Tradicionālā  transkripcija

[kaleñdãrs]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[kɑlendɑːrs]


[k] – nebalsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

[l] – ’skanenis’.’]

[e] – īsais, šaurais patskanis

[ñ] – ’skanenis’.’]

[d] – balsīgais troksnenis

[ã] – garais patskanis

[r] – ’skanenis’.’]

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Trīszilbju vārds.

Ortogramma – ā.

 



kalend- sakne

ār– – piedēklis

 sgalotne

kalendār- – vārda celms

ārsizskaņa

 

 



kalend-ār-s

    →kalend-ār+iņ-s

    →kalend-ār+niek-s




kalendārs patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu  dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

kalendār-s

kalendār-i

Ģ.

kalendār-a

kalendār-u

D.

kalendār-am

kalendār-iem

A.

kalendār-u

kalendār-us

I.

ar kalendār-u

ar kalendār-iem

L.

kalendār-ā

kalendār-os

V.

kalendār!

kalendār-i!

 

 


Teikumā var būt:

1)     teikuma priekšmetsLatviešu kalendāri  ir skaisti un ilustrācijām bagāti.

2)     izteicēja daļa – Laba Ziemassvētku dāvana ir kalendārs.

3)     apzīmētājsKalendāra lapas bija sliktā stāvoklī.

4)     galvenais loceklisPasaku kalendārs.

5)     papildinātājs   Latviešu literatūrzinātnieki pēta arī kalendārus.

6)     vietas apstāklis  Latviešu kalendāros atzīmētas vārda dienas un Mēness fāzes.



kalendāra dienas, kalendāra gads, kalendāra nemieri, kalendāra vāki

 

bērnu kalendārs, dabas kalendārs, galda kalendārs, Mēness kalendārs, pasaku kalendārs, piezīmju kalendārs, Saules kalendārs, sējas kalendārs, sienas kalendārs

 

    biezs kalendārs, liels kalendārs, skaists kalendārs, vecs kalendārs

 

lasīt kalendāru, nopirkt kalendāru, noplēšamais kalendārs, pētīt kalendāru, piekārt kalendāru, skatīt kalendāru



kalendārs

1. Saraksts ar gada mēnešiem, nedēļām, dienām; attiecīgais iespieddarbs (piem., grāmata, tabula), kurā šāds saraksts parasti ir kopā ar astronomiskām ziņām un informāciju par ievērojamiem notikumiem.

Sienas kalendārs. Noplēšamais kalendārs. Pāršķirt galda kalendāra lapiņu. Paskatīties kalendārā, kāds ir datums.

 // Ikgadējs izdevums, kurā aiz kalendārija ievietota populārzinātniska, praktiska vai daiļliteratūras lasāmviela.

Dabas un vēstures kalendārs. Tautas kalendārs. Lasīt kalendāru.

// Plāns, kurā norādīta darbību, pasākumu u. tml. veikšana noteiktā laikā (dienās, mēnešos u.tml.); kalendārais plāns.

Kultūras notikumu kalebdārs. Sacensību kalendārs. Bērnu vakcinēšanas kalendārs.

2. Laika skaitīšanas sistēma, kuras pamatā ir periodiskas dabas parādības un kuras mazākā vienība ir diena.

Saules kalendārs – laika skaitīšanas sistēma, kuras pamatā ir novērojamā Saules periodiskā kustība pa ekliptiku.

Mēness kalendārs – laika skaitīšanas sistēma, kuras pamatā ir Mēness fāzes.

Jūlija kalendārs (arī vecais stils) – kalendārs, ko 46. gadā pirms mūsu ēras ieviesa Jūlijs Cēzars.

Gregora kalendārs (arī jaunais stils) – mūsu laika skaitīšanas sistēma, ko sāka ieviest                  1582. gadā, tuvinot laika skaitīšanu Saules gadam.

[Sagatatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/mlvv/]


kalendārs

1. Dienu uzskaitījums pa nedēļām un mēnešiem vienam gadam. Attiecīgais iespieddarbs (piemēram, grāmata, tabula, bloknots, kurā parasti ir arī astronomiskas ziņas un informācija par ievērojamiem notikumiem).

Noplēšamais kalendārs. Piezīmju kalendārs. Galda kalendārs.

Kalendāra plānsplāns, kurā norādīta (darbību, pasākumu u. tml. kopuma) veikšana pa noteiktām laika vienībām.

Kalendāra gads365 vai 366 dienas ilgs laika sprīdis (laika skaitīšanas sistēmā).

Berlīne ir kritusi, ir ieņemta. Kalendārs rāda 1945. gada 2. maijs. Liesma 75, 5, 1.

Kalendārs vēstīja: Pavasara sākums 21. martā pulksten 11.20.” Taču ārā sprakstēja sals.. Zvaigzne 63, 8, 17.

Nu jau krietni pāri diviem gadu simtiem, kopš „laika grāmatas”, kalendāri, sāka iznākt latviski. Padomju Jaunatne  70, 229, 2.

