Tradicionālā transkripcija
[kãja]
Starptautiskā fonētiskā transkripcija
[kɑːːʝɑ̆]
[k] – nebalsīgais troksnenis
[ā] – garais patskanis
[j] – balsīgais troksnenis
[a] – īsais patskanis
Divzilbju vārds.
Ortogramma – ā.
kāj- – sakne, vārda celms
-a – galotne
kāj-ām+gāj-ēj-s
kāj+apakš-a
kāj+at-balst-s
kāj+aut-s
kāj+bumb-a
kāj+ceļ-š
kāj+cel-iņ-š
kāj+dēl-is
kāj+pa-mes-l-s
kāj+sarg-s
kāj+slauķ-is
kāj+sol-iņ-š
kāj+svir-a
kāj+vad-īb-a
kāj+viln-a
mār+kāj–a
astoņ+kāj+is, astoņ+kāj+e
četr+kāj+is, četr+kāj+e
desmit+kāj+is, desmit+kāj+e
deviņ+kāj+is, deviņ+kāj+e
div+kāj+is, div+kāj+e
piec+kāj+is, piec+kāj+e
septiņ+kāj+is, septiņ+kāj+e
seš+kāj+is, seš+kāj+e
simt+kāj+is, simt+kāj+e
trīs+kāj+is, trīs+kāj+e
vien+kāj+is, vien+kāj+e
vien+kāj+ain-s, vien+kāj+ain-a
gar+kāj+is, gar+kāj+e
gar+kāj+ain-s, gar+kāj+ain-a
greiz+kāj+is, greiz+kāj+e
liel+kāj+is, liel+kāj+e
maz+kāj+is, maz+kāj+e
plat+kāj+is, plat+kāj+e
kāj+gal+is
kāj+min+a
kāj+starp+e
kāj-ām (apst. v.)
kāja – patstāvīgs vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija
|
|
vsk. |
dsk. |
|
N. |
kāj-a |
kāj-as |
|
Ģ. |
kāj-as |
kāj-u |
|
D. |
kāj-ai |
kāj-ām |
|
A. |
kāj-u |
kāj-as |
|
I. |
ar kāj-u |
ar kāj-ām |
|
L. |
kāj-ā |
kāj-ās |
|
V. |
kāj-a! |
kāj-as! |
N. Andris Lāčkāja – D. Andrim Lāčkājam
Teikumā var būt:
1) teikuma priekšmets – Pēc sporta stundas sāpēja kāja.
2) izteicēja daļa – Cilvēka balsts ir kājas.
3) galvenais loceklis – Kāja uz paklāja.
4) papildinātājs – Kāju ar vidukli savieno iegurņa josla.
5) vietas apstāklis – Kājā iedūrās skabarga.
6) apzīmētājs – Kājas daļas savieno locītavas.
kāju ikri, kāju muskuļi, kāju nagi, kāju pirksti, kāju sargs
galda kāja, gultas kāja, kazas kāja, koka kāja, krēsla kāja, zirga kāja
basas kājas, dubļainas kājas, garas kājas, īsas kājas, kliba kāja, kreisā kāja, labā kāja, lielas kājas, līkas kājas, mazas kājas, melnas kājas, netīras kājas, platas kājas, plikas kājas, resnas kājas, slaidas kājas, slapjas kājas, smagas kājas, smilšainas kājas, spalvainas kājas, spēcīgas kājas, tīras kājas, vieglas kājas, žiglas kājas
ieģipsēta kāja, lauzta kāja, nogurušas kājas, pietūkušas kājas
kāja, –as, s.
Apakšējā ekstremitāte – balsta un kustību orgāns (cilvēkam).
Aut kājas. Atpūtināt kājas. Lēkāt uz vienas kājas.
Kāju slaukāmais (arī slauķis) – kājslauķis.
Kājas bumba novec. – kājbumba.
Kāju pamesls niev. – kājpamesls.
Kur vien kāju sper – visur.
Aizlikt kāju priekšā – liekot kāju ceļā (gājējam, skrējējam), panākt, ka krīt.
