Tradicionālā transkripcija

[jumis]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ʝumis]


[j] – balsīgais troksnenis

[u] – īsais patskanis

[m] – skanenis

[i] – īsais patskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Divzilbju vārds.



jum-sakne, vārda celms

-isgalotne






jumis – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, otrā deklinācija

 

*Dievība Jumis ir īpašvārds.

Jumis ar nozīmi ‘dievība’ lietojams tikai vienskaitlī, jumis ar nozīmi ‘dubultvārpa, dubultauglis’ lietojams vienskaitlī un daudzskaitlī.

 

vsk. dsk.

N.

 jum-is  jumj-i

Ģ.

 jumj-a  jumj-u

D.

 jum-im  jumj-iem

A.

 jum-i  jumj-us

I.

 ar jum-i  ar jumj-iem

L.

 jum-ī  jumj-os

V.

 jum-i!  jumj-i!

 


 Teikumā var būt:

aaaa1) teikuma priekšmetsJumis ir divvārpa.

aaaa2) izteicēja daļa – Dvīņu rieksts ir jumis.

aaaa3) galvenais loceklisAuglības simbols Jumis.

aaaa4) apzīmētājsJumja zīme atgādina burtu W.

aaaa5) papildinātājs – Tīrumā ļaudis atrada miežu jumi.



jumja akots, jumja saknes, jumja svētība, jumja vārpa, jumja zīme

 

auzu jumis, ābolu jumis, linu jumis, miežu jumis, olu jumis, riekstu jumis, rudzu jumis, sēņu jumis, vārpu jumis, ziedu jumis

 

garš jumis, liels jumis

 

atrast jumi, ieraudzīt jumi, pacelt jumi, saņemt jumi



jumis

Druvu auglības dievība (latviešu mitoloģijā), par kuras zīmi uzskata dubultaugli; dubultauglis, dubultvārpa.

Atrast jumi. Vārpu jumis, riekstu jumis.

[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 462]


jumis

1. Dubultauglis, dubultvārpa, pa pārim kopā saauguši augi.

Dubultvārpas, dubultrieksti un tā tālāk tika uzskatīti par labības gara Jumja zīmēm un sauktas vienā vārdā ar viņu. .. Tādēļ, ja pļaujot labībā gadījās dubultvārpa – jumis, to noplūca un uzglabāja. Zvaigzne 58, 22, 26.

Tik lieli rieksti pa laukmalām tagad vairs neaug, .. pieci seši jumji allaž bij droši. Upīts XV, 207.

2. mit. Druvu auglības dievība.

Visu dienu jumi dzinu Pa lielo tīrumiņu; Nu sadzinu, nu panācu Tīrumiņa galiņā. LD 28 558.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


jumis, auch jumajume,

1) zwei zu einer Einheit verbundene, zusammengewachsene Dinge, etwas Vereinigtes, Zusammengewachsenes: saimniekam šitādi jumji nepatīk Blaum. jumu jumu vārpas auga, jumī jauni cilvēciņi BW. 28536. So namentlich die Doppelfrucht, Doppelähre,  zusammengewachsene Kartoffeln, Äpfel: ja rieksta čaumalā divi kuoduoli, tad tuo sauc riekstu jumi Etn. II, 115.;

2) der Diphthong St.: abi vokāļi… saplūduši vienā jumī;

3) jumītis, der eckige Zirkumflex zur Bezeichnung des Lokativs Wolm. (gew. jumtiņš);

4) jumi saņemt, die letzte Garbe mähen, das letzte Flachsbündel raufen, die Feldarbeit beendigen Lös., Fehteln, was mit besonderen Zeremonien früher verbunden war Etn. II, 117;

5) jumis ist eine segenspendende Feldgottheit, ein Felddämon, der dem deutschen alten Erntemann, Roggen-, Weizenmann, Getreidebock, Habergeiss entspricht. Im VL. wird ein rudzu, miežu, auzu, linu jumis BW. 28354,9. [Sagatavots pēc : ME 1925–1927 : 117–118]


jumis, s. – jùhś, vsk. Dubultvārpa. rudzu i vìšu vùorpòm jìr juheîć, kùrs atrEn tù juhi, àiznas da sàtài i àisspraûš àis śejiś, tù skàita pàr làihi. [Sagatavots pēc: Reķēna 1998 : 468]


jumis – dubultauglis, dubultvārpa, jumītis folkl., jumala apv.


 Folklorā un mitoloģijā – Jumis, Jumītis.

 

Celtniecībājumis.


PersonvārdiJumis; vārds pirmo reizi reģistrēts 1806. g. Latgalē, kalendārā iekļauts 1931. gadā [Sagatavots pēc: Balodis 2008 : 104]

 

UzvārdiJumis, Jume; Jumejs, Jumeja; Jumītis, Jumīte.

 

VietvārdiJumis, viensēta Pāvilostas novadā.

 

ErgonīmiJumis, atkritumu apsaimniekošanas uzņēmums; Jumis, folkloras grupa; Jumis, kafejnīca Skrundā; Jumis, koris Ādažos; Jumis, tautas deju kopa; Jumis, viesu nams Aglonā; Jumalēni, Dricānu Kultūras nama jauniešu deju kolektīvs; Tildes Jumis, datorprogramma.


jumis, mantots vārds; senindiešu yamḠ‘dvīnis’, yūnam ‘saite’. Pamatā indoeiropiešu *eu– : *E ‘siet’ ar m saknes paplašinājumā, no kā arī jumt. Tātad jumis sākotnēji ‘sasietais’ → ’saistītais’. P. Šmits uzskata, ka dabā jumis vispirms nozīmējis divkāršu vārpu.

