Tradicionālā transkripcija

¢rptiês]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ɟeːrpti͜es]


[ģ] – balsīgais troksnenis

[ē] – šaurais, garais patskanis

[r] – ’skanenis’.’]

[p] – nebalsīgais troksnenis

[t] – nebalsīgais troksnenis

[ie] – ’divskanis’) ir monofonēmas, pārējie divskaņi (ai, au, ei, eu, iu, oi, ou, ui) ir bifonēmas. ‘]

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Divzilbju vārds.

Ortogrammas – ē, b.



ģērb-sakne, vārda celms

-tiesgalotne






ģērbties patstāvīgs vārds, lokāms vārds, darbības vārds, atgriezenisks, nepārejošs, nepabeigta veida darbības vārds, 1. konjugācija

 

ĪSTENĪBAS IZTEIKSME

DARĀMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

ģērbj-os

ģērbj-amies

esmu ģērb-ies

esmu ģērb-us-ies

esam ģērb-uš-ies

esam ģērb-uš-ās

2.

ģērb-ies

ģērbj-aties

esi ģērb-ies

esi ģērb-us-ies

esat ģērb-uš-ies

esat ģērb-uš-ās

3.

ģērbj-as

ģērbj-as

ir ģērb-ies

ir ģērb-us-ies

ir ģērb-uš-ies

ir ģērb-uš-ās

 

Vienkāršā pagātne

Saliktā pagātne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

ģērb-os

ģērb-āmies

biju ģērb-ies

biju ģērb-us-ies

bijām ģērb-uš-ies

bijām ģērb-uš-ās

2.

ģērb-ies

ģērb-āties

biji ģērb-ies

biji ģērb-us-ies

bijāt ģērb-uš-ies

bijāt ģērb-uš-ās

3.

ģērb-ās

ģērb-ās

bija ģērb-ies

bija ģērb-us-ies

bija ģērb-uš-ies

bija ģērb-uš-ās

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

ģērb-š-os

ģērb-s-imies

būšu ģērb-ies

būšu ģērb-us-ies

būsim ģērb-uš-ies

būsim ģērb-uš-ās

2.

ģērb-s-ies

ģērb-s-ities/ģērb-s-ieties

būsi ģērb-ies

būsi ģērb-us-ies

būsit/būsiet ģērb-uš-ies

būsit/būsiet ģērb-uš-ās

3.

ģērb-s-ies

ģērb-s-ies

būs ģērb-ies

būs ģērb-us-ies

būs ģērb-uš-ies

būs ģērb-uš-ās

CIEŠAMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

 

 

 

 

2.

 

 

 

 

3.

 

 

 

 

 

Vienkāršā pagātne

Saliktā pagātne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

 

 

 

 

2.

 

 

 

 

3.

 

 

 

 

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

 

 

 

 

2.

 

 

 

 

3.

 

 

 

 

 

ATSTĀSTĪJUMA IZTEIKSME

DARĀMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

ģērbj-oties

esot ģērb-ies

esot ģērb-us-ies

esot ģērb-uš-ies

esot ģērb-uš-ās

2.

3.

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

ģērb-š-oties

būšot ģērb-ies

būšot ģērb-us-ies

būšot ģērb-uš-ies

būšot ģērb-uš-ās

2.

3.

CIEŠAMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

 

 

 

 

2.

3.

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

 

 

 

 

2.

3.

 

VĒLĒJUMA IZTEIKSME

DARĀMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā forma

Saliktā forma

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

ģērb-t-os

būtu ģērb-ies

būtu ģērb-us-ies

būtu ģērb-uš-ies

būtu ģērb-uš-ās

2.

3.

CIEŠAMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā forma

Saliktā forma

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

 

 

 

 

2.

3.

 

VAJADZĪBAS IZTEIKSME

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne (reti)

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

ir jā-ģērbj-as

ir bijis jā-ģērbj-as

2.

3.

 

Vienkāršā pagātne

Saliktā pagātne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

bija jā-ģērbj-as

bija bijis jā-ģērbj-as

2.

3.

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

būs jā-ģērbj-as

būs bijis jā-ģērbj-as

2.

3.

VAJADZĪBAS IZTEIKSMES VĒLĒJUMA PAVEIDS

Pers.

Vienkāršā forma

Saliktā forma

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

būtu jā-ģērbj-as

būtu bijis jā-ģērbj-as

2.