Nav kur kāju nolikt (arī (pa)spert) – saka par ļoti pieblīvētu telpu, vietu, arī par telpu, vietu, kur stipri apgrūtināta iešana.
Koka kājas – rotaļu rīks – divas kārtis, ar kurām var staigāt, balstot kājas uz īpašiem kāpšļiem.
(Prom, arī nost) no kājām sar. – tālāk, nomaļus (no kāda).
Lauzīt kājas sar. – iet (parasti ar pūlēm).
O kājas – ceļa locītavu apvidu un apakšstilbu deformācija, kad ceļgali un apakšstilbi mucveidīgi izliekti uz āru.
X kājas – ceļa locītavu apvidu un apakšstilbu deformācija, kad ceļgali ieliekti uz iekšu un saskaras, apakšstilbi izvērsti uz āru.
Kājas ir iešanas orgāni un stāvošam cilvēkam vienīgais balsts. Sakarā ar to visi kāju kauli masīvāki nekā roku kauli, bet pēda veido izturīgu un platu balstu. Cilvēka anatomija un fizioloģija 35.
// lok.: kājā, kājās, apst. nozīmē Uz šīs ekstremitātes (uzaut, uzvilkt).
Jaunie strīpainie brunči un platā zilraibā jaka [Smalko Annai] mugurā, kājās baltas diega zeķes un pastalas. Upīts 4, 135.
// Šāda dzīvnieku ekstremitāte.
Dzērves kāja.
// lok.: kājās, apst. nozīmē Stāvus, balstoties uz šīm ekstremitātēm (par cilvēkiem vai dzīvniekiem).
Piecelties kājās. Stāvēt kājās.
Izslieties kājās – piecelties, iztaisnojot, izstiepjot augumu, ķermeni.
Karapets jau saknupis pie sienas un aizmidzis. Arī citi nolaižas kaktā uz klona. Paliekam kājās tikai mēs abi ar Ļusņaku. Birznieks–Upītis 6, 300.
Paust stipru satraukumu, būt ļoti rosīgam.
Šodien kājās visa Rīga, Visur runā par vakardienu, par iesākušos revolūciju. Austriņš 2, 425.
Rosināt darbībai, likt darboties.
Veiklais un drošais atriebējs [Tils Pūcesspieģelis] ir visur – viņš ceļ kājās zemniekus, palīdz apspiestajiem .. Literatūra un Māksla 65, 2, 3.
Iesaistīt revolūcijā, nemieros (daudzus vai visus).
.. tie ir dumpinieki, kas grib sacelt kājās visu pilsētu, visu zemi un nogāzt no troņa pašu dieva svaidīto ķeizaru. Austriņš 2, 422.
// Apauti apavi.
Lai noslaukot kājas, saimnieks saka [zēnam], ieiedams priekšnamā un rādīdams .. kājslauķi. Pabružā puika apavu sarkanos purnus .. Sudrabu Edžus 3, 311.
2. Pēda.
Pa kājai – atbilstošā lielumā (par apaviem).
Viņas kājas bija stipri mazākas kā [nekā] Martai .. Lēmanis 10, 43.
3. Balsts (priekšmetam, ierīcei).
Vēl te bija seši krēsli ar liektām kājām, apvilkti [ar] zaļu zīdu .. Bels 1, 71.
Melnās kājas – dārzeņu dēstu slimība (parasti krustziežiem).
Līdz kājai vaļā – pilnīgi vaļā (parasti par durvīm).
.. gaitenis, labajā pusē durvis, un visas līdz kājai vaļā. Rīgas Balss 65, 226, 6.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
kāja – kuoja; labā kāja – lobuo kuoja; kreisā kāja – kairuo kuoja; maisīties pa kājām – maiseitīs zam kuoju; ar kājām – ar kuojom; viņam pie kājām – pi juo kuoju; bikšu kāja (bikšu stilbs) – iuzu stora
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]
kāja – 1. kâ kazas kâja – saka par pagaru, izliektu, līku (parasti koka) priekšmetu, kas atgādina dzīvnieka ekstremitāti: borùons sapipkà sovus kPlpus. tàm [baronam] àr biŠ toâda kozas koàja – koâtìņš koâ kozas koàja – golâ sapîta oâdas poàtaõiņa.
