaiss.

Augsts kalns tālu redzams.

Kalns klēpī nav panesams.

Pret kalnu upe netek.

Kur augsti kalni, tur dziļas lejas.

Kur augsti kalni, tur zemi padebeši.

Ja gribi uzkāpt kalna galā, tad neapstājies ceļmalā.

Ja gribi sasniegt kalna galu, tad neplūc rozes pakalnē.

Kalns ar kalnu nesastopas, bet cilvēks ar cilvēku sastopas.

Nav ūdens bez malas, nav kalna bez malas.

Uzveļas ritenis no kalna.

Ja ritenis tek no kalna, neaiztieci viņunolauzīsi kaklu.

Šļiuc kai nu kolna.

Vysys upis pret kolnu tak.

Skudra koč nalela, bet kolnus rauš.

Nu kolna i vieji pyuš.

Cik kolna, tik i vieja.

Kolnā kuopt ir gryuši.

Grib kolnā kuopt, čorts aiz kuoju raun uz leju.

Jau daīs da kaļneņam īt.


Kad sapnī kāpj vai brauc kalnā, tad dzīvē ies uz priekšu.

Kad sapņos uzkāpj augstā kalnā, tad citi uzteicot.



Divas māsiņas katra savā kalna pusē, viena otru neredz. – Acis.

 

Zelta avots kalnā. – Sviests biezputrā.

 

Ej, māsiņ, tu pa vienu pusi,

Es iešu pa otru pusi,

Pederes kalnā satiksimies. – Siksna, kad ap vidu liek.

 

Kalnā skrien ar skriešanu,

Bet lejā nevar nogrūst ar grūšanu. – Skals deg.

 

Apkārt ledus kalns,

Vidū saule spīd. – Lukturis.

 

Kangaru kalni

Kārtu kārtām. – Kamols.

 

Ko nevar aiz gala kalnā uzvilkt? – Kamolu.

 

Vīrs stāv kalnā,

Dzelzu zābaki kājās. – Spīļu arkls.

 

Lācis tup kalnā,

Siena grīste kaklā. – Siena kaudze.

 

Kas kalnus un lejas pārtek? – Ceļš.

 

Zemāks par zāli,

Augstāks par kalnu. – Ceļš.

 

Gaļas kalns, dzelža trepes,

Kad uzkāpj, tad uz priekšu iet. – Zirgs un jājējs.

 

Pa kalniem, pa lejām

Staigā kažuks un apkakle. – Aita.

 

Avots kūsā

Kalniņa galā. – Skudru pūznis.

 

Gaspaža sēž uz baltiem kalniem, gaida dzīvas dvēselītes. – Vista perē.

 

Kungs sēd kalna galā; kas iet, tam kož. – Dadzis.

 

Kalna virsus līdzens,

Pakalne izarta. – Sēne.

 

Skaista puķe kalnā zied. – Saule.

 

Nu kolna pats veļas, a iz kolnu zyrgs naizviļks. – Dīgu komuļs.


Atminiet, sveši ļaudis,

Kas sēd kalna galiņā? – Akmens kalna galiņā pelēkiem svārciņiem.



Līdzi, līdzi, labi ļaudis,

Otram ļauna nedariet;

I saulīte līdzi tek,

Vaj ir kalns, vaj ieleja. [LD 9119-0]

 

Saulīte dancoja

Sudraba kalnā,

Zeltītas kurpītes

Kājiņāi. [LD 33992-0]

 

Kalnā kāpu es dziedāt,

Jo kalnā gavilēt:

Kalnā mana linu zeme,

Jo kalnā arājiņis. [LD 623-0]

 

Kāp kalnā, brāļu māsa,

Kalnā tavi bāleliņi,

Kalnā tavi bāleliņi

Vara vārtus virināja. [LD 3650-0]

 

Kāp, māsiņa, tu kalnā,

Kalnā tavi bāleniņi,

Kalnā tavi bāleniņi

Vizulīšus kaldināja. [LD 3650-1]

 

Kalnā kāpu, jo kalnā,

Pašā kalna galiņā,

Lai varēju izredzēt

Tautu dēla bagātību. [LD 25919-0]

 

Kāp kalnā, bāleliņ,

Kalnā laba dzīvošana;

Kalnā muižu būvēsim,

Lejā govju laiderīti. [LD 3685-0]

 

Nāc kalnā, lejas meita,

Kalnā laba dzīvošana,

Kalnā rudzi, kalnā mieži,

Kalnā bēri kumeliņi;

Lejā mušas, lejā spāres,

Lejā sīki knaušelīši. [LD 16889-1]

 

Nāc kalnā, lejas meita,

Kalnā jauka dzīvošana:

Kalnā koši ievas zied,

Lejā strauji upe tek;

Kalnā jauki pušķoties,

Lejā balti mazgāties. [LD 16887-0]

 

Grūt’ kalnā uzkāpot,

Lēt’ lejāi notecēt;

Kalnā kāpu raudādama,

Lejā teku dziedādama:

Kalnā man sveša māte,

Lejā īsta māmuliņa. [LD 23288-1]

 

Kas tur sēd, kas tur tup

Viņē kalna galiņē?

Akmens kalna galiņē

Pelēkiem svārciņiem. [LD 26055-4]

 

Kalnā balta ieva zied,

Lejā strauja upe tek;

Kalnā kāpu pušķoties,

Lejā gāju mazgāties. [LD 25885-12]

 

Šaipus kalna es dziedāju,

Viņpus kalna atskanēja;

Vaj tādēļ gadījās

Nāburgos arājiņš. [LD 376-4]

 

Maza biju, gudra biju,

Māku tautas kaitināt:

Kad tautietis kalnā kāpa,

Es no kalna lejiņā. [LD 10286-4]

 

Dod’, Dieviņ, kalnā kāpt,

Ne no kalna lejiņā;

Dod’, Dieviņ, otram dot,

Ne no otra mīļi lūgt. [LD 1448-2]

 

Nedod Dievs kalna zemes,

Kalna zemes arājiņa:

Piekūst kājas staigājot,

Arājiņa saukājot. [LD 10368-4]

 

Grazni zied kapu kalns

Dzeltenām puķītēm.

Tur gul brāļi dravenieki,

Tur māsiņas rakstītājas. [LD 27632-2]

 

Sila kalns, bērzu birze,

Cauri zelta upe tek;

Sīvas tautas, sīvs tautietis,

Iet māsiņa, nebēdaja. [LD 21701-0]

 

Brālits mane linus sēja

Mālu kalna galiņā;

Kad es gāju tautiņās,

Grib brālitis godinam.

Grib brālitis godinam,

Lai godina mālu kalns. [LD 17396-0]


Nonestos baļķus nes atkal kalnā augšā

Reiz vienā muižā vajadzējis celt jaunu klēti. Kokus nācies cirst augstā kalnā, kas upes pusē bijis stāvs un neapaudzis. Baļķus piegādādami, tad nu strādājuši sveši dieninieki. Kad vajadzīgais daudzums koku bijis nocirsts, zari notīrīti un baļķi nomizoti, vajadzējis tos no kalna nodabūt, lai nogādātu līdz tuvējai upītei un tad aizpludinātu uz muižu. Strādnieki nesuši kokus uz pleciem pa stāvo kalna krauju. Viss būtu bijis labi, gandrīz visi baļķi jau bijuši nonesti un atlicies vairs tikai beidzamais. Te notikusi maza nelaime: vienam nesējam paslīdējusi kāja, tas pakritis, noraudams arī savu otru biedru gar zemi. Atlikušie nevarējuši baļķi noturēt, tas nokritis tiem no pleciem un sācis pats velties no kalna lejā.

„Ak, mēs muļķi!” izsaucies viens nesējs. „Mēs tak varējām visus divdesmit baļķus tā noripināt no kalna, nevajadzētu nemaz mocīties ar nešanu!”

„Tiešām, mēs jau to varam izdarīt arī vēl tagad!”

„Pareizi,” piekrituši visi un nesuši baļķus atkal kalnā augšā, pēc tam likuši velties lejā. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr11/1106101.htm]

 

Ķēniņa meita glāžu kalnā

 Vienam tēvam bij trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Tēvs viņiem nomira un ik nakts rādījās gudriem sapnī, ku vel(n)s viņu gribot izrakt, lai ejot kapu sargāt. Tad gudrie teica tam muļķītim, lai viņš ejot tēvu sargāt. Muļķis tūlīt. Aiziet – tēvs saka, ka viņa galvgalī esot tāds spieķis, lai viņš to ņemot, jo ar to varot ta velnu atgaiņāt. Pulkstens deviņos vakarā bij vel(n)s klāt un gribēja tēvu izrakt: bet muļķis sita velnam ar to kauliņu, tā ka velns labu gabalu atkāpās. Bet velns atkal nāca, un muļķis tā līdz rītam gaiņāja velnu no tēva kapa nost.

Otrā naktī muļķim atkal bij jāsargā. Un liels vējš sāka pūst, tā ka muļķi gribēja aizraut prom. Vel(n)s atnāca. Bet muļķis sita tam ar kauliņu, tā ka vel(n)s to nakti vairs nenāca.

Trešo nakti vēl muļķim bij jāsargā. Ap pulkstens divpadsmitiem sāka tik liels vējš pūst, tā ka muļķi lielu gabalu aizrāva no kapa, bet tas turējās pie liela akmiņa. Velns atkal nāca, bet muļķis tam tā ar kauliņu sita, ka velnam galva pā(r)plīsa un vel(n)s iegāja rūkdams zemē. Nu tēvs teica muļķim, ka pie tā muļķa klēts esot akmins, un, kad viņš uz to akmini sitīšot vienreiz, tad viņš dabūšot sudraba drānas, kad divreiz, tad zelta, un kad trīsreiz, tad dimanta, un arī sudraba, zelta un dimanta zirgu varot no tā akmeņa dabūt. Labi.

Pēc kāda gada laika izsauca pa visu ķēniņa valsti: kas ķēniņa meitu gribot par sievu, lai ejot pie ķēniņa pils, tur esot liels glāžu kalns, tur tā meita esot; un, kas uz to kalnu uztiek, tas ķēniņa meitu dabūšot.

Tad muļķa brāļi arī gāja, bet muļķi tie nelaida līdz. Bet, tiklīdz gudrie bij projām, muļķis gāja pie akmiņa, piesita un dabūja sudraba zirgu un sudraba drānas. Nu muļķis uzjāja kalna augšā, nobučoja ķēniņa meitu un tūlīt jāja uz mājām, piesita pie akmiņa, un sudraba zirgs un sudraba drēbes pazuda.

Otrreiz aizjāja ar zelta zirgu zelta drānās.

Trešoreiz muļķis ar dimanta zirgu dimanta drānās nojāja un nobučoja ķēniņa meitu, un jāja atpakaļ; bet nu bij arī pats ķēniņš kalnā, un tas muļķim ar zelta skrotēm iešāva kājā. Muļķis daudz neko nemanīja, pārjāja mājās, atdeva savas dimanta drānas, dimanta zirgu akminim un gāja pie sava darba.