Atvaļinājumus strādniekiem un kalpotājiem piešķir par nostrādāto darba, bet ne par kalendāra gadu. Rīgas Balss  69, 35, 6.

// Ikgadējs izdevums, kurā aiz kalendārija sniegta populārzinātniska, praktiska vai daiļliteratūras lasāmviela.

Tautas kalendārs. Lauksaimniecības kalendārs. Dabas un vēstures kalendārs.

Mūsdienās kalendāri atrodami katrā mājā. .. tos lasa veci un jauni. Ir pat specializēti sieviešu, bērnu, sporta, astronomiskie un citi kalendāri. Jaunās Grāmatas 67, 6, 45.

2. Laika skaitīšanas sistēma, kuras pamatā ir periodiskas dabas parādības.

Saules kalendārslaika skaitīšanas sistēma, kuras pamatā ir novērojamā Saules periodiskā kustība pa ekliptiku.

Mēness kalendārslaika skaitīšanas sistēma, kuras pamatā ir Mēness fāzes.

Jūlija (arī vecā stila) kalendārsskaitīšanas sistēma, ko sāka ieviest 46. gadā priekš mūsu ēras.

Gregora (arī jaunā stila) kalendārsgadu skaitīšanas sistēma, ko sāka ieviest                     1582. gadā.

Dabas kalendārsilggadēju fenoloģisku novērojumu rezultātu sakopojums, kas norāda sezonālo dabas parādību secību un savstarpējo sakarību.

Regulārā Mēness izskata maiņa ir devusi pamatu kalendāram. Pēc Mēness griežiem senās tautas varēja uzskatāmi skaitīt dienas un iepriekš nozīmēt svētkus .. Laiku varēja sadalīt mēnešos un 7 dienu nedēļās, jo pēc katrām septiņām dienām iestājās galvenās Mēness fāzes .. Zinātne un Tehnika 62, 10, 42.

Tagad gandrīz visas valstis lieto Saules kalendāru, tas ir, kalendāru, kas pamatojas uz Saules apceļojumu pa ekliptiku gada laikā un kas tāpēc saistīts ar gadalaiku periodisko maiņu. Astronomija 57.

 [Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]

 


kalendārs – kaleņders; laikagruomota

[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]


kalendārskaleñdàrskaleñdere, arī kaleñdàrs, arī kaleñiders

agrâk bi kaleñderẽ Vastlãvis un Mìesmetis.

[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe 1978 : 44]


kalendārs laika grāmata, gadagrāmata


Astronomijā  kalendārs.

Ekonomikā kalendārs.

Poligrāfijā kalendārs.

Informācijas tehnoloģijākalendārs.

Kultūrvēsturēkalendārs.

 


VietvārdiKalendari, skrajciems Aglonas novada Grāveru pagastā.

 

Ergonīmi Domes kalendārs, sabiedrība ar ierobežotu atbildību Rīgā.


kalendārs – no latīņu calendae ‘kalendas’ (mēneša pirmā diena).

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/mlvv/]


angļu calendar

baltkrievu каляндар

franču calendrier

grieķu το ημερολόγιο

igauņu kalender

ivritā  לוח שנה

krievu календарь

latīņu fastis

lietuviešu kalendorius

poļu kalendarz

ukraiņu календар

vācu der Kalender

zviedru kalender

 



Tas jau gudrs: viņš ir tos kalendāra vākus lasījis.


 Ja sapnī viens otram rādot kalendāra datumu, tad tas, kam datums rādīts, drīzā laikā miršot. 



Tikai gadu vecs, bet tā novecojis, ka nekam vairs neder. – Kalendārs.

 

Gadu derīgs, vairāk ne. – Kalendārs.

 

Nav koks, bet ar lapām,

Nav drēbe, bet sašūta;

Nav cilvēks, bet pastāsta. – Kalendārs.



Un pienāca 2012. gada decembris, un Zemei tuvojās asteroīds, un visi bija panikā, jo domāja, ka pasaules gals klāt. Un nokrita asteroīds Dienvidamerikā, taisni uz acteku senā akmens kalendāra, kurš beidzās 2012. gada decembrī, un bija triecienvilnis, putekļi un dūmi… Un izklīda dūmi un putekļi, un redzēja cilvēki, ka no debesīm ir nokritis jauns acteku kalendārs līdz 32 118. gadam. Un blakus gulēja otrs akmens, mazāks, un uz tā bija rakstīts: „Nākamais kalendārs tiks jums atsūtīts vecā kalendāra beigu datumā. Paldies, ka izmantojat mūsu akmens kalendārus!”

