Tradicionālā transkripcija

[hè̹rnhũtiẽtis]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija


[h] – nebalsīgais troksnenis

[è̹] – platais, īsais patskanis

[r] – ’skanenis’.’]

[n] – ’skanenis’.’]

[h] – nebalsīgais troksnenis

[ũ] – garais patskanis

[t] – nebalsīgais troksnenis

[iẽ] – ’divskanis’) ir monofonēmas, pārējie divskaņi (ai, au, ei, eu, iu, oi, ou, ui) ir bifonēmas. ‘]

[t] – nebalsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Četrzilbju vārds.

Ortogramma – ū



hernhūt – vārda sakne

iet– – piedēklis

isgalotne

hernhūtiet– – vārda celms

ietisizskaņa 



hernhūtietispatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, otrā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

 hernhūtiet-is

 hernhūtieš-i

Ģ.

 hernhūtieš-a

 hernhūtie-šu

D.

 hernhūtiet-im

 hernhūtieš-iem

A.

 hernhūtiet-i

 hernhūtieš-us

I.

 ar hernhūtiet-i

 ar hernhūtieš-iem

L.

 hernhūtiet-ī

 hernhūtieš-os

V.

 hernhūtiet! hernhūtiet-i!

 hernhūtieš-i!

 


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsLatvijā hernhūtietis ir brāļu draudzes loceklis, bet Vācijā – Hernhūtes iedzīvotājs.

2) izteicēja daļa –  Jāņa Poruka vecaistēvs bija hernhūtietis.

3) galvenais loceklisVidzemes pirmie hernhūtieši.

4) apzīmētājsHernhūtieša dzīvesstāsts ir interesants.

5) papildinātājs – Mūsdienu vēsturnieki slavē hernhūtiešus par viņu darbību tautas izglītošanā.

6) vietas apstāklisHernhūtietī jābūt pazemībai Dieva priekšā.



hernhūtiešu darbība,  hernhūtiešu devums, hernhūtiešu dziesma,  hernhūtiešu kustība, hernhūtiešu nozīme, hernhūtiešu organizācija, hernhūtiešu dziesmu krājums, hernhūtiešu saiešanas nams, Vidzemes hernhūtiešu brāļu draudzes, igauņu hernhūtietis, Vidzemes hernhūtietis, somu hernhūtieši, pārliecināts hernhūtietis, sirdsšķīstais hernhūtietis



hernhūtietis -ša, dskģen. -šu, hernhūtiete dskģen. -šu, lietv.

Hernhūtisma pārstāvis; brāļu draudzes loceklis. 

Hernhūtiešu kustība. Hernhūtiešu saiešanas nams.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/mlvv/]


hernhūtietis -ša, v. hernhūtiete -es, dsk. ģen. -šu, s.; vēst.

Brāļu draudzes loceklis.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


hernhūtietis – brāļu draudzes loceklis, hernhūtisma dalībnieks, brāļu draudzes brālis un māsa 


Kultūras vēsturē hernhūtietis.

Kristietībāhernhūtietis.


hernhūtietis – pēc Hernhūtes ciema  (Vācijā) nosaukuma (Herr – ‘kungs’ Hut– ‘aizsardzība, arī sardze’).

[Sagatavots pēc: Terminu un svešvārdu skaidrojošā vārdnīca : www.letonika.lv]

     


angļu – Herrnhuter

čehu – Moravští bratři či Moravská církev

franču – Frères moraves 

igauņu – hernhuutlus

latīņu – Unitas Fratrum

lietuviešu – hernhūtininkas

krievu – гернгутер

poļu – Bracia morawscy, Ewangelicka Jednota Braterska, herrnhuci

somu – herrnhutilaisuus

vācu – Herrnhuter Brüdergemeine, Erneuerte Brüder-Unität

zviedru – Herrnhutismen



Hernhūtes rašanās pirmajos gados katru rītu un vakaru visi sanāca uz kopīgām rīta un vakara lūgšanām. 1728. gada 3. maijā, vakarā pēc dziesmu stundas, grāfs Cincendorfs iedeva līdzi lozungu nākamajai dienai, biblisku paroli, pēc kuras draudzei nākamajā dienā rīkoties.

