gribēt

Tradicionālā transkripcija

[grib¡t]

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ɡribeːˀt]

[g] – balsīgais troksnenis

[r] – skanenis

[i] – īsais patskanis

[b] – balsīgais troksnenis

[ē] – garais, šaurais patskanis

[t] – nebalsīgais troksnenis

Divzilbju vārds.

Ortogramma – ē.

gribēt – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, darbības vārds, tiešs, pārejošs, nepabeigta veida darbības vārds, 3. konjugācijas 2. grupa

ĪSTENĪBAS IZTEIKSME

ATSTĀSTĪJUMA IZTEIKSME

VĒLĒJUMA IZTEIKSME

VAJADZĪBAS IZTEIKSME

PAVĒLES IZTEIKSME

Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Gribēt visu norāda uz cilvēka neizlēmību.

2) izteicējs – Sanda grib apsvērt iespēju par aizbraukšanu.

3) galvenais loceklis – Grib gan!

gribēt, gribu, gribi, grib, pag. gribēju, pārej.

1. Izjust vajadzību (pēc kā, ko darīt); iecerēt, gatavoties (ko darīt). 

Gribēt ēst, Bērns grib gulēt. Gribēt līdz vakaram pabeigt iesākto darbu.

Gribot negribot – neatkarīgi no paša vēlēšanās.

To vajadzēja padarīt gribot negribot. Dari, kā gribi! Ej, kur gribi!

2. sar. Varēt, spēt. 

Kaimiņš zēnu pēc tik ilga laika nemaz negribēja pazīt.

3. sar. Būt (kam) tādā stāvoklī, ka var (kas) notikt. 

Gribēju izdarīt lielu kļūdu. 
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 321–322]

gribēt, gribu, gribi, grib, pag. gribēju; trans.

1. Izjust vajadzību (pēc kā). Arī vēlēties, tiekties.

Gribēt ēst. Gribēt dzert. Gribēt strādāt. Gribēt mācīties.

Negribēt (ne) dzirdēt – kategoriski pretoties kam, būt pret ko. Neinteresēties par ko.

Dara, ko grib (arī kā patīk) – saka par tādu, kas savā rīcībā, uzvedībā neievēro citu intereses, uzskatus.

Dari, ko (arī kā) gribi, arī lai dara, ko (arī kā) grib – saka, norādot, ka neinteresēsies par kāda (turpmāko) rīcību.

Visas tautas grib mieru, grib celt jaunus namus, dēstīt dārzus .. Zvaigzne 53, 19, 3.

Mēs gribam aukas, kas brāž, kas viļņus kā vaļņus gāž – Pāri, pāri! Rainis I, 225.

.. viņš labprāt būtu devies draugiem līdzi jūras braucienos, bet vecāki par to negribēja ne dzirdēt. Rozītis 2, 39.

Normunds: Ej, dari, ko tu gribi, precini vai neprecini – man vienalga .. Aspazija 3, 354.

// intrans. Gribot negribot – neatkarīgi no paša vēlēšanās.

Ja noklausījās sedlinieku Preimani, gribot negribot jātic, ka pats viņš cēlies no ļoti augstas kārtas .. Upīts XI, 109.

// Iecerēt, arī gatavoties (ko darīt).

Liene gribēja pacelties un no istabas bēgt laukā, bet kājas neklausīja, un viņa palika sēdam. Blaumanis 2, 74.

Ievedis viesus istabā, Ozols gribēja Vili iepazīstināt ar meitu .. Sakse 7, 211.

Viņam bijusi līgava. Trīs gadus ik svētdienas viņš gribējis atklāt savas jūtas. Bet nevarējis. Kurcijs 4, 260.

2. sar. Varēt, spēt.

Valodu uzsākdams, Andrejs pastāstīja, ka tikko gribējis pazīt – Mārtiņš nodedzis pavisam melns .. Upīts XI, 666.