 

 


Neviena tauta nav varējusi organizēt un veidot savu dzīvi bez laika skaitīšanas un iedalīšanas. Kalendāru jau izsenis ir pazinuši arī balti. Vēsturnieku skatījumā latviešu cilšu kalendārs sākotnēji dalīts divos lielos posmos ziemas un vasaras laikā, un, kā atzīmē Arveds Švābe, vēl viduslaikos saimniecības gadu sāka ar ziemas iestāšanos, t. i., ar Miķeļiem vai Mārtiņiem. Par jaunāku tiek uzskatīts paradums saimniecībā gadu rēķināt no Jurģiem. Šo divu lielo laiku dalījums sīkākos nogriežņos aizsācies ap 13. gadsimtu, kad sāka izcelt pavasari kā sējas laika un lauku darbu sākumu. Senču kalendāra cikliskums parādās ar lielo laiku dalījumu laikgados vai laikmetos, kuru robežu iezīmē svētki un svinamas dienas (Jāņi, Ziemassvētki, Meteņi u. c.). Vēlīnajā latviešu kalendāra izveidē sākās gada dalījums mēnešos un nedēļās. [Olupe 1992 : 6]



* * *

 

Tā salduma tik maz ir bijis,

tam pašam rūgtums piejaukts klāt.

Bet puķu kalendārā manā

          jau noplēsts

                            liepu ziedu laiks.

Un skaistums? Tikai tagad sāku

tā īsti apjēgt kas tas ir.

Bet puķu kalendārā manā

       jau noplēsts

                    gladiolu laiks.

Un gudrība un cēlsirdība

nav tur, kur senāk domājos.

Bet puķu kalendārā manā

         jau noplēsts

                viršu ziedēšanas laiks.

Vēl gribas zelta kurpes uzaut

Un gulbju ballē padejot,

Bet kāda nežēlīga roka

    plēš

          mārtiņrožu laiku nost.

Kas paliek? Paliek brūklenāju

un pacietīgo skuju laiks,

kad sirds kļūst tuva citu sāpēm,

kad apskaidro to

                          citu prieks. [Elksne 1996 : 350–351]


 

Vīcupu tēvs man patīk. Pie viņa ir klusa dzīve un rakstāmgalds gandrīz tāds pat, kāds sadega dažus gadus atpakaļ ar visiem maniem papīriem. Tur aizgāja bojā arī kāds stāsts, ko sarakstīju savos pirmos skrīvera gados. Tie bij laiki, kad kalendāros drukāja tikai tādas lietas, kuras varēja pušķot daudz jaukām bildēm. Bet tā kā pie mana stāsta nevienas bildes nevarēja piedomāt klāt, viņš palika nenodrukāts, un paldies Dievam. Tomēr pēc tam es vairākkārt esmu domājis, vai daudz ir tādu cilvēku, kuri vēl dzīvo, bet kuru stāsti jau sen pagalam? [Ezeriņš 1998 : 238]

 

Bagātā un lepnā Rīga, kaut gan padevusies Stefana Batorija sardzībā un pievienota Polijai, tomēr stūrgalvīgi tiepās pildīt sava valdnieka pavēles. Sevišķu neiecietību tā izrādīja pret karaļa prasību pieļaut līdzās protestantu ticībai arī katoļu un bija ļoti neapmierināta, kad dažus gadus atpakaļ Batorijs pavēlēja Sv. Jēkaba baznīcā ievest Romas dievkalpojumu. Tagad atkal nemiers un rūgšana atjaunojās, kad karalis pavēlēja Rīgai pieņemt jauno kalendāru. Augstā rāte nepretojās, jo vecais – Jūlija kalendārs – tiešām bija pārlabojams. Bet liela daļa pilsoņu šai rīkojumā gribēja saskatīt uzbrukumu viņu luterāņu ticībai un ietiepīgi liedzās atzīt valsts kalendāru,  neklausīdamies paši sava mācītāja aizrādījumos, ka pilsoniskam laika rēķinam nav nekāda sakara ar pilsoņu ticības pārliecību. Ziemsvētkos baznīcas stāvēja tukšas, tikai rātes locekļi un viens otrs saprātīgāks noklausījās svētku sprediķi. Bet, kad pienāca vecā kalendāra svētku diena, nemiernieki patvarīgi sapulcējās baznīcās, dziedāja Ziemsvētku dziesmas un paši nolasīja no sprediķu grāmatas bez mācītāja un ķesteriem. Sevišķi Mellers, tagadējais Doma skolas rektors, enerģiski kūdīja pret jauno kalendāru un safanatizēja daļu savu skolēnu, kuri tagad baznīcās rīkojās kā mājās. [Rutku Tēvs 1976 : 175]

 


LAIMA. Es atminējos, ka man ir vēl kas, ko pārdot. (Pieiet pie grāmatu skapīša un sāk kraut grāmatas ārā.)

GRIETA. Ak tās grāmatas – kad tevi piķis, ka pie tām ātrāk nedomāja, tās jau sen varēja pārdot. Dieva vārda jau tur nav, nedz arī kāda kalendāra.

