Tradicionālā transkripcija
[gùlbis]
Starptautiskā fonētiskā transkripcija
[ɡulbis]
[g] – balsīgais troksnenis
[u] – īsais patskanis
[l] – skanenis
[b] – balsīgais troksnenis
[i] – īsais patskanis
[s] – nebalsīgais troksnenis
Divzilbju vārds.
gulb– – sakne, vārda celms
–is – galotne
gulbis – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, otrā deklinācija
| vsk. | dsk. | |
| N. | gulb-is | gulbj-i |
| Ģ. | gulbj-a | gulbj-u |
| D. | gulb-im | gulbj-iem |
| A. | gulb-i | gulbj-us |
| I. | ar gulb-i | ar gulbj-iem |
| L. | gulb-ī | gulbj-os |
| V. | gulb-i! | gulbj-i! |
Teikumā var būt:
1) teikuma priekšmets – Gulbis līgani peldēja pa ezeru.
2) izteicēja daļa – Viens no cēlākajiem putniem ir gulbis.
3) galvenais loceklis – Skat, melnais gulbis!
4) papildinātājs – Šo pavasari mēs redzējām ļoti daudz gulbju.
5) apzīmētājs – Gulbja ligzda ir apmēram vienu metru plata.
6) vietas apstāklis – Mīlestības un uzticības ideālu viņa saskatīja gulbjos.
gulbju apgredzenošana, gulbju barība, gulbju barošana, gulbju deja, gulbju dīķis, gulbja dziesma, gulbju dzimta, gulbja spalvas, gulbju sugas, gulbju pāris, Gulbja zvaigznājs
gulbis lido, gulbis peld
gulbis, -bja, v.
Liels pīļu dzimtas ūdensputns ar garu kaklu.
Paugurknābja gulbis, ziemeļu gulbis, melnais gulbis.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 328]
gulbis, -bja, v.
Zosveidīgo kārtas liels ūdensputns ar garu kaklu, lieliem, spēcīgiem spārniem.
Mazais gulbis. Ziemeļu gulbis. Melnais gulbis. Gulbja ligzda.
Gulbis ir viskrāšņākais un lielākais ūdensputns. K. Grigulis 5, 192.
Paugurknābja gulbis ir liels putns sniega baltumā, ar dzeltenīgi sarkanu knābi. Kājas pelēki melnas. A. Kalniņš 1, 185.
sal. Kā gulbji balti padebeši iet .. Veidenbaums 1, 19.
Gulbja dziesma.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
gùlbis – gùļṕś. gùļbi jìr `e`i, bòļi puńi àr garìm kok`ìm.
[Sagatavots pēc: Reķēna I 1998 : 338]
Balts kā gulbis – ļoti balts, tīrs.
Kakls kā gulbim; gulbja kakls – saka par ļoti skaistu, slaidu kaklu.
[Sagatavots pēc: LFV 1996 : 407–408]
Ornitoloģijā – gulbju zoss, baltais gulbis, mazais gulbis, melnais gulbis, melnkakla gulbis, paugurknābja gulbis, Ziemeļamerikas gulbis, ziemeļu gulbis.
Vietvārdi – Gulbis, ezers Kuldīgas novadā; Gulbīši, mājas nosaukums; Gulbītis, mājas nosaukums; Gulbju ezers, ezers Talsu un Jēkabpils novadā; Gulbju dīķis; Gulbju upīte Ilūkstes novadā; Gulbji, mazciems Vecpiebalgas novadā; Gulbītis, mazciems Gulbenes novadā; Gulbīšu mežs, mežs Burtnieku novadā; Gulbīšu purvs, purvs Gulbenes novadā; Gulbjezera purvs, purvs Ilūkstes novadā; Gulbene, pilsēta; Gulbenes ezers; Kalngulbji, mājas nosaukums.
