kalējs

kal- – sakne

-ēj- – piedēklis

-s – galotne

kalēj- – vārda celms

-ējs – izskaņa

kalēja amats, kalēja apģērbs, kalēja aprīkojums, kalēja āmurs, kalēja bērni, kalēja cirtnis, kalēja darbarīki, kalēja darbnīca, kalēja ēze, kalēja knaibles, kalēja krāsns, kalēja lakta, kalēja palīgs, kalēja plēšas, kalēja profesija, kalēja rokas, kalēja sieva, kalēja skrūvspīles, kalēja smēde, kalēja stāsts, kalēja veseris

akmens kalējs, bruņu kalējs, dzelzs kalējs, ieroču kalējs, katlu kalējs, laimes kalējs, mākslas kalējs, naudas kalējs, nažu kalējs, pakavu kalējs, pantu kalējs, rīmju kalējs, zobenu kalējs

attapīgs kalējs, drukns kalējs, garš kalējs, gudrs kalējs, jauns kalējs, liels kalējs, mazs kalējs, neatlaidīgs kalējs, prasmīgs kalējs, stiprs kalējs, vecs kalējs

aicināt kalēju, aprunāties ar kalēju, iegriezties pie kalēja, ieraudzīt kalēju, kļūt par kalēju, lepoties ar kalēju, palūgt kalējam, priecāties par kalēju, satikt kalēju, strādāt pie kalēja, uzdot kalējam, uzrunāt kalēju

Kur kalējs kaļ, tur dzirkstis lec.

Kalējam melnas rokas, bet balta maize.

Kalējs no aukstas dzelzs pakavu neizkals.

Katrs pats savas laimes kalējs.

Kamdēļ kalējam rokas dedzināt, kad stangas ir.

Vysi kaļvi byutu, kam tik malni daguni bejuši.

Cienījamākais amats bijis kalējam un nicināmākais skroderam.

Ja guļ pie sienas, kur kalēji kaļ, tad tam jāmirst.

Kalejs kala debesīs
Plēnes bira Daugavā,
Es paklāju villaniti,
Man piebira sudrabiņš. [LD 33724-4]

Kalejs kala debesīs,
Ogles bira Daugavā.
Kalejs kala, smēde dedza,
Melna vārna ogles dzēsa;
Ta nebija melna vārna,
Ta kalēja līgaviņa. [LD 33727-0]

Kal, kalejs, ko kaldams,
Kal man dzelzu kamaniņas:
Akminaiņa ta zemite,
Kur aug mana līgaviņa. [LD 15932-0]

Kalejs kala debesīs,
Ogles bira Daugavā:
Saules meitas saktu kala,
Dieva dēla zobentiņu. [LD 33728-0]

Kalejs kala debesīs,
Ko tas kala, ko nekala?
Dieva dēla jostu kala,
Saules meitas vaiņadziņu. [LD 33723-0]

Kalejs kala debesīs,
Dzirkstas sprāga Daugavā:
Tai māsai kroni kala,
Kam deviņi bāleliņi. [LD 33722-0]

Viņpus Gaujas kalejs kala,
Šaipus Gaujas atskaneja;
Tautiņās māsa dzied,
Bāliņos atbalseja (atskaneja). [LD 228-1]

Kas tur kūra uguntiņu
Viņā lauka galiņā?
Kalejs kala debesīs,
Ogles bira Daugavā:
Dieva dēlam piešus kale,
Saules meitai gredzentiņ’.
Vaj tik liela Saules meita,
Kā tas mazais gredzentiņš? [LD 33725-2]

Kur tu teci, sērdienite,
Varen balta appuškota?
– Eim’ uz Rīgu, uz Jelgavu
Pie dimanta kalejiņa.
Tur man kala piecus gadus
Duj’ dimanta kalejiņi.
Kaļ’, kalejs, ko kaldams,
Nokaļ man zelta kroni,
Nokaļ man zelta kroni
Deviņām lapiņām. –
Uzliek’ kroni gāliņē,
Eim’ pa ceļu cieredama.
Pa celiņu cieredama,
Satiekos dēlu māti.
Griež man ceļu, dēlu māte,
Es tev ceļa negriezišu.
Tu bij’ piecu dēlu māte,
Es deviņu brāļu māsa;
Tov cels krēslu pieci dēli,
Man deviņi bāleliņi. [LD 4574-2]

Rīgā pirku sirmu zirgu,

Vāczemē kaldināju,

Vāczemē kaldināju

Pie sudraba kalējiņa. [LD 553, 3793]

Kas kait manim nevalkāt

Zelta lapu vainadziņu?

Rīgā man divi brāļi

Zelta lapu kalējiņi. [LD 5938]

Brīnuma kalējs

Vienā pilsētā dzīvoja ļoti vecs, nespēcīgs kalējs lielā nabadzībā. Un kā arī ne? Pakalt vairs neko nespēja – kur gadīsies pārtika? Te vienu dienu ienāks smēdē jauns puisis: vai nevajagot palīga?

„Kur nu palīga? Pašam trūkst darba. Kas vairs pie tik veca kā es nāks kalt?”

„Ei, ei – ko nu bažījies! Ja mēs divi samestos kopā, es galvoju: rītdien visi atvērtu acis, ko īsti protam, un tev maizes netrūktu.”

„Nu labi! Lai tad notiek, kā saki!”

Un zellis tūliņ norāva svārkus, uzpūta uguni un āmuru vien cilāja. Te itin nejauši gadās vecai nabadzei gar smēdi iet.

Šis iesaucās: „Āre, kur darbs!” Un tā no smēdes ārā, noķer veceni, uzsviež uz laktu un kaļ un kaļ. Vecais kalējs saņem rokas: „Ko tas trakulis iedomājies?” Bet zellis tikai groza veceni lūškās, liek vecajam plēšot un kaļ atspēries. Beidzot izmet kaļamo klonā dzesēt un – vai tie nav silti brīnumi! – gadās no vecenes tāda jauna, slaika sieviete, ka jādomā. Daudz – divdesmit gadu veca. Zellis saka: „Nu, veco kalēj, ko teicu pirmīt? Pagaidiet! Tā izpaudīs vēsti itin drīzi pa pilsētu, kas te par kalējiem, un tad tikai nu sataisīsimies darbu pretim ņemt.”

