gudrs

gudr– – sakne, vārda celms

-s – galotne

gudra atbilde, gudrs ārsts, gudrs bērns, gudrs cilvēks, gudra doma, gudri dzīvnieki, gudra izvēle, gudrs padoms, gudrs skatiens, gudrs skolotājs, gudri vecāki

īpaši gudrs, ļoti gudrs, pārāk gudrs

Gudrs kā podnieka suns.

Esi gudrs kā čūska, tikai nelien uz vēdera.

Tik gudrs kā Rīga.

Gudrs kā liels cilvēks.

Ko nu tas – tas jau gudrs kā jūra!

Gudrs kā cūka.

Gudrs kā mācītāja sivēns.

Tik gudrs kā pagasta vecākais.

Gudrs kā velns.

Gudrs kā kaimiņu āzis.

Gudrs kā zirgs.

Tu gudrs kā lapsa.

Gudrs kā Salamans.

Gudra kā skudra.

Vieglāki gudram būt priekš cita nekā pašam priekš sevis.

Priekš citiem gudrs, priekš paša dumjāks par teļu.

Gudrs izmācās no citu nelaimes, muļķis i pats no savas netiek gudrs.

Tik gudrs, kā kad dzirdētu vēzi šķaudām.

Labāk ar gudru paspēlēt, nekā ar glupu vinnēt.

Gudrs kā Skudru Juris: pārdod zirgu, nopērk maizi.

Gudrs, gudrs, da na da golam!

Gudram gudrs padoms.

Gudram gudra valoda.

Gudram gudra nelaime.

Esi gudrs kā čūska, bet bez viltus kā balodis.

Gudrs atzīst, ka viņš ļoti maz zin.

Gudrs gudram ceļu rāda, dievs parāda nabagam.

Gudram met ar aci, muļķam dod par aci.

Gudrs vanags paslēpj nagus.

Gudrs kā liels cilvēks.

Gudrs gudra galā.

Kas gudrs, tas nelielās.

Es vairāk gudrs, nekā tu vecs.

Ar gudru prātu visu var izdarīt.

Gudrs skatās ar acīm, muļķis čamda ar pirkstiem.

Neviens gudrs nav piedzimis.

Gudrs padoms visur der.

Gudrs gudru nesaprot.

Kas gudrs, tam nāk.

Desmit gudru nevar vienam muļķim atbildēt.

Gudrs un izmanīgs pašaujas pagultē.

Runā par septiņiem gudriem.

Tas ir gudrs, kas no katra kaut ko mācās.

Ne visi ir gudri.

Gudrs ar bagātu neies tiesā.

Jo gudrāks ir, jo gudrāks grib palikt.

Gudram pieder pasaule.

Kas gudrs, otram ceļu neprasīs.

Gudrāks par gudru.

Ne tas ir gudrs, kas sevi par gudru sauc, bet tas ir gudrs, kas to dzīvē pierāda.

Gudram padoma netrūkst.

Gudra kā čūska bez viltus.

Lūk, cik gudrs, – pēc putna dzenas.

Lai laiks mūs skolo, bet nevis pārmāca; lai vajadzība dara mūs dzīves gudrus, bet nevis lai nospiež. [Reinis Kaudzīte]

Kas tikai mācās, top muļķis; kas mācās un strādā, top gudris. [Rainis]

Kas izdaroties (dabīgu vajadzību izpildot) galvu groza jeb kustina, tas ir gudrs.

Sak’ māmiņu gudr’ esam,

Te māmiņas gudrībiņa:

Pate savas vieglas dienas

Ieceļ tautu kamanās. [LD 17912-4]

Arājs pievar zvērus

Tas bijis vecu vecos laikos, kad ļaudis tikko iemācījušies art zemi. Reiz viens arājs aizgājis art. Nezin no kurienes ieradušies vilks, zaķis un dundurs un brīnās: kas tas tāds par ērmu atnācis uz pasaules? Tāds savāds rīks un pie tam vēl zemi ārda! Gan mēs viņam parādīsim! – tā spriež visi trīs lielībnieki. Visi trīs ilgi spriež un gudro: kā pieveikt to milzi, kas tur tādus neredzētus darbus dara? Gudro un gudro, līdz beidzot vilks teicis:

„Es gan zinu gudru padomu: kā saskriešos, tā vīram krūtīs iekšā, un zemē būs!”

