Tradicionālā transkripcija

[i¡va]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[i͜eːvɑ̆]


[ie] – ’divskanis’) ir monofonēmas, pārējie divskaņi (ai, au, ei, eu, iu, oi, ou, ui) ir bifonēmas. ‘]

[v] – balsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

 

Divzilbju vārds.



ievsakne, vārda celms

-agalotne




Iev+kaln-s

Iev+lej-as

iev+og-a

Iev+up-e

iev+zied-s




ieva patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

 iev-a

iev-as

Ģ.

iev-as

iev-u

D.

ieva-ai

iev-ām

A.

iev-u

iev-as

I.

ar iev-u

ar iev-ām

L.

iev-ā

iev-ās

V.

iev-a!

 iev-as!

 

Ja lieto kā personvārdu Ieva, lietvārds ir īpašvārds.


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Ievas zied pavasarī.

2) izteicēja daļaReibinošās smaržas īpašniece ir ieva.

3) galvenais loceklisKalnu ievas un ābeles.

4) papildinātājs – Lakstīgalas meklē ievas.

5) apzīmētājsIevu ziedu baltums kā pūkainas sniega pikas rotā mājas pagalmu.

6) vietas apstāklisMākslinieks ievā saskata līdzību ar netveramo un gaistošo sapni par mīlestību.



ievas auglis, ievu baltums, ievu dārzs, ievas ogas, ievu smarža, ievas rūgtais smārds, ievu ziedi



ieva, s.

1. Rožu dzimtas koks ar sīkiem baltiem, smaržīgiem ziediem garos ķekaros un melnām ogām. 

Kupla, ziedoša ieva. 

2. dsk. Šā koka vai krūma zari ar ziediem.

Uz galda krūzē smaržo ievas.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 383]


ieva, -as, s.

1. Rožu dzimtas koks vai krūms ar sīkiem, baltiem, stipri smaržojošiem ziediem ķekaros un melnām ogām.

Kupla ieva. Ievas pilnos ziedos. Ievu smarža. Ievu ziedu baltums.

.. pamežā sastopams pīlādzis, ieva, plūškoks, korinte un citi ziedoši kokaugi .. Kronītis 1, 220.

Pavasaros, kad ievām pārsprāgst ziedu ķekari, visa pilsētiņa pieplūst kaisli rūgtenas smaržas .. Literatūra un Māksla 75, 12, 6.

Bet ievu ziedēšanas laiks ir ļoti īss. Pēc tam visu garu vasaru briest sīkas, sīvas ogas. Avotiņa 3, 3.

Mana mīļotā bērnības upe, Šodien atkal man gribas iet Tavos krastos, kur ievas kā kupenas Līdz pat zilajām debesīm zied! Krūklis 3, 39.

2. parasti dsk. Šī koka vai krūma ziedu ķekari vai zari ar ziedu ķekariem.

Ielikt vāzē ievas.

„Iesim pēc ziediem!” Zintra teica. Saplūcu milzīgu klēpi ievu .. Lukjanskis 1, 111.

.. [meitene] ar augsto papēžu stabiņiem pārklabināja bruģa gludos akmentiņus līdz dārzam un pēc neilga laika atkal atpakaļ ar ziedošu zaru nastu, kas nu patlaban bij plaukā: ievas, akācijas vai spirējas. Brigadere 2, 527.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


ieva – īva
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


Dārzkopībāparastā ieva, Māka ieva, Pensilvānijas ieva, vēlīnā ieva, Virdžīnijas ieva.


PersonvārdiIeva; Ieviņš, Ieviņa.


ToponīmiIevas, mājas; Ieviņas, mājas; Ievāni, mazciems; Ievkalni, mazciems; Ievkalni, mājas; Ievnieki, mājas; Ievnieku pļavas; Ievnieku kalns; Ievlejas mežs; Ievkalns, kalns; Ievkalni, mājas; Ievkalni, mazciems; Ievupe, upe; Ievas ezers; Ievas valks, upe.


Žurnālu nosaukumiIeva; Ievas Dārzs; Ievas Virtuve; Ievas Veselība; Ievas Stāsti; Ievas Māja.


ieva; lš. ievá, apv. jievá ‘t. p.’, arī ‘krūklis’, pr. iuwis [īvis?] ‘īve’, kr., bulg. úва (psl. *jьva), ukr. íва, č. jíva, p. iwa ‘vītols’, sav. īwa, vlv. īwe, v. Eibe, senīru ēo- (< *iOo-) ‘īve’, gr. óa, joniešu oíē ‘pīlādzis’. Pēc tradicionālā uzskata visus šos dažādos augus apvieno sārtā koksnes krāsa, tāpēc nosaukumu pamatā var krūms ar sārtu koksni’ > ab. *ieOā– > la. ieva.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 338–339]


angļu  bird-cherry tree

baltkrievu  чаромха

čehu  pták-třešeň

franču  bourdaine

igauņu  toom

krievu  черёмуха

latīņu  padus avium

lietuviešu  ieva

lībiešu  tūoimki

poļu  czeremcha

vācu  das Faulbaum



Ievas un ozolus nestāda mājas tuvumā, lai pērkons neiesper un ābelēm ziedus nenoņem. Ievas ziedu laikā aitas jācērp, tad augs bieza vilna.