Tik liels un pieaudzis viņš ilgos gados bija kļuvis, ka Pelašķiene to pirmajā mirklī lāgā pazīt negribēja. Rozītis 3, 103.

// Būt kādā norisē, stāvoklī, būt ar noslieci uz kādu norisi, stāvokli.

Negribēja un negribēja tā [krāsns] sildīt, kā vajadzēja. Upīts XI, 277.

Mitrā malka negribēja degt .. Rīgas Balss 57, 64, 3.

.. piecēlās Suntužu kungs, tikai mazliet piespieda plecu durvju stenderei, kas neizprotamā kārtā gribēja šķiebties. Upīts XI, 233.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]

gribēt – gribēt; gribot negribot – grib nagrib; it kā negribot – tai kai nagrybādams (-a, -i, -ys)
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]

gribēt – vēlēties

Gribēt kā ēst sar. – ļoti gribēt.

Gribot negribot – neatkarīgi no paša vēlēšanās. 
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]

gribēt, lš. griẽbti, apv. greĩbti ‘tvert, ķert, kampt, grābt’, go. greipan, sav. grīfan, v. greifen ‘t. p.’ Pamatā ide. *ghreib- ‘tvert, ķert’, kam paralēla forma *ghrebh- ‘t. p.’, no kā la. grābt. Sakne *gher- ‘(sa)tvert’. Ide. *ghreib- : *ghrib- > b. *greib– : *grib-, no kā la. apv. greibt ‘tvert’ un skaņumijā griba.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 314]

angļu – want

baltkrievu – хацець

franču – vouloir

grieķu – να θέλουν

igauņu – tahtma

krievu – хотеть

latīņu – velle

lietuviešu – norėti

poļu – chcieć

somu – haluta

ukraiņu – хотіти

vācu – wollen

zviedru – att vilja

Kristīne atspieda elkoni pret kumodi, lūkojās baltajos ziedos, kuri aiz loga rūtīm līgojās, un pielika par brītiņu: „Akmentiņš arī bija.”

Vešerienes bālā, laipnā seja kļuva jautrāka. Viņa piedūra vairāk reižu pirkstu pie spodrās galdiņa virsas, it kā gribētu no tās noraust kādu nesaredzamu puteklīti, un sacīja tad:

„Tā… Nu ko tad viņš… jūs tak runājāt arī?” „Viņš mani pavadīja līdz muižas kunga ābeļdārza stūram,” Kristīne atbildēja. „Pļāpājām tāpat… Es darīju tavu gribu, biju pret viņu laipna.”

Vešerienes vaigos parādījās gandrīz nemanāms sārtums, un viņas acis iemirdzējās. Viņa gribēja kaut ko teikt, bet neuzdrošinājās, baidīdamās, ka viņas balss varbūt drebētu. Viņa kaunējās meitai rādīt, ka šis mazais apstāklis viņu tik lieliski iepriecināja.

Kaut kādu piezīmi pie saviem pēdējiem vārdiem sagaidīdama, Kristīne pagrieza galvu un pamanīja mātes sakustinājumu. Viņa atstāja kumodi, paņēma krēslu un nosēdās mātei līdzās.

„Ej tu!” viņa sacīja laipnā pārmetumā. „Tā ne, mammiņ! Nedomā jau nu tūliņ… tūliņ… tik tāļu… Es tev saku: man nācās ļoti grūti ar viņu laipni parunāties. Ļoti grūti.”

Viņa satvēra mātes izdilušo roku un glaudīja to, it kā gribēdama šīs patiesības dēļ lūgt piedošanu.

Māte purināja galvu.

„To es nesaprotu,” viņa sacīja. „Viņš tak tik labs cilvēks. Un pret visiem citiem tu vari laipna būt, tikai pret viņu vien ne! Taisni pret viņu ne… Tu nu gan liedzies – bet tak kad tevi būs kādreiz sakaitinājis.”