2. kâ dìega kàja – saka par ļoti tievu un garu cilvēka, arī dzīvnieka kāju: tàm gPn ìr koâ dìega koàjas : tiêvas, tiêvas, koâ kàuls vìn ìelikc tùr zoàbakâ.
3. (iet) kâ àr kùoka kàj*m ‘lēni, negribīgi, gausi (iet)’: iêt koâ àr kùoka koàj*m – ni grib iêt, tik toâ vàlkâs lnît¢m.
4. (iet) kâ bas*m kàj*m ‘droši, stabili (iet)’: petexnes poši nùo àukl*m pine, naslîdja ùn sìltas biŠ, eŠ pa ceļu koâ bos*m koàj*m.
5. (rakstīt) kâ àr vistas kàju ‘pavirši, neglīti, nesalasāmi (rakstīt)’: [skolēns] raksta naglîši koâ àr vistas koàju.
6. kâ vistas kàjâ gaļas.
[Sagatavots pēc: Putniņa, Timuška 2001 : 78]
kājas – kāti sar., staigas sar.
Aut kājas – posties, gatavoties (piemēram, ceļam).
No galvas līdz kājām (retāk papēžiem) – viscaur, pilnīgi, pavisam (par cilvēku).
No bērna (arī bērnu) kājas (arī kājām) – no bērnības, no mazotnes.
Pamats zem kājām – drošs, stabils stāvoklis.
Zeme līgojas zem kājām – saka par nedrošu, bīstamu stāvokli.
Ceļš zem kājām – saka, ja jādodas prom.
Zeme deg zem kājām – saka, ja ir ļoti jāsteidzas; saka, ja tūlīt jādodas prom.
(Ie)spert (arī (ie)celt sar.) (savu) kāju (arī kājas) – (ie)iet, (ie)nākt, arī ierasties (kur).
Dabūt uz kājām (arī uz pekām) sar. – izārstēt. Palīdzēt pārvarēt grūtības, sarežģījumus.
Tikt uz kājām – atveseļoties. Izkļūt no grūtībām.
Nostādīt uz kājām – padarīt patstāvīgu, sagatavot dzīvei. Pareizi ievirzīt, padarīt stabilu (piemēram, uzņēmumu, saimniecību).
Nostāties uz (savām) kājām – kļūt patstāvīgam. Nostiprināties, nostabilizēties.
Stāvēt uz savām (arī paša) kājām – būt patstāvīgam.
Būt uz kājām – būt veselam. Strādāt, rosīties. Izkļūt no grūtībām, sarežģītas situācijas.
Izkustināt kājas – paiet, paskriet kādu gabalu.
Izlocīt kājas – izkustēties no miera stāvokļa. Paieties, paskrieties.
Krist (arī gāzties) (vai) no kājām (zemē, arī nost) sar., arī tikko turēties uz kājām (arī kājās) – nespēt nostāvēt kājās.
(Tikko) (pa)vilkt kājas – ar grūtībām iet.
Kājas neklausa – saka, ja ir grūti iet.
Tā, ka kājas pie zemes nemetas – ļoti ātri (iet, skriet).
Tā, ka nejūt zemi zem kājām – ļoti ātri (skriet, steigties, arī bēgt).
Nejust zemi zem kājām – būt lielā pacilātībā, saviļņojumā, pārdzīvot lielu prieku.
Cik (arī ko) kājas nes – cik ātri vien iespējams (iet, skriet).
Gāzt no kājām (nost, arī zemē) – gāzt (cilvēku). Iedarbojoties uz (kāda) organismu, traucēt tā normālu funkcionēšanu (piemēram, par alkoholiskiem dzērieniem, slimībām).
