Tradicionālā  transkripcija

[gùodi]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[…..]


[g] – balsīgais troksnenis

[ùo] – ’divskanis’) ir monofonēmas, pārējie divskaņi (ai, au, ei, eu, iu, oi, ou, ui) ir bifonēmas. ‘]

[d] – balsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis



god-sakne, vārda celms

-igalotne

 

Divzilbju vārds.



godi patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, daudzskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

Mūsdienās parasti lieto daudzskaitļa formu. 

 

 

vsk.

dsk.

N.

 god-s

 god-i

Ģ.

 god-a

 god-u

D.

 god-am

 god-iem

A.

 god-u

 god-us

I.

 ar god-u

 ar god-iem

L.

 god-ā

 god-os

V.

 god-s!

 god-i!

 


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsLatviešu godi ir skaisti un tadīcijām bagāti.

2) izteicēja daļa – Kāzas ir cilvēka lielākie godi.

3) apzīmētājsGodu viesi bija visi mūsu radi un kaimiņi.

4) galvenais loceklisLatviešu godi un gadskārtas.

5) papildinātājs –  Latviešu fokloristi pēta cilvēka mūža godus.

6) vietas apstāklis –  Godos viesi daudz ēda, dziedāja un dejoja.



godu dziesmas, godu ieražas, godu rotas, godu viesi, bērna godi, latviešu godi, lieli godi, mazi godi, pirmie godi, pēdējie godi, pētīt godus, rīkot godus



gods

dsk. Godības, svinības.

Braukt uz godiem.

[Sagatavots pēc: LLV 2006 : 314]


gods

Godības, dzīres.

Doties uz godu.

Dzert (kāzu, kristību, bēru) godu – svinēt kāzas, kristības vai bēres.

// ģen.: goda, adj. nozīmē Tāds, kas paredzēts svētkiem vai svinībām (parasti par apģērbu).

Goda svārki. Goda cepure.

.. tautas tērpu pētniecībai klaušu saimniecības sairuma posms ir svarīgākais, jo šajā laikā tautas tērps sasniedzis savas pilnīgākās formas, kas vislabāk saskatāmas goda apģērbos. Jaunās Grāmatas, 66, 10, 45.

Izrakstīju goda kreklu Trejādiem rakstiņiem .. Darba vara lielu dara,  787.

Tie [suņi] man uzklupa tik sirdīgi, ka tikai ar mokām nosargāju savas goda bikses. Kalndruva 2, 110.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


godības subst. dsk. gūdi

[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


godi – dzīres, godības; sērsības; svinības; viesības

[Sagatavots pēc: www.letonika.lv]


 Folklorāgodi.


godi, mantots vārds; vārda pamatā ide sakne *gOed- ‘sacīt, runāt’, skaņumijā gOōd– > austrumbaltu *guod. No šīs saknes subst. gods, no tā godāt, godināt. Nozīmes attīstība divos semantiskos lokos:  ‘sacīt, runāt’ → ‘cildināt’, ar citu semantisko novirzi ‘(pacienāt)’, no kā apv. gods [ùo], godi, godības ‘mielasts, viesības’. [Sagatavots pēc: Karulis 1992 : 304–305]


angļu – celebrations

baltkrievu – cвяты

franču – célébrations

grieķu – γιορτές

igauņu – pidustused

ivritā – חגיגות

krievu – праздники

latīņu – celebrationibus

lietuviešu – šventės

poļu – uroczystości

ukraiņu – свята

vācu –  die Feierlichkeit

zviedru –  fester



Godā pirmais ēdiens bijis govs kuņģa gabaliņš.

 

Uz bērēm nedrīkst iet tukšā dūšā, jo tad visa pilnība tiek aprakta līdz ar mirušo un visa dzīve paliek tukša. Turpretī uz kāzām un krustabām var iet arī ne ūdens lāsi nebaudījis.

 

Lai godībās viesi daudz neēstu, tad zem galda jāiesprauž adata (vai tutens).


Dižais Strēli, labais Strēli,

Tava sieva baltmutite;

Ik rītiņus mazgajās,

Godos vien taisijās. [LD 20748]

 

Kādu godu mēs dzeram,

Tādu dziesmu nodziedam:

Jāņu godu nu dzeram,

Jāņu dziesmu nodziedam. [LD 32778]

 

Kādu godu mēs dzērām,

Tādas dziesmas dziedajām:

Kāzu (Bēru) godu mēs dzērām,

Kāzu (Bēru) dziesmas dziedajām. [LD 7710]

 

Kur tu dzēri, cīrulit,

Ka tik skaņi gavileji?