3.

VAJADZĪBAS IZTEIKSMES ATSTĀSTĪJUMA PAVEIDS

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

esot jā-ģērbj-as

esot bijis jā-ģērbj-as

2.

3.

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

būšot jā-ģērbj-as

būšot bijis jā-ģērbj-as

2.

3.

 

PAVĒLES IZTEIKSME

Pers.

Vienkāršā forma

vsk.

dsk.

1.

ģērb-s-imies!

2.

ģērb-ies!

ģērb-ieties!

3.

lai ģērbj-as!


Teikumā var būt izteicējs Skolēni ģērbjas ātri, lai nenokavētu sporta nodarbību.



ātri ģērbties, moderni ģērbties, silti ģērbties

 

nepiemēroti ģērbties



ģērbties, ģērbjos, ģērbies, ģērbjas, pag. ģērbos

1. Vilkt sev apģērbu (nost vai virsū).

Ģērbties nost – noģērbties.

Ģērbties ciet – apģērbties.

Celties un ģērbties. Ģērbties formas tērpā.

2. Būt apģērbtam (kādās drēbēs), mēgt valkāt (kādas drēbes).

Grezni ģērbušies cilvēki. Ģērbties vienkārši, neuzkrītoši. Ģērbties gaišās drānās.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 333]


ģērbties, ģērbjos, ģērbies, ģērbjas, pag. ģērbos

Ģērbties formas tērpā. Veikli ģērbties.

Indriķis ātri izlēca no gultas, izberzēja acis un sāka ģērbties. Bez trokšņa viņš tumsā sataustīja bikses, vēja blūzi, svārkus .. Zvaigzne 57, 24, 12.

Ēvalds sāka ģērbties, iekāpa stulmu zābakos, gribēja apvilkt pat virskreklu, bet tad nolika to atpakaļ uz krēsla. Saulītis 12, 52.

// Nēsāt, valkāt (piemēram, noteikta veida, kvalitātes) apģērbu, arī izvēlēties sev apģērbu.

Ģērbties vienkārši. Ģērbties eleganti. Ģērbties gaumīgi.

Egli kabinetā gaidīja divi vīrieši, akurāti un moderni ģērbušies .. Birze 5, 98.

// pārn. Gādāt sev drēbes.

Bet ko tur varēja aiztaupīt, kad jāģērbj pieaudzis dēls, jāģērbjas pašiem ar [arī] .. Apsīšu Jēkabs 3, 43.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


ģērbties – apsaviļkt, apsamaukt, apsatērpt
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


angļu  to dress

igauņu  rõivastuma

krievu  одеваться

latīņu  vestīrī

lietuviešu  rengtis

poļu  ubierac się

vācu  sich ankleiden



Ārpusē ģērbjas kā ieradums,

Sirdij paliek pašas piederums. (Reinis Kaudzīte)


Kad iet kartupeļus stādīt, tad vajag spilgti ģērbties, lai kartupeļi izaug līdzeni.


Es biju irbīte,

Es māku lēkāt

No viena kalniņa

Uz otra, treša.

Uz trešu uzlēkus,

Ieraugu tautiet,

Deviņi ratiņi,

Simts kumeliņi.

Pagumu, pagumu,

Līdz brāļa vārtiem.

Brālīti mīļais

Cel vārtus vaļā!

Pagumu, pagumu,

Līdz māsas klētei.

Māsiņa mīļā,

Slēdz klēti vaļā!

Pagumu, pagumu,

Līdz mātes pūram.

Slēdz, mīļā māmiņa,

Pūriņu vaļā,

Lai es ģērbjos

Trejadā rotā:

Div rotas zelta,

Treš sudrabiņa. [LD 33575-1]

 

Ģērbies, manis kumeliņis,

Akotiņa spalviņā,

Lai ģērbās tautu meitu

Sīkajā sudrabā. [LD 16147-0]

 

Ģērbies, Saule, sudrabā,

Nu nāk tavi vedējiņi;

Ūdens zirgi, akmens vāģi,

Sidrabiņa kamaniņas. [LD 33784-0]

 

Kūmām iedama

Pakupli ģērbos,

Lai mana pādīte

Pakupli auga. [LD 1316-1]


Reiz Krišus nonāk kādā pilsētā, kur apmetas uz veselu mēnesi. Šinī pilsētā tas pamana, ka ķēniņš, pa savu pils dārzu ikdienas pastaigādamies, ģērbjas katru dienu savādās drēbēs. Krišus domā: Tu vien tā vari ģērbties, es varu tāpat.

