Tradicionālā transkripcija

[gudrs]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ɡudrs]


[g] – balsīgais troksnenis

[u] – īsais patskanis

[d] – balsīgais troksnenis

[r] – ’skanenis’.’]

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Vienzilbes vārds.



gudr– – sakne, vārda celms

-sgalotne




gudrais




gudrs patstāvīgs vārds, lokāms vārds, īpašības vārds, kādības īpašības vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pamata pakāpe, nenoteiktā galotne

 

NENOTEIKTĀ GALOTNE

 

Vīriešu dzimte

Sieviešu dzimte

 

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

N.

gudr-s

gudr-i

gudr-a

gudr-as

Ģ.

gudr-a

gudr-u

gudr-as

gudr-u

D.

gudr-am

gudr-iem

gudr-ai

gudr-ām

A.

gudr-u

gudr-us

gudr-u

gudr-as

I.

ar gudr-u

ar gudr-iem

ar gudr-u

ar gudr-ām

L.

gudr-ā

gudr-os

gudr-ā

gudr-ās

V.

 

NOTEIKTĀ GALOTNE

 

Vīriešu dzimte

Sieviešu dzimte

 

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

N.

gudr-ais

gudr-ie

gudr-ā

gudr-ās

Ģ.

gudr-ā

gudr-o

gudr-ās

gudr-o

D.

gudr-ajam

gudr-ajiem

gudr-ajai

gudr-ajām

A.

gudr-o

gudr-os

gudr-o

gudr-ās

I.

ar gudr-o

ar gudr-ajiem

ar gudr-o

ar gudr-ajām

L.

gudr-ajā

gudr-ajos

gudr-ajā

gudr-ajās

V.

gudr-o!

gudr-ais!

gudr-ie!

gudr-o!

gudr-ā!

gudr-ās!

 

PAKĀPES

 

Pamata pakāpe

Pārākā pakāpe

Vispārākā pakāpe

Vīriešu

dzimte

gudr-s

gudr-ais

gudr-āk-s

gudr-āk-ais

vis-gudr-āk-ais

pats gudr-āk-ais

gudr-āk-ais

Sieviešu dzimte

gudr-a

gudr-ā

gudr-āk-a

gudr-āk-ā

vis-gudr-āk-ā

pati gudr-āk-ā

gudr-āk-ā


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsGudrs zina, kā pārliecināt pārējos.

2) izteicēja daļa – Kas ir gudrs, tam visi ceļi vaļā.

3) galvenais loceklisDzīves gudrs.

4) apzīmētājsGudra galva ir zelta vērta.



gudra atbilde, gudrs ārsts, gudrs bērns, gudrs cilvēks, gudra doma, gudri dzīvnieki, gudra izvēle, gudrs padoms, gudrs skatiens, gudrs skolotājs, gudri vecāki 

 

īpaši gudrs, ļoti gudrs, pārāk gudrs



gudrs

1. Tāds (cilvēks), kam ir labi attīstīta domāšana, plašas zināšanas un pieredze; tāds, kas viegli uztver, saprot, iegaumē.

Gudrs skolotājs, karavadonis, ārsts. Gudra skolniece, mācekle.

2. Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības; tāds, kas liecina par attīstītu domāšanu, plašām zināšanām un pieredzi.

Gudras acis. Gudra seja. Gudrs padoms. Pieņemt gudru lēmumu. Gudra rīcība, atbilde.

3. Bagāts domām, atziņām, saturīgs.

Gudra grāmata, lekcija.

4. Tāds (dzīvnieks), kam ir augsti attīstīta smadzeņu darbība; arī labi apmācīts; tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.

Gudrs suns, zirgs. 

5. Attapīgs, izveicīgs, arī viltīgs.

Ar gudru ziņu ar noteiktu nolūku, aprēķinu.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 328]


gudrs, -ais; s. -a, -ā 

1. Tāds (cilvēks), kam raksturīgas plašas zināšanas, labi attīstīta domāšana, bagātīga pieredze.

Vienkāršais cilvēks – visu darbu darītājs – pazīst dabas norises un parādības, darba procesus, pazīst cilvēkus, viņu dzīves daudzveidīgos sakarus un attiecības. Tāds cilvēks ir gudrs. J. A. Jansons 1, 51.

Bataljona komandieris – lielisks vīrs .. Un gudrs – lai kādu jautājumu viņam uzprasi, visu atbildēs, izlasījis veselu bibliotēku. Bērce 1, 222.

// Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.

Gudrs skatiens. Gudra seja.

Kārkls sastapa viņu, laipni pasmaidīdams. „Nu, izrunājāties?” tūliņ nojautāja, gudrās acis pamirkšķinādams. Upīts XI, 264.

.. kad viņš noņem cepuri, tad var redzēt, ka piere viņam augsta un gudra. Jaunsudrabiņš III, 243.

// Tāds (cilvēks), kas labi uztver, saprot, iegaumē. Vērīgs, apdāvināts.

Gudrs skolēns. Gudrs māceklis.

Māmiņa bija lepna par mums, stāstīja, cik mēs nopietni, gudri un saprātīgi bērni. Indrāne 1, 270.

// Tāds (dzīvnieks), kam ir augsti attīstīta smadzeņu darbība; tāds (dzīvnieks), kas ir apmācīts un labi kalpo cilvēkam.

Virtuvē klusi smilkstēja suns. Gudri dzīvnieki instinktīvi jūt negaisus cilvēku attiecībās, un tad viņiem ir kaut kā žēl. Saulītis 12, 141.

