Tradicionālā transkripcija

[ìesaũka]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija


[ìe] – divskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

[aũ] – divskanis

[k] – nebalsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis



ie-priedēklis

sauk-sakne

-agalotne

iesauk- – vārda celms

 

Trīszilbju vārds.






iesaukapatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

 iesauk-a

 iesauk-as

Ģ.

 iesauk-as

 iesauk-u

D.

 iesauk-ai

 iesauk-ām

A.

 iesauk-u

 iesauk-as

I.

 ar iesauk-u

 ar iesauk-ām

L.

 iesauk-ā

 iesauk-ās

V.

 iesauk-a!

 iesauk-as!

 


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets Ilzei iesauka bija jau kopš bērnības.

2) izteicēja daļa – Tā ir ļoti oriģināla iesauka!

3) galvenais loceklisAk nē, atkal šī iesauka!

4) vietas apstāklisPašā iesaukā “Zutis” nebija nekā aizvainojoša.

5) apzīmētājs Ne vienmēr iesauku izcelsme ir skaidra.

6) papildinātājs – Meitenes nezināja Ilgvara jauno iesauku



iesaukas autors, iesaukas darinātājs, bērnu iesaukas, brāļa iesauka, cietumnieku iesaukas, drauga iesauka, hokejistu iesaukas, latviešu iesaukas, mājdzīvnieku iesaukas, māsas iesauka, meiteņu iesaukas, puišu iesaukas, skolotāju iesaukas, suņu iesaukas, vecāku iesaukajūsu iesauka, mana iesauka, mūsu iesauka, tava iesauka, viņa iesauka, viņas iesaukainteresanta iesauka, ironiska iesauka, īsa iesauka, jautra iesauka, mīļa iesauka, mūsdienīga iesauka, pozitīva iesauka, precīza iesauka, profesionālā iesauka, smieklīga iesauka, vecmodīga iesaukaaizmirst iesauku, aizvainojoša iesauka, iedot iesauku, izdomāt iesauku, nievājoša iesauka, zināma iesauka



iesauka, s.

Vārds, vārdu savienojums, kurā kādu mēdz (neoficiāli) saukt (piem., pēc kādas pazīmes, īpašības); arī palama.

Dot, piešķirt iesauku.

Dabūt iesauku.

Lācim tautā ir iesauka „ķepainis”.

[Sagatvots pēc: LVV 2006 : 371]


iesauka, -as, s.

 

1. Vārds, vārdu savienojums, kurā sauc (cilvēku, parasti, izceļot vai arī piedēvējot kādu īpašību, pazīmi).

Pazīstu viņu, lai gan vēl pat šodien nezinu, vai Plostiņš ir tikai iesauka vai īstais uzvārds. Purs 5, 87.

Valdis ieciena vārdu „biete”, lieto to, gan lai izteiktu cildinājumu, sajūsmu, apbrīnu, nicinājumu – visu. Un drīz nožēlo: viņam pielīp iesauka Biete. Liesma 59, 9, 29.

Arī vecākajai māsai Ārijai bija sava iesauka, bet aiz tās slēpās operetiska vieglprātība. Kāds reiz par viņu bija pasacījis: „Jautrā atraitne” – un tā tas palika. Kalndruva 2, 10.

 

2. Šāds vārds, vārdu savienojums, kurā sauc (dzīvnieku).


3. Šāds vārds, vārdu savienojums, kurā sauc (priekšmetu, parādību u. tml.).

Savu savādo iesauku šī meža pļava dabūjusi jau sen. ME II, 61.

 

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/llvv


iesauka, die Benennug mit einem Spitzname: savu savāduo iesauku šī meža pļava dabūjusi jau sen (Janš. Dzimt.² 134)

[Sagatavots pēc: ME 2, 61.]


iesauka subst. puorsauka; palame niev.; dot (kādam) iesauku – puorsaukt (kū) (dūt (kam) puorsauku); viņam ir iesauka „Garais” – juo puorsaukuši par „Garū” (juo puorsauka „Garais”).

[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv


ìesaũka subst. ìesaũka, -as, -ài, -u, dsk. ģen. -u

puikas tâdu ìesaũku izduõmãši.

[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe 1977 : 416]


iesauka – pavārds, pasauka, palama, sauka.