Viņš tūdaļ iegādājas septiņas kārtas dažādu drēbju. Pirmā dienā staigā tīšu gar ķēniņa pils logiem. Ķēniņš, redzēdams Krišum tādas pašas drēbes kā viņam, saviebj ģīmi; bet vēl neko. Otrā dienā Krišus apvelk mazliet vēl labākas drēbes un staigā atkal gar pils logiem. Ķēniņš nu paliek dusmīgs un nemaz neskatās uz Krišu. Trešā dienā Krišus apvelk vēl labākas drēbes. Ķēniņš paliek itin pikts un griež Krišum muguru. Ceturtajā dienā Krišus apvelk vēl labākas drēbes. Ķēniņš nu tik pikts, ka pat ne ķēniņiene nedrīkst ierunāties. Piektajā dienā Krišum vēl pārākas drēbes. Ķēniņš no dusmām jau saper savu sulaini. Sestajā dienā Krišus saģērbies daudz pārākās drēbēs par ķēniņu. Šis no dusmām ne ēst neēd. Bet septītajā dienā Krišum tādas drēbes, kādas ķēniņš vēl ne redzējis. Ķēniņš nu arī vairs nevar savaldīties un uzbļauj Krišum: Kas tu tāds esi, ka vari labākas drēbes valkāt nekā man? Nāc spēkoties!

Labi. Krišus sagrābj ķēniņu ar vienu roku un pārsviež pār dārza valni kā pakulu vērkuli.

Stiprāks nu esi gan par mani, ķēniņš pats apliecina, bet vai arī bagātāks, to gribu līdz rītam redzēt.

Redzēsim. Bet ja nu es bagātāks būtu, kas tad man no tam atleks?

Tad no manām trijām princesēm vari ņemt sev sievu, kura tik patīk.

Ķēniņš ieslēdz Krišu kādā lielā pils istabā un noliek sargus pie durvīm. No rīta ķēniņš grib ieiet, bet Krišus ar savu maciņu piekratījis istabu tik pilnu dukātiem, ka nevar ne pats ārā tikt, ne ķēniņš iekšā. Nu ķēniņš sasauc karavīrus un liek durvis izlauzt. Dukātu čupa, durvis laužot, sāk birt, ka gandrīz pašu ķēniņu apber un nosit.

Vai traks! tu Krišu esi gan par mani stiprāks un bagātāks. Ņem nu no manām princesēm, kura tik patīk.” 
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/] 


Vienai mātei bijusi muļķa meita. Māte braukusi uz ciemu. Meitai bijuši gaidāmi brūtgāni, kādēļ meita prasījusi mātei, kā tai ģērbties.

Uzvelc balto puskreklu un sarkano līpķeri, teikusi māte. Meita nu tā arī saģērbusies. Atbraukuši precinieki. Meita ejot likt mielastu, bet pakaļa tai plika. Precinieki paņēmuši no galda sviestu un iesvieduši to meitai plikumā. Meita iesviesto sviestu paņēmusi un nolikusi atkal uz galda. Precinieki iznerrojušies un aizbraukuši. Pārbraukusi māte un prasot meitai, vai precinieki bijuši.

Bija jau bija, bet ko tie lopi – pakaļā sviež sviestu!

Kā tad tu biji ģērbusies? prasot māte.

Nu, kā jau tu teici.

Bet vai brunči tev bija mugurā?

Tu jau neteici, lai es brunčus velku, atbildējusi meita.



Mēness svētītājs

 

Zelta svārkos ģērbies mēness;

Paceļ gaisā baltās rokas,

Piedurknes no rokām karas.

 

Svētīdams ceļ rokas mēness,

Uzliek tās uz mūsu galvām:

Esat svētīti šo mūžu!

 

Sadodat nu rokas kopā,

Solāties nu manā priekšā,

Ka jūs mīlējat viens otru:

 

Tā kā mēness mīļo sauli,

Tā kā debess mīļo zemi,

Tā kā visums mīļo tāli.

 

Nākat klātu, lai es miju

Tā kā gredzenus jums sirdis,

Pārmītas jums lieku krūtīs!

 

Jūsu mīlas solījumam

Liecinieces visas zvaigznes,

Piekrītot tās mirdzin acīm.

