jāņuzāles

jāņ- –sakne

-u- – interfikss (sastingusi galotne)

zāl- – sakne

-es – galotne

jāņuzāl- –vārda celms

jāņuzāļu burvība, jāņuzāļu dzira, jāņuzāļu klēpis, jāņuzāļu krāšņums, jāņuzāļu nozīme, jāņuzāļu pļava, jāņuzāļu pušķis, jāņuzāļu siers, jāņuzāļu smarža, jāņuzāļu tējas, jāņuzāļu vainags, jāņuzāļu vija, jāņuzāļu vītne

trejdeviņas jāņuzāles

baltās jāņuzāles, dzeltenās jāņuzāles, īstās jāņuzāles, neīstās jāņuzāles, smaržīgās jāņuzāles

atrast jāņuzāles, iet jāņuzālēs, kaltēt jāņuzāles, lasīt jāņuzāles, meklēt jāņuzāles, plūkt jāņuzāles, uzglabāt jāņuzāles 

Jāņa zāles (kuras aug uz sausām smiltainām norām) Jāņa naktī jāuzsprauž uz loga; ja tās rītā ir izplaukušas, tad būs laba laime, ja ne, tad nebūs. Ja visa dzimta zīlē ar Jāņa zālēm, tad iesāk ar vecāko no gala un beidz ar jaunāko.

Jāņa dienai tiek piešķirts tāds spēks un svētums, ka zālēm, kas tai dienā lasītas, esot lielas un brīnišķīgas īpašības pret ugunsgrēkiem, cilvēku un lopu ļaunām sērgām un slimībām.

Visas zāles, kas plūktas Jāņa vakarā, der ārstēšanai.

Jāņu zāles paliek istabā visu Jāņa dienu, jo tās nes mājai svētību. Kamēr tās ir istabā, tikmēr to neslauka, lai neizslaucītu svētību laukā. Jāņu vaiņagus sakaltē, uzglabā un lieto dažādu vainu ārstēšanai. Tās dod govīm dzirā un Lielās piektas rītā. Jāņu meijas sprauž rudenī ap labības laukiem, lai putni neēstu graudus. Viņas liek arī klētīs un šķūņos uz grīdas, lai sargātu ražu no pelēm.

Pie Jāņa zālēm pieder gandrīz visi lakstaugi, bet īpaši madaras, debestiņas, āboliņš u. c. Ar tām izpušķo istabas, sētu, pagalmu, tās vij arī vaiņagos. No kokiem pušķošanai noderīgas bērza meijas un ozola zari. Nekad māju nepušķo ar apses un alkšņa zariem: tos uzskata par ļaunā kokiem.

Jāņa vakarā visas saimnieces gaida līgotājus ar Jāņa zālēm. Jāņa zāles saimnieces izdala pa kušķītim govīm un priecājas, ka govis dos uz priekšu daudz piena. Bet, ja līgotāji nenāk, tad baidās novisādām nelaimēm.

Jāņa dienas vaiņagi tiek pakārti priekšistabā, viņi nozīmē laimi un labklājību; vēlāk Jāņa zāles tiek kaltētas un dotas govīm, jo tās veicinot teļu vairošanos.

Jāņu nakti meitām jālasa Jāņu zāles un jāēdina ar viņām jaunpiena govis, tad esot daudz piena.

Ja Jāņu zāles dod ziemu govīm, kad tās tiek slaucamas, tad govis dos daudz piena.

Tās vien bija Jāņu zāles,
Ko plūc Jāņu vakarā;
Plūks rītā saulītē,
Nebūs vaira Jāņu zāles. [LD 32401-1]

Pacel krēslu, Jāņu māte,
Lai sēžas Jāņu bērni;
Jāņu bērni piekusuši,
Jāņu zāles lasīdami. [LD 32675-0]

Balti ziedi āboliņis

Diža ceļa maliņāi;

Kad atnāks Jāņa diena,

Ievīs tevi vainagā. [LD 14773]

Visu gadu izstaigāju,

Jāņu zāles meklēdama;

Nu atradu Jāņu zāli

Pašā Jāņu vakarā. [LD 14774]

Brauc, Jānīti, šai zemē

Ar to ziedu vezumiņu:

Meitām dodi sārtas rozes,

Puišiem zaļas skābenītes. [LD 14777]

Jānīts kāpa ozolā

Jāņa bērnus lūkoties,

Jāņa bērnus lūkoties,

Kur tie lasa Jāņu zāles. [LD 14778]

Es vaicāju Jānītim,

Kuru raut pirmo zāli:

Pīpenītes, papardītes

Vai baltās Jāņu zāles? [LD 14783]

Jāņa bērni bēdājās,

Kādas plūkt Jāņu zāles.

– Plūc papriekšu papardīti,

Tad grēteli, vībotnīti. [LD 14784]

No tālienes es redzēju,

Kuras puišu Jāņu zāles:

Sīvi dadži, asas nātras,

Tās bij puišu Jāņu zāles.

Nu es iešu skatīties,

Kuras meitu Jāņu zāles:

Sīkas rozes, magonītes,

Tās bij meitu Jāņu zāles. [LD 14973]

Dievkociņi, biškrēsliņi

Jaunu meitu Jāņu zāles;

Puišiem oši, puišiem kļavi,

Puišiem zaļi ozoliņi. [LD 14976]

Tautu meitas lielījās,

Puķēm griestus pušķojušas;

Ko tās puķes palīdzēja,

Kad nav kvēpus slaucījušas. [LD 14967]

Pavaicōju nu Jōnēša,

Kōdu zōli pyrmū plēst.

Pyrmū plēsu osu dadzi,

Bous rogonom šneibynōti. [LD 14785]

Vysas pļavas izbrodovu,

Jōņa zōles maklādama.