Ergonīmi – Gulbju aptieka; Rāznas gulbis, atpūtas komplekss; E. Gulbja laboratorija, SIA.
gulbis, mantots vārds; pamatā ide. *ghel– ‘kliegt, saukt’ (sevišķi par putnu balsīm). Skauņumijā *gha– ar bh paplašinājumā, kas raksturīgs daudzu putnu nosaukumiem. Ide *ghabh– > baltu *gulb-, no kā latviešu gulbis.
[Sagatavots pēc: Karulis 1992 : 322]
angļu – swan
baltkrievu – лебедзь
franču – cygne
grieķu – κύκνος
igauņu – luik
krievu – лебедь
ķīniešu – 天鵝
latīņu – cignus
lietuviešu – gulbė
lībiešu – klūkõz, klūk
poļu – łabędź
somu – joutsen
spāņu – cisne
ukraiņu – лебідь
vācu – das Schwan
zviedru – svan
Ne gulbim dūnas līp, ne man ļaužu valodiņ.
Kad gulbji aiziet, tad pēc tam jau trešā dienā būs sniegs.
Ja rudenī gulbji laižas zemu, tad ziemu būs dziļš sniegs.
Ja gulbji iet prom vakara pusē, tad agrs rudens gaidāms, ja rīta pusē, tad rudens vēls, bet pavasaris agrs.
Kad rudenī gulbju rindai garais kāsis ir uz ziemeļiem, tad būs gara ziema; ja uz dienvidiem, tad būs īsa ziema.
Pavasarī, kad gulbji kliegdami laižas pār māju, tad to gadu tajās mājās kāzas gaidāmas.
No kuras puses gulbji laižas, no tās puses precinieki brauc.
Kad gulbji mazgājas, tad lietus gaidāms.
Divpadsmit zosis vienu gulbi perē. – Gads.
Balta pils, sarkani atspaidi. – Gulbis.
Balta baznīca, melnas spāres, sarkani stabi. – Gulbis.
Gulbi, gulbi, glabā bērnus,
Diž’ ūdeņa plūdi nāk:
Jūra nāca bangodama,
Vēja māte svilpodama. [LD 13415-1]
Šķiraties, zosu draudze,
Laidiet gulbi ezerā;
Šķiraties, sveši ļaudis,
Laidiet brāļus istabā. [LD 19102-0]
Gulbis guļ ezerā,
Es iekš ļaužu valodām;
Celies, gulbi, no ezera,
Es no ļaužu valodām. [LD 8456-2]
Divi gulbi jūrā peld,
Abi peld tūtodami;
Div’ bāliņ’ karā gāja,
Abi gāja raudādami. [LD 31955-2]
Vārna un gulbis
Vārna noskatījusies, cik gulbis balts un skaists, un palikusi skaudīga. Kad nu gulbis aizmidzis, tad vārna tam pielaidusies klāt un apmētājusi to ar dubļiem gluži melnu. Kad gulbis atkal pamodies un redzējis sev netīrus svārkus, tad viņš palīdis zem ūdens, noskalojies un pacēlies atkal tikpat tīrs un balts kā agrāk. Vārna nu arī gribējusi nomazgāties balta un sākusi pa ūdeni lieliski pērties, bet palikusi tāda pati melna un pelēka. Tādēļ arī ļaudis saka: „Tāda vārna pērta, tāda nepērta.”
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]
●
Vienam saimniekam bijuši tik lieli lauki, ka vienā dienā nevarējis apiet. Lauku vidū bijis liels dīķis. Reiz saimnieks, pa laukiem staigādams, bijis noslāpis; viņš pieliecies pie lielā dīķa dzert. Bet pašu laiku velns sagrābis saimnieku pie bārdas un solījies noslīcināt, ja neatdošot to, kas mājā no jauna gadījies. Nekā darīt, solījies atdot. Pārgājis mājā – kaķei bijuši kaķēni. Tūliņ nesis tos uz dīķi velnam atdot.