LAIMA (grāmatas iesiedama). Gēte, Lesing, Bairon, Šekspīr, nolieciet savus staltos plecus, lieniet caur jūgu, dzīve iet pār jums pāri! Ha-ha-ha! [Aspazija 1986 : 207]



 

 


No 1584. gada līdz 1589. gadam Rīgā izcēlās tā sauktie kalendāra nemieri. Kas bija šie kalendāra nemieri? Ienākot Rīgā, Stefans Batorijs tūdaļ lika pāriet uz tā saukto gregoriāņu kalendāru. Gregoriāņu kalendārs bija savā laikā pāvesta Gregora XIII uzdevumā izdarītie astronomiskie aprēķini, kuros konstatēja, ka kalendārs tanī laikā Saules laikam atpalicis                       10 dienas, un 1914. gadā, kad Krievija vēl turējās pie vecā kalendāra, starpība bija 14 dienas – ar katru gadusimtu pa vienai dienai. Pēc paša pāvesta ieteikuma Stefans Batorijs jauno kalendāru bija ievedis Pārdaugavas hercogistē, kuru viņš jau bija iekarojis, un nu to ieviesa arī Rīgā. Tas Rīgā sacēla lielus nemierus. Rīdzinieki šeit saskatīja katoļu uzmācību un jaunus ierobežojumus, lai gan tai lietai nebija tāda rakstura, bet pretestība šai kalendāra reformai izvērtās par īstiem nemieriem, kam pievienojās vēl arī visādi citādi blakusmotīvi saistībā ar Rīgas pārvaldi utt.

Kalendāra nemieru laikā, 1586. gadā, Stefans Batorijs mira, un rīdzinieki uz īsu brīdi atguva Rīgas neatkarību. Ar 1586. gadu Rīga atkal izdzina katoļu priesterus no Jēkaba baznīcas, un trīs gadus Jēkaba baznīca bija latviešu evaņģēliskās draudzes baznīca. Tāpat izraidīja visus jezuītus un lielā mērā atgriezās pie savas kādreizējās evaņģēliskās kārtības. Protams, nemieri ar to vēl nebija norimuši un pārsviedās arī pilsoņu aprindu cīņās ar Rāti par demokrātiskākām vēlēšanām, amatnieku tiesībām u. c. Kalendāra nemieri izbeidzās tikai nākamā poļu ķēniņa valdīšanas laikā, kad tos, ko uzskatīja par galvenajiem vainīgajiem šajos nemieros – Mārtiņu Gīzi un Hansu Brinkenu, sodīja ar nāvi 1589. gada 2. augustā – jau ķēniņa Sigismunda laikā. Līdz ar to Polijas vara pār Rīgu un Vidzemi turpinājās vēl gandrīz trīs gadu desmitus.

[Sagatavots pēc: http://www.robertsfeldmanis.lv/]

 

Kalendāri – laika zīmes

LU Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļasfondos atrodas dažādi kalendāri. Viduslaikos kalendārus nesastādīja vienam gadam, tie bija tā sauktie pastāvīgie kalendāri, domāti ilgam laikam. Arī vecākais Rīgas kalendārs – 14. gadsimta „Missale Rigense” – ir pastāvīgais kalendārs, kurā mēneša sadalījumi atrodami vēl pēc Romas kalendāra – līdz nonām, idām, kalendām. Pieminami arī kalendāri 15. gadsimta rokrakstos – „Breviarium” un īpaši greznajā „Stundu grāmatā”, kas rakstīta Ziemeļfrancijā. No drukātajiem kalendāriem vispirms minama 1500. gadā izdotā „Missale Viburgense”, kura ir vienīgā visā pasaulē un uz Rīgu atceļojusi 1521. gadā.

No pirmajiem iespiestajiem kalendāriem, kas domāti vienam noteiktam gadam, bibliotēkas fondos atrodas kāds fragments no 1504. gada. Tas ir iespiests uz vienas lapas, bet vairs nav tikai pastāvīgā kalendāra papildinājums, bet ir pilnīgs kalendārs, kurā bez svēto vārdiem katrai dienai atzīmēts arī zvaigznājs, kurā atrodas Saule un arī astroloģiskās zīmes.

Interesants ir fragments no 1539. gada vienas lapas kalendāra, kura vienā malā ir zvaigznāju attēli un paskaidrojumi, kāda katram ietekme, piemēram, Dvīņi nes siltu un mitru laiku, kas izdevīgs ceļošanai un tirdzniecībai. Savukārt par planētu ietekmēm teikts, ka Saturna stundās neesot ieteicams ieņemt zāles, laist āderes, doties laulībā, turpretim Venērā ieteicams šūt jaunas drēbes, ceļot, mazgāties, sēt un stādīt.

Pirmo pastāvīgo Rīgas kalendāru 1554. gadam sastādīja Rīgas arhibīskapa ārsts Tarkvīnijs Šnellenborgs, bet tas nav saglabājies. Taču saglabājies ir cita Rīgas ārsta un astrologa Zaharija Stopija sastādītais un Kēnigsbergā izdotais „Schreibcalender auf das Jahr 1565”. Zaharijs Stopijs bija ļoti pašpārliecināts, un, kamēr citi vēl strīdējās, viņš paziņoja, ka 1565. ir 5527. gads no pasaules radīšanas, 3871. gads no grēku plūdiem, 3074. gads no pirmām Lieldienām un Vasarassvētkiem utt.

