galotne dsk. ģen. -ņu, s. lietv. 

1.          Koka vainaga virsotne, augšējā daļa; augšējā, virsējā daļa (augam).     

Bērza galotne. Egļu galotnes. Nocirst galotni. Aplauzt jauno kociņu galotnes. Asni noliekuši savas galotnes. 

// Tievais gals (saknei). 

Dēstus piķējot, nokniebj saknes galotni. 

2.     Augstākā, sašaurinātā (kalna, klints) daļa; virsotne

Uzkāpt kalna galotnē. Klinšu galotnes mirdzēja saulrieta gaismā.

 // Priekšmeta, orgāna u. tml. augšējā, vistālāk izvirzītā daļa. 

Uzrāpties kuģa masta pašā galotnē. Viļņu galotnes klāj putas. Plaušu galotnes. 

3.     val. Vārda daļa, kas atrodas aiz celma un, vārdu lokot, mainās. 

Locījumu galotnes. Vienskaitļa ģenitīva galotne. Īpašības vārda noteiktā un nenoteiktā galotne.

Norīt galotnes sar. – steigā neizrunāt vai neskaidri izrunāt vārdu beigas. 

4.     Beigu daļa (šaha, dambretes partijā). 

Galotņu tikšanās (apspriede) – valstu vadītāju tikšanās (apspriede).

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/mlvv/]




Tradicionālā transkripcija

[galuôtne]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ɡɑlu͜otne]


[g] – balsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

[l] – ’skanenis’.’]

[uô] – ’divskanis’) ir monofonēmas, pārējie divskaņi (ai, au, ei, eu, iu, oi, ou, ui) ir bifonēmas. ‘]

[t] – nebalsīgais troksnenis

[n] – ’skanenis’.’]

[e] – īsais, šaurais patskanis

 

Trīszilbju vārds.

 



gal- sakne

-otn- piedēklis

-egalotne

galotn– – vārda celms

 



galotne

       →gal-otn+īt-e

   gal-otņ+o-tgal-otņ-o+šan-a

   →gal-otņ+ot-s

 


daudz+gal-otņ-u

div+gal-otņ-u

trī-s+gal-otņ-u

vien+gal-otn-es




galotne patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, piektā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

galotn-e

galotn-es

Ģ.

galotn-es

galotņ-u

D.

galotn-ei

galotn-ēm

A.

galotn-i

galotn-es

I.

ar galotni

ar galotn-i

L.

galotn-ē

galotn-ēs

V.

galotn-e!

galotnes!

 

 


Teikumā var būt:

1)  teikuma priekšmets Kalnu galotne spīdēja saulē.

2)  izteicējs  Koka svarīga daļa ir galotne.

3)  galvenais loceklisZeltainās koku galotnes.

4)  apzīmētājsJūras ērglis ligzdu parasti taisa koka galotnes daļā.

5)  papildinātājs – Stāds neaug, ja tam nolauž galotni.

6)  vietas apstāklisKoku galotnēs dziedāja putni.

 



bērza galotne, egles galotne, kalna galotne, koka galotne, priedes galotne, spēles galotne, stāda galotne, vārda galotne, viļņu galotne

asnu galotnes, klinšu galotnes, meža galotnes

galotņu tikšanās

apgriezt galotni, aplauzt galotni, nokniebt galotni, nolauzt galotni, sasniegt galotni, uzkāpt galotnē

 



galotne -es, dsk. ģen. -ņu, s.

1. Vainaga virsotne, augšējie zari (kokam). Stumbra turpinājuma, vadošā zara gals. Augšējā, virsējā daļa (augam).

Bērza galotne. Egļu galotnes. Krūma galotne. Aplauzt biešu sēklinieku galotnes.

.. pāris cirtieniem nolaida divus bērziņus, nocirta galotnes un liekos zarus. Sakse 2, 50.

.. pupas .. taisījās jau ziedos, galotnes aplipušas aizdomīgiem melniem putekļiem .. Upīts 4, 213.

Tiesa, tie [sējumi] izskatījās bēdīgi asni .. noliekuši agrāk tik spirgti izslietās galotnes. Fimbers 1, 200.

pārn. Viņa [Rembranta] mākslas saknes sākas tur, kur beidzas lielo renesanses meistaru sasniegumi, un tās galotnes balsta mūsdienu reālistiskās glezniecības attīstības vēsturi un metodi kopš 19. gadsimta sākuma. Literatūra un Māksla 56, 29, 2.