 

Jēdziens lozungs 1) nācis no militārās sfēras ar nozīmi ‘parole’, tādējādi lozungs akcentē Cincendorfu kā kristieti cīnītāju – Brāļiem un māsām ir jābūt cīnītājiem par Dieva valstību, tādēļ tiem katru dienu ir nepieciešama parole; 2) saistīts ar vārdu loze, loziņš – izlozētais lozungs ir vārds, ko Dievs pats noteiktā dienā saka. Jau gadu vēlāk draudzē uz atsevišķām lapiņām tiek uzrakstīti piemēroti Bībeles un dziesmu panti, savākti kastītē, no kuras viens no herhūtiešu vecajiem katru vakaru izvelk lozungu nākamajai dienai. Kopš 1788. gada lozungi tiek izlozēti no apmēram 2000 Bībeles teicienu krājuma.

 

Hernhūtiešu lozungu krājumi vācu valodā vien tiek pārdoti apmēram 1 000 000 eksemplāru. Somijā izdevuma metiens ir 70 000, Bulgārijā – 40 000. Taču lozungu lasītāju skaits ir ievērojami lielāks, jo daudzas lozungu grāmatiņas lasa vairāk nekā viena persona. Citi regulārie lozungu lietotāji tos nelasa paši, bet noklausās rīta lūgšanās veco ļaužu mītnēs vai citur. Vēl citi lozungu ik rītu lasa savā datorekrānā.

 

2012. gadā hernhūtiešu  lozungs bija „Mans spēks nespēkā varens parādās”. [Sagatavots pēc: Iluta Kunce : http://www.bdm.lv/index.php/lozungi/41-ilutakunceparlozungiem]

 

 

Kopīgais vēsturiskais hernhūtiešu  kustības lozungs jeb devīze ir Vicit Agnus Noster, Eum sequamur (Mūsu Jērs ir uzvarējies, sekosim Viņam).

[Ceipe 2010 : 27]


Hernhūtieši iedibināja mūsdienās spēcīgo kapusvētku tradīciju, kas nozīmē kapu kolektīvu apkopšanu vasarā un ar to saistītu dievkalpojumu. Pirmās liecības par kapusvētkiem saglabājušās no hernhūtiskās Krimuldas 1831. gadā, taču Vidzemē tie acīmredzot notikuši arī agrāk. Šo tradīciju mēdz saistīt gan ar M. Luteru, gan īpaši ar Cincendorfu un viņu dibināto kapsētu Hernhūtē.

[Štolls 2016 : 118]



Pazīstamāko hernhūtiešu dziesmu autors ir Georgs Heinrihs Loskīls (1740– 1814)

 

Nāc, dvēsele, pie Jēzus! Kāpēc tu kavējies?

Jel nedomā ar Dievu Bez Jēzus satikties!

Kāpēc tu eji garām Tam Dieva Jēriņam?

Ak, klausi Svētam Garam, Kas tevi pieved Tam!

 

Nāc, dvēsele, pie Jēzus! Viņš ir tavs Pestītājs,

Viņš spēj tev iedot mieru, Viņš tavs žēlotājs.

Tam sūdzi savus grēkus No sirds un patiesi!

Tad tu gan Viņa spēkus Sev sirdī jutīsi.

 

Nāc, dvēsele, pie Jēzus! Viņš ir tavs Kungs un Dievs.

Kas netur Viņu svētu, Tas ļoti maldīsies,

Jo tikai Viņā dzīvo Šī Dieva pilnība;

Kas krustā sisto mīļo, Tam pieder dzīvība.

 

Nāc, dvēsele, pie Jēzus! Viņš tevi ārstēt prot,

Kurš cits gan tā vēl spētu Tev prieku dvēselei dot?