 

Svētīdams ceļ rokas mēness,

Uzliek tās uz mūsu galvām:

 Esat svētīti šo mūžu!

 

Kāzu dziesmas zari šalca,

Ziedoņ-tērces deju vāca,

Zvaigznes laimes novēlēja. [Rainis 1978 : 464]

 

 

***

 

Ikkatris tev godu dod, centīgais vīrs,

Caur paša pūlēm tu ieguvies mantā.

Gan līdzeklis katris nav bijis tev tīrs,

Par to jau nekas, kad tik ģērbies tu samtā.

 

Par tautas labdari katris tev’ kliegs,

Kaut sirds tev ir akmens un auksta kā sniegs.

Bet tā jau vienreiz ir pasaules mode

Un nebeigsies ātrāk kā zemes lode. [Veidenbaums 1952 : 89]

 

 

Lallīte

 

Kā sauksim tavu lellīti?

Kā citād’ kā par Lallīti.

Kur labāku tā vārdu gūs?

Par krustēvu tai incīts būs.

 

To guldi mīkstā gultiņā,

No rīta silti nomazgā.

Steidzies tad lellīti pabarot,

Māci, lai pati drīz paēst prot.

 

Teic: Ņem nu nazi un dakšiņas,

Tev ēst kā visiem ir jāmācās;

Ņem arī vel karoti,

Ar to tu pati muti atrodi!

 

Tad apģērb Lellītei mētelīti,

Mufi un siltu cepurīti

Un aizved to pastaigāt,

Bet pati vienmēr esi klāt. [Rainis 1978 : 187]


– Marč, dēls! Kas tad tev? – tā ieprasījās.

– Ledus ielūza… – prasītais atbildēja joprojām drebulīgā balsī.

– Nu tad jau tu esi dīķī iekritis?

– Jā…

– Nu, vai jūs neesat palaidņi! Skriet uz tāda ledus! – mamma rājās, bet tūliņ sāka meklēt sausās Janča drēbes un skubina Marču pārģērbties.

– Bet, mam, nestāsti nu nevienam par to!… – Jancis lūdzas.

– Nu, nu! – mamma atteic un piemetina Marčam: – Ģērbies nu, ģērbies žiglāk un tad – pie krāsns sasildies labi!

Brītiņu vēlāk abi puisēni jau sēdēja omulīgi pie aizkurtās krāsns, skatījās sārtajās oglēs un smējās par Marča kreklu, kas, žaujamā auklā uzkārts, kūpēja no siltuma.

Arī Marčs smējās.

Bet saule kāpa augstāk un augstāk un smaidīja zīmīgi, lielajā dīķa ielūzumā un tur atstātajā dēlī noskatīdamās. [Valdis 1980 : 189–190]

 

Tev ir taisnība, daiļā lasītāja. Šī meitene nebija latviete, tumīgās latvietes nemaz nebučo šādu tādu gaisa piļu cēlēju, ja viņas kādu bučo, kas reti atgadās, tad tas ir nopietns vīrs, kurš strādā cauru dienu, un tā aizmaksā viņa darbu vakarā ar vienu buču, ja tas ļoti uzcītīgs bijis, tad ar divām! Šī meitene, kas mani skūpstīja, nebija latviete. Viņa arī nebija vāciete, jo, tā kā latviete allaž cenšas uz vācisko, tad tā ir zīme, ka viņu sirdīm un domām vajaga būt rada… Nu, es negribu par visu tautu sievietēm runāt. Es saku īsi: šī meitene nemaz nebija cilvēku kārtas! Viņai gan bija cilvēku miesas un gars, visas formas, bet tur bija vēl kaut kas, kā cilvēkiem trūkst. Viņai bija spārni, kuri atgādināja zīdu, kad es viņus aizskāru. Ai, cik skaista viņa bija! Tas labākais pierādījums, daiļā lasītāja, ir tas, ka es nevaru aizmigt. Es redzu viņu savā priekšā. Lūdzu, lasi tālāk, lūdzu, lasi ātrāk, jā, es saku, šī spārnotā meitene bija daiļāka, nekā tu, skaistā Lienīte, Grietiņa, Anniņa, Bertiņa, jūs, visi skaisti eņģelīši! Jā, viņa bija skaistāka nekā jūs! Viņai bija kaut kas sevišķs acīs, kaut kas nenoteikts, bet daudz ko izteicošs, kaut kas plastisks, jūtams un iz tālienes baudāms. Es nedrīkstu visu izpaust, ko es pie viņas redzēju, viņa man to aizliedza. Nevis tāpēc, ka tas būtu grēks, nē, lai jūs, pasaulīgās skaistules, nedabūtu zināt, kā viņa bija ģērbusies, jūs varētu sākt šīs debešķīgās būtnes drānas valkāt, pēc šīs modes ģērbties, Jūs viņai taptu līdzcensones un kļūtu tikpat skaistas kā viņa. Es neteikšu, kā viņa bija ģērbusies! Gribēju tikai izstāstīt, ko šī spārnotā skaistule darīja, runāja un cik daudz viņa raudāja un smējās. Viņai bija visas sieviešu īpašības, pat viltībā tā bija nepārspējama, un kad es atdarīju acis un gribēju viņai parādīt, ka bez viņas varu dzīvot, tad tā sāka smieties… [Poruks 1972 : 150]