// Tievais gals (zaram), kur atrodas augšanas pumpuri.

Galotnes pumpurs – augšanas pumpurs, kas atrodas zara vai stumbra galā.

Stumbrs un katrs zars aug ar galotni. Švinka 1, 89.

Pēc novietojuma [augam] izšķir galotnes pumpurus un sānpumpurus. Sudrabs 1, 40.

// Tievais gals (saknei).

2. Visaugstākā vieta, visaugstākā daļa (piemēram, kalnam). Virsotne.

Klinšu galotnes.

Visu augstieņu galotnes pie apvāršņa izskatījās tumši violetas. Talcis 4, 117.

Pabriduši pa dūksti, sasniedzām pauguru, kura pakājē auga apses, bet galotnē, lazdu krūmu vidū, bija neliels laukumiņš. Birze 3, 9.

// Visaugstākā daļa (vilnim).

Aizvien smagāk iegaudojās vējš, aizvien asāk šķeļas bangu galotnes, un jūra vaidēja. Lācis 1, 72.

// Plaušu daļa, kas atrodas krūškurvja augšdaļā. Sirds daļa, kas atrodas vistālāk no ķermeņa viduslīnijas.

Sirds augšdaļu, no kuras atiet asinsvadi, sauc par pamatu, bet apakšdaļu – par galotni. Anatomija 52.

// Visaugstākā, visizvirzītākā vai vissmailākā daļa (priekšmetam).

Asināšanu sāk no [motorzāģa važas] zoba pamata, pakāpeniski pārejot uz galotni. Indāns 1, 238.

.. trešais [jūrnieks] veikli rāpjas pa fokmasta vantīm pašā galotnē. Talcis 7, 233.

Masti kā šūpuļu līkstis savās galotnēs sijā Melnu dienvidu nakti, melnus dienvidu vējus. J. Plotnieks 1, 94.

3. Beigu posms (šaha, dambretes partijā).

Partijai bija ļoti plašs un interesants diapazons; pēc lielmeistaru labākajiem paraugiem nospēlēta atklātne, visi vidusspēles nepārskatāmie elementi un torņu galotnes viltīgie akači. Sports 65, 146, 1.

Viņš labi pārzina šaha spēles stratēģiju un ir visai izveicīgs galotnē. Cīņa 44, 22, 4.

4. val. Vārda daļa, kas atrodas aiz celma un, vārdu lokot, mainās.

Norīt (retāk aprīt) galotnes (arī vārdus) sar. – neizrunāt vai neskaidri izrunāt vārdu beigu daļas.

.. Ilze .. čukst .. ārkārtīgā steigā, aprīdama vārdu galotnes: „Ņem mani līdzi! Aizved! Ātri!” Karogs 56, 4, 63.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


galuokne, galuoksne, galuoksnis, galuone, galūne, galuotne (biežāk lietotā forma), galuotnis, galuote (attālākā daļa, plānākā koka, virsotnes daļa)

[Sagatavots pēc: ME I : 595]


galotne  viersyune; koka galotne – kūka viersyune; kalna galotne – kolna viersyune (kolnavierss); golūtne

[Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]


galaûtne, arī galuȏtne

ka [kokiem] galaûtnes pa·prìekšu sâkuõt dze`têt, ta ȩsuõt agris rudènc.

[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe 1977 : 331]


galotne – gals, virsotne, virsaune apv., torņgals

 


    Agronomijāgalotnes pumpurs, galotnes zars, galotnes nolieknis.

   

Bibliogrāfijāmainīgās galotnes.

    

Būvniecībā galotnes nozāģētiem kokiem.

   

Dabas aizsardzībāgalotņu nokalšana.

 

Medicīnā mata galotne.

 

 Mežkopībā galotnes lūzums, priežu galotņu griezējs, galotņu sešzobu mizgrauža vabole.

 

Valodniecībā galotne, derivativā galotne.


 

VietvārdiGalotnes, kalns Dikļu pagastā; Galotnes, māju nosaukums Grobiņas pagastā; Galotnes, māju nosaukums Dundagas pagastā.

