Tradicionālā transkripcija

[foklõra]

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[fɔlːkɔːːrɑ]


[f] – nebalsīgais troksnenis

[o] – īsais patskanis

[l] – skanenis

[k] – nebalsīgais troksnenis

[l] – skanenis

[o] – garais patskanis

[r] – skanenis

[a] – īsais patskanis

Trīszilbju vārds.



folk– – sakne

lor– – sakne

asakne

folklor– – vārda celms






folklorapatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija

Vienskaitlinieks.

 

vsk. dsk.

N.

folklor-a

Ģ.

folklor-as

D.

folklor-ai

A.

folklor-u

I.

ar folklor-u

L.

folklor-ā

V.

folklor-a!



folkloras definīcija, folkloras festivāls, folkloras funkcijas, folkloras kopa, folkloras kustība, folkloras mantojums, folkloras pētniecība, folkloras prakse, folkloras svētki, folkloras teksts, folkloras vākšana, folkloras žanri

ārzemju folklora, bērnu folklora, deju folklora, dziesmu folklora, latviešu folklora, pilsētas folklora, vēstītāja folklora



folklora, s.

Tautas daiļrade (mutvārdu, muzikālā, horeogrāfiskā).

Vākt folkloras materiālus.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 291]


folklora, -as, s.

Viens no tautas kolektīvās daiļrades veidiem (poētiskā tautas daiļrade, tautas mūzika, tautas horeogrāfija). Tautas masu sacerējumi, kas ieguvuši noteiktu māksliniecisku formu un dzīvo tautā kā patstāvīgi daiļdarbi.

Folkloras teicējs. Folkloras materiāli. Folkloras krātuves. Folkloras tulkojumi.

Jau ilgi pirms nošu rakstības pastāvēja ļoti daudzveidīga mūzikas folklora. Vēriņa 1, 9.

.. folkloras tēli – spēkpilnais Lāčplēsis, verdzības važu sarāvēji, dziesminieks vaidelotis, senču strēlnieks ir [tēlnieka] .. iemīļotie varoņi.Māksla 59, 3, 4.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


ErgonīmiFolkloras informācijas centrs; Latvijas Folkloras biedrība; Latviešu folkloras krātuve.


angļu  folklore

baltkrievu  фальклор

franču  folklore

igauņu  rahvaluule

krievu  фольклор

lietuviešu  folkloras

poļu  folklor

somu  kansanperinne

spāņu  folklore

vācu – die Folklore

zviedru – folklore





Folklora rodas nepārtraukti

Mazam bērnam gribas saprast, kā darbojas, kā ir uzbūvēta pasaule. No mazām dienām atbildes meklēju dažādās zinātņu nozarēs. Folklora ir pirmszinātņu zinātne, kas arī skaidro un parāda, kā ir uzbūvēta un kā darbojas pasaule, tradīciju pētniece Anete Simanovska stāsta, kā līdz tam nonākusi. Bērns jautā, un vecāki dažādos veidos cenšas izskaidrot. Kad bijām mazi, tēvs un māte pasauli skaidroja ne tikai no savas specialitātes viedokļa, bet arī veda uz muzejiem, izstādēm, teātriem. Uz visu ko, kas bērnam varētu paplašināt pasaules izpratni. Tas, kā mūsdienu sabiedrībā tika un tiek pasniegta folklora, vislabāk atbilda manam personiskajam temperamentam. Tāpēc tas man vairāk patīk.

