Tradicionālā transkripcija

[fima]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[filmɑ]


[f] – nebalsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis

[l] – skanenis

[m] – skanenis

[a] – īsais patskanis

 

Divzilbju vārds.



film-sakne, vārda celms

-agalotne




aktier+film-a

detekt-īv+film-a

spēl+film-a

īs+film-a

kino+film-a

krimin-āl+film-a

foto+film-a




filmapatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija

 

 

vsk. dsk.

N.

film-a film-as

Ģ.

film-as film-u

D.

film-ai film-ām

A.

film-u film-as

I.

ar film-u ar film-ām

L.

film-ā film-ās

V.

film-a! film-as!

aaa


Teikumā var būt:

aaaa1)  teikuma priekšmets Jaunā filma ir interesanta.

aaaa2)   izteicēja daļa –  Ilonas Brūveres jaunākais darbs ir filma Ievainotais jātnieks” par tēlnieku Kārli Zāli.

aaaa3)   galvenais loceklisLatviešu jaunā animācijas filma.

aaaa4)  apzīmētājsFilmu vakars iesākās ar mūziku.

aaaa5)  papildinātājs – Nopirku jaunu piedzīvojumu filmu.

aaaa6)  vietas apstāklisFilmā spēlēja labi aktieri.



filmas aktieri, filmas kadrs, filmas kopija, filmu nedēļa, filmas operators, filmas pirmizrāde, filmas producents, filmas režisors, filmas scenārijs, filmas sižets, filmu studija, filmas subtitri, filmu vakars

 

animācijas filma, bērnu filma, mācību filma, skaņu filma, televīzijas filma

 

dokumentālā filma, gara filma, garlaicīga filma, gudra filma, interesanta filma, jauna filma, laba filma, melnbaltā filma, mēmā filma, veca filma

 

cildināt filmu, kritizēt filmu, rādīt filmu, skatīties filmu, slavēt filmu, tulkot filmu, uzņemt filmu, vērtēt filmu


filma

1. Plāna, caurspīdīga materiāla lente ar gaismjutīgu virskārtu.

Ielikt fotoaparātā jaunu filmu. 

2. Kinomākslas darbs; kinofilma.

Mākslas, dokumentālā filma. Filmas kadrs. Skatīties filmu.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/mlvv/]

filma

1. Plāna, no caurspīdīga materiāla izgatavota lente ar gaismjutīgu emulsiju (fotografēšanai).

Fotofilma. Negatīvā filma. Pozitīvā filma. Apgriežamā filma.

„Kur varētu attīstīt filmu?” milicis jautā Andrim. „Skolā. Mums ir fotopulciņš.” Dripe 1, 93.

2. Kinomākslas darbs.

Mākslas filma. Aktieru filma. Dokumentāla filma. Populārzinātniska filma. Mācību filma. Multiplikācijas filma. Mēmā filma. Skaņu filma. Platekrāna filma. Platformāta filma. Stereoskopiska filma. Televīzijas filma. Pilnmetrāžas filma. Īsmetrāžas filma. Uzņemt filmu. Rādīt jaunu filmu. Skatīties filmu. Filmas sižets. Filmas kadrs. Filmas inscenētājs. Filmas režisors.

.. filmas saturu nosaka scenārijs, bet īpatnējā mākslas formā – filmā – to iedzīvina režija. Māksla 59, 4, 32.

„Bet uz kino gan aiziesim šovakar, Andrej. Jauka filma,” pie vakariņu galda ierunājās sieva. Lubējs 1, 60.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


filma – kina; filma

[Sagatavots pēc: http://www.vuordineica.lv/]


Kinozinātnēaktieru filma, animācijas filma, leļļu filma, mākslas filma, dokumentālā filma, melnbaltā filma, mēmā filma.

 

Poligrāfijāfilma.


ErgonīmiFilma, sabiedrības ar ierobežotu atbildību filiāle Rīgā; Filma Stars, sabiedrība ar ierobežotu atbildību; Dzintarkrasta  filma, fonds Rīgā; Eho Filma, sabiedrība ar ierobežotu atbildību Rīgā; Nida Filma, sabiedrība ar ierobežotu atbildību Rīgā; Zupas Filma, sabiedrība ar ierobežotu atbildību Rīgā.


filmavārds aizgūts no angļu valodas – film ‘plēve, plāna kārtiņa’.

[Sagatavots pēc: Svešvārdu vārdnīca 1999 : 223]


angļu – movie

baltkrievu – фільм

ivritā – סרט

franču – film

igauņu – filmi

krievu – фильм

latīņu – elit

lietuviešu – filmas

poļu – film

somu – elokuva

spāņu – película

vācu – der Film

zviedru – film




Dzīvības dzēriens

 

Kad sakaunos no sliktām dzejām,

man mīļāks dzīves plūdums tiek

ar straumēs atmirdzošām sejām,

kas garlaicībā nesaplok.

 

Tad ielas atstāju, kur logos

ņirdz zīds un skrandains ubags līkst

pie rozēm apauguša žoga,

kur sāpes prieku samīt drīkst.

 

Un sveicu nomales kā ķiršu zaru,

kas pāri galvai līkst kā prieka šalts.