 

– Es tev te tavas drēbītes atnesu. Tepat pārģērbsies? Man tev palīdzēt? Ko? Tu vispār klausies, tu dzirdi, ko es tev saku?

– Jā, – Ādams nomurmināja un uzslējās sēdus.

Drēbītes. Sieva viņam bija atnesusi flaneļa kreklu ar violetām rūtīm, izstaipītas džinsas ar atkārušos pakaļu, brūnu adītu jaku ar lielām pogām, biezas zeķes ar salāpītiem papēžiem un pļudurīgas apakšbikses.

Viņš turpat pie gultas izlobījās no slimnīcas pidžamas un jau otro reizi šajā dienā palika pilnīgi kails. Tāds tur viņš stāvēja un raudzījās uz gultā saliktajām drēbēm.

– Nu, ko stāvi pliks kā zirnis? Ģērbies. Tagad visādi vīrusi apkārt klejo. Oi, kā viņi tevi te sagraizījuši! Vai sāpēja arī? Un tagad? Kā ir tagad?

– Es nezinu. Es neatceros, – Ādams klusām noteica un domīgs knibināja ciet krekla pogas.
[Bankovskis 2006 : 42]


ANDĒLS. Ak, brāl, tavs prāts pret senčiem rūgst,

Tev tīk, kad tauki un krējums tek,

Bet ļaunums tiem uz pēdām sek.

Vai man tās gaļas būtu žēl?

Nē, sirds un dvēsele manim kvēl,

Kad redzu, kā jūs dzerat un ēdat

Un maz ko gribat par tautu bēdāt,

Un vienprātībā mantu krāt.

ANDREJS. Priekš saimniekiem…

(Aizgriežas projām.)

ANDĒLS. Tiklību stiprināt.

Tu, Andrej, projām aizgriezies.

ANDREJS. Man apnīk to pašu vien klausīties,

Tik mūs no darba kavējat.

(Uz kādu kalpu.) Ej, Ans’, pie kalēja!

ANDĒLS. Paspēsat!

ANDREJS. Plēst tiešām dzelžus no riteņiem nost?

(Andrejs kalpam Ansim rāda ar roku uz vāguzi, kurp tas aiziet.)

ANDĒLS. Jo kāzām tik nekaltus ratus drīkst post.

Znots pagādās jaunus. – Bet uzklausat:

Es ēdu un ģērbjos kā sentēvi – – –

SKRODERS. Jā, jūs, bet skatāt to jaunkundzi.

Vai tā tās spaļu putras gan ēd,

Vai līdzās ar mums pie galda sēd?

ANDĒLS. Bet tautas brunčos viņa staigā,

Ko tu par ēšanu tā klaigā?

No turīga saimnieka meitenes

Lai neprasa, ka viņa ēstu

Uz mata kā agrāk kalpones,

Bet gan lai slāpes miestiņā dzēstu,

Un negrieztu muguru ēdienam,

Ko senči ēda, kad labākas dienas. [Rainis 1980 : 24–25]

 

MILZIS (zvērojošu seju, ādās ģērbies, lielu rungu rokā – dzen bērnus, ar vācelītēm pa priekšu).

Nu! Nu! Lielus soļus! Lielus soļus! (Ierauga Sprīdīti.) Āā – vēl viens gards kumoss! Nāču!

(Viens no bērniem atšķiras no pulka un laižas mežā atpakaļ).

MILZIS (to pamanīdams).