– Vakar dzēru, šodien dzēru

Cielaviņas godibās. [LD 2609]

 

Vilciņš zaķi aicinaja

Sava bērna godibās.

– Ieš’, vilciņi, neliegšos,

Ja dabušu skroderiti,

Ja dabušu skroderiti,

Kas pašuj kamzoliti,

Kas pašuj kamzoliti,

Kuplu caunu cepuriti. [LD 2321-12]


 Cilvēku godu ieražām un dziesmām jānodrošina cilvēka un dzimtas dzīves tecējums, gaita.

 

Cilvēka mūža ritums ir ierobežots laikā un telpā atšķirībā no akmens un saules mūža, godos dzimta nodrošina savu pastāvēšanu, bet dzīvība un nāve tajā ir cieši saistītas. Vēl 1990. gadā Ošu ģimene Gaujienā atcerējās, ka ievērojusi ticējumu un paražu: „Ja vienā laikā mājās dzimst bērns un mirst cilvēks, bērns jākrustī pie zārka.”

 

Godu  ieražu centrā ir cilvēka individuālais liktenis un ģimene, to uzdevums ir nodrošināt gan labu cilvēka individuālo likteni, gan dzimtas pastāvēšanu.

 

Cilvēka dzīvē bija trīs lieli notikumi:

 

dzimstamā, mirstamā un tautiņās ejamā diena un ar tām saistītie godi – krustības, bēres un kāzas.

 

 Godu tradīcijas un dziesmas ir atšķirīgas katrā novadā, bet ir arī kopējas iezīmes visā Latvijas teritorijā.

 

Tradīcijas ir dažāda vecuma, vienas no vecākajām godu ieražām ir pādes dīdīšana vai dancināšana krustībās un vāku vakars, kas notiek bēru priekšvakarā, kad pie mirušā vakarā un naktī (norāde uz apgrieztu laika kārtību) sanāk mājas ļaudis un kaimiņi, pavada nomodā visu vakaru vai nakti, apraudot mirušo dziesmās un ejot simboliskās rotaļās. Savukārt vedības pamazām ir nomainījušas kāzas, iekļaujot tajās ieražas, kas saistītas ar kristīgo baznīcu (kā braukt uz baznīcu, kā doties  mājās u. c.), bet bēru tautasdziesmu skaita samazināšos fokloriste R. Drīzule pamato ar mācītāju klātbūtni bērēs.

 

Cilvēku godu ieražām bija tiesisks raksturs. Godi publiski apliecināja, ka dzimtā ienācis jauns cilvēks, kurš krustībās iegūst vārdu, kūmas, dzimtas aizsardzību, precības un kāzas rāda, ka izveidojusies jauna ģimene, bet bēres nodrošina cilvēka aiziešanu veļu valstī, tad sāk dalīt aizgājēja mantu un rūpējas par mirušā palikšanu veļa satusā.

 

Vēl 18. gadsimta otrajā pusē Vidzemē bija daudzas ģimenes, kurās bērni nebija kristīti un pāri dzīvoja kopā bez laulībām baznīcā, bet viņi kā ģimene tautas tradīciju izpratnē dzīvoja un audzināja bērnus, ievērojot morāles normas.

 

Cilvēka godi ir pārejas rituāli: iniciējamais atstāj savu iepriekšējo statusu (bezvārdis, neprecēta meita, cilvēks), viņam vairs nav iepriekšējā sabiedriskā stāvokļa, un ar ieražu palīdzību viņu sagatavo jaunajiem pienākumiem un uzdevumiem, pēc sagatavošanas ar rituāla palīdzību viņš pāriet jaunā statusā. Tā bezvārdis kļūst par bērnu ar vārdu, kuram var sākt aut kājas un uzticēt darbu, līgava pāriet sievas kārtā, bet mirušais ir aizvadīts viņā saulē. Tautasdziesmās sastopami  liepu laipas, upes, vārtu, tilta, ceļa motīvi.

 

Godu dziesmas saglabājušas cauri gadsimtiem senu ieražu leksiku: pāde, vecā tiesa, panāksnieki, vedēji, mičošana, līduma līšana, nelaiķa pēdu mīdīšana u. c.

 

Krustību, precību un kāzu, bēru ieražas ir cieši saistītas ar tautasdziesmām, tās pavada godu norisi. Dziesmām ir maģisks raksturs, liels daudzums godu tautasdziesmu ir „rituāla komentāri”, kuru uzdevums – organizēt rituāla norisi un izskaidrot veikto darbību maģisko jēgu. Visplašākā ir precību un kāzu dziesmu grupa, tajā nozīmīgu daļu veido apdziedāšanas dziesmas.