Atvasinājums jumala, kas nozīmes ziņā atbilst jumim, tautas etimoloģijā ir jumja sieva; vārda apvidvārda nozīme ‘resna meitene, resna govs’. [Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 361]


angļu – Spirit of the Field; Jumis

lietuviešu – keimerys; Jumis

poļu – parka; bližniacza polówka; podwójny klos; Jumis

vācu – die Doppelähre; Jumis



Ir arī riekstu jumis: ar diviem kodoliem. Ja tādu atrod, tad viens kodols jāēd pašam un otrs jādod draugam, jo tad, mežā aizmaldoties, ļaudis dzirdēšot saucienu un atbildēšot.

 

Par jumi sauc divas vārpas uz viena salma, divus riekstus vienā čaumalā, tāpat divas saaugušas sēnes, ogas, ābolus un citas līdzīgas lietas. Kas jumi atrod, tam ir laime.

 

Kas rudeni, kad beidz labību pļaut, pēdējo cirtienu pļauj (Jumi saņem), tam tiek visa svētība.

 

Jumītis dzīvo druvās. Kad beidz novākt pēdējo tīrumu, tad pļāvējiem jācenšas pļaut no visām pusēm un visai ātri. Pabeigušiem jāapsēstas turpat uz kopiņām un jāapskatās, vai nav vienā stiebriņā divas vārpas. Jumītis, ja to atrod, jānes mājā un jāiesprauž sienas šķirbā, ne pie durvīm, un jāglabā rūpīgi visu ziemu. Saimniekam tad radīsies dažādi labumi, bet Jumja atradēju, pļāvēju, vēl tai pašā rudenī aizvedīs tautiņās.

 

Jumja vārpu vajagot glabāt klētī aiz sijas, tad tur guļot klāt pūķis, kas velk bagātību klētī.

 

Rudzu pļauju beidzot, ķer Jumi. Pēdējo gabaliņu pļauj no trim pusēm reizē. Kas pļauj pēdējo kopu, tam būs Jumis.

 

Katru gadu, kad rudzi nopļauti, tad rijas vai šķūņus izpušķo ar puķēm, jo tad Jumītis aizdzenot prom visus kustoņus no labības un dodot labu birumu.

 

Divžuburainā vārpa, jumis, jāglabājot, ja izdodoties viņu kādreiz tīrumā atrast, jo tad saimniekam nākot svētība.

 

Jumja vārpu vajagot glabāt makā, tad naudas nekad netrūkstot.

 

Divžuburainā vārpa tikusi arī iepīta Jāņu bērnu vaiņagos.

 

Ja atrod, rudzus pļaujot, pie viena stiebra divas vārpas, tad nākamais gads būs ļoti auglīgs.

 

Ja saimnieks jumi atrod, tad gaidāma bagāta raža.

 

Ja meitas, rudzus pļaujot, atrod jumīti, tad sagaidāma apprecēšanās.

 

Divus ābolus, divas bekas, sēnes utt., kopā saaugušas, saucot par jumjiemJumjus nedrīkstot ēst sievietes, jo tad tām dzimstot dvīņi.

 

Ja apēd divus kopā saaugušus riekstus, tad aug dubulti zobi.

 

Ja meita atrada jumi, tad deva aitai apēst, lai jēri pāriņā atnestos.


Es redzēju vecu, vecu
Pa vecaini staigājam.
Vaj tas bija miežu jumis
Dzelteniem zābakiem? [LD 28525-0]

 

Miežu jumis nokliedzās,
Uz kalniņa stāvēdams,
Ieraudzīja auzu jumi
Zem pajumta līgojot. [LD 28550-0]

 

Bāleliņš pļāvējiņš,
Līgaviņa grābējiņa
Stāv balta druviņā,
Kā Jēkaba rudzu jumis. [LD 28522-0]

 

Linu jumis Rīgā brauca
Ar deviņi melni zirgi;
Pretim nāca Rīgas kungi,
Siekiem naudu mērodami. [LD 28548-0]

 

Jumu jumu vārpas auga,

Jumī jauni cilvēciņi;

Dancos mani kumeliņi,

Kad es braukšu precībās. [LD 28537]

 

Jumīts meklē Jumaliņas,

Pa tīrumu staigādams;

Brālīts meklē līgaviņas,

No māsiņas vaicādams. [LD F 314, 196]

 

Jumim salmi, jumim vārpas,
Jumim graudi vārpiņās;
Vajag pulka smalkas maizes
Bāleliņa līgavai. [LD28527-0]

 

Jumīšami kreklu devu,

Juma mātei paladziņu.

Lai tas man šito gadu

Garus linus audzināja. [LD 1606]

 

Ak tu linu jumaliņa,

Kur gulēji šovasar?

Klētiņā aizdurvē,

Jaunu meitu pūriņā. [LD 1626]

 

Laiku jumeiti sajēmu,

Ni reitā, vokorā,

Pošā dīnas videņā

Siltejā sauļeitē. [LD 1578]

 

Cap, mameņ, kvīšu maizi,

Kuryn’ syltu ustabeņu,

Atīt tovi bērneņi,

Mīžu jumi sajāmuši. [LD 1620]


Jumis

Pēc seno latviešu domām, Jumis dzīvoja tikai labībā un tam saimniekam, kura labībā viņš mājoja, auga braša maize. Tādēļ arvien bija jāpamet tīrumā drusciņa labības, lai Jumi pielabinātu un lai viņš druvas neatstātu uz visiem laikiem, jo, ja vienu vien reizi tīrums bija atstāts bez labības škumšķiņa, tad Jumis bija sirdīgs un vairs neatgriezās atpakaļ. Tādā kušķītī Jumis pārdzīvoja ziemu. Nu ņēma un sasēja šo salmiņu rogas kopā, jumtiņa veidā, no tā, kā domājams, viņš arī savu vārdu dabūjis. Tagad Jumim bija māja gatava. Tad sāka rakt zemi pie Jumja saknēm. Ja kukaiņi, kas rokot parādījās, steigšus vien bēga atpakaļ, tad tas nozīmēja visu labu: arī citu gadu tiem pašiem pļāvējiem bija jāpļauj tās pašas druvas; turpretim, ja bija otrādi, tad citu gadu daža darbinieka vajadzēja pietrūkt.