Sacīts – darīts. Vilks kā saskrienas un lēcis, tā vīrs paķēris ar vienu roku vilkam aiz astes un nosviedis zemē. Vilks kaukdams atskrējis, ko kājas nes, atpakaļ meža malā. Gudrojuši atkal. Tagad bijusi kārta zaķim. Šis sadūšojies un teicis:

Lai nu vilks, ko vilks, bet es gan zinu gudru padomu: es tāds viegliņš, ieskriešos, salēkšos un krūtīs iekšā, un zemē viņš būs!”

Sacīts – darīts. Bet, kā lēcis, tā arājs saķēris zaķi aiz pakaļkājām un nosviedis zemē. Zaķis klibodams atskrējis meža malā. Gudrojuši atkal. Neko darīt – šoreiz jāiet dunduram. Dundurs bargi jo bargi iedūcies un teicis:

„Ko nu zaķis, tāds auša, bet es gan zinu gudru padomu: es kā skriešu, tā taisni acī iekšā, un vīrs zemē būs!”

Sacīts – darīts. Dundurs iedūcies un drāzies arājam virsū. Arājs saķēris to aiz spārniem, paskatījies, paņēmis smilgu un iespraudis to dunduram. Tā dundurs ar visu smilgu atgriezies pie saviem draugiem. Visi trīs uzvarēti kaunīgi gājuši prom.

Tā iet visiem, kas lielās ar savu spēku un gudrību.
[LTP 1989 : 17–18]

Siena zaglis

Vienam tēvam bija trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Reiz šie visi mežmalā pļauj sienu. Bet, cik pa dienu nopļauj, viss pa nakti pagalam. Tavus brīnumus! ies šie vaktēt to zagli. Vispirms iet vecākais gudrais dēls – nekā. Nākošo nakti iet otrs gudrais dēls – nekā. Bet trešo nakti iet muļķis vaktēt. Pieber vienu kuli pupu un otru kuli akmeņu – un aiziet. Aizgājis, sakūris lielu uguni, sildās, ber ugunī pupas, taukšķē un ēd.

Labi. Uzreiz, skaties: nāk no meža ārā velns. Velns lielum lielais, ar lielum lieliem ragiem. Paņem visu sienu klēpī un aiznes prom. Muļķis ēd tikai pupas. Pēc laiciņa nāk velns atpakaļ.

„Ko tu te dari!” – tā tas velns.

„Pupas ēdu,” atsaka muļķis un ēd tālāk.

Velnam iegribas arī pupu, un šis nu prasa. Par ko tad ne, muļķis iedod arī šim, bet akmeņu kuli. Velns saber ugunī un, kad nu sarkani tiek, vadzi, grābj sauju un iemet arī mutē. Skāba seja gan uzreiz, bet velnam velna daba: vai nu muļķim rādīsi, kāda nelaime? Grauž, grauž, kamēr visi zobi ārā. Saskaities iegājis kā vējš mežā un no šā laika negājis ne traks vairs siena zagt. Bet tēvs muļķa dēlu uzslavējis – nu tas gudrais.
[LTP 1989 : 60–61]

Gudrā meita

Reiz dzīvoja vīrs ar sievu. Tiem bijusi gudra meita. Un tā vienu dienu istabā audusi. Te ienācis kāds tiesas kungs, vaicādams, kur esot tēvs ar māti.

„Kur tēvs? – Tēvs aizgāja zaķus šaut: kuru nošaus, to atstās mežā; kurš paliks dzīvs, to pārnesīs mājā. Un māte atkal aizgāja tur raudāt, kur pērn bija dziedāt.”

„Bet kur tad brālis?” tiesas kungs vēl vaicājis.

„Brālis! Brālis aizgāja uz lauka sev skādi darīt.”

Tiesas kungs klausījies, klausījies – nevarējis saprast, ko viņa tur savārās, un gribējis projām iet, bet meita nelaidusi, lai vēl brītiņu pakavējoties, tad došot ēst augļus un neaugļus.

Tagad tiesas kungs vēl vairāk apmulsis. Augļus un neaugļus! Kas tie esot – augļi, neaugļi, lai tūliņ stāstot!

„Ta tad muļķis!” meita smējusies. „Āre, te ir maize, piens – nu, vai tie nav augļi? Te atkal būs gaļa – nu, vai gaļa nav neaugļi?”