Būt (ar) rokām un kājām (kam) pretī (arī pretim, pret) – kategoriski pretoties (kam).
Saistīt rokas un kājas – pilnīgi atņemt rīcības brīvību.
Mīdīt (arī mīt, bradāt) kājām – rupji aizvainot, aizskart (parasti kāda jūtas).
Mīt ar kājām (arī ar kāju) dvēselē – pazemot kāda jūtas, ideālus, ciniski izturēties pret tiem.
Ar kājām gaisā (arī uz augšu) – pretēji parastajam, pieņemtajam.
Apgriezt (visu) pasauli ar kājām gaisā sar. – pārmainīt pilnīgi pretēji tam, kā bijis iepriekš.
Apgriezt visu ar kājām gaisā sar. – ļoti sajaukt (ko meklējot).
Kāja paslīd (retāk slīd) – saka par cilvēku, kas pārkāpj morāles vai tiesību normas.
Maisīties (arī pīties, būt, jaukties, kulties) pa kājām sar. – būt par traucēkli (kādam).
(Aiz)likt kāju priekšā – radīt (kādam) šķēršļus, traucēt, kavēt (kāda darbību, rīcību).
(Ie)mest sprunguli starp kājām (arī kājās, riteņos) – traucēt (parasti kādam ko paveikt).
Būt (arī stāvēt) ar vienu kāju kapā, retāk viena kāja kapā sar. – saka, ja paredzama dūža nāve.
Būt uz grūtām kājām sar. – būt grūtniecības stāvoklī.
Ņemt (arī likt) kājas pār pleciem sar. – iet prom, doties ceļā. Bēgt.
Dot kājām vaļu (arī ziņu), arī ļaut kājām vaļu sar. – bēgt, ātri skrienot (parasti aiz bailēm). Ātri iet, skriet.
Laist kājas (arī ļekas) vaļā, arī laist kājām vaļu sar. – ātri bēgt, ātri doties prom.
Laist (arī skriet) ko kājas (arī nagi) nes sar. – skriet, cik ātri vien spēj, ļoti ātri doties prom.
Iznest ar kājām pa priekšu sar. – iznest (kādu) mirušu.
Gulēt pie kājām sar. – justies uzvarētam, padevīgam.
Kājas pieaug (priekšmetam) sar. – saka, ja (priekšmets) piepeši pazūd.
Izkāpis no gultas ar kreiso kāju sar. – saka par cilvēku, kam ir slikts garastāvoklis.
Ceļa kāja sar. – ceļakāja.
Nolaist no kājas (arī kājām) vienk. – nogalināt.
Atstiept (arī notirināt) kājas (arī atstiept pēdas) vienk. – nomirt.
Uz brīvām kājām – brīvībā.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
Aiznest (iznest) ar kājām pa priekšu (kādu) – saka, ja kādu nes apglabāt.
Apsildīt kājas (kaut kur) – pēc ierašanās pabūt kur tikai īsu brīdi, aprast, iedzīvoties.
Ar sausām kājām sar. – bez kaut kā grūta, nepatīkama; viegli.
Ar vienu kāju (kaut kur), ar otru (citur) – saka, ja kāds dzīvo gan vienā, gan otrā vietā, vienlaikus darbojas divās nozarēs, divās jomās.
Bučot kājas (kādam) novec. – ļoti pateikties, izrādīt pazemību.
Celties (sacelties) kājās – sākt cīnīties, aktīvi darboties.
Gāzt (nogāzt) no kājām (kādu) 3. pers. – padarīt nevarīgu, rīcības nespējīgu; pievārēt.
Kājas līdz zemei – saka, ja bērns ir tik liels, ka vairs nav ņemams klēpī.
Kājas (kāja) neceļas (kādam) – saka, ja kāds nevēlas kurp iet.
Kājas paliek aukstas sar. – saka, ja pārņem liels uztraukums, bailes.
Zirga (āža) kāja – negatīva iezīme, ko vēlas noslēpt, bet kas tomēr atklājas.