Otrā dienā saimnieks, pa laukiem staigādams, atkal dzēris pie dīķa. Velns atkal sagrābis pie bārdas un solījies noslīcināt, ja neatdošot to, kas mājā no jauna gadījies. Nekā darīt – apsolījies. Pārgājis mājā – cūkai bijuši sivēni. Tūliņ sasviedis sivēnus dīķī.
Trešā dienā atkal gājis dzert pie dīķa. Velns atkal saķēris pie bārdas un solījies noslīcināt, ka neatdošot to, kas mājā no jauna gadījies. Nekā darīt – apsolījies. Pārgājis mājā – saimniecei bijis dēls. Bet tā bijis žēl dīķī sviest, tādēļ pierunājis velnu mazākais atstāt dēlu pie vecākiem līdz divdesmitajam gadam.
Pēc tiem gadiem tēvs vienu dienu apsedlojis zirgu, uzsēdinājis dēlu mugurā un sūtījis pie velna. Dēls jājis, jājis, un gandrīz katram, ko saticis, prasījis, lai parādot ceļu pie velna, bet neviens nezinājis parādīt. Beidzot sasniedzis upmalu. Upē mazgājušies piecpadsmit gulbji, bet uz krasta bijušas atstātas piecpadsmit baltas drāniņas. Dēls vienu drāniņu klusām paņēmis un paslēpies aiz kārkla krūma, lai noskatītos, ko gulbji darīs, ja neatradīs paņemto drāniņu. Pēc tāda laiciņa visi gulbji iznākuši malā un palīduši apakš drāniņām; tik vienam nebijis kur palīst. Tas nabadziņš skraidījis, drāniņu meklēdams, beidzot ieraudzījis aiz kārkla krūma dēlam. Lai atdodot paņemto drāniņu, gulbis lūdzies, bet dēls atbildējis: „Aizved mani pie velna, tad atdošu!”
„Pie velna!” gulbis brīnījies. „Tas jau mans tēvs. Nāc man līdz, tūlin aizvedīšu.”
To dzirdēdams, dēls atdevis drāniņu. Bet gulbis, līdzko palīda apakš drāniņas, palika par jaunu meitu. Dēls aizgāja meitai līdzi pie tēva velna.
Velns teica uz dēlu: „Tas labi, ka atnāci. Tev jāizdara trīs darbi, tad tiksi vaļā: vispirms uzcel vienā naktī baznīcu; otrā naktī noplēs pāri kurpju, bet trešo nakti likšu tev zīmēt savu jaunāko meitu.”
Bet dēls neizdarījis nevienu no šiem trim darbiem; tūliņ pirmo nakti sarunājies ar jauno velna meitu (ar to, kurai pie upes bija atņēmis drāniņu) tā: viņa palikšot par gulbi, un viņš uzsēdīšoties gulbim mugurā, gan tad gulbis pārnesīšot viņu atpakaļ uz tēva māju. Tā noticis. Dēls pārlaidies uz gulbja muguras, ka nozibējis vien, cik ātri. Tēvs brīnījies, ka dēls tik ātri velnam izkalpojis, bet dēls atteicis: „Mana brūte man palīdzēja!”
Līdz ko bija izteicis, gulbis palīdis apakš drāniņas un atkal palicis par jaunu meitu. Nu tēvs darinājis priecīgas kāzas.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]
***
Kā gulbji balti padebeši iet,
Tiem vēlētos es līdzi tālu skriet,
Tur tālumā, kur ziemas nepazīst,
Kur rozes mūžam zied un nenovīst. –
Kam veltīgi laimību kāro tu, sirds?