Man pretī izskrien skaļi bērnu bari,

un galvās viņiem saules vaiņags balts.

 

Bet mazā kino bieži pārtrūkst filma,

kaut zāle nemierā un kājām sit,

jo te ar padevību vienīgi tie slimo,

kam mūža saules riets būs klāt jau rīt.

 

Kauc skaļrunis, un dziesma ausīs griežas,

pār ekrānu kad mīlas drāma slīd,

bet siržu debess brīnums te daudz tiešāks

kā bulvāros, kur spuldzes lēni vīst.

 

Tak labāk patīk mums, kad zirgā straujā

pār kalnu aizām joņo kovbojs drošs,

un, ēdot saulenes pēc uzvarētās kaujas,

mēs atzīstam: Jā, – čalīt, tas bij foršs! –

 

Kad mani skumju dara dzeja,

es dzīvē iekļaujos. Tās straume nesaplok,

un acīm glāstu svešas, mīļas sejas,

kā zemes brīnumu, ko zilgmēs nesastop. [Skujiņa 1960 : 68–69]


Un vairāk uz kino viņu neveda. Ja gadījās lieki santīmi, vajadzēja iet pašai. Ar kādu no sētas bērniem vai vienai. Tepat uz „Apollo” Marijas ielā.

„Apollo” nebija diez ko labāks par veļas mazgātājas Švipstes būcenīti viņu sētā, tikai bez logiem. Ekrāns bija drusku krunkains, un, kad pa ielu brauca garām kāda smagā mašīna, sienas drebēja. Toties filmas tur rādīja lielākoties tādas, ka visu varēja saprast, un, ja kovboji vai musketieri, kas auļoja pa prērijām un mežiem, kādu nošāva, tad tas bija slikts cilvēks un tā viņam vajadzēja. Ja mira labs cilvēks, tad kā varonis. Tā mirt arī Bille gribētu. Lai visi saprot, ko zaudējuši, un visiem žēl.

Tomēr labākās bija filmas, kur neviens nemira. Piemēram, par Mikipelīti, kas atpogāja sardelēm ādu kā bikšeles un nopēra viņas par palaidnībām. Nenosmieties!

Par Čapliņu arī varēja smieties, viņš taisīja jokus uz jokiem, bet reizēm viņam bija tik bēdīgas acis, ka gandrīz jāraud, un, kad viņš filmas beigās gāja tālu projām – arvien mazāks un mazāks, tad nelīdzēja lielās kurpes un    ērmotā cepure – viņš bija tik viens un nelaimīgs, ka smiekli nenāca.

Šerlijas Templas filmas bija visjaukākās – ja tur kāds bija nelaimīgs, tad tikai īsu brītiņu pirms lielās laimes, un cilvēki nekad nemira nost. [Belševica 1995 : 114]

 

Ellīgi paveicies tik nejaušā kārtā nonākt kinematogrāfa grupā, Tušs kārtējo reizi nodomāja, iesūkdams šampanieti, re, tagad nobildēja, bet rīt varbūt arī viņu uzņems kādā filmā. Un kāpēc gan ne? Kā tur knariņš teica? Tušam esot tādi raksturīgi sejas vaibsti? Ar ko viņš sliktāks par diegabiksi Barbānu vai mūždien gauso Corbiķi? Protams, dakteri vai studentu Tušs nemācētu notēlot, bet, ja filmā savajadzēsies sētnieku, koku brāķeri vai, vēl labāk, riktīgu malkas zāģeri? Smiekli nāk, iedomājoties, kā Barbāns ar Corbiķi stīvē katrs uz savu pusi divroku zāģi. Kinematogrāfs – tā varena būšana, tik patīkami, ka aktieris var iztikt bez vārdiem. Īstenībā visi aktieri varētu būt mēmi, jo kinematogrāfa skatītājs gan redz, kā viņi plāta mutes, bet nedzird ne vārda, ja nu vienīgi kāds uzraksts nozibinās uz ekrāna, lai bilde paliek saprotamāka. Vai pasaulē kas mainītos, ja Fāleres jaunkundze vai tas pats Barbāns klusētu ne tikai kameras priekšā, bet arī ikdienā? Nekas nemainītos, domāja Tušs, pasaulē būtu mazāk trokšņa. Katru dienu viņi un vēl knariņš atnāk uz filmu būdu, pagrozās, pabolās un tad tik staigā, rokās saķērušies, pa pļaviņu. Un runā, runā, runā. Varbūt kinematogrāfs iemācīs cilvēkus klusēt? Visi tik skatīsies filmas un neteiks ne vārda? Vismaz tukši nerunās. [Berelis 2015 : 51]



„Grāmata bija daudz labāka”, „nevajag, nevajag ļaut grāmatas sabojāt ar filmām” un līdzīgas replikas ir uzticīgas romānu ekranizāciju pavadones. Šķiet, vienmēr kāds vēl turpat kinoteātra zālē izteiks neizvērstu grāmatas un filmas sižetu salīdzinājumā balstītu kritiku. Tā ir ļoti izplatīta komunikācijas forma – nevis vienkārši pateikt: „Es noskatījos jauno „Poteru” vai „Annu Kareņinu””, bet noteikti arī pateikt, ka esi lasījis grāmatu un tev ir iebildumi, jo filmā netika atainoti visi notikumi vai arī tavs piedzīvojums kā lasītājam bijis daudz krāšņāks un dziļāks. [..] Pret literāro avotu, kas ir filmas pamatā, – it īpaši, ja tā ir klasika vai bestsellers, – neapšaubāmi ir jāizturas saudzīgi. Ekranizācijas atbilstība oriģinālajam tekstam un grāmatas noskaņai ir visvienkāršākais veids, pēc kā vērtēt tās kvalitāti, taču adaptācija (kino, teātrī vai operā) nenozīmē skrupulozu sekošanu pirmavota sižetam un detaļām.