„Nav, tici, ka nav!” Kristīne dzīvi iesaucās. „Es nezinu, kas tas ir, tiklīdz viņa tuvumā esmu, manī saceļas tāds kā naids uz viņu un man gribas vai ar katru vārdu rādīt, cik nepatīkams viņš man ir. Man viņš izliekas kā slīcējs. Viņš pieķeras pie katra nieka vārdiņa. Pie dārza stūra jau tā bija, kā kad mani gribētu uzrunāt.”

Vešeriene nopūtās.

„Kas tā būtu par dzīvi!” viņa čukstēja.

Kristīne cieta klusu.

„Akmentiņiene!” māte turpināja. „Es cerēšu un cerēšu, ka tu reiz tiksi par Akmentiņieni.”

Kristīne satvēra viņas abas rokas un spieda tās pret savu pieri.

„Ak mammiņ, necerē vis labāk, mammiņ. Necerē vis.”

„Nu vai tu gribi palikt neprecējusēs?”

Skuķis palaida rokas vaļā, piecēlās ātri, piegāja pie loga un skatījās pār veco ābeļu galotnēm dzidrajās debesīs. Viņa atņēma dziļu elpu un sacīja pēc brīža: „Ak mamm!…” Un tad: „Vai šie jau nav pusdienā aizgājuši?”

„Ķēkša vēl nav bijuse saukt… Bet ko nu… lai… nāc nu runāsim vien vēl tāļāk. Tu tak Edgaru… Edgaru tu tak…”

„Vai tev jau atkal bailes no Edgara?” Kristīne pagrūti ievaicājās.

„Zināms!” māte atbildēja, un viņas acis piesarka. „Ja viņš tavas dzīves neizpostīs, tad tu reiz dzīvosi laimīgi. To es bīstos, un to es ticu.” [Blaumanis 1955 : 320–321]

●

Šādus brīžus nogaida Janča dīvainais gars un piesitas puikam.

„Nez kādēļ tikai – ak Dievs! ak Dievs! – es nevaru saprast šo uzdevumu?” Jancis domā.

„Tāpēc, ka esi slinks,” gars saka.

„Nav taisnība!” puisēns iesaucas. „Es gribu mācīties! Vai dzirdi: es gribu!”

„Nu, tad esi neuzmanīgs,” gars atkal saka.

„Es?” puisēns brīnās un apdomājas. „Jā, tur varbūt tev taisnība: man jau brīžam iešaujas gan citas domas galvā, kad skolotājs runā, bet tās tak par to pašu, par ko arī viņš.”

„Nu, tad tev grūta galva un tu nekad visa nevarēsi iemācīties,” gars nosaka.

„Jā,” puisis nopūšas. „Tur gan tev laikam visvairāk taisnības… Bet, kad tu tikai zinātu, cik tas slikti, – cik tad grūti!” [Valdis 1983 : 207]

KALVIS. Es prasu: vai tā svētais ūdens dzimst?

VĪTUS. Vai mana mute vairs var aizrunāt,

Ko tavas acis gaiši redzējušas?

[..]

VĪTUS. Ne tas brīnums ir, kur ūdens cēlies,

Bet kādu svētību tas ļaudīs nesīs.

KALVIS. Nu, kādu tev tas nesis? Stāsti jel –

Kur klibie, kas bez kruķiem atkal iet?

Cik mēmiem ūdens mēli atraisījis?

Cik kurliem ausis, acis atdarījis?

Nu zinu, kādēļ Spilva velti ziedo.

Tu viņas ticību liec apsmieklā.

VĪTUS. Ak, atjēdzies! Vai tu vairs neatminies

To reižu, kad tu dieviem pateicies

Par ļaudīm parādītu žēlastību?

KALVIS. Es atsaucu, ko esmu darījis!

Tu mani vadīji pa maldu teku,

Gar kuru brīnumi kā ķēmi stāv;

Es gribu patiesības ceļu iet. [Blaumanis 1997 : 451–452]