Un patiesi – otrā dienā saradās tik daudz pārkaļamo, ka nemaz apnesties. Cits bija sirms, cits plikpauris, cits salīcis, cits pusmūžā, un visi labi maksāja, lai tikai kaļ. Zellis tad arī strādāja nosvīdis. Nedēļu vēlāk nabaga kalējs bij stāvus bagāts. Nu zellis sacīja: „Klausies, veco kalēj, tagad tev naudas papilnam; man arī vairāk nav vaļas teitan ar veciem cilvēkiem galēties – iešu projām. Bet to tev nosaku: lai nāk kādi nākdami – pats nekal neviena, klāsies nelabi!”

Labi! Zellis aiziet, un kalējs paliek viens pats. Bet kur tu, jāsaka, mieru dabūsi? Otrā dienā smēde stāvgrūdām pilna: „Kal mani, kal mani!”

Vecais gan izskaidro: „Es jau nekaļu cilvēkus, mans zellis, tas kala, bet viņš aizgāja uz citu pusi – meklējiet rokā, ja gribat!”

Tomēr, kas tevi klausīs? Grūst un grūst arvienu vēl klāt; un beidzot – kas ir – atnāk tāda veca bagātniece un sola visu to smēdi ar zeltu piebērt, ja pārkaļot viņu par jaunu. Vecais kalējs domā: „Vai traks! Tā ir gan nauda, nemaz nezinu, ko nu darīt. Ē! Ja izdotos, kaltu gan.”

Un, kamēr šis tur vēl prātos, bagātā vecene jau nosēdusies laktā: lai tikai metot ar āmuru virsū, gan jau izdošoties! Nu kalējs sagrābj veceni lūškās un sāks sildīt ugunī; bet kur tu dieviņ! Deg kā traka pavisam čokurā, un nu labi redz: neies tā lieta! Tādās sprukās kalējs tikko vēl attop iesaukties: „Kaut mans zellis būtu, tas gan pabeigtu!”

Un – kur gadījies, kur ne – zellis arī klāt: lai atridējoties no kājām! Vecais sabijies jau laikus saliecas kaktā un platām acīm vēro, kas tur nu iznāks. Bet vai nu prāts! Tai pašā acumirklī zellis izmet kaļamo klonā un – kas ir – izkalis no bagātās vecenes kaķi. Citi, to redzēdami, ne labdienas neatdevuši; bet zellis vecajam kalējam pakratīja ar pirkstu: „Sargies vēl reizi to nest, ko nejaudā celt!” (Zellis esot bijis velns.) [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/]

Kalēja dēls

Stiprais kalēja dēls gājis zudušu ķēniņa meitu apakšzemē meklēt. Kad velnu nokāvis un meitu izvilcis, tad kalēja dēls pārnests apakšā. Bet viņš atradis velna tauri un taurējis. Tūliņ saskrējuši velnēni un iedevuši 3 ābola puses: lai peldot pa jūru un, kad nokūstot, lai uzguļoties uz ābola pusēm, tad radīšoties sala. Tā arī bijis: no pirmās ābola puses radusies sala ar visādiem putniem. Šis atpūties pie putniem un peldējis atkal. No otras ābola puses radusies sala ar visādiem zvēriem, un no trešās radusies sala ar lielu zobinu pie staba piekārtu. Viņš paņēmis zobinu un metis gaisā. Zobins nokritis pie tā ķēniņa pils, kam tā meita bija zudusi. Nu izpeldējis malā un gājis uz to pusi, kur zobins lidojis, un atradis pestīto meitu. Ķēniņš atdevis viņam to par sievu. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/]

Velns māca kalējam dzelzi šveistēt

Vecos laikos cilvēki vēl nemācējuši dzelzi sašveisāt. Reiz gan kāds kalējs noskatījies, ka velns šveisājis, un mēģinājis tam pakaļdarīt, bet neizdevies: nelīp un nelīp!

Te otru dienu – kur gadījies, kur ne – ienāk velns smēdē un prasa kalējam: „Vai tu proti arī šveisāt?”

Kalējs, gudrinieks, atbild: „Protu gan.”

„Vai tu smiltis arī uzkaisi?” velns atkal jautā, gribēdams redzēt, vai kalējs patiešām prot šo skolu.

Vīrs atbild, ka ne, un velns aiziet apmierināts. Bet, līdzko velns pa durvīm laukā, kalējs ņemas tūlīt šveisāt, nepiemirst arī uzkaisīt smiltis, un re: dzelzs smuki viena ar otru savienojas, sakūst kopā! No tā laika šī māksla izplatījusies pa visu Dieva zemīti. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/]

Kalējs ar Nāvi 

Reiz dzeivuoja vīns kalējs, kurs beja ostuoņdesmit vīnu godu vacs. Tad Dīvs jam sacīja, lai ītu tam pakaļ, jo laiks ir jū nūnuovēt. Tūreiz kalējs iztaisīja taidu gultu ar pederēm, kurai Nuove navarēja tikt kluot. Nuove ari natyka kluot. Tad jis iztaisīja taidu krāslu, kurā kad īsasāda, tad saspīdja suonus. Kalējs lyka Nuovei sēdēt taidā krāslā un saspīdja jai suonus. Vēļ kalējs lyka Nuovei īleist rīksta čaumulā. Kad Nuove īleida čaumulā, kalējs čaumulas caurumu azlypynuoja un tai Nuove čaumulā nustuovēja treis godus.