Bet nu pa visu valsti izmeklēja, kam zelta skrotes kājās. Arī pie muļķa brāļiem atnāca, izmeklēja tos, un, kad tiem nekā neatrada, tad prasīja: vai vēl kāds pie viņiem esot? Tie teica: vairāk neviens neesot, tikai tāds pelnu rušķis gan, lika atvest un meklēja: atrada muļķītim zelta skrotes kājās.

Un nu viņš apprecēja ķēniņa meitu, un tie dzīvoja laimīgi.

[http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr06/0601634.htm]


Kādu versti no Viesienas muižas ir Dārznīcas kalns. Tanī vietā, kur tagad kalns, vecos laikos bijusi grezna pils. Bet vienreiz – vai velns, vai kas – uzgāzis šai pilij kalnu virsū. Tā palicis ilgu laiku. Te vienu dienu kāds šejienietis gājis pār kalnu un piepēži ieraudzījis durvis. Gājis iekšā un atradis varenas istabas, pilnas ar naudu. Vecs, sirms vīrs turpat sēdējis un sargājis dārgumus. Viņš bijis itin laipns, vēl atļāvis ienācējam pagrābties no zelta un smaidīdams izvadījis laukā. Tikai šķiroties aplam cieši noteicis, lai neizpļāpājot nevienam, ko te redzējis. Labu laiku neteicis arī, bet otrā gadā izstāstījis taču citiem un vēl aizvedis līdz parādīt. Iegājuši, bet tagad sirmgalvis vairs nebijis tik laipns, tūliņ uzsaucis: „Tie citi, visi ārā, bet tu, pļāpa, paliec te!” Nelīdzējis nekas, bijis jāpaliek zemes apakšā, un nekad vairs neticis ārā. Kalnā esot arī savāds avotiņš, kurš nekad nerādoties, ja vairāk cilvēku kopā. Ja kāds atronot viņu un piespraužot zīmi, tad pa to laiku, kamēr citus atsaucot, no avotiņa ne vēsts vairs: kur palicis, kur ne; tikai zīme – tā gan stāvot, kur iedurta. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15H0502.htm]

 

Viens Gaiziņa kalna saimnieks reiz pamanījis, ka viņa raibā govs arvienu aizzogas kalna galā. Reiz atkal skrējis govij pakaļ un pamanījis, ka šī tur kaut ko spožu laiza. Apskatījies labi: sāls gabals. Nu tu brīnumi! – gājis pēc lāpstas un izracis lielu muskulu; bet dziļāk vēl bijis sāls nezin cik. Apkārtējie ļaudis saskrējuši pulkiem un nu rakuši, un rakuši sāli. Bet vienreiz gājis kara spēks pār kalnu un aizmetis izrakumus. No tā laika sāls neesot dabūjama.

[http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15H0503.htm]

 

No Vērenes uz rīta pusi atrodas kalns uz paša Ogres upes krasta. Kalns nav necik augstāks par Ogres līci – īsti no rīta puses tas ir ļoti slīps, tikai pret vakara pusi tas paceļas dažas pēdas augstāki par Ogres līci. Vecie stāsta, ka uz šā Kapara kalna viņos laikos zviedru ķēniņš sirdīgi esot kāvies ar saviem ienaidniekiem. Reiz muižas pārvaldnieks ar divi rīdziniekiem esot gājis šo kalnu pārmeklēt, bet neesot vairs pārnācis atpakaļ.

[http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15H0506.htm]

 

Netālu no Galgauskas muižas, pie vienas mājas atrodas Kapu kalns. Ļaudis stāsta, ka senos laikos pie šī kalna bijis neliels ezeriņš, bet pašā kalna galā esot bijusi liela bedre. Reiz, kad zviedri ar krieviem karojuši, tumšā naktī pie kalna sastapušies divi krievu kara pulki. Kā viens, tā otrs domājis, ka sastapis ienaidniekus. Sākusies briesmīga kauja, kur asinis straumēm plūdušas no kalna lejā, tā kā tuvējais ezeriņš pieplūdis asinīm un ūdens izskatījies gluži sarkans. Ezeriņš nevarējis paciest brāļu asinis, pacēlies gaisā un aizlaidies uz citu vietu, laikam uz Krievzemi. Abi kara pulki kāvušies līdz gaismai un tad tik redzējuši, ka pārskatījušies. Tagad tie, kas palikuši dzīvi, aprakuši kritušos lielajā bedrē, kalna galā. Tādēļ arī to kalnu esot nosaukuši par Kapu kalnu. Vēl tagad tur esot atrasti veci kara rīki un cilvēku kauli.

[http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15H0507.htm]

 

Kādas pāra verstis no Aizkraukles vecās pils uz augšu atrodas Daugavas krastā Aizkraukles muiža. Starp pili un muižu ir liels līdzenums. Šim līdzenumam vidū ir liels paaugstinājums: Krustu kalniņš. Še esot bijuši veci bruņinieku kapi, un tādēļ, ka bruņinieki, kristīgi ļaudis būdami, likuši saviem kapiem krustus virsū, tad no tiem kalniņš dabūjis vārdu: Krustu kalniņš. Tagad muižas labības šķūnis tur uzcelts. Šo labības šķūni māņticīgi ļaudis ieskata par lielu biedēkļu mājokli. Tālāki uz augšu, verstis sešas no vecās pils, abi Daugavas krasti tā Vidzemes, kā Kurzemes malā saiet līdz pašam ūdens līmenim. Šie krasti ir kokiem apauguši, un mazi kājceliņi noved pie pašas Daugavas. Šos celiņus nosauc par Asins celiņiem. Še reiz kauja bijusi – tāda, ka pa minētiem celiņiem asinis strāvām plūdušas, no kam celiņi dabūjuši šo nosaukumu. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15H0509.htm]

 

9 verstis no Smiltenes atrodas kalns, netālu no lielceļa pa labu roku, kad no Smiltenes uz Mēra muižu iet. Šo kalnu sauc par Naudas kalnu. Tai laikā, kad karš pa Vidzemi plosījies un bruņinieku pilis postītas, esot Gaujienas pils nauda ar septiņiem jūgu vēršiem uz Smilteni vesta, bet uz ceļa dabūjuši zināt, ka Smiltene jau ienaidnieku apsēsta, tad to turpat mežā ierakuši, kur viņa vēl tagad esot atrodama. Daži naudas kārīgi ļaudis mēģinājuši rakt, bet naudu atrast līdz šim nav izdevies. Uz kalna atrodas ļoti daudz akmeņu, lai gan daudzi ir arī aizvesti.

[http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15H0512.htm]

 

Netālu no Skaistkalnes uz Rīgas lielceļa atrodas neliels kalns. Tas atrodas mežā, un to sauc par Tabakas kalnu. Veci ļaudis stāsta par šo kalnu savādas lietas. Reiz viens vecs vīrs, drusku iereibis, nācis no Skaistkalnes miesta mājās. Nakts bijusi tumša, kā jau rudenī. Vīram bijis jāiet pār kalnu. Līdzko šis uzkāpis kalnā, redzot: viens glīti ģērbies kungs iznākot no meža un prasot, vai vīrs smēķējot. Vīrs, nabadziņš, nobijies un teicis: „Nē!” Domājis, ka kungs tad laidīs vaļā, bet maldījies. Velns tūliņ paņēmis vīru un sācis nest. Velns vīru nesis pa kalniem, pa lejām, līdz beidzot vīram sācis apnikt un tas pārmetis krustu. Velns to pamanījis un licies vēl ātrāk nest. Te uz reizi vīrs dzirdot no tālienes skaistu mūziku spēlējam. Vīrs domājis, ka nu jau ātri būs miests, bet nekā. Pēc neilga laika ieraugot caur bieziem krūmiem uguni spīdam. Iznākuši no meža un atradušies liela puķu dārza vidū. Tur ieraudzījuši lielu pili. Pils bijusi apgaismota tūkstošu ugunīm. Tur dzertas kāzas. Iegājuši iekšā lielā zālē. Zālē glīti ģērbti kungi, vidū stāvējusi sieviete. Tai šovakar dzertas kāzas. Dancots visu nakti bez atpūtas. No rīta vīrs atradies, uz tā paša kalna guļot, no kura velns to sācis nest. Vēlāk dabūjuši zināt, ka viena meita tai naktī pakārusies. Vīrs aizgājis uz mājām un redzēto pastāstījis citiem: kalnu iesaukuši par Tabakas kalnu.

[http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15H0537.htm]

 

Piļs kolns 

Treis versti nu Rēzeknis pilsātys, pa Viļānu ceļu, Ūzulmuižys pogostā ir vīns kolns, kurs saucās par Piļs kolnu. Iz tuo kolna naaug nikaida zuole, jis ir pavysam plyks. Apleik kolna aug daudz kūku: apsis un bārzi. Vaci ļauds stuosta, ka daudz godu tam atpakaļ iz ituo kolna beja vīna lela piļs un taipat bazneica. Tymā bazneicā beja bazneickungs, kurs ar taipat dzeivuoja tymā pilī. Tys bazneickungs dzeivuoja uz šuo pasauļa daudz godu un beja cīši Dīva baileigs un lyudze Dīvu ar vysu sovu sirdi. Cik tī laika puorguoja, itys bazneickungs suoka daudz grākuot, un pats Dīvs navarēja jau vairuok vērtīs uz juo nataisneibom. Vīnu godu taišņi uz Leldīnis dīnys nu leluos sastdīnis sazalasejās uz bazneicu daudz ļaužu nu vysu pušu. Taišņi divpadsmit stunžu naktī, kod bazneickungs pacēle krystu un aizdzīduoja: „Krvstus augšon cielīs, aleluja.” Tū pat minūtu pazacēle lels viejs un lels pārkiuņs, aizatreisē vysa zeme un bazneica ar vysim ļaudim, un tei piļs puorkryta caur zemi, un uz tuos vītys palyka plykums. dzaltoni smilkši. Ļauds stuosta, ka kas grib zynuot, ka rikteigi tī ir zam zemis bazneica, tys lai atīt iz tuo kolna taišņi zam Leldīnys sastdīn divpadsmit stuņdēs naktī, tod dzierdēs, kai tī zam zemis zam tuo kolna zvona zvoni, spielej vargani un dzīd ļauds.

[http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15H0539.htm]


Dzīvojis viens muižnieks, kurš savā prātā domājis, ka viņš ir tas gudrākais. Viņš salīdzis gleznotāju, lai viņa zālē uz sienas uzglezno skatu un lai tajā būtu redzama upe, kalns, aiz kalna ganās lopi. Gleznotājs uzgleznojis. Kungs apskatījies un teicis: „Labi jau būtu, kalns ir, upe ir, bet kur tad lopi?” Gleznotājs atteicis: „Bet, kungs, jūs jau teicāt, lai govis ganās aiz kalna, un tur viņas ir.”  [Latviešu tautas anekdotes 1960 : 31]

 

Palaidņi zēni mežā plosījušies. Viens saplēsis drēbes un nodomājis mājā kaut kā izmeloties. Mājās tēvs jautājis: „Kur tu savas drēbes saplēsi?” Dēls atbildējis: „Gāju ar zaķi skrieties!” Tēvs prasījis, kas tad vinnējis. Dēls atbildējis: „Pret kalnu zaķis mani noskrēja, bet no kalna uz leju es paspēlēju!”