Jā, Minka bija gudrs, gandrīz kā cilvēks. Vakaros, kad tēvam vajadzēja braukt malā no selgas, viņš tecēja Vanadziņam līdzi uz liedagu un sagaidīja zvejniekus. Lācis 15, 15.

// pārnTāds, kas veic sarežģītas darbības (par, parasti automātisku, mašīnu, ierīci).

Prāts kļuvis miljonreiz stiprāks par rokām, gudrās mašīnas palīdz radīt celtnes, jūras un Visuma kuģus. Brīdaka 2, 186.

2. Tāds, kas liecina par attīstītu prātu, plašām zināšanām, bagātīgu pieredzi. Saprātīgs.

Gudra doma. Gudrs lēmums.

Mīlestība uz bērnu ir audzināšanas pamats, bet tai jābūt gudrai, saprātīgai, tādai, kas veido bērnu vispusīgi .. Mājturība 45.

// Domām, atziņām, idejām bagāts. Saturīgs.

Gudra grāmata. Gudra lekcija.

Gudrā tautas paruna „Darbs dara meistaru”, par rakstnieka daiļradi runājot, ir vairāk nekā vietā. Literatūra un Māksla 57, 11, 1.

3. Tāds, kas, veikli orientējoties dažādos apstākļos, prot tos izmantot savā labā. Arī viltīgs.

Pēteris – tas bija gudrs. Izmācījās par drēbnieku un apprecēja bagātu sievu. Ķempe 9, 16.

// Apdomīgs.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


gudrs, -a gudrys, gudra; būt gudrākam par visiem fraz. (iron.) – gudrētīs; viņš vienmēr gudrāks par visiem – jys vysod (сīš) gudrejās
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]


gudrs, -a. 1. Tāds (cilvēks), kam ir plašas zināšanas, pieredze, attīstīta domāšana. tas dakteris ¥suõt bri¡smîgi gudris. // Tāds (dzīvnieks), kam ir augsti attīstīta smadzeņu darbība; tāds (dzīvnieks), kas ir apmācīts, labi kalpo cilvēkam. viņài bi bri¡smîgi gudris sùnc. tiklĩdz mùsu vista pãgãja uõtrã pus¡, tâ rêja.

2. Tāds, kas prot ko izmantot savā labā; viltīgs, izmanīgs. pa tâdu a saka – gudris, kas tâ mâk ìeraût, kas mâk tâ visâdi šeptêt.

3. Tāds, kas nav lietojis alkoholiskus dzērienus; tāds, kas nav iereibis. ka pãdzerâs, ta daũza traũkus, gudris tak traũkus nedaũzîtu.

4. Tāds, kam nav psihisku traucējumu; tāds, kas ir psihiski vesels. pãrâk gudris jàu nu vìņč nàu, bet gluži dùmš a nàu. 
[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe I 1977 : 370–371]

gu:dys (arī gudys). 1. Tāds, kas nav lietojis alkoholiskus dzērienus; tāds, kas nav iereibis. kad gu:dys, tad viuč i laps ci`veks, bet, kad iêdzêrs, tad mekle kašķ.

udrā prâtā – stāvoklī, kad nav lietoti alkoholiski dzērieni. gudra prâta viuč nuôž¥lo, kuô dz¥ruma izdariš.

2. Tāds, kam nav psihisku traucējumu; tāds, kas ir psihiski vesels. vaî taz b¥nc bûs maz gu:dys peîc tik trak slimošap.
[Sagatavots pēc: Ādamsons, Kagaine A–M 2000 : 229]  


gudrs – prātīgs, saprātīgs, vieds, apdāvināts, spējīgs, gaišu galvu (prātu), sirdsgudrs
[Sagatavots pēc: LVSV 2002 : 132]


gudrs – dumjš


Gudra (arī gaiša) galvaattīstīts, vērīgs prāts, arī spēja ātri uztvert, saprast, iegaumēt. Cilvēks, kam ir šāds prāts, spēja.

 

Ar gudru ziņu prātīgi apsverot, apdomājot.

 

(Ne)tiek (arī (ne)var tikt) gudrssaka, ja kāds (ne)spēj saprast, noskaidrot (ko).

 

Cik (arī tik) gudri atnācām (arī bijām), tik gudri aizgājām (arī palikām) saka, ja, kur ieradušies, ko noklausījušies u. tml., nekā jauna, noderīga neuzzina, nenoskaidro.

 

Rīts gudrāks par vakaru saka, ja ko nevar vai negrib izlemt, izdarīt tūlīt.

 

Būt vienādi (arī vienlīdz) gudriemvienādi orientēties kādā jautājumā.

 

Runāt visi ir gudrisaka, ja citi dod tikai padomus.

 

Tagad (arī pēc tam) visi ir gudri saka, ja labi padomi, vērtīgas atziņas tiek izteiktas par vēlu.

 

(Būt) gudrā prātā sar. – būt spējīgam apzināti domāt, rīkoties.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


Viltīgs (arī gudrs) kā čūska – ļoti viltīgs, gudrs. [Sagatavots pēc: LFV 2000 : 199]


PriekšvārdsGudrīte.

 

UzvārdiGudrais, Gudrā; Gudrītis, Gudrīte; Gudriķis, Gudriķe.


VietvārdiGrudrāji, viensētas; Gudreļi, viensēta; Gudriķi, viensētas.