Muocītuojs suoka meklēt Nuovi. „Kurs atrass Nuovi, tys dabuos daudzi zalta naudas,” sacīja muocītuojs. Tod kalējs aizguoja pyrmais uz baznīcu ar rīksta čaumulu, kurā beja iškā Nuove. Jis palaidja Nuovi baznīcā un par tū dabuoja daudzi zalta naudas. Nuove, sprukuse nu rīksta čaumulas, beja troki nikna un par tū grīza ļaudis bez žēlestības. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/]

Ēdoles pilskungam kādreiz kalpojis ļoti labs kalējs, īsts sava amata pratējs. Ar savu labo darbu kalējs bijis iemantojis barona uzticību. Barona kalpi ne labprāt vēlējās satikties un runāt ar kalēju, jo viņš visiem licies ļoti dīvains cilvēks.

Vienā jaukā dienā barons noiet pie kalēja un saka: „Tu esi labs kalējs, nokal manai pilij jaunas trepes!”

Kalējs atbild: „Cienīgais lielskungs, esmu jūsu padotais kalps, trepes jums nokalšu, bet ar tādu norunu, lai neviens nedabūtu zināt, kas trepes kalis.” Pilskungs piekritis.

Kādu nakti muižas kalpi dzirdējuši muižas smēdē rūcam un dzelzi šķindam. Otrajā dienā trepes bijušas gatavas. Visiem bijuši lielum lielie brīnumi par tām.

Minētās trepes vēl šodien stāvot Ēdoles pilī, un katrs tās varot apskatīt.

Teicējs stāstīja, ka daudzi sava amata speciālisti tās esot pētījuši, bet tomēr neesot varējuši saprast, kā tās taisītas. [Sagatavots pēc: LTT 1988 : 135]

Kā ļaužu kārtas un amati cēlušies

Vienā muižā skroderim ar kalēju bija jāēd pie viena galda. Bet skroderis bija smalks jaunskungs: viņam īgnējās, ka kalējs tāds nokvēpis stājas pie galda. Kalējs gan ar labu raudzīja ieteikt: „Kur nu katrreiz spēju nomazgāties – tāds jau nu vienreiz mans darbs ir: melns, ko darīsi.” Bet nu skroderis iesāka vēl zobot kalēju: „Kas tev par amatu! to jau katrs cūku gans prot, pa oglēm rušināties!” Par laimi, kungs otrā istabā šo ķildu bija noklausījies. Ko viņš dara? Tūliņ sarauga vecas lupatas un ieskrien pie skrodera: „Klausies, tev esot varens amats – pašuj man no šīm lupatām gluži jaunu vesti!” Skroderis šuva, šuva – bet kā izdabūsi no vecām lupatām jaunu? Nekas gudrs neizjuka. Bet kungs sacīja: „Tad tu nevarēji vis? Labi. Bet, kalēj, še nokal man no šiem sarūsējušiem dzelzs gabaliņiem jaunu pakavu!” Kalējs paņēma vecos dzelzs gabalus, un – viens divi – jauns pakavs gatavs. Nu kungs sacīja: „Tad tu varēji gan? Labi. Tad tavs amats pārāks par skrodera amatu. Tagad izspriedīšu taisni: ik ēdiena laikā tev, skroder, jāmazgājas vai gribi vai negribi, bet tu, kalēj, ēdi, kāds no darba nācis.” [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr13/13A0904.htm]

Reiz kalējs un skroderis iecerējuši vienu līgavu. Skroderis aizgājis pie izredzētās un teicis: „Neej pie kalēja, viņš ir akls. Aizej uz smēdi un apskaties: sit, sit uz dzelzi, kamēr, akls būdams, uzsit uz laktu!”

Meita aizgājusi uz smēdi un redz: sit, sit kalējs pa dzelzi, bet pa laktu arī iet (viņiem tāda mode). Meita domā: kur šī liks aklu vīru, ies labāk pie skrodera. Bet kalējs meitai stāstījis, ka skroderis esot traks un laulājoties katrā ziņā trakošot. Meita neticējusi. Bet, kad nu skroderi laulājuši, kalējs aizbāzis viņam aiz zābaku stilba nokaitētu dzelzi. No sākuma skroderis kratījis tikai kāju, bet tad nevarējis vairs izturēt, skrējis no baznīcas ārā un kliedzis: „Deg, deg!”

Tad nu brūte un citi arī noticējuši, ka viņš ir traks, un kalējs dabūjis savu līgaviņu. [Latviešu tautas anekdotes 1982 : 25]

●

Kāds bagātnieks gribējis iemācīt savu dēlu amatā un tādēļ nodevis to pie kalēja, bet nevis lai tas tur strādā, bet lai guļ un skatās, un tā lai iemācās. Labi. Dēls vienu gadu nogulējis arī. Tēvs atvēris dēlam lielu smēdi un licis nokalt lemešus. Dēls kalis, bet neiznācis.

Šis teicis, nokalšot cirvi. Labi. Kalis, kalis, atkal nekā. Nu nokalšot īlenu. Labi. Bet atkal nekā!

Nu lai kaļot adatu. Kalis, nu gan iznākšot, bet nebijis nekas cits kā tikai „čiks” (t. i., mazs gabaliņš dzelzs sakarsēts un iebāzts aukstā ūdenī – čiks!). [Latviešu tautas anekdotes 1982 : 64]

●

Kādam kalējam bijis daudz darba, un tas pieņēmis palīgu, kas teicies protot visus kalšanas darbus. Pirmais darbs palīgam gadījies zirga kalšana. Vecais kalējs strādājis pa iekšu, un jaunais ārā zirgus apkalis. „Nu, vai apkali labi?” vecais palīgam uzprasījis. „Jā,” tas atbildējis, „visas naglas labi iesitu, tikai viena iznāca no naga ārā!” (Pie zirgu kalšanas pēdējais izteiciens tiek bieži lietots.) [Latviešu tautas anekdotes 1982 : 75–76]