Kultūras akadēmijā viņa maģistrantūrā studējusi kultūras teoriju, noslēguma darba tēma bijusi saistīta ar folkloru un socioloģiju. Folklora ir cilvēka radošā izpausme, kam nav vajadzīgs minēt konkrētu autoru. Ko pieņem arī tas, kurš nav autors, un lieto neatkarīgi no autora zināšanas. Kas der daudzās dzīves situācijās, Anete definē folkloras jēdzienu. Ne jau tikai arhaiskās gudrības, kam mūsdienu cilvēki vairs neatrod pielietojumu, bet arī tas, kas mums apkārt notiek. Ko jebkurš bērns var izdomāt. No tā visa nepārtraukti rodas folklora. Ja satiekas viens, kas skatās Latvijas pirmo televīziju, otrs, kas mūžīgi skatās tikai LNT un TV3, trešais, kurš skatās tikai krievu kanālus, ceturtais, kurš skatās satelītos tikai vācu programmas, tad viņiem ir ļoti grūti. Satiekas viņu bērni, un viņiem ir citas reklāmas, uz kurām atsaukties. Jo parasti mūsdienu folklora rodas no televīzijas reklāmām.

Anete paskaidro, ka folklora ir tas, kas tiek pieņemts noteiktā lokā, kam veidojas kopīgie kodi. It kā, ja runā par folkloru, ar to saprot senos laikus, bet tas vairs neatbilst mūsdienu situācijai. Kas tur ir iekšā, spēj atšifrēt tikai tie, kas ļoti tajā iedziļinās. Iedziļināšanās pakāpes ir dažādas, un cilvēkiem ir dažādas vēlmes kaut ko atrast. Katram ir savas nianses dzīvesveidā, un katrs grib atrast kaut ko sev. Tāpēc arī dažādie atzari, kā tiek pētīta senā folklora un kā mēģina to iedzīvināt, ir atbilstoša katras subkultūras vēlmēm.

Jautāta, vai ir svarīgi nest savu dzīves filozofiju tālāk, Anete pasmaida: Cilvēks jau ir sabiedriska būtne. Viņam vajag kādu, ar ko kopā kaut ko darīt. Ko es daru viens, par to nevienam nekādas daļas nav. Vienmēr jau tie cilvēki būs apkārt.
[Sagatavots pēc: Šķietniece 2013 : 7]

Latvieši par Visuma rašanos daudz nefilozofē – folkloras materiālos nav pārāk liels skaits tautasdziesmu, kurās būtu vismaz kāda tēlaina norāde par sākumu Sākumu. Daudz vairāk par eksistences sākumu var atrast teikās.
[Sagatavots pēc: Lodiņa 2013 : 16]


Folkloras klasifikācija

Žanriskā klasifikācija:

  • dziesmu folklora: klasiskās tautasdziesmas, ziņģes, garīgās dziesmas;
  • vēstītāja folklora: pasakas, teikas, nostāsti, leģendas, anekdotes;
  • brahiloģismi jeb īsā folklora: parēmijas (sakāmvārdi, parunas), ticējumi.

Hronoloģiskā klasifikācija:

  • feodālā perioda folklora;
  • padomju folklora (II pasaules kara folklora, kolhoznieku folklora);
  • mūsdienu folklora.

Pirms runā par folkloru kā vienu no iespējamiem latviskās identitātes meklējumu avotiem, jāapstājas pie trim galvenajiem virzieniem:

1) atbalsta punkta meklēšana ārpus savas tautas tagadnes un pagātnes – atkarībā no politiskās konjunktūras – Krievijā, ASV un citur;

2) tikai un vienīgi savas tautas pagātnē un tagadnē;

3) ārpusē un iekšpusē atrodamo avotu sintēzē. Šo pēdējo virzienu mērķtiecīgi veidotu var redzēt, piemēram, Jāņa Stradiņa un Imanta Ziedoņa pētījumos.