Es atrodu Jōņa zōli

Kopōtomi maleņomi,

Jōņa zōle plotom lopom,

A Pītera vēļ plotōkom. [LD 14798]

Vysas pučeites lasēju,

Papārkšneiša nalasēju;

Papārkšneite svāta beja,

Tei zīdēja Jōņu nakti,

Tei zīdēja Jōņu nakti

Zaltojimi zīdenim. [LD 14858]

Augi

Viens puisis bija dzirdējis, ka Jāņu naktī, pašā pusnaktī, papardes ziedot. Gājis lūkot, vai tā taisnība, jā: pašā Jāņu pusnaktī visas ceru papardes ziedējušas tādiem ziediem kā uguns dzirksteles. Puisis piegrābis pilnu sauju spožo ziedu un gājis uz māju. Bet ceļā viņu apstājuši dažādi zvēri, arī čūskas: lai atdodot tos ziedus! Puisis nelicies ne zinot – iet tikai. Te bijis jāiet muižai cauri (un viņam licies, ka saule jau brokasta laikā) – kungs pretim: „Kur tu biji? Atdod to, kas tev saujā!” Atdevis, muļķis. Tikko atdevis, tā nezin, kur saule palikusi, kur ne – tumša nakts bijusi, tumša palikusi. Ziedu atņēmējs nebijis vis muižas kungs, bet velns. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/]

Vasaras saulgrieži, Līgo svētki, Jāņi – šo laiku var saukt dažādi, bet tas ir dabas lielās aktivitātes laiks. Šajā laikā ir daudz gaismas, kura augiem tik nepieciešama. Vainagos un vītnēs, kas paredzētas svētku rituāliem, iepin īstās jāņuzāles. Jāņu vainags un Jāņu pušķis tradicionāli ir veidoti no augiem, kas uzzied šajā laikā. Jāņa tēvam ir ozola vainags, bet Jāņa mātei, jāņubērniem, lopiņiem vainagi ir raibu raibie. Tur ir gan pīpenes un āboliņi, gan dažādas madaras, gan papardes un vībotnes, gan suņuburkšķi un smilgas. Jāņu pušķī vēl pievienojas pa kalmes lapu rozetei, reizumis arī pa kādai nātrei.

Daudzviet Latvijas novados ir savas īstās jāņuzāles – tās, kas uzzied tieši Jāņu laikā un pēc kuru uzziedēšanas senatnē, kad vēl nebija kalendāra, secināja, ka pienācis Jāņu vakars. Vidzemē par tādām uzskata madaras, bet Latgales vidienē – birztalu nārbuļus. Tās bieži veido pušķa pamatu.

Patiesībā daudzi augi, kas ievīti vainagā vai savākti pušķī, ir arī tradicionālie ārstniecības augi, tātad tos var ievākt, izžāvēt un vēlāk lietot. Par ārstniecības augiem parasti uzskata tos, kuru vielām piemīt kāda noteikta iedarbība uz cilvēka organismu – nomierinoša, atkrēpojoša, urīndzenoša, antibakteriāla utt. Būtībā katrā augā atrodams kas vērtīgs.

Ap Jāņiem vāc un žāvē augu virszemes daļas – lapas, ziedus, lakstus. Drogas ir izžuvušas, kad tās viegli sabirst (lapas, ziedi) vai zariņi vairs neliecas, bet lūst ar knikšķi (laksti). Kvalitatīva droga ir dabīgā krāsā, un tai ir raksturīgā smarža.

Ozols (Quercus robur) ir varens koks, pavasarī var ievākt mizu, bet ap Jāņiem izmantojamā daļa ir lapas. Lapas un ozola zariņi ar lapām ir sens tautas medicīnas līdzeklis. Ozolu pin Jāņu vainagā un pušķī, no tā gatavo pirtsslotas.

Gan Jāņu vainagam, gan pušķim stingrību un smaržu dod bērzu zariņi. Smaržīgākas un mīkstākas ir purva bērza (Betula pubescens) lapas, bet lokanāki zariņi ir āra bērzam (Betula pendula), tie labi noder vainaga pamatam.

Vienu no īstajām jāņuzālēm – mīksto madaru (Galium mollugo) – bieži vij vainagos tieši garo, lokano stublāju dēļ. Madaras balto ziediņu mākonis padara vainagu kuplu un gaisīgu. Arī citas madaru sugas – ziemeļu madaru (Galium boreale), īsto madaru (Galium verum) (ar dzelteniem ziediem) un vēl daudzas citas – vij Jāņu vainagos.

Birztalu nārbulis (Melampyrum nemorosum), kuru uzskata par īsto jāņuzāli, ir ar samērā stingru stublāju, no kura lokans vainags neiznāk, toties augs ir grezns – stublāja lapas ir zaļas, augšlapas – violetas, lapu žāklēs atrodas dzelteni ziedi. Tālab to bieži liek pamatā Jāņu pušķim.

Bieži vainagus vij no āboliņiem – sarkanā jeb pļavas āboliņa (Trifolium pratense) vai baltā (Trifolium repens), retāk izmanto citas āboliņa sugas, jo tās vienkārši vēl nezied.

Viens no skaistākajiem augiem šajā laikā ir pļavas pīpene (Leucanthemum vulgare), ko ikdienā biežāk sauc par margrietiņu. Tās ziedu kurvīši ar dzelteno stobrziedu viducīti un balto mēlziedu apmalīti ir gan grezni, gan vērtīgi ārstnieciskā ziņā.

Pie tradicionāliem Jāņu augiem pieskaitāma arī kalme (Acorus calamus). Kalme ir ļoti smaržīgs augs.

Leģendām apvīti augi ir papardes, kuras ziedot Jāņu nakti. Un ir arī pietiekami daudz papardes zieda meklētāju. Taču īstenībā papardes ir sporaugi, tātad nezied. Paparžu lapas ir skaistas, tās bieži tiek izmantotas, gatavojot Jāņu pušķus. Latvijā sastop dažādas papardes, no kurām pazīstamākās ir strauspaparde (Matteucia struthiopteris), dažādas ozolpapardes – melnā (Dryopteris filix-mas), dzeloņainā (Dryopteris carthusiana), ērgļpaparde jeb jāņpaparde (Pteridium aqulinum).