[Sagatavots pēc: Šnē 2012 : 134]


Valodniecībāiesauka


angļu – nickname

baltkrievu – прозвішча

čehu – přezdívka

franču – surnom

igauņu – hüüdnimi

krievu – прозвище, кличка

lietuviešu – pravardė

poļu – przezwisko

somu – käyttäjänimen

ukraiņu – прізвисько

vācu – der Spitzname, Nicknamen

zviedru – smeknamn



Sprīdītis


Vienam tēvam bija dēls – ne lielāks, ne mazāks par trim sprīžiem. Viņš iesauca dēlu par Sprīdīti. Pats Sprīdītis nu gan bija gatavs pundurītis, krupītis, tomēr dūša tam bija kā milzim. Viņš pats teica: „Ja man, tādam mērenam vīrelim, dūša neturēsies, kur tad aiztikšu?”

 

Reiz Sprīdītis apņemas pasauli apskatīties. Viņš ņem kājas pār pleciem un iet un iet, kamēr notiek lielā, lielā mežā. Sprīdītis domā: „Tad tā te brangi, nolikšos plakaniski atdusēties, atpūsties!” Kā domājis – tā darīja, bet kas tev cilvēkam dos mieru? Tā apgabala kungs pašu laiku mežā medī un – kā tāds miglā šāvējs – gandrīz ar savu šaudīšanu nomin Sprīdītim papēžus. Uz reizi kungs pamana mazo un uzsauc: „Vadzi, vardulēn, celies augšā! Ko tā uz ceļa guli? Zaķi tevi nobadīs!” Bet Sprīdītis nemaz nemostas – krāc, kā krācis. Nu kungs sasauc savus medniekus un liek visiem vienā reizē izšaut, lai maziņo sabaidītu, bet Sprīdītis pakustina mazo pirkstiņu un guļ, kā gulējis. Kungs liek otrreiz izšaut, Sprīdītis pakustina kāju un guļ, kā gulējis. Kungs liek trešo reizi izšaut, Sprīdītis dusmīgs uzlec stāvus un uzsauc: „Kādēļ mani traucējat? Kad likšu pa ļepu, tad aiziesit visi griezdamies!” [..] [Sagatavots pēc: Latviešu tautas pasakas 1988 : 100]

 

 

Pastaris


Kādam zvejniekam apmirst visi dēli, tik jaunākais paliek. Tēvs jaunāko dēlu iesauca par Pastari.

 

Reiz zvejnieks ar savu Pastari, jūrmalā zvejodams, ierauga lielu, savādu kuģi. Kuģis pienāk pie malas un apstājas. Neviena cilvēka neredz. Te uzreiz iznāk no kuģa apakšas liels vīrs – tas bija pats velns – un uzsauc zvejniekam: „Ved šurp savu dēlu Pastari!”

 

Zvejnieks atbild: „Ne es dēlu vedīšu, ne došu!”

 

To dzirdēdams, lielais vīrs ielec jūrā, izbrien malā, paķer Pastari, aiznes to uz kuģi un aizbrauc kā viesulis. Pret vakaru kuģis apstājas jūras vidū pie kādas skaistas pils. Lielais vīrs ieved Pastari pilī un ierāda tam īpašu istabu, pieteikdams: „Ja nakti kaut ko dzirdi, tad nededzini uguni un neskaties!”

 

Pastaris nu paliek viens pats istabā. Viņš noskumis domā: „Kas nu ar mani notiks, kas nenotiks – redzēs gan!” [..]

 

 [Sagatavots pēc: Latviešu tautas pasakas 1988 : 237]

 

 

Sarga dēls


Viņos laikos dzīvoja kāds mežsargs, kuru ļaudis bij iesaukuši par Sargu. Šis sargs kādu dienu izsūta savu dēlu mežā avis ganīt. Tomēr vakarā puika aizmirst vienu avi mežā, par ko vecais nelāgi bārās. Viņam esot jānosargā tik daudz koku, un šis nevarot ne pāris desmit avis nosargāt, vajagot tik plītenes jaunam lempim.

