Tradicionālā transkripcija

[ixbe]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[irːbe] 


[i] – īsais patskanis

[r] – ’skanenis’.’]

[b] – balsīgais troksnenis

[e] – īsais, šaurais patskanis

 

Divzilbju vārds.



irb– – sakne, vārda celms

-egalotne




lauk+irb-e

mež+irb-e




irbe patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, piektā deklinācija   

 

 

vsk.

dsk.

N.

irb-e

irb-es

Ģ.

irb-es           

irbj-u           

D.

irb-ei           

irb-ēm         

A.

irb-i 

irb-es

I.

ar irb-i         

ar irb-ēm     

L.

irb-ē

irb-ēs

V.

irb-e!           

irb-es!          


N. Artūrs IrbeD. Artūram Irbem


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsIzbiedētā irbe aizspurdza gaisā.

2) izteicēja daļa – Tramīgākais lauku putns ir irbe.

3) galvenais loceklisBailīgā irbe.

4) papildinātājs – Vanags noķēra neuzmanīgo irbi.

5) vietas apstāklisVanags iecirta savus asos nagus irbē.

6) apzīmētājsMazākās irbju apakšdzimtā ir paipalas.



irbju barošana, irbju medības

 

kalnu irbe, lauka irbe, meža irbe



irbe, dsk. ģen. irbju, s.

Fazānu dzimtas vidēja lieluma savvaļas putns.

Baltā irbe, pelēkā irbe. Lauku, meža irbe.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 399
]


irbe, -es, dsk. ģen. irbju, s.

Vistveidīgo kārtas putns baloža lielumā.

Irbju medības.

Tek kā irbe saka par rosīgu, kustīgu, čaklu cilvēku.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


irbe – ierbe 
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]


Kā irbe (irbīte)saka par sievieti ar vieglu gaitu, arī par ļoti veiklu, čaklu sievieti. 
[Sagatavots pēc: LFV I 1996 : 420]


Ornitoloģijālauka irbe, meža irbe.


Kā varbūtējs priekšvārds Irbe pierakstīts Zemgalē (Svirlaukā) 1566. gadā, kalendārā iekļauts 1938. gadā. Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes materiāliem, šobrīd Latvijā ir 25 Irbes.


UzvārdiIrbe; Irbenieks, Irbeniece; Irbēns, Irbēna; Irbītis, Irbīte; Irbīte.


ErgonīmiIrbe, mednieku kolektīvs; Irbe, SIA; Irbe rēdereja, SIA; Irbe elektronika, SIA; Meža irbe, mednieku klubs; Irbe, latviskā gara biedrība; Lauku irbe, lauksaimniecības tehnikas, mašīnu u. c. darba rīku kopīgas lietošanas un apkopes kooperatīvā sabiedrība.

 

VietvārdiIrbe, upe Tārgalē; Irbenāji, viensēta Rojā, Kaivē u. c.; Irbenieki, viensēta Ēdolē, Kazdangā u. c.; Irbes, viensēta Jūrkalnē, Alsungā u. c.; Irbes bāka, bāka Latvijas teritoriālajos ūdeņos; Irbes dīķis, dīķis Ēdolē un Blīdenē; Irbes jūras šaurums, šaurums jūrā; Irbes kapi, kapsēta Raņķos un Alsungā; Irbes purvs, purvs Daugmalē; Irbessala, skrajciems Variešos; Lielirbes kapi, kapsēta Tārgalē; Mazirbe, vidējciems Kolkā; Mazirbes kapi, kapsēta Dundagā; Mazirbes upe, upe Kolkā.


irbe, mantots vārds; apv. irube, ierube; lš. irbė, jerbė, ierbė, jerubė (ar sugu niansēm). Forma irbe < irube < *rirube; ierube < *rierube (Endzelīns). Vārds ir tās pašas cilmes kā rubenis (ar daļēju saknes reduplikāciju) – atvasināts no verba rubēt, kā pamatā skaņu atdarinājums (Endzelīns); atv. rubināt.

Pēc Frenkela uzskatiem, šie verbi darināti no putna nosaukuma rubenis, kā pamatā ide. *Oer- griezt, liekt atv. *rub- velties, ripotradīt skaņas, kas līdzīgas velšanās, ripošanas troksnim.