[..] Tikai iegūstot neatkarību no burtiskas sekošanas tekstam, režisors var radīt oriģinālam līdzvērtīgu (bet ne noteikti līdzīgu) mākslas darbu. Iznāk, ka filma būtu vērtējama tieši no pretējās pozīcijas – cik tālu tā ir spējusi attālināties no oriģināla, saglabājot tā būtību.

Adaptācija ļauj ne tikai iepazīties ar nelasītu literatūru vai diskutēt par pašu filmu, bet oriģināldarbu lasījušo skatītāju gadījumā – iedziļināties tajā, kā tu pats esi lasījis un sapratis tekstu. Tas ir kā pārrunāt šo darbu ar kinematogrāfistu – uzzināt, kā viņš un kā vispār citi redz to pašu pasauli. Reizēm tas ļauj definēt nosēdušās atziņas, saskatīt nepamanītus zemtekstus. [..] No vienas puses, skatoties filmu, pazūd personīgā saskare, kas lasītājam veidojas ar tekstu, bet, no otras puses, tā vietā stājas ar filmas veidotājiem un citiem skatītājiem kopīgs pārdzīvojums un darbā ietverto kodu šifrēšana. Viens no būtiskiem aspektiem, kas atšķir filmu no grāmatas, ir tas, ka filma iedod mums stāstītāju. Kad klusu lasām tekstu pie sevis, mēs tik un tā to dzirdam kāda stāstītāja balsī, kas varbūt ir katra paša vai tuva cilvēka, vai TV diktora balss, kā arī dažādās dialogu balsis var skanēt pazīstamās intonācijās. Filma atšķirībā no grāmatas mums iedod konkrētus stāstītājus un runātājus – sniedz viņu tuvumu, kas arī izskaidro to, ka skatītāji mēdz tik ļoti pieķerties lomu atveidotājiem. [Remere 2013 : http://www.satori.lv/]


Pasaules kino rieksta čaumalā

Neilgu laiku pēc Latvijas valsts dibināšanas 1918. gada 18. novembrī neliela entuziastu grupiņa Rīgā uzņēma filmu „Es karā aiziedams” (1920). Kaut arī ne filmas režisoram Vilim Segliņam, ne filmas tēlotājiem – pazīstamiem latviešu teātra aktieriem – nebija nopietnas kinopieredzes, viņu ambīcijas bijušas lielas. Filma pieteica dramatisku cilvēku likteņstāstu uz neseno vēsturisko notikumu fona – Pirmais pasaules karš, brīvības cīņas, Latvijas valsts tapšana. Faktiski „Es karā aiziedams” kļuva par aktierfilmu modeli divdesmit neatkarības gadiem – vairums no perioda filmām bija vēsturiskas melodrāmas ar spilgti izteiktiem nacionāliem motīviem, etnogrāfiskajā kultūrā sakņotu vidi un raksturiem.

Līdz mūsdienām gandrīz pilnībā saglabājusies perioda kulminācijas filma „Lāčplēsis” (Aleksandrs Rusteiķis, 1930). „Lāčplēsis” ir episks vēstījums par latvju tautas ceļu uz savu valsti, sākot no teiksmainas senatnes, kurā darbojas mītiski tēli – tautas varonis Lāčplēsis, valsts un brīvības simbols Laimdota, svešzemju iebrucējs Melnais bruņinieks, nodevējs Kangars. Valsts tapšanai izšķirošajos 20. gadsimta notikumos konkrētā vēsturiskā vidē mīta varoņi iegūst cilvēciskas modifikācijas. Filmas stilu noteica reālisma un simbolisma savijums, vizuālā estētika lielā mērā iespaidojusies no vācu ekspresionisma. [..]

Latvijas autoritārisma periodā (1934–1940) par Sabiedrisko lietu ministrijas visveiksmīgāko darbu – arī vienu no visu laiku populārākajām latviešu filmām – kļuva „Zvejnieka dēls” (1940). Režisors Vilis Lapenieks filmā panāca ideālu proporciju starp klasisku, mērķtiecīgu varoni un pazīstamas, latviskas vides tēlojumu. Pēc režisora ieceres zvejnieka dēls Oskars bija varoņa Lāčplēša versija 30. gadu Latvijā. Filmas popularitāti lielā mērā noteica tas, ka patētika un sentiments tika līdzsvaroti ar komiskiem elementiem, un galvenajiem varoņiem tika veidots fona  personāžs – interesantu, savdabīgu raksturu plejāde, filmā arī meistarīgi tika izmantotas dziesmas.