Proti, pēc katra atgadījuma, pēc katra priekšmeta, ko pļāvēji atrada savā barā, viņi tūliņ uz kaut ko tēmēja. Vai nu pļāvējam salūza izkapts barā, vai tur atradās akmens, rupucis, zaķēns, visur pļāvēji redzēja Dieva pirkstu. Jumi saņemot pēdējā barā, pļāvējam bija jānovij vainags no pļaujamās labības. [Sagatavots pēc: Vēja vanadziņš 1993 : 255–256]


Jumis, latviešu mitoloģijā daļēji antropomorfizēts veģetācijas veicinātājs, auglības nesējs spēks, kas uztverams nevis bioloģiskā nozīmē, bet gan kā iracionāls lielums. Pirmie apraksti, agrīnie priekšstati par Jumi to saista ar dubultaugli (divas vārpas, divas linu pogaļas uz viena stiebra, divi kopā saauguši rieksti, āboli u. tml.). Jumja vārda fonētiskā attīstība ir ļoti sarežģīta. Tā cilme sakņojas indoeiropiešu pirmvalodas laikmetā.

Latviešu folklorā atainotās Jumja kulta rituālās norises saistās vienīgi ar labības un linu jumjiem tīrumā. Latviešu tautasdziesmās un ticējumos Jumis atainots kā mazs, sprīdi garš vīriņš augu un lapu ietērpā.

Latviešiem Jumis, druvu auglības dievība, pa vasaru mājo vai nu tīrumā, tīruma galā, akmentiņu kaudzītē, vai arī zem pelēka akmentiņa tīruma vidū. Rudenī tas simboliski pārtop dubultvārpā vai linu stiebrā ar divām pogaļām. To saņem pēdējā nopļautajā labības kūlītī vai linu saujā parasti izcilākā pļāvēja (pļāvējs), barvede (barvedis) vai linu plūcēja.

Par druvu auglības nesēja dabu latviešu mitoloģiskajos uzskatos vērojama liela atšķirība no citu Eiropas tautu uzskatiem.

Visām Eiropas tautām dubultauglis (vārpa) ietver simbolā bagātas ražas, labklājības un laimes priekšstatu.

Vairākās valstīs Eiropā, dažviet arī Lietuvā, pēdējos stiebrus pļauj (plūc) nelabprāt. Tā, piemēram, Anglijā, dažviet arī Vācijā, Šveicē u. c., pēdējos stiebrus pļauj ar aizsietām acīm, kā arī novēršot vaigu. Šā darba veicējs bieži pēc tam tiek izzobots, dažādi apsaukāts. Vairākās valstīs Rietumeiropā saņemto ražas dēmonu gaiļa veidā notiesā svinīgajā pļaujas beigu mielastā.

Latviešiem katrai labībai ir bijis savs auglības gars vai dievība – Jumis. Dainās visbiežāk daudzinātie ir miežu, rudzu un linu Jumji. Latviešu mītu apcerēs par Jumi trūkst citām Eiropas tautām raksturīgā dēmonisma aspekta. Jumi latviešu zemnieks tiklab ieražu norisēs, kā arī tautasdziesmās daudzina ar sirsnību. Tā mīļvārdiņi – Jumiķītis, Jumelītis, Rogulītis, Akotītis – nereti figurē pļaujas nobeigumā dziedātajās un skandētajās dainās.

Jumim veltītās sakrālās darbības pakāpeniskā norisē izpaužas šādi:

1) Jumis kā graudus (sēklu) no dubultvārpas izsēj tīrumā vai arī ar atbilstīgu rituālu darbību atstāj (noglabā) tur pa ziemu;

2) Jumis mājo augošajā un briestošajā labībā vasaras periodā;

3) Jumi „sadzen”, „saķer”, ražu novācot, pēdējā stiebru kūlītī vai arī linu saujā;

4) Jumim veltī svinīgu mielastu pļaujas nobeigumā.

Latviešu Jumja kultā īpatnējs, nekur pie citām Eiropas tautām nesastopams ir divvārpas vai Jumja „apravēšanas” rituāls, kam sākotnēji ir bijis sakrāls raksturs. Ravēšana notiek tādējādi, ka tīrumā atstātajam Jumja stiebru pudurītim visapkārt izrauj visus rugājus. Dažkārt vēl ap to zemi izbaksta ar kociņu.

Par aizguvumu no romāņu tautu un slāvu kultiskā appļāvību rituāla uzskatāma ieraža tīruma vidū vai arī augstākā vietā pie tā nostādīt mākslīgu Jumi. Dažkārt to novietoja virs pēdējā labības statiņa – kā meiju, kas apvīta ar labības stiebriem, puķēm un krāsainām lentēm. Latvijā un sevišķi Latgalē mākslīgā Jumja nostatīšana ir bijusi izplatīta vēl pat līdz 20. gs. vidum. Jumja nepārtrauktu atrašanos tīrumā latviešu zemnieks savā iztēlē vienādojis ar nepārtraukto auglības procesu dabā. Šis priekšstats sācis diferencēties vēlākos laikos, Jumim saistoties ar bagātības, sētas pārticības un labklājības priekšstatu.

Atsevišķos apvidos Latgalē Jumja rituālā vēl sastopama arī rumulēšanās. Kad Jumis saņemts pēdējā labības kūlītī, tad ar ūdeni aplej ne vien Jumja saņēmēju, bet arī saimnieci un saimnieku.