Kāpēc netiek piedāvāta folkloras pētniecība, apzināšana kā viens no latviskās identitātes meklējumu atbalsta punktiem? Pirmkārt, folklora ir mūsu garīgā bagātība, iespējams, pati lielākā. Otrkārt, pētot folkloru, mēs labāk sapratīsim, kāpēc šodien esam tādi un ne citādi. Piemēram, abstraktās domāšanas tradīcija un leksikons mūsu tautai ir jauns, bet ir bagāta simbolu valoda un mākslinieciskā domāšana. Treškārt, folklora ir mūsu tradīciju tradīcija. Ceturtkārt, folkloras pētniecībai būtu jāpalīdz pārvarēt mūsu mēmumu (respektīvi, jāpalīdz izteikties citiem saprotamā valodā). Piektkārt, sistemātiska mitoloģijas pētniecība palīdzēs apzināt gan mūsu tautai specifisko, gan arī kopīgo ar citiem.
[Sagatavots pēc: Kursīte 1996 : 417–426]

 

Vispārēja mūsdienu folkloristikas iezīme ir tāda, ka folkloras stabilitātes un mainīguma attiecības tiek izprastas kā attiecības starp tradīciju un indivīdu – starp tradīciju kā kopīgu kultūras dotumu un šā dotuma ikreizēji īpatno lietojumu, ko aizvien pēc sava prāta „iekrāso ne tikai situācija, bet arī indivīda personiskās zināšanas, māka, gaume, noskaņojums un nolūks. Viens no mūsdienu pieejas būtiskākajiem atslēgvārdiem ir cilvēka radošums. Jau 19. un 20. gadsimta mijas slāvu folkloristi folkloras priekšnesumā saskatīja radošu veikumu: nevis vienkārši izpildījumu, bet gan sacerēšanu, kurā meistars liek lietā gan tradīciju zināšanu, gan personiskās dotības un gaumi, vienlaikus ietekmēdamies arī no auditorijas vēlmēm un reakcijas.
[Sagatavots pēc: Bula 2011 : 124]

 

Memoriālo muzeju apvienības direktores Ritas Meinertes saruna
ar dzejnieku Edvīnu Raupu

R. M.: Ja tu tulko citas tautas folkloru vai daiļliteratūru, vai tev ir svarīga šīs tautas dzīves elpa?

E. R.: Protams. Lai, iepazīstoties ar to, secinātu, ka viss ir viens. Lai saprastu, cik neparastas sakritības daudzu tautu mitoloģijā un cik interesanta ir senā, arhetipiskā pasaules uztvere, kā tā ir mainījusies un pielāgojusies tieši ģeogrāfiskajai videi, kā kāda teika pāriet no vienas teritorijas uz citu.

Es pievērsos Andalūzijai (Spānija), viņiem raksturīgs senais jeb dziļais dziedājums – kante hondo, kas ir sākotnējais flamenko nosaukums. Tur bija brīnumainas lietas. Piemēram, vienā tautas dziesmā, vienā koplā, es atradu precīzi tādu pašu formulu, kāda ir latviešiem: vidū jūras uz akmeņa. Turpinājumi gan variējas, bet šī pamatformula vidū jūras uz akmeņa abu tautu folklorā ir identiska. Šāda izpēte ir ārkārtīgi aizraujoša, tā uzkuļ senču asiņu balsis, un tev gribas izprast lietu un parādību jēgu.
[Sagatavots pēc: Ķīse, Mekša 2012 : 45–46]

Emilis Melngailis ir ielūkojies vismaz 938 sejās, ieklausījies 938 balsīs, iemantojis 938 svešu, nepazīstamu cilvēku uzticēšanos. Šāds skaitlis ir uzrādīts folkloras teicēju sarakstā, kad tiek publicētas viņa savāktās melodijas. Kopš 1930. gadu sākuma, kad komponists iesaistījās darbā Folkloras krātuvē, viņa veikums – vairāk nekā 4000 melodiju – kļūst par šīs iestādes guvumu. E. Melngailis ir rakstījis arī etnogrāfisku vērojumu publikācijas presē.