[Latviešu tautas anekdotes 1960 : 341]


Latviešu tautas rotaļa „Apkārt kalnu ar līkumu”

Rotaļnieki nostājas dārziņā, daži – vidū. Dziedot visi iet pa apli, bet vidējie – pretējā virzienā. Piedziedājuma laikā vidū esošie uzlūdz rotaļniekus no dārziņa un griežas pārmaiņus labajos un kreisajos elkoņos. Vidū paliek uzlūgtie rotaļnieki, bet uzlūdzēji nostājas dārziņā.

Apkuort kolnu ar leikumu,

Apkuort kolnu ar leikumu,

Apkuort kolnu ar leikumu

Tautu dālu pavadēj’.

 

Trād rīd rād ralla, trād rīd rād ralla,

Trād rīd rād ralla, tautu dālu pavadēj’.

 

Škirūtīs’i mutes devu;

       Ej prūjom un atnuoc vēļ!

Uzlac saule, nūrīt saule

Ar tautīti runojūt.

Lai smejās’i, kam pateik,

Maņ ar sovu juorunoj. [..] [Muktupāvels 1989 : 48–49]

 

Apmetnes veidošanai senie balti visbiežāk izvēlējās atsevišķi stāvošus, grūti pieejamus kalnus, divām gravām norobežotus augstienes stūrus, paugurus ar abpus stāvām nogāzēm, kā arī salas un sēkļus ezeros. Šos dabīgos aizsargšķēršļus papildināja, uzberot zemes vaļņus, izrokot aizsarggrāvjus, uzceļot koka aizsargsienas. Nocietinājumu norobežotajā vietā tika celtas koka dzīvojamās un saimniecības ēkas. Nocietinātās dzīvesvietas laika gaitā kļuva sarežģītākas un pilnveidojās. Pilskalna iedzīvotāju skaits pieauga, bet aiz nocietinājuma vieta bija ierobežota, tādēļ daļa cilvēku savu dzīvesvietu iekārtoja apmetnē pilskalna pakājē. Briesmu gadījumā viņi varēja uzkāpt augšā pilskalnā un tur paslēpties. Vairākas no šādām nocietinātām apmetnēm vēlāk izauga visai lielas, aizņemot pat vairāk nekā 10 ha lielu platību un pamazām pārvēršoties par agrīnajām pilsētām.

[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/kultura/vesture/kultura/latvija/kullat1/teksts1.htm]

 

Kalns kā pagāniskā kulta vieta pazīstams visā Latvijā. Arheoloģiskie izrakumi Strazdes un Matkules baznīckalnā, atradumi Kombuļu Sauleskalnā un folkloras pieraksti par daudziem citiem kalniem liecina, ka tajos atradušās pagāniskās svētnīcas. Kulta kalns, ko apliecina nosaukumi – Elkus, Baznīcas, Svētais kalns, Sauleskalns un citi, bieži atrodas pilskalnu tiešā tuvumā. Parasti kulta kalni mākslīgi nav pārveidoti, tomēr Kurzemē nodalīts īpašs to veids: ar vairākiem koncentriskiem vaļņiem un grāvjiem apjozts kalns, kurā veda vairākas ieejas. Domājams, ka šāds kalns tika izmantots par tautas sapulču, tiesas un svētku vietu. Šķiet, ka lielākie un varenākie kulta kalni (Zilais kalns, Sauleskalns) bija cilts vai lielāka novada centrālā kulta vieta, mazākie kulta kalni bija novadu vai ciema kulta vietas. Pagaidām trūkst ziņu par kādām tempļveida izbūvēm Latvijas kulta kalnos. Folkloras, arheoloģijas un toponīmu materiāli apliecina vairāk par 600 kulta kalnu pastāvēšanu Latvijā. Liela to daļa tomēr saistīta ar kristietības viduslaiku kapelu, krustu un kapsētu vietām. [Mitoloģijas enciklopēdija 1994 : 190]



Ir māte mani mācījusi

 

Ir māte mani mācījusi:

Kā vieglāk kalnā nastu nest

Un pērkonlaikā krustu mest.

 

Ir māte mani mācījusi:

Ik bitei ziedos ceļu griezt,

Pie mātes bēdās vaigu spiest.

 

Ir māte mani mācījusi:

Par lauztu maizi Dievu lūgt,

Bez prieka puķi nenoplūkt. [Eglītis 1991 : 90]

 

 

Mūžam zili ir Latvijas kalni

 

Mūžam zili ir Latvijas kalni,

Mūžam nav miera zem Latvijas bērziem,

Mūžam raud kokle pār Latvijas kalniem.

Sasisti senču upuru trauki,

Miglā tīti dzimtenes lauki,

Zem sila sirmajiem zariem

Miera nav sentēvu gariem.

Mūžam baltās Daugavas krāces

Veļ caur klintīm sendienu stāstu,

Mūžam nerimst Daugavas krāces,

Mūžam nerimst varoņu gars.

Mūžam zili ir Latvijas kalni,

Mūžam nav miera zem Latvijas bērziem,

Mūžam raud kokle pār Latvijas kalniem. [Skalbe 1990 : 9]

 

 

***

 

Kā sniegi kalnu galotnēs

Lai mūžam balti būtu mēs.

 

Pirms saules jau tie iedegas

Un sārtā zeltā blāzmojas.

 

Kad lejas smaga krēsla klāj,

Vēl viņi kvēlot nenostāj.

 

Kaut bieži viņi dienvidos

Gaist zili baltos debešos,

 

Drīz tomēr miglas atstās tos

Un viņi sauli atstaros.

 

Kā sniegi kalnu galotnēs

Lai mūžam balti būtu mēs. [Jaunsudrabiņš 1985 : 243–244]

 

 

Vien vēji

 

Nesaprot kalni,

Ko vēlos gūt;

Nezina lejas,

Ko sirds man jūt.

Vien vēji izkaisa

Augstu mākoņos

Manas dvēseles sapņus

Visuskaistākos. [Jaunsudrabiņš 1985 : 213]

 

 

Kalnā kāpējs

 

… Tad kļūsi vientulīgāks gads pēc gada,

No tevis atšķelsies pēc drauga draugs,

Rets ceļotājs, kas būs tev dvēslē rada,

Un reta puķe, kas tev klintīs augs.

 

Tad zudīs arī tie, – un kalnu tālēs

Bez gala klusums sirdi tevim žņaugs;

Tev nebūs dusas atrast ledus gālēs:

 

Visapkārt tevi ledains vairogs segs,

Bet visas zemes ilgas krūtīs degs. [Rainis 1977 : 95]

 

 

Šīs dienas

I

 

Kas ir šīs dienas? Cieta kalnu klints,

Caur kuru jāizkaļas man pie tevis.

Neviens nevienu vēl nav atradis

Tā vienkārši, ne sevi citiem devis.

 

Ir kalns. Un kalnā divi kaļ un rok.

Ka pretī rok viens otram, viņiem liekas.

Ir akmens kalns. Un tajā divi rok.

Un kalna vidū viņiem jāsatiekas.

 

Es nezinu, kas viņiem licis cirst

Un virzienu kas tuneļiem tiem spraudis.

Bet cilvēks cērt un rok, un dzimst, un mirst,

Un mūža tuneļos pēc cita cits zūd ļaudis.

     [..]

 

III

 

Vēl tā var būt: šai kalnā cilvēks rok,

Bet otra cirtnis neatbild tā kaismei,

Un cilvēks aprimst izsīcis un plok,

Kad tikai sprīdis palicis līdz gaismai.

 

Viņš maldās tuneļos un tevi nesadzird,

Un necērt pretim tev, jau tevi meklēt stājis,

Un, kad tu viņu atrod, viņš vēl ir.

Un viņa nav. Nav sevi saglabājis. [Ziedonis 1983 : 313–314]

 

Kolni

Es naktī sapņuoju par kolnu,
Par teiru snīgu, soltu vieju.
Es sapņuoju, ka kolnā kuopu
I tyvuok zvaigznem, dabasim es teiku.

Es sapnī skatejūs iz leju,
I redzieju tī muojis, mežus, laukus.
I, kod es golvu augšup cieļu,
Tod redzieju es muokiuņus i vātru.

Kuo gribējuos maņ palikt tī pavysam
I lejā nanūkuopt nikod.
Bet, saulei lācūt, kolni zuda.
I pamūdūs es otkon īlejā. [Rancāne 2013 :
http://www.lakuga.lv/2013/02/26/isaklausut-doba-laurys-rancanis-dzeja/]


Kad tēvs nosvīdis un pietvīcis nonāca pēc pēdējā vezuma, tad arī visi cēlās. Prom no jaukās lejas. Jērus kā mazus bērnus uznesa nešus kalnā, lai pārāk nepiekūst.

Kalnā uzkāpušus sagrāba ass un skarbs vējš un krietni sapurināja. Te bij jauna pasaule. Tā atšķīrās kā grāmata, bezgala tāla un plaša, te atkal sarāvās šaura un maza; te atspulga varena un mirdzoša, izceldama kā viļņa galā baltas mājas, gaišzaļas birzes, tālus, tālus kalnus, te atkal satumsa zem liela, peldoša mākoņa, kas pārlaidās pār sauli, draudošs kā nezvērs. [Brigadere 1973 : 22]

 

Kairinošāks nekā mežs ir lielais lauku kalns, kura piekājē guļ mājas. Tam Annele vēl nav uzdrošinājusies tuvoties. Nevis tāpēc, ka tas būtu tik stāvs, ka nevarētu viņā uzkāpt. Skriešus vien tajā uzskrietu, vienā paņēmienā, bet bailīgā balss arvien ir brīdinājusi nekāpt.

Kad uzkāpšot pašā kalngalā, tad redzēšot tādas lietas, ka tūdaļ apstāšoties sirds. [Brigadere 1973 : 58]

 

Kāds cilvēks baltā kreklā un baltās biksēs staigā pa lauku.

„Vai tad tas vīrs tur ir tēvs?”

„Vai tad tu to nepazīsti?”

„Kāpēc viņš ir ataudzis atpakaļ? Viņš ir tikpat liels kā es.”

„Tas tāpēc, ka mēs stāvam kalnā, bet tēvs lejā. No kalna viss izskatās mazāks. Bet tas, kas stāv kalnā, izskatās lielāks.”

„Kāpēc tas tā?”