[Sagatavots pēc: LFV 2000 : 444–472]
Medicīnā – kāja, amputēta kāja, ieģipsēta kāja, kāju artēriju ateroskleroze, kājas sēnīte, kājas vēna.
Uzvārdi – Kājiņš, Kājiņa; Lāčakāja.
Vietvārdi – Aškāja, mežs Palsmanes pag.; Balakājišķi, mājas Laucesē; Baltkāji jeb Baltkājas, mājas Šķibē; Baskāji, mājas Svētē; Bērzkāja, mājas Aizputē; Cisu kājas (jeb Novadi), mājas Kazdangā; Daudzkāji, mājas Kapiņos; Dievakājas ezeriņš jeb Dievkājas ezeriņš, ezers Bērzpilī; Dieva kāja, upe Gaigalavā; Iesalkājas, mazciems Umurgas pag.; Garkāja, mājas Lēdurgā; Kangrotkājas, viensēta Užavas pag.; Kāji, mājas Užavā; Kājiņi jeb Kājiņas, mājas Ceraukstē, Misā; Kājiņu tīrelis, tīrelis Baldonē; Kājeles, mājas Elejā; Kājenieki, mājas Glūdā; Kājusētas, mājas Zebrenē; Kumeļkāja, zvejvieta Baltijas jūrā Ventspils piekrastē; Lāča kāja, Loca koja, mežs Mālupes pag.; Lāča kājas līči, pļava Mālupes pag.; Purkājas upīte (augštecē), upe Cieceres pag.; Platkājas, viensēta Zaļenieku pag.; Podkājas, vasarnīcu ciems Ropažu nov.; Purkājas mežs (jeb Purvkāju mežs, jeb Tīreļkāja), mežs Zvārdes pag.; Tālkājas, mājas Zaubē; Vāckājas, mājas Slampē; Vējkāji, mājas Lažā; Vērš(a)kājas, mājas Tērvetē; Vilkāja, mazciems Tumes pag.; Vilkājas kapi, kapsēta Tukuma nov.; Zaķa kāja, purvs Baldonē; Zaķakājas, mājas Jaungulbenē; Zāļkājas, viensēta Zebrenes pag.
kāja; lš. kòja ‘t. p.’ narev. kaj [kāj(a)] ‘t. p.’, si. ar nozīmi ‘miesa, ķermenis’. Pamatā ide. *kãi-, kura tālākie sakari ir neskaidri. Ar la. kāja: gāja sal. si. ar nozīmi ‘gaita, kustība’.
Pēc cita uzskata (Pētersons) vārds saistāms ar gr. kieĩn ‘skriet’, lat.ciēre ‘kustēties’ (noraida Valde un Hofmanis).
Subst. kāj(e)nieks ir sens atv., minēts 17. gs. vārdnīcās [kājenieks Manc I 68, kājnieks Lj 99], adj. kājīgs 18. gs. ‘labs gājējs’ (St I 93), apv. kājots [uò] ‘veiklâm kâjâm’. Verbs kâjot [kãjuôt] no izloksnēm 20. gs. literārajā valodā.
[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 369–370]
angļu – leg
baltkrievu – нага
čigānu – pir
franču – la jambe
grieķu – πόδι
igauņu – jalg
ivritā – פוס
krievu – нога
latīņu – pēs
lietuviešu – koja
lībiešu – jālga
poļu – noga
somu – jalka
ukraiņu – нога
vācu – das Bein
zviedru – ben
Slikts jāj jāšus, iet kājām.
Necel kāju katra drauga pēdās.
Tam nu gan ir līkas kājas, laikam bērnībā uz muciņas tupējis.
Ar vienu kāju nevar skriet.
Arī ar līkām kājām var taisnu ceļu iet.
Ej ar kājām, strādā ar rokām.
Ja kājiņas gludi āva, tad būs tikumiņš.
Pats negrib, kājas grib.
Tev jau uz kājām var rāceņus sēt.
Jo mazāka kājiņa, jo lielāka tupele.