Viņš tavus grēkus piedos Un vainas nomazgās,

Viņš klusinās, Viņš žēlos Un sirdi dziedinās.

 

[Loskīls : http://www.ebaznica.lv/georg-heinrich-loskiel-nac-dvesele-pie-jezus-916/]

 

 

Pieminot Juri Indriķi Loskīlu

 

Uz akmens radzēm

dīķī tup

pelikāns, kas grib iestāties

Brāļu draudzē,

pelikāns,

 

kas meklē mīlestību cilvēkos.

Kā Linards Tauns būtu teicis:

„Un tādi mēs piedzimstam,

kas pēc neiespējamā kāro.”

 

Jā, šis pelikāns

joprojām nezin,

ka viņš ir simbols

brāļdraudzības

 

brāļdraudziskumam,

jo tam ir aizmirsies,

tas neatceras, tas negrib zināt

it nekā.

 

Viņam būs jāpiedzimst par jaunu,

viņam būs jāiet meklēt

savu identitāti

tridentīniskā trinitātē.

 

Un to jau viņš dara.

Viņš lasa

Luža Adamoviča

„Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks

 

no 1710. līdz 1740. gadam”,

ko 1963. gadā pa otram lāgam

klajā laida

Sējēja apgāds Miniapolē.

 

Šai grāmatā ir rakstīts

par latviešu tautas

grūto dzimšanu,

par apskaidrošanos,

 

par mīlestību,

ko mācīja

Hernhūtes grāfs Cincendorfs

un tā

 

galdnieki, kurpnieki,

audēji un paudēji,

kas mitinājās pie

ģenerālienes Halartes,

 

Valmieras muižā,

pie ģenerālienes Halartes,

kas Jēru kalnā

Gaujas krastā

 

uzcēla lielo saiešanas namu

tūkstoš brāļiem un māsām,

kas tur caurām dienām un naktīm

dziedāja savas dziesmas,

kuŗu atbalsis skan vēl mūsos.

 

[..] [Jānis Krēsliņš : http://jaunagaita.net/jg101/JG101_Dzeja.htm]


„Un visu to viņš stāstīja?” pērminderis no tiesas brīnījās. „Par sevi un gaspažu?”

„Jā. Un nevien man. To zināja visa draudzīte. Mēs hernhūtieši viens otram šad tad atgādinājām: vai nav brīnišķīgi? Sekosim grāfu pāra paraugam – nekad nestrēbsim karstu, aizvien savu būšanu pārdomāsim un pašu starpā pārspriedīsim…” [Baumanis 1973 : 147]

 

Vārds hernhūtietis izmantots daiļdarbu nosaukumos:

Ingunas Baueres romāns Hernhūtiešu meitas (2016);

Artura Baumaņa romānu cikla trešā daļa Hernhūtieši (1973).


VILNIS. Lielskungs! .. Jūs tak esat tiesas kungs! Pavēlat, lai saiešanu nenojauc, iekam procese nav nobeigta, – mēs gribam sūdzēt!

 

ALEKSANDRA. Iekams šis saiešanas nams nebija uzcelts, hernhūtieši sagāja mana tēva rijas kambarī un tur dziedāja. Un vecais Liepa tomēr riju nojauca ar visu kambari, jūs varbūt paši palīdzējāt!

 

VILNIS. Tā bija cita lieta! [Poruks 1971 : 361]



Brāļu draudzes un Nikolaja Ludviga fon Cincendorfa teoloģiskajā izpratnē cilvēku glābējs ir Dieva Jērs, kurš vienu reizi par visām reizēm ir ticis upurēts par visu cilvēku grēkiem. Mums atliek tikai pieņemt viņa žēlastības dāvanu un viņam sekot. Vienlaikus šis upura Jērs pasauli ir uzvarējis, un cilvēkiem vien jāatsaucas viņa aicinājumam un jāseko tā uzvaras gājienā. Dieva Dēls ir dzīvs, tur, kur viņa bērni viņa vārdā šķīstām sirdīm sapulcējas, lai veidotu brāļu un māsu sadraudzību, tur pats Jēzus Kristus ir reāli klātesošs.

