Tradicionālā transkripcija

[hina]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ximːnɑ] 


[h] – nebalsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis

[m] – ’skanenis’.’]

[n] – ’skanenis’.’]

[a] – īsais patskanis

 

Divzilbju vārds.



himn– – sakne, vārda celms

-agalotne






himnapatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

himn-a

himn-as

Ģ.

himn-as

himn-u

D.

himn-ai

himn-ām

A.

himn-u

himn-as

I.

ar himn-u

ar himn-ām

L.

himn-ā

himn-ās

V.

himn-a!

himn-as!


Teikumā var būt:

1)  teikuma priekšmets Latvijas himna ir lūgšana Dievam.

2)  izteicēja daļa – Viens no Latvijas simboliem ir valsts himna.

3)  galvenais loceklisLatvijas himna pēc Latvijas hokeja komandas uzvaras.

4)  papildinātājs – Klausoties himnu, es jūtu lepnumu par savu dzimteni.

5)  apzīmētājsHimnas klausīšanās bija saviļņojošs notikums.

6)  vietas apstāklis Himnā ir saklausāmas latviešu pamatvērtības.



himna saulei

 

augstskolas himna, Eiropas himna, Latvijas himna, novada himna, pilsētas himna, skolas himna, valsts himna

 

dziedāt himnu



himna, s.

1. Svinīga dziesma, mūsdienās – viens no valsts simboliem.

Latvijas Republikas himna.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 338]


himna, -as, s.

1. Svinīga dziesma, kas simbolizē, piemēram, valsti, organizāciju.

Valsts himna.

2. Mākslas darbs, kas ar īpašiem izteiksmes līdzekļiem pauž slavinājumu, pacilātību.

Dažkārt dzejoļus ar odas raksturu paši autori sauc par himnām (M. Ķempes Himna pavasarim, B. Saulīša Himna u. c.). Valeinis 1, 57.

sal. Jāzepa cīņas ar brāļiem, viņa meklējumi, šaubas, atziņas izskan kā varena himna patiesam humānismam .. J. Kalniņš 1, 269.

pārn. Gleznotāja darbi .. ir atklāta, jūsmīga un drosmīga himna cilvēka priekam un laimei, jūtu un morāles tīrībai, viņa neidealizētajam skaistumam. Literatūra un Māksla 56, 29, 2.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


himnagimnys 
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


Tiesību zinātnēhimna, valsts himna.


ErgonīmiHimna, komercfirma.


angļu  anthem

baltkrievu  гімн

franču – hymne

grieķu  ύμνος

igauņu  hümn

krievu  гимн

latīņu  hymnus

lietuviešu  himnas

poļu  hymn

somu  hymni

spāņu  himno

ukraiņu  гімн

vācu – die Hymne

zviedru – anthem




Skolas himna

 

Silti sumināta esi,

Mūsu gara gaismas pils!

Tavu vārdu daudzinoti,

Sirds mums pateicībā sils.

 

Māmuliņa tu mums īsta,

Nevis sīva sveša māt’:

Māki mācīt, māki vadīt,

Māki mīļi mudināt.

 

Rādi mums, kā veltēm košām

Gara pūru pielocīt,

Vētrā stāvēt kājām drošām,

Godam dzīves taku mīt.

 

Par to visu daiļu, cēlu,

Ko mums dāvājusi tu,

Tevi pašu saules balvām

Laimiņa lai veltītu!

 

Ziedi ābeļdaiļumāi

Zelta augļus mirdzinot!

Plūsti avotskaidrumāi,

Jaunas sirdis spirdzinot!

 

Sveika! Gaismas māte, sveika!

Audzi dižāka arvien!

Un kā liepa bišu pilna

Galvu augstāk, augstāk slien! [Plūdonis 2000 : 63]


Tā ir pusmūža himna.

Viļņi ir noziedējuši, bet viļņu augļi vēl nav bijuši. Un pūš priekšgala vējš. [Ziedonis 2011 : 192]

 

Pret verdzību dod naidu Helvetia,

Uz mākslu mīlu dod mums Itālija.

 

Un otrais himnas pants nobeidzas ar vārdiem:

 

Un, kas pret varmākām ir cīnījies,

Tam drošam patvērumam veram rokas.

 

Trešais pants arī raksturīgi skan:

 

Nelga, kas gribētu ieslēgt mūs važās;

Mūs dzīvus par vergiem neviens nespēj ņemt.

Ij sievas, ij bērnus par varoņiem vērtīs

Tā brīvības mīla, kas svēta mums ir.

Ak, svēta mīla, ak, ciešanas, sodi!

Mūs tēvi par dzimteni cietuši gan.

Brīvi nu šveicieši būsim mēs arī,

Tēvu cienīgi gribam mēs mirt.

 

Skaista un spēcīga himna! Kas tādu dzied, tie gan nekad netiks vergi. Cik vārgas un bālas un biklas himnas dzied citas tautas, kuras … [Rainis 1983 : 41–42]

 

– Par Dagmāru! – Haralds nopietni teica un ieskatījās drauga acīs. Visi saskandināja.