Ikvienā Jumja kulta rituālajā darbībā nevar meklēt reliģiozus motīvus. Te savijušies sena kulta darbību elementi ar prieka izpausmēm, arī ar joku spēli pēc labi paveikta darba. [Sagatavots pēc: Mitoloģijas enciklopēdija 1994 : 186–188]

 

Latvijas kultūras kanons

 Rudzu maize

 Rudzu lauks divas nedēļas zied, divas briest, divas kalst – un tad pļauja un Jēkabi klāt! Jēkabi, 25. jūlijs, ir senā jaunrudzu maizes diena, kad galdā jāceļ jaunās rudzu maizes kukulis, no kura gabaliņš visiem jāēd bijīgā klusumā. Šis svētsvinīgais mirklis nepieciešams, lai izjustu prieku par jauno ražu, pārdomātu garo un sūro ceļu no grauda līdz maizei. Jauncepto maizi vispirms deva nogaršot saimniekam, pēc tam tā bija jānogaršo visiem. Tautasdziesmās piemin rudzu Jumi, Rogainīti, kas garo vasariņu pavadījis tīrumā „zem pelēka akmentiņa”. Sevišķi laimīgs bija pļāvējs, kam gadījās uzpļaut jumi – dubultvārpu, – tā solīja auglību, laimi mīlestībā, bagātību. Graudus no šīs vārpas iecepa kāzu maizē, glabāja makā, galda atvilktnē… Jumis bija „jāsaņem”, parasti tas slēpās pēdējā labības saujā, tādēļ vietumis to atstāja uz lauka. Beidzot pļauju, nopina vārpu vainagu, kuru nesa mājās saimniecei, – pļāvēji bija saņēmuši Jumi. Tas tika glabāts klētī, apcirknī vai pakārts virs galda. [Sagatavots pēc: http://www.letonika.lv/groups/default.aspx?title=LKK%20resurss/19]

 

Jumis ir auglības zīme, ar to saistīti dažādi labības pļaujas un ražas rituāli. Grafiski jumja zīme atgādina divus sakrustotus kāsīšus vai burtu W. Viena no versijām varētu būt, ka šī zīme veidojas, savienojot Māras zīmi ar Dieva zīmi.

Par Jumja mājvietu tiek uzskatīti gan divi kopā saauguši ziedi vai rieksti, gan tradicionāli arī divas labības vārpas – Jumim viss padodas dubulti. Jumi mēdza glabāt istabā goda vietā, kā arī jaunu meitu pūra dibenā. Zīmes grafiskajam attēlam ir sastopami ļoti daudz dažādi varianti, no kuriem daļa var būt grūti atpazīstami. Bieži Jumja zīme tiek ieausta jostās, to iecērt virs durvīm, pagrabiem, klētīm, skapjiem. Jostu, kurā ieausts Jumis, parasti nēsā saimnieks. Rakstu salikumos Jumja zīme visbiežāk ir izmantota joslu kompozīcijās, tās forma lieliski atbilst jostu un prievīšu rotāšanai. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/kultura/kultura/orn12.htm]

 

● 

Īpata parādība latviešu mitoloģisko tēlu sistēmā ir druvu dievība Jumis – vienīgā mītiskā būtne, ko nesastopam senajās hronikās un vecajās vārdnīcās. [..]

Jumja simbols – divžuburu vārpa. Sākotnēji Jumja kults izpaudies kā rituāla šīs divžuburu vārpas graudu iesēšana zemē, tā nodrošinot svētības pārnešanu no gada uz gadu. Ja nedabūja dabisku Jumi, darināja mākslīgu – atstāja tīruma vidū nenopļautu Jumja puduriņu, sasēja vārpas mezglā, vija vārpu vainagu, ko klētī uzglabāja līdz nākamā gada sējai.

Jumja kults cieši saistīts ar tiešo darba procesu – labības novākšanas beigu etapu; dziesmās tas attēlots kā Jumja dzīšana, ķeršana, kas vaiņagojas ar pēdējā labības kūļa svinīgu noformējumu. Nepārtrauktības cikliskums, pārveidošanās, atkārtošanās ritējums tipoloģiski saista Jumi ar seno kultūras tautu auglības dievībām – Adonīsu, Persefoni, Ozirisu, Dionīsu. Taču – ja šais augsti attīstīto reliģiju mītu tēlojumos dominē sižets par antropomorfizēto auglības dievu miršanu, dzīvi apakšzemes valstī un augšāmcelšanos, kas simbolizē grauda dīgšanas noslēpumu zemes klēpī, tad latviešu zemnieks savu Jumi novieto visai reālistiskos apstākļos. [..]

Nedaudz vairāk abstrahēti runāts par linu Jumi vai Jumaliņu, ierādot tam atpūtas vietu jaunu meitu pūrā. [Kokare 1993 : 48–50]

 

Dievišķie dvīņi – Dieva dēli, jumis kā divu augļu, vārpu u. c. kopā saaugums un Jumis kā dvīņu – auglības dievība. [..] Attieksme pret dvīņiem, vai tie būtu Dieva dēli vai divas kopā saaugušas vārpas u. tml., latviešu folklorā ir divdabīga. Tos pielūdza un godāja kā auglības, ražības zīmi, bet no tiem arī baidījās, uzskatot, ka tie var būt nāves, tuvojošos briesmu vēstneši. [..]

Dievišķie dvīņi, jumji vispār savā būtībā ir ambivalenti. No vienas puses, tie simbolizē auglību, dzīvības spēku, no otras puses – pabeigtību, nāvi. [Kursīte 1996 : 100–101]



Jumi neiztirgot

 

Jumi neiztirgot.

Neapēst padēkli.

Neskriet no mājas prom ar visu

spēku, atstāt pēdējos

spēkus atpakaļ tikt.

 

Dēlus – uz četrām debesu pusēm,

bet vienu atstāt mājā, lai salabo

vārtus. [..]

 

Tev viss būs, ja būs tev Jumis.

 

Jumis ir vienīgais, kas pats ar sevi

spēlējas. Viņš pastāv, un spēle nav

beigusies. Jo Jumis ir vienīgais,

kas viens pats ar sevi otru spēlējas.

 

Un, kamēr viņš tavā mājā spēlējas,

Tu neesi paspēlējis. [Ziedonis 1982 : 53–54]

 

Es redzēju vecu, vecu

 

Es redzēju vecu, vecu, visai vecu, jo vecu.