Savukārt pēc Būgas domām, vārds saistāms ar la. raibs vai, kā uzskata Bernekers, Pokornijs, Trautmanis, ar gr. orphnós no ide. *ereb(h)- tumši sārtu, brūnu toņu apzīmēšanai.
[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 344]


angļu  partridge

baltkrievu  курапатка

čigānu  írba

franču  le perdrix

grieķu  πέρδικα

igauņu  nurmkana

ivritā  חגלה

krievu  куропатка

latīņu  perdix

lietuviešu  kurapka; jerubė

lībiešu  pīki; nurmkanā

poļu  kuropatwa

somu  peltopyy

ukraiņu  куріпка

vācu  das Rebhuhn

zviedru  rapphöna



Tik čakls tā kā irbe.

 

Čakls kā irbīte.

 

Žigls kā irbīte.

 

Skrien kā irbe.


Irbes nāk mājās tikai uz puteni.

 

Kad irbes nāk pie mājām, tad gaidāms stiprs sals.

 

Ja irbes skrien sētā – būs lietus.



Irbīte pa ceļu tek,

Viss siliņš līgojas. – Aita.



Ceļu gāju dziedādama,

irbīte rakstīdama;

Norakstīju irbes kroni,

Lakstīgalas vainadziņu. [LD 369-0]

 

Irbe svilpa priedainē,

Es atsvilpu ecēdams;

Gaidu irbes iztekam,

Iztek ciema zeltenīte. [LD 250-0]

 

irbīte tautas meita,

Kā vanags bāleliņš;

Kur irbīte nostājās,

Tur vanags lidinās. [LD 11852-1]


Irbe

Irbe jau pašā agrumā ielaidusies dārzā, meitas meklēdama. Bet kas tik agri dziedās? It īpaši tanīs mājās nekad dziesmas nedziedājuši, jo saimniece bijusi barga, barga, un, zināms, tad jau meitas nedzied. Tā arī torīt – maza, maza gaismiņa, jau saimniece izdzinusi meitas dārzā kāpostus noņemt. Ņēmušas itin klusu, neviena nerunājusi; tikai nažu griezieni šņirkšķējuši, un tās skaņas irbe tad pieņēmusi par savu dziesmu. Šņirks, čirks, šņirks, čirks! – tā viņa vēl šodien dzied.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

 

Irbe nodod noziegumu. [http://valoda.ailab.lv/]


Skolotāja: Pēterīt, nosauc man trīs slavenus cilvēkus!

Pēterītis: Irbe, Žoltoks, Ozoliņš!

Skolotāja: Bet par tādiem vīriem kā Bēthovens vai Mocarts neesi dzirdējis?

Pēterītis: Nē! Rezerves spēlētāji mani neinteresē! 
[Sagatavots pēc: http://www.anekdotes.eu/]



Irbes pierunāšanas vārdi

 

Irbe, nebaidies no manis,

Es jau arī dabas bērns,

Mežā audzis tā kā tu –

Vējmāte šūpoja,

Vējmāte auklēja,

Karš grabuļus grabināja.

Es jau arī meža putns,

Jutos te kā savās mājās –

Te man sēnes,

Te man ogas,

Meža takas šūpolīgas –

Irbe, tev tik naskas kājas!

Tā kā aizaugušas vagas

Tranšejas pa purvu stiepjas –

Dzērvenes un bērza bekas

Noliek galvu mīkstās sūnās.

Irbe uzšvīkst zelta bērzā,

Novēro kā novērotājs –

Vai tiešām meža putns? [Bebre 1975 : 4]

 

 

Irbes

 

Bez tevis irbes melnas kļūst,

Nav piparmētrām smaržas,

Un debess sijas pāri grūst

Un maizei nava garšas.

Bez tevis irbes melnas kļūst.

Bez tevis virši sirdi dzeļ,

Sāk upes aplam murdēt.

Nav spēka tam, kas jāpaceļ.

Rīts rītpusē jau gurdens.

Bez tevis virši sirdi dzeļ.