Kuram katram kādreiz kāja paslīd.
Nedrīkst staigāt ar vienu kāju apautu un otru kailu, jo tad vēders sāpot.
Kad labā kāja atraisās, tad par to cilvēku labu runā, kad kreisā, tad sliktu.
Kad kāju (pēdu) apakšas niez, tad dabū dancot.
Kad labās kājas pēda niez, dabū daudz iet, kad kreisās, daudz dejot.
Ja kājas niez, – būs atkusnis.
Kas sēdot kājas kustina, tas šūpo velna bērnus.
Rītos no gultas kāpjot, vajaga labo kāju pirmo uz zemes likt, tad tanī dienā būs laime un viss izdosies.
Kod cylvāks nu reita ceļas nu gultys uz keiruos kuojis, itei pīzīmēj, ka jis vysu dīnu byus dusmeigs un narunuos ni ar kū ni vuorda.
Kad uz gultas sēdēdams kājas aun, tad guļot murgi rādās.
Paldies vilkam,
Kas kazu norēja:
Tēvam, dēlam
Zābaki kājā,
Mātei, meitai
Kurpītes kājā. [LD 20588-0]
Man korpes kājā,
Rakstītas zeķes;
Tik tādi plukatas
Dancot veda. [LD 24128-0]
Celies, saimniek,
Velc bikses kājā,
Atjāja Jānītis
Zirgiem mainīt. [LD 32641-0]
Nepieder, nepieder
Kliba kāja arajam;
Vāciešam piederēja
Pie melnā zābaciņ’. [LD 28266-0]
Velns ar teļādu
Dzīvojuši vīrs ar sievu. Viņiem bijis dēls bez rokām un kājām, kādēļ tas arī daudz neko nebijis redzējis, jo gandrīz vienmēr gulējis istabā. Reiz vīrs un sieva aizgājuši baznīcā. Pa to laiku pie dēla atnācis vecs vīriņš un teicis, lai dodot dzert. Dēls teicis, ka viņam neesot ne kāju, ne roku, kā lai viņš to izdarot? Tad vīriņš atkal prasījis, lai taču dodot dzert, bet dēls tāpat atbildējis. Tad vecītis stingri uzstājies, lai mēģinot tikai iet, gan varēšot. Dēls sācis arī grozīties, un tam radušās kājas un rokas. Nu tas arī mudīgi padabūjis dzeramo un vecītis aizgājis.
Dēls domājis iet apskatīties pa āru kaut ko un nonācis pie ezera. Tas gājis ezeram pāri, jo iekšā negrimis. Pārgājis pāri ieraudzījis baznīcu un domājis iet paklausīties, ko mācītājs stāsta. Iegājis baznīcā un nosēdies pašā priekšā, un klausījies. Te paskatījies zem kanceles un ieraudzījis velnu, kas uz teļādas pierakstījis to vārdus, kas baznīcā smējušies vai runājušies. Teļāda bijusi tik pilna, ka to velns stiepis arvienu lielāku. Stiepjot velnam izsprucis mazs troksnītis, par ko dēls pasmējies. Tūliņ tas redzējis velnu neskaidrāki, jo arī viņu velns pierakstījis uz teļādas. Kad dievkalpošana beigusies, dēls gājis uz mājām pa to pašu ceļu, kur nācis par ezeru, bet tas grimis jau drusku ūdenī, jo bijis jau izdarījis vienu grēku. [http://valoda.ailab.lv/]
Kādam skolniekam skolotājs prasījis, kur lietus ceļas. Zēns atbildējis: „No vecās mātes kājām.” Skolotājs un citi skolnieki sākuši smieties par biedra izteicienu.
Būdams drošs, tas sācis izskaidrot: „Nu, kā tad ne, kad vecai mātei kājas sāp, tad vienmēr lietus ir.”
●
Skolotājs: „Kāpēc dzērve stāv uz vienas kājas?”
Skolēns: „Ja viņa paceltu otru kāju, tad nokristu.”