Pirmais Rīgā drukātais kalendārs ar pirmo Rīgā iespiesto pilsētas skatu ir astrologa Johana Nikolaja Arborija sastādītais un Mollīna izdotais kalendārs 1590. gadam „Schryff Calender”. Saglabājušās četras bojātas lapas, kas atrastas kādas grāmatas vāka iesējumā. Arī no Mollīna izdotā „Alt und Schreibcalender 1591” saglabājušās tikai četras lapas. Sastādītājs rīdzinieks Bernhards Mesings pieminējis gan veco, gan jauno laika skaitīšanas sistēmu, tāpēc katrs mēnesis ir gan vecais, gan jaunais. Atzīmētas dienas, kad ieteicams precēties, griezt matus, tirgoties, cirst kokus, zvejot, lietot acu zāles.

Mollīna izdotajā „Schryff-Calender 1601” pirmo reizi dots Vidzemē, Kurzemē un Zemgalē rīkoto gadatirgu saraksts un pārskats par grēku atlaides dienām. Līdzīgs ir arī medicīnas un filozofijas doktora Herlīcija sastādītais kalendārs 1602. gadam, kuru Mollīns pārdrukāja Rīgā. Tajā uzskaitīts, ka grēku atlaides Pūpolu svētdienā ir Dobelē, Aucē, Cēsīs un Tukumā, bet Lieldienās – Jaunpilī, Bauskā un Tukumā, savukārt Miķeļos – Jelgavā un Slokā.

Nītaures un Mālpils mācītājs Salomons Guberts savā „Stratagema oeconomicum, oder Ackerstudent” raksta: „No Ziemsvētkiem līdz sveču dienai ir 6 nedēļas, no sveču dienas līdz Fīlipu – Jēkabiem – 12 nedēļas, no Fīlipu – Jēkabiem līdz Jēkabiem – arī 12 nedēļas; no Jēkabiem līdz Miķeļiem – 9 nedēļas, no Miķeļiem līdz Mārtiņiem – 6 nedēļas, no Mārtiņiem līdz Ziemsvētkiem – arī 6 nedēļas; liec klāt vēl 8 dienas, un vesels gads ir pilns – lūk, tā zemnieki gadu skaita.”

Latviskos mēnešu nosaukumus blakus latīniskajiem pirmo reizi dod Kurzemes superintendants Pauls Eihorns savā darbā „Historia Lettica” 1649. gadā: ziemas mēnesis – janvāris; sveču mēnesis – februāris; sērsnu jeb baložu mēnesis – marts; sulu mēnesis – aprīlis; lapu jeb sējas mēnesis – maijs; ziedu mēnesis – jūnijs; siena jeb liepu mēnesis – jūlijs; suņu jeb rudzu mēnesis – augusts; sila jeb viršu mēnesis – septembris; veļu jeb zemliku mēnesis – oktobris; salnas mēnesis – novembris; vilku mēnesis – decembris.

Lai zemniekus pieradinātu pie nedēļas dienu skaitīšanas, lieti noderēja 1654. gadā iespiestā Georga Manceļa sprediķu grāmata „Lang-gewunschte Lettische Postill”, jo sprediķu grāmatas saturs bija stingri saskaņots ar nedēļu kalendāru. Tā sprediķu virsraksti skan kā īpatnēji datumu apzīmējumi, piemēram, „Evaņģēlijs otrajā svētdienā pēc Ziemsvētkiem”, „Evaņģēlijs ceturtajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem”. Ar šo svētdienas sprediķī pārstāvēto „kalendāru” Kurzemes un Vidzemes zemniekiem bija jāiztiek līdz pat 18. gs. 60. gadiem. Savukārt Latgales zemniekiem bija paveicies, jo viņi pie iespiesta dienu skaitīšanas palīglīdzekļa tika, jau sākot ar 1730. gadu, kad Viļņā tika iespiesta „Gromota Lyugszonu”.

Latviešu kalendāra izdošana saistīta ar Georga Vilhelma Krīgera (1687–1758) vārdu. Par viņa līdzdalību liecina tas, ka Kurzemes latviešu kalendāra pirmajos izdevumos tika iespiesta klišeja no Georga Krīgera Kurzemes kalendāra vācu valodā. Arī sakārtojuma un tehniskā izpildījuma ziņā tie ir visai līdzīgi viens otram. Tāpat kā Krīgera kalendārs arī latviešu kalendārs iespiests divās krāsās, un arī Mēness stāvokļa raksturojums attiecībā uz zodiaka zīmēm veidots līdzīgi.

Latviešu kalendāru sākumposmā bija zināmas jukas, jo Daugavas vienā krastā valdīja vecie laiki, otrā – jaunie laiki (Jūlija un Gregora kalendārs). Un tā nu daugavieši pamanījās svinēt svētkus gan pēc vieniem, gan otriem laikiem. Tas nepavisam nepatika kungiem un arī Vecajam Stenderam, kurš savā „Augstas gudrības grāmatā” centās strostēt un mācīt vidzemniekus, ka tie svētī jaunos svētkus, kaut gan viņiem ir vecie laiki, un savukārt kurzemniekiem ir grēks svētīt vecos svētkus, jo viņiem ir jaunie laiki. Svētījot abus svētkus, viņi sev, sievai un bērniem atrauj maizi, ko varētu tais dienās pelnīt.