Bez tevis diena dienu ēd,

Šķiet, asinstrauki susē,

Uz pleca sāpes pūce sēd,

Un domas skumji klusē.

Bez tevis diena dienu ēd.

Bez tevis dzeguzei nav balss,

Vai mūžam jāapstājas?

Tas zilais vakars kļuvis palss,

Salts vējš pār zemi klājas.

Bez tevis dzeguzei nav balss. [Bārbale 1981 : 8]

 

 

Irbes sniegā

 

Ne zobens – tagad spalva manā rokā.

Kā gaiss tik viegla. Karavāli pārsver.

Vairs nelīdz vīra spēks un vīra prāts,

Ne vīra drosme.

 

Manas kiligundas,

Ai, manas irbes sniegos abpus Ventai,

Ar alkšņa rudumu, ar pūpolmaigām lāsām

Tais salmu spārnos. Katrai saimes sirds

Un pūkainīši baltām galvām.

 

Skatās

 

Ar acīm vaļā, mazām mutēm vaļā

Uz mani kuršu bērni.

 

Spalva viegla

Kā bērna matiņi zem vīra plaukstas raupjās.

Viens spalvas vilciens pergamentā. Viens.

Un tēva skaudrais zobens makstī ieaugs,

Vairs kaujā necilājams.

 

Vīru acīs

Guls naida rūgtais nespēks.

 

Guls pret mani

Mēms irbes naids ar spārniem aizpļautiem.

 

Tik viegla spalva: uzpūt – aizlidos.

Tik grūta roka – nevar spalvu pacelt

Un ērglim parakstīt, lai vanags nenoplēš

Tās manas irbes, kas ar mani naidā

Uz mūžu būs.

 

Pār spalvu ļimis mūžs.

Un laiki klāt, kad paraksts pergamentā,

Lemj tikai paraksts tautu likteņus,

Un cerība –

 

kas zina, spalvā klups

Reiz vanags ērglim. Pastarp izlavīsies

No abu nagiem irbe.

 

Ērglis tālu,

Un tuvu vanags…

 

Dziesma?

 

Vaida atbalss?

Tā zeme bija balta

No kuršu vairogiem.

Tā zeme bija sarkana

No kuršu asinīm –

 

Pie Rīgas.

 

Ugunskapi.

 

Tur, zem irbju spārniem,

Nav bērniem vecotēvu.

 

Asaras?

 

Nē. Sērsna žilbi dzeldē. Tikai sērsna.

Ja irbēm neizlauzties? Baltais kaps

Ja neatlaidīs, iestings nebūtībā?

 

Tik nezinīgi sniegā irbes dvašo.

Sit rāmi sirdis. Paļaujas uz mani,

Par lēmēju un sargu iecēlušas.

Kālabad mani?

 

Viens pret bojāeju

Ar spalvu rokā.

 

Nepasniegt to roku

Un irbes nenoglaust.

 

Uz kādām atvadībām,

Uz kādu cerību vēl klusos spārnus skart,

To alkšņa rudumu ar pūpolmaigām lāsām?

 

Cik nedzirdami Kursas likteņstundā

Ap spalvas asi griežas laika rats

Es parakstos.

Pār manām kiligundām

Rīt saule uzlēks –

Sveša dieva acs.

 

Ir 1576. gada 10. jūlijs.

Grotusa dzimtcilvēks

Jurģis Ranke bēg uz Rīgu. [Belševica 1986 : 4]

 

 

Noķertās irbes

 

Starp augstām kupenām, prom savrup dārza malā,

Ar sniegu apsegts stāv mazs namiņš ziemas salā.

Pa vasaru šad tad tur vistas mitinājās,

Nu irbēm notvertām te izraudzītas mājas.

Šim sīkam mājoklim blenž viena pati rūts,

Un zari svilpdami tam pāri vējā dūc.

Bet iekšā – pilns tas viss ar zaļiem paegļiem,

Un irbju pulciņš prāvs tur bikli tek starp tiem.

Nesen tās, aukstuma un bada mājās dzītas,

Bij pelu gubenī zem režģa sagūstītas…

Te – mīlīgs pavēnis, kaut nebrīvības sprosts,

Kur dienas pavadīt, līdz beigsies ziemas posts.