Kokapstrādē līdz pat vienkāršu ēku būvei ikviens latvietis bija meistars, bet par metāla un akmens darbiem to nevar teikt. Kalēja darbu nekur un nekad nav varējis strādāt jebkurš cilvēks. Kalēja arodu uzskatīja par dievu mākslu, ar ko varēja nodarboties tikai daži izcili, plaši pazīstami un godāti vīri, kā to rāda grieķu mitoloģija (Hēfests) un vācu sāgas (kalējs Vīlands) [sāga – vēsturiska teiksma, varoņstāsts]. Šķiet, ka latviešiem kalēja amats agrākajos laikos bijis pavisam svešs, un viņi, iespējams, to ir iemācījušies no kaimiņiem somiem. Vārds kalējs no vārda kalt radies jau akmens laikmetā, kad no akmens tika kalti ieroči, darbarīki, dzirnakmeņi – piemēram, dzirkalis – kas dzirnus vai dzirnavas kaļ, cir(v)kalis – kas akmens cirvjus izcērt, arī darbarīks – kalts. [Bīlenšteins 2001 : 20–21]

Kalējs kala debesīs…

Fricis Bārda gan to nav teicis, bet tas nekas. Kalējs, vienalga, kala. Un, kas kaļ, tas nokaļ. Un nu mums tiek. Tiek visām redzīgām acīm, tiek visām uztverošām un pārraidošām sirdīm. Ij svaru kausiem tiek… Svari šoreiz ir patiešām svarīgi, un – paldies viņiem – tie ir svēruši godīgām, aizsietām Temīdas acīm, un mēs nolasām, ko viņi rāda, bet rāda viņi lielu, patiesu mākslu… Un tieši tādēļ jau mums visiem tiek… Tiek grāmatu drukātavām un mūzikai tiek, aktiera mutei, literatūrvēsturei un daiļrades psihologiem tiek, un tiek dzejas ģildes šodienas Meistariem un viņu mācekļiem, bet… vai skolai tiek? Tiks arī tai, tiks, bet vai vispirmām kārtām tu pats, mēs paši neesam tā skola, ja vien gudri esam un sevī kādu patstāvību nesam… [Peters 1981 : 13]

Latviešu debesu kalējs radniecīgs somugru Ilmarinenam, grieķu Hēfestam, lietuviešu Telavelim. Kas viņš ir – pats Pērkons, Saule (Kas tas tāds kalējiņš, / Kam tik tāļu ogles sprāga? / Tā jau mūsu silta Saule, / Savus starus mētādama, LD 33729), Dieva dēls (Dieva dēlis Saules meitai / Zelta jostu kaldināja, LD 33726), kultūrvaronis? Debesu kalējs piedalās spīdekļu kalšanā, kosmogoniskajā procesā: kaļ Dieva dēlam jostu, Saules meitai vainagu (LD 33723), Dieva dēlam piešus, Saules meitai gredzenu (LD 33725, 2), Saules meitai saktu, Dieva dēlam zobenu (LD 33728). Viņš ir demiurgs – debess objektu (Saules, Mēness, zvaigžņu, dažādu brīnumpriekšmetu) radītājs. Kāda daļa no debess kalēja kaltās rūdas ogļu, plēņu vai dzirksteļu veidā krīt no debesīm uz zemes. Un tas, kas šīs dzirksteles dabū, no tām var izkalt zobenu vai citu priekšmetu ar pārdabiskām īpašībām. [..]

Te var saskatīt kādreizējo, daudzām tautām senatnē tik raksturīgo kalēja amata pielīdzināšanu dievišķam. Šī pielīdzināšana cēlusies metalurģijas attīstības pirmsākumos, kad kalēja darbs likās ar pārdabiskām spējām saistīts. Senos laikos, kad cilvēki vēl nebija iemācījušies kausēt metālus, viņi dažādus metāla rīkus, kas bija paredzēti galvenokārt rituālām vajadzībām, ieguva no meteorītu dzelzs – t. i., no debesīm nākušas dzelzs, kuru uzskatīja par dievību dāvanu. [..] Meteorītu dzelzs bija ļoti reti sastopama un tāpēc ļoti dārga, un to lietoja tikai rituāliem mērķiem.

Tas, kuram izdevās pagatavot savu zobenu vai nazi no meteorītu dzelzs, bija cīņā neievainojams un otrādi – ar to varēja nogalināt jebkuru (arī pārdabisku) pretinieku.

Protams, tā būtu pārdrošība apgalvot, ka debesu kalēja kaltās dzirksteles, ogles u. tml., kas nonāk uz zemes, noteikti bija meteorītu dzelzs un nekas cits, taču mītisko tautasdziesmu teksti vedina par to domāt un nosliekties par labu šai versijai. Arī jaunāku laiku tekstos, kur debesu kalējs vairs nefigurē, neskaidru atmiņu veidā figurē zelta lietus dzirksteles, no kurām var nokalt īpašu zobenu:

Smalki lija zelta lietus

Tai zaļā birztalā.

Eit’, māsiņas, pārnesat

Jele vienu dzirkstelīti!

Es nokalu zobeniņu

No tās vienas dzirkstelītes. [LD 34313]

„Dzirkstele” radniecīga vārdam „gars” un krievu „гореть” – tātad tas, kas karsts, degošs.

Arī zemes kalējam folklorā piedēvētas īpašas spējas, kaut arī krietni vien ierobežotākas nekā viņa debesu kalējam. Proti, zemes kalējs var gan veikt pārdabiskas darbības (kā, piemēram, vecu cilvēku pārkalt par jaunu), bet tikai ar dievības (šajā gadījumā Velna) palīdzību. Kad Velns (pasakās dēvēts par kalēja zelli vai kalpu) kādu iemeslu dēļ uz laiku pamet smēdi, viņš kalēju brīdina nenodarboties vienam ar cilvēku pārkalšanu. [..] Līdzko kalējs iekrīt kārdinājumā pamēģināt pārkalšanu, viņam nekas neizdodas – pārkaļamais cilvēks sadeg. Un tikai pārdabiskā palīga iejaukšanās palīdz sadegušo atdzīvināt un pārradīt. [..]

