Tradicionālā transkripcija

[graûc]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ɡrɑ͜uʦ]


[g] – balsīgais troksnenis

[r] – skanenis

[au] – divskanis

[c] – balsīgais troksnenis

 

Vienzilbes vārds.

Ortogramma – ds.



graud- – vārda sakne, celms

-sgalotne




graud+aug-i

graud+akmen-s

graud+berz-n-is

graud+ēd-āj-s

graud+veid-a

graud+zāl-es

cukur+graud-s

kail+graud-i

miež+graud-s


graud+kop+īb-a

graud+kop+is, graud+kop+e




graudspatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

aaa

  vsk. dsk.
N. graud-s graud-i
Ģ. graud-a graud-u
D. graud-am graud-iem
A. graud-u graud-us
I. ar graud-u ar graud-iem
L. graud-ā graud-os
V. graud-s! graud-i!

aaa


N. Jānis Grauds –  D. Jānim Graudam


Teikumā var būt:

aaaa1) teikuma priekšmets Šogad rudzu graudi ir izauguši varen brangi.

aaaa2) izteicēja daļa – Šie ir īsti graudi.

aaaa3) galvenais loceklis – Vareni graudi!

aaaa4) apzīmētājsPērn graudu raža bija labāka.

aaaa6) papildinātājs – Klēts bija paredzēta graudiem.

aaaa7) vietas apstāklisGraudos ir peles!



graudu apstrāde, graudu attīrīšana, graudu blīvums, graudu bunkuri, graudu cenas, graudu eksports, graudu ēdieni, grauda izmērs, graudu kalte, graudu klēts, graudu kvalitāte, graudu lauks, graudu lipeklis, graudu maisi, graudu maize, graudu piekabe, graudu raža, graudu siets, graudu svars, grauda uzbūve, graudu uzglabāšana, graudu uzpirkšana, graudu vārpa, graudu veidi, graudu vērtība, graudu ziedi

 

auzu graudi, kviešu graudi, lopbarības graudi, miežu graudi, rudzu graudi, zelta graudi

 

graudi bez glutēna, graudi bez pelavām

 

maize ar graudiem

 

dzelteni graudi, lieli graudi, mazi graudi, melnie graudi, veseli graudi

 

audzēt graudus, bērt graudus, diedzēt graudus, kaltēt graudus, kult graudus, nodot graudus, novākt graudus, pārdot graudus, sakaltuši graudi, samalti graudi, sēt graudus



grauds

1. Graudaugu auglis.

Rudzu, kviešu, miežu, auzu graudi. Graudu pilnas vārpas. Zirņu graudi. Graudu kalte. Kukurūzas vālīte ar graudiem.

Melnie graudi – labības slimība; šīs slimības bojātie graudi.

Pārn.Domu graudi. 

// Sēkla (dažiem augiem).

Kukurūzas graudi. Kaņepju graudi. 

2. Mazs, parasti apaļš (kādas vielas) veidojums. 

Krusas grauds. Smilšu grauds.

Graudu cukurs – lietošanai piemērotos, nelielos gabaliņos sadalīts cukurs.

3. vsk. Alga vai citi maksājumi naturālijās.

Norēķināties graudā. Maksāt naudā vai graudā.

4. Mērķēšanas ierīces daļa, kas novietota uz stobra tievgala. 

[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 318]


grauds

1. Auglis (graudzālēm).

Rudzu grauds. Graudu kultūras. Graudu kalte. Graudu tīrīšanas mašīna. Vētīt graudus.

Melnie graudi – labības slimība.

Absolūtā graudu masa (svars) – 1000 graudu masa (svars) gramos.

.. kolhoznieki savās rokās juta kviešu kūļus, juta, cik smagi sveras uz zemi graudu pilnās vārpas .. Jansons 2, 23.

.. mūsējie strādā graudu sabērtuvē. Auziņš 1, 40.

// Sēkla (dažādiem augiem).

Zirņa grauds. Pupas grauds. Kaņepes grauds.

Kukurūzas grauda dīglis ir samērā liels .. Veselība 62, 4, 9.

// pārnPirmsākums, iedīglis.

Nesaderības un ienaida grauds bija izsēts, drīz tas dīga un nesa nezāles. Apsīšu J. 1, 81.

2. tikai vsk. Alga vai citi maksājumi naturālijās.

Iedeva naudas vietā sviesta bļodiņu, jo tagad jau amatnieki labāk strādājot par graudu, nevis naudu. Sakse 3, 149.

3. Mazs, parasti apaļš (kādas vielas) veidojums.

Krusas grauds. Smilšu grauds.

Graudu cukurs – cukura rafināde.

Cukura grauds – cukurgrauds.

Nu jau aizvien biežāk uznāca aukstas, lietainas dienas. Dažreiz, jukām ar lietu, jau bira apaļi sniega graudi. Jaunsudrabiņš 1a, 51.

Vanags [saimnieks].. nikni maisīja tēju glāzē, lai gan tie seši cukura graudi bij sen izkusuši. Upīts XI, 229.

4. Mērķēšanas ierīces daļa, kas novietota uz stobra tievgaļa.

Šautenes grauds.

Pārvadājot šautenes kastēs svaidītas. Var gadīties, ka grauds izkustējies .. Grīva 4, 78.

.. Grāpītis veikli piespieda bisi pie vaiga un sāka tēmēt, vilkdams graudu līdzi pelēča [vilka] plecam. Vanags 10, 81.

5. Sudrabots punkts – fotoattēla sastāvdaļa.

Grauda lielums.

Domu grauds – izteiciens, kurā lakoniskā formā pausts kāds vispārinājums.

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/llvv/]


grauds – gryuds, (dem.) griudeņš

[Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]


graûds, subst. groûc. Graudnieka darbs, graudnieka stāvoklis. tad es atlaȋdas nuô groûd vaļa up bi V¥csalas  viên ga:d pa ka`p. viuč šuô ·tuô bi sape`niš, nuôpixk zixg up nuô ka`p pãrg㊠uz groûd.

[Sagatavots pēc: Ādamsons, Kagaine 2000 : 222]

Atsijāt graudus no pelavām (arī sēnalām)atšķirt vērtīgo no nevērtīgā, labo no sliktā.

 

Kā aklai vistai (mieža) grauds – saka par negaidītu, necerētu laimīgu atgadījumu.

 

(Pa)ņemt uz grauda a) šaujot notēmēt; b) bārt; arī izzobot.

 

Noiet no grauda a) novirzīties no ceļa (par lodi, šāviņu); b) sar. pagrimt.

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/llvv/]

Birst kā krusas graudilielā daudzumā, bagātīgi.

 

Būt (tikt maltam) kā graudam starp diviem dzirnakmeņiematrasties starp diviem pretējiem spēkiem, divējādu, pretrunīgu apstākļu, faktoru ietekmē.

 

Kā mieža grauds acī kaut kas nepatīkams, traucējošs.

[Sagatavots pēc: LFV 2000 : 398; 399; 559]


Lauksaimniecībāgrauds.

 

Mašīnbūvēkristālgrauds.

 

Hidrometereoloģijākrusas grauds.

 

Elektronikāgrauds (attēla).

 

Medicīnāmiežgrauds.


UzvārdiGrauds, Grauda; Graudiņš, Graudiņa; Graudumnieks, Graudumniece; Lielgrauds, Lielgrauda.

 

VietvārdiGraudu iela, iela Rīgā, Liepājā, Jelgavā; Graudi, mājvārds; Graudi, ciems Sējā; Graudu mājas, mājvārds; Graudiņi, mājvārds; Graudiņkalns, kalns Sējas novadā; Graudiņkalns, mājvārds; Graudiņu purvs, purvs Limbažu novadā; Graudnieki, mājvārds; Graudumi, mājvārds; Graudupe, upe Kuldīgas novadā; Graudupe, mājvārds; Graudupes, mājvārds; Graudupes tīrelis, purvs Kuldīgas novadā; Graudupji, mājvārds; Jaungraudi, mājvārds; Lielgraudi, mājvārds; Pagrauda, zemesrags Krāslavas novadā; Vecgraudi, mājvārds; Vecgraudiņi, mājvārds; Zeltgraudi, mājvārds.

 

ErgonīmiGrauds, lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvā sabiedrība Dobeles novadā; Grauds, SIA Tukuma novadā; Grauds-2, lauksaimniecības kooperatīvā saimniecība Rēzeknes novadā; Graudi, zemnieku saimniecība Aglonas novadā, Apes novadā, Jaunpils novadā, Kārsavas novadā, Pāvilostas novadā, Talsu novadā, Tukuma novadā; Grauda spēks, SIA Rīgā; Durbes grauds, lauksaimniecības kooperatīvā sabiedrība Durbes novadā; Graudiņi, zemnieku saimniecība Alojas novadā, Alūksnes novadā, Auces novadā, Bauskas novadā, Brocēnu novadā, Gulbenes novadā, Jēkabpils novadā, Jaunpils novadā, Limbažu novadā, Kuldīgas novadā, Ķeguma novadā, Mazsalacas novadā, Raunas novadā, Salacgrīvas novadā, Tukuma novadā, Ventspils novadā; Graudiņi, mednieku klubs Jēkabpils novadā; Graudiņi-2, zemnieku saimniecība Rucavas novadā; Graudiņi-3, zemnieku saimniecība Vaiņodes novadā; Graudakmeņi, zemnieku saimniecība Madonas novadā; Graudaugi, zemnieku saimniecība Stopiņu novadā; Graudupes, zemnieku saimniecība Ventspils novadā.

Periodiskie izdevumiGrauds, Grobiņas iecirkņa Liepājas Sv. Annas baznīcas evaņģēliski luteriskās draudzes mēnešraksts.