Vējš ārā nikni kauc, sniegs būdai pāri klājas,

Bet iekšā priecīgi te soļi nenostājas

Un maigi iesvelpjas pa brīžam kāda balss,

Kas pavasari sauc, kaut visai skarbs vēl sals.

Tās visas vēl nesen pa baltu lauku skrēja

Un sniegā ierakās, lai paslēptos no vēja.

Bads viņas dzenāja ap rijām, gubeņiem,

Kaut nebij atrodams vairs it nekas pie tiem.

Un visur atstāja tās baltā sniegā pēdas

Un viegli tecēja un nesa savas bēdas.

Bet tagad viņām dots te pavēnītis silts,

Var graudus paknābāt, zem kājām sausa smilts.

Un tomēr klajais lauks tās vilina un sauc,

Kaut baltos virpuļos sniegs logam garām trauc.

Un, smiltīs pērušās, kad ārā puteņo,

Tās saskrien pulciņā un brīdi pasapņo, –

Par to, kur klīdušas tās pērn – pa kādu druvu,

Kur gulēt steigušās, kad vakars bijis tuvu.

Un pēkšņi liekas tām: ar savu dzirdi smalku

Tās klusu it kā dzird sev pāri vārpu šalku.

Un, dzirdot šalku šo, tik saldi skauj tās miegs:

Šķiet, skāra vasara, kaut laukā jaucas sniegs. [Bārda 1976 : 84]

 

Vārds irbe izmantots Artura Gobas dzejoļu grāmatas nosaukumā Irbītes bērni (1982).


Jukums skumji raudzījās sviestactiņā putras vidū – kam viņam tik ļauns liktenis? Liela asara iepilēja sviestactiņā un sāka tur skaisti spīdināties. Jukums apņēma bļodu ar savām lielajām rokām un pievilka to sev gluži vai pie deguna. Sviestactiņa viņam likās kā pati saule, bet asara tajā kā ezers, kura malā sēdēdams viņš nekad īsti netika skaidrībā, vai saule iekritusi ezerā vai ezers saulē. Neviens nebija redzējis tik daudz irbju kā Jukums. Savu noslēpumu viņš uzticēja tikai mātei, bet māte grūti nopūtās un teica: “Tu iedomājis to, kas nevar būt.”

Kā tad nebija, kā bija – pilna pļava ar irbēm, par to Jukums bija ar mieru likt ķīlā savu lielo, dumjo galvu. [Ikstena 2012 : 5–6]



Irbe tiek saukta par Afrodītes putnu; saistīta ar auglīgumu; to salīdzina arī ar velnu, kas alkst sagrābt cilvēkus.
[Sagatavots pēc: Becker 1996 : 126]



Ģederts Eliass Klusā daba ar irbi


Māris Karlsons Irbe (2003; bļoda).



Īsmetrāžas dokumentālā filma Irbe – cilvēks aiz maskas (1994). Režisors Ansis Epners.


Dziesma Ziemas ainava. Pētera Brūvera vārdi, Ingus Ulmaņa mūzika.

 

Dziesma Atgriežoties. Māras Zālītes vārdi, Adriana Kukuvasa mūzika.


Laukirbes ietērps, lai gan nav krāšņs, tomēr ir samērā košs. Raibs – pelēkbrūns. Uz galvas – pārsvarā rūsgani toņi. Arī muguras, spārnu un virsastes apspalvojumā pelēko pamatfonu viscaur labi nomāc biezs brūnu šķērssvītru un laukumu klājiens. Savukārt uz kakla, krūtīm, sāniem apspalvojums pārsvarā ir sudrabaini pelēks, tomēr arī to caurauž nelielas kastaņbrūnas šķērssvītriņas, raibumiņi. Pavēdere un zemaste – tīri (neraibumoti) gaišpelēka. Visiem tēviņiem raksturīgs tumšbrūns pakavveida plankums uz vēdera; mātītēm tas parasti mazāks, neizteiktāks, bet dažai vispār nav. Arī citās vietās sieviešu dzimuma putniem spalvu krāsojums mazāk intensīvs. Mātīšu tērps kopumā ir mazāk izraibumots nekā vīrišķajiem īpatņiem. Jaunie putni pirms spalvu maiņas no pieaugušajiem atšķiras ar dzeltenrudu priekšpuses svītrojumu uz pelnu pelēka pamata.