 

Saskaņā ar brāļu draudzes dzīvesziņu, lai ko cilvēks darītu, strādātu, atpūstos, mācītu utt., viņam ir jāizjūt Dieva klātesamība it visā. Tālab cilvēka dvēselei ir jāveido ļoti personīgas, individuālas sadraudzības saites ar Dievu. Cilvēka uzdevums ir, lai viss, ko viņš dara, arī ikdienas darbs, būtu slavas dziesma Dievam, lai caur visu tiktu pagodināts Dievs. Izpratnes padziļināšanai par Dieva žēlastību un nemitīgo klātesamību hernhūtieši sadalījās mazās grupiņās, lai pārspriestu garīgās norises savās dvēselēs, šīs dvēselei veltītās sarunas sauca par caurrunām. Tā ir hernhūtiešu tradīcija, kura ļoti dziļi ietekmējusi latviešus, veidojot iekšējās pasaules dziļu un niansētu uztveri (to pierāda, piemēram, no Vidzemes hernhūtisma vides nākušo dzejnieku un rakstnieku daiļrade).

 

Brāļu draudzes kustība par savu uzdevumu uzskatīja iespējami uzmanīgu un pazemīgu cilvēku dvēseles vešanu pie Pestītāja Jēzus Kristus, kur ikviens var piedzīvot Dieva žēlastību, kas plūst no Kristus krusta.

 

[Sagatavots pēc: Ceipe 2010 : 26/27]


Brāļu draudzes jeb hernhūtiešu simbols ir Dieva jērs.

 


Savdabīgu vietu Latvijas vēsturē ieņem Vidzemes hernhūtiešu brāļu draudzes kustība, kas no 18. gadsimta 30. gadiem līdz pat 20. gadsimta 40. gadu sākumam ietekmēja samērā lielas Vidzemes daļas kultūrvēsturiskās attīstības gaitu un noteiktu procesu evolūciju plašākā reģionā – gan visā Vidzemē, gan ārpus tās robežām, tādējādi ļaujot runāt Latvijas mērogā.

 

Hernhūtisms radās kā protestantisma novirziens Vācijā, Hernhūtē, kur grāfs Nikolajs Ludvigs fon Cincendorfs 1722. gadā savos īpašumos atļāva apmesties vajātajiem Morāvijas un čehu brāļu draudzes cilvēkiem. Cincendorfam līdz 1727. gadam izdevās saliedēt bēgļus vienotā draudzē ar iekšējās un ārējās dzīves statūtiem, kas balstījās idejā par draudzi kā lielu ģimeni. No Hernhūtes brāļu draudzes locekļi sāka doties sludināšanas misijās. Pirmā hernhūtiešu misija bija uz Vidzemi, kur 1729. gada rudenī ieradās pats kustības dibinātājs namdaris Kristiāns Dāvids un audējs Timotejs Fīdlers. Hernhūtiešu sūtņi atbalstu atrada pie ģenerālienes kundzes Magdalēnas Elizabetes fon Hallartes, barona fon Kampenhauzena un citiem vietējiem aristokrātiem, kuri bija piētisma, un īpaši Cindendorfa, piekritēji.

[Sagatavots pēc: Straube 2000 : 5–6]

 

 

1839. gadā Vidzemes latviešu hernhūtiešu daļā bija 98 saiešanas nami, kurus apmeklēja 26134 vidzemnieki, kā arī viena zāle Rīgā, ko apmeklēja 250 latviešu. [Sagatavots pēc: Straube 2000 : 191]

 

 

No 1743. gada līdz 1817. gadam Krievijā brāļu draudzes darbība tika aizliegta, paši hernhūtieši šo laiku sauc par „kluso gājienu”.

