Tadicionālā transkripcija

[jãņi]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ʝɑːːɲĭ]


[j] – balsīgais troksnenis

[ā] – garais patskanis

[ņ] – ’skanenis’.’]

[i] – īsais patskanis

 

Divzilbju vārds.

Ortogramma – ā.



Jāņsakne, vārda celms

-i galotne



jāņ+og-a

jāņ+ugun-s

jāņ-u+dzie-sm-a

jāņ-u+sier-s

jāņ-u+zāl-es

jāņ+tārp-iņ-š




Jāņi patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, īpašvārds, vīriešu dzimte, daudzskaitlis, nominatīvs, otrā deklinācija

 

Daudzskaitlinieks.

 

 

vsk.

dsk.

N.

 

Jāņ-i

Ģ.

 

Jāņ-u

D.

 

Jāņ-iem

A.

 

Jāņ-us

I.

 

ar Jāņ-iem

L.

 

Jāņ-os

V.

 

Jāņ-i!


Teikumā var būt kā:

1) teikuma priekšmetsJāņi mūsu mājās ir gaidīti svētki.

2) izteicēja daļa – Vasaras skaistākie svētki ir Jāņi.

3) galvenais loceklisLīksmākie Jāņi manā dzīvē.

4) papildinātājs – Initas draugs no Turcijas par Jāņiem neko nebija dzirdējis.

5) apzīmētājsJāņu vainagu var uzvīt no dažādiem lauku ziediem.

6) laika apstāklisJāņos ir visīsākā nakts un visgarākā diena.



Jāņu alus, Jāņu bērni, Jāņu diena, Jāņu dziesmas, Jāņu ēdieni, Jāņu māte, Jāņu nakts, Jāņu rīts, Jāņu sēta, Jāņu siers, Jāņu tēvs, Jāņu tradīcijas, Jāņu uguns, Jāņu ugunskurs, Jāņu vakars, Jāņu vainags, Jāņu zāles

 

gaidīt Jāņus, gatavoties Jāņiem, ielīgot Jāņus, pavadīt Jāņus, plānot Jāņus, sagaidīt Jāņus, svinēt Jāņus



Jāņi, dsk., v.

Vasaras saulgriežu svētki (24. jūnijs, arī kopā ar iepriekšējo vakaru). 

Jāņu dziesmas. Jāņu vainagi. Līgot Jāņu vakarā.

Jāņu nakts nakts no 23. uz 24. jūniju
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 454]


Jāņi tikai dsk. – Juoņadīna; Jāņos; pa Jāņiem – Juoņadīnā; iz Juoņadīnys; Jāņu nakts – Juoņa nakts; svinēt Jāņus – svieteit Juoņadīnu; rūtuot; Jāņu ugunis – Juoņa guņs; Juoņa gunkuri; Jāņu zāles – kuodeilys; līst kā pa Jāņiem – leits kai iz Juoņadīnys; Jāņu māte – 1) (saimniece, kas sagaida jāņubērnus) saimineica; 2) folkl., mitol. Juonīne; Jāņu tēvs – saiminīks (da kuruo atīt rūtuotuoji); Jāņu bērni – rūtuotuoji; Jāņu siers – Juoņa sīrs; Jāņu alus – Juoņa ols.
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


JāņiJāņu diena, Līgo svētki


Folklorā un mitoloģijāJāņu vakars, Jāņu diena, Jāņu bērni, jāņuguns, Jāņu dziesmas.


angļu  St. John’s Day; Ligo; Midsummer Day; summer solstice

franču  Fête f de la Saint-Jean; Saint-Jean.

krievu  Иванов день

latīņu  sōlstitium

lietuviešu  Joninės

poļu  Jana

vācu  Johannistag; Johannisfest; Johanni; Johannis



Karsts tā kā par Jāņiem. [LSP 1756 5077]


Kāda tev Jāņu saule spīd. [LSP 1225 40077


Līst kā pa Jāņiem. [LSP 68, 662]


Jāņa vakarā meitām jāēd siļķe un tad jāiet gulēt. Kas nu tai naktī sapnī pasniegs ko dzert, tas būs brūtgāns.


Ja Jāņa vakarā ieliek padusē olu un tura līdz nākošiem Jāņiem, tad no tās izšķiļas pūķis.


Ja Jāņu dienā līgotājus aizraida, tad aizraidītājiem sagaidāma kāda nelaime.


Jāņu vakarā saplūc zāles un iet līgot. Zāles samet Jāņu mātei un tēvam virsū. Zāles istabā paliek visu Jāņu dienu, jo pa Jāņiem istabu neslauka, lai svētība paliek mājā.