 

Nu dzīs otrā dienā ganīt, bet nelīdz – pagalam atkal un pie tam vēl – tīri kā par spīti – pats treknākais līkragu aunelis. Tēvam līkraģeļa ļoti žēl, ka skaidri puiku lupatās sist. Tomēr gana puika naģīgs diezgan, izšmaucas caur kūtenes lodziņu un glūn, zobus sakodis, aiz pakšķa, kamēr vecajam dusmas noslāpst. Pie vakariņām tēvs atkal atminas auneļa un nu ņems puiku tāpat vārdiem uz liesta: „Tu vairāk neesi kā gatavs garkaulis, kas katru darbu gorīdamies iesāk un lingu lengu pabeidz. Tādu auneli mežā atstāt! Ēd ar zobiem un taisies, ka tiec gulēt! Tik to piesaku vēl – ja rītu visas nepārdzīsi, tad sukāšu kā pelu maišeli, lai uz vietas paliec!”

 

Trešo dienu nabadziņš gana un skaita, gana un skaita. Atnāk vakars, vēl pārskaita – jā, visas. [..]

 

 [Sagatavots pēc: Džūkstes pasakas 1991 : 137]


Līdz uzvārdu ieviešanai Vidzemes zemniekus dēvēja tikai priekšvārdos, kā toreiz teica „krusta” jeb „kristības vārdos”, kam nepieciešamības gadījumā pievienoja pievārdu jeb iesauku, ko varēja brīvi mainīt un kuru nepārmantoja pēcnācēji. [..]

 

Lai atšķirtu daudzos Jāņus un Jēkabus, Līzes un Marijas gluži labi iztika ar pievārdiem, ko muižas ļaudis bija „iekristījuši” cits citam. Parastākais bijis mājas vārda ģenitīvs personvārda priekšā. To lietoja arī baznīcas grāmatās, reģistrējot jaundzimušos, laulību, aiziešanu viņsaulē, kā arī piedalīšanos reliģiskajos rituālos. [..]

 

Mājas vārds kā identifikācijas zīme Vidzemes lauku ļaužu apziņā bija iesakņojusies ļoti dziļi, un kā neoficiāls identifikācijas līdzeklis tas kalpoja vēl ilgi pēc uzvārdu ieviešanas. Uzvārds tika lietots dokumentos, bet sadzīvē nereti viens otru turpināja dēvēt mājas vārdā. Vēl 20. gadsimtā, jau padomju laikos, pagastu iedzīvotāju sarunās saimnieka uzvārdu visbiežāk aizstāja mājasvārds, bet viņa sieva tika saukta, tam pievienojot izskaņu –iete vai –ene.

 

[Sagatavots pēc: Rogenbuka 2016 : 21–25]



Tas nav ne attaisnojums, ne pārmetums pasaulei, tās ir tikai manu vecāku atmiņas – es piedzimu smaidot. Ātri es iemantoju iesauku Delfīns, bet laika gaitā tā kaut kur noklīda. Iespējams – tāpat kā mūžīgais smaids.

Protams, es interesējos, lasīju, intervēju pat delfīnu pētniekus un sapņoju nokļūt savvaļas ekspedīcijās. Man neapšaubāmi glaimoja delfīnu augstais intelekts savienojumā ar prieku par dzīvi, kas cilvēkos tik reti apvienojas, un dzīvniekiem neraksturīgā priekšspēle pirms dzimumakta, kā arī seksuālās attiecības bez vairošanās mērķa.

[Repše 2013 : 123]

 

Daudzreiz esmu dzirdējuse mūsu Kurzemi dēvējam par Dievzemīti; bet nezinu, vai jau sen to tā sauc un kas tai šādu pievārdu iedevis, – runāja jaunākā kundze.

 

– Jūs, Luciana kungs, kas esat tāds mācīts vīrs un daudz ko zināt, laikam būsit arī dzirdējuši, no kam un kad Kurzeme dabūjuse šādu jauku un patiesi zīmīgu iesauku.

 

– Nē, cienītā svaines kundze, to es nudien nemāku teikt. Tur jums labāk jāgriežas pie Kristofora, kas visu savu mūžu līdz šim te vien nodzīvojis un daudz labāki nekā es pārzin mūsu zemes vēsturi, ierašas un visu, kas ar to sakarā.