 

PasākumiZelta smilšu grauds 2017, smilšu skulptūru festivāls Ventspilī.


grauds, mantots vārds; leišu grūdas ‘t. p.’, krievu грýда ‘kaudze, blāķis’ (<‘sagrūstais’), baltkrievu груд ‘t. p.’, ukraiņu грýда ‘pika, kumoss’, bulgāru грýда ‘bluķis’, čehu hrouda ‘pika, bluķis, kaudze’, poļu gruda ‘blāķis, sasalusi zeme’, senskandināvu grautr. ‘putra’ (< ‘raupji maltais, grūstais’), vācu gross ‘liels’. Pamatā indoeiropiešu *ghreud- / *ghroud- > baltu *graud-, no kā latviešu grauds.

Vārda sākotnējā nozīme ‘grūstais, berztais’ > ‘grūstais, berztais labības grauds (sagatavots ēšanai, vārīšanai)’, no kā apzīmējums pārnests uz neapstrādātu graudu. [Sagatavots pēc: Karulis 2002 : 309]


angļu – grain

baltkrievu – зерне

čehu – zrna

franču – grain

grieķu – σπόρους

igauņu – terad

krievu – зерно

lietuviešu – grūdas

poļu – ziarna

somu –  jyvä

ukraiņu – зерна

vācu – das Korn

zviedru – korn



Labāk graudā nekā naudā.

 

Kur miežu grauds guļ, tur rudzu grauds nevar gulēt.

 

Kad pelīte pieēdusi, tad graudiņš rūgts.

 

Akla vista arī graudu atrod.

 

Vista kasa, atrod graudu.


Ja acī iemeties mieža grauds, kādam vajag iespļaut acī tā, lai šis mieža grauda īpašnieks nobīstas, tad mieža grauds pazudīs.

 

Lai aizdzītu mieža graudu no acs, tad jāņem trīs miežu graudi un ar katru jāapspaida trīs reizes slimo aci virzienā pret sauli; pēc tam graudi jādod vistai.

 

Ja rudenī ķirpās daudz peļu, tad nākamā vasarā būs maz graudu.

 

Ja puteņi pirms Sveču dienas graudus kaisa, ir labs ražas gads gaidāms. Ja puteņi pēc Sveču dienas pelavas kaisa, neražas gads gaidāms.

 

Sējot nevajag apsēt visus laukus, bet atstāt kaut nelielu gabaliņu neapsētu, kamēr kaimiņi nav beiguši sēt. Tad tik jāapsēj arī atstātais tīruma gabals. Labība tur, zināms, izaugs maza un slikta. Kad nu Dievs to redzēs, viņš apžēlosies par to saimnieku un dos tam uz citiem laukiem labu ražu. Gadās, ka no div’ kaimiņiem ne viens, ne otrs negrib pirmais beigt sēšanu, baidīdamies, ka labā raža nepāriet otra pusē. Labs zinātnieks tomēr nebaidās no otra atsēšanas. Viņš droši iet uz savu tīrumu un izliekas, ka nemaz neievēro, vai otrs nepaliks pēdīgs. Tuvu pie beigām viņš aptur arājus un aizsien sēklas maisus, it kā būtu visu apsējis. Bet tad viņš apgriež pēdējo maisu, pārgriež tam dibenu, ieber atlikušos graudus sētuvē un apsēj pāri palikušo tīruma galu. Tā nu labā raža pāriet uz pirmā saimnieka laukiem, bet otrajam paliek tukši tīrumi.

 

Miķeļa dienas rītā nedrīkst malt, jo tad peles graudus ēd.

 

Ja līdz Ziemassvētkiem daudz sniega, tad vasaras raža būs pelavas; ja pēc Ziemassvētkiem daudz sniega, tad raža būs brieduši graudi.



Salmi dārgāki nekā graudi. – Vaski dārgāki nekā medus.

 

Pelava dārgāka kā grauds. – Vaski.


Tu, brālīt, guli sapūdams, es iešu saules vārtos. – Grauds un asns.

 

Divas māsiņas vienā villainē. – Auzas graudi skarās.

 

Divas māsiņas zem vienas apsegas (v. sagšas). – Auzas graudi skarās.

 

Div’ māsiņas baltā paladziņā. – Auzas graudi skarās.

 

Divas māsiņas vienā jostā sasietas. – Auzas graudi skarās.

 

Dvīnīši guļ vienā spilvenā. – Auzas graudi skarās.

 

Mazs mazs vīriņš,

Trim stūriem cepurīte. – Griķu grauds.

 

Sarkans kaula kažociņš,

Trim stūriem cekuliņš. – Griķu grauds.

 

Vērsītim trīs muguras kauli. – Griķu grauds.

 

Pelēks āzis trim mugurām. – Griķu grauds.

 

Mazs mazs vīriņš,

Plāns, plāns kažociņš,

Bet ziemu izcieš

Sniega kupenī. – Rudzu grauds.

 

Vienā rudenī zemē sviež,

otrā mutē bāž. – Rudzu grauds.

 

Šinī vasarā palaiž,

nākošā vasarā atrod. – Rudzu grauds.



Visa Dieva radībiņa
Saulītē līgojas:
Graudu vārpas, puķu ziedi,
Diža meža koku gali. [LD 553, 478]

Kratiet salmus, kūlējiņi,
Salmos graudu nelaidiet:
Kundziņš kūla rijnieciņu,
Salmos graudu meklēdams. [LD 31561-0]

Cīrulītis alu dara
Kumeliņa pēdiņā:
Vienu graudu iesalam,
Trīs muciņas darināja. [LD 567, 417]

Jaunā cāle ietecēja
Vecu vistu pulciņā;
Vecas vistas noknābāja,
Mieža graudu domādamas. [LD 24727]

Kalniņā es raudāju,
Lejā bira asaras;
Sveša māte salasīja,
Zirņu graudus cerēdama.
Tie nebija zirņu graudi,
Tie sērdieņa asaras. [LD 4053-0]

Skauģis manus kumeliņus
Ik vakara rēķināja.
Izrēķini upei olas,
Jūrmalāi smilšu graudus! [29959-2]

Labāk malu rudzu sieku,
Ne magoņu pasijienu;
Pilnu sauju rudzu bēru,
Magonītes par graudiem. [LD 8058-0]


Mājas pele un lauku pele

Kādā siltā dienā mājas pele izlien no grīdas apakšas un aiztek uz Sildruvu pie savas radinieces, lauku peles. „Nu, labdien! Vai pazīsti arī vēl savu radinieci?”

„Labdien, labdien! Kā tad nu māsas nepazīšu? Ak tavus priekus, ka pie manis atnāci! Bet vai ceļu labi zināji, vai neapmaldījies?”

„Kur nu maldīsies? Bet saki, māsiņ, kas tā tur par tādu spurguļainu gubu?”

„Tie jau sadīguši graudi, mana vienīgā barība, mana vienīgā maizīte!” lauku pele bēdīgi atbild.

„Ak Dievs, tāda maize!” mājas pele lepni brīnās. „Man pie tādas maizes būtu jānomirst badā. Māsiņ, cik man pavisam citāda pārtika: no rīta gaļa, pusdienā tauki, vakariņās krējums. Un to visu es, tik no alas iziedama, kukņā atrodu. Mana dzīve zelts pret tavu. Nāc tādēļ uz manu māju un dzīvosim kopā.”

„Labi, iešu!”

Naktī abas māsas, radinieces, izlien no pagrīdes un jautā circenim: „Ķirķi, ķirķi, vai kaķis mājā?”

„Nē, aizbrauca ar peļu ādām uz Rīgu!” circenis atbild. „Nu tad laiks!” mājas pele priecājas. „Paliec tu, māsiņ, tepat pie cauruma, es nesīšu tev klāt, un tu nesīsi alā.”

Bet, līdzko mājas pele soļus divus parikšoja, te kaķis brāc! virsū. Par laimi, šoreiz vēl izdevās alā iesprukt, citādi būtu zelta dzīve pagalam.

„Nu nekas,” mājas pele mierina radinieci, „kad nu te neizdevās, neizdevās – iesim pa pamata caurumu uz klēti speķi ēst.” Noiet uz klēti, bet te atkal klizma: saimnieks atver durvis, un viņa āpšelis radiniecēm kā sadedzis virsū. To redzēdama, lauku pele tūliņ griežas uz savu māju, sacīdama: „Man labāk sadīgušie graudi drošumā nekā tavi gardumi mūžīgās bailēs. Es savus graudus pati sakrāju, bet tu gribi tik no otra labuma vien pārtikt. Ardievu!” [Latviešu tautas pasakas 2000 : 37–38]

 

Bezzemnieces dēls

Kādai bezzemniecei bijis ļoti stiprs dēls, kas nekādā ziņā negribējis klausīt kungam. Reiz kungs viņam piesacījis, ka rīt jānāk uz muižu palīgā riju kult, bet dēls tik gudrojis, kā varētu kungam atspītēt. Viņš aizgājis uz mežu, izmeklējis vislielāko un visgarāko egli, izrāvis to un atnesis uz māju. No resgaļa viņš uztaisījis spriguļa vāli, no tievgaļa – kātu. Mātei glabājusies govs āda, no tās viņš iztaisījis sprigulim siksnu.

Otru rītu bezzemnieces dēls ar savu lielo spriguli gājis pie kūlējiem. Klājiens piedarbā bijis jau paklāts. Dēls teicis kūlējiem, lai nu šie ejot rijā atpūsties, esot jau diezgan šorīt strādājuši, viņš pakulšot viens pats.

Bet kūlēji negājuši vis projām, tie gribējuši redzēt, kā bezzemnieces dēls viens pats kuls. Šis pasitis tikai savu spriguli uz augšu, tas aizmeties sijā un norāvis to zemē. Nu gan citi kūlēji nobijušies un aizbēguši kur katrs, bet dēls sācis tā kult, ka klājiens ar zemi kopā sajucis.

Vagars aizskrējis pie kunga sūdzēties. Kungs atnācis uz riju un, pārskaities par norauto siju un samaitāto klājienu, pavēlējis bezzemnieces dēlam, ka nākošu nakti viņam jāiet sargāt auzu lauks, jo to katru nakti kāda govs izbradājot.