Zemes kalējs pasakās sākotnēji tēlots kā ļoti nabags. Trūkuma dzīts viņš it kā nejauši kādu reiz iesaucas: „Kaut pats velns atnāktu palīgā!” Un kur gadījies, kur ne, kāds vīrs tūlīt klāt un gatavs bez atlīdzības kalpot. Drīz vien kalējam sāk iet labi. Vairumā gadījumu kalējam ar Velnu jānoslēdz līgums, saskaņā ar kuru pēc tik un tik gadiem kalēja dvēsele nonāks viņa īpašumā… [..]

Tādējādi zemes kalējs savu pārdabisko kalšanas mākslu iegūst pie Velna vai ar Velna palīdzību. Tieši Velns ir uguns un metālu saimnieks un pārzinātājs. Etioloģiskajās latviešu pasakās un teikās Dievs ar viltību (palīdzot cilvēkam, bezdelīgai u. c.) izzog uguns noslēpumu. Dažkārt Dieva pretinieka Velna lomā figurē tieši kalējs (nav teikts, vai tas cilvēks vai pats Velns).

Tātad kalējs saistīts ar debesu, zemes un pazemes pasauli.

Konstatēts, ka senajā Indijā un Īrijā bijušas speciālas kalēju kastas, kalēji bija noslēgti, izolēti no pārējiem un patiešām piederēja pie šamaņu, tikai ne vārda, bet kalšanas burvības pratējiem. Latviešiem vēsturisku ziņu par šādu kalēju kastu eksistenci nav, tomēr pasakās u. c. folkloras liecībās kalēji nereti figurē kā atsevišķa, īpaša, par citiem amatniekiem pārāka vienība. [..]

Zināms, ka kalēji kā nodalīta vienība dzīvoja un strādāja tiešā Pērkona kulta vietas tuvumā pie Viļņas. Uz saistību ar htonisko pasauli norāda tas, ka kalējiem bieži ir kaut kādā ziņā hipertrofēts izskats – Hēfests klibs, ģermāņu kalēji pundurīši, latviešiem kalējs bez vienas rokas (otra palikusi Velnam).

Tas nebūt nenozīmē, ka latviešu folklorā viscaur kalējs dievišķots vai tam piedēvētas pārdabiskas spējas. Īpaši tautasdziesmās (gan ne mītiskajās) kalējs tikpat labi var figurēt kā amats citu līdzīgu amatu vidū. Velti šajās dziesmās meklēt kādu īpašu arhaiku, te dominē jaunāku laiku priekšstati. [..] [Kursīte 1998 : 44–48]

●

Tā kā kalējs prot pakļaut sev metālu, īpaši dzelzi, un ir spēcīgs un radošs pārveidotājs, tas ir viens no kosmogoniskajiem simboliskajiem tēliem. Daudzu tautu reliģiskajos priekšstatos kalējs parādās kā kāda varenāka dieva, piemēram, Hēfaistavai Zeva, palīgs. Bieži kalējs darbojas ar zibeni un pērkonu.

Kalēju tēlo arī kā cilvēku, kurš ir noteicējs pār uguni, slimību izdziedinātājs un lietus izsaucējs. Plaši pazīstams ir arī tā negatīvais līdzinieks, kam ir sakars ar pazemes uguns, melnās maģijas un elles spēkiem.

Nozīmīga loma kalējam ir Āfrikas tautu priekšstatos, no kalēja dažkārt arī baidās, un tas jo bieži ieņem augstu sabiedrisko stāvokli. Citas tautas turpretī uzskata kalēju par nicināmu. [Sagatavots pēc: Herders 1993 : 66]

●

Dievišķu vai maģisku radīšanas prasmju simbols vairumā agrīno tradīciju saistīts ar dabas spēkiem – pērkonu, zibeni, uguni, vulkāniem – un zemes noslēpumu izzināšanu. Grieķu mītos kalējs ir klibais dievs Hēfaists (romiešu Vulkāns), kas darbojas kā demiurgs vai cita dieva radītāja „tehniskais” palīgs. [Sagatavots pēc: Tresiders 2010 : 79–80]

●

Mitoloģijā ir savdabīgs ir priekšstats par debesu kalēju. Debesu kalējs kaļ Saules meitai zelta pūra vāku, gredzentiņu, zelta jostu, saktu, vainadziņu, māsiņai kaļ kroni, Dieva dēlam jostu, piešus, zobentiņu. Kalēja ogles birst Daugavā, bet, kad dziedātāja paklāj villainīti vai paladziņu, tas piebirst pilns sudrabiņa. Citur teikts, ka dzirksteles lec gaisā, sprāgst debesīs, turklāt kāds varonis tās salasa un nokaļ zobenu, ar ko nocērt Jodam galvu. Kādā dziesmā par Kalēja līgavu uzskatīta melna vārna, kas apdzēš ogles. Kalēja galvenais uzdevums ir pagatavot Saules meitas līgavas rotas un Dieva dēla bruņojumu cīņai ar ļaunām varām. Tas norāda uz sakariem ar gaismas parādībām un mitoloģisko gaismas cīņu ar tumsu. P. Šmits identificē Debesu kalēju ar Pērkonu. [Sagatavots pēc: Mitoloģijas enciklopēdija 1994 : 215–216]

Priekules novada ģerbonis

Zilā laukā zelta Priekules Ikars ar sudraba spārniem, virs tā – sešas sudraba piecstaru zvaigznes.

Stāsts par Ikaru vispirms kļuva zināms tuvākajā apkārtnē. Nelielā pakalnā ap 1680. gadu tika uzcelta mūra baznīciņa. Priekules kalējs zviedrs Johansons ar paša izgatavotiem spārniem no šī baznīcas torņa veicis Latvijā pirmo lidojuma mēģinājumu. Toreiz lidojumu pasludināja par Dieva zaimošanu. Vietējo Ikaru rādīja cilvēkiem kā paša sātana iemiesojumu un Grobiņā uz sārta sadedzināja.

