Tradicionālā transkripcija
[gùoc]
Starptautiskā fonētiskā transkripcija
[ɡu͜oʦ]
[g] – balsīgais troksnenis
[uo] – divskanis
[c] – nebalsīgais troksnenis
Vienzilbes vārds.
Ortogramma – ds.
god- – sakne, vārda celms
-s – galotne
god+alg-a
god+piln-s
god-a+prāt-s
god-a+vārd-s
god-a+vīr-s
god+bij+īg-s
god+bij+īb-a
god+kār+e
god+kār+īg-s/-a
god+prāt+īg-s/-a
gods – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija
Vienskaitlinieks.
|
|
vsk. | dsk. |
|
N. |
god-s | – |
|
Ģ. |
god-a | – |
|
D. |
god-am | – |
|
A. |
god-u | – |
|
I. |
ar god-u | – |
|
L. |
god-ā | – |
|
V. |
god-s! | – |
Teikumā var būt:
aaaa1) teikuma priekšmets – Savs gods ir jāsargā no mazām dienām.
aaaa2) izteicēja daļa – Ikvienam karavīram aizstāvēt savu valsti ir gods.
aaaa3) galvenais loceklis – Gods un negods.
aaaa4) apzīmētājs – Futbola izlases goda lieta bija uzvarēt sacensībās.
aaaa5) papildinātājs – Tēvs māca dēliem turēt godā senču zināšanas.
aaaa6) vietas apstāklis – Izstādē tika celts godā amatnieku veikums.
cilvēka gods, ģimenes gods, jaunavas gods, karavīra gods, komandas gods, mātes gods, meitas gods, profesijas gods, puiša gods, sievas gods, tautas gods, tēva gods, virsnieka gods, vīra gods
goda aplis, goda diena, goda doktors, goda drēbes, goda eskorts, goda grāmata, goda ģimene, goda jūtas, goda kleita, goda krēsls, goda kurpes, goda lieta, goda ļaudis, goda mielasts, goda parāds, goda pilsonis, goda pjedestāls, goda plāksne, goda raksts, goda uzvalks, goda vārti, goda viesi, goda vieta, goda zīme
ar godu, bez goda, zem goda
īsts gods, liels gods, patiess gods
cita gods, jūsu gods, mans gods, mūsu gods, savs gods, tavs gods, viņa, viņas gods, viņu gods
aizmirst godu, aizskart godu, aizstāvēt godu, alkt pēc goda, apēst godu, atņemt godu, būt godā, darīt godu, izrādīt godu, laupīt godu, parādīt godu, prast godu, tikt godā, turēt godā, zaudēt godu
Gods kalpot Latvijai!
gods
1. Morālā, ētiskā (cilvēka) vērtība, tās pozitīvs vērtējums; arī šādas vērtības, vērtējuma izpausme.
Cilvēka gods. Mans zelts ir mana tauta, Mans gods ir viņas gods. (R. Blaumanis) Zaudēt godu citu acīs. Goda lieta. Goda jūtas.
Goda prāts – godprātība.
Goda vīrs – godīgs, apzinīgs, arī godājams vīrietis.
Goda vārds – uzvārds, arī vārds.
// Morālā, ētiskā (cilvēka) vērtība, kas saistīta ar sabiedrībā ieņemamo stāvokli, amatu.
Profesijas gods. Virsnieka gods.
// Tikums; arī jaunavība.
Teic, māmiņa, manu godu, Neteic manu augumiņu! Kas no mana augumiņa, Ka darbiņu nemācēju? (T. dz.)
2. Publiska atzinība; cildinājums, pagodinājums.
Gods un slava sacensību uzvarētājiem. Alkt pēc goda. Parādīt godu. Dzīvot Dievam par godu.
Goda dēļ (pēc) – atzinības, ievērības dēļ; parādot cieņu.
Būt godā – tikt godātam.
Turēt godā (cieņā) – cienīt; izturēties ar godbijību.
// Laba slava, atzinīgs vērtējums.
Valsts gods. Darīt godu savam uzņēmumam. Aizstāvēt skolas godu.
// Godājams stāvoklis (sabiedrībā, attiecībā pret citiem).
Būt sievas godā. Krusttēva godā.
// ģen.: īp. nozīmē Tāds, kas saistīts ar pagodinājumu, godināšanu.
Goda pjedestāls. Goda eskorts. Goda sardze. Goda viesi. Sēdēt goda vietā. Veikt goda apli.
Goda diena – dzimšanas diena; vārda diena; jubilejas diena.
Goda krēsls – krēsls (parasti appušķots), kurā sēdina godināmo.
Goda vārti – appušķoti, imitēti izveidoti vārti (parasti par godu jaunlaulātajiem).
Goda raksts – viens no apbalvojuma veidiem (bijušajā PSRS).
Goda zīme, arī nozīme – viens no apbalvojuma veidiem (bijušajā PSRS).
Goda plāksne – sabiedriskā vietā novietota plāksne ar izcilāko darbinieku attēliem (bijušajā PSRS).
// ģen.: īp. nozīmē Tāds, kas nopelnu dēļ uzņemts, ievēlēts (piem., par biedrības biedru), bet nav saistīts ar noteiktu pienākumu veikšanu.
Arhitektu savienības goda biedrs. Sacensību goda tiesnesis. Dziesmu svētu goda virsdiriģents.
Goda doktors – zinātniskais grāds, kuru piešķir par sevišķiem nopelniem zinātnē personām, kas nav aizstāvējušas attiecīgu disertāciju; persona, kam piešķirts šis grāds.
3. dat.: apst. nozīmē Tā, kā pienākas, kā vajag.
Uzdevums paveikts godam. Godam izturēt pārbaudījumu.
4. Godības, viesības.
Goda mielasts.
// ģen.: īp. nozīmē Tāds, kas paredzēts svētkiem, svinībām (parasti par apģērbu).
Goda uzvalks.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/mlvv]
gods
1. parasti vsk. Morālā, ētiskā (cilvēka) vērtība (sabiedrības, sabiedrības šķiras, kārtas vai atsevišķa indivīda izpratnē). Pozitīvs (cilvēka) morālās stājas vērtējums.
Goda jūtas – morālas, ētiskas jūtas.
Goda prāts – godprātība, godīgums.
Goda lieta – tas, kas saistīts ar (cilvēka) morālo, ētisko vērtību, vērtējumu.
Goda parāds – parāds, kura atdošana saistīta tikai ar (cilvēka) godīgumu, bet ne ar lietiskiem pierādījumiem vai nodrošinājumiem.
Aizskart godu – celt neslavu.
Laupīt godu novec. – celt neslavu.
Aizmirst (arī atmest) godu – zaudēt morālās, ētiskās jūtas.
Marija: Lai arī mums cik grūti klātos un nekādas citas mantas nebūtu pasaulē, tad taču mums ir mūsu neaptraipītais gods un tikums.. Aspazija 3, 232.
Labāk nabags ar godu nekā bagāts ar negodu. LSP (N) 73.
Viņi drīz uzzināja par darba biedru nelaimi un arī kļuva nikni par acīm redzamo netaisnību. .. viņos ierunājās strādnieka goda un solidaritātes jūtas. A. Grigulis 13, 75. Šajā cilvēkā nav ne kripatiņas goda prāta.. – tikai salts egoisms. Eglons 2, 375.
Melānija: Bet es sev godu laupīt neļaušu – neparko! Lai tad līdz tautas tiesai! Brodele 7, 11.
// Morālā, ētiskā (cilvēka) vērtība, stāja, kas saistīta ar sabiedrībā ieņemamo stāvokli, amatu.
Profesijas gods.
Bet solīts bij, un saimnieka gods pat domu nepielaida, ka vārdu varētu lauzt. Upīts 4, 324. Art viļņu laukus – tā ir viņu [zvejnieku] slava, Un spītēt aukai – vīru gods un prieks. Saulītis 1, 53.
// Tas, kurā izpaužas kāda morālā, ētiskā vērtība, pozitīvās īpašības.
Mūsu vadošo [sporta] meistaru goda pienākums ir sagatavot sev cienīgu maiņu. Sports 63, 122, 3.
// folkl. Tikums. Arī jaunavība.
Teic, māmiņa, manu godu, Neteic manu augumiņu! Kas no mana augumiņa, Ka darbiņu nemācēju? DV 867.
Es jums saku, meitenītes, Sargājiet vainadziņu: Meitai gods vainagā, Ne zeltā, sudrabā. DV 811.
Vai tās visas meitas bija, Kas nes zīļu vainadziņus? Citai laupa kundziņš godu, Citai kunga sulainīt’s. DV 194.
// ģen.: goda, adj. nozīmē Tāds (parasti vīrietis), kas ir godīgs, apzinīgs. Arī godājams.
Rudbārdis, vienkāršs darba cilvēks, turpat Gudriķu ciemā sirmus matus un goda vīra cieņu iemantojis. Kalndruva 2, 131.
„Ludis tiešām ir goda zēns – savu vārdu vienmēr turējis.” Fimbers 1, 409.
Tas Jānītis goda puisis. ME I, 691.
2. parasti vsk. Morāla, ētiska atzinība, cildinājums (kādam par ko). Arī pagodinājums.
Alkt pēc goda.
Goda dēļ (arī pēc) – a) atzinības, ievērības dēļ; b) parādot cieņu.
Gods un slava šiem vienkāršajiem cilvēkiem, jaunekļiem un jaunavām, kas devušies uz neskarto stepi cīņā par maizi! Talcis 4, 76.
Karalis: Jūs visi, kas esat parādījuši man godu un atnākuši par preciniekiem manai meitai, ejiet un lūkojiet uzkāpt stikla kalnā. Rainis VII, 455.
Arī Švauksts maldījās dažas dienas [mērniekiem] līdz, bet tik goda un zaļās izdzīves dēļ. Kaudzītes 1a, 227.
„Taisnību sakot, man ar jums vairs nemaz nav jārunā,” Akmentiņš laipni uzsāka. „Jūsu mamma jau jūsu vietā sacīja „jā”. Tādēļ tikai tā goda pēc vien griežos pie jums.” Blaumanis 6, 204.
// Laba slava, atzinīgs vērtējums (piemēram, uzņēmumam, kolektīvam).
.. just atbildību par sava uzņēmuma godu. Cīņa 73, 110, 1.
Ar „Spēlēju, dancoju” uzvedumu Dailes teātris paveicis lielu darbu, kas dara godu mūsu republikas teātra mākslai. J. Kalniņš 1, 282.