Labi. Otrā vakarā dēls, paņēmis virvi, aiziet sargāt auzu lauku. Pa tādu brīdi atnāk lācis un sāk ēst auzas, rūkdams vien. Bezzemnieces dēls grābj lāci aiz čupra, uzsviež uz muguras, nešus atnes uz govju aploku pie muižas un ielaiž tur pie govīm.

Otrā rītā meitas nāk uz aploku slaukt govis, bet tās visas saplēstas, tikai lācis tup aploka vidū.

Kungs nu ārkārtīgi pārskaities, liek atsaukt puisi un uzbļauj: „Kā tu drīkstēji lāci laist pie govīm?”

Bezzemnieces dēls uz to nemaz neatbild, bet kliedz pats uz kungu, kādēļ tad šis neteicis, ka govs – tole bez ragiem, jo esot galīgi nomocījies, to uz muguras nesdams.

Kungs tagad tikai domājis, kā bezzemnieces dēlu nonāvēt. Viņš licis piebērt lielu maisu ar pelavām un sūtījis ar to dēlu uz dzirnavām, kur dzīvojuši velni.

Bezzemnieces dēls aizgājis uz dzirnavām un sācis malt, bet, ieraudzīdams, ka maisā pelavas, viņš sācis dauzīt velnēnus, kas turpat apkārt slaistījušies, ka tie iebēruši viņam kviešu vietā pelavas. Velnēni nevarējuši tā paciest, atnesuši arī kviešus.

Kad graudi bijuši samalti, bezzemnieces dēls gribējis iet uz māju, bet nu viņu apstājis vesels bars velnēnu un žņauguši nost. Dēls tikai nopurinājies, paķēris vienu velnēnu aiz astes, ielicis padusē un gājis savu ceļu.

Ienācis muižā pie kunga, viņš parādījis velnēnu un teicis, lai saņemot kviešu zagli, kas viņa maisā kviešu vietā pelavas iebēris.

Kungs pārbijies uzbēdzis mājas otrā stāvā, bet bezzemnieces dēls gājis tik pakaļ un saucis: „Kungs, saņem taču zagli!”

Kungs bailēs izlēcis pa logu un nosities. Bezzemnieces dēls palaidis velnēnu vaļā, šis uzklupis kungam un aizskrējis ar visu uz elli. [Latviešu tautas pasakas 2000 : 197–198]

 

Vectēva padoms

Vecos laikos reiz bija kādā zemē tāda ieraša: vecus ļaudis, kas vairs nespēja pelnīt maizi, aizveda mežā un atstāja.

Viņos laikos dzīvoja tanī zemē vecs vīriņš, vīram bija dēls un dēlam atkal dēls. Veča dēls jau sāka vērot, ka tēvs vairs nav pilns darba strādnieks, ka tam jau laiks atstāt šo pasauli. Tā vērodams, dēls ņēma dēliņa ragaviņas, uzsēdināja tur savu veco tēvu un vilka uz mežu. Dēla dēliņš tecēja savām ragaviņām pakaļ. Aizvilka dēls tēvu mežā, apgāza ragaviņas un sacīja: „Lai nu guļ še ar visām ragaviņām!”

Bet dēliņš teica: „Nē, tēt, savas ragaviņas še neatstāšu!”

„Kam tad tev vajag nieka ragaviņu?”

„Ja man nebūs ragaviņu, kā tad es tevi dabūšu mežā, kad tu kļūsi vecs un nespēcīgs?”

Šādus vārdus izdzirdis, veča dēls tapa domīgs. „Vai re,” tas domā „paša dēls sola man tādu pašu galu, kādu še padaru savam tēvam. Nē, tā nav labi!”

Dēls paņēma tēvu, uzsēdināja atkal uz ragaviņām un vilka atpakaļ uz mājām. Bet mājās dēls nedrīkstēja, visiem redzot, turēt savu nespēcīgo tēvu; viņš to tādēļ paņēma un ielika pagrabā, un deva tam tur ēst un dzert.

Pēc kāda laika izcēlās tanī pašā zemē liels bads. Rudzu vairs nebija nevienam ne graudiņa, miežu retam kādam kāda drusciņa. Vectēvs pagrabā jau labu laiku manīja, ka nav labi, jo dēls tam deva tikai pa bišķīšam miežu maizi vien.

Reiz vectēvs prasīja dēlam: „Kāpēc tu man vairs nedod ne gabaliņa rudzu maizes?”

Dēls atteica: „Visā zemē liels bads; rudzu nav vairs nevienam ne graudiņa; tādēļ bēdas lielas, jo nav ne vien ko ēst, bet arī ne saujiņas, ko iesēt zemē.”

„Grūti laiki,” sacīja vecais, „bet klausies, dēls, ko tev pamācīšu, lai tu varētu dabūt rudzu jele sēklas tiesai. Nojum pusi rijas un izkul no jauna vecos jumta salmus, tad redzēsi, cik tur būs vēl graudu iekšā.”

Dēls darīja, kā lika tēvs: nojuma pusi rijas, izkūla no jauna vecos jumta salmus un dabūja veselu stopu rudzu graudu. To izdarījis, dēls gāja atkal pie tēva pagrabā un sacīja, ka viņš izkūlis no veciem rijas jumta salmiem veselu stopu rudzu. Tēvs sacīja: „Nojum otru rijas pusi un izkul no jauna vecos jumta salmus, tad redzēsi, cik tur būs vēl graudu iekšā.”

Dēls darīja, kā lika tēvs: nojuma otru rijas pusi, izkūla no jauna vecos rijas salmus un dabūja atkal veselu stopu rudzu graudu. Nu tēvs sacīja: „Iesēj nu rudzus!”

Dēls iesēja rudzus, un tam otro vasaru izauga ļoti brangi rudzi, kas tam deva jau labi daudz sēklas nākošajam gadam.

Veča dēla rudzus redzēdami, visi bada zemes ļaudis brīnīties brīnījās, no kurienes šim cēlušies rudzi, jo nevienam citam nebija ne graudiņa. Izdzirda par šiem rudziem pats zemes lielskungs, pavēlēja atsaukt pašu rudzu audzētāju un prasīja: „Kur tu ņēmi veselu rudzu lauku, ja nevienam pašam visā zemē rudzu nav ne graudiņa?”

Padomāja dēls brītiņu un, dūšu saņēmis, izteica visu, kas bijis, ka vecais tēvs tam devis labu padomu. Bet lielskungs nu prasa: „Kur tad tavs tēvs ir, ka to nemaz neredz?”

Dēls atbild: „Es to turu pagrabā!”

Nu tik lielskungs un visi citi tās zemes ļaudis kļuva gudrāki, redzēdami, ka arī veči der – der labam, gudram padomam.

No tā laika nekur vairs ļaudis negalināja savus nespēcīgos večus. [Latviešu tautas pasakas 2000 : 317–318]


Kādēļ labībai īsas vārpas

Sensenos laikos cilvēkiem bijusi no labībām ļoti laba raža. Viss stiebrs bijis noaudzis no augšas līdz pat lejai ar graudiem. Cilvēki nesapratuši, kur ražu likt. Beidzot nolēmuši no labības taisīt tiltus. Dievs par to ļoti sadusmojies un gribējis vairs neaudzēt nemaz labību. Bet beidzot apdomājies un sācis nobraukt graudus no apakšas uz augšu. Bet Māra bijusi žēlīgāka un aizķērusi pašā galā ar roku. Tas palicis nenobraukts.

Tāpēc tagad vārpa ir tikai Māras saujas garumā. [Latviešu tautas teikas 1961 : 253]

 

Kādēļ labībai ir melnie graudi

Dievam ar Velnu bijuši rudzu lauki blakus. Kādu dienu Velns pļāvis rudzus ar sirpi. Dievs savus rudzus griezis ar kaltiņu. Velns Dievu zobojis un teicis, ka Dievs savu lauku visu mūžu nevarēšot nopļaut. Dienas vidū Velns gulējis. Dievs pa to laiku paņēmis Velna sirpi un ātri vien nopļāvis savu lauku. Velns ļoti brīnījies par to, bet nekā nav varējis saprast, kā Dievs to izdarījis.

Kad labība bijusi nopļauta, Dievs to aizvedis uz riju kaltēt un pēc tam izkūlis. Velns prasījis, kā Dievs labību varējis izkaltēt. Dievs atteicis, ka viņš labību saberot lielās krāsnīs, un tur tā labi izžūstot. Velns arī rudzus tūliņ izkūlis ar spriguļiem un sabēris to rijas krāsnī. Pēc kādām dienām Velns vilcis rudzus laukā. Visa labība bijusi gluži melna. No tā laika dažreiz starp baltiem Dieva graudiem ieaug arī Velna melnie graudi. Šos melnos graudus visbiežāk sastop rudzos. [Latviešu tautas teikas 1961 : 253–254]

 

Kā govis sarunājas

Reiz dzīvojis viens lielskungs, kurš bijis ļoti nikns, par mazāko vainu kūlis savus darbiniekus ar spieķiem, un pats vienmēr stāvējis klāt pie darbiniekiem.

Reiz vēlā vakarā no darbiniekiem uz māju ejot, kungam iznācis iet gar kūti, kurā viņš dzirdējis savādu skaņu. Viņš nu apstājies, sācis klausīties un dzirdējis tur runājam. Viens tur sacījis: „Šo ziemu mums būs laba barība, jo salmos palicis desmit pūru labības.”

Kā to lielskungs dzirdējis, viņš tūliņ gājis atpakaļ pie darbiniekiem un dzinis visus uz riju kult salmus pa otru reizi. Kad salmus izkūluši un iztīrījuši, tad tur patiešām atradušies vēl desmit pūru graudu.

Lopi, kas ēduši otru reizi kultos salmus, visi nobeigušies. [Latviešu tautas teikas 1925 : 312–313]

 

Putni

Kad sīlis rudenī graudus paēdis, tad tas, izpaurējies uz labības gubām tupēdams, brēc: „Akots, akots!”