 

Nosacītais kustības aizliegums piespieda vidzemniekus bieži rīkoties konspiratīvi, kas cēla viņos pašapziņu, radīja kopības sajūtu, attīstīja zemniekos organizētību, mērķtiecību un rakstura stingrību. Samazinājās, daudzviet pat pilnībā izzuda brāļu draudzes latviešu piekritēju saikne ar vācu hernhūtiešiem, vācbrāļiem, kuriem bija jāpamet Krievija pēc carienes Elizabetes rīkojuma. Tieši tad Vidzemes brāļu draudze ieguva nacionālas kustības raksturu. [Sagatavots pēc: Straube 2000 : 158]

 

 

19. gs. 50. gadu nogalē Vidzemes hernhūtiešu ziedu laiki bija jau garām, un tās tālākā kustība bija ar lejupejošu raksturu. To veicināja hernhūtiešu atsvešināšanās no apkārtējās vides un ieslīgšana sektantismā, zināma sociālā norobežošanās, luteriskās baznīcas naidīgā attieksme pret kustību. Turklāt šajā laikā sabiedriskajā dzīvē parādījās jauns spēks – jaunlatvieši. [Sagatavots pēc: Straube 2000 : 226–227]

 

 

Hernhūtiešu darbībai ir milzīga nozīme Latvijas, īpaši Vidzemes, vēsturē, jo brāļu draudze ietekmējusi dažādas dzīves un kultūras nozares.

 

Vispirms jāatceras hernhūtiešu draudzes ieguldījums latviešu kristianizācijā. Līdz 18. gadsimta 30. gadiem Latvijas pamatiedzīvotājus bija grūti uzskatīt par īstiem kristiešiem – viņos vairāk atradīsim pagānisma iezīmes un tikai dažas kristietisma izpausmes. Brāļu draudzes un zemnieku iesaistīšanās tās kopās, baudot sākotnēji vācbrāļu, bet ar laiku arī tautiešu vadīto garīgo apkopi, sekmēja t. s. Dieva atklāsmi daudziem vidzemniekiem un viņu patiesu pievēršanos kristietībai.

 

Pateicoties hernhūtiešu apgaismības darbībai Vidzemē, bija vērojams straujš izglītības līmeņa kāpums, kas ietekmēja vietējo iedzīvotāju nacionālās pašapziņas atmodināšanu un attīstību, veicināja tās garīgo atbrīvošanos. Daudzi pirmie aktīvie nacionālās inteliģences pārstāvji nāca no hernhūtiešu dzimtām (J. Peitāns, J. Ruģēns, Ķikuļu Jēkabs).

 

Hernhūtiešu ietekme redzama latviešu muzikālās kultūras attīstībā, jo  hernhūtieši pirmie sāka mācīt dziedāt pēc notīm, latviešu kordziedāšanas tradīcijas pamatojas šajā vidē, pirmie dziesmusvētki notiek samērā tipiskā hernhūtiskā vidē.

 

Cilvēka tikumiskajā audzināšanā 18. un 19. gadsimtā nozīmīga ir  hernhūtiešu cilvēkmīlestības ideja, labdarība, askētisms. Brāļu draudzes darbības virziens bija vērsts pret alkoholismu un seksuālo izlaidību.

 

Latvijas lauku ēku arhitektūrā parādījās jauns ēku tips – saiešanas nami. Vidzemē tādu bija pusotrs simts, tās cēla paši zemnieki, hernhūtiešu tikumiskās audzināšanas ietekmē Vidzemes lauku mājās sāka veidot sānu kambarus un atsevišķas nodalītas istabas.

 

  Ar  hernhūtiešu misiju sākās izmaiņas sievietes sociālajā statusā: attīstījās viņu lasītprasme un rakstītprasme, pieauga sievietes nozīme bērnu izglītošanā.