Viņš bija atspiedies pie žoga un skatījās uz

laukiem. Līdz robežai – tālāk viņš nebija bijis.

Līdz tai viss bija kopts. Atbildēts un nostādīts.

Piepildīts. (Arkls)

 

Tālāk nebija viņu darīšana. Tikai Jumis –

kā Pidriķis danco baltās biksēs paradīzes

dārziņā un pēkšņi ir jau šaipusē. Bezrobežu

Jumis. Abpus Jumis. Šķiltiņmeistars.

Divžuburviens. Divgalvenais. Abvienīgais.

Viendivis Jumis. Divkopkopis Jumis. Divesis,

abesis. Divjēģis.

 

Vecais Šaipustaipus. [Ziedonis 1982 : 56]

 

Sēž Jumis viddivvārpā

 

Sēž Jumis viddivvārpā

un šķelto dziļāk kārpa.

 

Aug vārpas – divmilzrokas,

bet Jumis – dziļāk rokas. [..]

Un riekstā, sēnē, lopā

mums pasauli pleš kopā. [Ziedonis 1982 : 56–57]

 

Jumis pārplīsušais

 

Jumis pārplīsušais. Pārplīsusī upe. Pa vidu

saliņa, un tā ir neaiztekoša. Tā ir tagadne,

tava dzīve. Tikai, kad uznāks plūdi, tavu saliņu

aiznesīs un tu tapsi atkal citā vietā – saliņa

tuvāk jūrai. [..]

 

Jumis ir atvēriens. Tagadnes

atvēriens. Tagadnes atvēriens starp

pagātni un nākotni. Jumis šobrīdis.

No pagātnes un nākotnes nāk laiks

šurp uz Jumi. Tāpēc jau Jumis ir jumtiņš.

Jumis Jumtiņš. Un Jumja bērns

vienmēr sēž korē. Pagātne un nākotne

ir tikai slīpnes. Tagadne ir korē.

Un uz Jumi pūš vējš no abām pusēm. [Ziedonis 1982 : 57–58]

 

***

 

qqqqqqqqqqqqqqqqIr 1780. gada 22. oktobris.

qqqqqqqqqqqqqqqqĢenerālgubernatora patents

qqqqqqqqqqqqqqqqatceļ 11 Vidzemē svinamas dienas,

 qqqqqqqqqqqqqqqqstarp tām arī Jāņus, Miķeļus un Mārtiņus.

 

 

Slēpies, Jāni, papardē!

Tikai neuzziedi!

Zvaigžņu rasā neatstāj

Dzirksteļotu sliedi.

Noliec rūgto vaiņagu

Tā, lai neierauga:

Ka ne ēnas, ka ne jausmas

Vidū mēma lauka.

aaaaMums ar tevi nelīgot, tevi nepieminēt.

aaaaGan jau kungi pasacīs, kādu nakti svinēt.

Atstāj stallī, Miķeli,

Savu baltu zirgu.

Ne tev druvā Jumi dzīt,

Nevest medu tirgū.

Zilu ziedu, zelta aci

Šogad neuzplauksi.

Kāda kunga vārdā tagad

Miķelīti sauksim? [Belševica 1987 : 106]

 

 

Jumis – atriebējs

 

Šķind sukas, žvindz poļas, skan meldijas:

Dzen pēdējo baru lin-plūcējas.

Pār tīrumu mēness spīd spodri, –

Kur talkā iet jautri un modri!

 

„Urrā! jau cauri barvede!…

„Met ziedu! dod ziedu!” – Bet spītniece

Jumim ziedu dot negrib, kā klājas, –

„Vai! vai! liels posts nu būs mājās!…”

 

„„Un ja manim ziedu dot negribi tu,””

Šņāc balss apakš zemes: „tad paņemšu,

„„Kur manas balvas zvīļos –

„„Ko tava sirds visvairāk mīļos…””

 

***

 

Bet spītniece draudu nebēdā,

Tā dejo ar mīļāko pagalmā

Un, smiedamās smieklus gārdus,

Atdaiņo draudoņa vārdus:

 

„Kad dienas darbs būs padarīts,

„Mans mīļākais kļūs nolaupīts…”

„„Hū! hū! ”” ūkš ezera salā:

„„Vēl darbi nava galā!””

[..]

 

***

 

Bet mīļākais draudu nebēdā:

Kad sēklas guļ sabērtas klētiņā,

Tas, smiedamies smieklus gārdus,

Izsmieklam izmet vēl vārdus:

 

„Jau zelta sēkla klētī mums,

„Kur paliek nu, Jumi, tavs draudējums?” –

„„Hū! hū!”” ūkš apcirkņa malā:

„„Vēl darbi nava galā!””

 

***

 

Un, tikko viņš apcirknī iekšā kāpj

Un pirmo liešķeri sēklu grābj,

Ko mērīt varkaltā pūrā, –

Te grimt sāk tas zeltzvīņu jūrā…

 

Tas nogrimst un pazūd kā ūdenī

Linu sēklu glumi tekošā strīgonī…

Melns kurmis krekš liešķeres galā:

„Khē! khē! nu darbi ir galā!…” [Plūdonis 1956 : 41–43]


Viņa pirmā arī atrada jumi, platu un zaļu, un, izstāstīdama, kā kopā saauguši šie divi lini, tā kopā būs saaugt arī jaunu meitu ciskām, aizsprauda to aiz svārku jostas, un, skaņi iekliegdamās, ņēmās raut linus ar tādu spēku un veiksmi, ka aizgāja citiem priekšā lielu gabalu, atstādama aiz sevis simtiem noplūktu linu sauju. Tas sacēla plūcējos jautru čaloņu, un zilu, melnu un brūnu acu skatieni iedzirkstījās sakrustojoties. [..]