// Stāvoklis (sabiedrībā, attiecībā pret citiem). Arī godājams amats.
Zane un vēl citas Kraupēnu meitas bija jau sen sievas godā, drīzumā mičos arī Mariņu.. Sakse 2, 56.
Viņiem bija divi bērni, zēns un meitene, bet nevienam no tiem Teodors netika aicināts par krusttēvu, – šis gods viņam gāja secen. Lācis 11, 104.
.. gandrīz iecēla mani kapteiņa godā. Talcis 7, 8.
// dat.: godam, apst. nozīmē Ar ko lepoties. Lepnumam, greznumam.
Ciemā braucu, ne ceļā. Treša gada kumeliņu; Godam ņēmu, ne darbam, Savu jaunu līgaviņu. DV 774.
Godam turu labu zirgu, Godam labu saiminieci [saimnieci].. DV 768.
// ģen.: goda, adj. nozīmē Tāds, kas saistīts ar godināšanu, pagodinājumu.
Soļot goda parādē. Goda pjedestāls. Goda viesi.
Goda nosaukums – viens no augstākajiem apbalvojuma veidiem Padomju Savienībā, ko piešķīra par izciliem nopelniem, sasniegumiem tautas saimniecības attīstībā, sabiedriskajā vai kultūras darbā.
Goda raksts – viens no augstākajiem apbalvojuma veidiem Padomju Savienībā, ko piešķīra attiecīgās republikas Augstākās Padomes Prezidijs par izciliem sasniegumiem saimnieciskā, sociālā vai kultūras celtniecībā, kā arī par sabiedriski politisku darbību; apbalvojums, ko piešķīra, piemēram, pilsētu un rajonu darbaļaužu deputātu padomju izpildu komitejas, sabiedriskās organizācijas par panākumiem sociālistiskajā sacensībā, ražošanā, par sasniegumiem zinātnē, kultūras darbā, sportā.
Goda nozīme – viens no apbalvojuma veidiem Padomju Savienībā, ko piešķīra personām, kas ar savu darbību veicinājušas komunisma celtniecību, kultūras attīstību.
Goda grāmata – viens no atzinības un godinājuma veidiem Padomju Savienībā – grāmata, kurā ierakstīja atsevišķas personas, kolektīvus par izcilu ieguldījumu komunisma celtniecībā un ilggadēju teicamu darbu.
Goda plāksne – viens no atzinības un godinājuma veidiem Padomju Savienībā – sabiedriskā vietā novietota plāksne, kurā ievietoti sociālistiskās sacensības uzvarētāju (uzņēmumu un kolektīvu) nosaukumi, izcilāko darba pirmrindnieku attēli.
Goda sardze – īpaši organizēta cilvēku grupa, kas noteiktā veidā (piemēram, stāvot miera stājā ierindā) pauž godinājumu (kam).
Goda eskorts – karaspēka vienība vai apakšvienība, kas svinīgās ceremonijās pavada kādu personu.
Goda vieta – a) vieta, pie viesību galda blakus jubilāram, mājas saimniekam u. tml.; b) redzamākā, labākā vieta (kur novietot, arī novietoties).
Goda krēsls – a) krēsls (parasti appušķots), kurā sēdina godināmo; b) krēsls, kas paredzēts ciemiņiem, viesiem.
Goda vārti – appušķoti, imitēti izveidoti vārti (ko ceļ uz ceļa, parasti par godu jaunlaulātajiem).
Goda galds – viesību galds.
Goda (arī lielā) istaba novec. – viesistaba.
Goda diena – dzimšanas diena.
Goda pilns – godpilns.
Goda aplis jāveic [velobrauciena] uzvarētājiem. Sports 62, 62, 2.
Izstādē Tēlotājas mākslas muzejā eksponēti daudzi ādas izstrādājumi – albumu vāciņi, bloknoti, goda adreses. Padomju Jaunatne 64, 134, 2.
Kara laikā, 1943. gadā, Andrejam Upītim piešķirts Latvijas PSR Tautas rakstnieka goda nosaukums. Literatūra un Māksla 57, 48, 1.
.. blakus jaunajam pārim goda vietā sēdēja Lieluriju Andrejs ar Madi. Sakse 2, 57.
Dārtas vainagam katrā ziņā jāstāv goda vietā, tādēļ viņa, izstaigājusies visapkārt, atvirza citus vainagus nostāk un noliek savējo pret zārka malu pašā vidū, lai visi redz. Kalndruva 2, 128.
Savā ikdienā katrs mēs patērējam dažādus pārtikas produktus, taču maizei starp tiem allaž ir goda vieta. Rīgas Balss 70, 252, 2.
.. viņa [saimniece] tos abus nosēdināja pie garā goda galda. Upīts 4, 228.
Dzenis uzminēja, ka tā, pirmā [istaba], kurā viņš iegāja tieši no lielā, tumšā priekšnama, Jūlijai un Andrai kalpojusi par tādu kā goda istabu, kur ieved ciemiņus. Ezera 5, 43.
Tas bija pats par sevi saprotams, ka Indrai jāsaņem vērtīga dāvana, jo tuvojās kāda viņas goda diena. Kalndruva 2, 16.
Mūsu jaunieši [riteņbraucēji] 12 pilsētu konkurencē ierindojās goda pilnajā otrajā vietā. Sports 62, 105, 3.
// ģen.: goda, adj. nozīmē Tāds, kas nopelnu dēļ uzņemts, ievēlēts (piemēram, par biedrības biedru, iestādes locekli u. tml.), bet nav saistīts ar noteiktu pienākumu veikšanu.
Sacensību goda tiesnesis. Goda prezidijs.
Goda biedrs – godabiedrs.
Goda pilsonis – persona, kam valsts pilsonība vai pilsētas pilsoņa nosaukums piešķirts kā pagodinājums sevišķu nopelnu dēļ.
Goda doktors – zinātniskais grāds, kuru piešķir par sevišķiem nopelniem zinātnē personām, kas nav aizstāvējušas attiecīgu disertāciju.
.. notiek [dejotāju] pārbaude, kurā par eksaminētajiem ir goda biedri – ansambļa veterāni. Rīgas Balss 66, 231, 6.
Izcilajam māksliniekam Pablo Pikaso sakarā ar viņa 90. dzimšanas dienu piešķirts Parīzes goda pilsoņa nosaukums. Cīņa 71, 155, 3.
.. [zinātnieks] bija .. astoņu augstskolu goda doktors. Zinātne un Tehnika 68, 2, 5.
1972. gadā viena no lielākajām Indijas augstākajām mācību iestādēm – Visvabharati universitāte – piešķīra Mirdzai Ķempei goda doktores nosaukumu. Literatūra un Māksla 74, 45, 14.
3. dat: godam, apst. nozīmē Veiksmīgi, tā, kā pienākas.
Godam izturēt pārbaudi.
Kā savu darbu veicis teātris? Varam atbildēt īsi: grūtais, bet skaistais uzdevums paveikts godam. J. Kalniņš 1, 288.
Maksim [zirgam] nācās krietni atsperties, lai spētu uzvilkt ratus.. kalna stāvumā. Bet mazais zirdziņš turējās godam. Vāczemnieks 1, 13.
4. Godības, dzīres.
Doties uz godu.
Dzert (kāzu, kristību, bēru) godu – svinēt kāzas, kristības vai bēres.
// ģen.: goda, adj. nozīmē Tāds, kas paredzēts svētkiem vai svinībām (parasti par apģērbu).