 

ErgonīmiGudrs, vēl gudrāks, LTV1 spēle skolu jauniešiem; gudriem.lv, portāls; Gudrais makšķernieks, veikals Rīgā; gudragalva.lv, interneta veikals.


gudrs, mantots vārds; lš. gudrùs ‘gudrs, atjautīgs’. Tās pašas cilmes kā gūt. Blakus gūt ir bijusi forma ar īsu saknes patskani *gust (<*gud-ti; lš. gùsti, tag. gundù ‘pierast, pieradināties; iemācīties, iemanīties’ laikam no ‘būt saķertam, satvertam un pierast’; gùdinti ‘pieradināt, ieradināt’). Sal. la. gūstīt ‘tvarstīt, ķerstīt’. No verba *gust adj. gudrs <*gudras.

Vārda senākā nozīme varēja būt ‘saķerts, satverts’ → ‘tāds, kas pēc saķeršanas ir pieradināts un apmācīts’ (sākotnēji par suni vai citu dzīvnieku). Vai arī: ‘tāds, kas gūst, tver’ → ‘veikls, attapīgs’→ ‘gudrs’. G. Elgers 17. gs. kā vārda gudrs sinonīmu min modrs.

Pēc cita uzskata (Mažulis) gudrs no b-sl. *g*u- : *gE– ‘liekties’; sākotnēji gudrs bijis ‘lokans, pieliecies pie kā’.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 322]


angļu – wise; clever; intelligent; smart

baltkrievu – мудры; разумны 

čigānu – godžvaro

grieķu – σοφός

igauņu – tark

itāļu – intelligente; saggio

krievu – умный; мудрый

latīņu – sapiens

lietuviešu – išmintingas; protingas; sumanus

lībiešu – kovāl

poļu – mądry

somu – vüsas

ukraiņu – розумний

vācu – klug

zviedru – klok; klyftig; vis



Gudrs kā podnieka suns.

 

Esi gudrs kā čūska, tikai nelien uz vēdera.

 

Tik gudrs kā Rīga.

 

Gudrs kā liels cilvēks.

 

Ko nu tas – tas jau gudrs kā jūra!

 

Gudrs kā cūka.

 

Gudrs kā mācītāja sivēns.

 

Tik gudrs kā pagasta vecākais.

 

Gudrs kā velns.

 

Gudrs kā kaimiņu āzis.

 

Gudrs kā zirgs.

 

Tu gudrs kā lapsa.

 

Gudrs kā Salamans.

 

Gudra kā skudra.

 

Vieglāki gudram būt priekš cita nekā pašam priekš sevis.

 

Priekš citiem gudrs, priekš paša dumjāks par teļu.

 

Gudrs izmācās no citu nelaimes, muļķis i pats no savas netiek gudrs.

 

Tik gudrs, kā kad dzirdētu vēzi šķaudām.

 

Labāk ar gudru paspēlēt, nekā ar glupu vinnēt.

 

Gudrs kā Skudru Juris: pārdod zirgu, nopērk maizi.

 

Gudrs, gudrs, da na da golam!

 

Gudram gudrs padoms.

 

Gudram gudra valoda.

 

Gudram gudra nelaime.

 

Esi gudrs kā čūska, bet bez viltus kā balodis.

 

Gudrs atzīst, ka viņš ļoti maz zin.

 

Gudrs gudram ceļu rāda, dievs parāda nabagam.

 

Gudram met ar aci, muļķam dod par aci.

 

Gudrs vanags paslēpj nagus.

 

Gudrs kā liels cilvēks.

 

Gudrs gudra galā.

 

Kas gudrs, tas nelielās.

 

Es vairāk gudrs, nekā tu vecs.

 

Ar gudru prātu visu var izdarīt.

 

Gudrs skatās ar acīm, muļķis čamda ar pirkstiem.

 

Neviens gudrs nav piedzimis.

 

Gudrs padoms visur der.

 

Gudrs gudru nesaprot.

 

Kas gudrs, tam nāk.

 

Desmit gudru nevar vienam muļķim atbildēt.

 

Gudrs un izmanīgs pašaujas pagultē.

 

Runā par septiņiem gudriem.

 

Tas ir gudrs, kas no katra kaut ko mācās.

 

Ne visi ir gudri.

 

Gudrs ar bagātu neies tiesā.

 

Jo gudrāks ir, jo gudrāks grib palikt.

 

Gudram pieder pasaule.

 

Kas gudrs, otram ceļu neprasīs.

 

Gudrāks par gudru.

 

Ne tas ir gudrs, kas sevi par gudru sauc, bet tas ir gudrs, kas to dzīvē pierāda.

 

Gudram padoma netrūkst.

 

Gudra kā čūska bez viltus.

 

Lūk, cik gudrs, – pēc putna dzenas.

 

Lai laiks mūs skolo, bet nevis pārmāca; lai vajadzība dara mūs dzīves gudrus, bet nevis lai nospiež. [Reinis Kaudzīte]

 

Kas tikai mācās, top muļķis; kas mācās un strādā, top gudris. [Rainis]


Kas izdaroties (dabīgu vajadzību izpildot) galvu groza jeb kustina, tas ir gudrs.


Sak’ māmiņu gudr’ esam,   

Te māmiņas gudrībiņa:

Pate savas vieglas dienas

Ieceļ tautu kamanās. [LD 17912-4]

 

Ai, māsiņa tautu meita,

Klausi manu padomiņu:

Gudru prātu, gudru prātu

Valdi savu valodiņu. [LD 26097-0]

 

Sak’ māmiņu gudru sievu,

Kas māmiņu gudru deva:

Izauklejse, izlolojse,

Dod tautām niecināt. [LD 7250-11]

 

Palīdz, Dieviņ, tai mātei,

Kas pakāra šūpolīti,

Kas pakāra šūpolīti,

Gudru vīru audzināt.

Gudru vīru, gudru vīru,

Gudru vīru daudz vajag!