Met projām reiz cerības tumšajā kapā:
No saulainām lejām ir mirstīgais šķirts,
Tam jādzīvo asaru dūksnājā slapjā,
Kur dzelži un cirvji bez rimšanas klaudz,
Pēc maizes, pēc pārtikas vergi kur sauc,
No stiprākā samīts, vājākais kur lūzt
Un asins un sviedri ik dienas kur plūst. [Veidenbaums 1967 : 9]
***
lūdzu nevajag
saka gulbis
naidīgai maija krusai
dod atsilt ezera ielocei
nogurušai un klusai
dod viņai dvašot dod viņai tvīkt
dod baltam mākonim ūdenī slīkt
lai man šo mākoni glāstīt
ej krusa pa debešiem veldamās
neskatīdamās neuzceldamās
ej zemē mēma
lūdzu nevajag
pļāpīgiem ļaudīm stāstīt [Skujenieks 1986 : 39]
Ziedoņa rīts
No teiku salas
Ziedonis
Ar baltu gulbi
Atbraucis.
Viscauri baltos
Ziedos tīts,
Uz pleca zeltains
Taurenīts.
Gaiss kūst un plūst
Ar smaržu pilns,
Glauž ziedu zieds,
Skauj vilni vilns.
Vēl debesu gultā
Aiz mākoņiem
Dus saule uz purpura
Spilveniem.
Tik reizēm tā paceļ
Mākoņmaliņu,
Uz zemi lūkojas
Pazagšu.
Un bērza zaļo
Galviņu
Noglauž ar zelta
Rociņu.
Pelēkā mētelī
Mazs lietutiņš nāk,
Pa varavīksnas trepēm
Aši nokāpt sāk.
It kā bez elpas
Viss jausmu pilns klus,
Un zeme pie ziedoņa
Krūtīm dus. [Aspazija 2004 : 14–15]
***
Teic, kas tu esi? – Mana māsa? …
Ak, nē, tā nevari tu būt!
Tā balta ir kā debess gaisma,
Tā visu līdz man cieš un jūt.
Bet tavās acīs – uguns liesma,
Kas mani naktī sauc kā māns,
Un īsa tā kā gulbja dziesma,
Ko pārtrauc vētrā okeāns. [Ziemeļnieks 2002 : 19]
***
Par spalvām izlūdzos,
par cietumniecēm spalvām,
kas spilvenos.
Re, gulbji mums virs galvām
tik droši un tik bezbailīgi nāk,
nekā par manu labo māti nenojaužot,
kas jauno audeklu uz stellēm sāk –
un, linu balto spilvendrānu aužot,
jau sapņo, kā mēs gulbju dūnas krājam.
Vienmēr man kaut kā grūti saprast to,
kad cauri sniegputeņiem te pie mums
uz mājām
no siltām zemēm gulbji atlido. [Ziedonis 1981 : 51]
Liliju laiks
Kā gulbju kakli izliecas lilijas,
Baltās un šķīstās,
It kā dejojot,
It kā taustoties
Pa jūlijnakts dārzu.
It kā uz pirkstgaliem ceļoties
Pretī debesīm satumsušām
Pērkona gaidās.
Kā gulbju kakli izliecas lilijas,
Balta āda caur tumsu viz
Kā Lēdas pleci. [Rancāne 2005 : 33]
Divi gulbji kā balti mākonīši debesu malā gulēja viens pie otra klusajos ūdeņos. Melns niedru lietus bija pār viņu spārniem; bet spārni trīsēja un apkārtējais ūdens viņiem līdzi, un likās, ka sapnis neredzams ietu pār ūdeni un kustinātu saldās trīsās viņu.
Zvaigznes paslepus lūkojās jaunā gulbja acīs, kad reiz pa reizei viņš izņēma galvu iz savas māmuļas spārna.
Ausa rīts. Kā zaļgana papardes lapa aizstiepās pār rītiem, un viņas robi bija zeltā. Niedres čukstēja viena otrai savus sapņus: „Zelta zivtiņa atstāja zvīņu uz manas mizas,” – „Vakar vakarā es nozagu saules stara galiņu, bet naktī viņš apdzisa …” Niedru čukstēšanā atmodās vecais gulbis un pirmo skatienu veltīja savam bērnam.