Ievu mizas tiek uzliktas uz pampumiem, kas ceļas no kaulu sāpēm.


Ievu ogas traukā žvadzinot, saka: „Sūrums ārā, saldums iekšā!”


Ja maz ievu ogu, gaidāma lēna un silta ziema.


Ja pavasarī agri ievas zied, tad rudenī agri labība būs gatava.


Kad ievas ļoti kupli zied, tad būs auglīga vasara.



Zaļš kā melns kā ogle. – Ieva. [LTM 954, 6185]



Vai zied ieva, vai ābele

Pie tautieša durtiņām?

Nezied ieva, ne ābele,

Sēd māsiņa raudādama. [LD 26302-0]

 

Redz, kur koši ieva zied

Ar ābeli kalniņā:

Ieva bija mātes meita,

Ābelīte sērdienīte. [LD 4627-0]

 

Aiz kalniņa balti ziedi,

Vai zied ieva, vai ābele?

Ne zied ieva, ne ābele,

Pati balta brāļu māsa. [LD 18477-0]

 

Ieva zied ar ābeli

Vienā Gaujas līcītī;

Ievai bija balti ziedi,

Ābelei sudraboti. [LD 2775-2]

 

Ieva auga ar ābeli

Vienā lazdu krūmiņā;

Es uzaugu ar tautieti

Vienā brāļu sētiņā. [22418-1]

 

Iev ar lazdu lielījās,

Abi baltas noziedēt;

Ieva balta noziedēja,

Lazdai kaunu padarīja. [LD 2774-1]

 

Es ar sievu strīdējos

Zem kuplā ievas krūma:

Ieva grib baltus ziedus,

Sieva baltas villainītes. [LD 7424-2]


Burvju nāve

Ikšķiles pagasta Dobelnieku mājā reiz dzīvojis māja pārgājusi cita saimnieka rokās. Bet jaunajam saimniekam ilgu laiku nav klājies labi. Tas nu griezies pie kāda labdara pēc padoma. Tas prasījis: „Vai tavā mājā nenāk bieži viesulis?” Saimnieks atbildējis, ka viesulis pat kokus laužot nost. Labdaris teicis: „Tā jau ir tā nelaime! Tas viesulis ir mirušais burvis, kas tevi skauž. Novēro to ceļu, pa kuru viesulis nāk, un iestādi tur vienu ievu, tad tu būsi no viņa vaļā un tev klāsies labāki.” Saimnieks nu arī tā izdarījis un iestādījis viesuļa ceļā vienu ievu. No tā laika viesulis vairs nerādījies un saimniekam klājies labi. Šī ieva uzglabājusies līdz mūsu dienām un lielā kara laikā tikusi nocirsta. Ievas celms vēl tagad dārzā ir palicis. 
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]


Pie Gulbenes ezera ir pļava Ievenīca. Tur agrāk ievas vien augušas. Pļavas vidū ir avots, ko pats Nelabais esot apbūris. Stāsta, ka ezera dibenā esot muciņa ar naudu.
[Dzedule 1997 : 58]



Kaprīzais pavasaris

 

Skat, atvērušies puķu plaksti,

Jau ievu baltais plīvurs irst.

Tad dabai sajūk laika raksti,

Un, sala kosti, ziedi mirst.

 

Gan līst, gan kveldē saules liesma,

Sirds pavasarī reibst un plaukst.

Skan itin moža strazda dziesma.

Tik vēji dzestri! Un tik auksts!

 

Griež lemesis jau smago augsni,

Laiks mudina gan art, gan rakt.

Maijs, attopies! Ļauj dabai plauksmi!

Vai saulstars tiešām jāiet zagt?

 

Alkst zeme saules, cilvēks arī,

Vien cīruļdziesma prieku nes.

Cik kaprīzi tie pavasari!

Kad izplauks neaizmirstules? [Vīksniņa-Driķe 2004 : 13]


Savu pateicību čukstu kliņģerītēm, viņu stiprajai, labajai elpai – tā dziedē prātu. Es pateicos modrajām matiolām un naktsvijolēm, kas vientuļos, naksnīgos mežos un aizmigušos dārzos dedzina zemes sapņu skurbās sveces.