 

ErgonīmiGalotne, sabiedrība ar ierobežotu atbildību Rīgā; Galotne, individuālais uzņēmums Rīgā.


Vārds galotne darināts ar piedēkli –otn– no lietvārda gals.

Atvasinājumu galotne gramatikā ieviesa Andrejs Stērste 1979. gadā.

[Sagatavots pēc: Karulis 1992 : 284]


angļu top

baltkrievu вярхушка

franču cime

igauņu puulatv

krievu верхушка

latīņu arborum explementum

lietuviešu medžio viršūnė

lībiešu ladā

poļu wierzchołek

somu  puunlatva

spāņu cima

ukraiņu верхівка

vācu der Gipfel; der Wipfel

zviedru trädtopp



Ja neturēsi pie galotnes, pie resgaļa vairs nesaturēsi.


Kokiem nevajaga galotnes lauzt, tad vecāki mirst.

 

Ja pavasarī eglēm ir čiekuri galotnēs, tad nākošā vasara būs sausa; bet, ja čiekuri ir vairāk no apakšas, tad nākošā vasara būs slapja.

 

Ja pavasarī eglēm čiekuri aug pašā galotnē, tad zemkopjiem kartupeļi jāstāda pašā augstākā vietā.

 

Ja, vedot uz kapiem mironi, vējš apgāž kādu no ceļmalā nospraustām eglītēm, tad jāskatās, uz kuru pusi eglītes galotne vērsta. Uz kuru pusi galotnīte nokritusi, uz to pusi drīzumā kāds mirs.

 

No kapsētas uz māju braucot, nolauž dažiem kociņiem galotnes, lai tur mirons varētu savas drēbes pakārt.

 

No kapsētas atpakaļ braucot, bērenieki apstājās vēl pie krustotā koka, dzēra tur alu un atliekas uzlēja uz koka saknēm. Turpat tika nolauzta mazam bērziņam galotne. Ja tas bērzs vēl auga un zaļoja, tad tas nozīmēja, ka aizgājējam labi klājas.

 

 


Šautu, šautu to putniņu,

Kas eglites galotnē;

Ņemtu, ņemtu to meitiņu,

Saulē vaigi nodeguši. [LD 11430]

 

Kas nav ērmu sen redzejis,

Lai nāk ērmu skatities:

Ozols auga, zari dega,

Gailis dzied galotnē. [LD 31768-4]

 

Visas manas dailas dziesmas

Ozoliņa galotnē;

Vējiņš lieca ozoliņu,

Atskan manas dailas dziesmas. [LD 1050-1]

 

Bērziņš auga ceļmalā,

Trīs lapiņas galotnē.

Pa to vienu saule lēca,

Pa to otru norieteja,

Trešajā lapiņā

Dieviņš lēja sidrabiņu. [LD 3748-4]

 

Mūsu puiši lielijās

Augstu kāpt kokgalā;

Priekšu kāpa galotnē,

Pēc nokāpa pazarē;

Priekšu gāja mātes meitas,

Pēc jalūdz kalponit’. [LD 14959-1]

 

Bērziņš auga uz akmiņa

Sudrabiņa lapiņām,

Strazdiņš dzied galotnē,

Lakstigala pazarē.

Strazdiņš prasa dziedadams:

Kas tur jāj, zeme rīb?

Lakstigala atbildeja:

Tur jāj mūsu brāleliņi,

Tur jāj mūsu brāleliņi

Uz tiem Turku robežiem,

Uz tiem Turku robežiem

Ar Turkiem karoties. [LD 1943-0]


Jānītis prasa Anniņai:

„Gribi kļūt zvaigzne?”

„Jā.”

„Tad uzlien egles galotnē.”



Zaķis un sals

 

Zaķis gāja derēt ar salu:

Kurš ilgāk izturēs?

Kurš ātrāk dabūs galu?

 

Sals salst, ka sprakšē

Visās galotnēs, visās pazarēs,

Ka zaķim zobi šniksē un šnaksē.

 

Bet zaķis tik skrej un lec, un cilpo,

Teic: karsts, ka svīst vai padusēs!

Lai sals kā krata un vējš kā svilpo.

 

Sals beigās salst, ka sprāgst vai mieti,

Sprāgst zaķim lūpas, šis iespītēs.

„Māc karstums,” dveš krītot un acis ver cieti.