Jā, arī tas vēl. To viņš šai jūklī bija piemirsis. Nabaga Magda! Viņš neļāva sievietei pat pavadīt veco gadu. Ko viņa Kārlim ļaunu nodarījusi? Un kurp aizgāja? Un kas bija viņas sirdī? Kārli, ko tu visu jauc un putro? Un Dagmāra tālā, plašā, bezcerīgā aukstumā. Kamēr viņš ar saviem draugiem rij un dzer. Kamēr divas sievietes tumsā un naktī…

– Raudāsi atkal? – Haralds, zobus sakodis, iedunckāja, taču tā, lai neviens to nemanītu, un pasniedza glāzi.

– Laimīgu Jauno gadu!

– Laimīgu Jauno gadu!

– Laimīgu Jauno gadu!

Visi saskūpstījās un saņēma Kārļa dāvanas. Viena palika uz grīdas. It kā viņš būtu paredzējis. No tuvējiem dzīvokļiem varēja dzirdēt himnas skaņas, bet vecais Siliņš turpināja spēlēt ermonikas. Klāra bija aizmigusi uz zilā dīvāna un sapņoja par laikiem, kad salatētis reiz būs dzīvs. [Repše 1990 : 96–97]

 

Kaislīga mīlestība ir vētra, viņa pārskrien, lauzdama dažu labu cēlu koku; nāk saldais klusums, cik viņš ir atspirdzinošs – tik klusībā mīt skaistums!… Tanheizeram jāatzīst, ka saldās jūtas, mīlestība uz Elizabeti ir tā pati ideālā mīlestība, kuru Volframs Vartburgas dziesmu karā bija apdziedājis. Jā, pie tā arvien jāturas, kas vispēdīgi nāk… Jā, ir daudz patiesību! Viena karo ar otru. Katrā cilvēkā ir sava patiesība, un dažs labprāt izlej savas asinis, savu patiesību aizstāvēdams. Vartburgas dziesmu karā Tanheizers bija Venus dievietei himnu dziedājis, citus apsmādējis un nonicinājis kā nezinātājus un muļķus! Bet vai viņš caur to bija vispasaulīgo, absolūto – mūžīgo patiesību rādījis? Volframs kā kluss vīrs ir Elizabeti skaistāki mīlējis! Viņš mīlēja šo dievišķīgo sievieti, bet vai šī mīlestība aizliedza arī Tanheizeram mīlēt?… Ja saule būtu sieviete, kura mums neaizsniedzama spīd, un mēs visi viņu mīlētu, vai tur rastos greizsirdība?… Īstai, ideālai, šķīstai mīlestībai trūkst greizsirdības. Šī mīlestība ir gaisma, visas esošās, sevi atzīstošās pasaules pašmērķis! Kāda tur var būt Volframa greizsirdība, kur viņš redz, ka arī viņa draugs to pašu gaismu mīlē, kuru viņš pats? Volframs paliek tāds pats no drāmas sākuma līdz galam, iz mirstošā Tanheizera top Volframam līdzīgs cilvēks. Vai patiesība ļautos uzvarēties?… Nē! Ansis atzina – ir gan bijis liels gars, kas cīnījies maldīdamies, kuram beidzot jāatzīst klusās, sapņainās mīlestības vara.
[Poruks 2004 : 45]

 

O, kad cilvēki grib ēst, tad viņi rāda savas iekšas. Viņi rāda savu kuņģi, un tas ir tik pretīgi. Kad viņi ļoti grib ēst, ar kādu ļaunu īgnumu viņi kliedz uz saviem bērniem un tuviniekiem, ar kādu neiecietību. Nerunājiet ar ierēdni, ja viņam jāsteidzas pusdienās. Viņš uzsviedīs galdā savu māgu blakus portfelim un kliegs uz jums, un sacīs:

Vai jūs neredzat?

Nerunājiet ar savu vīru, negaidiet no viņa labu vārdu, kad viņš ir nokavējis pusdienas. Neejiet viņam klāt! Pasviediet pa gabalu viņam nažus un dakšiņas, karotes, salvetes, bļodiņas, un viņš tās norīs. Dziediet lielo sekrēcijas himnu, līdz viņš nomierinās. Un tad viņš sāks smaidīt un būs kā visi cilvēki. [Ziedonis 2011 : 63]

 

Vecais Krauklis apklusa. – Labāk paklausies!

Lejā atkal skanēja dziesma, bet cita, ļoti skaista un svinīga, kā nodomāja Krauklēns.

– Tā ir himna! LATVIJAS HIMNA! – klusu, tā, lai netraucētu skaņām, nočukstēja vecais Krauklis.

Himna? Kas tas ir – himna? – kad dziesma bija izskanējusi, jautāja Krauklēns.