[Sagatavots pēc: Straubergs 1995 : 38–291, Drīzule 1970 : 16]



Es gribu sadegt. Ugunskapu dodiet!

Garš bijis mūžs. Bet mūža nomods – īss.

Visaugstākais no manu tēvu godiem

Pa stāvu liesmu uzkāpt debesīs

Un izkliegt netaisnību, kurā mana tauta

Ar dzelzi kvēlojošu nīdēta un kauta. [Belševica 1988 : 181]

 

 

Nē, savu dārziņu es mīlu ļoti, ļoti,

Kad apnikuši man ir cilvēki, ir godi

Un slaido roku mulsais apkampiens.

Te caurām dienām sēžu viens

Un sapņoju par istabu ar vannu pirmā stāvā

Un savām neesošām plantācijām Javā. [Čaks 1971 : 37]


Billes acis noslīd uz galdiņu. Tur salocīts balts lakatiņš ar dzeltenu ziedu vītni apmalē un blakus spēlē pukstenis. Ai, tas taču mīļotantes dārgais mūzikas pulkstenis, ko parasti glabā kumodes atvilktnē, linu drāniņā ietītu, un laukā ņem un uzvelk tikai pa augstiem godiem. Pulkstenis spēlētu Billei? Tas nu nekādi nevarētu būt! [Belševica 1996 : 58]

 

 

Madei tātad tuvojās mātes gods, un tas bija dabiski un pareizi: kad vaiņags jeb meitas gods zaudēts, tad tā vietā nāk jo cienījama atlīdzība: sievas un mātes gods. Tāds bija Laimes likums, tāda bija toreizējā dabiskā iekārta un iecienītā tinģība. Mātes godam atkal jo dižani piestāv saimnieces gods. Tā sievietes dzīve bija pastāvīgi vienota ar godiem, kas kārtīgi sekoja viens otram. Vārdu sakot, viss sievietes mūžs senajā latviešu sētā aiztecēja ar godu un starp godiem vien – gluži kā vasaras svētrītā baznīcas gājiens par liepas gatuvi, kur aiz vienas liepas zied otra, treša un tā joprojām. [Janševskis. Mežvidu ļaudis. www.letonika.lv]



No ticējumiem un tautasdziesmām zinām, ka josta bijusi trīs galveno cilvēka godu rituālu sastāvdaļa. Tai bija atvēlēta sava vieta, bērniņam nākot pasaulē un viņu kristot, tāpat tā bija neatņemama vedību rituālu sastāvdaļa, un, visbeidzot, jostas izmantotas arī bērēs.

 

Vēl pirms bērniņa nākšanas pasaulē josta simbolizē deviņu mēnešu grūtniecības periodu. Dzemdībās augstāko spēku – Māras vai Laimas – sietās jostas nodrošina veiksmīgu izdošanos, līdz ar to parādās jostas saistība ar auglību un aizsardzību.

 

Noiedami, bāleniņi,

Mātei ziņu nonesiet:

Jau māsiņa jost’ atlaida

Devītā rakstiņā. (LD 1062-3)

 

Stiep, Laimīte, garu jostu

Garām visu istabiņu,

Nule māte godu taisa

Pirmajam bērniņam. (LD 16094-1)

 

Kad bērniņš jau piedzimis un pienāk kristību brīdis, tad josta ir krustmātes velte bērniņam. Jostas tiek lietotas bērniņa autu apsiešanai, kā arī šūpuļa kāršanai.

 

Kad es būtu zinājusi,

Kad tas manis krusta bērns,

Es būt’ jostu noaudusi

Deviņiem dzīpariem. (LD 1817-1)

 

Es pādītes nešūpoju

Uz plikiem žagariem;

Karam jostas, paķelītes,

Ar ko pādi šūposim. (LD 1813-1)

 

Vairākas tautasdziesmas liecina par jostas saistību ar iniciāciju. Apsieta josta norāda uz meitas gatavību precēties vai puiša pāreju nākamajā dzīves posmā, „kļūstot par vīrieti”.

 

Tikām biju tēva meita,

Kamēr linu krekliņā;

Jož’ jostiņu, liek’ raibīti,

Krīt’ ļautiņu valodās. (LD 8971)

 

Žēli raud ozoliņis,

Kad jaunam jostu joza;

Neraudāji, ozoliņi,

Jauna pate jozējiņa. (LD 16642-8)

 

Bez jostas neiztikt arī vedībās. Josta ne tikai izmantota kā velte, tās noņemšana varēja simbolizēt arī laulību īstenošanu kāzu naktī.