Tprrr! tprrr! tprrr! Es tevi gan mācīšu! (Metas pakaļ).

LIELĀKAIS PUISĒNS (uz Sprīdīti).

Ja tu esi labs cilvēks, vai gars, tad glāb mūs!

SPRĪDĪTIS.

Kas tas tāds ir?

PUISĒNS.

Viņš dzen mūs uz savu midzeni. Būšot mūs ēst.

(Bērni raud.)

SPRĪDĪTIS.

Ej nu ej!

PUISĒNS.

Jā! Mēs apmaldījāmies mežā, ogas lasīdami. Mums jau mājā teica, lai mēs neejot, viņš te mežā guļot, bet mēs neklausījām. (Raud.) [Brigadere 1995 : 41]



Dzīves aizrautais

Par to, kā ģērbjas Latvijā dzīvojošās sievietes, starptautisko atzinību guvušajam māksliniekam Bruno Birmanim ir savs redzējums: Ir trīs grupas, un tās visas ir skaidri nodalāmas nevis pēc ienākumiem, bet pēc domāšanas veida. Skaidrs ir tas, ka visas trīs vairākumā ģērbjas izaicinoši, demonstrējot savu piederību tai vai citai grupai. Ir sievietes, kas viņu pašu izpratnē ģērbjas radoši, neņemot vērā glancētajos žurnālos komunicētās modes tendences, bet pieejot tam ar tik lielu iztēli un radošumu, cik nu katrai Dieviņš to ir devis. Otrs ir glamūrīgais stils, kas veidots no modes žurnālu lappusēm, respektīvi, pragmatiski definētais pareizais ģērbšanās stils, un trešais ir bezstils, kad sievietei vienalga, ko viņa velk.

Bruno Birmanis ir pārliecināts, ka gaumi var iemācīties: Ir jāsaprot, ko īsti grib, jo mācēt ģērbties – tas ir ļoti plašs jēdziens. Izvēlēties pareizu apģērbu un salikt to kopā ir visvienkāršāk. Savukārt izturēšanās un attieksme ir būtiskākais, ko ir visgrūtāk apgūt. 
[Sagatavots pēc: Ģērmane 2013 : 15]

 

Kādreiz man ļoti mīļš bija hipiju stils, ilgu laiku tā arī ģērbos. Un patiesībā joprojām tā jūtos – kā puķu bērns, smaidot atzīst pazīstamā Valmieras drāmas teātra aktrise Ilze Lieckalniņa. Viņa ir Regīna LNT seriālā Tikai nesaki man Bizu.

Man ar Regīnu galīgi nav nekā kopīga, jau pēc pirmajām filmēšanās dienām sapratusi Ilze Lieckalniņa. Regīna ir ļaunā māsa – asa tumšmate, kura dzīvē visu panāk ar sievišķīgām viltībām un kura ārkārtīgi lielu nozīmi piešķir apģērbam. Vienīgais, kas mūs abas vieno: man arī patīk lakot melnus nagus, nosmej aktrise, sakot, ka galīgi nesaprot Regīnas ģērbšanās stilu.

Regīna ir ļoti koša sieviete, kas daudz krāsojas. Es dzīvē vispār nekrāsojos, nemaz. Skropstu tuša – tas jau ir daudz! atklāj aktrise, piebilstot, ka vienīgi svētkos kaut ko uzliek uz sejas – vai tā ir pirmizrāde vai pirmie jaunas izrādes mēģinājumi. Bet ikdienā ne. Kāda jēga no rīta krāsoties, ja vakarā tas viss jāņem nost un jākrāsojas izrādei? viņa spriež pavisam lietišķi.

Bija periods, kad man patika tikai melnas drēbes, bet tas ātri pārgāja. Tagad man patīk krāsains apģērbs, taču nav vienas vismīļākās krāsas, man patīk tās variēt, Ilze mēģina raksturot savu ģērbšanās stilu.

