Tradicionālā transkripcija

[grib¡t]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ɡribeːˀt]


[g] – balsīgais troksnenis

[r] – ’skanenis’.’]

[i] – īsais patskanis

[b] – balsīgais troksnenis

[ē] – garais, šaurais patskanis

[t] – nebalsīgais troksnenis

 

Divzilbju vārds.

Ortogramma – ē.



grib-sakne

-ē-piedēklis

-tgalotne

gribē- – vārda celms

-ētizskaņa






gribētpatstāvīgs vārds, lokāms vārds, darbības vārds, tiešs, pārejošs, nepabeigta veida darbības vārds, 3. konjugācijas 2. grupa

 

ĪSTENĪBAS IZTEIKSME

DARĀMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

grib-u

grib-am

esmu gribē-j-is

esmu gribē-j-us-i

esam gribē-j-uš-i

esam gribē-j-uš-as

2.

grib-i

grib-at

esi gribē-j-is

esi gribē-j-us-i

esat gribē-j-uš-i

esat gribē-j-uš-as

3.

grib

grib

ir gribē-j-is

ir gribē-j-us-i

ir gribē-j-uš-i

ir gribē-j-uš-as

 

Vienkāršā pagātne

Saliktā pagātne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

gribē-j-u

gribē-j-ām

biju gribē-j-is

biju gribē-j-us-i

bijām gribē-j-uš-i

bijām gribē-j-uš-as

2.

gribē-j-i

gribē-j-āt

biji gribē-j-is

biji gribē-j-us-i

bijāt gribē-j-uš-i

bijāt gribē-j-uš-as

3.

gribē-j-a

gribē-j-a

bija gribē-j-is

bija gribē-j-us-i

bija gribē-j-uš-i

bija gribē-j-uš-as

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

gribē-š-u

gribē-s-im

būšu gribē-j-is

būšu gribē-j-us-i

būsim gribē-j-uš-i

būsim gribē-j-uš-as

2.

gribē-s-i

gribē-s-it/gribē-s-iet

būsi gribē-j-is

būsi gribē-j-us-i

būsit/būsiet gribē-j-uš-i

būsit/būsiet gribē-j-uš-as

3.

gribē-s

gribē-s

būs gribē-j-is

būs gribē-j-us-i

būs gribē-j-uš-i

būs gribē-j-uš-as

CIEŠAMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

 

 

 

 

2.

 

 

 

 

3.

tiek gribē-t-s

tiek gribē-t-a

tiek gribē-t-i

tiek gribē-t-as

ir ticis gribē-t-s

ir tikusi gribē-t-a

ir tikuši gribē-t-i

ir tikušas gribē-t-as

 

Vienkāršā pagātne

Saliktā pagātne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

 

 

 

 

2.

 

 

 

 

3.

tika gribē-t-s

tika gribē-t-a

tika gribē-t-i

tika gribē-t-as

bija ticis gribē-t-s

bija tikusi gribē-t-a

bija tikuši gribē-t-i

bija tikušas gribē-t-as

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

 

 

 

 

2.

 

 

 

 

3.

tiks gribē-t-s

tiks gribē-t-a

tiks gribē-t-i

tiks gribē-t-as

būs ticis gribē-t-s

būs tikusi gribē-t-a

būs tikuši gribē-t-i

būs tikušas gribē-t-as

 

ATSTĀSTĪJUMA IZTEIKSME

DARĀMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

grib-ot

esot gribē-j-is

esot gribē-j-us-i

esot gribē-j-uš-i

esot gribē-j-uš-as

2.

3.

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

gribē-š-ot

būšot gribē-j-is

būšot gribē-j-us-i

būšot gribē-j-uš-i

būšot gribē-j-uš-as

2.

3.

CIEŠAMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

tiekot gribē-t-s

tiekot gribē-t-a

tiekot gribē-t-i

tiekot gribē-t-as

esot ticis gribē-t-s

esot tikusi gribē-t-a

esot tikuši gribē-t-i

esot tikušas gribē-t-as

2.

3.

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

tikšot gribē-t-s

tikšot gribē-t-a

tikšot gribē-t-i

tikšot gribē-t-as

būšot ticis gribē-t-s

būšot tikusi gribē-t-a

būšot tikuši gribē-t-i

būšot tikušas gribē-t-as

2.