Pavasarī, kad nekā vairs nav uz laukiem ko knābāt, tas, vēl uz mēslu gubas uzmeties, priecīgi palielās: „Pankoks, pankoks!” [Latviešu tautas teikas 1925 : 355]


Kungs un ļaudis

Muiža to, kas izbirst, riju serot, atstājusi rijniekam un šķilteram. Bet kādreiz, rijā serot, „izbiris” tik daudz, ka pēc kulšanas kungam tiek mazāk, nekā rijniekam ar šķilteri kopā. Nu kungs brīnās: „Tik lieli rudzi, tik maz graudu!” – „Kā tad var būt daudz graudu, ja lieli salmi! Viss izaudzis salmos!” saka rijnieks. Kungs neko, nopūšas, ka tik slikti – viss izaudzis salmos. [Latviešu tautas anekdotes 1960 : 18]


Kulšana – maizes sākums

Lai ceptu maizi, vajag miltus. Tos iegūst, samaļot graudus. Tās ir ābeces patiesības. Tagad labību nopļauj un izkuļ ar kombainiem, graudus samaļ modernās dzirnavās. Bet tā bijis ne vienmēr.

Kādreiz labību pļāva ar sirpjiem. [..]

Atmiņās dalās alsundznieks Valdis Galbāliņš: „Tvaika mašīnu, kas darbināja kuļmašīnu, sauca par dampi. Lai pārvilktu dampi no viena šķūņa uz otru, vajadzēja astoņus zirgus. Pēc tam tie paši zirgi vilka arī kuļmašīnu. Kulšanai vajadzēja daudz ļaužu, tāpēc tika rīkotas talkas. Kaimiņi gāja cits citam palīgā. Vispirms vajadzēja trīs vīrus, kas dod labību augšā, un trīs salmu vīrus. Kāpēc trīs? Divi strādāja, bet viens atpūtās – sildījās pie katla un pīpēja, pēc tam viņi mainījās. Tad vēl bija trīs graudu vīri. Viens kabināja maisus un ņēma tos nost, sēja ciet, bet divi krāva ratos un veda uz klēti. Vēl vajadzēja iekšā laidēju, panta minēju, pāris ūdens vīru – tie visu laiku nesa ūdeni katlam, viņi to arī kurināja. Divas sievas bija augšā uz galda – viena sagaidīja augšā uzdoto labību un grieza pušu kūlīšu saišķus, otra padeva tos iekšā laidējam (tas gan noteikti bija vīrs). Trīs vai četras sievas nesa prom pelavas, tas atkarībā no attāluma.”

„Vispirms labība tika izkulta rupjāk,” V. Galbāliņš turpina, „atdalot smalkās pelavas (tās aizpūta lielais vējš) un salmus (tie iznāca ārā pa augšu). Pārējais – rupjās pelavas un graudi – vispirms nokļuva kuļmašīnas apakšējā daļā, tad pa elevatoru atpakaļ uz augšu, kur nonāca grenerī – dzelzs trumulī, kur miežiem nomala nost akotus, izlobīja graudus no čaumalām, ja tās vēl nebija kuļot atdalījušās. Pēc tam bija mazais vējš, kurš nopūta nost visādas čabas. Tālāk graudi nonāca zortierī jeb šķirotājā, tas bija no stieples sapīts trumulis, ko varēja pastiept garāku vai saskrūvēt īsāku. Jo trumulis garāks, jo labāk sašķirojās. Iznāca trīs šķiras. Graudi nāca ārā tīri, atlika vien sabērt klētī.” [https://www.suitunovads.lv/lv/vesture/kulshana/]

 

No rijas kulšanas līdz apkūlībām un Mārtiņiem

[..] Riju kuļot, vai nu iekūlībās, vai citādi tiek apcerēti un daudzināti rudzu lauki, kuriem svarīgi nodrošināt auglību arī nākamajā gadā.
Pēc kulšanas salmus iznesa no piedarba, bet labību saslaucīja un sāka „mētāšanu” – ar liekšķeri slaidā vēzienā meta saslaucītos graudus kopā ar pelavām. Smagāki graudi  krita tālāk, pelavas – tuvāk. Pēc tam labību vētīja lielos sietos. [http://www.folklorasbiedriba.lv/tradicijas/]



***

Kā māmiņa maizi cep

Gulējusi graudos siltos,

Tā kā pēlī – maigos miltos,

 

Maize mīklā augšā ceļas,

Abras malai pāri veļas.

 

Uguns vectēvs sārtu bārdu

Krāsnī saka maizes vārdus.

 

Skurstenis vij dūmu bizes,

Bet uz platās koka lizes

 

Klaipi māmiņai zem rokām

Aug. Un ielec ogļu lokā.

 

Cits tur sasviltu kā sīkums,

Klaipu sāniem karstums tīkams.

 

Gluži brūni tek tie ārā

Turp, kur gaida mutes kārās. [Ļūdēns 1981 : 24]

 

Tautas dziesmai

 

– Mīļo dziesmiņ, kur tu radies,

Kas tavs tētiņš, māmuliņa?

 

– Es piedzimu sirdsvidiņā,

Saulei zemi samīļojot,

Sajutusi pilnbriedumu,

Pārvērtos par rudzu graudu!

 

– Mīļo dziesmiņ, kas tu tāda,

Kas tavs tālāk sējējiņš?

 

– Es iekritu arumaitē,

Apsedzos ar kukurznīti,

Dzīvi asnā saceroju,

Pārvērtos par rudzu vārpu!

 

– Mīļo dziesmiņ, ja tu vārpa,

Vai jau gaidi apkūlības?

 

– Gaidu, gaidu Juma kāzas,

Kad viņš savu Jumaliņu

Vedis statā zadinājis,

Pārvērtīsies maizes spēkā!

 

– Mīļo dziesmiņ, ja tu maize,

Kas ir tavi ēdājiņi?

 

– Mazi, lieli, veci, jauni,

Grūtdieņi vai lepnās kārtas,

Mana maize, tautas maize,

Katram tiks pa rikucītim! [Kūkojs 2003 : 207]

 

Pa rudzu lauku

 

Es pārsteigts klausos: lūk, tas vārds bij mans,

Ko jūs tur sakāt; sen es viņu teicu.

No tāles skan kā svešāds paša zvans;

Nu atceros tās domas, – sen tās veicu.

 

Vai vārds ir dzīvojis iekš jūsu sirds?

grauds iekš zemes? – Priecīgs asni sveicu,

Kas, zemes nests un veidots, zaļi mirdz.

 

Tik sauja graudu bij, – kāds krāšņums laukā!

Tas tagad zaļos negaisā un aukā. [Rainis 1977 : 371]

 

***

Dieviņš čiepst zvirbuļos –

Tavu skaistu rītu!

Ja es būtu zvirbulis,

Es arī nedarītu

 

It neko šai pasaulē.

Palēkā un spīdi!

Nebrīnies, ja pretī nāk

Graudi kādu brīdi.

 

Katru rītu Dieviņš nāk,

Veco dziesmu aizsāk –

To par puķēm ielejā

Un par putniem gaisā. [Ziedonis 1988 : 128]

 

Gadu pūrs

 

Kad gadu pūrs aizvien top pilnāks,

Mums reizēm tajā ielūkoties der

Un pasmelties no akas pilnās,

Kur varavīksne gaismu dzer.

 

Lai prieka vainags zaigo koši

Vai asarotās pērles skumji mirdz,

To vienu gan tu zini droši –

Tur paslēpusies tava sirds.

 

Lai viss, kas bijis, netiek zaimots,

Bet tā kā graudu vākums klētī bērts,

Kam domu lidojums ir spārnots,

Tam mūža gājums – zelta vērts. [Tabūne 1997 : 3]

 

Zemnieks

 

Piekusu klausīties liekuļu vēlīgos vārdos,

Piekusu, roku svešniekiem sniegdama

pretim,

Gribējās debesu ieraudzīt tīru un skaidru,

Iznācu laukā.

 

Izdvesu gaisu no krūtīm, smaguma birgu,

Uzņēmu ceļu, ko zināja gājušas kājas.

Pazuda ielas, apklusa mašīnu trokšņi,

Atrados tālu.

 

Apstājos, klausījos, rasoja sudraba lietus,

Liepās čabēja lapas, nāca kāds šurpu,

Paskatos – zemnieks, lēnīgs un apbiris

sienu,

Izaudzis priekšā.

 

Noņēmis cepuri, atsedzis svētībai galvu,

Saulē degušu seju, spožu kā varu,

Saliektiem pirkstiem aptvēris darbarīkus

cieti,

Apstājies liels.

 

Likās, ka dvēseli manu paņēmis būtu,

Notrītu sēnalu lieku kā labības graudam,

Nomestu zemē kailu un tīru, lai tveras,

Pielietu spēka.

 

Tāda vara bij skatam, tad runāja vārdus,

Bija tik daži, bet patiesi visi un pilni;

Rādīja plašumu augšā, kas veldzēja visu,

Rādīja zemi.

 

Zeme spīdēja zālēs un labības viļņos,

Norieta saulē pašķīrās mākoņu sprauga.

„Dzīvi paņem uz pleciem, nesaki grūtu,”

Noteica beigās.

 

„Nesamin zemi par klonu, kas nedzīvs,

Pacilā, vēdini, iekaisi sēklu,

Visi no darbīgām rokām un devīgās

zemes

Paēd un padzer!”