Tautas valodā dziļi ieklausījies un iejuties, E. Melngailis arī pats savu valodu gadu gaitā vērš dzīvīgu un latvisku. Gandrīz nekur savos rakstos viņš nelieto oficiālo, bet bezpersonisko vārdu folklora, ja to pašu var pateikt tēlaināk, siltāk, mīļāk: tāla agriena, seno dziesmu dzirksts, rakstu marguve, seno sēļu ziedudārzs, ja zeme var ziedēt aizvēstures brīnumu ziliem ziediem vai – zem katra irkota jumta jūtami dziļi dziesmu atvari.
[Sagatavots pēc: Bērziņa 1989 : 91–100]

Latviešu tauta kopš pirmatnes bērnu ikdienu darījusi jaukāku un bagātāku ar poētiskā vārda un tēlainās izziņas palīdzību. Dabas skaņu atdarinājumi, mednieku, seno zveju, dravnieku un karotāju nostāsti piesaistīja bērnu un pusaudžu uzmanību.

Ielūkojoties folklorā, redzam, ka senie latvieši mīlēja savus bērnus kā saulīte zirņa ziedu, kā sirsniņu azotē, kā puķīti dārziņā, užināja, šūpoja un auklēja. Tēlainie apzīmējumi liecina par sirsnību un mīlestību, kādu senos laikos vecāki veltīja saviem bērniem.

Līdz agrīnās rakstītās literatūras izveidei vienīgā vārda mākslas forma, kas eksistēja jaunās paaudzes veidošanā, bija folklora – Krišjāņa Barona vārdiem runājot, mantojums no sirmās, neminamās senatnes. Latviešu tautas mutvārdu poēziju zīmīgi ir raksturojis rakstnieks un literatūrzinātnieks Jānis Niedre, kas daudzus gadus veltījis folkloras izpētei: Folkloracelms, kas savām saknēm tur cieši zemē – tautas dzīvē un vēsturē – visu latviešu rakstniecības kuplo koku.

Tautas mutvārdu daiļrades kopcelma jo krāšņa atvase ir bērnu folklora, kurā ir pārstāvēti dažādi folkloras žanri: šūpuļdziesmas, skaitāmie panti, anekdotes, mīklas un pasakas.
[Sagatavots pēc: Osmanis 1977 : 11–12]

Folkloras kolekcija – novada savdabības atspoguļotāja

Latviešu folkloras krātuvē (LFK) glabājas vairāk nekā 2000 kolekciju. Tās ir ļoti dažādas: ir folkloras vākumi, kuros ir tikai dažas vienības, ir kolekcijas, kurās ir vairāki tūkstoši vienību; materiāli vākti un iesūtīti gan vienā reizē, gan vairāku gadu garumā ar lielākiem un mazākiem starplaikiem; vācējs viens vai kāda lielāka vai mazāka grupa.

Tā, piemēram, 556. kolekcija nāk no Umurgas pagasta Limbažu novadā, krājējs – skolotājs Mārtiņš Bērziņš. Šī kolekcija ir unikāla tai ziņā, ka tā ir viena no nedaudzajām, kuras krājumu daudzus gadus vācis un iesūtījis viens cilvēks un no viena novada. Tā ir tapusi no 1927. gada līdz 1947. gadam. Kolekcija aptver 14 057 vienības. Skolotājs sūtījis ne tikai folkloru, bet visu, kas saistījies ar novada kultūrvēsturi – tur ir īsa skolu vēsture, luterāņu draudzes vēsture, koru vēsture, hernhūtiešu kustības atbalsis novadā utt.

Ļoti daudz ir ticējumu – vairāk nekā 3000 vienību. Visvairāk tādu, kas saistās ar laika novērošanu, ticējumi par lopiem, gadskārtu un godu ieražām. Protams, ir arī teikas par novada vietām un cilvēkiem, tautasdziesmas, anekdotes par novada cilvēkiem, palamas, kas ataino ģimenes locekļu un kaimiņu attiecības, parunas un sakāmvārdi.
[Sagatavots pēc: Melne 2006 : 172–185]