Goda svārki. Goda cepure.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
gùods (li. guõdas ‘честь, почтенiе, угощенiе’), 1) die Ehre, der Ruhm, Anstand, Tüchtigkeit, das Ehrgefühl, der gute Name: liels, mazs, īsts, tīrs, svē̦ts guods. reiz augstā guodā mita Pē̦rkuons Aus. kur par dieviem svē̦tā guodā un par tautu valdīja Aus. liels guods, liels grūtums. liela slava, mazs guods. tīra guoda tā meitiņa BW. 846. guods dievam augstībā! guods ir dārgākā manta. guods iet pa ceļu, neguods pa ceļa malu. guods guodam ceļu griež od. pretī nāk, Ehrenbezeugung findet Erwiderung. guods, kam guods, Ehre, dem Ehre gebührt, oft mit dem scherzhaften Zusatz: runga, kam runga, tiesas vīram brandvīns. kam spē̦ks, tam guods. tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. guoda kā nuo puoda, scherzhafte Bemerkung zu der Behauptung, dass jemand sehr geehrt werde Etn. IV, 78 tāds guods namā, tāds istabā; raud tē̦vs, raud māte, dasselbe, dieselbe Geschichte tritt entgegen BW. 17273. guodu aizkart, aizķert, nuoķe̦ngāt, die Ehre verletzen, besudeln; guodu aizmirst, atmest, die Ehre vergessen, schamlos werden: cita guodu atme̦tusi BW. 6606. g. baudīt, geniessen, g. duot, erweisen: augstiem kungiem guodu duod. duodi guodu dievam, so auch paduot, nuoduot guodu mācītājam, Ehre erweisen, die Hand küssend; in Gold. auch ruokas guodu duot, die Hand küssen; guodu apēst, ēst, die Ehre schänden: ēd kuo ē̦zdams, neapēd guodu. tas guodu maizē apēdis, sagt man von einem Schamlosen, od.: apēst guodu kā cūka sivē̦nus. tu gribi manu guodu apēst (Var.: ņemt, smiet) BW. 6562. sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die Ehrende Aufforderung zu essen). guodu prast, mit Anstand sich zu betragen wissen, den Anstand wahren; ne guodu, ne kaunu neprast, unverschämt, ungeschliffen sein; guodu parādīt, selten rādīt, Ehre erweisen: sievas māte guodu gaida, es tai guodu parādīju BW. 23586. brāļiem guodu rādīdama 6377. nuo kājām guodu raugu (die Tüchtigkeit beurteile ich), ne nuo zīļu vainadziņa Ltd. 619. kas grib pasaules guodu skatīt, tam tik vajag maku kratīt. gribi tu manu guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? es jau tavu guodu ilgi slē̦pusi, bet tagad iešu pie mācītāja sūdzēties, ich habe lenge niemand gesagt, wie du bist, ich habe lange schon deine Schande, dein schändliches Leben verhehlt. guodu turēt den Anstand, die Ehre wahren, unverletzt erhalten, besonders die jungfräuliche Ehre: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kuo vērts daiļa ciema meita, kad guodiņa neturēja 11916. redz, kā guodu izturēja izvainuota mātes meita. lai tās savu guodu uzturuot LP. VII, 647. viņš e̦suot savu se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Der Dat. guodam, auch pa guodam,
a) der Ehre gemäss, ehrlich, redlich, anständig, rühmlich: guodam dzimu, guodam augu; guodam gribu padzīvuot Ltd. 1240. nē̦sāt guodam (pa guodam BW. 6534) vainadziņu 790. ē̦dat, ē̦dat, radiņi – guodam likts (ce̦lts, Anstandes halber), ne apēšanai; kam nav kauna lai apē̦d visu, scherzhafte Aufforderung zum Essen. šuo dienu guodam nuosvinējām. lai es varu pa guodam rādīties BW. 31816; so auch der Instr. Pl. guodis mani audzināja BW. 22254, 1;
b) wie es sich gebührt, recht: iesākumā laiva peldēja pa guodam LP. VI, 303. laba pātaga, ka var tāļuo ceļu guodam nuobraukt IV, 2;
c) kaum (in negativen Sätzen): apdāvājis pārdevēju ar ze̦ltu, ka nevarējis ne panest guodam LP. VI, 720. ziņnesis ne guodam nedabūjis apskatīties VII, 37. ve̦ci zirgi, kas guodam ne paiet vairs nejaudāja VI, 398. guodā būt, stāvēt Aus. II, 5, in Ehren sein, Ansehen geniessen; guodā celt, likt, zu Ehren bringen: guodā mani laime (cēla) lika. guodā nākt, tapt tikt, zu Ehren gelangen: divi māsiņas guodā tapa ar tuo vienu vainadziņu Ltd. 728. guodā turēt, in Ehren halten. viņš manā guodā dabūja, er bekam’s durch meine Veranlassung, durch Rücksichtsnahme auf mich U. ēd manā guodā, geniesse mir zu Ehren, was ich dir bestellt habe U. Viele genitivische Verbindungen: guoda ce̦pure, Sonntagsmütze BW. 20523, 4; guoda cimdi, Sonntags, Staatshandschuhe Janš.; guoda drānas od. drēbes od. kārta, Ehren–, Staatskleid; guoda gals, der Ehrenplatz am oberen Ende: guoda galā sēdēt; guoda kre̦kls das Ehren–, Staatshemd: man bij tādi kājas auti, kā ļaudīm guoda kre̦kli BW. 3498; guoda kre̦sls, der Ehrensessel; guoda darbi, ehrenhafte Taten; guoda dvēsele, ehrenhafte Seele, Person. tas Jānītis guoda puisis BW. 19428; so auch guoda vīrs, Ehrenmann, guoda ļaudis, ehrenhafte Leute. zaķītis bija guoda viesis Ehrengast BW. 2276. guoda zīme, ein Ehrenzeichen, eine Ehrenmedaille, ein Orden. ar guodu,
a) mit Ehren, der Ehre gemäss, mit Anstand, ehrlich, anständig: labāk ar guodu ve̦ca meita, nekā ar neguodu jauna sieva, labāk nabags ar guodu, nekā bagāts ar neguodu. tā izte̦k meitai guods, kas ar guodu nedzīvuo BW. 6532. ar guodu runāt, bescheiden, höflich sprechen;
b) mit Gutem: sulainis zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. ar labu guodu nuo kāzām pārbraukuši Balt. V. ar guodu ne, ja spēji pārvarēt, tad jā IV, 114. So auch selten pa guodam: vai tad ar sle̦pkavām nav iespējams pa guodam iztikt IV, 114. guoda dēļ zīdu sēju BW. 3649. guoda dēļ (anstandshalber) pacienājis arī meitenīti LP. V, 340; [pa guodam bē̦rnus audzināt St., Kinder in der Zucht zum Gutem erziehen.] pie guoda (pa guodam) turēties, ehrlich sein;
2) die Ehre, dam Ansehen, der Rang: panāksniekus sēdināja aiz galda ikkatru pēc viņa guoda BW. III, 1, 83. So bes. der Pl.: tas iestājies ruomiešu kaŗa pulkuos un drīz nācis augstuos guoduos Etn. II, 82;
3) das Fest, die Festlichkeit, der Schmaus: [es biju uz guoda U., ich war bei einer Feslichlichkeit, Schmauserei.] visi ļaudis mūs vaicāja, kādu guodu mēs dzeŗam; mēs dzeŗam cūku guodu BW. 28824, 2. nu māmiņa guodu dara (Var.: taisa 1415) pirmajam dēliņam BW. 1416. nāc manā guodiņā! 8701. šķirībām taisīja mazu guodiņu BW. I, 187. bēres jau nu gan nav ne˙kāds priecīgs guods A. XI, 99. miruoni apģērba tais drēbēs, kuo viņš guoduos valkājis BW. III, 3, 871. senāk dancuoja pēc stabulnieka dūdām, kuŗas pūta katrā guodā RKr. XVI, 230. kāzu guods die Hochzeit BW. III, 1, 8; bišu guods, das Fest des Honigbrechens: bišu guodu svin, kad me̦du dravē, kā īpašus svē̦tkus LP. V, 410. [Bei Wid. in dieser Bedeutung der Pl. guodi. – Nach Wiedemann Prät. 38, Hirt BB. XXIV, 283. Berneker Wrtb. I, 318 zu got. gōƥs ‘gut’, mnd. gaden ‘passen’, aksl. godě byti ‘passend sein, gefallen’, serb. gôd ‘Festtag’, čech. hody „Schmaus”, p. godny ‘würdig’ u. a.]
Kļūdu labojums: sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die ehrende Aufforderung zu essen) = sēž[u] aiz galda. gaidu guoda (ich warte auf Ehrenerweisung) guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? = guodu slēpt/ BW. 6562, willst du meine Ehre rauben? 6534 = 6533 zaķītis = kaķītis. [Sagatavots pēc: ME I : 690–691]
●
gùods: schon LLD. II, 3 ; in Sonnaxt laute der gen. s. gùoda 2 und gùods 2 ),
1): guôda2 vārds2 Salisb. „palama”. vai tad šī ar labu guodu (aus einem anständigen, ehrenhaften Anlass) šāvēs? Sonnaxt. pats nuo sava guoda Spiess, aus eigenem Antrieb (Ehrgefühl);
2): pēc amatiem un guodiem vien tik dzē̦nuoties Janš. Dzimtene V, 125;
3): kad pašam g., tad luopam suods Ramkau. pa ziemu biju kāduos trejuos guoduos Auleja, Saikava, Zvirgzdine; in Dunika in dieser Bed. nur der Plur. guôdi2. [Sagatavots pēc: EH I : 423–424]
gods – gūds
[http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]
gùods subst. gùoc, -da, -dam, -du, dsk. ģen. –du.
es i gùodîks cilvks, savu mûžu a gùodu nùodzîvãš, mani ne.viênc nevàr piesmiêt.
[Sagatavots pēc: Kagaine I 1977 : 375]
gods – negods
Aizskart godu – celt neslavu; pazemot.
Būt zem (kāda) goda – neatbilst (kāda) morālajiem, ētiskajiem uzskatiem, morālajiem principiem.
Celt godā – godāt; atjaunot.
Dot (arī atdot) godu – godināt, parādīt cieņu; militāri sveicināt.
Dot (arī atdot) pēdējo godu – izvadīt mirušo ar noteiktu ceremoniālu.
Dot goda vārdu (arī godavārdu) – apsolīt ar godavārdu.
Goda vārds – saka, ja grib pārliecināt kādu par teiktā patiesīgumu; solījums, kura izpildīšana saistīta tikai ar kāda godīgumu, apzinīgumu, bet ne ar lietiskiem pierādījumiem vai nodrošinājumiem.
Laupīt godu – zaudēt nevainību.
Par godu – parādot atzinību, ievērību (darīt ko).
Prast (arī prasties) godu sar. – saprast, apzināties, ka (ko) turpināt nevar, arī ka (kur) ilgāk uzturēties vairs nevar.
Uz goda vārda – paļaujoties uz kāda godīgumu; bez lietiskiem pierādījumiem vai nodrošinājumiem (dot, uzticēt kādam ko).
Uz goda vārda (turēties) sar. – saka, ja kas ir ļoti nedrošs, tik tikko turas, ja šaubās par kā derīgumu lietošanai.
Uz goda sar. – ļoti labs, ļoti labi.
[Sagatavots pēc: https://tezaurs.lv/llvv]
Mundiera gods – amata, sabiedriskā stāvokļa prestižs.
[Sagatavots pēc: LFV I 1996 : 387]
Ētikā – gods.
Pedagoģijā – klases gods, kolektīva gods, skolas gods.
Personvārdi – Gods; Godiņš, Godiņa.
Vietvārdi – Godaiņi, viensēta Mežotnes pagastā; Godība, viensēta Ukru pagastā; Godkalns, kalns Stalbes pagastā.
Vārda gods pamatā ir indoeiropiešu *ged- ‘sacīt, runāt’, skaņumijā *gōd- > austrumbaltu *guod-. No šās saknes radies lietvārds guods (lietuviešiem guõdas ar tādu pašu nozīmi. K. Karulis uzskata, ka nozīmes attīstība ir ‘sacīt, runāt’ → ‘cildināt’ → ‘izjust un parādīt cieņu, godbijību’. Ar citu semantisko novirzi – ‘(pa)cienāt’, no kā apvidvārds gods [ùo], godi, godības ‘mielasts, viesības’. [Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 304–305]
●
K. Mīlenbaha un J. Endzelīna Latviešu valodas vārdnīcā vārds gods tiek saistīts arī ar gotu gōƥs ‘labs’, viduslejasvācu gaden ‘derēt’, senslāvu godě byti ‘būt piemērotam, patikt’, serbu gôd ‘svinama diena’, čehu hody ‘dzīres, mielasts’ un poļu godny ‘cienīgs’. [Sagatavots pēc: ME I 690–691]
angļu – kudos; honour
baltkrievu – гонар
franču – l’honneur
igauņu – au
krievu – честь; почёт
latīņu – honoris
lietuviešu – garbė
lībiešu – au
poļu – honor
somu – kunnia
spāņu – honor
ukraiņu – честь
vācu – die Ehre
zviedru – ära
Kas cita godu netaupa, pats savu nolaupa.
Labāk dzīvo īsu mūžu ar godu ne garu ar negodu.
Dzīvo vienu dienu vai divas, bet ar godu.