 

     Tad atlaižas sals, jo nespēj salt stiprāk, –

Stīvs sasalis zaķis nu gavilēs

     Ar pāršķeltām lūpām, – lēks vasar’ vēl ņiprāk. [Rainis 1978 : 377]

 

Vēja dieve

 

Visu cauru dienu tā spēlēja,

Tā nebij spēle, bet vaidas –

Visu garu dienu tā gaudoja:

Uz zaru harfām skanēja

Sald-raudas un žēlas smaidas.

Visu caurgaru dienu tā sauca pēc kā:

Ak, gaidas, veltas gaidas!

 

Nu vēja vairs nav, kas galotnes loka,

Cik klusi viss, cik klusi!

Uz zaļajām stīgām vējdieves roka

   Guļ pamirusi – –

   Tik pazarēs viegli iečabas

   Vēl pēdējās sāpju nopūtas…

Sirds, dusi! [Aspazija 1985 : 255]

 

Augstāk

 

Augstāk, augstāk vedi, taka,

celies, nevarīgā griba!

Kalni ēnas aizās raka,

galotnēs dzirkst saules ziba.

 

    Asi vēji sitas sejā –

    pārāk daudz še viņiem spēka,

mīļi glāsta tie tik lejā,

kur nav svētuma, ne grēka.

 

   Klinšu radzes, cik jūs ļaunas –

man jau kājas asiņainas,

   ceļu krusto takas jaunas –

vai tik drīz jau prāti mainās?

 

Vai jau pagurst gars un miesa

atpakaļ grib klusā sētā,

dzīve, teic, kur tava tiesa

tukšot baudu kausu lētu?

 

Augstāk, vedi augstāk, taka,

vēl par maz man sāpju rētu.

Asinīm kas ceļu slaka,

vienmēr mērķi tura svētu. [Skujiņa 1932 : 12]


Annele vairs neklausās viņā. Ausis tai reibst no visām balsīm, kas čivina, trallina, svelpj, pogā, tricina mežu. Viņa arī sauks tur iekšā, tais balsīs!

„Uhū!” viņa iesauksies lēni. Balss nokrīt turpat zaļajās palegzdēs. Annele pavelk to garāk, aizlaiž līdz galotnēm: „Ūū!” Putni kliedz pāri. Annele nu pavelk krūtis pilnas, paceļ balsi augstu un laiž garu saucienu pāri visiem putniem un galotnēm, tālu, tālu, līdz krūts saplok un pielīkst pie muguras: „Ūū… ū!” nobeidz ar uzviju. Skaņu gali, slaiki kā sudraba irbali, aizslīd, vairs nesadzirdami. Visi putni nobrīnās: vai velnu! [Brigadere b. g. : 138]

 

Pa tam uguns lieliski bij izplatījusēs. Tā bij pār visu ezera līci izplētusēs, ezera stūrus apņēmuse un ēdās tagad, divos zaros dalīta, tāļāk. Pilnīgā nesapratnē Andriksons ar saviem sešiem cilvēkiem stāvēja deguma malā. Ko viņiem ar tām lāpstām un tiem cirvjiem bij iesākt! Liesmas augsti gaisā lēkāja no galotnes uz galotni, zemē dega sūna un lauza. Vai lai viņi nocirta pāri koku? Vai lai izraka kādas asis garu grāvi? Tas būtu bijis smieklīgi. Bet darīt tak kaut ko vajadzēja. Un kur bija bērni? „Steidzies uz muižu, Pēter, un paziņo, ka deg,” Andriksons pavēlēja saņemdamies. „Diezin vai viņi to nelaimi šodien citādi jel maz pamanīs. Mēs citi meklēsim bērnus.” „Bērnus meklēt? Bet bērni jau sen būs mājā.” „Ja viņi uz māju būtu aizgājuši, tad mēs tos būtu satikuši. Meklēsim vien.” [Blaumanis 1994 : 20]

·   

 Starp lielceļu un pļaviņu aug ražens bērzs zemiem zariem, viegli kāpjams, tāpēc viņas kāpj bērzā abas. Katra savā pusē, visjaukākajā  saskaņā, tikai aizsmiedamās, kad priekšā patrāpās otra roka vai kāja. Rāpjas kamēr vēl bērza līganā galotne var turēt. Noraisa lakatiņu un piesien aizsniegtajā augstumā. Billes lakatiņš sarkans, Anitas balts.