Kariet, mātes, šūpolīšus,

Audzināti gudrus vīrus. [LD 1732-0]

 

Kur, puisīti, tu būt’ ņēmis

Savu gudru padomiņu,

Ja nebūtu māmuļiņa

Tevi gudru audzējusi? [LD 3193-1]

 

Kur, bērniņi, jūs iesiet,

Bez vecāku palikuši?

Kur ņemsiet gudru vārdu,

Labu gudru padomiņu? [LD 4725-0]

 

Es piedzimu bez naudiņas,

Bez gudrā padomiņa.

Dieviņš man naudu deva,

Laima gudru padomiņu.[LD 1222-0]

 

Kas redzēja elkšņam ziedus,

Eglei zaļas atvasītes?

Kas dzird gudru valodiņu

Staltam tēva dēliņam? [LD 11922-0]

 

Taujā, māte, gudru vīru,

Netaujā rudzu klēts;

Daža laba rudzu klēts

Gudra vīra galviņā. [LD 12373-0]

 

Stārastiņ bāleniņ,

Tavu gudru padomiņu:

Kas kundziņa grāmatā,

Tas tavā galviņā. [LD 31498-0]

 

Šūn, māmiņa, man krekliņu

Deviņām vīlītēm;

Devītā vīlītē

Ieliec gudru padomiņu. [LD 1341-1]

 

Sēju rudzus, sēju miežus,

Ņemšu sievu šoruden.

Kad paauga rudzi, mieži,

Nezināju, kādu jemt;

Vaj jemt gudru sērdienīti,

Vaj bagātu mātes meitu.

Jemš’ bagātu netikušu,

Grūts mūžiņš dzīvojoti;

Jemšu gudru sērdienīti,

Būs man gudra līgaviņa. [LD 11444-0]

 

Atrauj jods stundas draugu,

Kad man nava mūža drauga,

Kad man nava mūža drauga,

Kas dod gudru padomiņu. [LD 9362-0]

 

Kungi mani tāļu sūta

Tāļajā zemītē,

Zināj’ mani pašu gudru,

Redz barotu kumeliņu. [LD 31726-7]

 

Lūko mani, tautu dēls,

Tu lūkoji, es lūkoju:

Tu lūkoji darbu manu,

Es tav’ gudru padomiņu. [LD 10210-0]

 

Ai, tautieti, tēva dēls,

Turi gudru padomiņu!

Es tavā padomā

Kā zīlīte vaiņagā. [LD 22879-0]

 

Māci mani, māmuliņ,

Visādam darbiņam;

Izmācījse darbiņam,

Māci gudru padomiņu. [LD 6676-0]

 

Rijeniek bāleliņ,

Turi gudru padomiņ’:

Saslaucījis puteklīšus,

Saber kunga saujiņā. [LD 31606-0]

 

Ozolam bieza miza,

Lēni lapas darināja;

Es izaugu bez māmiņas,

Gudru ņēmu padomiņu. [LD 4756-0]

 

Ko, bērniņi, darīsim,

Sērdienīši palikuši?

Kas nu cels mās rītos,

Kas dos gudru padomiņu?

Celsimies paši agri,

Dievs dos gudru padomiņu. [LD 4721-0]

 

Pie kājiņas noraudzīju

Tautu dēla padomiņu:

Kas kājiņas glīti āva,

Tas tur’ gudru padomiņu. [LD 21623-0]

 

Maza, maza man galviņa,

Pilna gudru padomiņu:

Es tautām atsacīju

Pa vienami vārdiņam. [LD 15169-0]

 

Dievs man deva labus linus,

Linim labas pakuliņas;

Dievs man deva labu vīru,

Vīram gudru padomiņu. [LD 28331-2]

 

Kādēļ mani kungi sauca,

Kādēļ raksta grāmatiņu?

Zina mani gudru vīru,

Stallī bēru kumeliņu. [LD 31726-3]


Arājs pievar zvērus

Tas bijis vecu vecos laikos, kad ļaudis tikko iemācījušies art zemi. Reiz viens arājs aizgājis art. Nezin no kurienes ieradušies vilks, zaķis un dundurs un brīnās: kas tas tāds par ērmu atnācis uz pasaules? Tāds savāds rīks un pie tam vēl zemi ārda! Gan mēs viņam parādīsim! – tā spriež visi trīs lielībnieki. Visi trīs ilgi spriež un gudro: kā pieveikt to milzi, kas tur tādus neredzētus darbus dara? Gudro un gudro, līdz beidzot vilks teicis:

„Es gan zinu gudru padomu: kā saskriešos, tā vīram krūtīs iekšā, un zemē būs!”

Sacīts – darīts. Vilks kā saskrienas un lēcis, tā vīrs paķēris ar vienu roku vilkam aiz astes un nosviedis zemē. Vilks kaukdams atskrējis, ko kājas nes, atpakaļ meža malā. Gudrojuši atkal. Tagad bijusi kārta zaķim. Šis sadūšojies un teicis:

Lai nu vilks, ko vilks, bet es gan zinu gudru padomu: es tāds viegliņš, ieskriešos, salēkšos un krūtīs iekšā, un zemē viņš būs!”

Sacīts – darīts. Bet, kā lēcis, tā arājs saķēris zaķi aiz pakaļkājām un nosviedis zemē. Zaķis klibodams atskrējis meža malā. Gudrojuši atkal. Neko darīt – šoreiz jāiet dunduram. Dundurs bargi jo bargi iedūcies un teicis:

„Ko nu zaķis, tāds auša, bet es gan zinu gudru padomu: es kā skriešu, tā taisni acī iekšā, un vīrs zemē būs!”