Zvaigznes ap varonīgā kalēja galvu simbolizē pilsētu un piecus pagastus. [Sagatavots pēc: Belta 2010 : http://m.liepajniekiem.lv/zinas/novados/priekules-novadu-simbolize-zelta-ikars-46984]

Mazās ģildes cunftu karogi

Sv. Jāņa jeb Mazā ģilde Rīgā tika nodibināta 1352. gadā un pastāvēja līdz pat 1936. gadam. Šīs organizācijas uzbūve un tradīcijas vizuāli atspoguļojas plašajā amatu karogu kolekcijā. Vecākais karogs ir no 1788. gada, jaunākais – no 1935. gada. Savi karogi bija cunftēm un savi – cunftu zeļļu brālībām. Katrā karogā redzama amata emblēma vai ģerbonis ar attēlotu svarīgāko darbarīku vai izgatavoto priekšmetu. Cunftu ģerboņu heraldiskie vairogi bieži tika papildināti ar katram amatam raksturīgu rotājumu. Līdzās tradicionālajiem ozolu un lauru vainagiem kalēju amatu karogā, piemēram, ir durvju riņķis un pakavs, stiklinieku karogā – stilizēts loga rāmis, sedlinieku un tapsētāju karogā – baldahīns. Atsevišķos karogos ir divi ģerboņi – cunftes un Rīgas pilsētas. Pēdējais vienmēr ir attēlots karoga laukuma apakšējā daļā vai pie kāta malas augšējā stūrī. Gandrīz uz katra karoga ir viens vai vairāki gadskaitļi, kas apzīmē cunftes šrāgu, t. i., noteikumu apstiprināšanas gadu vai karoga izgatavošanas laiku. Cunftes nosaukums vācu valodā raksturo Rīgas Mazo ģildi kā vāciskas izcelsmes organizāciju. Amatu karogu izpētē visgrūtāk ir noskaidrot, kad radies amata ģerbonis. Vai tas noticis reizē ar amata nodibināšanos vai vēlāk, vai Rīgas Mazās ģildes cunftu emblēmas bija raksturīgas tikai Rīgai, vai arī tās bija aizgūtas no citu pilsētu amatniekiem. Tas ir iespējams, ja ņem vērā apstākli, ka amata zeļļu pienākumos, apgūstot amata prasmi, bija ceļošana pa Eiropas pilsētām.

1933. gada 29. aprīlī Sv. Jāņa ģildes kalēju cunfte svinēja 550 gadu pastāvēšanas svētkus. Tāpēc tika izgatavots jauns karogs, saglabājot vēsturisko amata karoga tumši zilo pamatkrāsu un ģerboņus. Mainīti tika tikai ģerboņa vairoga turētāji. Amata ģerboni melnā divgalvainā ērgļa vietā tur grifi sudraba krāsā, bet Rīgas ģerboni – lauvas. Kalēju cunftes valde savā pieteikumā Iekšlietu ministrijai paskaidroja: „Mūsu līdzšinējam biedrības karogam vienā pusē ir bijušās Krievijas Valsts ģerboņa ērgļu, otrā pusē Rīgas pilsētas ģerboņa zīmējumi. Sakarā ar mūsu biedrības priekšā stāvošo 550 gadu jubileju šajā gadā mēs esam nolēmuši izgatavot jaunu, Latvijas apstākļiem atbilstošu karogu, kura vienā pusē tāpat ievietosim Rīgas pilsētas ģerboņa zīmējumu, bet otrā pusē, bijušās Krievijas Valsts ērgļu vietā, mūsu kalēju amata meistaru vēsturisko vapeni. Rīgas pilsētas ģerboņa ievietošanai mūsu jaunā karogā, kā tas redzams no klātpieliktā raksta, Rīgas pilsētas valde ir jau devusi savu piekrišanu. Tāpēc, pamatodamies uz Instrukcijas pie likuma par biedrībām, savienībām un politiskām organizācijām 4. pantu, ar šo mēs pieteicam mūsu jauno karogu pēc še klātpieliktā zīmējuma un laipni lūdzam atļaut mums karogu pēc šā zīmējuma lietot.”

No karoga iesvētīšanas dienā (29. aprīlī) kātā iedzītajām 24 piemiņas naglām ir palikušas 18. Pirmo dāvināja Valsts prezidents A. Kviesis. Tajā redzams krāsains Latvijas valsts ģerbonis. [Sagatavots pēc: Gailiša : http://www.itl.rtu.lv/LVA/zurnali/amatniecibas.html]

Svarīga nozīme saimnieciskajā progresā bija vietējās melnās metalurģijas un kalēja amata tālākajai attīstībai 5.–9. gs. Prasme ražot dzelzi un tēraudu no Latvijas teritorijā diezgan vienmērīgi izplatītajām purva rūdām sekmēja dzelzs priekšmetu skaitlisko pieaugumu, to sortimenta dažādošanos, labāku tehnoloģisko apstrādi. [..]

Metalurga un kalēja amats šai laikā atradās vienas personas rokās. Kalēji ar kalšanu, metināšanu, vīlēšanu, termisko apstrādi (cementēšanu, rūdīšanu, atlaidināšanu) izgatavoja dažādus darba rīkus (cirvjus, kapļus, nažus, sirpjus, izkaptis), ieročus (zobenus, šķēpu un bultu galus) un iedzīves priekšmetus (kāšus katla nocelšanai no pavarda, gaļas āķus u. c.). No dzelzs gatavoja pat dažu kategoriju rotaslietas – spieķadatas u. c. – vai to detaļas. Latvijas arheoloģiskajā materiālā pazīstami ap 40 dažādi dzelzs izstrādājumu veidi, vairums no tiem bija masu produkcija. Darbā kalēji izmantoja speciālus darba rīkus: laktu, veseri, lūškas, knaibles, cirtņus, vīles, dobumsiti un caurumotājus. [..]

13.–17. gs. amatniecība no iepriekšējā perioda sīkražošanas atšķiras ar lielāku specializāciju un koncentrēšanos pilsētās. [..]