Izvērtējot savu garderobi, aktrise secina: Es esmu no tām, kurām nekad nekā nav ko vilkt mugurā. Atceros: vismaz pāris reižu esmu gribējusi aizbraukt uz Spēlmaņu nakti, satikties ar citu teātru kolēģiem, taču, sapratusi, ka neko jaunu neesmu iegādājusies, ka nav ko vilkt mugurā, esmu palikusi mājās un uz kolēģiem noskatījusies televīzijā. 
[Sagatavots pēc: Raita 2011 : 38–39]

 

Lucija Levinska (Navolska) dzimusi 1930. gada 26. aprīlī Aknīstes pagasta Tiltiņos zemnieku ģimenē. Viņa labprāt dalās atmiņās par bērnību, grūto kara un pēckara laiku, iemīlēšanos un savu ģimeni:

Daudz bija jauniešu, kuri satikās un draudzējās. Meitenes dziedāja korī, kopā gāja uz mēģinājumiem. Skaista bija uzstāšanās rajona dziesmu svētkos Aknīstē. Sestdienu vakaros jaunajiem patika iet uz ballēm. Tās rīkoja paši kaimiņu māju lielajos šķūņos. Pirms ballēm meitenes šķūni iztīrīja un grīdu izmazgāja, zēni sacirta meijas, salika gar sienām. No mājām atnesa lielas, ar gāzi uzpumpējamas lampas, un tā šķūnī gaišs bija visu nakti. Tas radīja priecīgu svētku noskaņu. Kā tajā laikā jaunieši ģērbās? Nebija jau lepna apģērba. Es atceros sarkanu katūna kleitiņu ar melnām strīpiņām gar apakšmalu, ko vilku uz ballēm. Ballēs bija tik priecīgi un tik jauka izdejošanās! Jaunieši paši arī muzicēja. 
[Sagatavots pēc: Urbacāne : http://news.lv/]


Jūgendstila sieviešu mode – 20. gadsimta pirmā desmitgade

Sieviešu tērpu vizuālo izteiksmi arvien vairāk ietekmēja feminisma idejas. Sievietes modelēja savu uzvedību un ārieni atbilstoši Gibsona meitenes tēla prasībām – jaunās sievietes ideāltipam.

Ierastākais tērps bija blūze un svārki. Blūze bija īpaši dekoratīva tērpa sastāvdaļa. To rotāja gan ar kontrastējoša auduma ielaidumiem, gan ar vertikālām ielocēm. Balonveida piedurknes, kas bija raksturīgas 19. gadsimta deviņdesmitajos gados, tika nopeltas un to vietā nāca piegulošas piedurknes ar krokotu manšeti. Tipiska bija arī augsta mežģīņu stāvapkakle, kas dažbrīd sniedzās līdz zodam un balstīja galvu. Vakartērpos bija vērojami arī dziļi sirdsveida, taisnstūrveida vai apaļi kakla izgriezumi. Sabiedrības dāmām tas ļāva izrādīt izsmalcinātus juvelierizstrādājumus. Blūzes priekšpusi rotāja bagātīgs mežģīņu kritums, kas raksturojams kā gadsimta apsēstība.

Svārki galvenokārt bija uzplaukstoša zieda formā vai zvanveidā. Kašmira šalli aizstāja modernizēti virstērpi: pelerīnas (īsi apmetņi), pledi un trīsceturtdaļgaruma žaketes. Rokās tika ģērbti efektīgi tamborēti, ažūras (smalka mežģīņu auduma) cimdi ar izšūtiem krāsainiem rakstiem. Vakartērpu papildināšanai izmantoja arī garus grezna auduma cimdus, kas sasniedza augšdelmu, nereti tie bija bezpirkstu cimdi.
[Sagatavots pēc: Parute 2010 : 492–495]

 

Hiphopa vīriešu mode

20. gadsimta deviņdesmito gadu laikā vairākkārtu sporta tērpi kļuva aizvien maisveidīgāki un veidoja draudīgi apjomīgu siluetu. Bikses valkāja tik zemu, ka tās atsedza apakšveļu, bet žaketes, lai arī bija milzīgas, sniedzās tikai līdz viduklim.

Kad parādījās uzkrītošie bling aksesuāri, kas bija cieši saistīti ar dizaineru zīmoliem (vēl vairāk nekā juvelierizstrādājumi), apģērbi kļuva piegulošāki.

Hiphopa modes sporta tērpu daļas brīvi vilka citu virs citas. Slavenākie zīmoli bija Tommy Hilfiger, Polo Ralph Lauren, FUBU un Boss Jeans. Adidas un Puma boxfresh sporta apavi, ko valkāja 80. gadu breika entuziasti, popularitātes kulmināciju sasniedza vienlaikus ar grupas Run DMC apsēstību ar zīmolu Adidas.
[Sagatavots pēc: NJ Stevenson 2011 : 244–245]