Sacīts – darīts. Dundurs iedūcies un drāzies arājam virsū. Arājs saķēris to aiz spārniem, paskatījies, paņēmis smilgu un iespraudis to dunduram. Tā dundurs ar visu smilgu atgriezies pie saviem draugiem. Visi trīs uzvarēti kaunīgi gājuši prom.

Tā iet visiem, kas lielās ar savu spēku un gudrību.
[LTP 1989 : 17–18]

 

Siena zaglis

Vienam tēvam bija trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Reiz šie visi mežmalā pļauj sienu. Bet, cik pa dienu nopļauj, viss pa nakti pagalam. Tavus brīnumus! ies šie vaktēt to zagli. Vispirms iet vecākais gudrais dēls – nekā. Nākošo nakti iet otrs gudrais dēls – nekā. Bet trešo nakti iet muļķis vaktēt. Pieber vienu kuli pupu un otru kuli akmeņu – un aiziet. Aizgājis, sakūris lielu uguni, sildās, ber ugunī pupas, taukšķē un ēd.

Labi. Uzreiz, skaties: nāk no meža ārā velns. Velns lielum lielais, ar lielum lieliem ragiem. Paņem visu sienu klēpī un aiznes prom. Muļķis ēd tikai pupas. Pēc laiciņa nāk velns atpakaļ.

„Ko tu te dari!” – tā tas velns.

„Pupas ēdu,” atsaka muļķis un ēd tālāk.

Velnam iegribas arī pupu, un šis nu prasa. Par ko tad ne, muļķis iedod arī šim, bet akmeņu kuli. Velns saber ugunī un, kad nu sarkani tiek, vadzi, grābj sauju un iemet arī mutē. Skāba seja gan uzreiz, bet velnam velna daba: vai nu muļķim rādīsi, kāda nelaime? Grauž, grauž, kamēr visi zobi ārā. Saskaities iegājis kā vējš mežā un no šā laika negājis ne traks vairs siena zagt. Bet tēvs muļķa dēlu uzslavējis – nu tas gudrais.
[LTP 1989 : 60–61]

 

Gudrā meita

Reiz dzīvoja vīrs ar sievu. Tiem bijusi gudra meita. Un tā vienu dienu istabā audusi. Te ienācis kāds tiesas kungs, vaicādams, kur esot tēvs ar māti.

Kur tēvs? Tēvs aizgāja zaķus šaut: kuru nošaus, to atstās mežā; kurš paliks dzīvs, to pārnesīs mājā. Un māte atkal aizgāja tur raudāt, kur pērn bija dziedāt.

„Bet kur tad brālis?” tiesas kungs vēl vaicājis.

Brālis! Brālis aizgāja uz lauka sev skādi darīt.”

Tiesas kungs klausījies, klausījies nevarējis saprast, ko viņa tur savārās, un gribējis projām iet, bet meita nelaidusi, lai vēl brītiņu pakavējoties, tad došot ēst augļus un neaugļus.

Tagad tiesas kungs vēl vairāk apmulsis. Augļus un neaugļus! Kas tie esot augļi, neaugļi, lai tūliņ stāstot!

Ta tad muļķis!” meita smējusies. „Āre, te ir maize, piens nu, vai tie nav augļi? Te atkal būs gaļa – nu, vai gaļa nav neaugļi?”

Tēvs! Tēvs aizgāja utis kaut: kuru nokaus, atstās mežā; kura paliks dzīva, to pārnesīs atpakaļ mājā. Māte atkal aizgāja pie savas māsas, tai pērn bija kāzas, tad mana māte kāzās dziedāja, bet tagad tur ir bēres, nu aizgāja raudāt. Un brālis sēj pie lielceļa zirņus. Kad tie izaugs, garāmgājēji raus pākstis – būs skāde.”

To dzirdot, kungam brīnum iepatikusies tik attapīga un gudra meita. Viņš tūliņ aizvedis meitu uz savu pili par sievu un dzīvojis labi jo labi.

Bet reiz pie tiesas kunga atnākuši divi vīri, lai izspriežot tiesu kumeļa dēļ! Vienam līdz šim piederējuši rati, otram ķēve, bet kam nu tas kumeļš: vai tam, kam tie rati, jeb tam, kam tā ķēve? Tiesas kungs izdomājies vienādi, otrādi nemaz sagudrot, kuram kumeļu piespriest, kuram ne. Beidzot atminējies savu gudro sievu, gājis pie tās pēc padoma. Sieva atteikusi:

Tas jau pavisam viegli izspriest. Uzvediet tos ratus un ķēvi kalnā! Tad izjūdziet ķēvi un laidiet ratus no kalna zemē. Ja kumeļš skries ratiem pakaļ, tad viņš pieder pie tiem ratiem un ne pie tās ķēves; bet, ja viņš skries ķēvei pakaļ, tad nekā darīt tad viņš ir ķēves kumeļš un pieder tam kam tā ķēve piederējusi.”

Labi, laiduši ratus zemē kumeļš nemaz nepaskatās; laiduši ķēvi kumeļš pēdu no pēdas līdz. Nu labi, šie paliek ar mieru. Bet kas ir drīzā laikā izpaužas ļaudīs valodas: tiesas kunga sieva esot gudrāka un labāki izspriežot nekā viņš pats.

Ā! Tas šim, lielam vīram, tā kā par kaunu: sieva gudrāka. Viņš gandrīz tikpat kā nekas, tas neiet. Ko nu darīs? Sadomās: vedīs labāk tik gudru sievu atpakaļ pie tēva, pie mātes.