„Ko nu tev visu var izstāstīt!” [Brigadere 1973 : 72–73]

 

Milzis teica uz savu jaunāko brāli: „Paturi tu kalnu, es gribu paskatīties pasaulē.” Labi. Šis ir ar mieru. Un tā jaunākais brālis ņem kalnu uz pleciem un vecākais dodas pasaulē.

Visu mūžu viņš bij gulējis uz vēdera un turējis kalnu uz muguras tāpat kā viņa tēvs un tēvatēvs. Un nu viņš stāvēja klajā liels, kumpains un neveikls. Viņš vāji turējās uz kājām un brīnīdamies skatījās pasaulē. [Skalbe 1979 : 107]

 

Aklais lasa grāmatu, pieskardamies burtiem ar pirkstu galiem, – tā Jonatans lasīja Sventes kalnu, pieskaroties tikai ar kailajām kāju pēdām.

Uzmanīgi, smilšērkšķis!

Var iet droši, te sarkanā auzene, ciesa un vībotnes. Te sākas kāpu niedres un rets kāpu kviešu pudurītis starp tām. Tad stāvs un slidens kāpiens, tikai pārdesmit soļu pa gludu smilti, un Jonatans ir pašā Sventes virsotnē.

Melnkrantes ciems bija izvietojies Kuršu kāpās Sventes kalna tuvumā. Ciema mājas izmētātas gar ceļu virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem.

[Bels 1987 : 12]

 

Netālu no mājas bija izveidots tāds kā starpaplociņš ar izliektu muguru. Gluži par kalnu to kūkumu saukt nevarēja, bet, tā kā tuvumā neviens augstāks paugurs neatradās, tad „Kastaņās” aplociņu dēvēja par ragaviņu kalniņu, bet vēlāk sauca vienkārši par Kalnu. [Bels 1987 : 289]

 

Runa bija īsa, bet pret viņu vērsās televīzijas kameras un ap viņa galvu sniedzās radio mikrofoni, kad Dimda teica savus vārdus:

„Brīvās Amerikas debesis ir pār mums, un Amerikas zeme ap mums. Bet reizē mums visiem patīk apzināties un vēstīt, ka šinī brīdī zem mūsu kājām ir pašu brīvo latviešu kalns. Un tas ir tikai sākums. Mēs ticam visu Latvijas kalnu brīvības dienai. Dendīlonas latviešu vārdā un uzdevumā es iededzu šī baltā krusta mūžīgo uguni, kas dienās un naktīs nesīs piemiņas gaismu tiem, kuri, cilvēka tiesības sargājot, tika apsegti ar zemi Latvijā, Sibīrijā un citu pasaules lielceļu malās. [..] ”

Baltais krusts iemirdzējās zilo elektrības spuldžu atmirdzumā.

Mācītājs Eižens Druva sāka svētīšanas vārdus.

Viss ļaužu mežs Latviešu kalnā dunēja kopējā lūgšanā.

[Klīdzējs 1994 : 261]


 (Ļaudis stāv un gaida, dzirdama klusa runāšana. Sargi bīda nost no kalna un žoga.)

VIENS NO ĻAUDĪM LAUKUMĀ (uz kalnu rādīdams).

Spīd kā ledus saulē, nemaz nevar virsū skatīties!

KĀDS SAIMNIEKS.

Un kāds slidens! – Ak tad te nu būs visiem jākāpj augšā, lai dabūtu to karaļa meitu!

OTRAIS NO ĻAUDĪM.

Tev jau nebūs jākāpj; tev naudas diezgan, tu varēsi atpirkties no tā sloga.

SAIMNIEKS.

Areče! Es jau taisni gribēju kāpt, lai taptu par karaļa znotu.

PIRMAIS.

Nez vai tev pašam tik nau sieva mājās? Ko tā teiks, kad tu kāpsi pēc svešām princesēm?

KĀDS JAUNEKLIS.

Ak, cik skaists tas stikla kalns! Un tur augšā tā skaistākā princesīte!

NABADZĪGS VĪRS.

Kad jau nu ar reiz nonāktu lejā no augstā kalna tā princesīte, kura ir pati laimīte zemes virsū! Gaidām jau nu mēs, gaidām sen!

ĻAUDIS.

Gaidām sen, gaidām sen.

PIRMAIS.

Kad jau jel šodien kāds spētu uzkāpt tur! Kad šodien neuzkāpšot, tad jau mūžam nenākšot vairs ne princesīte, ne laimīte.

OTRAIS.

Ak, kalns tik stāvs un tik augsts! Kas tur var uzkāpt? Būs velta vien gaidīšana. Viss paliks pa vecam.

ĻAUDIS.

Būs! būs! nepaliks! [Rainis 1980 : 423–424]

 

MĀTE.

Zīle žubi gan pievīla

Ar ozola kodoliem,

Tautiets māti nepievīla

Ne mīļiem vārdiņiem.

 

ULDIS.

Grūt’ man bija kalnā kāpt,

Pret saulīti skatīties;

Grūt’ man bij’ tevi lūgt,

Tavu sirdi mīkstināt.

Riet’, saulīte, rietēdama,

Nelidini meža virsu, –

Dod, māmiņa, ja dodama,

Nekārdini daugaviešu!

Daugavieši ūdens vīri. [Rainis 1980 : 346–347]



Parādoties visā krāšņumā Šlīterē, senais jūras krasts atkal glīts no vaiga izceļas Medzes pagastā, gan ne tik stāvs un augsts, bet, uzkāpjot Spicajā kalnā (25 m vjl.), tomēr pāri mežiem redz kādus 6 km attālo jūru. Spicajā kalnā puikas, sasēduši zem valriekstu kokiem, dauza un ēd riekstus, bet kalna piekājē senā ledus ezera dibenā Rolands Dambis audzē Piemaskavas Čarlstonus, arbūzus, uz lauka, kā kartupeļus. Tas iepriecina tūristus, kuri, nebūdami redzējuši, ka kur citur Latvijā būtu arbūzu lauki, arbūzus izpērk. [Ziedonis, Ziedonis 2006 : 26]

 

Esot Nītaures, Amatas, Piebalgas apkārtnē, vēl ir vērts paklejot pa neskartajiem mežiem Amatas krastos, piemēram, no Skujenes līdz Doļu pilskalnam, tas atrodas valsts mežu teritorijā, turpat pretī – otrā Amatas krastā jau privātā teritorijā – ir t. s. Āža kalns, īpašniece Ilze Šulte rādīja Āža kalnā akmeņu krāvumus, kas reiz varētu būt bijusi kulta vieta, tāpat mēs redzējām no kalna upē ieripojušu akmeni ar īpatnējām iekaltām zīmēm. Te upē ir atrasts arī sudraba zvans, kas tad nonācis Skujenes baznīcā, bet padomju laikos atkal pazudis. Doļu pilskalns ir pētīts, tas ir valsts aizsardzībā, bet Āža kalnā arheologi neesot bijuši. Ilze stāstīja, ka te talkā nākuši Sērmūkšu skolasbērni, Āža muguru mazliet parakuši, un, kur roc, visur zem zemeskārtas tāds kā bruģis. [..] Nav izslēgts, ka Doļu kalns ir kalpojis kā pilskalns, bet Āža mugura kā svētkalns. Kādus trīs četrus kilometrus uz ziemeļrietumiem no Doļu kalna ir Vērša kalns (tur var iebraukt, nogriežoties mežā no Kosas–Ģikšu ceļa), tā ir tāda četrus kilometrus gara „vērša mugura”, kas stāv visādi citādi purvainu mežu vidū… [Ziedonis, Ziedonis 2006 : 229]

 

Ainavu tīkotājiem ir vērts doties arī uz Bākūžu kalnu. Redzējums no kalna ir pat iespaidīgāks nekā no Gaiziņa, arī slēpotājiem nobrauciens, izskatās, ir dullāks nekā no Golgātas. Patiesībā te ir trīs kalni – Laktas, Egļu un Bākūžu. Bākūzis ilgu laiku uzskatīts par sesto augstāko kalnu Latvijā               (272 m), bet [..] izmērīti apkārtējie kalni un atklājies ka tie visi ir augstāki. Bākūzis ir tikai 16. augstākā virsotne Latvijā. [Ziedonis, Ziedonis 2006 : 248]


Kalna mitoloģiskās funkcijas ir ļoti daudzpusīgas. Kalns ir pasaules koka transformācijas visplašāk izplatītais variants. Bieži kalns tiek uztverts kā pasaules tēls, Visuma modelis, kurā atspoguļojas visi galvenie kosmiskās uzbūves pamatelementi un parametri. Kalns atrodas pasaules centrā – tur, kur ir tās ass. Pasaules ass turpinājumu uz augšu (caur kalna virsotni) norāda Polārzvaigznes stāvoklis, bet tās turpinājums uz leju norāda vietu, kur atrodas ieeja ellē, apakšējā pasaulē. Kalna pamats atrodas uz „zemes nabas”. Nereti jēdzienus „kalns” un „koki” („meži”) izsaka vienas saknes vārdi. Pasaules kalns ir trīsdaļīgs. Tā virsotni apdzīvo dievi, zem kalna (vai tā apakšējā daļā) mīt ļaunie gari, kas pieder pie nāves valstības, bet kalna vidusdaļā, t. i., uz zemes, – cilvēku dzimums. Nereti mītos īpaši detalizētais pasaules kalna augšējās un apakšējās daļas apraksts savā struktūrā ir ļoti tuvs debesu un pazemes pasaules aprakstiem. Visklasiskākais tips ir milzīgais Meru (indiešu mitoloģijā) kalns hindu mitoloģijā un kosmogrāfijā. Tas atrodas zemes centrā zem Polārzvaigznes, un to ieskauj okeāns. Tā trīs virsotnēs – zelta, sudraba un dzelzs virsotnē – mājo Brahma, Višnu un Šiva vai (citā variantā) 33 dievi, kas veido panteonu, apakšā ir asuru valstība. Uz katra no četriem Meru apkārt esošajiem kalniem aug pa lielam kokam, kas norāda atbilstošu debespusi. Budisma tekstos līdzās Meru minēts arī Himavats (indiešu mitoloģijā; to dēvē par „kalnu valdnieku”, ko tathāgata lieto par spilvenu.

Pasaules kalna tēls parasti nav saistīts ar reālu kalnu pat tad, ja tāds ir, piemēram, altajiešu tautas mitoloģizējušas dažus reālus kalnus.