Kāds ēverģēlīgāks līgotājs savā Jāņu pušķī var ieslēpt arī lielo nātri kā līdzekli pret visu ļauno. Lielā nātre (Urtica dioica) ir skaists augs – liela, spēcīga, ar tumšzaļām lapām.

Krāsainu akcentu gan vainagam, gan pušķim dod zilā rudzupuķe (Centaurea cyanus). Skaista nezāle, sens ārstniecības augs.

Ja ir pietiekami silts, ap Jāņiem var sākt ziedēt vīgriezes. Latvijā aug parastā vīgrieze (Filipendula ulmaria), kas veido lielas audzes mitrās pļavās, upju un ezeru krastos, ceļmalās, krūmājos, un lielziedu vīgrieze (Filipendula hexapetala), kas ne pārāk bieži sastopama sausās ceļmalās, pļavās, mežmalās. Vīgriežu ziedošās galotnītes var izmantot arī smaržīgām, ādu tīrošām pirtsslotām.

Arī pelašķis (Achillea millefolium) ir viens no tiem augiem, kas var vēl neziedēt, bet var arī ziedēt.

Jāņu pušķi kuplāku un bagātīgāku var padarīt vībotne (Artemisia vulgaris). Šī augumā lielā, smaržīgā nezāle veido pat palielas audzes.

Ja kādā saulainā meža izcirtumā sāk ziedēt šaurlapu ugunspuķe (Chamaenerion angustifolium), arī tā var derēt par krāšņu akcentu Jāņu pušķī.

Dārzā jau ir uzziedējušas pirmās kliņģerītes (Calendula officinalis). Kliņģerītes der gan vainaga, gan pušķa greznošanai, tām piedien arī ārstniecības auga statuss.

No savvaļā augošiem aromātiskiem augiem vainagu un pušķi var papildināt ar parasto raudeni (Origanum vulgare). Ap Jāņiem sāk ziedēt dzeltenā kaķpēdiņa (Helichrysum arenarium), rasaskrēsliņš jeb raspodiņš (Alchemilla vulgaris).

Vēl pušķi varētu papildināt ar daudziem smaržīgiem, skaistiem, derīgiem vai ne tik derīgiem augiem – pļavas skābeni, zalkšu sūreni, purva vārnkāju, upeni, neīsto jasmīnu jeb filadelfu, lupstāju, suņuburkšķi, labības vārpām vai smilgām. Bet pušķī jau tāpat ir trejdeviņas jāņuzāles.

Jāņuzāles izkaltē un uzglabā: tās dod ziemā govīm dzert, kad teļi atnāk. Bērnus ieteic mazgāt jāņuzāļu sulā. [Sagatavots pēc: Eniņa 2004 : 38–47]

●

Kad Jāņu zāles pietiekami salasītas, vainagi nopīti, ka visiem pietika, ar zaļumu nastām apkrāvušies, mājas ļaudis atgriezās sētā, un varēja sākties sētas pušķošana. Visa mājas iedzīve bija pienācīgi uzposta: celiņi noslaucīti, darba drēbes novietotas ratnīcā, lai viss būtu tīrāks un spodrāks kā parasti.

Vispirms appušķoja vārtus. Pie vārtu stabiem piesēja sērmūkšļa, ozola vai arī bērza meijas. [Senkēviča 1969 : 30]

Kopā ar vecākiem

Galvenais, kas jāizdara katram kārtīgam Jāņabērnam arī 21. gadsimtā – jānovij vainags. Meitenēm der jāņuzāļu vainags – labi, ja tajā ir deviņas, vēl labāk – trejdeviņas zāles; puišiem nepieciešami ozola lapu vainagi. Galvenais, plūcot jāņuzāles, – atstāt ziediem un smilgām garus kātus, tad tos vieglāk ievīt vainagā. [Kusiņa 2015 : 29]

Lai mums izdodas piedzīvot īstus Jāņus!

Pirms Jāņiem jāizravē dārzi un jāsakārto māja, un, protams, laikus jāsasien siers un jāpagatavo alus. [..] Iepriekšējā dienā – 22. jūnijā – jānoperas pirtī, lai svētkus varētu sagaidīt tīri garā un miesā.

Kad pienāk 23. jūnija rīts, jāsameklē pļava un jāsalasa jāņuzāles. Citos novados tas tiek darīts dienu iepriekš. Jāņu zāles ir dažādas un, kā dzied tautasdziesmā, „Visa laba jāņuzāle, / Ko plūc Jāņu vakarā”.

Jāņuzāles satur saulgriežu enerģiju [..], tāpēc tās iederas gan Jāņa mātes un Jāņa tēva, arī Jāņa bērnu vainagos, mājas pušķošanā. Jāņuzāļu sarakstā ierindotas pīpenes, buldurjānis (tā runā Līvānu novadā), vībotnes, vārdu sakot, – kas pļavā uzziedējis, to nesiet mājās! Teicējas stāstījušas, ka vainagā jāiepin rasenīte, lai acis būtu dzidras visu gadu. [..]

Kad jāņuzāles ir savāktas, jāatrod ozols, jāsalauž ozolzari un jānopin Jāņa vainags. Pēc teicēju stāstiem, jaunas meitas savā vainagā nepinušas ozolu lapas, jo tās piedien tikai vīrietim. Jāņu vakarā vainagu uzliek galvā īstajam Jānim. Ja līgotāju pulkā nav Jāņa, tad vainagu liek mājas saimnieka jeb Jāņa tēva galvā. [Jonāne 2006: http://www.latgaleslaiks.lv/lv/2006/6/21/28998]

Jāņus ievada Zāļu diena un Zāļu vakars. Tāpat kā citām Eiropas tautām, arī latviešiem Jāņu norisē vērojami trīs galvenie darbību virzieni: zāļu un ziedu vākšana un vainagu vīšana, pušķošanās, kas saistīta ar ticību to maģiskajai ārstniecības spējai, kā arī ugunskuru un Jāņuguns dedzināšana.