Ai, Laimiņa, goda sieva,
Godā manu augumiņu;
Kā godaji maz’ esošu,
Godā lielu uzaugušu. [LD 6618-0]
Godā mani Laime lika,
Godā māte, aukledama;
Ļaudis lika negodā
Ar savāmi valodām. [LD 8453-0]
Mīļa Mārja man vaicaja,
Kas ganam goda krēslis.
Sila priede, rudakmens,
Tie ganam goda krēsli. [LD 29566-1]
Tēva gods, tēva gods,
Kur tās pašas mātes gods?
Tēvis alu padarijis,
Māte siera nesējuse. [LD 2811-0]
Glabā, meitiņ, pati godu,
Puiss par godu nebēdā,
Puiss par godu nebēdā,
Puišam cauņu cepurite. [LD 6585-2]
Puiši teica meitu godu,
Savu godu nezinaja;
Savu godu saminuši
Ar savām kājiņām. [LD 6590-0]
Jūs, ļautiņi, runājiet,
Kaunā manis augumiņš;
Kaunā paši goda ļaudis,
Godā manis augumiņš. [LD 8488]
Ja ar godu, tad ar godu
Ņemat manu vainadziņu;
Ja ar godu neņemat,
Lai stāv visu neņemams. [LD 24396-0]
Mīļa Māra meitu dēļ
Sēd lielā sirdēstā:
Cita meita tura godu,
Cita godu netureja,
Cita godu saminuse
Pa savām kājiņām. [LD 6627-0]
Meitiņām māsiņām,
Tām ar godu jadzīvo;
Ja ar godu nedzīvos,
Valkās ilgi vainadziņu. [LD 6578-0]
Turat godu, bāleliņi,
Māsa godu netureja:
Māsa kāra šūpuliti
Bāleliņa istabā. [LD 6605-0]
Ej, godiga mātes meita,
Tu ar godu, es ar godu,
Lai palika negodā
Valodiņas cēlejiņi. [LD 8389-0]
Sēd’, meitiņa, gaidi godu
No baltā bāleliņa;
Labak godu gaidijusi,
Ne kauniņu redzejusi. [LD 595-0]
Puiss puišam godu deva,
Nosaņēma cepuriti;
Meitas savu godu nesa
Zem balto vilnainiti. [LD 6591-0]
Godam dzimu, godam augu,
Godam gribu padzīvot;
Godam manis augumiņš,
Vaj ir liels, vaj ir mazs. [LD 5324-0]
Godam dzimu, godam augu,
Pa godami mani vest;
Pa godam man noņemt
Manu zīļu vaiņadziņu.[ LD 4391-6]
Godam mana zīļu rota,
Godam zīļu vaiņadziņš,
Godam to izvalkāt,
Bāliņos dzīvojot. [LD 5638-0]
Pa godam dziedit, meitas,
Pa godam runajat,
Pa godam valkajat
Savu zīļu vaiņaciņu. [LD 953-0]
Godam sedzu sudrabiņu,
Ne savam siltumam;
Godam mani bāleliņi,
Ne maizites devejiņi. [LD 3649-0]
Pa godam dziedat, meitas,
Pa godam runajat:
Šai pulkā tas puisitis,
Kas meitiņu lūkojās. [LD 954-0]
Pa godam dziediet, meitas,
Pa godam runajiet,
Ja gribiet pasēdēt
Goda galda galiņā. [LD 952-0]
Mīļa Māra man vaicaja,
Ko es nesu nēzdaugā.
Tās meitiņas vaiņadziņu,
Kas godam valkajusi. [LD 24602-3]
Ļaudis manu augumiņu
Smieklam gaida paliekam;
Smieklam ļaužu valodiņas,
Godam mans augumiņš. [LD 8623-2]
Kas godigs tēva dēls,
Godam tura līgaviņu:
Sagrožojis kumeliņu,
Iedod pīcku rociņā. [LD 26768-0]
Solij’ man tautu dēls
Sieku sīka sudrabiņa.
Es nevaru godu pirkt
Ne par zelta vezumiņu. [LD 6598-0]
Istabiņa goda sieva,
No manim goda prasa.
Audzē, Dievs, rudzus, miežus, –
Es tev godu parādišu. [LD 34214-0]
Kura meita godu gaida,
Tai Laimite kroni pin (pina);
Kura goda negaidija,
Tai uzmeta dadža lapu. [LD 6621-8]
Jauni puiši, jaunas meitas,
Ar godiņu dzīvojiet;
Godam nāca goda viesi,
Slavej’ savi bāleliņi. [LD 6553-0]
Godā Dievis mani deva,
Godam māte audzinaja,
Tik es tiku negodā
Caur netiklu tēva dēlu. [LD 21883-0]
Kumeļā sēdedams,
Meitu godu nolūkoju;
Vis’ istaba izslaucita,
Pasolites neslaucitas. [LD 11234-0]
Pie lodzīna piejādams,
Meitu godu nolūkaju:
Balts galdīns, baltas kannas,
Galdam kājas nemazgatas. [LD 11232-4]
Celies agri, Saules meita,
Mazgā baltu liepas galdu,
Rītu nāks Dieva dēli,
Tavu godu lūkoties. [LD 34032-0]
Loku pūru līdz malam,
Ritin’ cauri novadiņu,
Daru godu brālišam,
Savai vecai māmiņai. [LD 16714-0]
Eit’ ar godu, eit’ ar godu,
Es ar godu pavadišu;
Kad ar godu neiesiet,
Ar suņiem parīdišu. [LD 26109-0]
Briute, briute, kur tovs gūds,
Kur tovs zeiļu vaiņuceņš?
– Gūdu laižu viejeņā,
Vaiņuceņu zam kuojeņu. [LD 24372-0]
Cytas meitas gūdu gaida,
Kaida gūda es gaideju?
Es gūdieju sovu gūdu
Zam egļeišu gulādama. [LD 6612-1]
Moza beju, bet jau gudra,
Ņeš’ ar gūdu vainaçeņu.
Pīveļ tautys gona gudru,
Nūjam zeiļu vainaçeņu. [LD 6575-0]
Svāta Muora gauži raud,
Pi oltora stuovādama:
Mārga gūdu paslāpuse,
Īt ar zeiļu vaiņuceņu. [LD 6622-2]
Kas par vaiņu kumeļam,
Ka pa ceļu natecieje?
Kas par vaiņu meitiņam,
Ka ar gūdu nadzeivava? [LD 6560-0]
Solnys āsta uobuļņeica
Zid pūreņa maļeņā;
Ļaužu palta tej meiteņa,
Nas ar gūdu vainaceņu. [LD 8862-1]
Dori pyuru jauna meita,
Dori vaca muomuļeņa;
Jauna meita gūdam dora,
Muomuļeņa myužeņam. [LD 7582-0]
Ar gūdeņu, jaunas meitas,
Na ar zaltu, sudabreņu;
Zalta, sudobra dabuoji,
Gūda sova nadabuoji. [LD 6535-3]
Neiesmīdināmā princese
Vienam ķēniņam bijusi neiesmīdināma princese. Viņš palaidis tādu ziņu: „Kas manu meitu iesmīdina, tas viņu dabū par sievu.” Šī ziņa bija dažam labam pa prātam: pils jau otrā dienā stāvgrūdu pilna gan augstmaņiem, gan šādiem tādiem, tomēr viss velti – dari ko gribēdams – princeses lūpas ne vīpsnāt nepavīpsnā. Šī vēsts izpaužas tālu, beidzot viņa arī nonāk nabadzīgā būdiņā, kur nabags sirmgalvis ar savu vienīgo dēlu dzīvo. Sirmgalvis saka:
„Dēliņ mīļais! Tev arvienu Laimes māmuliņa smaidījusi, ej, raugi uz savu laimi princesi smīdināt, kas zina, vai neizdodas.”
„Tēt, kad tu saki, tad tūlīt!”
Jauneklis paņem savu ādas tarbiņu un aiziet. Ceļā tas satiek vēzi. Vēzis lūdzas:
„Puisīt mīļais, nemin virsū, iemet mani labāk savā tarbiņā – varbūt, ka bēdu dienā tev izlīdzu!”
Jauneklis tā dara un seko tālāk. Pēc brīža tas satiek žurku. Žurka lūdzas:
„Puisīt mīļais, nesit mani, iemet mani labāk savā tarbiņā – varbūt, ka bēdu dienā tev izlīdzu!”
Jauneklis tā dara. Pēc brīža tas vēl satiek vaboli. Vabole lūdzas:
„Puisīt mīļais, nemin man virsū, iemet mani labāk savā tarbiņā – varbūt, ka bēdu dienā tev izlīdzu!”
Jauneklis tā dara.
Otrā dienā uz pašām vakariņām viņš nonāk ar saviem trim biedriem ķēniņa pilī un sakās, ka nācis princesi smīdināt. Ķēniņš saka:
„Labi, labi, bet pa priekšu noliec savu tarbiņu un nāc vakariņas iekost.”
„Ēst – to varu gan, bet no tarbiņas tamdēļ vien nešķiršos!” jauneklis atbild un tad nosēžas pie galda princesei blakām.
Vakariņās ir izvārīti zirņi. Visi ēd itin klusu. Te uz reizi žurka tarbiņā saodusi arī zirņu smaržu un sāk tik laizīties: tjip, tjip! tjip! Vēzis, to dzirdot, arī paliek nemierīgs – tas piesit ar savu ļipu pie sakaltušās tarbiņas: ļip! ļip! ļip! Un vabole – ko tā gaidīs? Tā tik iet: bim, bam, bim, bam!
Princese prasa:
„Kas tur apakš galda tā ērmojas?”
„Kas nu ērmojas? Zirņi vēderā nevar satikt – sāk kauties!”
Ak tu manu dieniņu! Tas bija trāpīts: princese itin gardi pasmējās. Ķēniņš tūlīt pieceļas un saka:
„Tev pieder viņa – tu esi mans znots!”
Bet otrpus galda sēdēja svešs ķēniņa dēls, tas arī bija nācis princesi smīdināt. Ķēniņa dēlam ļoti skauž, ka nabaga zēns princesi dabūjis. Pēc vakariņām ķēniņš iedod savam znotam goda drēbes, tās no rīta jāvelk mugurā. Bet svešais ķēniņa dēls apsola ķēniņa sulainim daudz naudas, lai tas naktī nozagtu goda drēbes. Viņš tad klusu apvilktu drēbes un izliktos par ķēniņa znotu.