Labi, lai vedot arī! Viņai tas esot gluži viena alga. Un nu vienu dienu raus karieti laukā, jūgs zirgus un sūtīs projām. Bet atšķirties taču tā nu arī nevar bez neviena malka, jāiedzer kāda lāsīte. Nu dzer, dzer – vienu malku, otru, trešu, bet šī vēl nemaz atšķirties: lai uz tām bēdām vēl uzšaujot! Tā nu šauj, šauj – kas ir: šis sāks, vadzi, iereibt, un nu pats vairs nezina, kas nu par dienu ir, kas nav. Bet ko mana sieva darīs? Tā, kad nu redz šo tādu, neatstās vis vairs vienu, cels blakus karietē un vedīs līdz. Aizved pie tēva; tēvam, kā jau nabaga vīram, tik daudz gultu nav, kur šo īpaši guldināt. Sadomā ko citu darīs klās turpat uz cieta beņķa, lai guļ kā varēdams. Šis guļ, guļ uz vienu reizi izgulējis dzērumu un tā tūliņ: kā viņš te atticis, kas viņu te ņēmis līdz?

„Es ņēmu!” sieva atteikusi. „Tu taču pats vakar sacīji: ņem visu, kas tev pieder, un brauc pie tēva! Es tad paņēmu arī, kas man pieder, vispirms tevi, tad citas lietas un braucu šurp.”

Kungs, to dzirdēdams, sācis smieties, un tā visas dusmas kur palikušas, kur ne –, aizbraukuši atkal abi uz pili atpakaļ un, ja nav miruši, tad laikam dzīvo vēl šodien laimīgi.
[
http://www.pasakas.net/]

 

Kas gudrs, tam padoms. [LTP 1989 : 237–240]


Ko ceplītis stāsta

Žagata, mēlnese, bij apsūdzējusi sīli. Veduši uz karātavām nabadziņu. Ceplītis gājis sīlim pakaļ un vienā gabalā žēlojies: „Sīli kārs, sīli kārs!”

Te piegadījies tiesasvīrs; tas teicis: „Ko tu, ceplīti, velti žēlojies? Ne sīli kārs, nekā! Vai nu traki! Vienas bābas žagatas dēļ gudru vīru kārs! Kas nu žagatu nepazīst? Tā jau tik tāda netikle ir: skraida Vidzemes puišiem līdz. Dzīsim to raganu Vidzemē atpakaļ, bet sīli laidīsim, lai izbraucas pa Vāczemi!” Un tā sīlis paticis vaļām un visu ziemu izsērsies Vāczemē, bet žagata netikusi.

Ceplītis vēl šodien stāsta, kā toreiz atgadījies, dziedādams: „Sīli kārs, sīli kārs!”
[LTT 1991 : 427]

 

Cilvēkiem uznāca lieli ūdensplūdi. Viņi nezināja vairs, kur glābties. Kāpa uz jumtiem, koku virsotnēs, augstos kalnos, viss par velti. Ūdens kā apreibis dzinās pakaļ un slīcināja. Cilvēki domāja: kur gan Dievs būs palicis, ka neglābj viņus no ūdens. Un Dievs ar saviem eņģeļiem grauza riekstus. Te viens eņģelītis iesaucās: „Cilvēki slīkst!” Dievs veras, ka ūdens pārplūdis pār visiem augstiem kalniem, cilvēki apslīkuši. Palicis tik viens vīrietis koka virsotnē. Dievs mudri nosvieda viņam lielo rieksta čaulu. Cilvēks iekāpa čaulā un ilgi peldēja pa ūdens virsu. Čaulā bija palicis puskodola. Ar to viņš barojās. Čaula nesa, nesa viņu pa ūdens virsu, atnesa uz liela klajuma. Pa to klajumu tecēja liela upe, pa upes krastiem auga kupli koki, zaļoja labība, bet nebija neviena cilvēka, visi bija apslīkuši. Čaula iepeldēja upē. Cilvēks izkāpa no čaulas, pavērās visapkārt un lūdza, ka Dievs atdotu viņam šo zemi.

Un Dievs viņam sacīja: „Šitā zeme ir tukša. Ko tu viens te darīsi?” Tad cilvēks lūdza, ka Dievs dotu viņam draugus. Dievs pasacīja: „Kad tev nepatīk dzīvot vienam, meklē pats sev draugu. Meža vidū ir veca sieksta. Cik reizes pārlīdīsi pār to siekstu, tik tev būs dēlu un meitu.”

Cilvēks paklausīja, gāja uz mežu, uzmeklēja veco siekstu un sāka caur viņu ložņāt. Kā pārlien, tā skaists pārītis nostājas pret viņu, kā pārlien, tā pārītis. Tā viņš līda daudz reižu. Beigās Dievs viņam sacīja: „Gana!” Un cilvēks vairs nelīda. Pavēries uz jauniem pāriem, viņš domāja: „Redz’, cik drīzi un lēti dabūju sev līdzcilvēkus! Gan tas Dievs ir gudrs padomu devējs.” Un Dievam par godu visus jaunos nosauca par lēšu cilti.

No tām lēšu ciltīm ceļas tagadējie leiši un latvieši.
[http://pasakas.lfk.lv/]


Uz Odesu atbraucis cirks.

Starp numuriem cirka direktors uz skatuves stāsta par ziloņiem:

– Zilonis – tas ir neparasti gudrs un stiprs dzīvnieks. Piemēram, Indijā katrs zilonis strādā 20 cilvēku vietā! 

Pēkšņi atskan Rabinoviča balss:

– Un, jūsuprāt, tas būtu no lielas gudrības?!

 

Sludinājums.

Pazudis ļoti gudrs vilku sugas suns.

Reksi, ja lasi šo sludinājumu, lūdzu, piezvani uz mājām, mēs uztraucamies!