Daudzo arheoloģisko izrakumu pētījumos ir skatīts arī jautājums, kāds izskatījies latviešu ģērbs pirms vācu ienākšanas. [..] Kājas bijušas ietītas baltos autos, un sievietes tāpat kā vīrieši valkājušas pastalas. [..] 1633. g. ceļotājs Oleārijs kādā savā aprakstā piemin arī latviešu jaunavas, aizrādīdams, ka viņas staigājot pašu vērptos un austos linu un vilnas ģērbos, nēsājot pie krūtīm saktas. Kājās vasarā viņas aunot lūku vīzes, bet ziemā līdzīgus apavus no nemītas liellopu ādas. 40 gadus vēlāk kāds ceļotājs (prof. J. Brands) apraksta vidzemnieku un kurzemnieku apģērbu. [..] Kājās aunot liepu lūku vīzes vai pastalas, ko darinot no dūmos kaltētas teļa vai govs ādas. Vīzes un pastalas apverot prievītēm, ar kurām krusteniski pārsienot aptītos autus. [..]
Seno novadu ģērbu īpatnības vairāk vai mazāk vēl bijušas uzglabājušās līdz pat 19. gs. Vīrieši bez pastalām valkāja arī garus zābakus, bet sievietes puszābaciņus vai kurpes ar misiņa pakaviņiem zem papēža.
[Sagatavots pēc: Mākslas vēsture III 1934 : 274–290]
Dziesmiņa par divām kājām
Ja galdam būtu divas kājas,
tas netupētu ilgāk mājās
un palēkdamies cilpotu
pa pilsētu, pa pilsētu.
Ja gultai būtu divas kājas,
tā negulšņātu ilgāk mājās
un teciņiem vien skraidītu
pa pilsētu, pa pilsētu.[..]
Vien zirgs uz četrām kājām skrien,
jo viņam, nabagam, neviens
līdz šim nav laikam nodziedājis
šo dziesmiņu par divām kājām. [Briedis 1987 : 20]
Kaķis basām kājām
Anitai kurpes,
tantei kurpes,
mammai, māsai kurpes.
Skrien gar mūsu mājām
kaķis basām kājām. [..] [Venta 1990 : 47]
Kājas grib skriet
Kājas grib skriet
Kurp tavas kājas grib iet,
kurp tās grib skriet?
Kurp tavas kājas grib iet,
kurp skriet?
Mežā vālodze sauc,
siena vezumi brauc,
peld upītē sapalu daudz –
turp tās grib skriet! [..]
Kurp tavas kājas grib iet,
kurp tās grib skriet?
Kurp tavas kājas grib iet,
kurp skriet?
Nezinu vēl es pats!
Ceļš aizlokās garš un plats,
kurp vien aizsniedzas skats,
kājas grib skriet! [Zandere 2008 : 40]
Viens pa ceļu gāja
Viens pa ceļu gāja,
priekšā bija māja,
iekšā kādu rāja,
jo viņš nezināja,
kur ir kreisā kāja,
kur ir labā kāja. [Vācietis 1984 : 6]
Viņa sev skaļi vairākkārt atkārtoja, ka upes jūrā nesākas, upes beidzas jūrā. Upes beidzas jūrā. Gar upes malu Helēna gāja lielus gabalus kājām, līdz asinsvadi no ceļiem līdz potītēm uzmeta zilus kūkumus kā prāvi striķi. Kad viņa tā gāja, tad jutās neizsakāmi laimīga… [Ikstena 1998 : 53]
●
Cilvēki, kas pieredzējuši šausmas, ātri pieķeras klusai ikdienas laimei. Mana māte bija pateicīga liktenim, ka no rīta viņa basām kājām var stāvēt uz siltas grīdas un cept mums ar tēvu vēršacis ar tomātiem.
[Ikstena 1998 : 68]
Silti zābaki, botas, gumijnieki – par to visu jāaizmirst, ja gribi iztēloties, ko vilka kājās senais cilvēks. Vienkāršāk bija apsiet zvērādas, bet mūsu senči ātri vien tās iemācījās arī piegriezt un sašūt kopā.