Latviešu Jāņu ieražās dominē ticība zāļu un ziedu maģiskajam spēkam, bet daudzām citām Eiropas tautām (vāciešiem, krieviem, Skandināvijas tautām) vasaras saulgriežu norisēs vairāk izcelta jāņuguns un ugunskuru nozīme.

Meitas un bērni (sevišķi gani) lasīja ziedus un pina vainagus, kuru vajadzēja daudz, jo bija jāappušķo ne tikai visas ēkas, bet pat mājlopi. Dažādas asas zāles (nātres, dadžus, ērkšķu zarus) izmantoja šai laikā aktīvo raganu un burvju atvairīšanai.

Nākotni zīlējot, Jāņu naktī saplūca arī zināmas puķes, piemēram, jānīšus, aizsprauda istabā vai klētī aiz sijas, baļķu spraugās.

Katrā Latvijas novadā bija savi iecienīti augi, ko Jāņos plūca un vija vainagos, taču visā Latvijā vienlīdz populāri un Jāņu dziesmās minēti ir trīs: vībotnes, papardes un sarkanais āboliņš. [Sagatavots pēc: Mitoloģijas enciklopēdija 1994 : 184–185]

● 

Jāņuzāles, Jāņazāles – Jāņa / Jāņu vakarā plūktas zāles, kurām tautā piedēvēja burvju spēku. Ar tām pušķoja sētu, mājlopus, cilvēkus, visu, kas bija cilvēka telpai piederīgs. Tās vija Jāņu vainagos un lika galvā. Par zāļu devēju tika uzlūkots pats auglības, sezonas veģetācijas dievs Jānis, arī Māra. Par īstajām Jāņuzālēm uzskatīja āboliņu, papardi, vībotni, buldurjāni, dievredzīti jeb Jānīti, nārbuli jeb zilgalvīti, jeb kodeilu, arī citas. Jāņuzāļu bagātībai bija jānodrošina cilvēku, mājlopu, augsnes auglība un ražība līdz nākamajai sezonai. Tautasdziesmās tiek minēta arī viena galvenā Jāņuzāle ar deviņiem vai trim žuburiem. Zelta spīdums, kas tai piemīt, liek domāt, ka tā ir vai nu pati Saule, vai arī Saules enerģiju ietverošs brīnumaugs. Plašākā nozīmē Jāņuzāles saistījās kā ar sievišķo, tā arī vīrišķo radošo aspektu. [Sagatavots pēc: Kursīte 2007 : 130]

●

Kad sēta appušķota, turpinās vainagu vīšana un Jāņu zāļu lasīšana. No šīs pēdējās darbības cēlies arī Zāļu dienas nosaukums, jo Jāņu zāles lasa visu pussvētes dienu un vēl pašā Jāņu vakarā. Vainagus pinot un zāles lasot, dzied Jāņu dziesmas.

Jāņu zālēm ir sevišķa nozīme: tās nes auglību un svētību, dod veiksmi un veselību un veicina labklājības vairošanos. Tāpēc arī Jāņu bērni apveltī ar Jāņu zālēm cilvēkus un lopus, istabas un ēkas, tīrumus un dārzus, un ikvienu vietu un lietu, kam grib labu vēlēt.

Jāņu zāles lasa arī pats Jānis un Māra. Ļaudis gaida, ka šīs zāles nesīs sevišķu svētību.

Jāņu zāles ir visi zaļumi, ko plūc Zāļu dienā un Jāņu vakarā. Jāņu zāļu lasīšana izbeidzas Jāņu naktī. Jāņu dienas rītā plūktām zālēm vairs nav piedēvētā burvīgā spēka. [Sagatavots pēc: Grīns, Grīna 1992 : 85–87]

Uz Jāņu svinēšanu pošas kā uz lieliem svētkiem, tīrot istabas un pagalmu, steidzot izravēt un apkopt dārzus, izpušķojot ēkas ar meijām, vainagiem un jāņuzālēm. Meijām der lapu koki, bet ne visi: visierastākie ir bērziņi, arī pīlādži, ko aizsprauž aiz spārēm un griestiem, jo tiem piemīt burvības spēks atvairīt Jāņu naktī visus mošķus, jodus un raganas. Turpretī meijām neder alksnis. Visiem šiem lapu kokiem savukārt dažādos Latvijas novados ir dažādi nosaukumi: alksnis un elksnis; bērzu meijas un bērziņi; pīlādži, sērmokšļi, sērmūkšļi, cērmaukšas u. c.

Gandrīz visā Latvijā centrālā vietā ir paparde ar teiksmaino papardes ziedu, kas uzzied Jāņu nakti. Papardes un vībotnes ir burvības zāle arī daudzām citām tautām. Vienīgi par dažiem Latgales novadiem ir ziņas, ka tur papardes motīvs agrāk bijis svešs. Latvijā aug dažādas paparžu pasugas, bet Jāņu papardes vārds visbiežāk tiek attiecināts uz parasto strauspapardi (Matteucia struthiopteris). Pats auga nosaukums daudz nevariē: tautā papardes dēvē arī par paparksnēm, paparkstēm un citādi.

Toties stipri svārstīgi ir tautas uzskati par to, kuras puķes ir īstās jāņuzāles. (Vienveidības trūkst jau pašā jāņuzāļu rakstībā, jo vārds tiek rakstīts gan ar mazo, gan lielo burtu, gan divos vārdos, gan vienā.)