„Man liekas, ka drīzi būs atkal jāaizmieg. Drīzi, drīzi… tūliņ,” viņš sacīja un noglauda jauno gulbi. „Savādas domas man šorīt prātā, un miesa dreb, salts nespēks vijas pa kauliem. Kaut saule drīzāk lēktu.”
Un viņš atcerējās, kā savu mīluli veda dzidrās tālēs, kā mazgājās gaisa viļņos. Tad abi bija līksmi un prieka pilni. Nu vētras ķerti tie nolaidās še, un juta vecais gulbis, ka necelsies vairs pret sauli, neskūpstīs rožainos mākoņus klusā rietā. [Ezeriņš 1955 : 235]
●
Benita apsēdās pirmajā solā. Tukšs tāpēc, ka tieši pretī skolotājas galdiņam, un kam patīk sēdēt degunu pret degunu ar skolotāju? Bet Benita – neko.
Drīz arī noskaidrojās, kāpēc. Klase bija dabūjusi pirmo skolnieci. Tādu, kurai tievā rociņa vienmēr pacelta un burtnīcās vienmēr piecinieki.
Vienmēr piecinieki – tā ir izlekšana, un izlekšanu Grīziņkalna meitskola necieta ne acu galā. Kad Bille joņiem, bet tikai joņiem, bija pirmā skolniece un, vēderu izgāzusi, plātījās ar savām pārākajām zināšanām, atskanēja pa ņirdziņai. Bet Billei priekšzīmīgums allaž pārgāja. Gadījās aizraujošas grāmatas, mācīties nebija laika, uzdevumu burtnīcā iepeldēja pa gulbim – divniekam, un Bille atkal bija savējā starp savējām, izlecība piedota. [Belševica 1996 : 118]
SPRĪDĪTIS (zīmīgi).
Sprēgā kā dimanta šķiltaviņa, dzeļ kā čūskas dzelonītis. Oh, tā ir laba mīkla! Tā tava mēlīte, princese Zeltīte.
PRINCESE. Ā, tu – tu to uzdrošinājies. Es tev! (Pieskrien tam sakniebtām dūrēm, draudoši.) Nu, tiksi tik tu vienreiz manos nagos!
SPRĪDĪTIS. Tur nu es nekad netikšu. Nav bēdu! Un par tevi es pateicu paldies. Tu domā, ka es tevi gribu! Lai tu sēdētu glāžu pilī un būtu ar zeltu apbērta, i’ tad es tevis negribētu! Man visa pasaule vaļā! Redzi, šitais gredzentiņš mani aizvedīs uz Laimīgo zemi. (Pieiet pie ezera malas un, iesitis trīs reizes plaukstās, sauc):
„Gulbīti, gulbīti, kustini kājiņas, nes mani uz Laimīgo zemi!” Pār ezeru plūst zila gaisma. (Sprīdītis kluss un sajūsmināts). Cik skaisti iemirdzējās ezers! Un cik lielas spožas atspulgojās viņā zvaigznes! (Atmiņas tverdams). Man tak tā bij, it kā būtu pirmīt sapnī redzējis vecmāmiņu … un Lienīti … un savu īsto māmiņu … kuru tak nekad dzīvē neesmu redzējis … (Pa ezeru peld gulbis, Sprīdītis priecīgi.) Ā, Gulbītis nāk, Gulbītis jau nāk!
(Princese ziņkārīgi tuvojas ezeram.
Sprīdītis pārgalvīgi klanās princeses priekšā.)
Dzīvo vesela, princese Zeltīte! Vēlu tev – lai tevi ar’ nu tiešām Nelabais parauj! (Ātri ielec laivā. Aizpeld ar gulbīti.)
[Brigadere 1993 : 108–109]
Graciozais gulbis
Gulbju skaistums un grācija apdziedāta dziesmās, izdejota baletā “Gulbju ezers” un redzama filmās. Pasaulē ir zināmas septiņas gulbju sugas, no kurām Latvijā savvaļā var sastapt trīs: paugurknābja, mazos un ziemeļu gulbjus.