 

Hernhūtiešiem bija būtiska nozīme zemnieku pašpārvaldē, palielinājas viņu sociālais prestižs, jo mācītāji un muižnieki labprāt ņēma viņus darbā, tā kā  hernhūtieši godprātīgāk veica savus pienākumus, prata lasīt un rakstīt.

 

Zemnieki, kas bija iesaistījušies hernhūtiešu brāļu darudzē, atšķīrās no pārējiem zemniekiem ar augstāku apzinīgumu, centību, strādīgumu, tādējādi pieauga arī viņu  materiālais līmenis.

 

Hernhūtieši piedalījās 18./19. gadsimta zemnieku nemieros, kas liecina, ka viņi sevi jau apzinājās kā sociālās grupas locekļus.  [Sagatavots pēc: Straube  2000 : 232–236; Štolls 2016 : 101–103]

 

 

Īpaša nozīme ir hernhūtiešu pedagoģiskajiem uzskatiem un darbībai.

 

Kā „čehu brāļi”, tā piētisti garīdznieku sprediķošanas vietā par iedarbīgāko audzināšanas līdzekli uzskatīja savstarpēju uzmundrināšanu, interesi par savu un otra cilvēka iekšējo dzīvi. Dvēseļu aprūpes sarunas hernhūtiešu kopienās radīja noteiktu pedagoģisko atmosfēru, kā piemēru minēsim L. N. fon Cincendorfu. „Hernhūtē mēs neveidojam bērnus,” rakstīja Cincendorfs, „mēs tos atstājam Radītāja ziņā.” Tādā veidā viņi iestājās pret piespiedu līdzekļiem jebkurā bērna izglītības nozarē. Brāļu draudze bija pārliecināta, ka, audzinot bērnu, ir jāievēro viņa personības individuālās īpašības, jāņem vērā viņa spējas un prasmes, viņa vecuma īpatnības, un ir ļoti svarīgi, lai pieaugušie ar savu uzvedību ir piemērs viņiem darbā un ikdienā.

 

No pedagoģijas aspekta brāļu draudzes kustībā ģimenei, skolai un sabiedrībai ir vislielākā nozīme personības attīstībā. Bērns ir laimīgs, ja ir laimīgi viņa vecāki, kuri dod iespēju mācīties skolā un citās mācību iestādēs. Savukārt sabiedrībā viņš sevi pierāda kā spējīgu, talantīgu un laimīgu savas valsts pilsoni. Audzināšana un mācīšana sākas ģimenē, kas ir pamats harmoniskas personības attīstībai.

[Sagatavots pēc:  Strautiņa 2016 : 130 –131; http://dspace.lu]

 

 

Latviešu literatūrā ir jūtama herhūtisma ietekme gan rakstnieku biogrāfijās (ģimenes pieder pie brāļu draudzes), gan dažādās idejās un uzskatos, ko inspirējis hernhūtisms.

 

Pārlūkojot 19. gadsimta latviešu rakstnieku dzimšanas vietas kartē, atklājas nepārprotama vidzemnieku dominante, un tam ir savs loģisks izskaidrojums – šajā laikā Vidzemē joprojām ir populārs hernhūtisms jeb brāļu draudze.

 

No latviešu kultūras darbiniekiem, kas veidojušies brāļu draudzes sagatavotā zemē, jāmin gandrīz visi lielie Vidzemes rakstnieki: Jānis Poruks, Rūdolfs Blaumanis, Apsīšu Jēkabs, Augusts Saulietis, Juris Neikens, Jūlijs Vecozols, Antons Austriņš un brāļi Kaudzītes.

[Sagatavots pēc: Grudule 2008 : 28, Krēsliņš 2006 : 396]

                                                        

 

No hernhūtiskā uzsvara uz reliģisko pārdzīvojumu un izaugsmi ticībā izrietēja arī autobiogrāfijas žanra svarīgums hernhūtiešu literatūrā neatkarīgi no tā, vai autobiogrāfijas bija vietējās vai ārzemju. Pirmais zināmais vietējās biogrāfijas autors bija Ķīša Pēteris (1699–1771).