„Tēvs! Tēvs aizgāja utis kaut: kuru nokaus, atstās mežā; kura paliks dzīva, to pārnesīs atpakaļ mājā. Māte atkal aizgāja pie savas māsas, tai pērn bija kāzas, tad mana māte kāzās dziedāja, bet tagad tur ir bēres, nu aizgāja raudāt. Un brālis sēj pie lielceļa zirņus. Kad tie izaugs, garāmgājēji raus pākstis – būs skāde.”

To dzirdot, kungam brīnum iepatikusies tik attapīga un gudra meita. Viņš tūliņ aizvedis meitu uz savu pili par sievu un dzīvojis labi jo labi.

Bet reiz pie tiesas kunga atnākuši divi vīri, lai izspriežot tiesu kumeļa dēļ! Vienam līdz šim piederējuši rati, otram ķēve, bet kam nu tas kumeļš: vai tam, kam tie rati, jeb tam, kam tā ķēve? Tiesas kungs izdomājies vienādi, otrādi – nemaz sagudrot, kuram kumeļu piespriest, kuram ne. Beidzot atminējies savu gudro sievu, gājis pie tās pēc padoma. Sieva atteikusi:

„Tas jau pavisam viegli izspriest. Uzvediet tos ratus un ķēvi kalnā! Tad izjūdziet ķēvi un laidiet ratus no kalna zemē. Ja kumeļš skries ratiem pakaļ, tad viņš pieder pie tiem ratiem un ne pie tās ķēves; bet, ja viņš skries ķēvei pakaļ, tad nekā darīt – tad viņš ir ķēves kumeļš un pieder tam kam tā ķēve piederējusi.”

Labi, laiduši ratus zemē – kumeļš nemaz nepaskatās; laiduši ķēvi – kumeļš pēdu no pēdas līdz. Nu labi, šie paliek ar mieru. Bet – kas ir – drīzā laikā izpaužas ļaudīs valodas: tiesas kunga sieva esot gudrāka un labāki izspriežot nekā viņš pats.

Ā! Tas šim, lielam vīram, tā kā par kaunu: sieva gudrāka. Viņš gandrīz tikpat kā nekas, tas neiet. Ko nu darīs? Sadomās: vedīs labāk tik gudru sievu atpakaļ pie tēva, pie mātes.

Labi, lai vedot arī! Viņai tas esot gluži viena alga. Un nu vienu dienu raus karieti laukā, jūgs zirgus un sūtīs projām. Bet atšķirties taču tā nu arī nevar bez neviena malka, jāiedzer kāda lāsīte. Nu dzer, dzer – vienu malku, otru, trešu, bet šī vēl nemaz atšķirties: lai uz tām bēdām vēl uzšaujot! Tā nu šauj, šauj – kas ir: šis sāks, vadzi, iereibt, un nu pats vairs nezina, kas nu par dienu ir, kas nav. Bet ko mana sieva darīs? Tā, kad nu redz šo tādu, neatstās vis vairs vienu, cels blakus karietē un vedīs līdz. Aizved pie tēva; tēvam, kā jau nabaga vīram, tik daudz gultu nav, kur šo īpaši guldināt. Sadomā – ko citu darīs – klās turpat uz cieta beņķa, lai guļ kā varēdams. Šis guļ, guļ – uz vienu reizi izgulējis dzērumu un tā tūliņ: kā viņš te atticis, kas viņu te ņēmis līdz?

„Es ņēmu!” sieva atteikusi. „Tu taču pats vakar sacīji: ņem visu, kas tev pieder, un brauc pie tēva! Es tad paņēmu arī, kas man pieder, vispirms tevi, tad citas lietas un braucu šurp.”

Kungs, to dzirdēdams, sācis smieties, un tā visas dusmas – kur palikušas, kur ne –, aizbraukuši atkal abi uz pili atpakaļ un, ja nav miruši, tad laikam dzīvo vēl šodien laimīgi.
[http://www.pasakas.net/]

 ●

Kas gudrs, tam padoms. [LTP 1989 : 237–240]

Ko ceplītis stāsta

Žagata, mēlnese, bij apsūdzējusi sīli. Veduši uz karātavām nabadziņu. Ceplītis gājis sīlim pakaļ un vienā gabalā žēlojies: „Sīli kārs, sīli kārs!”