Pēc PSRS veiktās Latvijas okupācijas 1940. gada jūnijā kino ražošana tika pakļauta centralizētai Maskavas uzraudzībai. Tika nodibināta Rīgas Mākslas filmu studija, kā arī Hronikāli dokumentālo filmu studija (1948. gadā abas studijas tika apvienotas, bet 1958. gadā apvienotais uzņēmums ieguva nosaukumu Rīgas kinostudija – tā bija galvenā filmu ražošanas bāze padomju Latvijā). Tomēr pirmajā okupācijas gadā tika pabeigta tikai viena pilnmetrāžas aktierfilma, kas sākta vēl neatkarīgajā Latvijā – režisora Voldemāra Pūces vēsturiskais darbs „Kaugurieši”.

Nacistu okupācijas laikā aktierfilmas netika uzņemtas. [..]

No 1945. gada līdz 1953. gadam bija t. s. mazfilmu periods, kad PSRS tika uzņemti tikai pāris desmiti filmu. Šai laikā Rīgas kinostudija nodarbojās galvenokārt ar padomju filmu dublāžām latviešu valodā. 1949. gadā tapa filma „Rainis” (režisors Jūlijs Raizmans), kas saņēma Staļina prēmiju – latviešu dzejnieka biogrāfija un daiļrade tika pakļauta padomju ideoloģijas prasībām un atklāta ar PSRS vienīgo pareizo – sociālistiskā reālisma – metodi.

Ar 1955. gadu sākas Latvijas kino atjaunotnes posms, kas raksturīgs gan ar profesionāli izglītotu vietējo jauniešu ienākšanu kinomākslā, gan arī ar nacionālajā kultūrā vairāk sakņotām filmām. Apliecinājums mākslinieciskam briedumam bija filma „Salna pavasarī” (1955, Leonīds Leimanis, Pāvels Armands) – vizuāli izteiksmīgs un emocionāli satricinošs stāsts par sievietes likteni. Zemnieku meitene Madara nodrošinātas dzīves dēļ atsakās no mīlestības, bet vēlāk, cerot mīlestību atgūt, atsakās no bērna. Filmas labākajās epizodēs izdevies no arhetipiskiem latviskās kultūras tēliem izaudzēt universālu simbolu piesātinātu traģēdiju.[..]

Kopš 60. gadu beigām var runāt par vārda pilnā nozīmē industriālu posmu Latvijas kinomākslā, kad katru gadu tika uzņemtas 7–10 pilnmetrāžas aktierfilmas, un Rīgas kinostudija kļūst par vienu no labāk organizētajām filmu ražošanas bāzēm visā PSRS. 70. gados padomju kino arvien vairāk virzījās pretī peļņu nesošiem izklaides žanriem. Par Rīgas specialitāti kļuva kriminālfilmas, kuras īpaši meistarīgi veidoja Aloizs Brenčs. Detektīvi, dažkārt arī melodrāmas, bija žanri, kur intelektuāli aizraujošu un emocionāli iesaistošu naratīvu aizsegā varēja runāt par padomju sistēmas ekonomiskajām un sociālajām problēmām.

Stagnācijas gados būtiska nozīme tautas etniskās pašapziņas uzturēšanā bija folklorai – tā izpaudās ne tikai zinātniskā interesē, bet arī praksē – folkloras kopu veidošanā, tautisku elementu izmantošanā no arhitektūras līdz apģērbam u. tml. Par savdabīgu mēģinājumu caur etnogrāfiju piekļūt tautas dvēselei kļuva filma „Pūt, vējiņi!” (1973, Gunārs Piesis), kuras daļēji reālistiskās, daļēji simboliskās norises tika izspēlētas Latvijai tipiskā lauku viensētā.

70. gados savdabīgu režijas rokrakstu attīstīja režisors Jānis Streičs, iespējams, kļūstot par nozīmīgāko figūru Latvijas kinomākslā 20. gadsimta nogalē. Vairums režisora filmu ir šķietami vienkārši un asprātīgi, tāpēc visplašākās auditorijas ļoti mīlēti stāsti, aiz kuriem tomēr saskatāmi sistemātiski tautas likteņa pētījumi. Par īstu tautas filmu, vasaras saulgriežu rituāla daļu, kuras teksti jau folklorizējušies, kļuvusi Jāņa Streiča komēdija „Limuzīns Jāņu nakts krāsā” (1981). Filma fiksē nācijas mentālo situāciju brīdī, kad padomju sistēma ir nostabilizējusies, pieņēmusi samērā maigas izpausmes saskarsmē ar indivīdu, tādējādi nemanāmi mainot viņa dvēseles fundamentu.

Filma „Dzīvīte” (1989, Aivars Freimanis) – stāsts par latviešu tautasdziesmu vācēju Krišjāni Baronu – iezīmē pagrieziena punktu Latvijas kinoestētikā. Līdz 80. gadu otrajai pusei visi mēģinājumi atteikties no reālistiska, cēloņu un seku ķēdē sakārtota stāstījuma Rīgas kinostudijā tika apkaroti kā neatbilstoši sociālistiskajam reālismam. Pārbūves periodā Aivaram Freimanim izdevās veidot „Dzīvīti” kā brīvi plūstošu eseju, kurā laiks vairs nav hronoloģisks un telpa – determinēta, bet idejas atklāsmei izmantoti visdažādākie mākslinieciskie paņēmieni: inscenējums mijas ar dokumentiem, animāciju, visu papildina aizkadra komentārs.