3.

 

VĒLĒJUMA IZTEIKSME

DARĀMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā forma

Saliktā forma

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

gribē-tu

būtu gribē-j-is

būtu gribē-j-us-i

būtu gribē-j-uš-i

būtu gribē-j-uš-as

2.

3.

CIEŠAMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā forma

Saliktā forma

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

tiktu gribē-t-s

tiktu gribē-t-a

tiktu gribē-t-i

tiktu gribē-t-as

būtu ticis gribē-t-s

būtu tikusi gribē-t-a

būtu tikuši gribē-t-i

būtu tikušas gribē-t-as

2.

3.

 

VAJADZĪBAS IZTEIKSME

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne (reti)

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

ir jā-grib

ir bijis jā-grib

2.

3.

 

Vienkāršā pagātne

Saliktā pagātne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

bija jā-grib

bija bijis jā-grib

2.

3.

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

būs jā-grib

būs bijis jā-grib

2.

3.

VAJADZĪBAS IZTEIKSMES VĒLĒJUMA PAVEIDS

Pers.

Vienkāršā forma

Saliktā forma

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

būtu jā-grib

būtu bijis jā-grib

2.

3.

VAJADZĪBAS IZTEIKSMES ATSTĀSTĪJUMA PAVEIDS

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

esot jā-grib

esot bijis jā-grib

2.

3.

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

būšot jā-grib

būšot bijis jā-grib

2.

3.

 

PAVĒLES IZTEIKSME

Pers.

Vienkāršā forma

vsk.

dsk.

1.

gribē-s-im!

2.

grib-i!

grib-iet!

3.

lai grib!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsGribēt visu norāda uz cilvēka neizlēmību.

2) izteicējsSanda grib apsvērt iespēju par aizbraukšanu.

3) galvenais loceklisGrib gan!



gribēt darbu, gribēt dāvanu, gribēt drošību, gribēt izglītību, gribēt komfortu, gribēt lietas, gribēt zināt, gribēt zīmēt

 

gribēt atpakaļ, gribēt prom

 

ļoti gribēt, mazliet gribēt, nedaudz gribēt



gribēt, gribu, gribi, grib, pag. gribēju, pārej.

1. Izjust vajadzību (pēc kā, ko darīt); iecerēt, gatavoties (ko darīt). 

Gribēt ēst, Bērns grib gulēt. Gribēt līdz vakaram pabeigt iesākto darbu.

Gribot negribot neatkarīgi no paša vēlēšanās.

To vajadzēja padarīt gribot negribot. Dari, kā gribi! Ej, kur gribi!

2. sar. Varētspēt. 

Kaimiņš zēnu pēc tik ilga laika nemaz negribēja pazīt.

3. sar. Būt (kam) tādā stāvoklī, ka var (kas) notikt. 

Gribēju izdarīt lielu kļūdu. 
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 321–322]


gribēt, gribu, gribi, grib, pag. gribēju; trans.

1. Izjust vajadzību (pēc kā). Arī vēlēties, tiekties.

Gribēt ēst. Gribēt dzert. Gribēt strādāt. Gribēt mācīties.

Negribēt (ne) dzirdēt – kategoriski pretoties kam, būt pret ko. Neinteresēties par ko.

Dara, ko grib (arī kā patīk) – saka par tādu, kas savā rīcībā, uzvedībā neievēro citu intereses, uzskatus.

Dari, ko (arī kā) gribi, arī lai dara, ko (arī kā) grib – saka, norādot, ka neinteresēsies par kāda (turpmāko) rīcību.

Visas tautas grib mieru, grib celt jaunus namus, dēstīt dārzus .. Zvaigzne 53, 19, 3.

Mēs gribam aukas, kas brāž, kas viļņus kā vaļņus gāž – Pāri, pāri! Rainis I, 225.

.. viņš labprāt būtu devies draugiem līdzi jūras braucienos, bet vecāki par to negribēja ne dzirdēt. Rozītis 2, 39.

Normunds: Ej, dari, ko tu gribi, precini vai neprecini – man vienalga .. Aspazija 3, 354.