Te piegadījies tiesasvīrs; tas teicis: „Ko tu, ceplīti, velti žēlojies? Ne sīli kārs, nekā! Vai nu traki! Vienas bābas žagatas dēļ gudru vīru kārs! Kas nu žagatu nepazīst? Tā jau tik tāda netikle ir: skraida Vidzemes puišiem līdz. Dzīsim to raganu Vidzemē atpakaļ, bet sīli laidīsim, lai izbraucas pa Vāczemi!” Un tā sīlis paticis vaļām un visu ziemu izsērsies Vāczemē, bet žagata netikusi.

Ceplītis vēl šodien stāsta, kā toreiz atgadījies, dziedādams: „Sīli kārs, sīli kārs!”
[LTT 1991 : 427]

●

Cilvēkiem uznāca lieli ūdensplūdi. Viņi nezināja vairs, kur glābties. Kāpa uz jumtiem, koku virsotnēs, augstos kalnos, viss par velti. Ūdens kā apreibis dzinās pakaļ un slīcināja. Cilvēki domāja: kur gan Dievs būs palicis, ka neglābj viņus no ūdens. Un Dievs ar saviem eņģeļiem grauza riekstus. Te viens eņģelītis iesaucās: „Cilvēki slīkst!” Dievs veras, ka ūdens pārplūdis pār visiem augstiem kalniem, cilvēki apslīkuši. Palicis tik viens vīrietis koka virsotnē. Dievs mudri nosvieda viņam lielo rieksta čaulu. Cilvēks iekāpa čaulā un ilgi peldēja pa ūdens virsu. Čaulā bija palicis puskodola. Ar to viņš barojās. Čaula nesa, nesa viņu pa ūdens virsu, atnesa uz liela klajuma. Pa to klajumu tecēja liela upe, pa upes krastiem auga kupli koki, zaļoja labība, bet nebija neviena cilvēka, visi bija apslīkuši. Čaula iepeldēja upē. Cilvēks izkāpa no čaulas, pavērās visapkārt un lūdza, ka Dievs atdotu viņam šo zemi.

Un Dievs viņam sacīja: „Šitā zeme ir tukša. Ko tu viens te darīsi?” Tad cilvēks lūdza, ka Dievs dotu viņam draugus. Dievs pasacīja: „Kad tev nepatīk dzīvot vienam, meklē pats sev draugu. Meža vidū ir veca sieksta. Cik reizes pārlīdīsi pār to siekstu, tik tev būs dēlu un meitu.”

Cilvēks paklausīja, gāja uz mežu, uzmeklēja veco siekstu un sāka caur viņu ložņāt. Kā pārlien, tā skaists pārītis nostājas pret viņu, kā pārlien, tā pārītis. Tā viņš līda daudz reižu. Beigās Dievs viņam sacīja: „Gana!” Un cilvēks vairs nelīda. Pavēries uz jauniem pāriem, viņš domāja: „Redz’, cik drīzi un lēti dabūju sev līdzcilvēkus! Gan tas Dievs ir gudrs padomu devējs.” Un Dievam par godu visus jaunos nosauca par lēšu cilti.

No tām lēšu ciltīm ceļas tagadējie leiši un latvieši.
[http://pasakas.lfk.lv/]

Uz Odesu atbraucis cirks.

Starp numuriem cirka direktors uz skatuves stāsta par ziloņiem:

– Zilonis – tas ir neparasti gudrs un stiprs dzīvnieks. Piemēram, Indijā katrs zilonis strādā 20 cilvēku vietā!

Pēkšņi atskan Rabinoviča balss:

– Un, jūsuprāt, tas būtu no lielas gudrības?!

●

Sludinājums.

Pazudis ļoti gudrs vilku sugas suns.

Reksi, ja lasi šo sludinājumu, lūdzu, piezvani uz mājām, mēs uztraucamies!

●

Tēvs audzina dēlu:

– Iegaumē, dēliņ, gudrs cilvēks par visu šaubās. Tikai muļķi ir par visu pārliecināti.

– Vai esi par to pārliecināts?

– Pilnīgi!