Jāņu rītu nedrīkst gulēt, jo tad saulīte rotājas.


Jāņa dienas rītā agri līdz saules lēkšanai jauniem cilvēkiem jāiet uz kviešu druvu un jānomazgājas ar kviešu rasu, lai tiem visu vasaru būtu balts un smuks ģīmis.


Jāņa naktī zied paparde ar krāšņiem ziediem. Kas iegūst papardes ziedu, tas ir laimīgs, jo tam piepildās viss, ko viņš vēlas. Zieda iegūšanu kavē ļauni gari, un tikai drošs cilvēks var to iegūt.


Ja Jāņa dienas pusdienā vai pusnaktī redz kaut kur naudu kaltējamies, tad vajadzīgs uzmest no kreisās kājas kaut ko virsū un tā uguntiņu apslāpēt, tad tās vietā paliekot naudas čupiņa zemē.


Jāņu naktī saimniekam un saimniecei jāapstaigā lauki, lai labība neaplīkst.


Jāņa dienas vaiņagi tiek pakārti priekšistabā, viņi nozīmē laimi un labklājību; vēlāk Jāņa zāles tiek kaltētas un dotas govīm, jo tas veicinot teļu vairošanos.


Jāņu nakti zirgus nevar laist pieguļā, tad tie ātri gurst.


Ja līdz Jāņiem nosit odu, tad tā vietā tūlīt rodas desmit jauni, bet, ja pēc Jāņiem nosit, tad desmit odu uzreiz mirst.


Jāņa dienā jālec pāri ugunskuram, tad vasaru neēd odi.


Lielo piektdienu vajag iestādīt zirni; Jāņos paņemt zirņa ziedu, piespraust to pie cepures un ieiet baznīcā, tad var redzēt raganu.


Jāņu rīts ir raganu buramais laiks; tad tās skrienot apkārt pa mājām un ganībām, burdamas lopus un cilvēkus.


Jāņa vakarā iet jaunas meitas pie ūdens. Kāda puiša atspīdumu meita ierauga ūdenī, tas būs viņas precinieks.


Jāņu naktī saulei rietot, jānopin vaiņags, tad, nevienam neredzot, jāiet pie ozola un vaiņags jāmet ozola zaros. Pēc cik reizēm vaiņags pakaras ozolā, pēc tik gadiem apprecas.


Jāņu nakti atveroties debesis. Ja tai brīdī kaut ko vēlas, tad tas piepildās.


Jāņu vakarā visās ēkās jāiesprauž pīlādži, lai pērkons neiespertu.


Jāņa dienai tiek piešķirts tāds spēks un svētums, ka zālēm, kas tai dienā lasītas, esot lielas un brīnišķīgas īpašības pret ugunsgrēkiem, cilvēku un lopu ļaunām sērgām un slimībām.


Jāņos nedrīkst čūskas pieminēt, tad tās nāk mājā.


Jāņu vakaru kaimiņienēm vajag runāt, tad neesot jāstrīdas visu gadu.


Dievs dod man lielai augt,

Es grib’ Jāni vīru ņemt:

Kad atnāca Jāņa diena,

Visi Jāni daudzināja. [LD 33080-0]

 

Jāņi, Jāņi šovakar,

Kam tie Jāņi piederēja?

Moderēm, raganām,

Tām tie Jāņi piederēja. [LD 32481-0]

 

Laid, māmiņa, Jānīšos,

Ne ik dienas Jāņi bija:

Pērn bij Jāņi, šogad Jāņi,

Citu gadu atkal Jāņi. [LD 32872-0]

 

Kas tos rudzus novārtīja

Pašā Jāņu vakarā?

Jāņa bērni novārtījuši,

Pašu Jāni meklēdami. [LD 32549-0]

 

Visu gadu Jāni gaidu,

Nevarēju sagaidīt;

Nu es viņu sagaidīju

Pašā Jāņu vakarā. [LD 32351-0]

 

Kas Jānīti ielīgoja

Visupirmu vakarā?