Gulbji ir vieni no lielākajiem ūdensputniem pasaulē. No Latvijā sastopamajiem gulbjiem vissmagākie ir paugurknābju gulbji: mātītes parasti sver no 7 līdz 9 kg, bet tēviņi – no 9 līdz 12 kg. Ziemeļu gulbis sver kilogramu vai divus mazāk. Mazo gulbju tēviņiem maksimālais svars ir 7 kg, bet mātītēm – 5 kg.
Gulbji var lidot ar ātrumu no 70 līdz 90 km/h. Gulbju spārna vēziens ir tik spēcīgs, ka varētu nosist pat lapsu. Ziemeļu gulbjiem ir ļoti attīstīta redze, viņi redz apmēram 500 m attālumā.
Gulbji ir mīlestības un uzticības simbols. Ja divi gulbji, saliekot galvas kopā, ar kakliem veido sirsniņu, tad tie ir pāris. Jaunie gulbji bieži maina partnerus, bet vēlāk, ja atrasta otra pusīte, gulbju pāris var būt kopā vairākus gadus. Parasti gulbji ligzdošanu uzsāk 4–6 gadu vecumā. Ligzdas veido ezeros, zivju dīķos un bebru izveidotos aizsprostos. Ligzdā tiek izdētas 4 vai 5 olas, bet mazuļu perēšana ilgst apmēram mēnesi. Ja mātīte aiziet bojā, bet ligzdā vēl ir olas, perēšanu bieži vien turpina tēviņš. [Pole 2013 : 46–47]
2010. gadā reģistrēts Gulbenes novada ģerbonis – sarkanā laukā trīs (2/1) peldoši sudraba gulbji.
Savukārt 1938. gadā tika apstiprināts Gulbenes ģerbonis – melnā laukā peldošs sudraba gulbis.
[Sagatavots pēc: http://gulbene.lv/]
●
Gulbis ir nozīmīgs antīkās pasaules simbolisks putns, kura vijīgais kakls un mirdzoši baltās spalvas padarījušas to par cēlas apskaidrības jēdzienu.
Dziedātjāgulbis sevišķi ticis godāts pie mītiskas ziemeļu tautas. Gulbis ir klāt, dieviem dzimstot, viņš dievu nes cauri gaisiem, un gulbim piemīt paredzēšanas spējas. Reizēm gulbi sauc par ērgļa un čūskas pretstatu un ienaidnieku, par kuriem nereti viņš ir pārāks.
Plaši izplatītas ir pasakas par pārdabiskām jaunavām – gulbjiem, kuras spēj nomest spalvu ietērpu.
Gulbis simbolizē sieviešu grāciju, tāpēc Afrodīti un Artemīdu bieži attēlo gulbju pavadībā.
[Sagatavots pēc: Pijola 2006 : 73–74]
Izstāde Gulbju salidojums Gaujienā (2013).
Melnais gulbis
Melnais gulbis (Cygnus atratus) ir vienīgais gulbis, kura apspalvojums ir gandrīz melns. Iekšējās lidspalvas ir dīvaini sagriezušās, un briesmās gulbis tās saceļ augšup un atklāj baltās primārās lidspalvas. Melnais gulbis ir veģetārietis, kas pārtiek no ūdensaugiem; retumis viņš var ganīties arī uz sauszemes. Salīdzinājumā ar citiem gulbjiem melnie gulbji ir ļoti sabiedriski, turklāt viņi ir daļēji klejotāji.
Melno gulbju garums ir 1,1–1,4 m, svars – apmēram 6 kg. Izplatība – Austrālija, Tasmānija un Jaunzēlande.