Jāņa Streiča „Cilvēka bērns” (1991) kļuva par savdabīgu punktu klasiskā kino laikam – filma tika sākta, vēl eksistējot padomju varai, pabeigta neatkarīgajā Latvijā. Stāsts par lauku puiku Boņuku 20. gadsimta 30. gados, tāpat kā visas režisora filmas, ir ārēji ļoti vienkāršs, taču tā struktūra patiesībā ir sarežģīta un subjektīva – lielākoties visas norises mēs redzam galvenā varoņa acīm, viņa interpretācijā. Filmas centrā ir mājas – ideālā vieta, kurā cilvēks var atgriezties un atpūsties pēc vistālākā ceļa, tipisks latviešu kultūras arhetips.

Sairstot centralizētajai padomju kinosistēmai, Latvijas filmu veidotāji nonāk līdzīgā situācijā kā viņu kolēģi Latvijas Republikas pirmajā desmitgadē – kino atkal kļūst par entuziasmā balstītu nodarbošanos, kuras finansēšanai valstij nav līdzekļu un nav arī īstas intereses. Patriotiskas filmas gan ir retums, pie pozitīva nācijas mīta veidošanas faktiski strādā tikai viens režisors – Aigars Grauba. Viņa darbi, īpaši filma „Rīgas sargi” (2007) – stāsts par brīvības cīņām 1919. gada novembrī –, sasaucas ar 20. gadu darbiem, jo ir veidota kā vēsturiska melodrāma ar spēcīgu vīriešu kārtas varoni centrā.

Par postpadomju laika mākslinieciski spilgtāko, arī pasaulē pamanītāko mūsdienu Latvijas filmu režisori kļuvusi Laila Pakalniņa. Viņas no filmas filmā attīstītais un tomēr pamatvērtībās nemainīgais režisores rokraksts ļauj runāt par Pakalniņas paradigmu latviešu kino – izteikti individuālu konceptuālu sistēmu. Pakalniņas filmās nav klasiski organizētu stāstu, tās drīzāk ir inscenētu vai reālu situāciju vērojumi, kur galvenais ir attēla kompozīcija, asprātīgas vizuālas un skaniskas detaļas, mikrodramaturģija. Šķiet, Lailas Pakalniņas izcilākais meistardarbs ir Latvijas/Vācijas kopražojuma filma „Kurpe” (1998) – eleganta melnbalta 1950. gadu nogales padomju dzīves stilizācija. [..] [Pērkone 2012 : https://www.goethe.de]

 

Latviešu animācija stāsta pasakas un smejas

[..] Datubāzēs un filmu aprakstos animāciju reizēm kļūdaini sauc par kino žanru. Atkarībā no skatu punkta korektāk to būtu dēvēt par kino veidu vai atsevišķu mākslas veidu (saistība ar kino ir vairāk vēsturiska un institucionāla, bet astotās mākslas teorija balstīta uz uzņemšanas un montāžas principiem). Katrā ziņā – animācija ir audiovizuālas izteiksmes veids, kuram var izdalīt gan dažādus uzņemšanas tipus un tehnikas (no tiešās jeb uz lentes skrāpētās līdz leļļu vai objektu animācijai), gan atšķirīgas stāstveides un stilistikas iezīmes. [..]

Pirmā labi zināmā latviešu animācijas filma ir tautas pasakas ekranizācija – Arnolda Burova „Kikerigū!” (1965). Tomēr visizteiktākā tuvība ar pasakām saskatāma Rozes Stiebras animācijas filmās. Daļa no tām arī veidotas pēc tautas vai literārajām pasakām (starp citu, režisore veidojusi dažādu tautu folkloras ekranizāciju sēriju „Pasaciņas”), taču arī lielākā daļa pārējo filmu saglabā pasakai raksturīgo uzbūvi. Lai panāktu pasakas formu, oriģinālliteratūras teksti tiek mainīti, atsevišķi darbi sapludināti vienotā stāstā (scenārija autore visbiežāk ir pati režisore vai Ansis Bērziņš).

R. Stiebras spēja izveidot iedarbīgu pasaku bez didaktikas spilgti atklājas pirmajā zīmētajā režisores filmā „Kabata” (1984). Vairāki Ojāra Vācieša dzejoļi saplūst vienotā stāstā, turklāt zīmētā pasaka pārsniedz (ar rotaļīgu kūleni pārlec) literārā teksta ilustrāciju (dzejoļus izdzied Rīgas Doma kora skolas zēnu koris Imanta Kalniņa mūzikas pavadījumā). Ar neparasto un iztēles pilno „reiz bija, reiz bija” tiek pieteikta pasaule, kuras savdabību apdzied zēnu balsis un ilustrē Laimas Eglītes rūpīgi veidotie tēli. Filmā centrālais stāsts vēsta par pasaulē negaidīti iemestu sivēnmeiteni, kura sev tikpat negaidīti izperē astoņus sivēnkustoņus. Kļūdīties un atgriezties sākumposmā, no mazām oliņām atjaunot kādreizējo dzīvību, sagatavojot tai drošus un miera pilnus apstākļus, – šis pasakas vēstījums ir būtisks jebkuram, kurš kādreiz savas tuvās idejas un smalkās ieceres iemainījis pret viltus naudu. Stāsta pasniegšana atklāj mutvārdu tradīcijai raksturīgu domas rotaļību – sapulcinājis filmas tēlus kabatā, stāstnieks (Ojārs Vācietis filmas sākumā un beigās) tos nākamreiz var palaist pasaulē citā kombinācijā. Līdzīgā veidā filmā „Sēd uz sliekšņa pasaciņa” (1987) izkārtoti Aspazijas dzejoļi. [..]