Atnāca dieveris

Bez jostas kāzās;

Nu mana māsiņa

Jostiņu deva. (LD 25426)

 

Ej gulēt, jaunā mārša,

Ved gulēt bāleliņu!

Vaj vietiņu nezināji,

Kur jostiņu pāri vilki? (LD 24880)

 

Līdzīga simboliska nozīme varētu būt arī dziesmai, kur jostas zaudēšanu tēlaini apzīmē ar izkušanu.

 

Silta saule, karsta saule,

Man rozītes jāravē;

Izkūst mana zelta josta,

Div’ sudraba gredzeniņi. (LD 6491)

 

Arī pēdējos cilvēka mūža godos jostai tika atvēlēta sava vieta. Bērēs jostas izmantotas zārka nolaišanai bedrē. Kādā tautasdziesmā neprecēta meita novēl ar savu pūru, tai skaitā jostām, pušķot kumeļus, kuri piedalās bēru gājienā.

 

Es, māmiņa, jauna miršu,

Mani koši pavadiet:

Jostām zirgus grožojiet,

Villanēm deķojiet. (LD 27334)

Balta josta norādīja uz tās valkātāju piederību viņsaulei.

[Sagatavots pēc: Lazdiņa : 33–34]  


Lai izpētītu latviešu godu ierašas, tiek izmantoti etnogrāfiskie materiāli, tautasdziesmu teksti un tautas mūzikas materiāli:

 

„Tā kā nav pietiekamu etnogrāfisku ziņu, jautājums par konkrētu dziesmu izmantošanu vāku rotaļās ir neskaidrs. Dažas Jurjānu Andreja un E. Siliņa minētās dziesmas („Man māmiņa noaudusi dancojamu ķedelīt’”, „Sieviņ brauca mežā”, „Citu reizi mana māte dārziņu turēj’s”) nāk no citiem rotaļu vai deju cikliem, tāpēc to iekļaušana vāku rotaļās nav pamatojama. Tomēr jāievēro tādu rotaļu kā „Zvejnieku amats”, „Citu reizi mana māte” varianta melodikas saiste ar „Raudimis, raudimis” intonācijām. Minēto dziesmu ciešā savstarpējā vienotība dod zināmu liecību, ka šīm dzismām Liepājas novadā ir organisks sakars ar bēru norisēm.”

 

Vāku vakars ar dejām un dziesmām bēru priekšvakarā  ir viena no latviešu godu senākajām ierašām.

[Sagatavost pēc: Vītoliņš 1971 : 288]



Tradīcijām bagātākie ģimenes godi


 

Derību sakta ar uzrakstu „Kerste 1847”. Kurzeme. Sudrabs, stikls, 17,7 cm diametrā. 1847. gads.

 

Cimdi. Aizputes apr. Kalvenes pagasts. Vilna, garums 30 cm. 19. gs. pirmā puse.

 

Vizuļu vainags  (līgavas vainags). Liepājas apr. Pērkones pagasts. Krija, vilna, brokāts, metāls, stikls,  19 cm diametrā. 19. gs. vidus.

 

Josta „zobena siksna”. Kuldīgas apr. Vārmes pagasta „Ruši”. Āda, misiņš. 18. gs. vai 19. gs. sākums.

 

Sprādze 10 x 5, 5 cm; siksna 89 x 4,5 cm. Kāzu zobens. sākums. Tērauds, misiņš, koks. Garums 63 cm, asmens platums 2,6 cm. Kurzeme. 18. vai 19. gs.

 

Trideksnis „kāzu eglīte”. Aizputes apr. Dzērves pagasts. Koks (egle), mājputnu spalvas, audums, misiņš. h 45 cm, platums 32 cm. 19. gs. otrā puse.

 

[http://www.delfi.lv/kultura/news/culturenvironment/latvijas-vestures-relikvijas-auglibas-maska-un-romiesu-nauda.d?id=43482697&page=4]



Fokloras grupu Māras Loks un Silavoti cilvēka godu dziesmu un ieražu cikls

„Latviešu mūža godi”.

[https://www.youtube.com]


Svarīgākais un tradīcijām bagātākais notikums cilvēka mūžā bija kāzas. Relikvijas, kas bijušas kāzu tradīciju liecinieces, ir arī derību sakta, līgavaiņa cimdi, līgavas vainags, „kāzu eglīte”. Kāzu tradīcijas laika gaitā ir mainījušās, arī dažādos novados tās bijušas atšķirīgas, tādēļ muzejos saglabātie priekšmeti iezīmē tikai atsevišķus elementus.