Senākie apavi, kas atrasti Latvijā, ir pirms aptuveni 1200 gadiem no lokanām liepas mizām izvītas lūku sandales. [Grīnuma 2009 (3) : 20–21]
Andrejs Ameļkovičs Kājas.
Ģederts Eliass Peldētājas novakarē.
[Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs: www.jvmm.lv]
Dziesma Kājām gaisā. Guntara Rača vārdi, Ginta Stankēviča mūzika, dzied Candy.
Dziesma Divas kājas. Ilvara Jansona vārdi, Ilvara Jansona mūzika, dzied Herlis.
Kāja (membrum inferius liberum), apakšējais loceklis (ekstremitāte) – balsta un kustību orgāns. Kājas ar vidukli savieno iegurņa josla. Kājai ir 3 daļas: augšstilbs, apakšstilbs un pēda; tās savieno locītavas.
[Sagatavots pēc: PME 1984 : 237]
●
Ja braucat uz dēļa ar kreiso kāju pa priekšu (vadošā kāja), Jūs esat regular jeb normālais braucējs. Ja vadošā kāja ir labā, Jūs esat goofy. Šie divi termini snovbordistu leksikā ir iegājušies tik pamatīgi, ka nevienu vairs nesatrauc vārda goofy patiesā nozīme angļu valodā – ‘stulbs’! Neviens nezina, kurš bija pirmais kreisās kājas braucējs, kas savu oponentu nosauca par goofy. Tāpat neviens arī vēl nav pierādījis, ka tie ar kreiso kāju pa priekšu brauktu labāk nekā otrie. Un uz jebkuras dēļotāju iecienītas nogāzes atradīsies kā „gūfiji”, tā normālie. Starp citu, es arī esmu „gūfijs”, jo dodu priekšroku labajai kājai kā vadošajai.
Kā noteikt, kura kāja ir vadošā? Metodes ir vairākas un visas balstās uz instinktīvu reakciju. Pirmā: nostājieties ar muguru pret draugu un palūdziet viņu Jūs viegli pagrūst uz priekšu; kura kāja Jums izšausies uz priekšu līdzsvara noturēšanai, visticamāk tā arī būs vadošā kāja. Otrā: paslidinieties uz slidenas virsmas – ārā uz ledus vai zeķēs pa flīzētu grīdu; vadošā kāja vienmēr tiks izvirzīta uz priekšu. Tikai retajam vajadzēs tiešām pabraukāt ar dēli, lai noteiktu, kura kāja ir vadošā.
[Sagatavots pēc: Lisovskis : http://www.raid.lv/]
●
Voldemārs Irbe (Irbītis, Irbīte; 1893–1944) ir viens no ievērojamākajiem un ražīgākajiem reālisma pārstāvjiem latviešu glezniecībā. Viņš zīmēja (galvenokārt ar krītiņiem) ainavas, pārsvarā Rīgas un tās apkārtnes, Jūrmalas un Tukuma nomaļu skatus, sadzīvisko ainu tēlojumus, portretus un klusās dabas.
20.–30. gadu Rīgā, Jūrmalā un Tukumā itin bieži varēja redzēt pusteciņiem skrejošo īpatni – ātrgleznotāju Irbīti, ko tukumnieki savā izloksnē saukuši par Irbits. Irbīte esot neticami ātri strādājis un vienmēr staigājis basām kājām. Kā pats gleznotājs reiz izteicies, viņš pie katra atsevišķa darba strādājot tik ilgi, cik nenoguris varot nostāvēt uz vienas kājas (tas neattiecoties uz lielformāta gleznu radīšanu). Irbe radījis arī ļoti mazus darbiņus, sākot no 3×4 cm. Cik darbu pavisam uzgleznojis Irbīte, neviens šobrīd nezina, daudzus darbus viņš vienkārši atdeva tiem, kas vēlējās, – par niecīgu samaksu vai par velti.
[Sagatavots pēc: http://www.e-misterija.lv/]