Izejmateriāls dažādu dzelzs darba rīku un priekšmetu pagatavošanai joprojām bija purva rūda. It īpaši tas sakāms par lauku amatniekiem, kas lielākoties bija latvieši un ražoja vietējiem iedzīvotājiem. Turpretī pilsētās, īpaši Rīgā, melno metālu apstrādātāji, kalēji, apvienojās vienā amatā jeb cunftē. Tas konstatējams vismaz ar 14. gs. otro pusi.

15.–16. gs. pie kalēju amata piederēja arī atslēdznieki, bruņu taisītāji u. c. specialitāšu pārstāvji. 17. gs. pastāvēja arī latviešu kalēju amats (gatavoja cirvjus, pakavus u. c.). [..] No kalēju piederumiem 13.–14. gs. atrasti veserīši, knaibles. Jauns āmura tips, kāds rietumu zemēs bija pazīstams jau 12. gs., sakarā ar akmeņu apciršanu mūra piļu celtniecībā sāka parādīties arī Latvijā. [Latvijas PSR arheoloģija 1974 : 166–311]

●

Tāpat kā citās viduslaiku pilsētās, arī Rīgā visagrāk attīstījās ar pārtikas sagādi saistītās amatniecības nozares, pēc tam metālapstrāde, apģērbu un apavu izgatavošana. Uz laiku no 13. līdz 15. gs. attiecināmajos Rīgas vēstures avotos minēti maiznieki, miesnieki, dzirnavnieki, kalēji, zeltkaļi, varkaļi u. c. metālapstrādātāji, audēji, drēbnieki, kurpnieki, ādmiņi u. c. amatnieki. [..]

Tomēr arī trūcīgās un nesistemātiskās avotu ziņas liecina par Rīgas amatnieku samērā sīko specializāciju, it sevišķi metālapstrādē. Jau 13. gs. pēdējā ceturksnī un 14. gs. pirmajā pusē Rīgā bez parastajiem kalējiem strādāja īpaši ieroču izgatavotāji – bruņu, vairogu un zobenu kalēji, atslēdznieki, nažu kalēji, katlu lējēji, adatnieki, krāsaino metālu apstrādātāji (varkaļi, misiņkalēji), zeltkaļi. Stopu un bultu kalēji Rīgā darbojās līdz pat ugunsšaujamo ieroču ieviešanai. Īpaša nozīme bija nažu un zobenu kalējiem, jo viduslaikos katram pašam bija jāgādā par savu drošību, tāpēc ikviens vīrietis pastāvīgi nēsāja sev līdzi zobenu vai dunci. Rīgas nažu un zobenu kalēji lielākoties uzasināja ievestos asmeņus un izgatavoja tiem rokturus. Ļoti greznus un dārgus zobenus Rīgā ieveda jau pilnīgi gatavus, bet parasti tos lietošanas kārtībā sagatavoja vietējie amatnieki. [..]

Pieaugot amatnieku skaitam atsevišķās nozarēs, tie apvienojās profesionālās organizācijās – amatos jeb cunftēs. [..]

14. gs. Rīgā apstiprināti arī mucinieku, kalēju, vadmalnieku, mūrnieku, maiznieku, kažocnieku, kurpnieku un drēbnieku, 15. gs. – kaņepāju vērpēju, linaudēju un bārddziņu cunftu statūti. Pavisam saglabājušies 12 Rīgas cunftu statūti. Kalēju cunfte apvienoja visu daudzo metālapstrādes specialitāšu meistarus (izņemot zeltkaļus): parastos kalējus, atslēdzniekus, nažu kalējus, varkaļus, zobenu kalējus un bruņu kalējus. Bet šīs kopējās kalēju cunftes jebkuras specialitātes meistaru darba joma bija stingri norobežota. Kā liecina cunftes 1382. g. statūtu noteikumi par paraugdarba izstrādāšanu, iegūstot meistara tiesības, parastie kalēji kala pakavus un apkala zirgus, darināja namdara cirvjus u. c. smagākus, lielākus priekšmetus; atslēdznieki gatavoja dažādus sīkus kalumus un atslēgas, nažu kalēji – nažus un dunčus, varkaļi – galvenokārt vara katlus, zobenu kalēji – zobenus, bruņu kalēji – krūšu, roku un kāju bruņas un bruņu cimdus. [..]

Ja 14. gs. pastāvēja vienota kalēju cunfte, tad 16. gs. sastopams no tās atdalījies atslēdznieku, piešu kalēju, bisu kalēju un pulksteņtaisītāju amats (zeļļu apvienības statūti apstiprināti jau 1583. g., cunftes – 1593. g.). [Feodālā Rīga 1978 : 86–157]

Spēlfilma Īsa pamācība mīlēšanā (1982). Režisors I. Krenbergs.

Spēlfilma Melnā vēža spīlēs (1975). Režisors A. Leimanis.

Dziesma Saules kalēji. A. Krūkļa vārdi, G. Freidenfelda mūzika, izpilda N. Bumbiere un V. Lapčenoks.

Dziesma Dzelzs malkas cirtēja stāsts. P. Brūvera vārdi, V. Pūces mūzika, izpilda Z. Muktupāvels.

Dziesma Vairāk nekā nav. G. Rača vārdi, T. Kleina mūzika, izpilda grupa „Līvi”.

Vidzemes TV: Vidzemnieki. Kalējs Jurģis Sīmansons (01.07.2014.)

Videofilma stāsta par Sīmansonu ģimeni, īpaši par dēlu Jurģi, kurš apguvis kalēja amatu.