No 1781. līdz 1790. gadam Rubenes mācītājs K. Harders izdeva Vidzemes kalendāru. Ārēji tā bija maza, necila, ar rokas spiedi Ķiegaļu muižā iespiesta grāmatiņa, kuru varēja nopirkt par četriem vērdiņiem (tik daudz tolaik maksāja mārciņa sviesta) „pie Rubenes baznīcas nabagiem”. Hardera jaunievedums ir, ka tajā pēc visu dienu datumiem atzīmēti nedēļas dienu atbilstošie nosaukumi. Ar 1787. gadu viņš kalendārā sāka turpinājumos ievietot „Patentes un pavēlēšanas, kas zemniekiem visuvairāk vaijaga zināt”. Tomēr viss bija labi tikai tikmēr, kamēr tika publicēti likumi, kā uzvesties baznīcā, kas draud par buršanu u. tml., taču, kad parādījās likumi par tiesām un sūdzībām, it kā nejauši notiek literāriska zādzība – Hardera sastādīto kalendāru 1790. gadam, ko viņš jau bija licis Rubenē iespiest, nepārgrozītu pārdrukā Millers Rīgā. Harders gan protestē, bet bez panākumiem, un no 1791. gada Vidzemes kalendāru izdod I. D. Millers ar agrāko nosaukumu un iekārtojumu.

19. gadsimtā kalendāru veidošanā un izdošanā iesaistījās arī latviešu dzejnieki un rakstnieki. Auseklis izdeva „Paidagoģisko gada grāmatu” 1876. gadam un „Baltijas gruntnieku, saimnieku, pagastu valdību u. c. kalendāru” 1879. gadam, kura mērķis bija „cik iespējams, kalpot praktiskai dzīvei”. Ausekli var uzskatīt par modernās kalendārniecības nodibinātāju, turklāt viņš mēģināja latviskot arī personvārdus. Pieminams Raiņa „Virpuļu kalendārs”, Zeltmata „Rakstniecības almanahs” un citi.

Visu laiku kalendāros tika ievietotas vārdadienas. Arī šajā ziņā valda samērā liela dažādība – ir vecie un jaunie vārdi, luterāņu, katoļu un pareizticīgo kristāmie vārdi, jaunie vārdi un vecie baznīcas vārdi, Kurzemē atzīmējamie un Vidzemē atzīmējamie vārdi.

Pārlūkojot plašo latviešu kalendāru klāstu, varam tos iedalīt vairākās grupās: vispārīgie kalendāri, vietējie (atsevišķu pilsētu vai pagastu izdotie), latviešu kalendāri, kas izdoti ārpus Latvijas, nozaru kalendāri – literārie, juridiskie, mūzikas, tirdzniecības un rūpniecības, bērnu, reliģiskie (arī atsevišķu draudžu kalendāri), lauksaimniecības, ārstnieciskie, mājturības, mīlestības un sieviešu, jūrniecības un vēl daudz dažādu profesiju kalendāri.

         [Jaunmuktāne 2004 : https://www.vestnesis.lv/ta/id/95199]

 

 Zaļmuižas (Nautrānu) pagasta zemnieks, ievērojamākais Latgales rokrakstu grāmatniecības pārstāvis Andrejs Jūrdžs (1845–1925) pašrocīgi veidojis grāmatu „Myužeygays kalinders” („Mūžīgais kalendārs”, iesiets 1907. gadā ar 32 lpp, 1916. gadā – ar 392. lpp.), to pārrakstījis un izplatījis Latgales zemniekiem. Viņa kalendārā apvienoti gan dabas, gan katoļu baznīcas notikumi. Tā ir hronoloģiski kā kalendārs 365 dienām pašrocīgi veidota grāmata ar pasakām, dabas vērojumiem, lūgšanām, tautas un garīgām dziesmām, pašizdomātiem stāstiem, tulkojumiem no dažādu novadu avīzēm poļu un krievu valodā, ar publicētiem sakāmvārdiem, parunām, aforismiem, arī paša Jurdža dzejoļiem. Kalendāram ir arī izglītojoša funkcija: dots svešvārdu un vidusdialekta vārdu skaidrojums, skaidroti tam laikam raksturīgie likumi, un zemnieki iepazīstināti ar jauniem saimniekošanas paņēmieniem. „Myužeygays kalinders” tapis arī pēc drukas aizlieguma atcelšanas, kad iznāca jau latgaliešu valodā drukāti kalendāri. Acīmredzot              A. Jūrdžs uzskatīja, ka publicētie kalendāri zemniekiem nav viegli pieejami un uztverami, tāpēc viņš rokrakstu kalendāru turpināja.