Un Anitai, protams, jāsāk šūpoties, tomēr ari Billei šoreiz nav bail. Galotne jauki līgojas, lakatiņi plīvo, un viņas sāk dziedāt: „Jūriņ’ prasa smalku tīklu…” Šīs dziesmas šūpojiens galotnei par strauju, apraujas abas. Bet dziesmu vajag, kā nu tāpat vien šūposies? [Belševica 1996 : 6]


OĻĢERTS. Es ar tagad

Tos nenicinu. Vai viens dievs vai vairāk,

Tur nava starpības. Tik kāpiens viens

Uz augšu. Jo, kā vairāk locekļu

Tik kopā rada vienu ķermeni

Un it kā zari beidzas galotnē,

Tāpat šie dievi kopā ir tik viens.

Pie šādas atzīšanas tauta nāks,

Kad es to vadīšu pa kāpienam

Uz viņu virsotni, kur liesmās staro

Pats gaismas, gara, patiesības dievs!

KARALIENE. Labs laika sprīdis vēl var aiziet, kamēr

Šie tumsoņi pie gaismas nāk, un vēl

Dažs upuris var krist to mežonībai.

Es nekā laba neparedzu. [Aspazija 1986 : 126–127]



Šodien zaru gali. Paši, paši galiņi kokiem, krūmiem, kadiķiem te pretī, cipresēm. Kāda pasaule, kāda vienība. Viņi dzied vienu dziesmu. Visi kā viens: uz augšu, pretī gaismai. Mazi, smalki, vēl valgani. Ar nesalaužamu pārliecību: uz gaismu. Tas viss. Pārējais nāk pats.

Sāku biežāk uz tiem paskatīties, palīdz viņu nešaubība. Tā smalkā cipreses galotne, kas te ir tieši pretī – cik skaidri tā rāda, kas ir, kā dara. Cilvēks to dažreiz aizmirst. Šie zaru galiņi nekad.

Kā tas izskatās no augšas? Kad Dievs skatās lejā uz zaļajām, noaugušajām gravām un pauguriem, kad Viņš redz neskaitāmos zaru galus aizgūtnēm sniedzamies sev pretī – ko Viņš tad domā? Vai to drīkst pievilt? Viņam arī nav viegli.

[Veisberga 2011 : http://jaunagaita.net/jg264/JG264_Veisberga.htm]

 



Rūdolfs Pinnis Bērzi (1957).

[http://arterritory.com/print.php?lang=lv&id=1168]

 

Vilhelms Purvītis Ziema (1910).

[Latvijas Nacionālais mākslas muzejs]

 

Ģederts Eliass Zīlēni (20. gs. 20.–30. gadi).

[http://www.mumspatik.lv/makslas-vestnieciba-ieludz-piedalities-makslas-darbu-izsole-2/]


Vilhelms Purvītis Priedes jūrmalā  (grafika, 1903).

[https://www.pinterest.dk/pin/23925441748908033/]


Kristaps Gulbis Raiņa priedes (2014).

[https://www.visitjurmala.lv/]

 


Mārtiņa Zilgalvja fotocikls Sniegotās koku galotnes.

[https://skaties.lv/zinas/latvija/sabiedriba/foto-skaistums-slepjas-vienkarsiba-jeb-latvijas-mezu-sniegotas-galotnes/]

 



   Dziesma Kā sniegi kalnu galotnēs. R. Paula mūzika, J. Jaunsudrabiņa vārdi.

 

Emīla Dārziņa zēnu kora ierakstsKā sniegi kalnu galotnēs.

[https://www.youtube.com/watch?v=FZAzHE_8fz]

 

Jāņa Jaundudrabiņa dzejoli  Kā sniegi kalnu galotnēs dziesmai izmantojuši komponisti R. Pauls, L. Vīgners, P. Barisons, J. Zālītis, P. Baštiks.

 


Benita Veisberga ir Otrā pasaules kara politiskās trimdas rakstniece, 1968. gadā viņa uzrakstīja vienu no saviem labākajiem darbiem „Es, tavs maigais jērs”.  Kaut arī amerikāņu vidē viņa dzīvo jau no 1950. gada, studēja mākslas vēsturi un literatūru Minesotas Universitātē un strādāja par ierēdni, viņa domā un raksta latviešu valodā, jo jūt sevī latvietību. Latvietību viņa saglabā, dzīvojot Latvijai neraksturīgā ainavā.