Garlība Merķeļa izteikumos par teiku un tautasdziesmu noderīgumu vēstures izpētei, kā arī praktiskajā folkloras sacerējumu izlietojumā darbos Vidzemes senatne un Latvieši ir meklējami aizsākumi vēstures vielas izpētei mutvārdu dzejā. Lai gan G. Merķeļa spriedumi nav zinātniski, nozīmīgs ir pats fakts, ka viņš jau tolaik redzēja latviešu folklorā tautas dzīves un uzskatu atspulgu un vērtēja tautas dzeju kā vēstures līdzgaitnieci.
[Sagatavots pēc: Kokare, Darbiniece 1977 : 32]

 

Latviešu folkloras krāšana un kārtošana

Līdz 19. gadsimta vidum dažus folkloras paraugus publicēja vācu mācītāji un pētnieki. Atsevišķi paraugi iespiesti dažādos 17. un 18. gadsimta rakstos. 19. gadsimta pirmajā pusē parādās pirmie tautasdziesmu krājumi, ko izdod vācu mācītāji. Lielākais no tiem ir vācu mācītāja Georga Bitnera krājums.

Pasaku apvienošana krājumos sākas tikai ar 19. gadsimta otro pusi. Vecāko latviešu pasaku krājumu ir izdevis vācu mācītājs Augusts Bīlenšteins.

19. gadsimta pirmajā pusē kopā ar pasakām periodiskos izdevumos (piemēram, “Latviešu Avīzēs”) iespiestas arī teikas. Sakopojumos tās ir izdotas 19. gadsimta beigās.

Atsevišķu mīklu, sakāmvārdu un parunu paraugi arī iespiesti jau 17. un 18. gadsimtā, bet to krāšana un apkopošana sākas 19. gadsimta otrajā pusē.

Folkloras vākšanas un kārtošanas darbs īsti sākas 19. gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados. Procesa sākšanā lieli nopelni ir latviešu literātam Fricim Brīvzemniekam. Tautasdziesmu kārtošanu un sistematizēšanu uzņemas Krišjānis Barons, pie šī darba nostrādājot aptuveni 30 gadu. Tautasdziesmas ar nosaukumu „Latvju dainas” K. Barona sakārtojumā iznāk no 1894. gada līdz 1915. gadam. Krājumos kopumā ir apmēram 218 000 dziesmas.

Otrs lielākais tautasdziesmu izdevums iznāk Roberta Klaustiņa un Jāņa Endzelīna sakārtojumā no 1928. gada līdz 1932. gadam 12 sējumos. Turklāt K. Barons izdod Latvju dainu izlasi 4 sējumos.

Pie pasaku un teiku krāšanas un sistematizēšanas strādājuši F. Brīvzemnieks, Ansis Lerhis-Puškaitis. Visplašākais pasaku krājums, kas līdz šim publicēts, ir Pētera Šmita „Latviešu pasakas un teikas”, kas iznāk no 1925. gadam līdz 1937. gadam 15 sējumos.

20. gadsimtā ir sākta anekdošu krāšana. 1929. un 1930. gadā iznāk „Latvju tautas anekdotes” Pētera Birkerta sakārtojumā. Tajā apkopotas ap 10 000 anekdotes.

Plašākais mīklu apkopojums iznāk 1927. gadā P. Birkerta sakārtojumā. Tajā pašā gadā ir izdots arī sakāmvārdu un parunu krājums Pētera un Marijas Birkertu sakārtojumā.
[Sagatavots pēc: Andersone 1949 : 61–62]

 

Latgaliešu folkloras žanru savdabība

Latgales folkloras žanru savdabību nosaka tās iekšējo, pamatos nemainīgo likumsakarību (piemēram, tipiski vēstījuma paņēmieni, poētiskās formulas, personāžu tipiskums) un mainīgo ārējo faktoru (piemēram, laikmets, sociālās un ekonomiskās attiecības, mākslinieciskās daiļrades īpatnības) savstarpējā iedarbība, kur tieši ārējās ietekmes darbojas kā folkloras variablitāti un “dialektus” veidojošs faktors.