// intrans. Gribot negribot – neatkarīgi no paša vēlēšanās.

Ja noklausījās sedlinieku Preimani, gribot negribot jātic, ka pats viņš cēlies no ļoti augstas kārtas .. Upīts XI, 109.

// Iecerēt, arī gatavoties (ko darīt).

Liene gribēja pacelties un no istabas bēgt laukā, bet kājas neklausīja, un viņa palika sēdam. Blaumanis 2, 74.

Ievedis viesus istabā, Ozols gribēja Vili iepazīstināt ar meitu .. Sakse 7, 211.

Viņam bijusi līgava. Trīs gadus ik svētdienas viņš gribējis atklāt savas jūtas. Bet nevarējis. Kurcijs 4, 260.

2. sar. Varēt, spēt.

Valodu uzsākdams, Andrejs pastāstīja, ka tikko gribējis pazīt – Mārtiņš nodedzis pavisam melns .. Upīts XI, 666.

Tik liels un pieaudzis viņš ilgos gados bija kļuvis, ka Pelašķiene to pirmajā mirklī lāgā pazīt negribēja. Rozītis 3, 103.

// Būt kādā norisē, stāvoklī, būt ar noslieci uz kādu norisi, stāvokli.

Negribēja un negribēja tā [krāsns] sildīt, kā vajadzēja. Upīts XI, 277.

Mitrā malka negribēja degt .. Rīgas Balss 57, 64, 3.

.. piecēlās Suntužu kungs, tikai mazliet piespieda plecu durvju stenderei, kas neizprotamā kārtā gribēja šķiebties. Upīts XI, 233.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


gribēt – gribēt; gribot negribot – grib nagrib; it kā negribot – tai kai nagrybādams (-a, -i, -ys)
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


gribēt – vēlēties


Gribēt kā ēst sar. – ļoti gribēt.


Gribot negribotneatkarīgi no paša vēlēšanās. 
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


gribēt, lš. griẽbti, apv. greĩbti ‘tvert, ķert, kampt, grābt’, go. greipan, sav. grīfan, v. greifen ‘t. p.’ Pamatā ide. *ghreib- ‘tvert, ķert’, kam paralēla forma *ghrebh- ‘t. p.’, no kā la. grābt. Sakne *gher- ‘(sa)tvert’. Ide. *ghreib- : *ghrib- > b. *greib– : *grib-, no kā la. apv. greibt ‘tvert’ un skaņumijā griba.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 314]


angļu  want

baltkrievu  хацець

franču – vouloir

grieķu  να θέλουν

igauņu  tahtma

krievu  хотеть

latīņu – velle

lietuviešu – norėti

poļu – chcieć

somu – haluta

ukraiņu – хотіти

vācu – wollen

zviedru – att vilja



Kas labāk grib, tam sliktāk iznāk. [LSP 740 25762]

 

gribēja, tā notika. [LSP 929 65976]

 

Kad gribēs ēst – ēdīs, kas būs. [LSP 384 472]

 

Ja tu gribi drīz tikt galā, neapsēdies ceļa malā. [LSP 917 5277]

 

Bagāts, kā grib, nabags, kā var. [LSP 926 1469]

 

Lēti grib, bet dārgi samaksā. [LSP 1630 3423]

 

Kas daudz grib zināt, tas ātri paliek vecs. [LSP 997 10077]

 

Māci ēzeli, kā gribēdams, viņš aizvien pakustinās asti. [LSP 556 9884]


Ja grib, lai visu gadu nesāpētu galva, tad, pirmo reizi ieraugot rudzus ziedam, jānobrauka un jāapēd no 9 vārpām ziedi.

 

Ja kāds grib, lai tas, ko viņš vēlas, piepildītos, tad viņam vakarā jāizskaita septiņas zvaigznes pie debesīm, un šīs pašas septiņas zvaigznes jāizskaita deviņus vakarus no vietas, tikai tās pašas; ja viņš to izdarīs, tad viņa vēlēšanās piepildīsies.

 

Meitai, kura gribot zināt, ar ko viņa apprecēsies, vajagot saskaitīt simts baltu zirgu; kurš pēc tam pirmais roku sniegšot, tas būšot tas īstais.