Vesela mītu sērija izskaidro divas savstarpēji saistītas mitologēmas: kalns – debesis un kalns – apakšējā pasaule. Kalns kā dievu atrašanās vieta ir viens no noturīgākajiem mitoloģijas motīviem,

Dievišķie personāži saistīti ar kalna virsotni (zemākā līmeņa personāži, piemēram, kalnu nimfas – oreādas vai vīlas – bieži attiecas uz kalnu vispār, bez kādas tā daļas diferenciācijas), bet negatīvie personāži (ļaunie gari, dažādi pazemes punduri, rūķi, uzvarētie briesmoņi, čūskas, pūķi, titāni) pieder pie paaudzes, kas vecāka par dieviem. Šie personāži parasti saistīti ar kalna apakšu, pat ar tā iekšieni, kas dziļumā aizstiepjas uz pazemes valstību. Šīs būtnes cilvēkam ir atklāti naidīgas (piemēram, troļļi), tās viņu ievilina un nogalina, izsauc zemestrīces, izvemj ugunīgu lavu; ir atbilstoša tipa oronīmi – Velna kalns, Septiņu sātanu kalni, Elles kalns. Kalns, kam piemīt šīs īpašības, ir saistāms ar motīvu par kalnu kā ieeju apakšējā pasaulē, tāpat arī ar tam paralēlu motīvu par kalnu kā ieeju augšējā pasaulē. Dažās pasakās un mītos abi šie motīvi ir apspēlēti vai nu atsevišķi (nolaišanās pazemē, akā, bedrē, alā vai uzkāpšana kalnā, kokā, pa kāpnēm, pa ķēdi, virvi), vai arī kopā. Ar to tad izskaidrojams alu kults, kas vairākās tradīcijās ir cieši saistīts ar kalna kultu.

Indoeiropiešu mītā pērkongrāvējs, kas atrodas uz kalna vai uz akmens klints, ar akmens ieroča palīdzību pieveic savu pretinieku (piemēram, čūsku), kas savukārt atrodas ielejā, nereti zem kalna (dažkārt pat uz kalna).

[Sagatavots pēc: Mitoloģijas enciklopēdija 1994 : 92–94]

 

Kalns ir pasaules garīgā virsotne un centrs, vieta, kur sastopas debesis un zeme; pārākuma, mūžības, šķīstības, stabilitātes, augšupejas un izaicinājuma simbols. Ticējums, ka kalnos mīt vai ierodas dievības, bija izplatīts zemēs ar augstiem kalniem, kuru virsotnes tītas mākoņos. Pret šādiem kalniem cilvēki izturējās ar godbijību un bailēm. Kalni asociējās ar nemirstīgajiem varoņiem, svētajiem praviešiem un dieviem. Svētie kalni var būt gan iedomāti, gan reāli.

Polārs kalns ir pasaules centrs un ass, izplešoties no virsotnes kā milzu apvērsts pasaules koks. Virsotni var uzskatīt gan par nabu, gan caurumu, gan vietu, kur beidzas laicīgā dzīve. Reizēm kalnā ir dobums, kur mīt nemirstīgie. Metaforiskie kalni parasti sastāv no vairākiem līmeņiem, attēlojot garīgās augšupejas stadijas. Psiholoģiskā aspektā uzkāpšana kalnā simbolizē lielu izaicinājumu un stadijas, kas jāiziet pašizziņas ceļā. Vertikālums kalnam piešķir vīrišķu simboliku. [Sagatavots pēc: Tresiders 2010 : 80]

 

Talsu pilsētas ģerbonis

Talsi pilsētas tiesības ieguva 1917. gadā. Talsu ģerboņa skice tapusi pēc K. Šprunka diplomprojekta. Jaunekļa paceltā roka ar zaļu vainagu virs Talsu pakalniem sagaida katru pilsētas ciemiņu, simbolizējot talsinieku viesmīlību. 1925. gada 31. oktobrī Valsts prezidents Jānis Čakste apstiprināja Talsu pilsētas ģerboni ar šādu aprakstu – zelta laukā zaļš kalns, no kura pacelta roka ar zaļu vainagu.

[Sagatavots pēc: http://www.talsitourism.lv/lv/kurp-doties/talsi/talsu-pilsetas-gerbona-stabs/]

 

Tukuma pilsētas ģerbonis

Apraksts: sudraba laukā zaļš kalns ar trim zaļām eglēm.

[Sagatavots pēc: http://gerboni.kulturaskarte.lv/emblem/details/20]  


Kalni (arī kalnājs) ir Zemes virsas daļa, kas paceļas virs apkārtējās teritorijas vismaz 1000 m vjl. un kam ir izteikta virsmas artikulācija. Kalnāju reljefam raksturīgas kalnu grēdas, kalnu grēdu mezgli, masīvi, sāngrēdas un to atzari, tektoniskās starpkalnu ieplakas, augsti pacelti līdzenumi jeb senās denudācijas virsas. Kalniem var būt spalvveida, režģveida, radiāls, zarots, kulisveida vai paralēls grēdu posmojums. Pēc Zemes garozas deformācijas īpatnībām izšķir kroku kalnus, cilu kalnus un kroku-cilu kalnus. Pēc vecuma izšķir jaunus kalnus un senus kalnus, un sīkāk tos iedala pēc sākotnējā veidošanās laika ģeosinklināļu joslās: prekembrija (arhaiskā un baikāliskā jeb rifejiskā), kaledoniskā, hercīnā, mezozojiskā, alpīnā krokojuma kalni. Kalnājus pēc to absolūtā augstuma iedala šādās grupās: paugurkalnes (absolūtais augstums 300–1000 m, formu relatīvais augstums līdz 100–300 m), zemie kalnāji jeb zemkalnes (1000–2000 m, 300–500 m), vidējaugstie kalnāji jeb vidējkalnes (2000–3000 m, 500–800 m), augstie kalnāji jeb augstkalnes (3000–5000 m, 800–1000 m), visaugstākie kalnāji (>5000 m, >1000 m). Kalnos veidojas īpatnējs klimats, kas izpaužas kalnu augstumjoslojumā. Dabas apstākļi kalnos ļoti atkarīgi no nogāžu ekspozīcijas. Kalnājos intensīvi noris tektoniskās kustības un denudācija. Kalni parasti veidojas tektoniski aktīvās Zemes garozas joslās, kur notiek zemestrīces un novērojams vulkānisms. Kalnāji rodas ģeosinklināļu attīstības noslēguma etapā. Pēc izcelsmes var būt tektoniski kalni (kroku, kroku-cilu, cilu kalni) ar ļoti lielu reljefa formu daudzveidību, vulkāniskie kalni, erozijas kalni un karsta kalni. Ceļoties Zemes garozai bez jaunas krokošanās, veidojas kalni ar noapaļotām virsotnēm. Eksogēno faktoru ietekmē kalnos notiek intensīva ūdenserozija, ledāju darbība, nogāžu procesi un dēdēšana. Gravitācijas spēka ietekmē kalnos veidojas lavīnas, nobiras, nogruvumi, noslīdeņi, noplūdeņi un seljes. [Ancāne 2000 : 120–121]

 

Kalniene ir plašs tektoniski pacelts apgabals, kurā kalnu grēdas un atsevišķi kalni mijas ar augstiem līdzenumiem un plakanām ieplakām.  [Ancāne 2000 : 121]

 

Kalnu augsnes veidojas kalnu rajonos. Atšķirībā no līdzenuma augsnēm kalnu augšņu veidošanās procesos liela nozīme ir kalna nogāžu ekspozīcijai un slīpumam, valdošajiem vējiem, erozijas un denudācijas intensitātei, augsnes masas slīdēšanai pa nogāzēm. Parasti kalnos veidojas plāna, nevienlaidu un šķembaina ūdenscaurlaidīga augsnes sega. Kalnu augšņu tipi mainās atkarībā no vietas augstuma un ģeogrāfiskā stāvokļa. Izšķir kalnu tundras augsnes, kalnu pļavu augsnes, kalnu mežu augsnes un kalnu stepes augsnes.

[Ancāne 2000 : 121–122]

 

Kalnu grēda ir kalnāja sastāvdaļa. Tā ir lineāri izstiepta vai lokveidā izliekta pozitīva reljefa forma, kuru norobežo pretējos virzienos vērstas nogāzes. Grēdu augstumu un formu nosaka kalnu attīstības īpatnības, iežu saguluma apstākļi un sastāvs. Grēdām var būt arī atzarojumi.

[Ancāne 2000 : 122]

 

Kalnu-ieleju vējš ir viens no vietējiem vējiem, kas rodas, atšķirīgi sasilstot un atdziestot Zemes virsai kalnos un ielejās. Vējam ir diennakts ritms – dienā vējš pūš no ielejas pa kalnu nogāzi uz augšu, bet naktī – pretējā virzienā. Dienā ielejas un kalnu nogāzes sasilst vairāk un gaiss virs tām ir siltāks nekā gaiss kalnu virsotnē vai brīvā atmosfērā. Gaisa masas no ielejas virzās augšup pa kalna nogāzi. Veidojas ielejas vējš. Naktī, nogāzēm atdziestot, atdziest arī gaiss, tas kļūst smagāks un slīd pa nogāzi uz ieleju – pūš kalnu vējš. Kalnu-ieleju vēji pūš Alpos, Kaukāzā, Pamirā un citos kalnājos, īpaši siltajā gadalaikā.

Kalnu ledāji ir daudz mazāki nekā segledāji. To formu nosaka ledāja aizņemtās reljefa formas, bet kustību – gultnes slīpums. [..] Kalnu ledājus pēc to novietojuma var iedalīt trīs lielās grupās: virsotņu, nogāžu un ieleju ledāji. Sākoties kalnu apledojumam, vispirms veidojas virsotņu un nogāžu ledāji. Kalnu ledāji izplatīti visos augstākajos kalnos. Lielākie kalnu ledāji atrodas Kordiljeros, Aļaskā, Himalajos, Karakorumā, Pamirā, Tjanšanā un Alpos. Garākais kalnu ledājs ir Beringa šļūdonis Aļaskā. Kalnu ledāji plūst ar ātrumu no dažiem (mazie ledāji) līdz dažiem simtiem (lielie ledāji) metru  gadā. [Ancāne 2000 : 122]

 

    Kalnu masīvs ir atsevišķa vāji saposmota, pacelta kalnāja daļa, kurai ar kalnāju ir kopēja pamatne, bet kura no pārējā kalnāja krasi atdalīta ar dziļām tektoniskām vai erozijas procesu radītām ielejām. Kalnu masīva platums parasti ir gandrīz vienāds ar tā garumu. Tam ir tektoniska, intruzīva vai vulkāniska izcelsme. Kalnu masīvi ir Himalajos, Pamirā, Āfrikā (Kilimandžāro), Kaukāzā (Elbruss), Karpatos (Tatri) un daudzos citos kalnājos.