 

Atrados viena vakara mierīgās ēnās,

Lietus šalkoja ražens, un apvārsnim pāri,

Mākoņus plosītos dzīdams ar gaitu pret

vēju,

Pārgāja zemnieks. [Lazda b. g. : 26–27]


No tādiem pat kokiem kā kūts bija taisīta arī klēts, liela ēka divām telpām, vecu un kuplu ābeļu apēnota. Plats, it kā kāpšanai no pašas dabas radīts akmens veda klēts priekšā, uz baltiem stabiem atbalstītā nojumā ar griestiem. Te pārlaboja visādus saimniecības rīkus dienās, kad lija lietus un nevarēja iet laukā. Vienā no klēts telpām atradās apcirkņi, no resnām priežu plankām taisīti, un vēl smaržojošus pēc rijas dūmiem še sabēra kviešus, rudzus, auzas un miežus. Tādās reizēs klēts stenderes apvija vēlām rudens puķēm, un apcirkņi drīz vien apputēja un nogrima savā mierā, glabādami visu to, kas bija audzis, briedis un nogatavojies laukos. Visi šie graudi, kas gulēja cieti cits citam blakus piespiedušies, bija it kā saules dzirkstis un nesa sevī auglības un dzīvības neizdibināmo noslēpumu, lai atkārtotu visas dabas lokveidīgo ritēšanu. No apcirkņiem nākuši, viņi, sējēju rokas nesti, bija nogulušies zemes dziļumā, cēlušies augšā no tās kā zaļi asni, savienodamies ar sauli, bija atkal kļuvuši par graudiem un, iziedami cauri rijas mokām un vētītāju šķīstītavai, bija atkal nonākuši apcirkņos. Tā tie ritēja no gada gadā, un visi mūži bija to tecēšanas nedzirdamā trokšņa pilni. [Virza 1989 : 27]

 

Dēls auga kā milzis. Istabā galva jau metās pie griestiem. Māte sīkiem solīšiem tekāja viņam apkārt, nobijusies, ka tik viņš kaut ko neapgāž. Bet dēls bij labsirdīgs un lēns, viņa lielais spēks bija it kā pats sevī iesnaudies. Zemā tēva māja viņam kļuva par šauru. Viņš nokala sev trīsdesmit birkavas smagu dzelzs nūju un devās pasaulē.

Ceļā viņš satika vecu saimnieku ar kulīti un spriguli pār plecu.

„Kur tu iedams?” puisis vaicāja.

„Eju uz muižu riju kult. Pašam vēl labība pūst uz lauka, vārnas izlasa no vārpām beidzamo graudu. Vai tad mums ar kādi lauki! Kungam tīrumi, mums purvi, brikšņi, kūlainas atmatiņas. Klausies, vai tu nevari iet manā vietā? Par to es došu sieku rāceņu.”

„Labi, kas tas nieks – vienu riju izkult!” puisis teica. Bet iznāca tā, ka viņš izkūla visu muižu. Vakarā, seru kaltēdams, puisis atlaidās uz kula kurošas krāsns priekšā un skatījās, kā dūmi, sarkanīgi apblāzmoti, lēnām vēlās ārā pa vaļējām rijas durvīm. Kā zelta pavedieni zem nokvēpušiem ārdiem dūmos karājās miežu vārpas, un rija bija pilna saldas, vīstošas smaržas. Tā zvilnēdams, puisis bija iesnaudies. [Skalbe 2005 : 188–189]

 

 

Ilze atkal bija klētī pie apcirkņiem un saujās bārstīja kviešus. Te nu krājās rudens darbs, pavasara nemiers un vasaras cerējumi. Bija reizē labi un trauksmīgi. Labi bija, ka kvieši krājās vienuviet, bet trauksmīgi, ka Līči pilni ļaužu, kas čalo un triec. Kuļammašīnas dūkoņa skan pāri ābeļu dārzam un aizplūst dzeltenīgajos laukos, kā aicinātu arī miežus un auzas uz šķūni. Vai kuļammašīnas dūkoņa būtu rudens dziesmas sākums, kas vairs nenorims un izbeigsies tikai ziemas klusumā? Kaut arī tā būtu, tomēr Ilze juta, ka no apcirkņiem, no šķūņa un no visas apkārtnes viņā ieplūst kviešu prieks, kas nav skanīgs, bet dziļš. Kviešu tīrumi bija atdevuši savu šīs vasaras nemieru, kas tagad knikšēja graudos. Šis nemiers prasījās atpakaļ zemē, lai atkal zaļotu un augtu. Apcirkņos graudi jutās kā sprostā, viņi labprāt izplūstu pa visu klēti un pār visiem laukiem. [Rozītis 1990 : 36]

 

Vējš sacēlās tikai ap launaga laiku pietiekošā stiprumā, un tad mēs gājām vētīt. Pie durvīm augstu gaisā tika pakārts liels siets. Vectēvs stāvēja uz apgāzta pūra un sijāja. Saimnieks grāba ar vēdekli no smeltes gubas un bēra sietā. Atkal putekļi plūda kā mākoņi. Tie piepildīja visu kulu un tad vilkās pa otrām durvīm laukā. Pelavas, kas bira sietam cauri, lidoja kā bites pa plašo telpu un metās, brīdi lidojušas, zemē, cita tuvāk, cita tālāk, līdz beidzot to sakrājās bieza kārta. Sietā palikušās vectēvs beidzot ar veiklu sviedienu izmeta. Tad saimnieks bēra no jauna.

Kad graudi bij no lielajām pelavām laukā, tad durvīs tika kārts smalkāks siets. Nu tam cauri bira tīri graudi, saulē zibēdami, slaidos līkumos. Sietā atlika tikai vārpiņas, māla drumslas no klona vai arī kāda rudzupuķes galva. Šīs paliekas tika nobērtas atsevišķi, pie atšķirām. Vissmagākie graudi gulēja pie durvju sliekšņa, vieglākie tai malā uz kula vidu. Šad un tad saimnieks vieglos graudus atslaucīja tālāk. Tie bija cūkām.

Un tad mēs graudus mērojām un bērām maisos. [Jaunsudrabiņš 1981 : 279]

 

Džims gāja ļoti lēni, reizēm apstādamies, un šad tad ievaidējās. Viņš acīmredzot cieta sāpes.

– Kas tev īsti kaiš? – es prasīju.

– Ak, tā pati nolādētā aklā zarna. Divus gadus mocījos, bet nu vairs ilgāk nevar. Jāgriež laukā. Vai tu ko saproti no vistām?

– Neko lielu. Bet tad jau tu drīz būsi atpakaļ. Šodien aklās zarnas operācija ir tikpat viegla kā zoba izraušana.

– Pagaidi, apstājies, lai mazliet pāriet. Dur kā ar nazi. Vai tev ir

    izgriezta?

– Nav gan.

– Tad labāk uzmanies. Jokot nevar. Sākumā nekas: iesāpas, iesāpas, bet, kad aizej pie daktera, – nesāp vairs nemaz. Bet, ja sāp arī pie daktera, tad ir mazliet tā kā par vēlu. Tādas tās lietas. Sāksim vien iet. Redzi, ar vistām ir tā. Dod viņām pietiekami uztura, svaigu gaisu, sausas telpas, tīru ūdeni un ļauj paganīties zaļā zālē, un viņas tev dēs tā, ka prieks skatīties. Nedosi? Viņas tev sāks sēdēt uzkūkušās, snauduļos dienas laikā, nokārs asti un spārnus un beigās izlaidīs dvašu. Tā visa tā gudrība.

– Cik tev viņu ir?

– Būs kāds tūkstotis. Kas viņas tik smalki skaita. Olas tev pašam jātīra nebūs. Tik salasi spaiņos un nodod Bārbrai. Barība un graudi ir šite pat noliktavā, ar to dzīvo prātīgi. Dod tā, lai netrūkst un arī pāri nepaliek. Gan jau tu pats redzēsi. Ienāc, es tev parādīšu.

Es atvēru durvis, un mēs iegājām noliktavas puskrēslā.

Tā bija prāva celtne. Visos stūros un gar sienām lielos blāķos bija sakrauti dažāda lieluma maisi, kastes, mucas un saiņi. Jādomā, šeit turēja arī krājumus veikalam.

Džims man norādīja uz vienu stūri. Glīti sakrauti, te stāvēja kviešu un miežu maisi un lielās papīra tarbās speciālā vistu barība, ko pirka par dārgu naudu un par kuras saturu neviens nebija īsti drošs. [Janovskis 2007 : 31–32]


ZĪRA. Galdiņ, klājies! – Jā, bet es piemirsu –

IRAIDS. Ko tad?

ZĪRA. Ka cepeti apēdis kaķis un pagraba meistars aizgājis uz kino…

IRAIDS. Nu tad nekā… – Bet kafiju taču mēs varam dzert?

ZĪRA. To gan! – ak tā…

IRAIDS. Nu, kas atkal?

ZĪRA. Kafijas dzirnaviņas pirmīt salūza… – Bet krūzi karsta ūdens mēs varam dabūt!…

IRAIDS. Lieliski!

ZĪRA. Un divi graudi cukura ar mums ir!

IRAIDS. Tās tik būs dzīres!

ZĪRA. Būs!…

IRAIDS. Kādus viesus lūgsim?

ZĪRA. Neviena.

IRAIDS. Bet ja kāds nāk nelūgts?

ZĪRA. Lai nāk!… (Viņa neiztur; un asaras viņai pēkšņi sprūk vaļā.)

IRAIDS. Tā nevajag, Zīra! Nevajag raudāt! Sakost zobus!

Izturēt!

ZĪRA. Jā… jā… [..] [Zīverts 2002 : 140]

 

JĀZEPS.

Tēvs, kā tu toreiz cīnījies ar dievu,

Un uzvarēts viņš tevi svētīja,

Un visa zeme tika tevim dota.

Tā es ar zemi gribu cīnīties.

Ar šķēpu uzplēšu es viņas krūtis

Un viņas dēlu kviesi pļauju nost

Ar trītu asmeni. Bet uzvarēts

Viņš mani svētī ar un graudus dod.

Tad es tos kapā – zemē guldinu,  –

Par sešiem mēnešiem viņš ceļas augšā,

Un jaunu cīņu es ar viņu sākšu.

Bet cīņā dievs tev izmežģīja gurnu,  –

Kas zina, kas mani gaida manā cīņā?

– Tik vien es izturēšu ar kā tu,

Un visa zeme galā tiks man dota.

To dievs man arī sapnī rādīja,

Tik nav tik skaists mans sapnis tā kā tavs.

JĒKABS.

Mans mīļais sapņotājs, lai paliek sapņi.

Dievs manai ciltij lika izplesties

Un visas tautas segt ar savu ēnu, –

Viņš arī tavu krēslu augsti cels,

I tev ir lemts vēl kļūt par lielu ganu.