Tautiets mani gribēt griba,

Bāliņš mani vien nelaida.

Tautiets šķieta zagšus zagt,

Es solosi bēgšus bēgt.

– Kā māsiņa, tu aizbēgsi,

Kā pūriņu aizvedīsi?

– Es pūriņu aizvedīšu,

Brāļa govis ganīdama. [LD 13587-1]

 

māte prasīja:

Grib’, meitiņ, vīra?

Jūs veci cilvēki,

Kā jūs neziniet,

Kā nevar cilvēks

Cilvēka gribēt?

Putniņiem mežā,

Tiem savi draugi;

Zālītei laukā,

Tai savi ziedi. [LD 10800-0]


Vienam tēvam trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Reiz tēvs saka saviem dēliem: „Eita pasaulē, kurš vairāk naudas pārnesīs, tam atdošu mājas!”

Visi trīs brāļi aiziet mežā naudu meklēt; bet muļķītis arvienu palika pakaļā, tādēļ ka gudrie brāļi no viņa muka – beidzot palika viens pats.

Muļķītis iet, iet – gadās mazs skaidu celiņš. Ies pa to pašu. Un ko domāt – skaidu celiņš nobeidzas pie tādas mājiņas, kas uz vistas kājas griežas. Ieiet iekšā: nav neviena cilvēka, tik čūska izbāž galvu pretim.

„Labdien, čūska!”

„Labdien! Labdien! Ko gribēji?”

„Darbu gribēju, man jāpelna nauda, jo tēvs teica: kas dabūšot pulku naudas, tam atdošot mājas.”

„Nu labi!” čūska iesakās, „sacērt malku, iekurini uguni, sasildi ūdeni, iebāz mani apmērcēt un tad noliec mani atkal atpakaļ, kur paņēmi, – gan tad nopelnīsi kaut ko.”

Muļķītim nebija sakāms divreiz: necik ilgi ūdens gatavs, čūska apmērcēta un vietā nolikta.

Tagad čūska saka: „Ej viņā istabā un ņem naudu, cik patīkas!”

Muļķītis pieber trīs kules ar skaidru zelta naudu un pārsteidzas pie tēva, kur jau abi gudrie brāļi priekšā. Muļķītim naudas kā pelus, šiem nekā.

Bet nu tēvs atkal saka: „Eita vēlreiz pasaulē: kurš man pārnesīs visjaukāko drāniņu, tam atdošu mājas!”

Brāļi aiziet; bet mežā gudrie atkal atklīst no muļķīša. Bet muļķītis, pa skaidu celiņu iedams, nonāk pie čūskas, uzsilda ūdeni, apmērcē un dabū par to visskaistāko drāniņu pasaulē. Pāriet pie tēva: muļķītim ir – gudriem brāļiem nekā.

Bet nu tēvs atkal saka: „Eita vēl reiz pasaulē: kurš man pārvedīs visdaiļāko sievu, tam atdošu mājas!”

Brāļi aiziet; bet mežā gudrie brāļi tāpat noklīst no muļķīša kā citām reizēm. Muļķītis turpretim, pa skaidu celiņu iedams, nonāk atkal pie tās mājiņas, kas uz vistas kājas griežas. Ieiet iekšā: čūska ieprasās: „Ko tad nu gribēji?”

„Darbu gribēju!”

„Nu labi, tad sacērt malku, iekurini cepļa krāsni, uzsildi ūdeni, apmērcē mani trīs reizes un iešauj mani cepļa krāsnī izcept. Tik aizliec ko priekšā, lai netieku ārā!”

Labi, muļķītis uzvāra ūdeni, izkurina krāsni, apmērcē trīs reizēs čūsku un tad iešauj cept. Šī gan gribētu ārā lēkt, bet muļķītis aizliek plāti priekšā. Nu cep, nu cep labu laiciņu. Uz vienu reizi paliks šī rāma, nespārdīsies vairs pa krāsni. Muļķītis iešauj lizi un raus ārā paskatīties. Un ko domā – izrāva čūskas vietā daiļu meitu. Šī tūliņ ieiet savā istabā, apģērbjas vienā zeltā, liek muļķītim vēl iejūgt zelta ratos varenus zirgus un tad sēžas iekšā, un abi divi pārlaiž pie tēva. Tēvs tīri pabrīnās par muļķīša daiļo brūti un tā tūliņ darina kāzas.