Himna? Nu, es nezinu… Tāda dziesma, ko cilvēki klausās, kājās piecēluši, vīrieši noņem cepuri… [Zvirgzdiņš 2008 : 4–6]



Latvijas valsts himna ir viens no Latvijas Republikas valsts simboliem.


Kas sarakstīja Latvijas himnu?

Pirmo latviešu kora un solo dziesmu autors, viens no latviešu profesionālās mūzikas pamatlicējiem Baumaņu Kārlis (1835–1905) pirms vairāk nekā simt gadiem sarakstīja dziesmu Dievs, svētī Latviju!, kuru tagad izpilda kā Latvijas valsts himnu.

Dziesma sacerēta 1872. gadā Pēterbugā, kur pēc Limbažu pusē pavadītās bērnības un mācībām skolotāju seminārā strādāja komponists. Tur viņu 1873. gadā sasniedza vēstule no Rīgas Latviešu biedrības ar uzaicinājumu iesniegt kompozīcijas Pirmo dziesmu svētku programmai un piedalīties tās sagatavošanā. Baumaņu Kārlis bija ļoti aizņemts, veidojot savu dziesmu krājumu Austra, taču komisijai nosūtīja vairākas kordziesmas. No atsūtītajām dziesmām komisija izvēlējās divas Baumaņa dziesmas Pirmo vispārīgo latviešu dziedāšanas svētku kopkoru koncertam. Trešo dziesmu “Dievs, svētī Latviju! izvēlējās iestudēšanai Baltijas semināra vīru korim.

Pirmo reizi dziesma skanēja svētku atklāšanā 1873. gada 26. jūnijā un guva lielus panākumus. Klausītājiem patika tajā jūtamais jaunlatviešu gars.

Dziesmu bieži pieminēja presē, par to izvērsās diskusijas. Jau toreiz to par himnu un latviešu tautas lūgšanu dēvēja Ādolfs Alunāns. 1974. gadā Latvijas himna piedzīvoja pirmiespiedumu krājumā Austra.

Pirmā pasaules kara sākumā dziesmu nedrīkstēja atskaņot, par aizlieguma neievērošanu draudēja trīs nedēļas aresta vai 25 rubļu liels naudas sods. 1916. gadā dziesmu legalizēja, bet aizliedza izpildīt sabiedriskos pasākumos.

Dievs, svētī Latviju! skanēja arī lielo revolūciju laikā līdzās revolucionārajām dziesmām un bija latviešu strēlnieku dzīves neatņemama sastāvdaļa.

Par Latvijas himnu Baumaņa Kārļa populārāko dziesmu apstiprināja 1920. gada jūnijā. Pēc 25 gadiem – 1945. gada jūnijā – tā zaudēja savu oficiālo statusu. 1990. gada 15. februārī Latvija atkal atguva savu himnu Dievs, svētī Latviju! 
[Sagatavots pēc: Bormanis 2006 : 67–71]

 

Likums Par Latvijas valsts himnu

1. pants. Latvijas valsts himna ir viens no Latvijas Republikas valsts simboliem.

2. pants. Latvijas valsts himnatautas svinīgā lūgšana ir:

Dievs, svētī Latviju,

Mūs dārgo tēviju,

Svētī jel Latviju,

Ak, svētī jel to!

 

Kur latvju meitas zied,

Kur latvju dēli dzied,

Laid mums tur laimē diet,

Mūs Latvijā!

3. pants.

(1) Latvijas valsts himna izpildāma latviešu valodā ar Kārļa Baumaņa komponēto mūziku. Himnu var atskaņot arī instrumentālā izpildījumā.

(2) Izpildot Latvijas valsts himnu, tās tekstam un mūzikai jāatbilst tekstam un mūzikai, kas apstiprināti ar šo likumu.

4. pants.

(1) Latvijas valsts himna obligāti izpildāma:

1) paceļot Latvijas valsts karogu valsts un pašvaldību iestāžu rīkoto pasākumu laikā;

2) atklājot svinīgus pasākumus, kas veltīti likumā noteiktajām Latvijas Republikas svētku un atceres dienām;

3) sagaidot un pavadot citu valstu un valdību vadītājus, kuri ierodas Latvijā oficiālā vizītē;

4) katru dienu, uzsākot valsts televīzijas un radio raidījumu programmu.

(2) Latvijas valsts himnu var izpildīt arī citu sabiedrisku pasākumu laikā, nodrošinot svinīgus apstākļus.

5. pants. Sabiedriskos pasākumos Latvijas valsts himnas izpildījuma laikā klātesošie stāv kājās, vīrieši noņem cepures, bet personas valsts formas tērpos rīkojas saskaņā ar dienesta reglamentu.

6. pants. Kārtību, kādā tiek tiražētas Latvijas valsts himnas notis un skaņu ieraksti, nosaka Ministru kabinets.

7. pants. Par šā likuma prasību neievērošanu, kā arī par necieņas izrādīšanu Latvijas valsts himnai personas saucamas pie likumā paredzētās atbildības.
[Sagatavots pēc: http://likumi.lv]