Pirmā nomiedzī sulainis lien drēbes zagt. Bet, līdzko durvis mazuliet paveras, tā vabole – bim! – sulainim acīs iekšā. Šis sāpēs saķer aci, atstāj durvis nepievērtas un aiziet tantariski atpakaļ. Pie otrām durvīm sulainis vēl domā apķerties, te vabole – bam! – otrā acī iekšā. Sulainis atstāj savās sāpēs ir tās durvis vaļā un tad pazūd. Tagad žurkai un vēzim laiks: blēdīgais ķēniņa dēls piemidzis, abas durvis vaļā – nu jāatmaksā. Žurka nu ņemas blēža drēbes lupatās grauzt un vēzis lupatas laukā vilkt. Tā tie strādā līdz gaismiņai, kamēr ķēniņa dēlam tikko vēl krekls vesels palicis.
No rīta bija īsi pātari: ķēniņa dēls, tik ļoti apkaunots, aizgāja kā tauriņš, un nabaga zēns palika par ķēniņa znotu. Viņš ataicina ir savu veco tēvu uz pili un dzīvo ar savu sieviņu laimīgi. [Latviešu tautas pasakas 1966 : 472–475]
Vecā vīriņa padomi
Ķēniņam bija skaista, godīga meita. Viņa nāk jau drīz pāri tiem gadiem, kad vajadzētu būt jau apprecētai, bet vēl viņa nemaz nedomā par precībām. Gan jāj precinieki visvisādi un dažādi, gan ķēniņu dēli no apkārtējām zemēm, gan augstmaņu dēli no pašu zemes, bet šī neņemas nevienam pretim. Gan tēvs un māte izrunājās, izbrēcās viņai apkārt – ko viņa gan domājot sagaidīt, pašu Dievu no debesīm? Gan palikšot veca meita un tad gan redzēšot, kur tad šī iešot. Bet ķēniņa meita tik nē un nē – viņai vēl tāds nav gadījies, kādu viņa gribot.
Nu ķēniņš viņai virsū, kādu tad šī īsti gribot – bagātu? smuku? gudru? Visvisādi jau esot bijuši, kādēļ viņa neesot ņēmusi, kāds patīk?
„Ne es gribu bagāta, ne smuka, ne gudra, ne arī tāds ir bijis, kādu es gribu. Precēšu tikai to, kas tāpat domā kā es.”
„Kā tad tu zināsi, kas tāpat domā, kā tu?”
„Es uzdošu trīs mīklas, kas viņas atminēs, tas tāpat domās kā es, pie tā arī iešu.”
Ķēniņš arī ar mieru. Viņš liek izziņot pa savu un apkārtējām valstīm, ka visiem neprecētiem vīriešiem jānāk uz pili minēt mīklas un kas uzminēšot – lai viņš būtu bagāts vai nabags, zems vai augsts, vai kaut kāds – tas dabūšot viņa meitu par sievu.
Turpat tanī valstī bija nabags malkas cirtējs. Viņš dzīvoja ar savu sievu un dēlu atsevišķi no citiem, mežā mazā būdiņā. Abi vecie jau nāca labi gados un sāka skubināt dēlu, lai tas ejot tautās un pārvedot sev līgaviņu, citādi šie nomiršot un viņš palikšot viens pats. Dēlam tas nemaz netika, bet ko darīt? Tēvs, māte jāklausa.
Viņš paņem kukuli maizes līdz un iet uz precībām. Kādu gabalu gājušam, viņam nāk pretim vecs sirms vīriņš un lūdz kādu kukulīti maizes. Dēls atdod savu maizes kukuli un griežas atpakaļ uz mājām, bez maizes tālāk nevar iet. Vecais vīriņš viņam pateicas par maizi un saka: „Divi kungi ir pasaulē – Dievs debesīs un cilvēks pats!”
Māte un tēvs neļauj dēlam mieru, lai viņš ejot pa otru reizi, bet nu vairs ne pa ceļu, kur vecais vīriņš viņam prasījis maizes. Ar skābu prātu dēls bāž atkal maizes kukuli kulē un iet pa citu ceļu sev līgavas meklēt. Netālu tikušam, viņam nāk atkal tāds pats sirms vecs vīriņš pretī, kā pirmo reizi, un lūdz atkal viņa maizes kukuli. Dēls atdod atkal un griežas atpakaļ uz mājām. Vecais vīriņš pasaka paldies par maizi un piemetina: „Visdārgākais pasaulē ir patiesība!”
Māte un tēvs sāk dusmoties par dēlu, ka tas ar precību nekur netiek. Vēl viņi grib reiz izmēģināt, vai tad viņš sievu it nevarēs dabūt. Viņi iedod dēlam trešo kukuli ceļa maizes, bet nu cieti piekodina maizi nevienam ceļā neatdot. Dēls iet trešo reizi pa citu ceļu meklēt sev līgaviņu. Bet, kā par brīnumu, nāk atkal tāds pats vecs sirms vīriņš viņam pretī, kā abas pirmās reizes, un lūdz atkal viņa maizes kukuli. Dēls domā: „Dot? Nedot? Kā lai nedod, viņš jau prasa?”
Viņš atdod kukuli vecajam vīriņam un iet uz mājām. Vecītis vēl viņam nosauc no pakaļas: „Vislaimīgākais ir, kas otram var palīdzēt!”
Nu ir tēvs, māte atzīst, ka dēlam nav vēlēts precēties. Pa kuru ceļu tik viņš iet, visur ir priekšā un atņem viņam ceļa maizi. Viņi dzīvo tāpat uz priekšu kā līdz šim trijatā vien.
Te kādu dienu atnāk ziņa, ka malkas cirtēja dēlam arī jāiet uz ķēniņa pili minēt mīklas. Kad jāiet, jāiet, ko tur var darīt. Viņš iet. Pie pils sapulcējušies ļaudis kā mežs un gaida uz mīklām. Iznāk ķēniņa meita uz lievenēm un uzdod mīklu: „Cik kungu ir pasaulē?”
Nu min un skaita visi, ka murkšķ vien, bet neviens nevar atminēt. Cits saka šo, cits to, bet kā nav, tā nav. Daži jāj tik vēl patlaban skaitīt. Mūsu malkas cirtēja dēls domā: „Vecais vīriņš man sacīja, ka esot divi: Dievs un cilvēks pats; jāteic ir, varbūt, ka tā būs.”
Viņš saka un ir atminējis. Otra mīkla ir: „Kas pasaulē ir visdārgākais?”
Nu min atkal visi. Cits saka – mīlestība, ķēniņa meita atteic, ka tā nemaz neesot pērkama. Cits sauc – nauda, cits – laime, laba dzīve, gods, bet tas viss nav. Malkas cirtēja dēls saka, kā vecais vīriņš teicis: „Visdārgākais pasaulē ir – patiesība!”
Jā, viņš atkal atminējis. Ķēniņa meita uzdod trešo mīklu: „Kas ir pasaulē vislaimīgākais?”
Visi minas, minas, minstinās: ķēniņš, bagātnieki, – tas, kas nemaz neesot dzimis, un visādi citādi, bet – kā nav, tā nav. Pienāk malkas cirtēja dēls un saka, kā vecais vīriņš viņam teicis: „Vislaimīgākais ir, kas var otram palīdzēt.”
Ķēniņa meita viņam gar kaklu apkārt, un viņš nu ir brūtgāns. Vecais ķēniņš tūliņ taisa kāzas, un jaunais pāris dzīvo baltas jo baltas dienas. [Gudram pieder pasaule 1998 : 103–105]
Pats spilgtākais mūsu latviskā valodiskā domāšanā izpaustais cilvēku savstarpējās dzīves un rīcības princips ir latviskais goda jēdziens. Gods latvietim, šķiet, no sākuma nav vis bijis tas, ko par viņu citi runā un daudzina (kā krievu честь, почесть), bet vispirmā kārtā gan individuālā apziņa par to, kas labs un ļauns, un līdz ar to arī vajadzīgā sadzīves mēra un dzīves normu apziņa; līdzās tai, saprotams, tūliņ bijusi arī individuālās pašcieņas apziņa. Tādēļ domāju, ka izteicienos godu prast, goda prāts goda vārdam ir vecāka nozīme, nekā to sastopam vispārīgā ētiskā goda jēdzienā, un it īpaši vēlākā jēdzienā gods ar nozīmi честь, почесть. (Šai beidzamā nozīmē latvieši lietojuši slavas vārdu, un tas nav aizņemts no krieviem, bet, kā liecina parunas, latvieši pret šo ārējo daudzināšanu bijuši stipri atturīgi un izturējušies pat ar zināmu ironiju, sal. izteicienus: liela slava, mazs gods; paša slava, cita gods; tāda slava izgājusi; frazeoloģiskie paraugi liecina, ka slavas jēdziens latviešiem bijis stipri līdzīgs latīņu fāma jēdzienam ar spilgtu novirzi in malam partem). Gods etimoloģiski saistās ar vācu gut, gotu gops, ‘labs’, viduslejsvācu gaden ‘derēt’, poļu godny ‘cienīgs’, krievu годный, un gods tādējādi sākumā bijis aprādītā iekšējā un vairāk tīri abstraktā rakstura labuma apziņa; arī vēl tagad jautājam „Vai tev nekāda goda vairs nav?”, t. i., vai tev nav apziņas par to, kas labs un ļauns. Ir jau arī labi saprotams, ka ļaudīm ar tik spilgtu individuālu pašapziņu kā latviešiem paša persona un paša apziņa ir visa laba un ļauna mēraukla, un tādēļ latvietim viņa gods tuvākā kārtā ir ne tas labais, ko citi par viņu pauž, bet gan tas, ko viņš pats sevī par labu izjūt un ko viņš pats kā labu apzinās sevī izpaužamies. Arī sakāmvārds gods iet pa ceļu, negods gar ceļa malu goda jēdzienu izprot kā ētiska un morāliska labuma jēdzienu: ētiski un morāliski vērtīgs cilvēks iet droši, cilvēks bez tādām īpašībām slapstās gar ceļa malu. To pašu ētiskās un morāliskās vērtības jēdzienu slēpj sevī vārds godīgs, kas gan nozīmes ziņā ir līdzīgs krievu честный, bet parādības uztveres ziņā ir citāds. Arī goda jēdziens godību nozīmē (kā, piem., kāzu gods, šai nozīmē dažreiz arī plurale tantum) gan laikam izveidojies no jēdziena ‘gods kā kāds labums’ un šā labuma parādīšanas un veltīšanas zināmam cilvēkam vai cilvēkiem (godu dara pirmajam, dēliņam), saistot šo labuma parādīšanu un līdz ar to attiecīgās personas spilgtu izcelšanu citu starpā ar zināmiem brīžiem cilvēka dzīvē. Pamazām, saprotams, gods ieguva to pašu jēdzienu un nozīmi, kas krievu vārdam честь, jo, ja jau cilvēks tiešām bija labs, tad arī citi viņu atzina par goda pilnu, to daudzināja un godāja, tam parādīdami arī ārēju godu vārdos un darbos.