JĀZEPS.

Es negribu kļūt gans, ne mūžu vadīt

Ar lopiem kopā piesmakušās kūtīs.

Man tīras rokas būs un baltas drēbes,

Es cietu māju celšu, sēšu kviešus,

Kā vīraks kūpēs mani tīrumi,

Kā kokļu stīgas līgos slaikie stiebri,

Kad pāri ies pār viņiem zemes vējš.

Es brāļus barošu ar savu maizi. [Rainis 1978 : 405]



Kas graudā ir tik vērtīgs

Graudaugi ir enerģētiski visbagātākie produkti, vasaras saule tajos koncentrējusi neaptveramu enerģijas bagātību. Viss atkarīgs no cilvēka prasmes, vai viņš spēs šo bagātību pilnvērtīgi izmantot.

Labības graudu ietver augļapvalks un sēklapvalks, kuri aizņem apmēram 9 % grauda. Graudiem nobriestot, apvalki kļūst blīvāki, rupjāki, tajos palielinās minerālvielu un šķiedrvielu daudzums.

Zem apvalkiem atrodas aleirona slānis, kurš sastāv no olbaltumvielām, minerālvielām (kālija, kalcija un magnija fosfātiem), vitamīniem (galvenokārt B grupas), fermentiem un nedaudz taukvielām.

Grauda dīglītis ir visvērtīgākais, jo tajā koncentrētas olbaltumvielas, taukvielas, minerālvielas, vitamīni un fermenti, taču tas aizņem tikai 3 % no grauda svara. Pārējā grauda daļa – apmēram 80 % – ir grauda kodols, kas sastāv no cietes graudiņiem, nedaudz glikozes  un maltozes. Kodolā arī uzkrātas rezerves olbaltumvielas – lielākoties proteīni. Kviešu graudos esošās olbaltumvielas glutenīns un gliadīns, kā arī nedaudz cietes, šķiedrvielas, tauki, minerālvielas, piesaistot ūdeni, veido kompleksu, ko apzīmē par lipekli. Lipekli iegūst, atmazgājot kviešu miltu mīklu ar vēsu ūdeni. Lipeklis ir elastīga, gumijai līdzīga masa, kuras daudzums un kvalitāte atkarīga no kviešu šķirnes. Lipekļa īpašības ietekmē maizes kvalitāti.

Graudu ķīmiskais sastāvs mainās atkarībā no labības sugas, šķirnes, agrotehnikas un, protams, laika apstākļiem. Vidēji graudā ir ap 14 % ūdens, ap 70 % cietes un citu cukuru, 8–12 %  proteīna, 1,5–5 % tauku, 2 % minerālvielu, 2–3 % kokšķiedras. [Grudovska 2002 : 24–25]

 

Kas slēpjas graudā?

Pie graudaugiem pieskaita graudzāļu (Poacea) dzimtas kultūraugus, kurus izmanto graudu ieguvei. Labību iedala divās grupās. Pirmajā iekļauti mērenā klimata zonā augošie kvieši, rudzi, mieži, auzas un tritikāle, kuru audzēšanai Latvija ir piemērota laika apstākļu dēļ. Otrajai grupai pieder siltāka klimata joslā augošie rīsi, kukurūza, prosa, sorgo. Vēl ir t. s. pseidolabība – kultūraugi, kas nepieder graudzāļu dzimtai, bet kurus izmanto pārtikā. Pazīstamākie no tiem ir griķi, kvinoja un amarants.

Graudaugus kā kultūraugus audzē jau vairākus tūkstošus gadu. Lielākā daļa graudaugu sugu cēlušās dažādos dienvidu un austrumu reģionos. Piemēram, par mīksto kviešu dzimteni uzskata Tuvos Austrumus, cietie kvieši cēlušies Vidusjūras reģionā, bet mieži – Etiopijā.

Tritikāle ir pirmā graudaugu suga, kuru 18. gadsimta beigās izveidoja cilvēks, sakrustojot kviešus ar rudziem. [..]

Grauda veidošanās sākas no brīža, kad ziedēšanas laikā notiek apaugļošanās. Sākotnēji strauji pieaug grauda izmērs un masa. Pats grauds šajā attīstības fāzē ir zaļš, un tā iekšienē ir ūdeņains šķidrums, kas satur cukurus. Cukuri pamazām pārveidojas par cieti, šķidrums kļūst balts. Šo grauda attīstības fāzi sauc par piengatavību. Nākamā fāze ir dzeltengatavība, kad grauds kļūst mīksts. Šīs fāzes laikā grauda krāsa no zaļas kļūst dzeltena. Pētījumi liecina, ka šajā fāzē graudos ir īpaši augsts vitamīnu daudzums. Pēdējā attīstības fāze ir pilngatavība, kad grauds kļūst ciets, mitruma saturs tajā noslīd zem 20 %. Pilngatavību speciālisti laukā parasti nosaka, uzkožot uz zoba.

Lai sagatavotos dīgšanai, graudiem vajadzīgs miera periods, kura laikā sēkla ir dzīva, tajā notiek dažādi bioķīmiskie procesi, tomēr tā nedīgst. Miera perioda garums atkarīgs no sugas un arī šķirnes (ziemājiem tas ir īsāks, vasarājiem garāks). Tikai miera periodam beidzoties, grauds ir gatavs dīgt. [..]

Tritikāli mūsu valstī audzē nelielās platībās un galvenokārt izmanto bioetanola ražošanai un lopbarībai, bet tikpat kā neapgūta ir šā graudauga izmantošana pārtikā. Latvijas zinātnieki valsts pētījumu programmā ir veikuši vairākus pētījumus par tritikāli, pierādot, ka šī graudaugu suga ir ļoti labi izmantojama pārtikā, jo tritikāles produktiem ir maigi salda garša, augstāks minerālvielu un vitamīnu (sevišķi E vitamīna) saturs graudos nekā kviešiem; augsts ir arī diētisko šķiedrvielu saturs graudos – 14 līdz 20 %. [..] [Lavrinoviča 2015 : 56–57]

 

Viduslaikos melnie graudi daudzviet likuši atteikties no rudzu audzēšanas

Melnie graudi viduslaikos kardināli mainīja eiropiešu maizes lietošanas tradīcijas, jo izraisīja smagas saslimšanas. Līdz ar to no rudziem daudzviet atteicās. Iespējams, tieši nabadzības dēļ Latviju smagās saslimšanas neskāra tik postoši un šeit rudzus turpināja audzēt, spriež vēstures doktors Guntis Gerhards.

Kā stāsta vēstures doktors, agrāk, arī pirms tūkstoš gadiem, rudzus audzēja Rietumeiropā. Tomēr graudu augšanas procesā vārpās var attīstīties tā sauktie melnie graudi jeb vilkazobi – ļoti indīga parazitējoša sēne. „Ja šie melnie graudi tiek samalti ar parastajiem graudiem miltos, var rasties lielas problēmas. Eiropa ir piedzīvojusi ļoti lielas nepatikšanas, ko izsaukusi saindēšanās ar šiem miltiem,” skaidro vēsturnieks.

Saindēšanos ar šiem graudiem sauc par ergotismu, un tam var būt divējādas izpausmes. Pirmkārt, cilvēkam var parādīties psihiatriski traucējumi, piem., psihozes, mānijas. Ja šī konvulsīvā forma skar elpošanu, tad tas var beigties pat ar nāvi. Otrkārt, var būt gangrēnā forma. „Daļa alkaloīdu izsauc perifērās asinsrites izmaiņas cilvēka roku un kāju pirkstos. Līdz ar to netiek kārtīgi piegādāts skābeklis, notiek audu atmiršana un izveidojas sausā gangrēna,” skaidro G. Gerhards.

Latvijā rudzi parādījās 9. gadsimtā. „Domāju, melnie graudi rudzu vārpās Latvijā attīstījās tāpat kā jebkur citur Eiropā, jo klimatiski mēs sevišķi neatšķiramies no Skandināvijas zemēm,” saka vēsturnieks.

Viņš gan vērš uzmanību uz vairākiem aspektiem: „Pirmais, visos rakstiskajos vēsturiskajos avotos daudzas slimības tiek apzīmētas par mēri. Ja „melnā nāve”, ko Eiropa pazina 14. gadsimtā, bija melna, arī ergotisma gangrēnā forma ir tas pats.”

Tāpat vēsturnieks norāda, ka latviešu zemnieks tīrus rudzu miltus savā ikdienas maizē nelietoja pat ļoti labas ražas gados. „Latvijā, lai izdzīvotu, zemnieks rudzu miltiem lika klāt dažādas vielas, jo miltu vienkārši nebija tik daudz. Lika klāt pelavas, sūnas, mizas. Līdz ar to potenciālā koncentrācija tika pamatīgi atšķaidīta. Iespējams, aiz šīs nabadzības Latvija zināmā mērā varēja tikt paglābta,” skaidro G. Gerhards.

Tieši melno graudu dēļ Rietumeiropā pārgāja no rudziem uz kviešiem, lai gan arī tajos var veidoties šīs indīgās vielas, saka vēsturnieks.

G. Gerhards piebilst, ka par ergotisma izplatību galvenokārt runā saistībā ar Eiropu, lai gan jau pirms tam par melno graudu blakusiedarbību zināja Senajā Ķīnā un Senajā Romā. „Bet, kā daudzas lietas, tajos tumšajos viduslaikos no Romas laikiem nepārgāja šīs zināšanas. Pamatīgi cieta Francija, Vācija un Skandināvijas valstis, kas saistīts ar klimatiskajiem apstākļiem,” skaidro vēsturnieks. [Sagatavots pēc: http://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/virtuve/daudzviet-viduslaikos-melnie-graudi-likusi-atteikties-no-rudzu-audzesanas.a81833/]

Latvijas Universitātes (LU) Ķīmijas fakultātes asociētās profesores Idas Jākobsones vadībā ir veikti pētījumi par bioloģiski aktīvo savienojumu saturu dažādu Latvijā selekcionēto graudu šķirņu un līniju graudiem. Eiropas Sociālā fonda (ESF) līdzfinansētā projekta īstenošanas laikā iegūtie rezultāti papildina valstī izveidoto datubāzi ar graudaugu pārtikas produktu un to izejvielu sastāvu, kā arī pierāda kailgraudu auzu pārslu profilaktisko iedarbību uz hronisku zarnu slimību pacientiem.