Trimdas žurnālists Pēteris Vasariņš raksta: „..apmeklēju autori viņas dzīves vietā Orindā, Sanfrancisko pievārtē. Kalna nogāzei pielipinātas līkloču ieliņas, dažas paslēptas meža zaļumos, dažas ar skatu uz miglā un dūmakās slēpto ieleju. Vienā no tām sastopu Benitu Veisbergu, privātā dzīvē gleznotāja Ēra Antona kundzi. No logiem redzama plaša ieleja, kalnu galotnes otrā pusē. Kaut kur tālu tālu lejā paliek trokšņainais, satiksmes drūzmas pilnais autoceļš. Parasto priekšpilsētas namiņu vietā – distance no apkārtnes, dabai aizpildot neizbēgamo vakuumu. Istabas pilnas ar gleznām, keramiku atturīgā, izsmalcinātā iekārtojumā.”

[Sagatavots pēc: Vasariņš 1969 : http://jaunagaita.net/jg76/JG76_Veisberga.htm]

·            

Viens no meža atjaunošanas galvenajiem uzdevumiem ir iestādītā stādījuma vai dabiski iesējušos sējeņu saglabāšana. Bez stādījumu agrotehniskās kopšanas – zāles appļaušanas, nomīdīšanas un nevēlamo koku atvašu iznīcināšanas 50 cm rādiusā ap katru iestādīto vai saglabājamo kociņu – ne mazāk būtiska ir jauno kociņu aizsardzība pret meža zvēru bojājumiem.

Jaunos stādījumus var iznīcināt:

• peļveidīgie (strupastes, peles, ūdensžurkas) – apgraužot jauno kociņu mizu pie sakņu kakliņa;

• zaķi – nokožot galotnes, apgraužot stumbru mizu;

• bebri – nograužot jaunos kociņus;

• stirnas – apgraužot galotnes, kā arī jaunos dzinumus, bojājot kociņu stumbra mizu, rīvējot ragus;

• alņi, staltbrieži – apgraužot jauno kociņu galotnes dzinumus, bojājo stumbru mizu, nolaužot kociņus;

• maijvaboļu kāpuri – apgraužot jauno kociņu saknes;

• mežacūkas – maijvaboļu un citu vaboļu kāpuru meklējumos, izrokot jauno kociņu saknes.

 [Sagatavots pēc:  http://www.silava.lv]

·        

Pastaigu taka starp koku galotnēm – Latvijā  plaši tiek reklamēts šāds neparasts aktīvā tūrisma piedāvājums: Lietuvā, Anīkšču Reģionālajā parkā, nepilnu divu stundu brauciena attālumā no Daugavpils patiešām var izbaudīt galvu reibinošu pastaigu, aplūkojot Anīkšču sila vareno koku lapotnes un galotnes savu acu augstumā. Interese par jauno objektu pašlaik ir tik liela, ka gājiens līdz takai no vietas, kur izdosies atstāt automašīnu, būs daudzreiz garāks par pašu maršrutu starp koku galotnēm..

[Sagatavots pēc: Kilevica 2015 : http://latgaleslaiks.lv/raksti/2015-09-25-uz-aniksciem-staigat-starp-koku-galotnem]

·                 

Minēsim vienu no šaha spēles pamācībām iesācējiem.

Pārsteidzošā kārtā šaha spēlē pārsvars nebeidzas ātri, bet gan pēc daudziem jo daudziem gājieniem, kad lielākā daļa figūru jau ir iemainītas. Tad bieži vien uz laukuma atlicis tikai karalis un vēl pāris figūru. Tā ir galotne”, kuras mērķis parasti ir paaugstināt kādu no atlikušajiem bandiniekiem par dāmu. Ja iemācās orientēties „galotnēs”, tas palīdz uzvarēt daudzas spēles. Ir iespējams dažādā veidā  trenēties lielākajā daļā biežāk sastopamo „galotņu.

[Sagatavots pēc: https://www.chess.com/lv/article/view/ka-uzlabot-savu-saha-speli]