Rozes Stiebras pilnmetrāžas filma „Kaķīša dzirnavas”(1993) atšķirībā no īsākajiem darbiem izmanto stāstītāja tekstu. Kārļa Skalbes oriģinālās pasakas teksts papildināts ar tēliem no citām pasakām, izmantots vizuālo līdzekļu simboliskais potenciāls, piemēram, trīskrāsainās kaķīša meitas: sarkanā neuzklausa tēva bēdas savu kaislību dēļ; baltā slīgst pašpietiekamībā; bet melnā nemaz neatpazīst. Krāsu simbolika atklājas dažādos abstraktos iestarpinājumos, plūstošos tēlos.

Pasakas motīvi nav sveši arī latviešu ņujorkietei Signei Baumanei, kas darbību animācijā sāka pie Rozes Stiebras un Anša Bērziņa studijā „Dauka”. Tur tapa viņas pirmā garākā filma „Kurpītes” (1993), kurā pasaku tēli – bārene, princis, kurpītes un pūķis – tiek variēti personiskās pārdomās par pasaku mācībām. Princis Pelnrušķītē atpazinis iemīļoto tikai pēc tam, kad visām piemērījis pazaudēto kurpīti; Signes Baumanes varone jau iepriekš zina, ka ir tādas kurpītes, kas liek princim iemīlēt vienkāršas meitenes.

Kopumā pasaku filmas veido ļoti lielu daļu latviešu animācijas – ir gan radīšanas pasakas (Rozes Stiebras „Zelta sietiņš”, Signes Baumanes „Sieviete”, Māras Liniņas „Reiz Dievs” u. c.), gan pasakas par zvēriem (Dace Rīdūze, Nils Skapāns un citi autori), brīnumpasakas (Māris Brinkmanis „Ledus pavēlnieks”, Nils Skapāns „Burvīga diena”), mūsdienīgas vai neparastas pasakas (Inga Prauliņa „Pasaka par pili”, Aija Bley „Doktora D sala”). Arnolda Burova pasakas bieži pārsniedz to slieksni, kur sāk dominēt destruktīvie spēki, un pasaka tuvinās šausmu stāstam („Papiņš”, „Laimes meklētājs”, „Kāpēc pelītei nenāca miegs”).

Pasakām tuvi un brīžiem grūti nošķirami ir piedzīvojumu stāsti. [..]

Līdzīga veida stāsti ir Rūtas Mežavilkas „Vai Rīga jau gatava” (2001), ko autore dēvē par road movie caur latviešu vēsturi, folkloru un mitoloģiju. Jānis Cimmermanis veidojis gan vēsturiski komisko ceļojumu laikā „Latvietis”, gan klasisko piedzīvojumu stāstu „Trīs musketieri”. Piedzīvojumu stāsti ir studijas „Rija” līdzproducētās filmas par Loti no Izgudrotāju ciema.

No vienas puses, jautājums par reālisma un realitātes attiecībām ir problemātisks jebkurā mākslā un animācijā – jo īpaši mulsinošs. No otras puses, tieši animācijā paņēmieni, kas sniedz vērojuma, dzīves plūduma iespaidu ir skaidri saredzami un izdalāmi kā mākslinieciskas izteiksmes līdzekļi.

Pateicoties Ansim Bērziņam, jau kopš 70. gadiem animācijā ir klātesoša saspēle ar dokumentālo kino. Vairāku dokumentālu un muzikālu filmu režisors arī savās animācijas filmās ienes dokumentālo filmu poētiskās kvalitātes. Saistība ar tā laika dokumentālā kino meklējumiem iezīmējas veidā, kā Anša Bērziņa filmās atklājas laiks, tiek veidota fabula, izmantota attēla valoda un psiholoģiskais skatupunkts. Tādas filmas kā „Abi gali balti, viducis zaļš” (1977) ir vērojoši darbi, kur stāsta ritējumu nosaka pārmaiņas dabā. [..]

Filmā „Bruņurupuči” gaismas maiņas ir veids, kā atklājas subjektīvais laiks: filmas ritms atspoguļo lēnīgo bruņurupuča redzējumu – dienas nāk un iet, mašīnas plūst, ātrie cilvēki ielaužas grūti nosargājamajā pasaulē. Samierināt bruņurupučus un trauksmaino vidi spēj tikai neliels sapratnes mirklis – no mašīnas, kas apstājusies uz naksnīgās šosejas, izkāpj ģimene ar bērnu. Viņi uzlūko bruņurupučus un izprot pacietīgo un mērķtiecīgo cīņu ar apstākļiem, ko diktē vēlme atrast mazās, ģimeniskās sabiedrības mieru. Viņi palīdz dzīvniekiem nokļūt vēlamajā vidē otrpus šosejas, kur dabas mierīgo ritējumu vēl nepārtrauc mehanizētā pasaule.