2015. gada augusta nogalē noslēdzās gandrīz divu gadu ilgušais projekts, kas LU zinātniekiem rezultējies ar datiem par Latvijā selekcionēto graudaugu genotipu graudu sastāvā esošo bioloģiski aktīvo savienojumu saturu un to izmantošanas iespējām jaunu graudaugu šķirņu selekcijā, uztura zinātnes un medicīnas jautājumu risināšanā. ESF līdzfinansētais projekts „Jaunas zinātniskās grupas izveide daudznozaru pētījumam par graudaugu vietējā selekcijas materiāla izvērtēšanas pēc tā diētiskā potenciāla raksturojošiem rādītajiem un izmantošanas iespējām hronisku zarnu slimību prevencijā” sekmējies veiksmīgā LU zinātnieku sadarbību ar Valsts Stendes graudaugu selekcijas institūta (VSGSI) un Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas (PSKUS) zinātniekiem.

No LU (kā projekta īstenošanas sadarbības partnera) puses to vadīja asociētā profesore Ida Jākobsone, kas veidoja zinātnieku grupu projekta LU aktivitāšu īstenošanai, iesaistot nozaru speciālistus. Viņas pārstāvētās LU Ķīmijas fakultātes Pārtikas ķīmijas centra laboratorijas uzdevums bija novērtēt diētiskā potenciāla raksturojošos rādītājus trīs auzu un četru miežu šķirņu graudos, kurus selekcionējuši un audzējuši galvenie projekta izpildītāji VSGSI zinātnieki. Tika izmantoti paraugi no trīs gadu ražām, lai, izvērtējot analīžu rezultātus, iegūtu pēc iespējas objektīvākus graudaugu īpašību rādītājus. Sadarbībā ar Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātnisko institūtu „BIOR”, kas nodrošināja tehnisko aprīkojumu, graudu paraugos tika noteikts vairāku bioloģiski aktīvo vielu saturs. Labību sugu robežās šie radītāji var ievērojami variēt, unikāli ir katras graudaugu šķirnes genotipi, kuru ķīmisko sastāvu nepieciešams apzināt. Piemēram, pētot graudos mikro- un makroelementu saturu, tika noteikts, ka toksisko elementu saturs šajos Latvijā audzētajos graudos nepārsniedz maksimāli pieļaujamās koncentrācijas, kas apliecina to kvalitāti un drošumu pārtikas produktu gatavošanai. Šo un citu bioloģiski aktīvo savienojumu (fenola savienojumu, lignānu un alkilrezorcīnu) noteiktais saturs graudos dod iespēju Latvijas graudu audzētājiem jau labības augšanas laikā prognozēt sagaidāmās ražas daudzumu un izvēlēties savām interesēm piemērotāko graudu sugu un šķirni.

[..] Pētījuma gaitā tika ievērota augsnes sastāva, klimatisko apstākļu, lauksaimnieciskās prakses un citu audzēšanas vietas specifisko apstākļu ietekme uz šīm dažādajām graudaugu šķirnēm un līnijām. Lai to visu noskaidrotu, pārtikas ķīmijas speciālisti izmantoja Latvijā vēl nerealizētas bioloģiski aktīvo savienojumu noteikšanas metodes. [..]

Izmantojot pētnieku iegūto informāciju, VSGSI speciālisti var sākt augstvērtīgo graudaugu šifrēto līniju tālāku realizēšanu. Projekta rezultāti arī sekmējuši dažu kailgraudu līniju selekcionāra tiesību piešķiršanu jaunajām šķirnēm, kas savukārt ir nozīmīgs ieguvums. Piemēram,  pozitīvais bioķīmiskais raksturojums auzu līnijai S-156 paaugstinājis tās vērtību un veicinājis līnijas reģistrācijas uzsākšanu jau kā jaunu šķirni ar nosaukumu „Stendes Emīlija”.

Projekta īstenošanas gaitā sagatavotas un publicētas arī vairākas zinātniskās publikācijas. LU zinātnieki kā līdzautori darbojošies sešās no tām. Četras būs iespējams lasīt Latvijas zinātniskajā izdevumā Proceedings of the Latvian Academy of Sciences, bet atlikušās divas – Eiropas līmeņa izdevumos Journal of Food Composition and Analysis un Journal of Cereal Science. [https://www.lu.lv/zinas/t/35149/]

Sēklas grauds, dzīvības un vēl neattīstīto iespēju pārpilnības simbols. Sēklas grauds zemē mirst, lai augs varētu dzīt asnus, līdz ar to sēklas grauds simbolizē nāves un jauna aizsākuma nepārtraukto miju dabā. Sēklas grauds ir arī upura un cilvēka garīgās atdzimšanas simbols. [Herders 1994 : 129]

 

Visos pasaules reģionos, kur graudaugi bija galvenais pārtikas augs, grauds šķita brīnumains un cerības dodošs apliecinājums dzīves turpinājumam arī pēc nāves, jo graudi (kvieši, mieži, kukurūza) zemē nobriest un pavasarī atkal uzdīgst. Jēzus Kristus Jāņa evaņģēlijā (12:24) saka: „Ja kviešu grauds neiekrīt zemē un nenomirst, tas paliek tikai viens grauds; bet, ja tas nomirst, tas nes lielu ražu.” „Klusumā novākta” labības vārpa – grieķu „labības mātes” Dēmetras atribūts – bija galvenais Elisija mistēriju simbols, kas solīja jaunu dzīvi gan cilvēkiem, gan augiem. Ķīnā, Romā un Tuvajos Austrumos labību izmantoja bēru rituālos, Ēģiptē tas bija Ozīrisa atribūts. Ikonogrāfijā labības vārpas ir daudzu zemes dievību atribūts, viduslaiku un renesanses mākslā tās attēloja arī uz Jaunavas Marijas apģērba. [Tresiders 2004 : 65–66]


Pavasara sēja.

[http://www.la.lv/graudi-ienaksies-agrak/]



Detektīvfilma sērijās Inspektors Grauds (2003). Režisors Aigars  Grauba, kinostudija „Platforma”.


Dziesma Pa tukšo samaļot graudus. Vārdu autors Ainārs Mielavs, mūzikas autori A. Mielavs un G. Sola, izpilda A. Mielavs.


Diedzēti graudi

Visveselīgākie un arī ārstējošākie ir diedzētie graudi. Dīgšanas stadijā graudi satur vitamīnus, minerālvielas un mikroelementus. Trīs dienas tie jātur mitrā vidē, līdz sadīgst balti, mazi asniņi. Šajā stadijā grauda dīglis un bioloģiski aktīvās vielas ir aktivizējušās, un grauda dīgļus var izmantot uzturā. Tie satur aminoskābes, hlorifilu un šķiedrvielas. Diedzētus graudus var ēst pa saujai no rītiem. No asniem gatavo arī tējas un atspirdzinošus dzērienus.

Var diedzēt kviešu, rudzu, miežu, auzu un griķu graudus. Katram graudam ir sava garšas nianse.

Der atcerēties, ka

  • diedzēti graudi un sēklas palīdz atgūt enerģiju, uzlabot pašsajūtu, atvairīt stresu un stiprināt nervu sistēmu;
  • diedzēti graudi un sēklas uzlabo gremošanas trakta darbu, vairo imunitāti, uzlabo redzi, stiprina matus, nagus un locītavas. [Sagatavots pēc: Brēmanis 2010 : 35–36]

Divas tonnas rīsu

Saruna un pastaiga ar mākslinieku Džeimsu Jarkeru izstādē „Par ikvienu cilvēku visā pasaulē”

Teātra festivālā „Homo Novus” 2016. gada rudenī Latvijas Mākslinieku savienības galerijā bija apskatāma izstāde „Par ikvienu cilvēku visā pasaulē”. Divas tonnas rīsu pa visu zāli izkārtotas uz vairākiem desmitiem baltu papīra lapu saliņām, kas tikušas tematiski sadalītas. Rīsi ir šīs teatrālās izstādes galvenais objekts, ar kura palīdzību tiek attēloti pasaules iedzīvotāju statistikas dati dažādos vēsturei gan zīmīgos, gan mazāk zīmīgos, toties asprātīgos notikumos. Katrs rīsa grauds ir viens cilvēks, un skatītājs tiek aicināts salīdzināt vienu graudu, tas ir – sevi –, ar miljoniem citu.

Katru dienu izstādes komanda rūpīgi pārsvēra un pārkārtoja rīsus, lai precīzi atainotu tās dienas pilsētas iedzīvotāju, ārstu, karavīru, jaundzimušo, mirušo u. c. skaitu. Ja arī sākotnēji izstādes ideja šķiet pavisam vienkārša un nolasāma, dažādie statistikas dati izraisīja divējādas emocijas – no lielām skumjām un saldsērīga apcerīguma līdz vieglam, dažbrīd pat ironiskam smaidam.

Interesanti, ka, ieejot izstāžu zālē un ieraugot rīsu čupas, tās ne tikai nepiesaistīja īpašu uzmanību, bet pat nedaudz atstāja vienaldzīgu. Situācija gan krasi izmainījās, kad uzmanību vērsu parakstiem pie katras no rīsu čupām. Statistikas dati, kas uzskatāmi parādīti ar rīsu palīdzību, spēj šokēt, pārsteigt, aizkustināt vai likt pasmaidīt, bet galvenokārt tie raisa pārdomas par mūsu katra kā indivīda niecību pret kopējo pasaules iedzīvotāju skaitu.