Ar godu cieši saistās kauns (sal. izteicienus: nav ne kauna, nedz goda; kam nav kauna, tam nav goda). Etimoloģiski tas saistās ar grieķu καυνός ‘ļauns’, arī ‘sakaltis’. Latviešu valodā biežais kauna nostatījums līdzās godam rāda, ka visai veca un varbūt pati vecākā šai vārdā mums ir šā jēdziena garīgā, dvēseliskā uztvere un pārdzīvojums, citiem vārdiem – negoda, savas ļaunās rīcības zemuma jeb zemiskuma apziņa, un tikai vēlāk kauns ieguvis vispārīgi negoda, ļaunas rīcības seku nozīmi.
Kā jau augstāk par slavas jēdzienu pieminēts, latvieši pret ārēju goda parādīšanu un daudzināšanu ļaudīs bijuši atturīgi. Vēl mazāk bija ciešama pašam sava (šķietamā vai pat īstā) goda daudzināšana vai lepošanās ar to. Tad teica, ka tāds cilvēks lielās vai plātās, ka tas iedomu pilns, lepns, kas visi ir negatīva kvalifikācija.
No otras puses, gods (=sava iekšējā morāliskā vērtība un citu ļaužu pozitīvs tās atzinums un apliecinājums) tomēr stipri jāsarga un godam jādzīvo. Bez visa pārējā, kas var sagandēt cilvēka godu, nekas tomēr tam tā nekaitē kā pārkāpums pret cita mantu, cita īpašumu. Stipri negatīva ētiskā kvalifikācija, kādu mūsu tauta piešķir zaglim, rāda, ka otra mantas un īpašuma neaizskaramības apziņa bijusi stipra mūsu senču tiesiskos uzskatos, un šī apziņa, saprotams, stipri sekmējusi saticīgas kopdzīves izveidošanos ļaužu starpā. Te svarīgi atzīmēt, ka no valodas viedokļa vārda zagt pirmatnējā nozīme un šā jēdziena pirmatnējā izpratne ir nevis ‘svešu mantu aizliegtā kārtā piesavināties’, bet gan ‘pašam netīram kļūt’ vai ‘pašam sevi netīru darīt’.
Latviešu individuālistisko un iekšējā pašlepnuma pilno sabiedrisko nostāju raksturo arī vārdi lūgt un prasīt. Jau no tautas dziesmām zinām, ka latvietim nav paticis lūgt. Dod, Dieviņi, otram dot, ne no otra mīļi lūgt saka mūsu tautas dziesma. Tas nozīmē, ka latvietim lūgšana saistās ar ko nepatīkamu, ar to, ka lūdzot cilvēkam gribot negribot nākas attēlot lietas ne gluži pareizi, bet vienpusīgi sev par labu. Katra lūgšana tādējādi bijusi latviešu uztverē smalka veida melošana, un, tā kā meli nebija nekas labs, tad arī lūgšana nedarīja godu lūdzēja personībai, jo spieda to pazemoties. Vēlāk gan šī nepatīkamā semazioloģiskā pieskaņa lūgšanas jēdziena nosaukumam izzuda, bet neapzinīgi pirmatnējā antipātija pret lūgšanu palika. [..]
Ļauns ir vispirmā kārtā tas, kas neprot ieturēt goda robežas, tajās palikt, kas rakstura ziņā vaļīgs, kam nav rakstura stingrības un kas ļaujas savām iegribām, negatīvām tieksmēm un kaislībām, citiem vārdiem, tas, kas pārkāpj parasto sadzīves kārtību, kas šai reiz nodibinātai sadzīves kārtībai kaitīgs. Tādam ir ļauna daba, un tādējādi ļauns ir patiesībā goda un sadzīves kārtības, ne laba pretstats. Tā kā goda nepratējs un cilvēku sadzīves normu pārkāpējs var sev visu atļauties, tad ļauns drīzi kļūst par vispārīgi negatīvā apzīmējumu, tādēļ arī izveidojies pretstats starp labu un ļaunu modernā uztverē. [Blese 1940 : 122–240]
Tālavas taurētājs
Uz Tālavas biezajiem siliem
Nakts pelēkus palagus klāj.
Pār klusiem koku galiem
Jodi un murgi jāj.
Dus Miervaldis savā pilī,
Guļ viņa ļaužu pulks,
Guļ vaidelaiši un sargi,
Un zīmju gudrais tulks.
Tik augstākās egles galā
Taurētājs nomodā,
Tas spiego pēc ienaidnieka
Tuvu un tālumā.
Te it kā pa sapņiem tam liekas,
Ka slepeni soļi čab,
Ka šķēpi pašķindētu,
Ka zirgu pakavi klab.
Un troksnis ap egli ceļas,
Un bultas augšup skrien,
Un asu cirvju zobi
Egles stumburā lien.
„Šurp tauri! Kāp zemē! Ciet klusu!
Tu glābsi sev dzīvību!
Mēs algosim tevi ar zeltu,
Ar godu, ar brīvību!”
„Mans zelts ir mana tauta,
Mans gods ir viņas gods!
Kas postīdams viņu šausta,
Uz pekli lai rauj to jods!”
Un taurētājs pūš ar spēku,
Ka koku galotnes trīc, –
Un lejā atskan lāsti,
Un bultas spindz un sīc.
Mirdz lāpu sarkanā uguns,
Sāk cirtiens uz cirtiena līt,
Dreb, šūpojas staltā egle,
Un brakš, un gāžas, un krīt.
Un taurētāja krūti
Šķēpi un cirvji šķeļ –
Bet taures skaņas pilī
No miega Miervaldi ceļ.
Un viņš un viņa pulki
Uz cīņu kājas aun
Un šķēpnešiem pretī drāžas,
Dzen staignājā tos un kaun.
Bet uzvaras gaviļu svētkos
Meitenes vaiņagus pin,
Un varoni sirmā māte
Sniegbaltos autos tin.
Uz sārta vietu tam taisa
No ozolu pazariem,
Un līgava puķēm to kaisa
Un dzintara gabaliem.
Un, kamēr svaidītās liesmas
Pie dieviem jaunekli nes,
Dzied vīri tam slavas dziesmas,
Raud žēli meitenes. [Blaumanis 1998 : 104–106]
Balāde par parādīto godu
Ir bezgodis ieradies mūsu godos.
Viņš lielāko karoti ņem un bļodu
Un ēd un ēd, līdz apēsts ir viss,
Bet paliek arvienu vēl izbadis.
Viņš lielāko kausu paņem un dzer,
Ar kāju uz pasauli durvis ver,
Bet nepietiek viņam ar kausu un bļodu,
Viņš prasa, lai tu viņam parādi godu.
Tu ņem savu godu un lēnīgs tam rādi,
Un, lūk, no tā brīža tu kāpostus stādi
Ne tā kā līdz šim, bet tā, ka pēc tam
Ir kauns acīs skatīties kāpostam,
Un, lūk, no tā brīža tu govij ar ragiem
Gan sienu vēl padod, bet tā kā bez nagiem.
Un aku tu roc kā dīķi tik seklu
Un domā tikai par tuvāko kreklu.
Tu aizmirsti paražas, Dievu un Jodu,
Un vieglāk kā atdot, protams, ir nodot,
Un roka tev sniedzas pēc pilnākās bļodas…
Bet godu, visvairāk tu pieprasi godu,
Jo pats tu bez goda, bez goda un bešā.
Tu aizmirsi dārgāko nerādīt svešam. [Zālīte 1980 : 82]
Oda
Pilsētas dominante,
pilsētas augstākā smaile,
pirmais mīļotās Rīgas
no tālienes redzamais vaibsts –
lai tev mūžīgi dzied
Rīgas galvenais gailis
par to galveno visu,
kas mums dvēselēs kaist.
Slava tiem, kuri cēla,
slava tiem, kuri toreiz,
slava tiem, kuri šoreiz
visu sāka un beidza.
Mēs, kas neticam dievam,
šobrīd likteni lūdzam,
lai šis Pētera tornis
ir atjaunots pēdējoreiz.
Te ir slavēts un lādēts
baltās un nebaltās dienās,
un par Latvijas likteni
no visas sirds te ir lūgts.
No tiem tālajiem lūdzējiem
dzīva nav vairs neviena,
un to lūgšanu nav,
bet svētums šais sienās būs.
Šim visaugstākam svētumam
ir šī maziņā oda:
cilvēkam atjaunotam
un cilvēkam atjaunotājam,
cilvēka augstajai jūtai,
cilvēka prātam un godam.
Un – lai ir mūžīgi miers
šai
un pārējām mājām!
Rīgā 1973. g. 29. jūnijā. [Vācietis 1978 : 33]
Lai gan māte nekā sevišķa nebija solījusi, viesus uzņēma tik laipni, cik iespējams, ar visām tām labajām lietām, ko spēj sniegt viesmīlīga Zemgales māja. Māte domāja: Arvim pirmie viesi, Arvis nu jau liels, drīz pieaudzis. Parādot viesiem godu, viņa parādīja to arī dēlam. Tēvs bija radis pa brīvdienām Arvi rīkot sev pie rokas. Nu viņam trūka šur tur ko pasūtīt, bet atsaukt Arvi no viesiem tomēr neatsauca, lai gan bija pārliecināts, ka tā darīt vajadzētu. [Brigadere 1940 : 30]
●
Kādu pusversti no baznīcas viņi panāca pajūgu, kas bij izbiedēts no kliedziena baznīcas kalnā. Kad viņi brauca garām, zirgs atkal pašāvās krākdams sāņus, bet braucējs uzcirta nikni ar pātagu un sarāva to grožos stāvus, lādēdams: „Sasodīti slamsti!”
Tas gāja uz riteņbraucēju rēķina.