Edmunds Jansons veidojis pirmo latviešu dokumentālo animācijas filmu „Čiža acīm” (2007). Tajā izmantots rīdzinieces Irīnas Piļķes atmiņu stāstījums un iekustināti pēc viņas zīmējumiem veidotie tēli.

Par spēcīgāko maģiskā reālisma pārstāvi tomēr būtu jāsauc Vladimirs Ļeščovs. Režisora pieredzes fons nav saistīts ar tieši nodotu latviešu animācijas tradīciju (kā māksliniekiem, kas darbu sāka Burova un Stiebras–Bērziņa studijās), bet ar izglītību Mākslas akadēmijā un Eksjo Animācijas skolā un filmu skatīšanās pieredzi. Filmā „Vectēva medus” Ļeščovs rāda vecā vīra rimtās dzīves gaitas vērojumu. Vectēva realitātē atmiņas un fantāzijas piepilda kluso ikdienu, gadalaiki mainās, lēnīgajā ritējumā sapņi sāk vīt savu pasauli. Vectēvs dodas dejā ar biti, un saldais medus vilinājums lēnām kļūst par aicinājumu mūžībā.

Latviešu animācijā būtu grūti runāt par komēdiju kā vienotu žanru ar līdzīgām naratīvām struktūrām, taču iespējams aplūkot dažāda veida komismā balstītus stāstus. Agrākās šobrīd zināmās animācijas filmas, kas tikušas uzņemtas (un pabeigtas) Latvijas teritorijā, ir Ģildes kinoamatieru grupas darbi. Tām raksturīgs ironisks skatījums uz dažādām padomju cilvēka ikdienas ķibelēm – kaitinošas sadzīves nianses tiek sakāpinātas līdz absurdam (garlaikotas bankas darbinieces noved līdz ārprātam zagli, piedzēries mednieks meklē lāci vilciena tunelī, atriebīgas ģimenes dāvina mūzikas instrumentus otras atvasēm).

Unikāls darbs ar sociālkritisko skarbumu ir Rasas Strautmanes „Dinozauru kalns” (1967). Šo filmu latviešu režisore uzņēma Maskavā studijā „Sovjuzmultfilm” un tās dēļ izpelnījās disidentes slavu un ierobežojumus turpmāko darbu veidošanā – viņai nācās pārorientēties uz bērniem paredzētām filmām un pāriet uz studiju „Multtelefilm”.

Latvijas teritorijā Arnolds Burovs veidoja tādus satīriskus darbus kā didaktisko „Si-si-dra” ar Gunāra Bērziņa karikatūriskajiem tēliem, bet Roze Stiebra – ironiskās „Dillī dallī” sērijas (māksliniece Daina Lapiņa). Tomēr visspilgtākais animācijas filmu komisms sākās ar Jāņa Cimmermaņa „Avārijas brigādes” sērijām. Pirmā filma „Piemineklis” (1991) bija asprātīgs vēstījums par mēģinājumiem saturēt kopā brūkošu pieminekli. [..] [Viese-Vigula 2013 : http://www.satori.lv/article/latviesu-animacija-stasta-pasakas-un-smejas]



Vides objekts „Arsenāla tunelis” [ir kā piemiņas zīme  brāļu Limjēru filmai „Vilciena pienākšana Lasiotas stacijā” (L’arrivée d’un train à La Ciotat, 1896) un  kinofestivālam „Arsenāls”]  Ķeipenē.  Autors Andis Sīlis  (2015).

Tunelis simboliski attēlo laika plūduma fiksējumu 24 filmas kadros sekundē un ir metafora paralēlās realitātes savienojošam tunelim.

Foto: Kristaps Kalns.

[http://www.latvijascentrs.lv/lv/100/3510]



Spēlfilma Filma (2012). Režisori I. Briedis, M. Ķimele, studija „Mistrus Media”.

Dokumentālā filma Filma par filmām (2003). Režisors J. Vingris, studija „F.O.R.M.A”.

Dokumentālā filma Fedja (2012). Režisore K. Želve, studija „Anša Epnera studija „Ave””, „Kinoproduction Only”.

Dokumentālā filma Escaping Riga („Aizbēgt no Rīgas”) (2014). Režisors D. Sīmanis, studija „Mistrus Media”.

Dokumentālā filma Sergejs Eizenšteins. Priekšvārds (1978). Režisors A. Epners, studija „Rīgas kinostudija”.

Animācijas filma Bukurags [Friča Bārdas dzejolis] (1995). Režisore R. Stiebra, kinostudija „Dauka”.


Dziesma Filma beigusies. A. Virgas mūzika, G. Rača vārdi.

Dziesma filmā melnbaltā. J. Veremeja mūzika, H. Zariņa vārdi.

Dziesma Es zinu, kā būs. G. Kalniņa mūzika, G. Rača vārdi.