Paklanos ievām – lai tās birdina rūgto, sniegaino skaidrību, bailēs un priekā nodrebot [..].

Vīstošā, nopļautā zāle, – tu rādi, cik skaisti vajag izdvašot dvēseli.

Man dārga ir tava neizturami rūgtā, karstā, nepiekāpīgā patiesība, sudrabpelēkā vērmele! Es iekrītu vīgriežu līksmajās putās un piekļaujos tev, āboliņa zieda pazemīgā saldme. Kā zaļš šķēps manī ieurbjas ozola roboto, stingro lapu smarža: esi diža! Ar vistīrāko pasaules maigumu mierina plaukstošais bērzs.

Degošais kadiķa zars, tavu dūmu smaržīgās rīkstes aizbiedē ļaunās un sāpīgās domas.

Bet klusa es topu, ieraugot egli. Smailā, tumšzaļā liesma, no tavām skujām kūp nāves un dzīvības svētums. [Ķempe 1978 : 31–32]

 

Saule laižas dzelteni spoža un mirkst jau aiz upes elkšņos. Es redzu pār pagalmu ābeļdārzu, kur visi zari pilni briestošu pumpuru. Bet pašā dārza malā, kur olnīca iet cauri un braucams ceļš, stāv divi lieli ievu koki un ir balti un smagi. Atminos, ka iebraucot ceļš gāja taisni viņām pa vidu un man bija tik savādi, kad cauri viņām bija jābrauc, un uz ceļa jau daudz baltu ziedu bija nobiris, bet zaros un galotnēs vēl jauni pumpuri raisījās.

Vakars bija vēss, un es domāju, ka ievas tad vēl ilgi ziedēs. Un man vienmēr gribējās saplūkt daudz balto, kūstošo ziedu, pilnas rokas, un, iedvašojot viņu smaržu, iespiest seju pavisam ziedos un nekā neredzēt, tikai just rūgti reibinošo smaku un mīkstos ziedus.

Es skatījos tad uz baltajiem kokiem bez domām un ilgām, un acīm patika kavēties pussarkanajā saules atspīdumā. [..]

Divas lielās ievas olnīcas malā tagad ir sirmas kā vecmāmiņas. Bet, kad tikko manāma vēsma atnāk no tās puses, gaiss pieplūst ar viņu smaržu. Tā ir smaga un neatšķaidīta, un man tiek tik mierīgi, to ieelpojot, nezinu, kāpēc. Kā kad gaidītu kāds, kā kad aizmirsis ko būtu, un liels žēlums paceļas kaut kur sirdī un grib uz āru. Zzzinks, zzdings! – laižas vaboles pār pagalmu, apgriežas atkal un laižas no jauna. Viss gaiss pilns.

Uz lauka kliedz kāds putns, ātri, kā zirņus bērdams, un bez apstājas, bet kliedziens ar miglu apvēlies mīksts, apaļām, vieglām skaņām. [Akuraters 1996 : 8–11]

 

Klīrīgā Ieva izlikās viņu nedzirdam. Tītenis sāka vīties uz augšu un atkārtoja tos pašus vārdus. Ieva uzmeta sev uz pleciem baltu plīvuru – laikam taču viņai patika Tīteņa glaimi. –  Tagad tu izskaties vēl skaistāka! – Tītenis jūsmoja. [Sakse 1974 : 205]




Autore M. Purviņa.



Dziesma Zied ievas Siguldā. Raimonda Paula mūzika, A. Smagara vārdi, izpilda Viktors Lapčenoks.


Dziesma Ieva. Raimonda Paula mūzika, Guntara Rača vārdi, izpilda Jānis Kurševs.


Parastā ieva

Parastā ieva ir ne tikai ārstniecības, bet arī ļoti bieži aug krūmājos, mežos, dārzos, upmalās. Ieva bieži tiek kultivēta arī dārzos un parkos kā dekoratīvs augs.

Ievas ziedus destilē ar viegls caurejas līdzeklis. Ievas lapas izdala fitoncīdus, tādēļ tās sasmalcinātā veidā ļauj cīnīties ar nevēlamiem kukaiņiem un dzīvniekiem (piem., pelēm). Lapu uzlējums iznīcina arī baktērijas. Ienākušos ievas augļus ievāc augustā un septembrī, žāvē bez kātiem atklātā ēnainā vietā, krāsnīs un augļu kaltēs. Mizu ievāc aprīlī un maijā. Ievas augļus un mizu lieto pret caureju, iekaisumiem, kā diurētisku un sviedrēšanas līdzekli. Tautas medicīnā lieto kā nomierinošu līdzekli, podagras, reimatisma un drudža ārstēšanai, pret aknu slimībām, galvas un zobu sāpēm. Lieto arī homeopātijā.
[Sagatavots pēc: Groms, Hammermane 1971 : 50]