Visbiežāk par jāņuzālēm – vārda plašākajā nozīmē – dēvē visus augus, ko līgotāji plūc Jāņu vakarā, taču sevišķi iecienītas ir papardes, vībotnes, baltais ceļmalas āboliņš, sarkanais āboliņš, pīpenes, madaras, zilgalvītes. Toties vismaz dažos Latgales un Vidzemes novados vairākas puķes likušās Jāņu naktī mazāk piemērotas, pat nederīgas (piemēram, ugunspuķes jeb gundegas).

Turpretim vārda šaurākā nozīmē īstās jāņuzāles nav viena un tā pati puķe visos Latvijas apgabalos.

Zemgalē un Vidzemē jāņuzāles ir madaras (Galium). No trim madaru sugām Latvijā visplašāk pazīst mīksto (Galium mollugo) un ziemeļu madaru(Galium boreale)ar sīkiem baltiem, smaržīgiem ziediem.

Sausās, smilšainās mežu norās un ceļmalās aug arī dzeltenā jāņuzāle jeb madara (Galliumverum) ar dzelteniem, smaržīgiem ziediem.

Turpretim Kurzemē un Latgalē par jāņuzālēm dēvē pavisam citu augu – Melampyrum, ko tautā pazīst ar vairākiem nosaukumiem: kā zilgalvītes, birztalu nārbuļus, kādīlus vai kādīlas (Latgalē augšzemnieku izloksnes formā: kuodeili, kuodeilas). Šīs puķes ziedi ir zilganvioletā un dzeltenā krāsā; paši ziedi ir dzelteni, bet seglapas ir samērā garas, spilgtas, tāpēc gabalu ziedi šķiet zilganvioleti jeb mēļi.

Dažos Latgales un Augšzemes stūros par jāņuzālēm dēvē vēl kādu citu augu, proti, divšķautņu asinszāli (Hypericum perforatum).

Oriģināldzejā jāņuzāļu motīvs ir pateicīga viela; dzejnieka iztēlē tās apvītas ar daudzveidīgiem krāšņiem epitetiem, metaforām, personificētas.

Laikam dzimtā novada valodas ietekmē dažs autors, dzejojot par jāņuzālēm, domājis madaras, cits – zilgalvītes.

Baltie, sīkie madaru ziedi dzejnieka iztēlē bieži vien izraisījuši priekšstatu par kaut ko bezgala trauslu, baltu kā sniega pārslas:

Baltā puķe, smalkā zāle,

Sniega klēpis plats!

(Zinaīda Lazda „Madaras”)

Citreiz madaras salīdzinātas ar baltām, čauganām putām:

Kad vasaras zaļajā krūzē

Čaukst baltās madaru putas.

(Ārija Elksne „Mūžīgie vārdi”)

Dzejisku iztēli rosinājuši arī vīgrieži – kā Jāņu laikam piederīgi, kas gar visām grāvmalām „puto” (Ojārs Vācietis „Vīgrieži”).

Turpretim Vizmai Belševicai, dzejojot par jāņuzālēm, acu priekšā katrā ziņā tēlojušās zilgalvītes ar zilganvioletās un dzeltenās krāsas apvienojumu ziedā:

Visu nakti man sapņos rādījās jāņuzāles:

Galotnēs jūnija debesu sulīgais mēļums,

Zem debesīm dzeltena uguns…

Atlauz vienu no otras,

Un jāņuzāles vairs nebūs.

(Vizma Belševica „Es negribu domāt par to, kas mūs šķir”)

Tomēr, prātā paturot populārās tautasdziesmas teicienu par to, ka laba ir visa jāņuzāle, „ko plūc Jāņu vakarā”, arī oriģināldzejā autoriem pavērušās plašas iespējas dzejiskiem nolūkiem izmantot visu Latvijas vasaras ziedu krāšņumu. Tā, piemēram,dzejolī „Uz Jāņu zāļu ieleju” Elza Vēciņa savirknē veselu rindu personificētu pļavu puķu:

Man blakus skarene nāk

Bārkstainā lakatā,

Nāk meža āboliņš

Sarkanā cepurē.

Vanagzirnis gar ceļmalu tek

Zilganu zāģi pār plecu.

Kārlis Skalbe, kopā ar citiem pilsētniekiem klīstot pa Rīgas ielām Jāņu vakarā, tiecas atgūt seno Jāņu prieku, atkārtojot no bērnu dienām iegaumēto „puķu ābeci”.

Kalmes (kalves, skalbes, skalbji) arī iecienīta „jāņuzāle”; ar tām rīkotas „kalmju kaujas” Rīgā, Daugavmalā; ar sagrieztām kalmēm kaisītas grīdas svētku vakarā. Arī bērni tās labprāt izmantojuši rotaļlietām.

Bet, turpinot jau tautasdziesmā izteikto domu, Kārlis Skalbe pārvērš to filozofiskā atziņā ar demokrātisma pamatdomu par visu, arī vissīkāko, ziedu līdzvērtību:

Visas puķes ir vienādas Jānīša priekšā, neviens zieds, kam nav spožu svārku, nav atmests, visi vienlīdzīgi Jāņu zāļu barā.

Ap Jāņu laiku bez īpašajām, tieši šai vakarā plūcamajām un svētku rituālā „augstu metamajām” jāņuzālēm Latvijas laukos uzzied arī citi augi. Latvijas teritorijā klimatiskās svārstības, kas viegli vērojamas pēc uzziedēšanas un augļu ienākšanās laika, nav lielas: caurmērā ap pāris nedēļām.

Jūnija beigās, vismaz Vidzemē, ceriņi mēdz būt vēl pilnos ziedos, plaukst pirmie jasmīni, dārzos uzzied peonijas. Zīmīgi, ka visi šie ziedi pieminēti arī vidzemnieku daiļliteratūras darbos, aprakstot Jāņus. Tā, piemēram, Rūdolfs Blaumanis „Skroderdienās Silmačos” trešā cēliena sākumā dod aprakstu par notikuma vietu Jāņu vakarā:

Silmaču dārzs ar ceriņu un jasmīnu krūmiem.