 

– Ja ļoti nealojos, mīļais Lucian, tad Kurzeme savu Dievzemītes iesauku dabūjuse no krievu cara Jāņa Briesmīgā, – teica mājastēvs, pagriezdamies savā krēslā un atskatīdamies atpakaļ uz brāli, kas stāvēja viņam aiz muguras. – Cars, nonākdams līdz Daugavai un dabūdams tur redzēt un zināt, kas viss vēl Kurzemē dabūnams, tad izsaucies – tā jau esot īstā Dievzemīte. Un tā no tās reizes šī iesauka nākuse lietošanā.

[Janševskis 1981 : 43–44]

 


Ietrinkšķējās tālrunis. Voicehovskis pacēla klausuli un tūlīt arī nolika, jo bija aplam savienots. Bet šis sīkais starpgadījums izjauca šķiršanās brīža svinīgo un drusku paskumīgo noskaņu. Un jo labāk – citādi viņi būtu sākuši bārstīt komplimentus vai, vēl ļaunāk, saistījuši sevi ar kādiem solījumiem, kurus pildīt pēc tam būtu apnicīgi un apgrūtinoši, jo tas, kas šovakar Džemmai vēl likās tik svarīgs, jau rītvakar būs krietni vien pabalējis un pēc mēneša šķitīs tāla un jau miglaina pagātne, kaut kāds tur obligātais prakses mēnesis, kas gribot negribot bija jānostrādā Mūrgalē pie viena tāda jauka onkulīša, vārdā… Pag, kā tad īsti viņu sauca? Viņam vēl bija papagailis ar iesauku Tjērs un akls vai bezmaz akls vilkusuns Nerons. Un vēl viņam bija sanitāre Melānija, kas cepa lieliskas pankūkas, sacerēja viduvējus dzejoļus un brūvēja pretīgu zāļu šņabi, gatavo žulti un indi… Bet kā tad sauca viņu pašu? Tāds polisks uzvārds… Ā, Voicehovskis! Felikss Voicehovskis – vai kaut kas uz to pusi. [Ezera 1995 : 266]

 

 

Un, brītiņu klusējuse, it kā domās nogrimdama un senas dienas atcerēdamās, vecenīte sāka sevī dziedāt:

 

Kur nu ir tās meitiņas

Ar tiem zelta matiem,

Kas ar puišiem vārtījās

Te pa rudzu statiem?

 

Dažas tuvāk sēdošās meitas bija jau vecītei piebiedrojušās šā pantiņa dziedāšanā un, kad tas bija izdziedāts, uzņēma jaunu dziesmu, kurā arī puiši piedalījās ar spēcīgām balsīm.

 

– Rau, kad tā koši, braši dzied, miegs bēgtin bēg, kaut gan jau ļoti sebs, – bilda vecā Maija, dziesmai apklustot.

 

– Tur ir ne mirt negribas, kur tā dzird dziedam meitas kopā ar puišiem, – teica kāda cita sieva.

 

– E, ko par miršanu runāt! Miršana nav nekas vairāk kā cilvēku pašu palaišanās. Kad tu esi vesels, katru dienu ej darbā, kā tu vari nomirt? Bet tā jau tā nelaime, ka cilvēki paši palaižas: sāk sērgaļāt, liekas cisās, pukst un vaid, sanāk mirinātājas, sāk tev ģīģāt priekšā miršanas dziesmas, un beigts tu cilvēks esi, – noteica Biezuma Bozums, uzcēlies stāvus, izvilcis no kabatas klumšķi tabakas, noplūkdams no tā mazāku nošķi un aizbāzdams to aiz lūpas.

 

– Klau, kādu valodu runā garās Katriņas Jānis! Bet es tev, Jāni, saku: vai tad tu vien nedomā mirt un ar savu dižu spēku gribi ir nāvei turēties pretī? Pienāks arī tev, mīļais, sava reiza, – runāja tā pati pavecīgā sieva, saukdama Biezuma Bozumu nevis viņa iesaukas vārdā, kā to darīja vīri, bet, kā jau sieviete, kam vairāk jāprot gods pret vīrieša cilvēku, uzrunādama to viņa īstā vārdā. 

[Janševskis 1983 : 79–80]



Tiklīdz kādā pilsētā tiek uzcelta jauna un mūsdienīga ēka ar neierastu arhitektūru, tā iegūst kādu interesantu iesauka. Tā, piemēram, Berlīnes Pasaules tautu kultūras muzejs vairākos sociālajos tīklos ir ieguvis iesauku Austere stāvoklī ‘Schwangere Auster’.