Gani Jāni ielīgoja,

Tad arāji, ecētāji,

Tad vēl pati saiminiece

Pašā Jāņu vakarā,

Pašā Jāņu vakarā,

Jāņu zāles lasīdama. [LD 32353-2]


Jāņa naktī paparde ziedot, kurš to ziedu noraujot, tas paliekot laimīgs. Reiz Jāņa naktī viens vīrs gājis papardes ziedu meklēt, nosēdies zem papardes cera un gaidījis. Taisni priekš pusnakts viņam sācis mākties stiprs miegs virsū un viņš arī apgulies. Paparde uzziedējusi, un zieds aizkritis vīram aiz pastalas, bet viņš pats nekā nav manījis. Vīrs uzmodies un gājis uz māju, kad nogulējis savu laimi. Nāk pie mājas, citi sāk smieties, kur šim viena kāja palikusi. Iet gan kā citi cilvēki, bet vienas kājas nav! Vīrs paskatās pats: ir abas kājas. Nu tik viņš sapratis, ka no papardes zieda kāja palikusi citiem neredzama.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

 

Pie kungu kapsētas, pretī Tirzas baznīcai, zem lielas, vecas gobas ir avotiņš, ko sauc par Dzīvības avotiņu. Daži viņu sauc arī par Veselības avotiņu. Vecos laikos šis avotiņš ticis turēts par svētu. Ļaudis domājuši, ka ar viņa ūdeni varot izdziedēt dažādas slimības, sevišķi – ja to smeļot un lietojot Jāņu vakarā. Tāpēc Jāņu vakaros ap avotiņu bijis kā tirgus: slimnieki nākuši no malu malām. Ieradušies arī pūšļas, kas veduši ap avotiņu slimus un vājus zirgus un citus lopus; slimus cilvēkus izģērbuši un aplējuši ar avotiņa ūdeni. Daži apmeklētāji ņēmuši muciņās un pudelēs ūdeni līdz uz māju, citi aiziedami metuši avotiņā sidraba naudu. Reiz Tirzas kungs aizliedzis avotiņu apmeklēt. Tomēr cilvēku ticība avotiņa ūdenim bijusi tik liela un tik stipra, ka tie nebijuši atturami. Tad kungs licis avotiņu aizmest. Bet tikko avotiņš bijis aizmests, kungs palicis akls. Pēc kāda laika viņš licis avotiņu atrakt, izmūrēt ar cementu un arī pats braucis uz avotiņu pēc ūdens. Nu kungs palicis atkal redzīgs un ticējis, ka avotiņš ir svēts.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]


Vainags ir meitas rota, bet Jāņos vainagus liek galvā gan meitas, gan sievas, gan puiši. Pirmo vainagu meita darina pati sev, tad arī saimniekam, saimniecei un citiem līgotājiem. Jāņos ar vainagiem rotā māju, bišu stropus, klēts jumtu, dzirnavas; gani pušķo arī govis un aitas.
[Sagatavots pēc: Mellēna, Muktupāvels 1993 : 70]



Jāņi

 

[..]

Nāk Jāņi vienreiz gadā

Un tas par maz.

Tie mani pa pilsētu vadā

Kā medū vārīts kvass.

[..]

 

Var dienām ilgi zāli skumdināt,

Ka nāves laiks tām atkal klāt.

Ar savu vizmu asu

Zieds ziedam nebeidz lulināt:

 Ir Jāņi klāt, ir Jāņi klāt!

Un kaisa zelta rasu. [Čaks 1948 : 91–92]


Jāņus, sevišķi Jāņu vakaru un nakti, es biju arvien izjutis kā sapni, ne kā īstenību. Citi svētki sākās zināmā dienā ar baznīcas laiku un beidzās ar otrās vai trešās dienas vakaru. Jāņus ievadīja agrs svētvakars un nakts. Visīsākā un visgaišākā vasaras nakts, kādu vien latviešu zeme pazina. Un tomēr šo nakti cilvēki centās padarīt vēl gaišāku, saceldami uzkalnos ugunis, un īsināt vēl īsāku ar nemitīgu dziedāšanu.

„Līgo! Līgo!”

Jau zināmu svinīgumu ienesa Jāņu vakarā ik sētā lopi, nākdami no ganībām madarām apvītiem ragiem. [..]

Jāņu vakars tika uzņemts ar mielastu. Vakariņās nekad nebija vienkārši darba dienas ēdieni. Brūni apcepts siers gulēja lielā galda vidū. Tikko sakults sviests, pīrāgi un liela krūza alus, kam putas kāpa pāri malai. [Jaunsudrabiņš 1973 : 385]

 

Vai jau Jāņi? Dienas iet ar darbu un steigām, tā ka nepagūst acis pacelt uz augšu, un arī kalendārs steidzas pa trīspadsmit dienām uz priekšu, un tā mēs iedzīvojušies Jāņos, un lielais, jaukais svētku noslēpums jau ir tik tuvu. Viņš ir kā apsegts biķeris uz galda, kuram mēs vēl kautrējamies klāt iet, kad sirdi skar jau svētku jausma. Gribētos aiztaisīt acis priekš šās pilsētnieciskās ikdienišķības, kurā mēs esam nogrimuši, un celt viņas atpakaļ uz laukiem, kur ir viss Jāņu spožums, kur tautas dvēsele kā brīnumziedu vēl vienmēr uzticīgi glabā Jāņu nakts noslēpumu, kur ir mūsu jaunība un visas labākās svētku atmiņas. Mēs esam aizgājuši no dabas un tautas. Mums jāmeklē ceļi atpakaļ. Un vai ir vēl brīnišķīgāki ceļi kā šie ceļi Jāņos, pusgaišā vasaras naktī, apvīti dziesmām, nokaisīti puķēm un zālēm, kuras vīstot atdod šai naktij visu savu elpu? [Skalbe 1991 : 81]