No citiem rokrakstu literatūras pārstāvjiem A. Jūrdžs atšķīrās: 1) ar lielām darba spējām – zināmi apmēram 25 īsajos vaļas brīžos un naktīs sarakstītie sējumi; 2) ar valodu zināšanām, jo pārvaldīja latviešu, krievu, poļu, kā arī daļēji lietuviešu un latīņu valodu; 3) bija viens no retajiem latgaliešiem, kam mājās bija bibliotēka ne tikai latgaliešu drukā, bet arī latviešu un krievu valodā – 19./20. gadsimta mijas laicīgā un kristīgā literatūra; 4) ar daudzpusīgām prasmēm – bez zemnieka darba prasmēm viņš bija apguvis arī galdnieka, grozu pinēja, grāmatu iesējēja un kokles spēlētāja iemaņas. Acīmredzot tieši tāpēc viņa kalendārs bija daudzpusīgs, zemniekiem noderīgs un interesants.

         Kalendāra faksimilizdevums publicēts arī mūsdienās:

Andreja Jūrdžs. Myužeygays kalinders (Latgales rokraksta literatūras pirmpublicējums. A. Stafeckas ievads, komentāri un īpatnējo vārdu vārdnīca). Rēzekne : LKC izdevniecība, 1999, 815 lpp.

Kalendāra un A. Jūrdža attēli:

http://futureofmuseums.eu/lt/virtual-gallery/rezekne-higher-education-institution-collections/subcollections/exhibit/?nr=160

[Sagatavots pēc: Kļavinska 2012 : 468–469]

 

 



Māksliniece Agija Staka.

[http://www.zvaigzne.lv/lv/gramatas/apraksts/139362-pasaku_kalendars_2017.html]

 

Māksliniece Ilze Emse-Grīnberga.

[https://www.jumava.lv/jaunumi/item/1344-b%C4%93rnu-kalend%C4%81rs-2017.html]

 

 

 

Māksliniece Agija Staka.

[http://www.zvaigzne.lv/lv/gramatas/apraksts/154725-pasaku_kalendars_2018.html]

 

 


Gada grāmata (kalendārs) ar maināmiem vākiem. Meistare Inese Kāpiņa.

[http://viss.lv/de/ru/?k=169546]


Jurģa Rikveiļa foto „TDA „Dancis” kalendārs”.

[http://www.delfi.lv/kultura/news/culturenvironment/foto-tda-dancis-izdod-ikgadejo-kalendaru-ar-neparastam-fotografijam.d?id=48388231#!dgs=dgslv-93009:5698961]



Dokumentālā filma „Myužeigais kalinders” (Mūžīgais kalendārs) (2012). Režisors J. Ozoliņš-Ozols, kinostudija „Rija”.

 


Dziesma Aizejošās dienas. Mūzikas autors Tomass Kleins, vārdu autors Guntars Račs.

 

Dziesma Piektdiena 13. Mūzikas un vārdu autors grupa „Labvēlīgais tips”.

 

Dziesma Ar maigumu pret jums. Mūzikas autors Ēriks Pozemkovskis, vārdu autors Imants Ziedonis.

 


Šķietami utopiskie centieni ieviest jelkādu kārtību informācijas haosā, kas draud aprakt ikvienu interneta lietotāju, nenorimst. Viens no jaunākajiem palīgrīkiem ir Dipity, kura veidotāji izdomājuši, ka visu, kas vien cilvēku interesē, būtu pareizi sakārtot hronoloģiskā secībā  vienalga, vai tie būtu kādai tēmai veltīti interneta dienasgrāmatu ieraksti, portālā Youtube publicēti videofragmenti vai no laikrakstu un žurnālu mājaslapu RSS barotnēm sagrābstītas ziņas. Iegūtais rezultāts atgādina laika lineālus, kādus uzskatāmības labad mēdz ievietot vēstures mācību grāmatās vai izstādīt muzejosatlasītā informācija tiek izvietota uz stundu, dienu un mēnešu nogriežņu sadalītas laika taisnes. Daudzi no Dipity lietotājiem savus kalendārus nav veltījuši kādai konkrētai tēmai jeb, precīzāk sakot, viņu tēma ir viņi paši, un šī iespēja Dipity padara arī par savdabīgu sociālās tīklošanās vietu, kur iespējams meklēt sev līdzīgos pēc privātajos kalendāros savāktās informācijas. Derīgs tikai tiem, kas dzīvo pēc lineārā laika. [Bankovskis 2017 : https://www.rigaslaiks.lv/agora/kalendara-nemieri-11891]

 

Tautumeitu īpašā uzdrīkstēšanās! Iespējams, gada episkākā fotosesija

Vairāki simti tautisko jostu, telpā „ienests mežs”, griestos iekarināts fotoaparāts un fotogrāfa meistarība – tas saistāms ar 13. tautas deju ansambļa „Dancis” kalendāru 2017. gadam.