Visiem pa priekšu nāca barvede, priekšautā nosvīdušo seju slaucīdama, svārkus augsti saspraudusi, apkārusies jumjiem, kas viņai bija savīti ap galvu un aizbāzti aiz jostas. [Virza 1989 : 124–125]


GUSTS. Sargies! Saimniekam šitādi jumi nepatīk. Atminies, ko viņš sacīja!

ANDŽS. Ak, kāda bēda viņam par mani! Lai noslauka vien savu durvju priekšu!

GUSTS. Noslaucījis jau nu ir. Vai t’ neredzi, cik Krustiņš rāms – un strādā kā traks! Tikko var līdz tikt. Man šodien visi kauli stīvi.

ANDŽS. Man ar… (Staipās. Uzkūkstas nolaidīgi uz galda. Žāvā.) Nez vai iet vēl gulēt, vai… [Blaumanis 1983 : 26–27]



Lazda ir pirmais pavasara vēstnesis, tā zied no pašas saknītes sīkiem, gandrīz nepamanāmiem sarkaniem ziediņiem – pirmajiem aukstajā un pelēkajā mežā. Agri, agri, pieticīgi. Toties vēlāk, kad saulīte sāk sildīt spurdzes, pieputina mežu ar zeltainiem putekšņu mākoņiem.

Lazdas ir vasarzaļi krūmi, retāk koki. Ģintī ir ap 20 sugu, Latvijā savvaļā sastopama viena suga – parastā lazda (Corylus avellana). [..]

Latviešu tautas ticējumos norādīta sakarība: „Kad lazdām daudz riekstu, to gadu dzims daudz bērnu.” Neiesaka apēst riekstu jumi ar diviem kodoliem – tas nozīmē apēst savu nelaimi. Šādu riekstu drīkstēja glabāt tikai zintnieki. Jumis kā augļa dubultnieks simbolizēja auglību, tomēr iepriekš minētajā ticējumā saglabājušies vēl senāki pasaules uzskati. Dvīņu piedzimšana, augļu vai riekstu Jumis bija atkāpe no dabas noliktās kārtības. Tas tika uzskatīts par kaut ko nedabisku un tāpēc iznīcināmu. [Eglīte 2006 : http://www.tvnet.lv/zala_zeme/daba/167424-no_saknites_lazda_zied]


Jumim ir arī savs grafiskais simbols, kas ir dubultvārpas attēls. Šis raksts Latvijas teritorijā atrasts uz ļoti seniem priekšmetiem, arī uz svētakmeņiem. Vidējā akmens laikmetā tie redzami ķemmīšu-bedrīšu keramikas rotājumā, bet dzelzs laikmetā – bronzas aprocēs un tekstilijās.

Jumja zīmi zemkopji nereti izmantoja klēts, rijas vai mājas jumta galā – tur tā greznoja ēku un nesa svētību tajā dzīvojošai saimei. Šo zīmi nereti sauca par zirdziņu vai jumta gaili.

Jumja zīmes kuplinājumi formas ziņā mēdz saplūst ar vēl kādu no pamatelementiem. Piemēram, trīsstūra formu, kuras sānu malas pagarina uz augšu un galos noliec, tautā sauc par aunragu jeb avenragu. Latviešu rakstu sistēmā atrod arī zīmi, ko varētu nodēvēt par Jumja krustu – te savienotas četras Jumja zīmes tā, ka raksta centrs paliek tukšs. Vēl Jumja zīmes kuplināta forma ir tā sauktā gaiļa zīme vai Mārtiņa zīme, kas ir Mārtiņdienas un šo svētku tradicionālā ziedojuma gaiļa grafiskais simbols. [Sagatavots pēc: Kraukle 2006 : 41]

 

 ●

1932. gadā mākslinieks Maurs (vārds nav zināms) uzzīmēja skici Rīgas Maiznieku biedrības karogam. Karoga krāsas – gaiši dzeltens un gaiši zils, caurspīdīgās rudzu vārpas saules staros, zalkša un jumja ornamentu joslas, sakrustotie maizes klaipi centrā rada vienkāršu un skaistu emblēmas izkārtojumu. [Sagatavots pēc: Gailiša : http://www.itl.rtu.lv/LVA/zurnali/amatniecibas.html]

 

 Līvbērzes pagasts

 Ģerbonis

Heraldiskais apraksts: zilā laukā pāļa virzienā trīs apvērsta ševrona veidā savienoti zelta vārpu pāri (jumis); augšā sudraba lilija.

[Sagatavots pēc: http://www.jelgavasnovads.lv/lv/novads/pagasti/livberzes-pagasts/print/] 

 

Rēzeknes novada ģerbonis

Heraldiskais apraksts: zaļā laukā zelta vārpu jumis, augšā sudraba kamols, zelta pavedienapmale.

Rēzeknes novads Latgales vidū vienmēr ir lepojies ar strādīgiem cilvēkiem, kuri vasarā ceļas līdz ar saules lēktu un dodas apstrādāt savus zaļos tīrumus, tāpēc arī novada ģerboņa fons ir zaļš. Vārpu jumis simbolizē pārticību.

[Sagatavots pēc: http://rezeknesnovads.lv/rezeknes-novads/rezeknes-novada-gerbonis/] 

 

Rugāju novada ģerbonis

Heraldiskais apraksts: zilā laukā sudraba vārpu jumis, virs tā trīs dīseles veidā likti zelta lazdu rieksti.

[Sagatavots pēc: http://www.pilsetas.lv/upload/images/gerboni/rugaju-novads.png]


Jumis

Ražas novākšanas centrā ir cilvēciskotais teiksmu tēls Jumis un viņa daudzināšana. Latviešiem Jumis ir Dieva dotās ražas un auglības daudzinājums, kura redzamā zīme visbiežāk izteikta kā divas vārpas viena stiebra galā. Jumis savā pirmatnējā nozīmē satur dzīvības saglabāšanas, turpināšanas un vairošanas principu.