[https://www.youtube.com/watch?v=O5rDMSSjo_4]

Latviešu kalēja video ASV kļūst par sensāciju: latvietis māca izkalt cirvi

Vienas dienas laikā kopš publicēšanas ASV portālā LiveLeak.com latviešu kalēja Jāņa Nīmaņa videomateriāls ir skatīts vairāk nekā 60 000 reižu. Videofilmā ir uzskatāmi atainots, kā ar tradicionālām metodēm no vienkārša metāla gabala tiek radīts cirvis. Portālā LiveLeak.com stāsts ieguvis strauju popularitāti. Vienmēr ir patīkami redzēt īstu mākslinieku darbā – tā šo video raksturo viens no vairāk nekā piecsimt komentētājiem. Jānis Nīmanis ir kalējs, kurš pasaulē guvis atzinību ar savu zīmolu „AUTINE by John Neeman”. Meistara vadītajā darbnīcā Priekuļu novadā top ne tikai cirvji, bet arī augstākās kvalitātes kalti, naži un citi priekšmeti. Nemitīgi papildinot savu kalēja pieredzi, Jānis Nīmanis nevēlas apstāties pie sasniegtā. [Sagatavots pēc: http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/118346/latviesu-kaleja-video-asv-klust-par-sensaciju-latvietis-maca-izkalt-cirvi-video]

Kalēja plēšas

Kalēja amats ir viens no senākajiem. Tas ir spēka, vīrišķības un veiklības apliecinājums. Bez kalēja darinātajiem izstrādājumiem neiztiek neviens: ne zemnieks, ne amatnieks, ne zvejnieks un arī ne pilsētnieks. Tāpat kā nav vienādu cilvēku, tāpat arī nevar atrast pilnīgi identiskus kalēja darinājumus. Katram ir savs rokraksts un sava meistarība. Kalēja darbarīki ir  dažādi āmuri, kalti, cirtņi, ogļu lāpstiņas, lakta un, protams, plēšas.

Preiļu Vēstures un lietišķās mākslas muzeja krājumā kopš 2002. gada glabājas kalēja plēšas. Latgaliski tās tiek sauktas arī par duntavys jeb maisu. Plēšas paredzētas gaisa daudzuma regulēšanai un pievadīšanai ēzē. Tās izgatavotas apmēram 20. gs. vidū.

[Sagatavots pēc: http://www.preili.lv/page/474?news_id=17687]

●

No 1994. gada 14. marta Latvijas Amatniecības kamera atjauno un turpina kvalifikācijas dokumentu izsniegšanu amatniekiem. Saskaņā ar likumu „Par amatniecību” tajās darbības jomās, kuras apstiprinājis Ministru kabinets, Latvijas Amatniecības kamera atbilstoši profesionālo organizāciju izstrādātajiem kritērijiem no 2004. gada piešķir amatniecības prakses sertifikātus, kuri tiek izsniegti uz laiku. Tas nozīmē, ka amata meistara un zeļļa diplomi ir derīgi uz prakses sertifikāta izsniegšanas laiku.

No 2009. gada prakses sertifikātus kopā ar diplomiem saņem arī jaunie amata zeļļi kalēji. [Sagatavots pēc: http://www.lak.lv/pub/?id=321]

Latvijas Lauksaimniecības muzejs Talsos

Latvijas Lauksaimniecības muzejs iepazīstina ar lauksaimniecības nozaru attīstību, saimniekošanu un dzīvi Latvijas laukos no XIX gs. beigām līdz mūsdienām. Muzejā var atrast praktiski visu, kam sakars ar zemi, saimniekošanu un lauku sētu.

Latvijas Lauksaimniecības muzejs izveidots 2003. gadā, apvienojoties lauksaimniecības tehnikas muzejam „Kalēji” un Latvijas Meliorācijas un zemkopības muzejam, kurā bija plašs meliorācijas materiālu klāsts, vērtīgu ģeodēzijas instrumentu kolekcija, daudz fotodokumentu u. c. materiālu. Tagad muzeja krājumā ir daudz kalēja un galdnieka darbarīku, ierīču, zemes apstrādes, kopšanas, ražas novākšanas un pārstrādes tehnikas, sadzīves tehnikas, grāmatu utt. [Sagatavots pēc: http://www.latvia.travel/lv/apskates-vieta/latvijas-lauksaimniecibas-muzejs-talsos]

Video: Mērsraga smēde. Meistars Vilnis Vincevičs

Vilnis Vincevičs ir tautas lietišķās mākslas studijas „Auseklis” vadītājs, Latvijas Amatniecības kameras meistars, kalējs. Mācījies pie pirmskara laikā skolotiem meistariem, kad par kalēju varēja izmācīties 3 gadu laikā. No sākuma prakse, tad interese radusies daudz lielāka, un Vincevičs sācis strādāt par kalēju.

[Sagatavots pēc: https://www.youtube.com/watch?v=pslqEpHTKsk]

Kalēja ala (Vaidavas ala)

Kalēja ala atrodas Raiskuma pagastā, Strīķupes (Vaidavas) labajā krastā, pie Strīķu tilta. Nokļūšana līdz alai iespējama ar autotransportu, velosipēdu, kā arī kājām.

Kalēja ala un atsegums ir valsts nozīmes aizsargājams ģeoloģiskais un ģeomorfoloģiskais dabas piemineklis kopš 1974. gada, kā arī Eiropas Savienības nozīmes aizsargājams biotops.

Kalēja alas apskate ir iespējama no Strīķupes kreisā krasta, kur iepretī Kalēja alas atsegumam 2007. gadā izveidota atpūtas vieta. Objektu apsaimnieko Gaujas Nacionālā parka administrācija. [Sagatavots pēc: http://www.pargauja.cesis.lv/index.php?id=300&kods=1338&a=viss]

Lipaiķu baznīcai – 380 gadi

Lipaiķu baznīca pirmo reizi dokumentos minēta 1567. gadā kā neliela koka ēka. Tagadējā mūra baznīca celta  1630. gadā, pārbūvēta 1783. un 1896. gadā. Pēdējā pārbūve veikta 1909. gadā. Baznīcā atrodas daudzi  mākslas pieminekļi: vitrāža – Kalēju brīvciema ģerbonis –, izgatavota 1664. gadā, saglabājušās ērģeles, nozīmīgi mākslas pieminekļi ir arī 18. gs. beigās darinātais altāris un kancele. [Sagatavots pēc: Briede 2010 : http://www.svetdienasrits.lv/2010/06/16/lipaiku-baznicai-e28093-380-gadi/]