Latgalē pierakstītajiem folkloras tekstiem atbilstoši reģiona specifiskajām vēsturiskajām īpatnībām piemīt pazīmes, kas konkrētajā pierakstīšanas laikā nebija tik izplatītas vairāk attīstītajos Latvijas pārnovados.

Pirmkārt, reliģijas vieta un nozīme Latgales kultūrā un jo sevišķi katolicisma un folkloras savstarpējās attiecības ir viens no pretrunīgākajiem un grūtāk izšķiramajiem jautājumiem kultūras procesa vērtējumā.

Senākie latgaliešu folkloras pierakstījumi (sevišķi pasakas) uzskatāmi parāda kristietības ietekmi; tur pat dzīvnieki dodas pi spovids.

Otra spilgtākā īpatnība – spilgtais latgaliskais sociālais fons, uz kura noris pasaku darbība. Parasti uz to norāda leksika, darbarīku, sadzīves priekšmetu, apkārtējās vides parādību nosaukumi, kā arī pasakās iekodētais Latgales zemnieku ētiski estētiskais kodekss, kurā sava vieta ierādīta uz praktisko noderīgumu, uz dzīves labiekārtošanu orientētajam faktoram.

Trešā latgaliešu folkloras savdabību apliecinošā īpatnība ir groteskā tēlainība, kas visbiežāk sastopama pasakās un mīklās, bet rod izpausmi arī citos žanros, apvienojoties vardarbības, fizioloģiskajiem un etioloģiskajiem elementiem.
[Sagatavots pēc: Juško-Štekele 2007 : 17–21]

Lībiešu folkloras vākšana un publicējumi latviešu valodā

Atsevišķi lībiešu folkloras veidu publicējumi sastopami 19. gadsimta beigās.

Lībiešu folkloru tajā laikā vāca skolotājs Rūdolfs Lejasozols. 1891. gada izdotajā Jūrniecības rakstu krājumā var lasīt divas pasakas – Jūras govis un Velšu dvielis –, kā arī Māņus, t. i., lībiešu tradīcijas un ticējumus.

Savukārt Fricis Kārkluvalks, studējot Tērbatas Universitātē, ir sarakstījis plašu apcerējumu Lībieši, kas publicēts žurnālā Sēta. Daba. Pasaule. (VII, 1892). Darbā ievietots arī lībiešu kāzu apraksts, pasaka Velšu dvielis (par kāzām jūrā) un teika par jūrasgovīm.

Mūsdienās atsevišķi lībiešu folkloras paraugi – pasakas, nostāsti, teikas – ir publicēti latviešu valodā laikrakstā Līvli, lībiešu gadagrāmatās, žurnālā Karogs un citos preses izdevumos.

Plašākais Kurzemes lībiešu folkloras apkopojums un atspoguļojums ir publicēts 2003. gadā grāmatā Lībiešu folklora, kuru no lībiešu valodas tulkojusi un sastādījusi Valda M. Šuvcāne.
[Sagatavots pēc: Šuvcāne 2003 : 19–20]

Kuldīgu un Alsungu 2013. gada maijā pieskandināja 29. Latvijas bērnu un jauniešu folkloras svētku Pulkā eimu, pulkā teku dalībnieku dzīvespriecīgās balsis un danču soļi. Šoreiz krāšņajā nacionālajā sarīkojumā piedalījās 1002 dalībnieki no 67 dažādu novadu bērnu un jauniešu folkloras kopām.

Pasākuma mērķis ir saglabāt, apgūt, pārmantot un popularizēt Latvijas novadu vietējo tradīciju daudzveidību, vienlaikus dodot bērniem un jauniešiem piedzīvot kopā būšanas prieku dziesmās, kopīgā muzicēšanā, dejošanā, stāstu stāstīšanā un to uzklausīšanā, sastopot dažādu novadu draugus un apgūstot viņu mantotās tradīcijas un iegūto pieredzi.
[Sagatavots pēc: Izglītība un Kultūra 2013 : 1]