Kalendāra fotosesija ir vairāk nekā 10 gadus ilga tautas deju ansambļa „Dancis” tradīcija. Trīspadsmitais kalendārs un iepriekšējie divi tapuši fotogrāfa Jurģa Rikveiļa vadībā, kurš „Dancī” dejo ceturto sezonu, tādēļ dejas un kalendāra tapšanas aizkulises pārzina vislabāk.

„Lai gan sākumā šķita gandrīz nereāli uz divu dienu fotosesiju no mūsu tērpu noliktavas iznest visus vainagus, bizes, saktas, trejdekšņus u. c. tērpu detaļas un aksesuārus, ar cītīgu darbu un numurēšanu – jo liela daļa no detaļām stāv dejotāju „plauktiņos” un ir bez numuriem, piemēram, bizes, paveicām neiespējamo.

Sākotnējā kalendāra ideja bija katrā fotogrāfijā akcentēt kādu citu tērpa detaļu vai aksesuāru, bet, sākot fotografēt, sapratu, ka ir detaļas, kas ir pārāk mazas vai maz, tādēļ tik un tā sākām jaukt tās kopā, tomēr mēģinot izcelt katrā fotogrāfijā ko citu,” sarunā ar portālu Skaties.lv fotosesiju atceras Jurģis Rikveilis.

„Akcentus ļaujam skatītājiem pašiem atrast,” norāda fotogrāfs.

Fotosesija notika decembra vidū TDA „Dancis” mēģinājumu zālē Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē, kur uz divām dienām tika „ienests mežs”.

„Vairāki desmiti maisu ar mulču, sienu, zariem, sūnām un visu, ko paši dejotāji varēja dabūt un savākt.

Pateicoties tam, ka nezināmu iemeslu dēļ mūsu mēģinājumu zālē 13 metru augstumā pie griestiem ir četri āķi, ar lielas asprātības un viltības palīdzību tur tika iekarināts fotoaparāts, kurš tika vadīts caur wi-fi ar telefona palīdzību – tas noteikti bija visinteresantākais šajā tehniskajā procesā. Tā kā wi-fi bateriju „ēd” ātri, tad bija arī jānodrošina iespēja vairākas reizes dienā fotoaparātu ērti nolaist un pacelt baterijas maiņai.

Piemēram, fotosesijā tika izmantoti vairāki simti tautisko jostu. To visu skaisti satīt un salikt atpakaļ pa kastītēm – elle,” ne bez smaida procesu atceras fotogrāfs.

Tradicionāli kalendārs dienasgaismu ierauga ikgadējā „Danča” ballē, kas vienmēr notiek gada pirmajā sestdienā. Pirmais eksemplārs tiek svinīgi pasniegts vadītājam Rolandam Juraševskim, un mēģinājumos pēc balles jau pie kalendāra tiek arī visi dejotāji un citi interesenti.

Turklāt par skaisto „Danča” kalendāru nu uzzina visā pasaulē – kalendāra fotogrāfijas un saujiņu citu tautastērpu bilžu Ārlietu ministrija sūta uz Latvijas vēstniecībām visā pasaulē.

[Sagatavots pēc: https://skaties.lv/izklaide/raibumi/tautu-meitu-ipasa-uzdrikstesanas-iespejams-gada-episkaka-foto-sesija/]

 

Filmas „Myužeigais kalinders” („Mūžīgais kalendārs”) saturs.

Korklinieku ciemā Latgalē netālu no Krievijas robežas reiz dzīvoja dziesminieks Andrīvs Jurdžs (1845–1925), kurš sacerēja dziesmas un dzejoļus, vāca vietējo folkloru un, pārrakstīdams ar roku grāmatas, drukas aizlieguma laikā izglītoja savus novadniekus. No Jurdža grāmatas „Myužeigais kalinders” („Mūžīgais kalendārs”), kurā apkopoti padomi zemniekiem, smieklu stāstiņi un tautasdziesmas, ņemts arī šīs filmas nosaukums.

Lai gan vairums iedzīvotāju Korklinieku ciemu ir pametuši, turpat netālu dzīvo divas spēcīgas dzimtas, viena no tām – Andrīva Jurdža pēcteči. Parādot šo ģimeņu ikdienu, filmā atklājas latgaliskā identitāte savā dabiskajā vidē ar latgaļu valodu kā tās galveno stūrakmeni. Mūsdienu dzīve šeit ir cieši savijusies ar senču tradīcijām. Dzīvojot blakus modernajai pasaulei, Ivulānu un Jurdžu vecākā paaudze joprojām daudzas lietas dara kā senos laikos: paši taisa alu, sien sieru, kuļ sviestu, pin skalu grozus, vij virves un piekopj citus tradicionālos amatus. Arī jaunie māju saimnieki – Arnis un Visvaldis – par spīti kārdinājumam braukt laimes meklējumos uz ārzemēm vai vismaz uz pilsētu ir sapratuši, ka te ir viņu īstā vieta, šeit viņi jūt gandarījumu un dzīves piepildījumu, kaut arī brīžiem nākotnes vārdā ir jābūt gataviem atdot visu.

[http://www.splendidpalace.lv/lv/hall_events/view/488]