Latvijā mītošās laukirbes ir visiem labi zināmā mājas baloža lielumā. Tiesa, kad putns sabozis spalvas, tas izskatās par balodi druknāks, lielāks, kad nav sabozies, – mazāks. Mātītes augumā un svarā atpaliek no tēviņiem. Skaitļos iepriekš teiktais izskatās tā: tēviņu ķermeņa garums var svārstīties no 28 līdz 35 cm, mātītes – no 25 līdz 30 cm; tēviņš sver 400–500 g, mātīte – 300–400 g. Abu dzimumu visu vecumu putniem ir relatīvi īsa aste. Arī kāju garums pieticīgs, tomēr tas netraucē laukirbei būt veiklai, mudīgai tekalētājai. Kājas ir stipras.

Laukirbes mājo gan krūmājos, mežmalās, birztalās, aizaugušās laukmalās, gan kultivētās lauksaimniecības teritorijās, aukstajā sezonā – arī apdzīvotu vietu (pat pilsētu) nomalēs. Tās itin labi iedzīvojas kultūrainavā.

Pārtiek šie putni gan no dzīvnieku, gan augu valsts barības. Visa to dzīve aizrit uz zemes, tātad arī barība tiek meklēta, staigājot pa zemi un ar nagiem kašņājoties pa to. Ēdienkartē ietilpstošie dzīvnieki ir daždažādi bezmugurkaulnieki, pirmām kārtām kukaiņi. Tas, protams, siltajā sezonā. Veģetārā ēdienkarte sastāv no zālaugu sulīgajām daļām: asniņiem, pumpuriņiem, lapiņām, arī saknītēm, augļiem un sēklām (tostarp labības graudiem).

Laukirbes regulāri rij gastrolītus – akmentiņus  apēstās barības mehāniskai smalcināšanai. Kā jau īsteni vistveidīgie, laukirbes bieži un labprāt peras smiltīs un sausā augsnē.

Laukirbes ir vaislīgas. Visi ziemu veiksmīgi pārcietušie putni pavasarī, kad nokusis sniegs, meklē partneri. Gandrīz visi sadalās pa pāriem. Katrs pāris izraugās savu apdzīvojamo teritoriju.

Riestu, kura neatņemama sastāvdaļa ir dziedāšana (ja tā var saukt ķerkstošu balsienu virteni) tumsā un krēslā, laukirbes parasti sāk agri – aprīlī vai pat jau martā –, tomēr ligzdu darina vēlu – aprīļa pašās beigās vai maijā. To dara mātīte viena pati. Tēviņš tikmēr pieskata apkārtni – raugās, lai nepamanīts neuzrodas ienaidnieks vai kāds sugasbrālis. Kaut gan laukirbes ir monogāmi dzīvnieki, tomēr kāds pats sev partneri laikus atrast nespējis tēviņš var mēģināt pretendēt uz svešu sievu.

Perēkli irbe ierīko sausā vietā uz zemes. Izkasa ne īpaši dziļu bedrīti un izklāj to ar sausiem zāles stiebriņiem, salmiņiem. Ligzda ir labi apslēpta augājā; tā var atrasties pļavā, ganībās, āboliņa laukā, sējumos, grāvmalā, krūmājā, retumis pat dārzā. Svarīgi, lai tuvumā būtu ūdens.

Maijā mātīte iedēj perēklī daudzas olas. Cik daudz – tas atkarīgs no vairākiem faktoriem, tostarp no dējējas vecuma, proti, jaunākās „izspiež” mazāk – 8–15, brieduma gadus sasniegušajām irbēm olu skaits reizēm var pārsniegt pat divus desmitus. Daba acīmredzot rēķinās ar krietnu ikgadējo atbirumu populācijā. Ja izdodas atrast ligzdu, kurā ir vēl vairāk olu, tajā dējušas divas mātītes. Kāpēc tā? Ja olas kaut kāda iemesla dēļ aiziet bojā, putnu pāris gādā atkārtotu dējumu. Perēšanas laiks mazliet pārsniedz trīs nedēļas. Perē tikai mātīte.