         [Ancāne 2000 : 122–123]                                

 

    Kalnu upes ir straujas un plūst pa šaurām, klinšainām, vāji izveidotām ielejām. Upes nav dziļas, ir mazlīkumainas, dziļāko un seklāko vietu mijā nav vērojama likumsakarība. Šīm upēm raksturīga izteikta dziļumerozija, ko kavē apvidus ģeoloģiskā uzbūve un dažādas noturības iežu mija. Kalnu upēs ir daudz krāču un ūdenskritumu. Upēm ir liels kritums, ātrā straume spēj pārvietot pat lielus akmeņus. Visas kalnu upes nav vienādas. Upēm, kas tek starp kalnu grēdām, ir plašākas ielejas un mazāks straumes ātrums. Upēm, kas šķērso kalnu grēdas, ielejas veido kanjonu vai aizu. Atsevišķos tecējuma posmos kalnu upe var līdzināties līdzenuma upei. [Ancāne 2000 : 123]

 

    Kalnzeme ir plašs Zemes virsas apgabals, ko veido plakankalnes, kalnu grēdas, masīvi, plašas kalnienes un ielejas. Reljefa dažādie elementi veidojušies viena tektoniskā cikla laikā. Kalnzeme stiepjas vairāku tūkst. km garumā, un tai raksturīgas lielas augstuma svārstības. Kalnzemes sīkāk iedala kalnu sistēmās. Kalnu sistēma ir kalnu grēdu sakopojums ar līdzīgu izcelsmi un ģeoloģiskās attīstības vēsturi. Kalnzemē izšķir kalnu mezglus, kas veidojas divu vai vairāku kalnu grēdu krustojumos. Parasti kalnu mezgls ir augsts un grūti pieejams. Piem., D-Sibīrijas kalnzemē izdala Altaja, Sajānu un citas kalnu sistēmas. Stingru robežu starp kalnzemi un kalnu sistēmu nevar noteikt. Nereti abus terminus lieto arī kā sinonīmus. [Ancāne 2000 : 123]

 

Latvijas pilskalni ir aizvēstures pieminekļi. Vārds „pilskalns” apzīmē gan kalnus, kuros uzbūvētas vācu krustnešu pilis viduslaikos un muižu pilis vēlākos laikos, gan tādus mākslīgi vairāk vai mazāk pārveidotus kalnus, kas raksturo vietējo ļaužu dzīvi viņu koka pilīs pirms vācu krustnešu iekarojumiem. Pilskalns – tā ir materiāla liecība kādreizējās koka pils pastāvēšanai.

Latvijas pilskalniem raksturīgas vairākas pazīmes. Parasti pilskalnam ir īpaši izbūvētas vai terasētas nogāzes un mākslīgi izlīdzināta virsma jeb plakums, kur celtas dzīvojamās, saimniecības un aizsardzības būves. Svarīgākais bija, lai kalna dabīgās nogāzes būtu pēc iespējas augstākas un stāvākas.

Par pilskalnu liecina arī kalna atrašanās pilskalnam izdevīgā vietā, aku vai ūdens uzkrāšanas vietu paliekas, raksturīgi nosaukumi un teikas.

Agrākie pilskalni izveidoti I  g. t. p. m. ē. sākumā vai nedaudz agrāk. Tad Latvijas teritorijā dzīvoja gan baltu, gan somugru ciltis. Dažādu ļaužu grupu mijiedarbība bija visai daudzveidīga, iespējams, tai bija arī militārs raksturs.

Vācu krustneši vairākas savas pilis 13. gadsimtā nevis mūrēja, bet būvēja no koka. Kalni, kur šīs vācu koka pilis atradās, pēc sava veida ir līdzīgi maztautu pilskalniem. Visas Latvijas senākās pilsētas ir veidojušās ap pilskalniem vai pie tiem. Dažkārt, pilsētai augot, senais pilskalns ticis nopostīts. Tā, piemēram, pie lībiešu Rīgas vietas, tā sauktajā Senajā kalnā – tagadējās Esplanādes vietā –, liekas, atradies pilskalns, kas norakts un gājis zudumā jau relatīvi jaunākos laikos.

[Sagatavots pēc: Urtāns, Pīgozne, Treija, Vītola 2008 : 3–4]



J. Valters Ciems kalnos.

[Valters 1978 : 113]

 

J. Valters Kalnraktuves.

[Valters 1978 : 135]

 

J. Valters Kalnu ciemats.

[Valters 1978 : 137]


K. Beļavskis Ozols pie Morisonkalna.

V. Baida No Rēķu kalna.

B. Delle Torņakalns.

B. Delle Āgenskalns.

A. Dzenis Oliņkalns.

J. Jaunsudrabiņš Kaukāzs.

P. Kundziņš Skats uz Cēsīm no Karātavu kalna.

E. Metuzāls Skats no Kapri.

A. Strauja Senā pils kalnos.

I. Jurova Mazās Kalna ielas miers.

A. Lesīte Kalni.


 

 

D. Vīgnere Kalns (grafika).

 

J. Ruņģis Krūmiņu kalns.


Ložmetējkalns

1926. gadā kritušajiem latviešu un krievu karavīriem Rīgas–Kalnciema šosejas malā (32. kilometrā) uzcelts piemineklis (pēc K. Celmiņa meta). Pēc 1991. gada Ložmetējkalnā strēlnieku pulku pozīciju vietās uzstādīti atsevišķi piemiņas akmeņi.

 [Sagatavots pēc: https://www.letonika.lv/groups/?cid=31900&r=2&lid=31900&q=&h=0]

 

Piemineklis Ložmetējkalnā.

[http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/18562/]

 

Tautasdziesmu parka izveide

Turaidā 1985. gadā izveidots Tautasdziesmu parks – Dainu kalns un Dziesmu dārzs, kurā izvietotas 26 skulptūras.

Dainu kalna un Dziesmu dārza izveides darbu ir īstenojis tēlnieks Indulis Ranka, idejas autore un darba grupas vadītāja Anna Jurkāne, arhitekti Jānis Rozentāls, Ilgvars Batrags, labiekārtošanas darbu speciālisti Aivars Irbe un Rūta Brice, kā arī simtiem talcinieku no visas Latvijas.

 Dainu kalnu Turaidā atklāja, sagaidot folklorista Krišjāņa Barona 150. dzimšanas dienu, ar tautasdziesmu „Stāvēju, dziedāju augstajā kalnā”. Tautas atmiņā šī diena palikusi kā tautasdziesmas Lielā diena Dainu kalnā. Dzejnieks Jānis Peters atklāšanas brīdī teica: „Tik augstā kalnā latviešu tautasdziesma visos šajos gadsimtos vēl nav gavilējusi. Mūsu tautas gandarījuma kalnā.” Iesākumā tajā bija izvietotas 15 tēlnieka Induļa Rankas skulptūras.

1996. gadā Dainu kalns tika iekļauts Pasaules skulptūru dārzu un parku sarakstā Vašingtonā.

[Sagatavots pēc: http://www.turaida-muzejs.lv/about/tautasdziesmu-parks/tautasdziesmu-parks/]

 

Tautasdziesmu parka skulptūras

Dainu kalnā Turaidā izvietotas 26 skulptūras. Parka sākumā ir skulptūra „Dziedot dzimu, dziedot augu…” Dziesma palīdz padarīt darbus, dziesma stiprina, kad ir sūra diena, dziesma ielīksmo, kad sirds ir pagurusi.

 

Skulptūra „Šī Saule – Viņsaule” ir veltījums iepriekšējām paaudzēm, kas pielocījušas bagātu dziesmu pūru un caur mantojumu kultūrtelpā dalās uzkrātajā pieredzē.

Skulptūra „Neguli, saulīte, ābeļu dārzā” atrodas kalna augstākajā vietā. Skulptūrā atveidota tautasdziesmās izteiktā doma par saules devīgumu un mīļumu. Saule kā dzīvības, gaismas un siltuma simbols mudina cilvēkus celties, doties savās ikdienas gaitās un darbos.

Sešus metrus augstā skulptūra „Austras koks” atrodas vienā no stāvākajām Dziesmu dārza nogāzēm. Austras koks – neparasts koks, sapņu koks, visu mūžu meklētais, tomēr neatrastais brīnums. Austras koks ir latviešu tautas mūžam meklētais vienotības sapnis. Tas apvieno pagātni, tagadni, nākotni un simbolizē vērtību pārmantojamību.

Skulptūras „Dziesmas tēvs” pamatnē ir pūra lāde, kurā simboliski sakrāts bagāts dziesmu pūrs – tik liels, ka „Trīs dieniņas izdziedāju, Ne vāciņu nepacēlu”.


Skulptūra „Bij’ manam kumeļam” cildina darba tikumu un veltīta zirgam – latviešu zemnieka labākajam palīgam.


Kāpjot pa pakāpieniem Dainu kalnā, ikvienu sagaida skulptūra „Bitenieka līgaviņa”, kurā iemiesota alegoriska līdzība – kā bites no malu malām sanes stropā medu, tāpat no visiem Latvijas novadiem saplūst tautasdziesmas folkloras pētnieka Krišjāņa Barona Dainu skapī. Kā medus ir bišu darba augļi, kas smaržīgām lāsēm stiegro no rāmīša, tā dziesmas dod prieku un saldmi ikdienas gaitās un svētkos.


Pie skulptūras „Mākonītis” sākas Krišjāņa Barona taka, kas ved no Dainu kalna lejā uz Gaujas senleju. Takas garums ir 300 metri, tās pakājē novietota skulptūra ar uzrakstu „Dainu kalns”.

[Sagatavots pēc: http://www.turaida-muzejs.lv/about/tautasdziesmu-parks/indulis-ranka/]

 

Kristus Karaļa kalns

Kristus Karaļa skulptūru parka projekta autore ir Anita Kazaka (SIA „Baltezers”). Aglonas skulptūru parks tiek veidots pateicībā Dievam, Jēzum Kristum kā garīga vieta, kur cilvēkiem smelties dvēseliskas vērtības. Skulptūru parks attēlo cilvēces vēsturi no Ādama līdz mūsu dienām saskaņā ar Derību. Kalnā un tā apkārtnē ir uzstādītas vairāk nekā 160 dažādas skulptūras un to kompozīcijas. Kopā ar dārziem, mākslīgajiem dīķiem un salām skulptūru parks aizņem 20 ha lielu platību. Skulptūru parka tapšanas autori ir Ēriks Delpers un Jānis Stupāns. Skulptūru parkā ir izveidoti skaisti dekoratīvie dārzi no 2500 dažādiem augiem. Parka teritorijā iestādīti arī 120 ozoli un 130 augļu koki.

Jau sen šo kalnu dēvējuši par Karaļa kalnu. Līdz 2006. gada septembrim kalnam apkārt bija tikai pļavas un labības lauki. Iesākumā vieta bija bez ceļiem un aizaugusi.