 

Latvijā savukārt Liepājas koncertzāle ir iesaukta par Greizo bundžu. Par šo iesauku intervijā muzikoloģe I. Lūsiņa sarunājas ar koncertzāles „Lielais dzintars” māksliniecisko vadītāju B. Bartkeviču.

 

I. L. Sociālajos tīklos brīžiem pavīd tautā dotā iesauka Greizā bundža. Varbūt labsirdīgs, paskarbi kurzemniecisks joks?

 

B. B. Bet man liekas, ka viņi tiešām tā domā, spļauj virsū koncertzāles brīnišķīgajai arhitektūrai un pat televīzijas programmās nosauc par arhitektūras brāķi. Žēl, ka cilvēki neredz tālāk – kāds ir ieguvums. Cik brīnišķīgi, ka te var pastāvēt mūzika, māksla, ka mums ir dota šī iespēja. Šī ir modernā arhitektūra vēju pilsētā. Mēs varam būt lepni par koncertzāles kvalitāti, izcilo akustiku. Visi mūziķi ir lielā sajūsmā un ir ļoti iedvesmoti šeit uzstāties. Neviens neskatās ar baltu aci. Taču liepājnieki ir ļoti kritiski. Kategorisms latviešiem vispār ir ļoti tipisks. 

 

[Sagatavots pēc: Lūsiņa 2016 : http://www.diena.lv/raksts/latvija/viedokli/_liela-dzintara_-makslinieciska-vaditaja-latvija-loti-daudz-izsaka-statuss-un-prestizs-14159817]


Eiropas valstīs katram cilvēkam ir vismaz viens personvārds, kas tiek fiksēts dokumentos. Taču daudzus cilvēkus neoficiālās situācijās (mājās, skolā, darbā, draugu un paziņu lokā) dēvē vēl kādā personvārdā, kas netiek fiksēts oficiālajos dokumentos. Šis neoficiālais personvārds visbiežāk ir iesauka.

 

Ģinšu vai cilšu sabiedrībā iesauka bija vienīgais cilvēka identificēšanās līdzeklis, bet mūsdienās tā saglabājusi savu nozīmi blakus priekšvārdam un uzvārdam. Tā ietver ne tikai informāciju par nosaukto cilvēku, bet arī glabā valodas leksikas daudzveidības liecības, jo daudzu iesauku pamatā ir izlokšņu vārdi, tajās atspoguļojas dialektālas gramatiskās formas, kā arī attiecīgā laika posma sarunvalodas iezīmes.

 

Lielākajā Latvijas daļā iesauku ir maz, jo līdz II pasaules karam Vidzemē, Kurzemē un Zemgalē cilvēki dzīvoja viensētās. Vienā saimniecībā nebija daudz cilvēku, maz bija vārdabrāļu un vārdamāsu, līdz ar to nebija vajadzības dot kādu „papildvārdu”, respektīvi, iesauku. Citāda situācija bija Latgalē, kur cilvēki dzīvoja ciemos. Uz viensētām Latgalē pārgāja daudz vēlāk nekā citviet Latvijā, tikai 20. gs. 20. gadu beigās un 30. gadu sākumā. 1968. gadā Leonards Latkovskis savā grāmatā „Latgoļu uzvordi, palames un dzymtas” raksta: „Palames ir ļūti rakstureiga parōdeiba latgaļu sabīdriskajā dzeivē. Tei ir īpaša sabīdryska parōdeiba par sevi, kas ir pētejama nu kultūrvēsturyskō, volūdnīcyskō un etiskō veidūkļa. Kotrai atsevišķai sātai voi mōju grupai bez oficialō nūsaukuma voi uzvōrda, kaids beja īraksteits īstōžu dokumentūs, pastōvēja naoficials pasaukums, sauklis voi palame. Tūs beja davuši kaimiņi, un kotram pasaukumam voi palamei beja kaids seiks gadejums pamatā.”


 

Valodas, runas motivētas iesaukas


Valoda, runa, tāpat kā ārējais izskats, ir viena no pirmajām pazīmēm, kas ļauj cilvēkus iepazīt un arī atšķirt pārējo vidū.