●

Čigāns gribējis pārdot zirgu, kas bijis jau tik nestiprs, ka nevarējis pat nostāvēt. Čigāns zirgu atstutējis pret sētu, tomēr zirgs stāvējis galvu nolaidis. Kad pircējs teicis: „Nu, tavs zirgs jau pavisam nodzīts!”, čigāns atbildējis: „Ko nu, saimniek, viņš jau ir gudrs lops. Viņš jau domā vienā domāšanā!”

Daudz kas rāda un liecina, ka Knībis [Berta Āboliņa-Smiļģe] ir interesantāka, vērtīgāka, patstāvīgāka, gudrāka un arī apdāvinātāka, nekā viss turpmākais gadsimts viņu ieskatījis, izrēķinādams ārā no teātra skatuves. Viņa nav kā Aspazija Periklam, ne Aspazija – Rainim, ne kā Anta Klints Amtmanim-Briedītim [..], ne kā Vivjena Lī Lourensam Olivjē [..], taču Berta Āboliņa ir Eduarda Smiļģa visu mīlestību mīlestība. Turklāt abu savienībā viņa ir stiprākā. Stiprāka par Pēru Gintu, Gēsta Berlingu, Hamletu, Otello, Uldi un Edgaru, Faustu un pašu Jūliju Cēzaru. [Šneidere 2010 : 33]

●

Tomēr aktieris Smiļģis būs izredzēts runāt visaugstākās un visdziļākās domas. Lāčplēsis. Indulis. Uldis. Fausts. Aspazija. Rainis. Šillers. Ibsena „Brands” [..] Tālaika kritika ir stipra un gudra. Redzīga. Tas, ko mēs šodien, ar laika atstarpi zinām un drīkstam domāt par visspilgtāko parādību latviešu teātra vēsturē, tika pamanīts un pamatots jau toreiz. Viss kopā: impozantums un poza, temperaments un nesamērība, vienreizēja personība pati savā, vilnīgajā ārienē un iekšienē. [Šneidere 2010 : 18]

Latviešu tautasdziesma Aiz azara malni meži.

LTV 1 spēle skolu jauniešiem „Gudrs, vēl gudrāks”

 Sākot ar 2014. gada 10. janvāri, LTV1 piedāvā jaunu erudīcijas spēli „Gudrs, vēl gudrāks”. Tajā ir aicināti piedalīties Latvijas vispārizglītojošo skolu 6.–11. klašu skolēni.

Janvārī par gudrākā skolēna titulu sacentās 6. klases skolēni, februārī – 7. klases, martā – 8. klases, aprīlī – 9. klases, maijā – 10. klases un jūnijā – 11. klases skolēni.

Kopumā 24 piektdienu vakaros varēja pārliecināties, cik talantīgi, atjautīgi un gudri ir jaunie cilvēki. Katrā spēlē „Gudrs, vēl gudrāks” piedalījās 12 dalībnieki.

Kompetenti eksperti katrai spēlei sagatavoja jautājumus atbilstoši konkrētai vecumgrupai. Jautājumos tika ietverta mācību viela un sabiedriski aktuālas tēmas gan mūzikā un mākslā, gan vēsturē, politikā un citās jomās. Savus jautājumus spēles dalībniekiem gan atraktīvā video formātā, gan tiešraidē studijā sagatavoja arī sabiedrībā zināmi cilvēki – kultūras jomas pārstāvji, zinātnieki, sportisti, politiķi, mūziķi un citi.
[Sagatavots pēc: http://www.ltv.lv/]

TV 3 spēle „Vai tu esi gudrāks par piektklasnieku?”

TV 3 spēle „Vai tu esi gudrāks par piektklasnieku?” – spēle ģimenei, kurā, atbildot uz raidījuma vadītāja Māra Oltes uzdotajiem jautājumiem par skolas mācību vielu, dalībniekiem bija iespēja laimēt naudas balvu.

Raidījumā piedalījās arī 5. klases skolēni, kuri nepieciešamības gadījumā sniedza palīdzību spēlētājam. Dalībnieku uzdevums bija pareizi atbildēt uz divpadsmit jautājumiem, tā nokļūstot līdz finālam, kurā jāatbild uz papildjautājumu (pareizi atbildot varēja iegūt 15 000 eiro). Jautājumi tika uzdoti no pamatskolas (1.–5. klase) mācību grāmatām – divi jautājumi no katras klases mācību programmas.
[Sagatavots pēc: http://www.tv3.lv/]