 [Sagatavots pēc: http://mantojumsuzmonetas.lv/index.php/lv/latvijas-kolekcijas-montas/aglona/55-kristus-karala-kalns]

 

Piemineklis „Sudrabkalniņš” tapis no 1934. līdz 1937. gadam pēc tēlnieka K. Zāles un arhitekta E. Štālberga veidota projekta. Tā ir piemiņas vieta 6. Rīgas pulka karavīriem, kas cīnījās pret Bermontu. 1919. gada novembrī šajā vietā pie Anniņmuižas un Nordeķu robežas pret Bermonta armijas skaitlisku pārspēku devās Rīgas 6. kājnieku pulka cīnītāji. Te atrodas arī bronzas plāksne ar 54 karavīru vārdiem, uzvārdiem un dienesta pakāpēm, kā arī pulka krūšu nozīme. [Sagatavots pēc: http://www.citariga.lv/lat/imanta/kultura/]

 
 


Projektā „Nacionālā mantojuma kolekcijas suvenīrmonēta” ir izdotas monētas „Baznīcu kalns” un „Kristus Karaļa kalns”. Monētas reverss ir vienots visām Latvijas monētām kolekcijā:

   

No 2006. gada līdz 2016. gadam    No 2017. gada                

Monētas materiāls: vara, niķeļa un cinka sakausējums, izturīgs pret koroziju.
Monētas diametrs: 31,00 mm
Monētas biezums: 2,25 mm
Monētas šķautne: rievota

[Sagatavots pēc: http://mantojumsuzmonetas.lv/]

 

Baznīcu kalns


Monētas „Baznīcu kalns” dizainere ir Līga Čible.

Baznīcu kalns – vieta Daugavpilī, kur līdzās atrodas četru konfesiju dievnami. Mārtiņa Lutera katedrāle uzcelta 1893. gadā pēc arhitekta V. Neimaņa projekta. Dievmātes Romas katoļu baznīca uzcelta 1905. gadā, tajā 1909. gadā uzstādītas poļu meistara Ādolfa Homana ērģeles. Svēto mocekļu Borisa un Gļeba pareizticīgo katedrāle uzbūvēta 1905. gadā kā Dinaburgas garnizona baznīca. Jaunbūves vecticībnieku draudzes Augšāmcelšanās, Dievmātes Piedzimšanas un Svētītāja Nikolas dievnamu būvēja laika posmā no 1908. līdz 1928. gadam.

[Sagatavots pēc: http://www.mantojumsuzmonetas.lv/index.php/lv/latvijas-kolekcijas-montas/daugavpils/17-bazncu-kalns]

 

Kristus Karaļa kalns


Ir izdota suvenīrmonēta, kas veltīta Aglonas Kristus Karaļa kalnam, kurā izveidots skulptūru parks. Tas veidots kā garīga vieta, kur cilvēkiem smelties dvēseliskas vērtības.

 [Sagatavots pēc: http://mantojumsuzmonetas.lv/index.php/lv/latvijas-kolekcijas-montas/aglona/55-kristus-karala-kalns]

 


 



Dokumentālā filma Ar Elbrusu sirdī (2007). Režisors B. Šulcs.

Dokumentālā filma Kam kalnu, kam pakalnu nest (1987). Režisore B. Veldre.

Dokumentālā filma Vīrs kalna virsotnē (2003). Režisors A. Freimanis.

Filma Notikums kalnos (1976). Režisors A. Pjatkins.

Spēlfilma Ozolkalnu suns (2007). Režisore A. Zoldnere.

Filma Senie Latvijas pilskalni (1977). Režisors A. Akmeņlauks.


Dziesma Kalniem pāri. J. Aišpura vārdi un mūzika, izpilda grupa „The Sound Poets”.

 

Dziesma Ripoja akmens. G. Rača vārdi, J. Strazda mūzika, izpilda A. Ērglis.

 

Dziesma Kur milzu kalni liekas mazi. R. Kaupera vārdi, „Prāta vētras” mūzika, izpilda grupa „Prāta vētra”.

 

Dziesma Pār tāliem kalniem. K. Jēkabsona vārdi, H. Stengrevica mūzika, izpilda H. Stengrevics un L. Ligere-Stengrevica.

 

Dziesma Kā sniegi kalnu galotnēs. J. Jaunsudrabiņa vārdi, P. Barisona mūzika, izpilda E. Dārziņa zēnu koris.

 

Dziesma Mūžam zili ir Latvijas kalni. K. Skalbes vārdi, E. Dārziņa mūzika, izpilda Dziesmu svētku kopkoris.

 

Dziesma Kalnā. G. Rača vārdi, I. Fomina mūzika, izpilda I. Fomins.





Ložmetēju kalns.

 

Alūksne Tempļa kalns.

 


Engure Engures Marijas kalns.

 


Sabile Vīna kalns.

 


Salaca pie Skaņā kalna.

 


Mežotne Viestura kalns.

 


Baldone Morisona kalns.

 


Dēliņkalns.

 


Kombuļu pagasts Saules kalns.

 


Gaiziņkalns.

 


Kalni Norvēģijas pievakarē. Foto L. Garančs.


Sniegotie kalni. Foto L. Garančs.


Latvijas pakalni. Foto Dz. Knohenfelde.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 



Latvijas augstākie kalni

Latvijā nav augstu kalnu: līdz 100 m virs jūras līmeņa atrodas 57,0 % valsts teritorijas; no 100 līdz 200 m – 40,5 % valsts teritorijas; augstāk par       200 m – 2,5 % valsts teritorijas.

 

10 augstākie Latvijas kalni

Vieta

Kalna nosaukums

Absolūtais augstums (m) virs jūras līmeņa

Augstiene un pauguraine

Novads,

pagasts

1.

Gaiziņkalns

311,6

Vidzemes augstiene, Vestienas pauguraine

Madonas novada

Bērzaunes pagasts

2.

Sirdskalns

296,8

Vidzemes augstiene, Vestienas pauguraine

Madonas novada Vestienas pagasts

3.

Lielais Liepukalns

289,3

Latgales augstiene, Rāznavas pauguraine

Rēzeknes novada Kaunatas pagasts

4.

Abrienas kalns

287,3

Vidzemes augstiene, Vestienas pauguraine

Madonas novada Bērzaunes pagasts

5.

Dzierkaļu kalns

286,3

Latgales augstiene, Rāznavas pauguraine

Rēzeknes novada Kaunatas pagasts

6.

Nesaules kalns

284,2

Vidzemes augstiene, Vestienas pauguraine

Madonas novada

Aronas

pagasts

7.

Mazais Gaiziņkalns

283,6

Vidzemes augstiene, Vestienas pauguraine

Madonas novada Bērzaunes pagasts

8.

Kelēnu kalns

283,4

Vidzemes augstiene, Vestienas pauguraine

Madonas novada Vestienas pagasts

9.

Dravēnu kalns

282,7

Vidzemes augstiene, Vestienas pauguraine

Madonas novada Vestienas pagasts

10.

Bolēnu kalns

282,5

Vidzemes augstiene, Vestienas pauguraine

Madonas novada Bērzaunes pagasts

[Sagatavots pēc: http://neogeo.lv/?p=17226]

 

Pasaules lielākie kalnāji

Nosaukums, atrašanās vieta

Garums (km)

Augstākā virsotne

 (m vjl.)

Himalaji, D-Āzija

2400

Džomolungma

(Everests) (8848)

Karakorums, Centrālāzija

500

Čogori (K2, Dapsanga; 8611)

Kuņluņs, Centrālāzija

2700

Muztags (7723)

Hindukušs, Centrālāzija

Pamirs, Centrālāzija

800

Tiričmirs (7690)

 

Ismaila Samani smaile (7495)

Tjanšans, Centrālāzija

2500

Žengisa smaile (7439)

Andi, D-Amerika

9000

Akonkagva (6959)

Kordiljeri, Z-Amerika

7000

Makinlijs (6194)

Lielais Kaukāzs,

R-Āzija

1100

Elbruss (5642)

Elsvērta kalni, Antarktīda

700

Vinsona masīvs (5140)

Alpi, Eiropa

1200

Monblāns (4807)

Transantarktīdas kalni, Antarktīda

4000

Kērkpatrika kalns (4528)

Altajs, Centrālāzija

2000

Beluha (4506)

Klinšu kalni,

Z-Amerika

3200

Elberta kalns (4399)

[Sagatavots pēc: Ancāne 2000 : 120]

 

2017. gada ģeovieta – Dzerkaļu kalns Latgalē

Biedrība „Ziemeļvidzemes ģeoparks” katru gadu piešķir Gada ģeovietas nosaukumu kādam objektam, lai pievērstu sabiedrības uzmanību Latvijas īpašajiem ģeoloģiskajiem veidojumiem, sniedz par tiem informāciju, rosina vietas apzināšanu un izpēti, pievērš sabiedrības uzmanību līdz šim maz novērtētam dabas veidojumam.

Par „Gada ģeovietu 2017” izvēlēts Dzerkaļu (Dzierkaļu) kalns, kas atrodas Latgalē, Rēzeknes novadā, Kaunatas pagastā, Rāznas Nacionālajā parkā. Dzerkaļu kalns ir īpašs ar to, ka tam ir ļoti augsta un stāva reljefa forma. Tas ir novietojies Latgales augstienes augstākajā daļā, aptuveni 720 metrus uz ziemeļaustrumiem no Lielā Liepukalna.

Dzerkaļu kalns ir samērā augsts – 286,3 metri virs jūras līmeņa. Tas ir trīs metrus zemāks par blakusesošo Lielo Liepukalnu – pēc būtības tā dvīņubrālis, bet ar plašāku un līdzenāku virsotnes daļu.

Dzerkaļu kalns ir veidojies leduslaikmeta šļūdoņa un tā kušanas ūdeņu iedarbē pirms 13–15 tūkstošiem gadu. Lielpaugura pamatu veido zemledāja apstākļos sabīdīti un sakrokoti morēnas mālsmilts nogulumi. Viss Dzerkaļu kalns ir apaudzis ar mežu. Stāvo nogāžu dēļ nokļūšana Dzerkaļu kalna virsotnē nav viegla. Kalna pakājē ir daudz laukakmeņu,

[Sagatavots pēc: www.lsm.lv/raksts/dzive…/2017.-gada-geovieta–dzerkalu-kalns-latgale.a219952/]

 

Gaiziņkalns ir Latvijas augstākais kalns. Tas stiepjas apmēram 1 km garumā un 650 m platumā.  Gaiziņa vārds cēlies no vārda Gaiszinis, jo kalns arvien tiek uzskatīts par drošu laika pareģotāju. Ja tas tinas miglā vai no tā ceļas miglaina dūmaka, tad ne vēlāk kā trešajā dienā gadāmi nokrišņi. Kalna virsotnē atrodas 8 kanšu betona stabs ar krustiņu uz tā. Tas ir reperis – augstuma atzīme jeb piesaiste ģeodēziskajiem uzmērījumiem. 