Jāņa Akuratera „Kalpa zēna vasarā” Jānis ierodas Jāņu vakara sarīkojumā ar svētku noskaņojumam atbilstošu rotājumu: „pie svārkiem sarkana pionija no Almas dārza”. Tautas mutē Paeonia tiek saukta arī pujene, peonija u. c.

Tā kā ēku un dārzu izvietojums, kā arī sakņu, augļu un puķu dārzu veids senajā Latvijas sētā nebija vienāds visos apgabalos, jādomā, ka arī šo ziedošo krūmu un puķu saistījums ar Jāņu laiku nevar būt bijis gluži tāds pats Vidzemē, Kurzemē un Latgalē.

Vismaz dažu dzejnieku daiļradē iemīļots ir arī naktsvijoles motīvs. Tais Latvijas apvidos, kur šīs puķes vispār aug, tās uzzied un ar savu smaržu reibina tieši Jāņu nedēļā. [Sagatavots pēc: Rūķe-Draviņa 1991 : 17–22]

Dziesma Lins. J. Petera vārdi, J. Strazda mūzika, izpilda A. Ērglis un koris „Laiks”.

Dziesma Pāri pļavām. „Zeļļu” mūzika un vārdi, izpilda grupa „Zeļļi”.

Dziesma Zeltamute. J. Petera vārdi, R. Paula mūzika, izpilda V. Lapčenoks.

Dziesma LīgoJāņu zālēs. „Jūrkant” mūzika un vārdi, izpilda grupa „Jūrkant”.

Dziesma Vasara. D. Avotiņas vārdi, I. Breģes mūzika.

Dziesma Sit, Jānīti, vaŗa bungas. Izpilda grupa „Iļģi”.

Jāņuzāle – katram sava

 Ja vasaras saulgriežu gaidīšanas laikā taujātu botāniķim, vai ir Latvijā tāda flora kā jāņuzāles, tad atbilde noteikti būtu – nē, nav. Un tas ir tiesa – nav mums šādas jāņuzāļu sugas. Bet katra latvieša sirdī ir kāda jāņuzāle atbilstoši novadam, teiksmām un vecmāmiņu stāstiem.

Parasti tie ir pamanāmi augi ar krāsainiem ziediem vai jauku smaržu, bet nevajag piemirst arī „zāles” – tātad dažādu graudzāļu vārpas un skaras. Latviešu tautasdziesmās ir minētas „trejdeviņas jāņuzāles” un „visa laba jāņuzāle, ko plūc Jāņu vakarā”. Tā jau ir plaša izvēle – būtībā visi augi, kas zied ap Jāņu laiku.

Katram novadam un latviešu dzimtai tomēr ir savas jāņuzāles. Tā noteikti ir ziemeļu madara – smaržīgā baltā puķīte, kura aug gan dabiskās pļavās, gan mežmalās. Un tomēr visam pāri ir papardes zieds, kas jāmeklē tieši Jāņu naktī. Tas nekas, ja no botāniķa viedokļa papardes vispār nezied.

Piemērotākais kandidāts ziedošai papardei ir parastā strauspaparde, kas visbiežāk sastopama gravu mežos un upju, strautu krastos. Neauglīgās lapas strauspapardei attīstās jau agrā pavasarī un veido karaļa kronim līdzīgu piltuvi, kuras vidū ap Jāņiem sāk augt auglīgās lapas, uz kurām vēlāk attīstīsies sporas. Auglīgās lapas būtiski atšķiras no neauglīgajām lapām, un tās saglabājas līdz pat nākamajam gadam. Tiesa, tās izskatās brūnas un sakaltušas, bet no tām joprojām vējš aizpūš nobriedušās sporas.

Vairums jāņuzāļu gan aug pļavās, taču arī mežos un mežmalās var atrast daudz augu, kuru ziedu krāšņums atbilst jāņuzāļu statusam. Protams, katra auga ziedēšanas laiku var ietekmēt meteoroloģiskie laikapstākļi un klimatiskās atšķirības pat mūsu mazajā Latvijā. Jūnija sākumā parasti vēl nezied populārākās jāņuzāles. Taču skaistus augus var atrast arī tad – ozolīšu saulkrēsliņu, mugureni un citus.

Ozolīšu saulkrēsliņš sastopams diezgan reti, bet visā Latvijas teritorijā – mitros lapu koku un jauktu koku mežos, kā arī upju krastmalās. Tas zied jūnijā, jūlijā.

Plūcot jāņuzāles pušķim, tomēr jāuzmanās, lai tajā neiekļūtu aizsargājamas sugas un arī indīgas sugas, kuras var izraisīt alerģisku ādas reakciju. [Sagatavots pēc: Rēriha 2016 : http://www.mammadaba.lv/mammadaba-eksperts/42-ilze-reriha/1737-januzale-katram-sava]

Jāņu zāles, kuras ieteicams pīt vainagos

Latvieši jau no senām dienām tic, ka katrai jāņuzālei piemīt kāda ārstnieciska īpašība un kāds maģisks spēks. Latviešu tautasdziesmās rakstīts, ka meitām vainagā jāpin puķes un ziedošas zāles, puišiem – asas, rupjas un dzēlīgas zāles, bet veciem ļaudīm – papardes un vībotnes. Starpcitu, tieši vībotnes jau no seniem laikiem daudzās kultūrās tiek uzskatītas par maģiskām zālēm.

Svarīgi ir arī tas, ka vainagam jābūt darinātam paša rokām, nevis tas jāiegādājas tirgū vai kādā veikalā. Tas nepieciešams tādēļ, ka senie latvieši uzskatīja: Jāņu vainags, kurš jāpin no trejdeviņām jāņuzālēm, ir maģisks aizsardzības vairogs, kas aizsargā pret visu slikto. Tātad vainags ir sava veida amulets, tam jābūt paša gatavotam, jo tā līgotājs vainagā iepin tā maģisko spēku un spējas.