Sievietes balss skaļi teica: „Tas ir Bujānu Arvis ar saviem pilsētniekiem. Tie vairs nevienam ceļa negriež. Nudien, ne kauna, ne goda!” [Brigadere 1940 : 38]
●
Atskanēja zvans.
„Tas būs Gauts,” domāja Lonija un piecēlās. Viņai līdz Vaida, kas gribēja uz mājām.
Atnācējs nebij Gauts, bet gleznotājs Rūdolfs Leja. Lonija izrādīja skaļu prieku.
„Liels gods! Liels gods! Jūs jau nākat, kā laimes sūtīts!”
Gleznotājs bij nevaļīgs.
„Jums viesi? Tad es nemaz neiešu iekšā. Gribēju tikai pāra vārdus parunāt ar Rihardu. Viņš lūdzis, lai pienākot.”
„Projām jau es jūs nelaidīšu,” kundze lielījās. [Brigadere 1940 : 117–118]
Jasmīns
Kādreiz vecos senos laikos visi ziedi bijuši balti. Tad kādu dienu dārzā ieradies mākslinieks ar lielu krāsu kasti un veselu klēpi otiņu.
– Sanāciet ap mani un izvēlieties, kādā krāsā gribat iegūt ziedus, – viņš uzsaucis puķēm, krūmiem un kokiem, un tie arī mudīgi sastājušies rindā, lai ātrāk dabūtu sev spilgtākas krāsas.
Tā nu bija gadījies, ka vistuvāk māksliniekam stāvēja Jasmīns. Viņš arī pateica, ka vēloties ziedus zeltaindzeltenus, viņa iemīļotās Saules matu krāsā.
– Kā tu iedrošinies līst priekšā karalienei Rozei? – mākslinieks atgrūda Jasmīnu.
– Es nelīdu. Es te stāvēju jau ilgus gadus, – Jasmīns aizvainoti atbildēja.
– Bet tev gan vajadzēja saprast, kam pienākas gods būt visur pirmajam, – mākslinieks viņu pamācīja. – Par sodu tev jāpaliek pēdējam, un arī tad tu vēl mani krietni palūgsies.
– Jūs maldāties, kungs, es neviena nelūgšos! [..] [Sakse 1966 : 73–74]
ZIGFRĪDS.
Tu paraugs visās šinīs lietās esi.
Es labprāt tevi līdzi būtu ņēmis,
Bet tādēļ, ka neviena nezinu,
Kā sirds man vairāk būtu pieķērusēs
Ar mīlestību un ar uzticību,
Es taisni tevi esmu izraudzījis
Par sava nama, savas mantas sargu.
Kas vīram pasaulē visdārgākais,
To uztic viņš tik visukrietnākam.
Tas esi tu. Es tevi atstāju
Kā drošu patvērumu Genovevai.
Uz savu saimi.
Tiklīdz aiz manis vārti aizvērušies,
Par jūsu neaprobežotu kungu
Un pavēlnieku paliek Golo.
Kā mani klausījāt, tā klausāt viņu!
(Ļaudis palokās, Golo sveicinādami.)
GOLO.
Man allaž tava tēva labvēlība
Un brāļa mīla bijuse kā saule,
Bet tagad tā kā slogs man gulst uz pleciem.
Ak, nedusmojies, kad es tevi lūdzu,
Liec kādu citu šitaī goda vietā,
Bet mani līdzi ņem uz kara lauku.
ZIGFRĪDS.
Kādēļ tu liedzies? Tā es negaidīju. [Blaumanis 1997 : 339]
●
AMRU.
Kas pus tu esi, Golo, topi viss!
Dzēs savas mokas, atsvabini sevi
No iekārojuma, kas tevi pūdē,
To pilnā baudā droši iznīcinot.
Tu redzēsi: drošs baudījums ir šķīsts.
GOLO.
Un pienākums un gods, un uzticība?
AMRU.
Tavs pienākums ir sevi izlīdzināt
Ar sevi pašu; gods – to tomēr iegūt,
Kas šķitās iegūšanai neiespējams;
Un uzticība – sākto galā vedot,
Ar šaubām neskatīties atpakaļ. [Blaumanis 1997 : 361]
Goda aizskaršana un neslavas celšana
Apzināti izplatītas nepatiesas, nomelnojošas ziņas un nepatiesi, aizskaroši apgalvojumi. Saskaroties ar šādām situācijām, ir pamats uzskatīt, ka notikusi neslavas celšana, personas goda aizskārums vai abi kopā.
Tu esi cūka! Par ko šāda aizvainojoša frāze, izteikta kā apgalvojums, liecina? Par goda aizskaršanu vai neslavas celšanu? Lai arī minētie tiesību jēdzieni var likties identiski, ir atšķirības un nianses, par kurām der zināt, pirms sūdzēt aizvainotāju tiesā.
Personas godu un cieņu aizsargā gan Latvijas likumi, gan starptautiskie tiesību akti.
- Faktiski personas goda un cieņas aizsardzība ir paredzēta gan krimināltiesiskā, gan civiltiesiskā kārtībā.
- Neslavas celšana pēc sava rakstura ir ievērojami kaitējošāka par goda un cieņas aizskārumu.
- Svarīgākais kritērijs vainas novērtēšanai ir goda aizskārēja nodoms.
- Par masu informācijas līdzeklī publicējamo materiālu saturu atbild galvenais redaktors.
- Latvijas likumi neparedz interneta portālu obligātu reģistrēšanu kā masu informācijas līdzekli.
Tiesības uz cilvēka goda un cieņas aizsardzību ir noteiktas Latvijas Republikas Satversmē, kā arī starptautiskajos tiesību aktos. Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 12. pants noteic: „Nedrīkst patvaļīgi iejaukties neviena personiskajā un ģimenes dzīvē, patvaļīgi apdraudēt viņa dzīvokļa neaizskaramību vai viņa korespondences noslēpumu vai nelikumīgi apdraudēt viņa godu un reputāciju. Katram cilvēkam ir tiesības uz likuma aizsardzību pret šādu iejaukšanos vai šādiem apdraudējumiem.”
Tiesībās un ētikā pastāv princips, ka gods un cieņa cilvēkam piemīt neatkarīgi no viņa personīgajām īpašībām un spējas to apzināties, un valstij tās jāaizsargā. Tādējādi šāda aizsardzība attiecināma uz jebkuru cilvēku, arī noziedzniekiem, morāli pagrimušiem indivīdiem, personām ar garīgās veselības traucējumiem un pat mirušajiem.
Neslavas celšana ir nepatiesas, personu nomelnojošas informācijas izplatīšana publiski – plašsaziņas līdzeklī, sapulcē, mītiņā u. tml. Savukārt goda aizskaršana vairāk attiecas uz apvainojumu, kurš var būt adresēts personai gan klātienē, gan neklātienē un parasti nav balstīts faktos, piemēram, pasakot, ka kāds cilvēks ir cūka.
Atšķirība starp goda aizskārumu un neslavas celšanu ir aizvainojuma seku smagumā. Proti, publiski izplatot nepamatotu informāciju, ka kāds cilvēks ir pedofils vai koruptants, tiek nodarīts kaitējums aizvainotās personas reputācijai, vainojot to noziegumā, kas var būtiski ietekmēt cilvēka dzīvi – radīt sarežģījumus profesionālajā karjerā un diskreditēt sabiedrības acīs kā iespējamu noziedznieku. Savukārt, nosaucot kādu par cūku, katram ir skaidrs, ka cilvēks, kuram šāds epitets veltīts, nevar būt minētais dzīvnieks un tā ir tikai aizvainojoša nolamāšana. Neslavas celšana pēc sava rakstura ir ievērojami kaitējošāka par goda un cieņas aizskārumu, jo tā tiek izdarīta apzināti un ar mērķi kaitēt personai, turklāt izpaužas publiski, ir uzzināma lielam cilvēku skaitam. Personas goda un cieņas aizskaršana ir cieši saistīta ar neslavas celšanu, jo tā aizskar personas godu un cieņu.
Ir valstis, kurās goda un cieņas aizskārumus, ieskaitot neslavas celšanu medijos, risina tikai civiltiesiskā kārtībā, un ir valstis, kurās tie tiek aizsargāti ar krimināltiesiskiem līdzekļiem. Latvijas tiesību aktos kriminālatbildība par personas goda un cieņas aizskaršanu bija paredzēta līdz 2009. gadam, kad Saeima, pamatojot to ar nepieciešamību novērst tiesību normu dublēšanos krimināltiesībās un civiltiesībās attiecībā uz personas goda aizsardzību, pieņēma grozījumus Krimināllikumā (KL), saglabājot tikai vienu pantu – 157. pantu. Tā pirmā daļa „par apzināti nepatiesu, otru personu apkaunojošu izdomājumu tīšu izplatīšanu iespiestā vai citādā veidā pavairotā sacerējumā, kā arī mutvārdos, ja tā izdarīta publiski” paredz piespiedu darbu vai naudas sodu. Minētā panta otrā daļa „par neslavas celšanu masu saziņas līdzeklī” nosaka īslaicīgu (uz laiku no 15 dienām līdz trim mēnešiem) brīvības atņemšanu, piespiedu darbu vai naudas sodu.
Savukārt Civillikuma (CL) 2352.1 pants paredz: „Katram ir tiesības prasīt tiesas ceļā atsaukt ziņas, kas aizskar viņa godu un cieņu, ja šādu ziņu izplatītājs nepierāda, ka tās atbilst patiesībai. Ja personas godu un cieņu aizskarošās ziņas izplatītas presē, tad gadījumā, kad tās neatbilst patiesībai, šīs ziņas presē arī jāatsauc. Ja personas godu un cieņu aizskarošās ziņas, kas neatbilst patiesībai, ietvertas dokumentā, šāds dokuments jāapmaina. Citos gadījumos atsaukšanas kārtību nosaka tiesa.” Tāpat minētais CL pants paredz: „Ja kāds prettiesiski aizskar personas godu un cieņu mutvārdiem, rakstveidā vai ar darbiem, tad viņam jādod atlīdzība (mantiska kompensācija), kuras apmēru nosaka tiesa.” [..]