Pēc kāzām muļķītis dabūja tēva mājas.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]


Teika par Buses (Matkules) pilskalnu

[..] Kad ķēniņa meita savu stāstu bija beiguse, tad tā pazuda, iepriekš vēl noteikdama, lai nevienam par to nestāsta. Vakarā cūkgans pārdzinis cūkas mājās un gribējis sākt jau stāstīt, bet viena balss it kā teikuse: „Nestāsti!” Cūkgans noņēmies un nestāstījis ar. Vakariņas cūkganam nesmēķējušas nemaz, un nav tās ēdis. Otrā dienā ķēniņmeita iznesuse tai pašā laikā atkal cūkganam ēst. Ķēniņa meita teica uz cūkganu: „Ja tu šodien un rītu varēsi nociesties, nevienam nestāstījis, tad vedīšu rādīt savu pili.” [..]
[Ancelāne 1990 : 29]


Rotaļa Še tev dālderis!

Rotaļnieki izveido riņķi un apsēžas. Rotaļas vadītājs apstaigā sēdētājus un katru uzrunā: „Še tev dālderis! Pērc, ko gribi, tikai nepērc baltu vai melnu! Teic, ko teikdams, tikai nesaki ne jā, ne nē!” Pēc tam saņem uzrunātā rotaļnieka roku savējās, it kā tajā kaut ko ieliktu. Kad dālderi visiem dalībniekiem izdalīti, rotaļas vadītājs viņus apstaigā no jauna un apvaicājas, ko kurais par iedoto naudu nopircis. Rotaļnieki atbildot nedrīkst melns, jā, nē. Ja kāds tomēr pasaka, tam jāstājas rotaļas vadītāja vietā.
[Sagatavots pēc: Rotaļnieks 1993 : 102]



Kristīne atspieda elkoni pret kumodi, lūkojās baltajos ziedos, kuri aiz loga rūtīm līgojās, un pielika par brītiņu: „Akmentiņš arī bija.”

Vešerienes bālā, laipnā seja kļuva jautrāka. Viņa piedūra vairāk reižu pirkstu pie spodrās galdiņa virsas, it kā gribētu no tās noraust kādu nesaredzamu puteklīti, un sacīja tad:

„Tā… Nu ko tad viņš… jūs tak runājāt arī?” „Viņš mani pavadīja līdz muižas kunga ābeļdārza stūram,” Kristīne atbildēja. „Pļāpājām tāpat… Es darīju tavu gribu, biju pret viņu laipna.”

Vešerienes vaigos parādījās gandrīz nemanāms sārtums, un viņas acis iemirdzējās. Viņa gribēja kaut ko teikt, bet neuzdrošinājās, baidīdamās, ka viņas balss varbūt drebētu. Viņa kaunējās meitai rādīt, ka šis mazais apstāklis viņu tik lieliski iepriecināja.

Kaut kādu piezīmi pie saviem pēdējiem vārdiem sagaidīdama, Kristīne pagrieza galvu un pamanīja mātes sakustinājumu. Viņa atstāja kumodi, paņēma krēslu un nosēdās mātei līdzās.

„Ej tu!” viņa sacīja laipnā pārmetumā. „Tā ne, mammiņ! Nedomā jau nu tūliņ… tūliņ… tik tāļu… Es tev saku: man nācās ļoti grūti ar viņu laipni parunāties. Ļoti grūti.”

Viņa satvēra mātes izdilušo roku un glaudīja to, it kā gribēdama šīs patiesības dēļ lūgt piedošanu.

Māte purināja galvu.

„To es nesaprotu,” viņa sacīja. „Viņš tak tik labs cilvēks. Un pret visiem citiem tu vari laipna būt, tikai pret viņu vien ne! Taisni pret viņu ne… Tu nu gan liedzies – bet tak kad tevi būs kādreiz sakaitinājis.”