 

Tēvs audzina dēlu:

– Iegaumē, dēliņ, gudrs cilvēks par visu šaubās. Tikai muļķi ir par visu pārliecināti.

– Vai esi par to pārliecināts? 

– Pilnīgi!

 

Čigāns gribējis pārdot zirgu, kas bijis jau tik nestiprs, ka nevarējis pat nostāvēt. Čigāns zirgu atstutējis pret sētu, tomēr zirgs stāvējis galvu nolaidis. Kad pircējs teicis: „Nu, tavs zirgs jau pavisam nodzīts!”, čigāns atbildējis: „Ko nu, saimniek, viņš jau ir gudrs lops. Viņš jau domā vienā domāšanā!”



Sēnes

 

Pasaki man, mīļais draugs,

sakiet, gudrie prāti, –

kāpēc manā mežā aug

tikai sēņu kāti?

 

Vai tad tiešām nestu es

tik daudz slavas iekšā,

ka sāk noņemt cepures

sēnes manā priekšā?

 

Jā! Līdz pusdienlaikam tu

gaiņā miega mušas –

sēnes tādu guļavu

vēl nav redzējušas. [Vācietis 1988 : 58]

 


Viszinis

 

Viņš visu zin un visu prot,

Kā izpētīt, tā novērot.

Viņš zin, kur kaķim bērni paliek,

Kad vectēvs viņus maisā saliek,

Un izpētīt var lietas labā,

Kur vista perē brīvā dabā.

[..]

Bet to viņš nezin pasacīt,

Kas skolā jāzina būs rīt.

Un, aizgājis no rīta skolā,

Viņš sēž pavisam maziņš solā,

Un tas ir ļoti bēdīgs skats:

Viņš raksta gada vietā „gac”

Un sēž un nevar gudrs tikt,

Kur kāsīti, kur švīku likt.

[..] [Kronenbergs 1985 : 33 –35]


Kristaps Freimanis tika ieskatīts par gudru cilvēku un par lielu grāmatnieku, jo viņam bij plaša bibliotēka. Skolotāja vietā viņš tomēr negribēja palikt, jo jutās ar krūtīm ne visai spēcīgs un interesējās arī par zemkopību. Tēvs viņam jau bij nopircis lielākas mājas Aurumuižas pagastā, Martlaukus jeb Mercfeldus, kā viņas toreiz sauca. Arī tas bij šoreiz ieradies ciemā pie tēva.

Es uz viņu noskatījos, un man viņš visvairāk imponēja tāpēc, ka viņam bij kupla, brūna bārda, jo vīri ar bārdām man toreiz iedvesa arvien bijību un cienību, it kā tie būtu gudrāki par citiem. Bez šīs gudrības bārdas viņam tiešām bij gudras, dzīvas acis ar caururbjošiem skatiem, un pie tam viņš smēķēja cigārus ar tik saldu dūmu, ka es gluži apreibu. [Aspazija 1968 : 159]

 

Savā bērna prātā viņa [Annele] iedomājās, it kā viss tas, ko redz, jūt un zina, ir kā kāda liela kukaiņa taustekļi, bet pats tas kukainis paliek neredzams un nezināms. Kas tu esi, kas tu esi, tu? Bet nekas neatsaucās. Nu ja. Tā jau gan arī bij tik tāda līdzība ar to kukaini. Bet kas zināja vairāk? Varbūt varavīksna, kas vienā mirklī uzcirta savu burvju tiltu mākoņgrēdās, varbūt vējš, kas izjauca un izārdīja pasaules bildi un sakārtoja to atkal par jaunu, varbūt dzērves, kas tik greizsirdīgi sargāja savu valstību no cilvēku acīm. Visu, ko Annele redzēja un neizprata, viņa domāja esam gudrāku par cilvēku. [Brigadere 1993 : 227–228]


DŽIGS (nostājas viņam priekšā un atsedz zem mēteļa stūra paslēpto galvaskausu). Labvakar, Viljam!

ŠEKSPĪRS. Kas tas?

DŽIGS. Kāds, kas reiz saucies cilvēks, bet patiesībā bijis suns un mierīgi ļāvis nogriezt savu augstdzimušo galvu: grāfs Esekss, viņa augstība, pats savas personas augšējā daļā.

ŠEKSPĪRS. Grāfa Eseksa galvaskauss! … Kas to varēja domāt, ka mēs vēlreiz satiksimies … un tā satiksimies? … (Paņem galvaskausu.) Vai atceries, ākst, tās divas lielās un skaistās acis, kas mirdzēja šais dobumos? Un šeit atradās mēle, kas runājusi tik daudz gudru un asprātīgu vārdu … Toreiz mēs teicām: viņa augstība grāfs Esekss, bet tagad sakām: galvaskauss. Kā tas iespējams? Kur tagad ir grāfs Esekss?

[..]

ŠEKSPĪRS. Ko dzirdu, Henriet? Tik kvēli vārdi

tev lūpās deg, kas tikai klusēt prata

un kautri pasmaidīt, kad apkārt klauni

rēc savas rupjības. Un tagad, lūk,

tu savā mīlestībā klaji atzīsties!

Kas ir tavs domu dievs, tavs mīļākais?

Vai viņš ir skaists, vai gudrs un slavens? Saki!

KENDELS. Jā, slavens, gudrs un skaists!

ŠEKSPĪRS. Teic viņa vārdu!

KENDELS. Nē! [Zīverts 1996 : 84; 96]

 

MAIJA. Ej nu pieskati zirgus! Kā būs bijuši auzās, tā tev trīs dienas vairs ēst nedos.