Visi mazuļi izšķiļas gandrīz vienlaikus. Viņi pilnībā attaisno raksturojumu ligzdbēgļi. Ļoti drīz pēc izšķilšanās (nereti – vēl pat īsti neapžuvuši un aplipuši ar olas čaumalas gabaliņiem) dzeltenbrūnie, tumšiem punktiņiem izrotātie pūku kamoliņi steidz pamest ligzdu. Pirmais pārbaudījums – sameklēt barību, jo ne mamma, ne tētis bērnus no knābja knābī neēdina. Sākumā tiek meklēti tikai kukaiņi, faktiski nelieli, mīksti kukainīši. Pamazām barība kļūst daudzveidīgāka, tomēr cālēnu pamatēdiens ilgu laiku ir un paliek nelieli dzīvnieki – bezmugurkaulnieki. Tikai pamazām jaunās paaudzes ēdienkartē savu vietu ieņem arī augu valsts barība.

Kā jau tas vistveidīgajiem raksturīgs, jaunuļi ļoti agri sāk lidot, pareizāk sakot, planēt pa gaisu, – jau aptuveni desmit dienu vecumā. Bet divu nedēļu vecumā viņi jau spēj spurgt, vicinot spārniņus, jo uz tiem paaugušās lidspalvas.

Perēšanas laikā un kamēr cālīši vēl pavisam mazi, putniem ir kāds nopietns meteoroloģisks ienaidnieks – lietus. Samirkusi perētāja nespēj pienācīgi sasildīt visu savu lielo ligzdu, tāpēc olas, kas atrodas ārmalā, aiziet bojā. Arī visu tikko izšķīlušos cālēnu sasildīšana var būt problemātiska, ja lietus ir ilgstošs. Lietainā laikā turklāt mazuļu kājiņas aplīp ar slapju augsni un apgrūtina pārvietošanos.

Pret dzīviem ienaidniekiem – plēsīgajiem un vārnveidīgajiem putniem, seskiem, lapsām, jenotsuņiem, āpšiem un arī citiem nelieliem un vidēja auguma gaļēdājiem zvēriem – vecāki savas atvases reizumis aizstāv, pat knābjot un sitot ar spārniem. Pirms metas nevienlīdzīgajā cīņā, viņi, protams, dod bērniem balsisku rīkojumu slēpties: Čirrb! Biežāk gan tiek izmantota plaši pazīstamā aizvilināšanas taktika: viens no vecākiem, parasti tas ir tēvs, izliekas tizls un, spārnus pa zemi vilkdams, provocē ienaidnieku uz pakaļdzīšanos – klumburē prom no vietas, kur paslēpušies bērni un mātīte.

Arī tad, kad jaunā paaudze jau izaugusi, drošības labad viss perējums bariņā turas kopā ar vecākiem vismaz līdz vēlam rudenim, bet parasti – līdz nākamās ziemas beigām. Ja ir iespēja, irbju saime, sagaidot auksto sezonu, labprāt apvienojas ar citām saimēm, arī – lai drošāk.

Lai gan līdz pat 20. gadsimta vidum laukirbes Latvijas teritorijā uzskatīja par parastiem putniem, to skaits allaž bijis svārstīgs, bet samērā liels. Taču kopš 20. gadsimta vidus fiksēta laukirbju daudzuma un izplatības vietu nepārtraukta samazināšanās, jo putnus nelabvēlīgi ietekmēja tālaika lauksaimniecības intensitāte, visvairāk – monokultūru platību palielināšana, lauku apstrādes procesu strauja mehanizācija, kodinātu sēklu un pesticīdu izmantošana, kā arī agra pļauja.

20. gadsimta 90. gados, kad atkal mainījās lauksaimnieciskās ražošanas struktūra, bija vērojama zināma laukirbju populācijas palielināšanās. Tomēr divas tolaik viena otrai sekojošās bargās ziemas (1995./96. un 1996./97. gadā) putnu daudzumu vēlreiz būtiski samazināja.