 


IEVIŅA. Vai iesiet un ēdīsiet vakariņas! Dzirdiet, kā citur jau līgo! (Prom istabā.)

RŪDIS. Kas nu šovakar par vakariņām! Ka tikai siers un alus!

KĀRLĒNS. Man ar tāpat!… Iesim nu, sameklēsim kādas nekādas Jāņa zāles! (Abi prom aiz klēts.) 

[Blaumanis 1983 : 168]

 

JĀNIS (pieri nobraukādams). Ak tā… Kā nu bešā! Vai tas maz jāprasa!

MAZAIS JĀNIS. Tā jau nu būtu: Jāņu nakts vien ir. Tomēr viņi tā neuzdrīkstas: saimniekam esot tāds bēdīgs prāts…

JĀNIS (izlikdamies jautrs). Lai tik muzikanti rauj vaļā! Drīz jau būs jāiet papardes ziedu meklēt.
[Zīverts 2004 : 326]



Jāņi iezīmē vasaras saulgriežus, un tos svēta desmitajā nedēļā pēc Ūsiņiem. Tā kā Jāņos Saule nonāk Debesu kalna visaugstākajā punktā, tad Jānis mītiski uztverams par vidutāju starp kosmisko (Dieva) pasauli un Zemes (cilvēku) pasauli. Latviešu tautas dainās Jānis tiek saukts par Dieva dēlu. Jāņos aktivizējas gan labie, gan ļaunie spēki. Visas Jāņu rituālās darbības ir saistītas ar labo, auglību veicinošo spēku piesaistīšanu un ļauno spēku atvairīšanu. Piemēram, Jāņu ugunskura kurināšana simboliski ataino gaismas uzvaru pār tumsu.

Visas Jāņu rituālās darbības ir saistītas ar labo, auglību veicinošo spēku piesaistīšanu un ļauno spēku atvairīšanu. Auglību un labā piesaistīšanas darbības arī ir spēks un svētums. Tieši šajā dienā lasītām zālēm piemīt aizsardzības īpašības pret ugunsgrēkiem, cilvēku un lopu ļaunām sērgām un slimībām. 
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]



Nikolajs Kūlainis Līgo.


Jāņu nakts Pedvāles Brīvdabas mākslas muzejā.

 

Latvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas projekts „Zudusī Latvija” (www.zudusilatvija.lv) apvieno unikālu informāciju par zudušām vai izmaiņu skartām Latvijas kultūrvēsturiskām vērtībām. Dažās 20. gs. sākuma fotogrāfijās iemūžināti arī Jāņi.

Strenču novads. Jāņu svinētāji pļavā ar Jāņu zālēm.

Cilvēku grupa pļavā ar vainagiem galvā.

Rembates pagasts. „Ogresziedu” mājas sievietes lasas jāņuzāles.

Klintaines pagasts. Jāņu svinības.


Autore M. Purviņa.

 

Autore K. Miezāja.



Mākslas filma Limuzīns Jāņu nakts krāsā. (1981). Režisors Jānis Streičs.


P. Korsaks, L. Leja Jāņu fotoalbums (2007). Fotoalbumu veido dažādu laika posmu Latvijā un pasaulē uzņemtas fotogrāfijas, kas ataino gatavošanos Jāņiem, svētku svinēšanu un svētku pavadīšanu. Fotogrāfijas no amatieru un profesionālu fotogrāfu personiskā arhīva, no bibliotēkām un muzejiem.

 

Dziedāšanu Jāņos sauc par līgošanu, bet dziedātājus – par līgotājiem un līgotājām. Līgošanu katrā mājā mēdz iesākt, kad vakariņas paēstas, un to turpina visu cauru nakti gandrīz līdz saules lēkšanai vai nu pie Jāņu uguns, vai arī līgotāji Viens otra apdziedāšanu Jāņos sauc par aplīgošanu. Līgojamais laiks sākas divas nedēļas pirms Jāņiem, kulmināciju sasniedz Jāņu priekšvakarā un turpinās līdz Pētera jeb Māras dienai.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]