VARIS. Par ko man siksna? Sajozīšu vēderu, būs miers.

MAIJA. Kam tu saspītēsi? Tu spītē darbam. Vai darbs vainīgs?

VARIS. Par ko es nevaru spītēt? Vai darbs man brālis?

MAIJA. Nu ja, ka brālis. Vēl vairāk kā brālis. Viņš jau tev atdod visu. Pats tev ieliekas rokās. Viņš jau tikai gribas būt darāms. Un tad viņš tev ar spēku pielej dzīslas. Ar prieku pielej sirdi. Ar veiksmi locekļus. Ar gudrību prātu. Jo viņš jau gudrāks par gudru. Tik pats sevi padarīt nevar. Viņš ir kā ap’burts’, [ō], [uo]. ‘]. Atburt sevi nevar. Tas jādara cilvēkam. [Brigadere 1956 : 121]

 

AKMENTIŅŠ. Garos gadu simteņos mūsu tēvi sakrājuši pulka spēka, kas tagad dēlus dzīvesstraumē nes uz augšu. Kam citam lai piekrīt pirmais paldies kā krietniem krājējiem?

BARONS. Bet spēks bez gudrības ir akls. Kas jūs padarīja redzīgus?

AKMENTIŅŠ. Un gudrība bez spēka ir nabadze. Kas gudros padarīja bagātus? Ne no katras tautas šie būtu dabūjuši tik lielas skolotāju algas kā no latviešiem. [Blaumanis 1983 : 330–331]



Daudz kas rāda un liecina, ka Knībis [Berta Āboliņa-Smiļģe] ir interesantāka, vērtīgāka, patstāvīgāka, gudrāka un arī apdāvinātāka, nekā viss turpmākais gadsimts viņu ieskatījis, izrēķinādams ārā no teātra skatuves. Viņa nav kā Aspazija Periklam, ne Aspazija – Rainim, ne kā Anta Klints Amtmanim-Briedītim [..], ne kā Vivjena Lī Lourensam Olivjē [..], taču Berta Āboliņa ir Eduarda Smiļģa visu mīlestību mīlestība. Turklāt abu savienībā viņa ir stiprākā. Stiprāka par Pēru Gintu, Gēsta Berlingu, Hamletu, Otello, Uldi un Edgaru, Faustu un pašu Jūliju Cēzaru. [Šneidere 2010 : 33]

 

Tomēr aktieris Smiļģis būs izredzēts runāt visaugstākās un visdziļākās domas. Lāčplēsis. Indulis. Uldis. Fausts. Aspazija. Rainis. Šillers. Ibsena „Brands” [..] Tālaika kritika ir stipra un gudra. Redzīga. Tas, ko mēs šodien, ar laika atstarpi zinām un drīkstam domāt par visspilgtāko parādību latviešu teātra vēsturē, tika pamanīts un pamatots jau toreiz. Viss kopā: impozantums un poza, temperaments un nesamērība, vienreizēja personība pati savā, vilnīgajā ārienē un iekšienē. [Šneidere 2010 : 18]



J. Tilbergs Ilustrācija A. Brigaderes grāmatai „Misiņbārdis un gudrais kalps” (1913). [Latviešu tēlotāja māksla 1986]



Latviešu tautasdziesma Aiz azara malni meži.


LTV 1 spēle skolu jauniešiem „Gudrs, vēl gudrāks”

 Sākot ar 2014. gada 10. janvāri, LTV1 piedāvā jaunu erudīcijas spēli „Gudrs, vēl gudrāks”. Tajā ir aicināti piedalīties Latvijas vispārizglītojošo skolu 6.–11. klašu skolēni.

Janvārī par gudrākā skolēna titulu sacentās 6. klases skolēni, februārī – 7. klases, martā – 8. klases, aprīlī – 9. klases, maijā – 10. klases un jūnijā – 11. klases skolēni.

Kopumā 24 piektdienu vakaros varēja pārliecināties, cik talantīgi, atjautīgi un gudri ir jaunie cilvēki. Katrā spēlē „Gudrs, vēl gudrāks” piedalījās 12 dalībnieki.

Kompetenti eksperti katrai spēlei sagatavoja jautājumus atbilstoši konkrētai vecumgrupai. Jautājumos tika ietverta mācību viela un sabiedriski aktuālas tēmas gan mūzikā un mākslā, gan vēsturē, politikā un citās jomās. Savus jautājumus spēles dalībniekiem gan atraktīvā video formātā, gan tiešraidē studijā sagatavoja arī sabiedrībā zināmi cilvēki – kultūras jomas pārstāvji, zinātnieki, sportisti, politiķi, mūziķi un citi.
[Sagatavots pēc: http://www.ltv.lv/]

 

TV 3 spēle „Vai tu esi gudrāks par piektklasnieku?”

TV 3 spēle „Vai tu esi gudrāks par piektklasnieku?” – spēle ģimenei, kurā, atbildot uz raidījuma vadītāja Māra Oltes uzdotajiem jautājumiem par skolas mācību vielu, dalībniekiem bija iespēja laimēt naudas balvu.

Raidījumā piedalījās arī 5. klases skolēni, kuri nepieciešamības gadījumā sniedza palīdzību spēlētājam. Dalībnieku uzdevums bija pareizi atbildēt uz divpadsmit jautājumiem, tā nokļūstot līdz finālam, kurā jāatbild uz papildjautājumu (pareizi atbildot varēja iegūt 15 000 eiro). Jautājumi tika uzdoti no pamatskolas (1.–5. klase) mācību grāmatām – divi jautājumi no katras klases mācību programmas.
[Sagatavots pēc: http://www.tv3.lv/]