Mākslinieku grupa Stan’s Cafe ar šo rīsu izstāžu sēriju ir apbraukājusi teju visu pasauli, katrā no ekspozīcijas vietām veicot izpēti par konkrētās valsts un pilsētas vēsturiskajiem, aktuālajiem un interesantajiem statistikas datiem, kas uzskatāmi tiek salīdzināti ar datiem kopējo pasaules iedzīvotāju skaita kontekstā. Arī Latvijas Mākslinieku savienības galerijā vizuāli skatāmi dažādi Latvijas un Rīgas iedzīvotāju skaita statistikas dati, piemēram, Sergeja Eizenšteina filmas „Bruņukuģis Potjomkins” titros minētie aktieri 1921. gadā (veseli divi), kam blakus novietota papīra lapa ar rīsu čupiņu, kas parāda, cik kaskadieru filmējušies “Titānika” nogrimšanas ainā, bet vēl uz nākamās lapas redzams, cik pasažieru bija uz kuģa un cik no viņiem izdzīvoja īstajā “Titānika” katastrofā.

[..] Arterritory tikās ar grupas Stan’s Cafe dibinātāju un māksliniecisko vadītāju Džeimsu Jarkeru (James Yarker), lai uzzinātu mazliet vairāk par izstādes koncepciju: kādi statistikas dati aplūkoti ekspozīcijā un kāpēc tieši rīsi?

Kāda ir šīs izstādes galvenā ideja? 

Šajā izstādē eksponētas divas tonnas rīsu uz baltām lapām, kas tematiski sadalītas vairākās zonās. Ieejot izstāžu zālē, pirmās izvietotas rīsu čupas, kurās redzams, cik cilvēku katru dienu piedzimst un nomirst Latvijā un visā pasaulē, tādā veidā ir vizuāli skaidri nolasāma attiecība starp šiem lielumiem. Galvenokārt izstādes ideja balstās vēlmē aizmukt no skaitļiem un ar rīsu palīdzību cilvēkiem parādīt, cik katrs no mums ir mazītiņš pasaules kontekstā.

Kā jūs izvēlaties, kurus lielumus ar kuriem salīdzināt? 

Mums patīk mazliet ironiski aplūkot šīs attiecības. Katru reizi, kad šo izstādi rādām jaunā vietā, tā mazliet mainās atkarībā no valsts vai pilsētas, kurā atrodamies. Šajā pašā zonā varam vizuāli salīdzināt Latvijas kopējo iedzīvotāju skaitu ar veikalu ķēdes Wallmart darbinieku skaitu vai Ķīnas armijā dienējošos karavīrus ar karavīru skaitu Latvijā.

Kāpēc kā salīdzinājumu izvēlējāties tieši Ķīnas armiju?

Laikam jau milzīgā karavīru skaita dēļ. Esmu diezgan pārliecināts, ka Ķīnā ir lielākā armija pasaulē, kas ir vienlīdzīga iedzīvotāju skaitam Latvijā.

Kā jūs aprēķināt to, cik rīsu graudu ir katrā sadaļā? 

Mēs veicam rūpīgu svēršanu, pirms izvietojam rīsus uz katras lapas.

Vai rīsus iegādājaties katrā valstī uz vietas?

Jā, rīsus mums piegādā katra pilsēta atsevišķi.

Gan šajā, gan arī citos projektos jūs bieži vien nopietnas un aktuālas tēmas un problēmas salīdzināt ar vieglām vai ironiskām epizodēm, piemēram, par ieslodzītajiem. 

Jā, tajā sadaļā ir attēlota attiecība starp ieslodzītajiem visā pasaulē un Latvijā. Mazliet vēlāk uzgājām interesantu statistiku par cilvēkiem, kuri apprecējušies, esot ieslodzījumā, tādā veidā pavisam nejauši un tomēr secīgi ieslodzījuma tēma pārcēlās uz laulību statistisko atspoguļojumu. Piemēram, Ķīnā laimīgais skaitlis ir astoņi, tāpēc 2008. gada 8. augusts ir datums, kad Ķīnā tika reģistrēts visvairāk laulību. Īpaši izcēlām arī tos pārus, kuri Valentīndienā apprecējušies Brazīlijā zem ūdens. Mēs apskatām politisku vai sociālu problēmu izraisītas statistikas, tās salīdzinot ar interesantiem gadījumiem. Piemēram, sadaļai par laulību un šķiršanās gadījumu statistiku Latvijā pievienojām arī atsevišķu lapu, kas uzskatāmi parāda jūsu latviešu teātra režisora Dž. Dž. Džilindžera laulību statistiku.

Kāpēc par izejmateriālu izvēlējāties tieši rīsus? 

Galvenokārt tāpēc, ka bija jāatrod materiāls, kas ir lēts, pieejams visur pasaulē un kuru ir viegli nosvērt. Man bija svarīgi, lai tas ir arī ēdams produkts, kas pēc izstādes nav jāmet ārā, un varbūt tas izklausīsies mazliet smieklīgi, bet man personīgi patīk rīsu grauda forma – tā ir garena un tieva, tādā veidā to ir vieglāk asociēt ar cilvēka augumu.

Liela daļa no izstādītajām rīsu čupām raisa diezgan spēcīgas pārdomas un skumjas, piemēram, miljonāru skaitam pasaulē blakus novietota rīsu kaudze, kurā attēlots bērnu daudzums, kuri mirst no malārijas, jo nespēj atļauties potes… 

Tā ir, tāpēc uzmanīgi šīs statistikas papildinām un līdzsvarojam ar viegli ironiskām rīsu kaudzītēm, kas liek arī pasmaidīt. Izstādē ir skatāma arī ģimenes ārstu attiecība pret kopējo valsts iedzīvotāju skaitu. Varam redzēt, ka Latvijā ir labāka situācija ar ģimenes ārstiem nekā Lielbritānijā. [..]

Pavisam nesen man kāds bērns pajautāja, vai tā ir taisnība, ka katru dienu pasaulē mirst vairāki cilvēki. Apstākļu sakritība, ka dažas dienas vēlāk esmu šajā izstādē, kurā aplūkota arī šī statistika. Domāju, ka arī jaunākiem izstāžu apmeklētājiem šī izstāde varētu interesēt. Kāda ir līdzšinējā pieredze?  

Tā ir taisnība, rīsu graudus skaita ziņā bērnam ir vieglāk uztvert nekā neko neizsakošus skaitļus. Un ne tikai bērniem.

Šī ir viena no mūsu iemīļotākām un visbiežāk izstādītajām rīsu vizualizācijām. Apmeklētāji visā pasaulē ir ļoti pārsteigti, dzirdot, ka šis rīsu daudzums simbolizē cilvēku skaitu, kas veidoja Baltijas ceļu. Cilvēkus tas ļoti aizkustina. Man ir patiess prieks, ka beidzot šo izstādi izdevies parādīt arī Latvijā. Cilvēku solidaritāte mūs emocionāli ļoti uzrunā. Viens par visiem, visi par vienu.

Cik gadus jūs jau veidojat šādas rīsu statistiku izstādes?  

No 2003. gada, jau 13 gadus, bet informācija nemitīgi mainās un atjaunojas, tāpēc nekļūst garlaicīgi. Interesanti būtu paskatīties, ko mēs apskatījām pirms 13 gadiem.

Ko jūs vēlaties skatītājiem pavēstīt ar šiem objektiem? 

Man ir svarīgi, lai neatkarīgi no tā, vai konkrētais objekts ir sajaukums starp komēdiju un traģēdiju, tas liek skatītājam aizdomāties. Mūsu mērķis ir veidot stāstu tā, lai katram rastos kādas domas, pārdomas vai sajūtas. Mēs jums piedāvājam jautājumus, nevis sniedzam atbildes.

Kāpēc pie rīsu kaudzēm nepievienojāt precīzus skaitļus? 

Tāpēc, ka šī izstāde ir par izvairīšanos no skaitļiem. Ja pieliktu skaitļus, skatītājs koncentrētos uz tiem, nevis uz rīsu apjomu. Ja ļoti interesē cipari, tos ir elementāri atrast internetā. Šī izstāde ir par iztēli un spēju abstrahēties. Vienīgais šīs izstādes skaitlis ir divas tonnas. Viss! Ne visiem interesantajiem stāstiem ir jābūt sarežģītiem. [Lūse 2016 : http://www.arterritory.com/lv/teksti/intervijas/6101-divas_tonnas_risu]

 

Kāpēc graudiem ir lielāka nozīme nekā izkāpšanai uz Mēness?

No klejotājiem līdz pirmajiem ciemiem

Tieši zināšanas par to, kā aug un ir pārstrādājami graudi, galu galā ļāva senajiem cilvēkiem beigt mednieku/vācēju dzīvesveidu un apmesties konkrētā vietā, apkopt zemi un audzēt graudus. Tā sāka veidoties pirmās ģimenes, ciemi, ciltis, pilsētas, valstis un tautas. Tā notika gan Ziemeļāfrikā, gan Indas upes ielejā, Vidējos Austrumos un citviet. Šī revolūcija zemkopībā ir svarīgāka par izkāpšanu uz Mēness un riteņa izgudrošanu, ja nebūtu zemkopības, nebūtu attīstītas kultūras.

Varas pamats

„Vēsture atklāj, ka tautas, kuras spēja uzkrāt lielākos graudu krājumus, bija spēcīgākas, jo graudi nozīmē pārtiku, savukārt pārtika nozīmēja varu,” National Geographic secina Losandželosas restorānu īpašnieks un pavārs Ēriks Grīnspens.

Tādējādi graudi bija pamats, lai savās rokās koncentrētu un saglabātu varu, turklāt krājumus varēja lietot arī kā kontroles sistēmu, lai pārtiku sadalītu atbilstoši sabiedrības sociālajai struktūrai. Proti, no sijātiem miltiem tapusī, kraukšķīgā zeltainā maize tika atvēlēta turīgajiem, savukārt, cepot maizi nabadzīgajiem, mīklai piejauca visu, kas bija pa rokai. [http://epadomi.lv/interesanti_neparasti/vaiatceries/20022015-kapec_graudiem_ir_lielaka_nozime_par_izka]

 

TV raidījums Kultūras grauds (2014). Kurzemes Televīzija.