Civilprocesa likums paredz noteiktu procedūru, kādā veidā personai, kura uzskata, ka ir publiski apvainota, iespējams vērsties tiesībsargājošajās instancēs, lai atrastu apvainotāju, kas slēpjas aiz interneta pseidonīma jeb nika. Vispirms aizskartā persona iesniedz tiesā pieteikumu par pierādījumu nodrošināšanu un visu pieejamo informācija par apvainojuma izteicēju – pseidonīmu, interneta vietnes adresi, kurā publicēts apvainojums, un, ja tas pieejams, ekrānšāviņu, kurā redzams aizvainojošais izteikums. Ja tiesa konstatēs, ka ir noticis tiesību aizskārums, no interneta vietnes uzturētāja tiks pieprasīta apvainotāja IP adrese, pēc kuras iespējams noskaidrot viņa personību. Kad tas izdarīts, aizskartā persona ceļ prasību jau pret konkrēto aizskārēju, piemēram, par morālā kaitējuma atlīdzināšanu par aizskarto godu un cieņu.
Otra iespēja, saskatot pāridarījumā neslavas celšanas vai, piemēram, aicinājuma uz vardarbību pazīmes, ir celt kriminālprasību pret aizvainotāju. Kriminālprocesu var uzsākt arī tad, ja nav saņemts pieteikums no personas, kurai nodarīts kaitējums, ja šī persona saistībā ar fiziskiem vai psihiskiem trūkumiem pati nespēj īstenot savas tiesības.
Likums „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” nosaka vairākas lietas.
- Fiziskās vai juridiskās personas ir tiesīgas pieprasīt, lai masu informācijas līdzekļi atsauc par tām publicētās (pārraidītās) ziņas, ja tās neatbilst patiesībai. Citos goda un cieņas aizskaršanas gadījumos ir tiesības prasīt atvainošanos.
- Iesniegums par nepatiesu ziņu atsaukšanu vai atvainošanos iesniedzams masu informācijas līdzekļa redaktoram sešu mēnešu laikā no nepatieso ziņu vai godu un cieņu aizskarošās informācijas publicēšanas (pārraidīšanas) dienas.
- Iesniegumā precīzi norādāmas patiesībai neatbilstošās ziņas vai godu un cieņu aizskarošā informācija, to publicēšanas vieta (raidījums) un datums.
- Masu informācijas līdzekļa redaktoram ir pienākums izskatīt iesniegumu septiņu dienu laikā no tā saņemšanas dienas.
- Ja masu informācijas līdzeklim nav pierādījumu, ka publicētā (pārraidītā) informācija atbilst patiesībai, tam nekavējoties tā jāatsauc. Atsaukums vai atvainošanās jāpublicē tādā pašā šriftā, tajā pašā izdevuma nodaļā (raidījumā), kurā bija publicētas (pārraidītas) nepatiesās ziņas vai godu un cieņu aizskarošā informācija. Strīdus gadījumā ieinteresētā fiziskā vai juridiskā persona šo ziņu atsaukumu vai atvainošanos var pieprasīt tiesas ceļā. [Laganovskis 2016 : https://lvportals.lv/skaidrojumi/276908-goda-aizskarsana-un-neslavas-celsana-2016]
Dokumentālā filma Godam sveikt! (2004). Režisors Edijs Freimanis. Radošā apvienība „Labvakar”.
Uzlikt garumzīmes uz īstajiem burtiem un noticēt, ka viss ir pareizajās vietās, ka pasaulē ir tēvs un māte, un vakaros mēs jūtam, kā latviešu valodā skan nopūta no viņu sastrādātajām dvēselēm. Latvieši runā caur darbu un caur mīlestību, caur uzticību un pateicību. Un es gribu neaizmirst savu godu, es gribu paturēt sev, izkopt un vēlāk pacelt debesīs un dziedāt tam savā valodā. Mans gods ir mana iekšējā valoda, kurā es cienu sevi un apkārtējos. Ir grūti pacelt galvu un izkliegt savu valodu starp iebraucējiem, ir grūti aizgriezt muguru pret tiem, kuri rāda ar pirkstu un smejas, bet, paliekot par smējēju, cilvēks iesit mātes stāstītajām pasakām un dziedātajām šūpuļdziesmām. Un tad vairs nav goda, vairs nav valodas, vairs nav sevis.
Un tikai valodā mēs varam viens otram pateikt – palīdzi. Un pats galvenais – mēs zināsim, ka viņš sapratīs. Ar godu jāsaka tie vārdi, kas sirdī graužas uz āru, ar godu un savā dzimtajā mātes valodā, un jāpateicas Dievam un pustoņos jāizdzied mīlestība. Nav nekā svarīgāka par mīlestību, kurā valoda skan sirdī un kurā gods ar valodu pateikt vajadzīgo. [Trimalniece 2009 : 7]
●
Mana valoda ir mans gods… Jā, it īpaši es to apzinos šeit – Latgalē, tālajā pierobežas pagastā Ķepovā –, jo visbiežāk es dzirdu skanam krievu valodu. Mācēt dzimto valodu nozīmē piederēt savai mātei, savai tautai, izprast mūsu literatūru, mūsu tautas dvēseli, mūsu zemes sāpes un prieku. Kā bites mūsu dravās piepilda ar medu šūnu pa šūniņai, tā es vārds pa vārdam spodrinu latviešu valodu. Mana sūtība pašlaik ir augstu turēt savā pagastā latviešu valodas godu, jo mana valoda ir mans gods. [Trapiks 2009 : 17]
●
Mans gods ir runāt latviski. Mans gods ir teikt – saule, vējš, jūra, gaiss, ūdens, valsts, valoda. Man patīk, kā skan mūsu valoda. Kad es saku – vējš, es iztēlojos, kā šī skaņa aizlido pa gaisu un iešalc koku galotnēs. Kad es saku – saule, „s” burts uzspurdz augšup un iemirdzas lielā, dzeltenā bumba debesīs. Cieņa pret valodu, kurā mēs runājam. Valoda ir jāgodā, jāciena un jāsargā. Man ir ļoti svarīgi, lai latviešu valoda paliktu latviska, lai tā gadu gaitā nenobružātos, nekļūtu pelēka un neinteresanta. Mūsu katra paša rokās ir tas, kāda būs latviešu valoda nākotnē. Tā nedrīkst pazust milzīgajā valodu daudzveidībā, un tā nedrīkst noplakt zem „lielo” valodu sloga. [Liepniece 2009 : 45]
Par godu Latvijas simtgadei atvērti interaktīvie „Goda vārti”
2018. gada 18. janvārī atklāja Latvijas jubilejai veltītu vides objektu „Goda vārti”.
Vides mākslas objekts „Goda vārti” Brīvības bulvāra un Elizabetes ielas krustojumā ir Rīgas veltījums Latvijai jubilejā. Tas veidots kā virtuāls piemineklis – vēstījums laikam, cilvēkiem, sajūtām, notikumiem un vēsturei. Objekts ir konceptuāli jauns pilsētvides noformējums, kas ar mūsdienīgas tehnoloģijas palīdzību ļauj pieminekļa saturu iekustināt un regulāri mainīt.
„Latvijas valsts jubilejā Rīga iedzīvotājiem sagatavojusi divas nozīmīgas dāvanas: viena ir fundamentāla un funkcionāla – Mežaparka lielā estrāde, bet otra – virtuālais piemineklis „Goda vārti”, kas ir simbolisks gan formā, gan saturā un iekļaujas pilsētas vidē kā laika zīme dažādiem pārbaudījumiem un apliecinājums jaunai sasniegtai brieduma pakāpei – Latvijas simtgadei,” vides objekta atklāšanā teica Rīgas domes priekšsēdētājs.
„Goda vārti” simbolizē pārtapšanas procesu – no vienas kultūrtelpas uz citu, no vienas laiktelpas citā, no laicīgās telpas uz sakrālo. Vārti simboliski savieno laikus – pagātni, tagadni un nākotni. Savukārt Brīvības ielas ass „Goda vārtus” taisnā līnijā savieno ar Brīvības pieminekli – Latvijas valsts un tautas pagātnes liecinieku, bet, vēl tālāk ejot, pāri Daugavai slejas Gaismas pils. No tehnoloģiskā un saturiskā viedokļa šis pilsētvides objekts ir vērtējams kā veiksmīgs Latvijas radošās industrijas piemērs un tās potenciāla apliecinājums, jo tehniskais risinājums un arī mākslinieciskais izpildījums radīts Latvijā,” atklāšanas pasākumā akcentēja kultūras ministre.
Objekta „Goda vārti” idejas un dizaina autors ir mākslinieks Visvaldis Asaris, tā mākslinieciskās programmas 3D projekciju autors – videomākslinieks Māris Kalve, bet pieminekļa saturisko vēstījumu izstrādājis dzejnieks Andris Akmentiņš. [Sagatavots pēc: https://www.riga.lv/lv/ampnews/par-godu-latvijas-simtgadei-atverti-interaktivie-goda-varti-foto-video?12812]
Galēnos godā celts sens latgaļu tērps
Riebiņu novada Galēnos 2018. gada novembrī notika senā latgaļu tērpa godināšana. 11.–12. gadsimta latgaļu tērps tika atdarināts pēc tekstilijas fragmenta, kas tika atrasts pagājušā gadsimta 30. gados veiktajos arheoloģiskajos izrakumos Zeimuļu kapulaukā. Tērpu atdarināja rokdarbniece, skolotāja Iveta Seimanova, tādējādi saglabājot un bagātinot sava novada vēsturi. Vidsmuižas tērpa rekonstrukcija tapa, pamatojoties uz Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā esošajiem materiāliem.
Senā Vidsmuižas tērpa kreklu I. Seimanova šuva ar rokām, izmantojot 100 gadus vecu linu, kas austs mājās blakus Zeimuļu kapulaukam. Lins tika balināts, izmantojot senās metodes – tas tika mērcēts pelnu ūdenī, balināts saulē un sniegā. Villaine tika krāsota ar krāsām, kas iegūtas no augiem, koku mizām un lapām. Villaine kļuva arī par I. Seimanovas lielāko izaicinājumu, jo viņa to auda pirmo reizi.
„Visgrūtākais bija villainē ieaust bronzas gabaliņus, jo es neesmu profesionāle. Tas radīja man lielu pārbaudījumu,” teic rokdarbniece.
Tērpu papildina no bronzas darinātās rotas – kakla riņķi, aproces, dekoratīvie elementi, kurus ir izveidojis rotkalis Uģis Drava. Senais latgaļu tērps paliks Ivetas Seimanovas ģimenē un ar laiku kļūs par ģimenes relikviju, kas tiks nodota no paaudzes paaudzē, lai atcerētos savu dzimto pusi un latgaliskās saknes.
[Sagatavots pēc: https://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/vesture/galenos-goda-celts-sens-latgalu-terps.a299408/]