Tā kā laukirbes ir izteiktas nometnieces – ne tikai nedodas uz siltajām zemēm, bet vispār labprāt nemēdz tālu klejot –, to skaits vistiešākajā veidā atkarīgs no dzīves apstākļiem ziemā: no ziemas barguma, kas ietekmē barības un slēptuvju pieejamību. Samērā daudz putnu iet bojā arī atkušņiem bagātās sniegotās ziemās un sniegotos pavasaros ar biežām salnām. Iemesls? Irbes bieži vien pārnakšņo, pa pusei vai pat pilnīgi ierakušās sniegā. Ja pakususī sniega virskārta naktī sasalst, tad…

Agrāk laukirbe Latvijā bija samērā populārs medību objekts. Turpretim tagad tā ir aizsargājama suga, to aizliegts medīt, aizliegts iznīcināt ligzdošanas vietas. Kopš 1987. gada par pāridarījumu laukirbei paredzēts sods.

Protams, ne jau tikai cilvēku aplama saimniekošana laukos un nelabvēlīgi meteoroloģiskie apstākļi negatīvi ietekmē laukirbju skaitu. Daudzus putnus iznīcina arī plēsīgie sauszemes kustoņi. Taču laukirbju būtu vēl krietni mazāk, ja putni neizmantotu īpašu glābšanās taktiku. Laukirbes ir sabiedriski dzīvnieki. Tiklīdz kāds no bariņam piederīgajiem putniem pamana briesmas, tas ar spalgu čerkstienu brīdina pārējos, un visi vai nu izslej galvas – uzmanīgi vēro apkārtni –, vai arī, ja vajag, tūdaļ pat steigšus bēg – teciņiem liekas prom. Ja apdraudētājs top pamanīts par vēlu – kad kājām bēgšana šķiet nedrošs pretlīdzeklis iespējamam uzbrukumam –, irbes dara to, ko viņām netīk darīt, proti, lido. Lai apstulbinātu ienaidnieku, putni paceļas spārnos pēkšņi, visi gandrīz vienlaikus, ar spurdzošu troksni. Lido, izkārtojušies vēdeklī, taisnā virzienā, zemu virs zemes, korī čerkstinot. Lido saraustīti: te ātri tirinot spārnus, te planējot. Lidojuma laikā irbes demonstrē to, kas citādi skatītāja acīm paliek apslēpts – astes uzkrītoši, spilgti rūsganās malējās spalvas (jo aste ir izplesta!). Lidojums nav ilgs, nav garš: turpat vien – netālu no uzspurgšanas vietas – visi bēgļi pēkšņi maina virzienu un, noplanējuši nelielu pusloku, cits pēc cita laižas zemē. Ja vieta klaja, putni turpina mukšanu skrienot vai, paspēruši nedaudzus soļus, uzspurdz vēlreiz, lai turpinātu glābšanos ar īsiem pārlidojumiem. Bet aizaugušā vietā – krūmājā, zālē, kūlā – putni pazūd kā nebijuši.
[Sagatavots pēc: Tīrmanis: http://www.videsvestis.lv/]

 

Pie Dailes teātra ir skulptūra gleznotājam Voldemāram Irbem, ko izgatavojis Andris Vārpa.
[http://art.anazana.com/]

 

Armanda Pučes grāmata par hokejistu Artūru Irbi Irbe kā mūris. Artūrs Irbe ir leģendārs latviešu hokeja vārtsargs, kurš lielāko daļu spēlētāja karjeras aizvadījis Nacionālajā hokeja līgā (NHL), spēlējot tādos klubos kā Sanhosē Sharks, Dalasas Stars, Vankūveras Canucks un Karolīnas Hurricanes. Tāpat arī daudzus gadus bijis Latvijas hokeja valstsvienības pamatvārtsargs. 2010. gadā Artūru Irbi uzņēma Starptautiskās Hokeja federācijas (IIHF) Slavas zālē. Pēc spēlētāja karjeras beigšanas Irbe pievērsās vārtsargu trenera darbam.
[Sagatavots pēc: http://www.delfi.lv/]