Jāņuzāles, kuras ieteicams pīt savos vainagos, ir  sarkanais un baltais āboliņš, deviņvīruspēks, baldriāns, madara, mātere, raudene, baltā nātre, biškrēsliņš, kaķpēdiņas, zaķpēdiņas, cigoriņš, gaiļbiksīte, māllēpe, rudzupuķe, amoliņš, melisa, lavanda, pelašķis, veronika, asinszāle, ugunspuķe, vībotne, piparmētra, kumelīte, kliņģerīte, ceļmallapa, matu zāle, ārstniecības lupstājs, strutene, zirgskābene, kā arī ozolu, bērzu un pīlādžu zari un lapas. [Sagatavots pēc: http://www.anglobalticnews.co.uk/janu-zales-kuras-ieteicams-pit-vainagos/]

Labākās jāņuzāles un padomi grezna vainaga pīšanai

Svarīgs priekšnoteikums Jāņu vainaga pīšanai ir zināmu augu izmantošana. Lai vai kā gribētos savākt trejdeviņus ziedus, labāk neplūkt augus, kas nešķiet pazīstami, pirmkārt, tāpēc, ka tas var būt aizsargājams augs, un, otrkārt, augi mēdz būt arī indīgi. Piemēram, iepinot vainagā gundegas, valkātājai var nākties visu vakaru mocīties ar galvassāpēm. Ja vainagā iepīti zināmi augi, tad var pat uzlabot veselību, bet par to iepriekš jāpainteresējas, kādām kaitēm vajadzīgi konkrētie augi. Piemēram, par sievietes veselību rūpēsies raspodiņš, par skanīgu balsi – āboliņš, bet pelašķis būs ļoti universāls augs imunitātes stiprināšanai.

Ievērojot tradīcijas, pats svarīgākais vainagu pīšanas procesā ir noteikums – iztikt bez diega palīdzības. Vainaga pīšanā var izmantot vairāk zaļumu un smilgu, kas palīdzēs visu nostiprināt, taču tikpat svarīgi ir domāt labas domas un vizualizēt prātā savu nākotni, lai viss arī piepildītos.

No lielākiem ziediem, kas aug uz izturīgiem kātiem, var pīt vainagu, apliecot kātu ap ziedu. Šādā veidā gan nevar vīt jebkuras pļavu puķes, jo trauslākie kāti ieplīsīs un arī ziedi var pēc laika saplakt, tāpēc vainags izskatīsies krietni „šķidrāks”. Ozollapu vainaga pīšanā diega vietā izmanto smilgas vai citus stingrus zāles stiebrus.

Veidojot krāšņākus vainagus, var ievērot principu: likt ziedus labajā pusē, bet lapas – kreisajā, tādā veidā radot biezāku un ziediem pārredzamāku vainagu. Ja tiek veidots smilgu vainags, vislabāk tās pīt bizē, pievienojot smilgas tikai vienā vai abās bizes pusēs.

Aplūkojot senās liecības ar senlatviešu pītajiem vainagiem, var novērot, cik tie bijuši bagātīgi pīti, tāpēc šo gudrību der atcerēties arī mūsdienās. Ne velti radies noteikums par trejdeviņu ziedu izmantošanu, jo tieši tādā veidā var iegūt krāšņu, bagātīgu un kuplu vainagu. Izvēloties puķes, jāņem vērā šis padoms. Lai arī pēdējā laikā parādās tendence pīt vainagu no viena veida ziediem, tas tomēr nav pareizi, jo daudz un dažādi ziedi vainagā tā valkātājai dod spēku un enerģiju. Floriste Līga Pole portāla „Tavs Dārzs” lasītājiem stāsta, ka par vainaga pamatu var izmantot raspodiņus, brūklenājus vai mellenājus – tie ļoti labi pildīs pamatfunkciju, kā arīpinums būs gana stingrs pat divas dienas. Lai vainags izskatītos krāšņāks, tajā var iepīt arī krūmrozes, smilgas, rudzupuķes, ilzītes, margrietiņas vai kādu citu krāšņāku augu, taču tādā gadījumā nevajadzētu skopoties ar ziedu daudzumu. Jo blīvāks būs vainags, jo labāk tas izskatīsies, tāpēc par pamatu var izmantot stiepli, apliekot to ap galvu un pieliekot vēl papildu piecus centimetrus. Jāņuzāles jāpin tai klāt pa nelieliem pušķīšiem. Kad vainags ir uzpīts, tas jāapsmidzina ar ūdeni, izmantojot pudeli ar pulverizatoru. [Sagatavots pēc: http://www.delfi.lv/tavamaja/padomi/46130317_labakas-januzales-un-padomi-grezna-vainaga-pisana]

Iepazīsti jāņuzāles un izvairies no kriminālatbildības

Jāņuzāles ikvienam der iepazīt ne vien tādēļ, lai tās lietotu skaistumkopšanā, ārstniecībā vai kādos rituālos, bet arī tādēļ, lai nenoplūktu tās jāņuzāles, kuras ar likumu ir aizliegts ievākt.