 

Literatūrā hernhūtisma ietekme ir redzama, piemēram, simboliski šķīstās sirds cilvēku tēlos, kuru spēcīgā un ilgstošā tradīcija sniedzas līdz pat hernhūtiešu kustības un mākslinieciskās literatūras pirmsākumiem. Pirmoreiz šādu apzīmējumu izmantojis Jānis Poruks tāda paša nosaukuma stāstā („Sirdsšķīsti ļaudis”, 1896).

[Sagatavots pēc: Štolls 2016 : 167; 194]  



Hernhūtisma kustības atbalstītājas Valmiermuižā  Magdalēnas Elizabetes fon Hallartes (04.07.1683.–18.01.1750.) portrets.

[http://www.bdm.lv/index.php/bralu-draudzes-vesture]


Kad 1738. gadā brāļu draudzes misionārs no Vācijas Kristians Dāvids atgriezās Vidzemē, viņš palīdzēja Valmiermuižas īpašniecei Magdalēnai Hallartei mūsdienu Valmieras teritorijā (Gaujas labajā krastā) uzbūvēt Vidzemes hernhūtiešu kustības centru, ko nosauca par Jērakalnu. Tur atradās arī diakonija ar skolotāju semināru (pirmo cariskajā Krievijā). Tajā mācīja Lutera katehismu, lasīšanu, rakstīšanu un dziedāšanu pēc notīm, kā arī vingrošanu. 1741. gadā Jērakalnā pabeidza būvēt pirmo hernhūtiešu lūgšanu namu tūkstoš personām, tam sekoja nākamie nami visā Vidzemē. Valmieras Saiešanas nams noderēja par paraugu citiem hernhūtiešu saiešanas namiem jeb kambariem Latvijā:  plaša, gaiša telpa – zāle – ar vienkāršiem koka soliem un ar sacītāju galdiem priekšā. Gar sienām – zaru lukturi, pie  griestiem – kroņlukturi. Vīrieši sēdēja vienā telpas pusē, sievietes – otrā. Sacītāju sols atradās priekšā aiz sacītāju galda, kas stāvēja pret plašāku, nereti arī saulainu logu. [Sagatavots pēc: Ceipe 2006 : 270; Štolls 2016 : 106; Straube 2000 : 62; 234]

 

 

Blomes pagasta Riņģu Saiešanas nams ir 19. gadsimta latviešu garīgās dzīves liecinieks. Latvijas garīgās dzīves ģeogrāfiskā zīmējumā šī ir unikāla vieta, jo brāļu draudze šeit ir darbojusies kopš lielās atmodas 1739. gadā līdz pat mūsu dienām (izņēmums bija padomju okupācijas periods). No Blomes hernhūtiešiem nācis pirmais zināmais latviešu dzejnieks Ķikuļu Jēkabs. Ķikuļu mājas atrodas netālu no Riņģiem. [Sagatavots pēc: http://www.bdm.lv/index.php/ringi]

 

 

Mikužu Hernhūtiešu saiešanas nams Trapenē: ēka (1891) veidota kā guļbūve, saiešanas nams ar piebūvi, sacītāju kambariem un divām ieejām ar priekštelpām. Saiešanu telpa ir liela vientelpa ar nelielu paaugstinājumu vienā galā altāra vietai.

[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/kultura/kultura/arh06.htm]

                                                

 

Cimzas Saiešanas nams ir izveidots no jauna un iesvētīts 2004. gadā. Cimza ir apdzīvota vieta netālu no Raunas. Cimzas Saiešanas nams atrodas līdzās Cimzas pusmuižai, kurā ir dzimis slavenais latviešu tautas apgaismības darbinieks Jānis Cimze (1814–1881). Viņš bija pedagogs, tautasdziesmu vācējs un harmonizētājs, ērģelnieks, latviešu kora mūzikas pamatlicējs un profesionālās mūzikas aizsācējs. Jāņa Cimzes vecāki bija ievērojami latviešu hernhūtiešu darbinieki. Cimzas Saiešanas namā glabājās Latvijas brāļu draudzes kustības karogs.