 

Derību saktu līgavainis dāvināja izredzētajai līgavai kā apliecinājumu par saderināšanās notikumu. Kurzemē derību saktas raksturīga pazīme ir divi sadotu roku pāri. Derību saktas otrā pusē mēdza būt gravēts uzraksts – gadu skaitlis un teksts. Savukārt līgava, pieņemot bildinājumu, puisim deva cimdu pāri – baltus pirkstaiņus ar rakstu valnītī. Tos līgavainis uzvilka kāzās, arī pie galda tie netika novilkti. Liela daļa no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja cimdu kolekcijas ir tieši šie baltie pirkstaiņi ar rakstu valnītī no dzijas, kas krāsota ar dabīgām krāsvielām un liecina par cimdu darināšanas laiku – ne vēlāku par                          19. gadsimta vidu. Tātad līgavaiņa cimdi bija relikvija, kas glabāta paaudzēm ilgi.

 

Kāzas ir pēdējā reize, kad meitas galvu rotā vainags. Acīmredzot šajā pēdējā reizē vanagam bija jābūt īpašam. Zināms, ka, meitai kļūstot par līgavu, vainaga aizmugurē pievienoja krāsainas lentes. 19. gadsimta vidū un otrajā pusē bija īpaši darināti līgavas vainagi. Tie ir visai iespaidīgi, taču nebija domāti ilglaicīgam lietojumam – atšķirībā no meitas vainaga, kuru mantoja pat no paaudzes paaudzē.

 

Kāzu notikums iezīmē cilvēka pāriešanu no viena statusa citā. Jau kāzu braucienā kā šīs simboliskās pārejas daļā par nozīmīgu uzskatīja katru situāciju, kuru varēja saistīt ar „robežas” šķērsošanu. Tā krustcelēs, pārbraucot tiltu, braucot gar kaimiņa sētu vai uz ceļa satiekot garāmgājēju, „meta” prievīti. Domājams, arī zobens tika lietots, lai cirstu sargājošu zīmi, šķērsojot kādu simbolisku robežu. Zināmākā no šādām zīmēm ir krusts. Pirms līgavu ieveda kāzu namā, krustu cirta durvju aplodā un slieksnī.

 

Eglīte, „kāzu eglīte” ir kāzu rituāla priekšmets, kura pamatā ir egles stumbra augšējā daļa ar dabīgi augušiem zariem. Latviešu mitoloģijā egle tiek saistīta ar dzīvības nepārtrauktību un sievieti kā dzīvības devēju. Kad pēc laulībām jaunais pāris brauca no baznīcas mājās, izpušķotu eglīti piestiprināja zirga aizjūgam. Pārbraucot mājās, eglīte sprausta pie brūtes (līgavas) klēts durvīm vai arī galda galā, kur sēdēja brūte. Vēlāk, dziedot apdziedāšanās dziesmas, vedējas rokā tā lietota uzmanības piesaistīšanai un ritma akcentēšanai.

[Sagatavots pēc: http://www.delfi.lv/kultura]

 

 

 2016. gada 24. jūlijā Latvijas Brīvdabas muzejā tika rīkoti Saimes galda godi, kuru laikā novadu sētās latvju dižsaimnieces gatavoja tradicionālus godu un ikdienas mielastus.

 

Saimes goda galdus Brīvdabas muzeja Zemgales sētā piedāvāja Codes dižsaimniece Daira Jātniece, Vidzemes sētā – Blomes dižsaimniece Ilze Briede, Kurzemes sētā – Kolkas dižsaimniece Dženeta Marinska, Valmieras rijā varēja baudīt Vīnkalnu dižsaimnieces Zandas Žentiņas meža mielastu, bet Dervenieku sētā – Aglonas dižsaimnieces Vijas Kudiņas Aglonas maizi un buļbešnīkus.

 

Vasaras vidū, uz Annām un Jēkabiem, kad dārzos un laukos nobriedusi jaunā raža un apcirkņi jau pildās, visa saime tiek pulcināta pie galda – pie lielā saimes galda. Saimnieks ar saimnieci klāj bagātīgu mielastu visiem mājas ļaudīm, gājējiem un viesos atnākušajiem. Galdā tiek celti labākie trauki, apvilktas goda drānas, darīts cienasts un brūvēts alus, skandētas jautras dziesmas un dancots.

[Sagatavots pēc: Ziemelis : http://www.muzeji.lv]

 

No 2014. gada novembra līdz 2015. gada martam Liepājas Universitātē īstenotā projekta piecu meistarklašu ieraksts „Latviešu godi Lejaskurzemē – vedību tradīcijas no senatnes līdz mūsdienām”.

 


godi, arī gods