Ar likumu aizliegts ievākt ne vien tās jāņuzāles, kas ir aizsargājamas, bet arī tās, kas apdraud cilvēka veselību. Dabas aizsardzības pārvalde savā tīmekāl vietnē http://daba.gov.lv informē iedzīvotājus, ka aizsargājamo augu lasīšana, pirkšana, pārdošana un postīšana ir administratīvi sodāma. Augi, kurus kategoriski aizliegts ievākt, ir minēti Ministru kabineta (MK) noteikumu Nr. 396 „Noteikumi par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu” 1. pielikuma 6. punktā un Vašingtonas konvencijas jeb CITES pielikumos. Par citiem augiem, kurus nav ieteicams plūkt, var painteresēties Nacionālā botāniskā dārza tīmekļa vietnē. Daži augi, kurus Latvijā aizliegts ievākt, ir, piemēram, dzegužpirkstīte, dzegužpuķe, dzegužkurpīte, naktsvijole, pļavas un meža silpurene, staipeknis, lakši jeb mežloki, meža vizbulis, bezdelīgactiņa, Sibīrijas skalbe, jumstiņu gladiola, Eiropas saulpurene, lielā zvaigznīte, augstais gaiļpiesis, lielzieduuzpirkstīte, lielā kosa, odu gimnadēnija un Jūrmalas armērija. [Sagatavots pēc: http://visisvetki.lv/janu-zales-un-to-nozime/]

●

Aizsargājamo augu apraksti atrodami:

http://latvijas.daba.lv/aizsardziba/augi_dzivnieki/augi.shtml]

 LU Botāniskajā dārzā var izstaigāt jāņuzāļu taku

 Vasaras saulgriežu laikā Latvijas Universitātes (LU) Botāniskajā dārzā Pārdaugavā var izstaigāt jāņuzāļu taku, iepazīstot Līgo vakarā vainagos pinamās puķes un papildinot savu līgodziesmu krājumu.

Ap Jāņiem Latvijas pļavas zied viskrāšņāk. Lai Līgo vakarā zinātu, ko iepīt vainagā, LU Botāniskais dārzs piedāvā iepazīt pļavu, dārzu un tīrumu augus, kas minēti latvju dainās. Tautasdziesmās līdzās pļavu ziediem īpašā cieņā bijušas rozes un magones, un sava dziesma tikusi arī priedēm, alkšņiem un vaivariņiem. [Sagatavots pēc: http://nra.lv/izklaide/p-s-kultura/izstades/25184-lu-botaniskaja-darza-vares-izstaigat-januzalu-taku.htm]

 Jāņu zāļu tēju receptūras

„Mūsdienu dzīvesveids tīri intuitīvi mudina cilvēkus atgriezties pie dabas. Ne velti lielu

popularitāti ieguvuši dažādi uztura bagātinātāji, pārtikas piedevas, vitamīnu un minerālvielu kompleksi, kas veidoti no dabiskām izejvielām – augiem.  Šīs pašas vielas mēs varam iegūt dabā, turklāt nemaksājot par tām bargu naudu, bet gan liekot lietā savas zināšanas par ārstniecības augu īpašībām, sagatavošanu un izmantošanu,” saka profesore Vija Eniņa. „Tāpēc, pirms dodamies uz mežiem un pļavām pēc Jāņu zālēm, iepazīsimies ar tiem ārstniecības augiem, kurus varam gan iepīt vainagā, gan izmantot pēc svētkiem – ārstnieciskos un veselību veicinošos nolūkos.”

Arī Jāņu vainagu var gatavot tikai no ārstniecības augiem, bet pēcāk to izkaltēt un glabāt virtuvē pie sienas – vajadzības gadījumā nogriežot no vainaga pa kādai šķipsnai vērtīgo augu un izmantojot zāļu tēju pagatavošanai.

 Žāvēšana ir viens no plašāk izmantojamiem paņēmieniem ārstniecisko zāļu saglabāšanai – ar tās palīdzību augu daļas tiek atbrīvotas no mitruma, tā pārtraucot visus bioķīmiskos procesus augā un saglabājot tajā esošās bioloģiski aktīvās vielas. Žāvēšana turklāt neļauj savairoties baktērijām un pelējumam.

Augus nedrīkst izžāvēt līdz pilnīgai kaltei, jo tad tie uzsūks mitrumu no apkārtējā gaisa. Lielāko daļu ārstniecisko augu var žāvēt parastos apstākļos, tam izmantojot māju bēniņus, skārda jumtus, kas labi sasilst, šķūņus un nojumes, istabas un palodzes. Augi plānā kārtā jāizber uz avīzes vai audekla un jāžāvē, sargājot no tiešas saules iedarbības un mitruma. Pēc žāvēšanas augus vēlams ievietot audekla vai papīra maisiņos, skārda kastītēs vai stikla traukos un glabāt sausā, tumšā vietā. 

Uzskata, ka Jāņu naktī plūkto zāļu iedarbībai piemīt dubults spēks. „Latvijas valsts mežu” kustība par atpūtu dabā „Mammadaba” piedāvā Jāņu zāļu tēju receptūras pret dažādām kaitēm, izmantojot Latvijas mežos un pļavās sastopamos ārstniecības augus. Tie lietojami tējās vai nu atsevišķi, vai jauktā veidā.

·           Vīrieša veselībai:
nātres laksti un sakneņi;
rudzupuķu ziedi;
piparmētras lapas;
asinszāles laksti;
pļavas āboliņa ziedi;
dzeltenās kaķpēdiņas ziedi.

·           Sievietes veselībai:
baltās nātres ziedi;
rasaskrēsliņa ziedi;
kumelītes ziedi;
baldriāna saknes;
piparmētras lapas;.
viršu ziedi;
bērzu lapas;
melisas lapas;.
asinszāles laksti;
kliņģerītes ziedi.

·           Vitamīnu tēja:
gaiļbiksītes lapas;
nātres lapas;
ugunspuķes laksti;
pīlādžu lapas.

·           Nomierinošas tējas:
māteres laksti;
piparmētras lapa;
raudenes laksti;.
baldriāna saknes;
melisas lapas;
lapas;
amoliņa laksti;
ugunspuķes laksti.

[Sagatavots pēc: Vītola 2016 :  http://www.termorelax.com/web/?id=402485]

Jāņu zāļu maizītes

Šī ir siera maizīšu Jāņu versija. Maizīšu pildījumā var iejaukt smalcinātas papardes un ozollapas, bet, tā kā nav īstas pārliecības par šo augu labajām garšas īpašībām, labāk izmantot pētersīļus un dilles. Zaļumus var mainīt pēc garšas un patikšanas, pildījumā var iejaukt sīki sakapātu baziliku, raudeni, rozmarīnu vai vēl ko citu.