 

Runas paraduma, runas veida motivētas iesaukas. Balalaika (< kr. балалайка ‘balalaika’) – kad iedzer, daudz runā, Bļauka – ar ļoti skaļu balsi, Bubyns (< bubynuõt < ‘bubināt paklusi, dusmīgi runāt’) – neskaidri, neprecīzi, klusi runā, Jotaksrunas aizvilkšanās, lietoja „jo-jo-jo”, Kačīne – skolotāja, kas klusi kliedz, ka neviens nevar īsti sadzirdēt, runa līdzinās ņaudēšanai, Ņaudīte – runa līdzīga ņaudēšanai, Rupors – ļoti skaļi runā.

 

Izteicienu motivētas iesaukas. Čaukstins – meitenes sauca par čaukstītēm, Ezereņš – pats izteicās: „Asu pylns kai ezereņš”, Gurkeits – kad iedzēris, parasti tomēr saka: „Asmu kai gurkeits”, Johaidī – katra teikuma beigās lieto šo izteicienu, Kaķītim ar akmentiņu – ļoti bieži lietoja šo teicienu, Maganeņš – vecis, kurš piedzēries meitenes sauca par maganeņom, Ņuņņa – pie sevis visu laiku dungo: „Ņuņņa, ņuņņa!”, Vilks – agrāk vienmēr visas sarunas beidzis ar sakāmo „Lai tevi vilks neēd!”, Zelta vārts – runājot par labu cilvēku, saka: „Zalta vārts”, Jā i nē – sarunās bieži lieto kopā šīs abas partikulas.

 

Sarunas tēmas motivētas iesaukas. Cicssarunas laikā bieži vien runā par sievietēm un piemin krūtis, Sekss, Seksambajevs – visu laiku runā par seksu.

 

Sasveicināšanās frāžu motivētas iesaukas. Batareikins (< kr. батарейка ‘kabatas baterija’) – zemessargu mācībās ir radists, bieži sveicinās: „Sveiki, batareiki!”, Bumbuļs – visus sveicina ar saucienu „Sveiks, bumbul!”, Monika – skolas gados vienmēr sveicinoties teica: „Čau, Monika!”

 

   [Sagatavots pēc: Zuģicka 2011 : 108–109; 121–122]


Radoši cilvēki pseidonīmus un sociāli aktīvi tiešsaistes forumu un sociālo tīklu lietotāji segvārdus izvēlas galvenokārt paši, taču iesaukas cilvēkiem iedot citi pēc sev vien zināmiem psiholoģiskiem, fizioloģiskiem u. c. nosacījumiem. 

 

 

Iesaukas


Vēl 20. gadsimta otrajā pusē skolās bija daudz iesauku – gan skolēniem, gan skolotājiem. Daudzas no tām saglabājas gadu desmitiem. Parasti iesaukas bija saistītas ar rakstura īpašībām, piemēram:

Zevs – iespaidīgs, valdonīgs un prasīgs skolas direktors, kas savus dusmu pērkonus bieži izlādēja pār skolēnu galvām;

Pīcka – skolotāja, arī mācību pārzine, ar asu prātu, zibenīgu reakciju un dzēlīgu valodu;

Pūslis – apaļīga, runīga, sabiedriski rosīga skolniece, kuras zināšanas ne vienmēr atbilda to lieliskajam pasniegšanas veidam.

2000. gadā, aptaujājot vairāku mācību iestāžu audzēkņus, nākas secināt, ka skolēni izlīdzas ar personu vārdu vai uzvārdu saīsinājumiem. Īstu, stabilu iesauku ir samērā maz.

Iesauku darināšanā vai izvēlē vērojamas trīs pamattendences:

  • iesaukas ir personas vārda vai uzvārda pārveidojumi;
  • iesaukas rodas, pamatojoties uz rakstura īpašībām vai nokļūšanu kādā neparastā situācijā;
  • iesaukas tiek dotas saskaņā ar personas ārējām pazīmēm.

Iesauku darinātāji un lietotāji neietekmējas no vārdu garuma, un bieži vien izdomātā iesauka ir garāka par pamatvārdu: Zanda – Zapandata, Mačs – Mačalka, Marika – Marikukucītis.

Samērā maz ir iesauku ar nievājošu raksturu, kā, piemēram, Daugulēns, Žurka, Cūku vecis, Papirosiene.

Vienai personai var būt pat vairākas iesaukas.

[Sagatavots pēc: Ķikuraina valodiņa 2000 : 75]