Jumim ir sieva un bērni. Jumala pieminēta vairākās dainās kopējā darbībā ar Jumi, savukārt Jumja bērni – jumalēni – raksturoti tikai vienā tautasdziesmā.

Jumim pieder zirgi un rati, kas vajadzīgi labības vešanai sētā. No Jumja īpašībām visvairāk izceļas viņa skaļums, lēkšana un diešana, bēgšana no meklētājiem, Jumalas meklēšana un pārmācīšana, lielīšanās un sasaukšanās.

Jumi apdāvina, tam sola dažādus labumus. Apsolītie ēdieni ir pašu ļaužu mielasta galvenā sastāvdaļa.

Jumja ķeršana ir izdarība, ar kuru cerēts nodrošināt un saglabāt labības un linu ražību no gada uz gadu. Tā sastāv no gūstīšanas darbības pēdējā nenopļautā gabalā tīrumā. Jumi saķer, pēdējā labības kūlī paslēpušos, un pārnes sētā, kur to saglabā līdz nākamajam sējas laikam.

Jumja saķeršana un mājās pārnešana var notikt tūliņ pēc labības nopļaušanas, kā tas darīts ar rudzu Jumi Rudenājos, bet bieži Jumis atstāts uz lauka pēdējā labības kūlī vai nenopļautā labības gabalā līdz Miķeļu – Apjumību svinībām, un tikai tad tas nests uz māju.

Linu plūkšana un linu Jumja ņemšana ir sieviešu bara izdarība, jo tās savas barvedes vadībā ir galvenās linu plūcējas.

Linu plūcēju barvedes amata zīme ir stebere, kas ir burkāna vai rutka sakne, sasieta pušķī ar liniem vai citiem stādiem un lapām. Barvede ar steberi rokā vada dziesmas un darba laikā to tur aizbāztu aiz jostas. Steberes simboliskā nozīme ir auglības zīme.

Linu Jumi saņem pati saimniece. Jumja ņemšana notiek pusdienas laikā, launagā, bet nekad piektdienā. Dainas min pirmdienu, otrdienu un ceturtdienu, kas vispār izceltas kā labākās dienas dažādiem pasākumiem.

Apjumību pirmajā dienā tīrumā atstāto Jumi ar svinīgu izdarību saņem un pārnes mājās. Šajā darbā piedalās visi pļāvēji saimnieka un saimnieces vadībā.

Otrā dienā notiek svinību mielasts. Saimniece cep īpašu Jumja maizes klaipu. Trešā diena ir Miķeļdiena. [Sagatavots pēc: Grīns, Grīna 1992 : 126–135]



Kapa piemineklis Latgales keramikas meistaram Antonam Ušpelim

2014. gada augustā keramiķis Antons Ušpelis ar krāšņu personālizstādi atzīmēja 70 gadu jubileju, bet jau pēc gada smaga slimība pārrāva vecmeistara radošā un bagātā mūža pavedienu. 2016. gada 27. augustā dzimtas kapos Antonišķu kapsētā atklāts Svetlanas Skačkovas-Marčenko veidots kapa piemineklis Antonam Ušpelim. Talantīgā tēlniece, kuras darbi ir arī Antona Kūkoja piemineklis pie Latgales Kultūrvēstures muzeja Rēzeknē, piemineklis kardinālam Julijanam Vaivodam pie Rēzeknes Jēzus Sirds katedrāles u. c., šo pieminekli veidojusi kā akmens tēlu ar pamatni. Pieminekļa kompozīcijas pamatā  – liela keramikas krūze un Jumja josta kā simbols podnieka darba ciešajai saistībai ar tautisko dzīvesziņu. „Jumis ir Dzimtas koka pavarda zīme, tā ir paaudžu sadarbība, tas ir paaudžu mantojums un pieredzes bagātība. Tā ir īsta laime, kad sirds nevis sargā savas sāpes un krāj rūgtumu, bet atveras un viens par otru priecājas, pilnveido un izrotā ar savu dievišķo amatu pasauli,” tā par sava darba procesā izsāpētajām atziņām un vīzijām saka tēlniece. [Sagatavots pēc: http://rezeknesnovads.lv/atklas-kapa-pieminekli-keramikas-vecmeistaram-antonam-uspelim/]


Lielvārdes josta

Jumis ir auglības un bagātības zīme. Tā ir dubultvārpa, divi saauguši rieksti, linu stiebrs ar divām pogaļām, ko glabā goda vietā istabā vai jaunu meitu pūrā. Vienkāršākā Jumja zīme ir ķeksītis ar nolocītiem galiem, taču jostās tas bieži tiek bagātināts ar dažādiem kuplinājumiem, zarojumiem. Pastāv uzskats, ka Jumis veidojies, savienojot Māras zīmi ar Dieva zīmi. Tāpēc sazarotajos rakstos grūti noteikt, vai pamatā Jumja zīme vai Dieva zīme. Simetriskā zīmes uzbūve ietver divas pretišķības, tāpat kā Senās Romas divsejainais Jānuss, kuram viena seja pagriezta pret pagātni, otra pret nākotni. Jumis jostā simbolizē auglību, dzīvības saglabāšanu un turpināšanu, pārticību. [Sagatavots pēc: Lielvārdes josta no senatnes līdz mūsdienām 2015 : 51]

 

 Latgolā nu muola teik veiduota domino spēle ar latvju rokstu zemiem

„Napylna goda laikā [2014] ir puordūti apmāram 600 nu muola izveiduoti domino spēlis komplekti ar latvju rokstu zeimem,” stuosta Rēzeknis nūvoda Ūzulmuižys pogostā asūšuo muola trauku, rūtu, suveniru i spēļu ražuotuoja SIA „Podusēta” īpašneica Aiga Dātava.

Domino spēlis ar latvju zeimem izejmaterials ir muols, i taipat kai itei spēle, ari cyti uzjāmuma izstruoduotī prīškmati ir piļneibā rūku dorbs.