„Nav, tici, ka nav!” Kristīne dzīvi iesaucās. „Es nezinu, kas tas ir, tiklīdz viņa tuvumā esmu, manī saceļas tāds kā naids uz viņu un man gribas vai ar katru vārdu rādīt, cik nepatīkams viņš man ir. Man viņš izliekas kā slīcējs. Viņš pieķeras pie katra nieka vārdiņa. Pie dārza stūra jau tā bija, kā kad mani gribētu uzrunāt.”

Vešeriene nopūtās.

„Kas tā būtu par dzīvi!” viņa čukstēja.

Kristīne cieta klusu.

„Akmentiņiene!” māte turpināja. „Es cerēšu un cerēšu, ka tu reiz tiksi par Akmentiņieni.”

Kristīne satvēra viņas abas rokas un spieda tās pret savu pieri.

„Ak mammiņ, necerē vis labāk, mammiņ. Necerē vis.”

„Nu vai tu gribi palikt neprecējusēs?”

Skuķis palaida rokas vaļā, piecēlās ātri, piegāja pie loga un skatījās pār veco ābeļu galotnēm dzidrajās debesīs. Viņa atņēma dziļu elpu un sacīja pēc brīža: „Ak mamm!…” Un tad: „Vai šie jau nav pusdienā aizgājuši?”

„Ķēkša vēl nav bijuse saukt… Bet ko nu… lai… nāc nu runāsim vien vēl tāļāk. Tu tak Edgaru… Edgaru tu tak…”

„Vai tev jau atkal bailes no Edgara?” Kristīne pagrūti ievaicājās.

„Zināms!” māte atbildēja, un viņas acis piesarka. „Ja viņš tavas dzīves neizpostīs, tad tu reiz dzīvosi laimīgi. To es bīstos, un to es ticu.” [Blaumanis 1955 : 320–321]

  

Šādus brīžus nogaida Janča dīvainais gars un piesitas puikam.

„Nez kādēļ tikai – ak Dievs! ak Dievs! – es nevaru saprast šo uzdevumu?” Jancis domā.

„Tāpēc, ka esi slinks,” gars saka.

„Nav taisnība!” puisēns iesaucas. „Es gribu mācīties! Vai dzirdi: es gribu!”

„Nu, tad esi neuzmanīgs,” gars atkal saka.

„Es?” puisēns brīnās un apdomājas. „Jā, tur varbūt tev taisnība: man jau brīžam iešaujas gan citas domas galvā, kad skolotājs runā, bet tās tak par to pašu, par ko arī viņš.”

„Nu, tad tev grūta galva un tu nekad visa nevarēsi iemācīties,” gars nosaka.

„Jā,” puisis nopūšas. „Tur gan tev laikam visvairāk taisnības… Bet, kad tu tikai zinātu, cik tas slikti, – cik tad grūti!” [Valdis 1983 : 207]


KALVIS. Es prasu: vai tā svētais ūdens dzimst?

VĪTUS. Vai mana mute vairs var aizrunāt,

Ko tavas acis gaiši redzējušas?

[..]

VĪTUS. Ne tas brīnums ir, kur ūdens cēlies,

Bet kādu svētību tas ļaudīs nesīs.

KALVIS. Nu, kādu tev tas nesis? Stāsti jel –

Kur klibie, kas bez kruķiem atkal iet?

Cik mēmiem ūdens mēli atraisījis?

Cik kurliem ausis, acis atdarījis?

Nu zinu, kādēļ Spilva velti ziedo.

Tu viņas ticību liec apsmieklā.

VĪTUS. Ak, atjēdzies! Vai tu vairs neatminies

To reižu, kad tu dieviem pateicies

Par ļaudīm parādītu žēlastību?

KALVIS. Es atsaucu, ko esmu darījis!

Tu mani vadīji pa maldu teku,

Gar kuru brīnumi kā ķēmi stāv;

Es gribu patiesības ceļu iet. [Blaumanis 1997 : 451–452]



Dziesma Mammu, es gribu. Mārtiņa Brauna vārdi un mūzika.

 

Dziesma Es gribu tā. Guntara Rača vārdi, Raimonda Paula mūzika, izpilda Ance Krauze un Normunds Rutulis.

 

Dziesma Es gribu. Renāra Kaupera un Ingus Bērziņa vārdi, grupas „Prāta vētra” mūzika, izpilda grupa „Prāta vētra.”