Romantiskākā Gaiziņa nogāze Dāmu paradīze savu nosaukumu ieguvusi, pateicoties tam, ka jau no seniem laikiem šo terasveidīgo kalna pusi bija iecienījušas daiļā dzimuma slēpotājas. Skatoties pār Dāmu paradīzes nogāzi, paveras skats uz Blāžu kalnu, aiz kura pacēlušies Bolēnu un Tomēnu pakalni. Skatoties pār Rietumu nogāzi, tālumā redzams Vestienas ciemats, bet kalna ielejā starp koku puduriem – Avošiņa ezeriņš. Senāk, kad Gaiziņa virsotnē koki vēl nebija sakuplojuši, skaidrā laikā varējis saredzēt sešu baznīcu torņus: Ērgļos, Vestienā, Bērzaunē, Kalsnavā, Lazdonā un pat Cesvainē, bet ziemas vakaros –sveču liesmas deviņu pagastu māju logos. Gaiziņkalna saulrieta pusē atrodas Mazā Golgāta nogāze. Raugoties tālumā pār Mazā Golgāta nogāzi, var redzēt Talejas ezeru ar lielo Velnakmeni un otro Latvijas augstāko pauguru –Sirdskalnu. Golgāts – ziemeļu puses nogāze, kura vissenāk tikusi izmantota slēpošanas priekiem. Pirmais bugelis jeb pacēlājs Golgātā uzstādīts 1965. gadā, bet līdz tam slēpot gribētāji kalnā tikuši paši saviem spēkiem. Un ne jau tikai kalnā, arī uz pašu Gaiziņu agrāk ticis mērots ceļš ar kājām vai slēpēm no 20 km apkārtnes.

Kalna pakājē redzamais Viešūra ezers ir apkārtnē pazīstams ar vairākiem nosaukumiem: Kaķīša, Vēžu vai pat Devēnas ezers. Tā platība ir 166 ha, bet vidējais dziļums ir apmēram 10 m. Ezera dibens esot ļoti nelīdzens, tajā esot vismaz 4 augstienes, kurām katrai dots savs nosaukums. Ļaudis zina stāstīt, ka ar Gaiziņkalnu varētu aizbērt tikai pusi no Viešūra ezera.

[Sagatavots pēc: http://www.visitmadona.lv/lv/daba?7]

 

Video: Gaiziņkalna apkārtnes stāsti 1. daļa.

[https://www.youtube.com/watch?v=dRfDQjC0wls&feature=youtu.be]

 

Sabiles Vīna kalns ir Sabiles simbols. Tas ierakstīts arī Ginesa rekordu grāmatā kā vīna dārzs, kas atrodas vistālāk uz ziemeļiem. 34 metrus augstajā nogāzē 1,5 hektāru platībā aug aptuveni 25 dažādu šķirņu vīnogas. Blakus vīnogu stādiem Vīna kalnā aug arī tādi eksotiski augi kā persiki, aprikozes, valrieksti.

[Sagatavots pēc: http://www.latvia.travel/lv/apskates-vieta/sabiles-pilseta]

 

Video: Rīgas kalni: kas atrodas to iekšienē?

[https://www.youtube.com/watch?v=MvlMeDWYZQI]

 

Video: Lielais Liepu kalns.

[https://www.youtube.com/watch?v=TuaP24qec1E]

 

Ē. Delpera video: Kristus Karaļa kalns.

[http://agkk.lv/]

 

Varbūt – Rīgas kalni?

1786. gadā Rīgas pilsētas policijas novada robežās iekļāva daļu Āgenskalna. 1828. gadā tajās iekļāva arī teritoriju ap tagadējo Mazo Nometņu un Mārupes ielu. Nosaukumu šim Pārdaugavas rajonam devusi kādreizējā Āgenskalna muižiņa, kas piederējusi zemes īpašniekam H. fon Hāgenam. 19. gs. muižiņa piederējusi Švarcu ģimenei un kopš tā laika saukta par Švarcmuižu, bet Āgenskalna nosaukums saglabājies plašākam Pārdaugavas rajonam starp Torņakalnu un Zasulauku. Āgenskalnā šobrīd saglabājies Pārdaugavas senākais (18., 19. gs.) vienlaidus apbūves rajons ar seno ielu tīklu. 1958.–1962. g. Melnsila ielas apkaimē izbūvēts brīva plānojuma tipveida dzīvojamās apbūves mikrorajons Āgenskalna priedes.

Kādreizējais novērošanas tornis, t. s. Sarkanais tornis (minēts jau 1483. gadā), kas līdz 17. gs. atradies veco Jelgavas un Bauskas ceļu sākumā līdzās Daugavas pārceltuvei, devis nosaukumu plašam Pārdaugavas rajonam Torņakalnam, kas aptver teritoriju starp Daugavu, Jelgavas dzelzceļu, Graudu un Skaistkalnes ielu. Jau 17. gs. tagadējā Torņkalna robežās bijuši divi lielāki latviešu ciemi – t. s. Zeme pie torņa tagadējās Jelgavas ielas sākumā un Pusāķa ciems gar tagadējo Vēja ielu. Daļa Torņakalna teritorijas Daugavas pusē iekļauta Rīgas policijas novada robežās. 1828. gadā Rīgas pilsētai (Jelgavas priekšpilsētai) pievienoja arī Torņakalna daļu līdz tagadējai Robežu ielai. Torņakalna ielu tīkls veidojies ap senajiem Bauskas un Jelgavas ceļiem (aptuveni tagadējā Bauskas, Jelgavas iela). Līdz mūsu dienām daļēji saglabājies 19. gs. šķērsielu tīkls pie Vēja ielas. 19. gs. 2. pusē Torņakalnā izveidojās rūpnieciskās apbūves rajoni (pie Jelgavas ielas, tagadējās Vienības gatves sākumdaļā, Vēja un Bauskas ielas rajonā); jau agrāk darbojās vairākas kokzāģētavas gar Kīleveina grāvi. Pēc 2. pasaules kara neliels daudzstāvu dzīvojamo namu rajons Torņakalna robežās izveidojies tikai Saulkalnes un Valdeķu ielas rajonā.

      Pārdaugavas rajons dienvidaustrumos no Torņakalna starp Ziepniekkalna ielu un Vienības gatvi ir Ziepniekkalns, kas izveidojies uz bijušās Bišumuižas, Ebeļmuižas, Foka muižas, Jaunās Grāves muižas, Nummurmuižas un Reimermuižas zemes. Nelielu daļu šās teritorijas gar Bieķengrāvi iekļāva Rīgas policijas novada robežās jau 1786. gadā, lielākā daļa Ziepniekkalna ir pilsētas administratīvo iestāžu pārziņā kopš 1828. gada. 1924. gadā Rīgas pilsētas robežās oficiāli iekļautas bijušās Nummurmuižas zemes ap tagadējo Ziepniekkalna ielu. 20. gs. 80. gados izbūvēts daudzstāvu dzīvojamo namu masīvs Ziepniekkalns. Rūpniecības uzņēmumi Ziepniekkalnā sāka veidoties 19. gs. 2. pusē. 20. gs. 70. gados pilsētai pievienotajā teritorijā ziemeļos no Mēdemu purva izveidojies rūpnieciskās apbūves rajons.

     Čiekurkalns izveidojies 19. gs. beigās uz bijušās Šreienbušas muižas zemes; muižas nosaukums no tās kādreizējā īpašnieka (17. gs. b.) D. Šreija vārda. Pēdējais muižas īpašnieks M. Mende 19. gs. 70. gados sācis muižas zemju parcelēšanu un apbūves gabalu pārdošanu. 1877. gadā teritorija pievienota Rīgas pilsētas policijas novadam; 19. un 20. gs. mijā Čiekurkalns bija izveidojies par biezi apdzīvotu dzīvojamo rajonu. Īsi pirms 1. pasaules kara Čiekurkalnā bija uzceltas apm. 800 dzīvojamās ēkas, kurās dzīvoja vairāk nekā 22 tūkst. cilvēku, galvenokārt Čiekurkalnam tuvējo fabriku strādnieki un amatnieki.

Baložkalnā, senā satiksmes ceļa (jau 13. gs. minētais „Via Magna”) malā līdz 19. gs. beigām darbojās zirgu pasta stacija. 1764. gadā tur pirms Rīgas apmeklējuma uzkavējusies Krievijas cariene Katrīne II.

[Sagatavots pēc: Rīgas ielas 2001 : 26–50]

 

Dzegužkalns

Degužkalns, saukts arī par Jēru kalnu, ir 1 km gara un 0,3 km plata vaļņveida kāpa Rīgā. Tas ir augstākais Rīgas kalns, kas atrodas 28 m virs jūras līmeņa. Relatīvais augstums 16–18 m.

Dzegužkalnā aug aptuveni piecpadsmit vietējo kokaugu sugu un četrdesmit divas introducēto koku sugas: Zviedrijas pīlādzis, baltsārtais Tatārijas sausserdis, parastā līcija, sirmā spireja u. c. Kalna nosaukums cēlies no Dzeguzes mājām, kas atradās uz Piņķu muižas zemes.

1893. gadā G. Kufalts izstrādāja parka ierīkošanas projektu. Darbi turpinājās līdz pat 1911. gadam. Dzegužkalns ir viens no tiem retajiem Rīgas parkiem, kura ierīkošana tā arī nekad nav tikusi pabeigta.

[Sagatavots pēc: http://www.citariga.lv/lat/dzirciems/dzeguzkalns/]

 

 

Grīziņkalns

Grīziņkalns savu nosaukumu ieguvis, pateicoties Grīziņmuižai, kas pastāvēja 18. gs. Muižas nosaukums cēlies no senā smilšu kāpu nosaukuma, tautas valodā „grīziņām”.

Pretēji daudziem citiem Rīgas vēsturiskajiem rajoniem Grīziņkalna arhitektūra ir ļoti īpaša un reizē savdabīga. Visa rajona apbūve sākās tikai 19. gs beigās–20. gs. sākumā „tukšā” vietā, kura iepriekš nekad nav bijusi apbūvēta. Šeit izveidojās tipisks strādnieku rajons, kur dzīvoja apkārtējo fabriku strādnieki. Pirmā zināmā iela Grīziņkalnā ir 1815. gadā dokumentos minētā Krāsotāju iela, lai gan intensīva apbūve šeit sākās tikai pēc 1872. gada.

[Sagatavots pēc: http://www.citariga.lv/lat/grizinkalns]/

 

Bastejkalns

 
 

Pēc Krimas kara Rīgas rāte nolēma nojaukt aizsargvaļņus ap Rīgas pilsētu, jo 19. gs pilsētas aizsargvaļņiem vairs nebija nekādas militāras nozīmes. No aizsargvaļņu zemes uzbēra 15 m augstu mākslīgu kalnu, ko nosauca par Bastejkalnu. 1860. gadā kalna galā uzbūvēja paviljonu, kas jau vairākas reizes ir nomainīts ar jaunu. No 1880. gada pēc G. Kūfalta projekta Bastejkalnu pārveidoja, izveidoja celiņus, kas tagad terases veidā ved augšā uz Bastejkalna virsotni. Kalns ieguva Gliemežnīcas nosaukumu, kas gan sarunvalodā netika lietots. 19. gs pašās beigās pēc G. Kūfalta projekta Bastejkalnā iekārtoja akmens krāvumus, strautiņus ar kaskādēm, ūdenskritumiem un alpināriju.

[Sagatavots pēc: http://www.citariga.lv/lat/rigas-apskates-vietas/rigas-centrs/bastejkalns/]