Spēlē ir īkļautys septenis latvju zeimis – Jumis, Muora, Dīva zeime, Austra, Ūseņš, Guņskrysts i Saule. „Ituos zeimis ir vysspieceiguokuos i maņ personeigi vystyvuokuos, partū tuos ari īkļuovu,” skaidroj Aiga Dātava.

[Sagatavots pēc: http://www.lakuga.lv/2014/08/23/latgola-nu-muola-teik-veiduota-domino-spele-ar-latvju-rokstu-zeimem/]

 

Kolekcija „Spēka un aizsardzības zīmes”, pirmā medaļa – „Jumis”

SIA „Latvijas Monētu nams” izveidojis medaļu kolekciju – „Spēka un aizsardzības zīmes”. Tās ir īpašā tehnikā izgatavotas medaļas, kurās iemūžinātas latviešu kultūrai tik svarīgās zīmes – unikāls senču mantojums, kāda nav nevienai citai tautai. Mūsdienās lielai daļai latviešu par senajiem simboliem ir tikai aptuvena nojausma. Zīmēm piemīt garīga vērtība, tādēļ tās iemūžinātas vēl nebijušā kolekcijā. Kolekcija sastāv no 12 medaļām. Katra medaļa veltīta citai senlatviešu zīmei. Pirmā medaļa veltīta Jumim. [Sagatavots pēc: http://www.monetunams.lv/e-veikals/kolekcija-zimes-jumis]


Latgaliešu tautas dziesma Jumja dziesma. I. Rupaines apdare. Izpilda sieviešu koris „Dzintars”.

Dziesma Vysu dīnu Jumi jēmu (rudzu pļaujas dziesma). [http://garamantas.lv/lv/record/367203]

Dziesma Jumis, izpilda Rēzeknes kapela „Dziga”. [http://www.lakuga.lv/?s=jumis&x=7&y=5]


Vārda jumis izmantojums deju nosaukumos

Deja Dzinu jumi sētiņā. B. Ķesteres horeogrāfija, tautas mūzika L. Bērzas apdarē. Dejo TDA „Lielupe” vidējā paaudze.

Deja Jumis. S. Stapules horeogrāfija, tautas mūzika I. Rupaines apdarē, dzied folkloras kopa „Dziga”, dejo Ludzas deju kolektīvs „Atvasara”.

 

Imanta Kalniņa dziesmu izpildītāji – „Jumis”

Latviešu mūzikas zinātājs, izdzirdot vārdu jumis, droši vien atminēsies astoņdesmito gadu beigās īsu brīdi pastāvējušo grupu „Jumis”, kurā bija apvienojušies kādreizējie ansambļu „Sīpoli” un „Turaidas Roze” dalībnieki Olga Rajecka, Uģis Roze, Niks Matvejevs, Vīgants Murelis un Einārs Jaunbrālis.

Bet pastāvēja vēl viens „Jumis” – tā ir dziesminieku apvienība, kas izauga no 1990. gadā dibinātās jauniešu folkloras kopas „Jumītis”, kas pēc četru gadu darbošanās pievērsās Latvijas dziesminieku „zelta standartam” – Imanta Kalniņa dziesmām.

Guntars Gritāns, tāpat kā pārējie grupas „Jumis” dalībnieki – Biruta Brūvele (balss), Krista Strupiša (balss, vijole) un Rolands Naglis (balss, ģitāra) – , ir ar muzikālo izglītību. Grupa kopīgai muzicēšanai kopā nesanāk bieži, pie lielākajiem pasākumiem minot dalību četru Imantdienu koncertos un arī uzstāšanos Latvijas dziesminieku saietā. [Sagatavots pēc: Buivids 2016 : http://lr2.lsm.lv/lv/raksts/atveriet-te-dziesma/imanta-kalnina-dziesmu-izpilditaji-jumis.a68106/]

 

Ņujorkas tautas deju kopa „Jumis”

Latviešu tautas deju grupa „Jumis” apvieno latviešu tautas deju dalībniekus no Ņujorkas pilsētas rajona. Grupas mērķis ir saglabāt latviešu kultūru caur tautas dejām. Dejotāji uzstājas vietējai latviešu sabiedrībai un amerikāņu publikai. „Jumis” dibināts Ņujorkā 2003. gada rudenī, deju kopā piedalās Amerikas latvieši un viņu laulātie draugi. [Sagatavots pēc: https://www.latviesi.com/lapas/33788-nujorkas-tautas-deju-kopa-jumis]

 

Lietišķās mākslas studija „Jumis”

1999. gadā grupa domubiedru – juveliermākslas meistaru – apvienojās un nodibināja lietišķās mākslas studiju „Jumis” ar domu nodot tālāk uzkrātās zināšanas un pieredzi rotu izgatavošanā, metālu mākslinieciskā apstrādē, izmantojot dažādas tehnikas un materiālus. Studijas vadītāji ir Gunārs un Agris Kramiņi. Sieviešu rotas – piespraudes, gredzeni, rokassprādzes, kaklarotas – ir jau guvušas atzinīgu speciālistu un skatītāju novērtējumu. Darbojoties studijā un izgatavojot rotaslietas, nozīmītes un apbalvojumu zīmes nelielās tirāžās, meistari apgūst jaunākās krāsu emaljas tehnoloģijas. Reizē ar praktiskām nodarbībām studijas dalībnieki iepazīstas ar mākslas vēsturi, kompozīciju, krāsu mācību. Studijā tiek laipni gaidīts jebkurš interesents, kurš vēlas apgūt metāla mākslinieciskās apstrādes tehnikas: cizelēšanu, emaljēšanu, inkrustāciju u. c. Visi var iemācīties izgatavot oriģinālas rotas sev un tuviniekiem, iepriecināt draugus ar pašdarinātu dāvanu. [Sagatavots pēc: http://www.ritums.lv/lv/kolektivi/izmeginajuma-nodarbiba/product/39-lietiskas-makslas-studija-jumis]