[Sagatavots pēc: http://www.minizoosalmini.lv/]
Ziemeļu gulbis
Ziemeļu gulbis ir viens no lielākajiem Eiropas putniem, ar spārnu izpletumu līdz 2,35 m un svaru līdz 11 kg. Latvijā sastopamas vēl divas gulbju sugas – paugurknābja gulbis un mazais gulbis. Visbiežāk paugurknābja gulbi no ziemeļu gulbja var atšķirt pēc raksturīgās knābja formas ar „pauguru” un sarkano knābja krāsu. Savukārt tikai migrācijas laikā sastopamais mazais gulbis, tāpat kā ziemeļu gulbis, pieder pie „dzeltenknābja” gulbjiem. Mazajam gulbim dzeltena ir tikai knābja pamatne, bet ziemeļu gulbim dzeltenais laukums sniedzas līdz knābja vidum.
Latvija atrodas ziemeļu gulbju migrācijas ceļā. Katru pavasari (marts–maijs) un rudeni (oktobris–novembris) mūsu teritoriju šķērso desmitiem tūkstoši ziemeļu gulbju, kuri ligzdo Krievijā. Šajā laikā gulbji ir ļoti skaļi un var būt sastopami dažādās vietās – iekšzemes ūdeņos, pārplūdušos laukos un jūras piekrastē –, to skaits var pārsniegt vairākus simtus vienkopus. Nelielā skaitā ziemeļu gulbji arī pārziemo Latvijā.
Ziemeļu gulbis ir 2005. gada putns Latvijā.
[Sagatavots pēc: http://www.tvnet.lv/]
Mazais gulbis
Mazais gulbis ir vismazākais gulbis (115–127 cm) ar baltu apspalvojumu, melnu knābi ar dzeltenu tā pamatdaļu. Kakls īsāks nekā ziemeļu gulbim. Kājas ir melnas. Lidojumā nav dzirdama spārnu švīkstoņa.
Balss skaņas „kuk-kuk”, „lung”, „tong” nedaudz atgādina attālas suņa rejas vai zosu klaigāšanu.
Pārtiek galvenokārt no augu barības, ligzdo Rietumu Palearktikas tundras un meža tundras joslā, bet ziemo Rietumeiropā. Latvijā mazais gulbis ir regulārs caurceļotājs un visai rets ziemotājs.
[Sagatavots pēc: Strazds 1999 : 56]
Gulbju vectētiņš – Eiropas rekords
Netālu no Akmeņraga bākas (Sakas novadā) 2010. gadā no jūras tika izskalots vairāk nekā 42 gadus vecs paugurknābja gulbis, kas ir vecākais apgredzenotais šīs sugas pārstāvis Eiropā.
Latviešu ornitologs Gints Mālkalnietis norāda, ka gulbis ticis apgredzenots Dānijā 1970. gadā, bet putns ir dzimis 1967. gadā vai pat agrāk.
[Sagatavots pēc: Bebre 2010 : 7]
Izrāde „Meža gulbji”
Latviešu literāte Māra Zālīte, izmantojot pazīstamās Andersena pasakas tēlus, kā arī radot jaunus (piemēram, Ērce, Ods, Uts un Blakts), teātra izrādē „Meža gulbji” aktualizē jautājumu par cilvēka duālo dabu. Par cīņu starp cilvēcisko, dievišķo un dzīvniecisko. Par galveno varoni M. Zālīte izvirza Elīzu – trauslu vienpadsmit brāļu māsiņu, kas iesaistās cīņā par apburto brāļu cilvēcības atgūšanu. Beigās Elīza uzvar. Tā ir mīlestības, pašaizliedzīgas pacietības uzvara. Nātru krekli, ko vij Elīza, ir šīs pašaizliedzības simbols.
Luga „Meža gulbji” ir iestudēta 1995. gadā Dailes teātrī. Iestudējuma komponists – Raimonds Pauls. Izrādes mūziku „Mikrofons” ir izdevis arī CD formātā (1995).
[Sagatavots pēc: http://www.marazalite.lv/]