[Sagatavots pēc: http://www.bdm.lv/index.php/cimza]

                                         

 

Kambaris – saiešanas nams – ir Vidzemes hernhūtiešu vidē ļoti izplatīts saiešanas nama apzīmējums, ievērojami retāk tiek lietots apzīmējums lūgšanas nams. [Sagatavots pēc: Ceipe 2010 : 10]

 



Hernhūti nodibināja vāciski runājošie nekatoļu trimdinieki no Ziemeļmorāvijas, kurus mēdza dēvēt par Morāvijas brāļiem, turpretim čehu brāļi toreiz veidoja pastāvīgu grupu. Morāvijas brāļu etniskais sastāvs Hernhūtē bija gandrīz vienīgi vācisks, reizumis jaukts, piemēram, hernhūtiešu kustības dibinātāja Kristiāna Dāvida (Cristian David) māte bija vāciete, bet tēvs – čehs. Taču Morāvijas vācieši nāca no plašas Fulnekas pilsētas apkaimes, kur Komenskis darbojās no 1617. gada līdz 1622. gadam; viņi gadu desmitiem ilgi piekopa čehu brāļu tradīciju un Hernhūtē to nenogurstoši īstenoja. Hernhūtiešu vidū, saprotams, bija arī vietējie vācieši ar grāfu Cincendorfu priekšgalā, kurš sniedza patvērumu Morāvijas brāļiem un vēlāk kļuva par viņu bīskapu. [Sagatavots pēc: Štolls 2016 : 96]

 

 

Biedrības „Brāļu draudze” Kristiāna Dāvida pamatskola atrodas Madonas novada Barkavas pagastā. Tās mērķis ir veidot izglītības vidi, turpinot brāļu draudzes (hernhūtiešu) izglītības tradīcijas un realizējot licenzētu pamatizglītības programmu.

 

Tā ir kristīga privāta pamatskola ar internātu. Skolēnu kopskaits ir ne vairāk par 40 bērniem un pusaudžiem, klases ir nelielas.

 

Skolas galvenais pamatprincips ir  „Nedari otram to, kas tev pašam nepatīk.”

[Sagatavots pēc: http://www.kdskola.lv/]

   

 

Hernhūte (vācu  Herrnhut) ir pilsēta Vācijā, Saksijas zemē, Gerlicas apriņķī, pie Polijas un Čehijas robežas. Pazīstama kā brāļu draudzes baznīcas (hernhūtiešu) rašanās vieta un galvenais centrs. Eiropas Evaņģēliskās baznīcas savienība 2016. gadā pilsētai piešķīra goda nosaukumu „Eiropas reformācijas pilsēta”. Tajā dzīvo ap 6000 iedzīvotāju.

 

Hernhūte ir pazīstama kā pilsēta, kurā ir radīta un tiek ražota Hernhūtes zvaigzne, ar ko Ziemassvētkos rotā mājas un Drēzdenes Dievmātes baznīcā un citās apkārtnes baznīcās iededz zvaigznes. [Sagatavots pēc: www.herrnhuter-sterne.de]

 

 

No 18. gadsimta līdz mūsdienām no Hernhūtes uz visiem kontinentiem (izņemot Antaktīdu) ir devušies ap 2000 misionāru.

 

Hernhūtē atrodas grāfu Cincendorfu pils, Morāvijas baznīcas (brāļu draudzes) sēdeklis (galvenā padome un nams), kura zālē hernhūtieši izvēlas katra gada lozungus, Baznīcas zāles (Lielās zāles) nams, Brāļu draudzes arhīvs un kapsēta.

[Sagatavots pēc: http://www.herrnhut.de/;  http://www.herrnhut.ebu.de]