Dziesma Ko tu vēl domā. Grupas „Prāta vētra” mūzika un vārdi.

Dziesma Peldētājs. A. Krēslas mūzika, R. Dižkača vārdi.

Dziesma Pērles. Ivo Fomina mūzika, G. Rača vārdi.

Latvijas Radio Klasika (LR3) ieraksts: Imanta Kalniņa mūzika filmām Pūt, vējiņi”, „Ezera sonāte”, „Akmeņainais ceļš” un citām.

[http://klasika.lsm.lv/lv/raksts/neakademiski/imanta-kalnina-muzika-filmam-put-vejini-ezera-sonate-akmenainais.a66232/]


Rīgas dokumentālā skola

Daudzviet pasaulē kinozinātnieki un teorētiķi, analizējot dokumentālā kino attīstību, lieto apzīmējumu Rīgas dokumentālā skola. Šādi tiek dēvēts kinomākslas virziens, kas sācies Rīgas kinostudijā 20. gs. 50.–60. gadu mijā ar vienas paaudzes jauno, profesionālu izglītību ieguvušo scenāristu, režisoru un operatoru filmām, kas krasi atšķīrās no ierastā informatīvi propagandiskā dokumentālā kino. Tas balstījās uz zināšanām par žanra attīstības virsotnēm kinovēsturē un tam periodam raksturīgajām laikmetīgajām attīstības tendencēm.

Pirmās dokumentālās filmas, kas iezīmē jaunā virziena sākumu, ir „Baltie zvaniņi” (režisors Ivars Kraulītis, operators Uldis Brauns, scenārists Hercs Franks, 1961), „Mana Rīga” (režisors Aloizs Brenčs, scenārists Viktors Lorencs, 1960), triloģija „Sākums”, „Celtne”, „Strādnieks” (režisors un operators Uldis Brauns, scenārists Armīns Lejiņš, 1961).

Nedaudz vēlāk šiem pirmajiem Rīgas dokumentālā kino skolas aizsācējiem pievienojās žurnālists un režisors Aivars Freimanis un operators Ivars Seleckis. Viņu agrīnā filma „Krasts” iezīmē U. Brauna vispārinošai un vērienīgai pasaules uztverei atšķirīgu domāšanu – uzmanību pret sadzīves detaļām, spēju saskatīt poēziju it kā vienkāršās sadzīves norisēs. A. Freimaņa un I. Selecka pilnmetrāžas filma „Gada reportāža” (1965) kļuva par nozīmīgu notikumu Latvijas kultūras dzīvē, izpelnījās valstisku atzinību un kļuva par pirmo lielformāta dokumentālo kino darbu, kas nostiprināja žanra pozīcijas.

Portāla delfi.lv lekciju ciklā „Vaidelote” ir dokumentālo filmu režisores Laimas Žurginas lekcija „Rīgas dokumentālā kino skola”. [Žurgina : http://www.delfi.lv/news/vaidelote/lekcija-8/rigas-dokumentala-kino-skola.d?id=49368975]

 

Kinomuzejs sadarbībā ar kinovēstures speciālistiem Agri Redoviču un Kristīni Matīsu ir izveidojis Rīgas    kinotaku karti. Tā sniedz iespēju doties ceļojumā pa Rīgu kā pa kinopilsētu un izsekot aptuveni 40 filmām, kas tapušas gan padomju laikā, gan mūsdienās. Karte atrodama Kinomuzeja tīmekļvietnē.

Maršruts „Jūgendstils”, piemēram, kinovietu apskati piedāvā sākt ar Andrejsalu, pēc tam doties uz Strēlnieku un Dzirnavu ielu, kur filmētas epizodes ASV televīzijas filmai „Irēnas bērni”, kas vēsta par vācu okupēto Varšavu Otrā pasaules kara laikā. Maršrutā iekļauta arī kādreizējā restorāna „Tallina” ēka, kur satikās filmas „Kad lietus un vēji sitas logā” varoņi, lai apspriestu pretošanās kustības iespējas Latvijā. Bet burvīgā jūdendstila pērle – Alberta iela – redzama populārajā filmā „Pie bagātās kundzes”, jo tā ir vieta, kur Emma Kārkls un Oļģerts Kurmis iznēsā izmazgāto veļu bagātniekiem. Filma „Pie bagātās kundzes” iekļauta arī maršrutā „Vecrīga”, jo Mazajā Pils ielā filmēta vēlēšanu plakātu izlīmēšana, bet Doma laukumā – Zigrīdas Stungures atveidotās Kalnkājas kundzes avīžu kiosks.

Maršruts „Vecrīga” apliecina, ka Rīgas vecpilsēta ar savu šarmu kinoļaudīm bijusi pievilcīga vienmēr – visvecākā šobrīd kinokartē iekļautā filma ir 1949. gadā uzņemtā filma „Rainis”, kur redzams Doma laukums, kurā strādnieki sagaida Raini no Krievijas trimdas, bet mūsdienās, piemēram, Vācijas filma „Debesu zilgme”, kuras epizodes filmētas Pils laukumā un Jēkaba ielā. [Sagatavots pēc: Kušķe 2014 : http://www.lsm.lv/]

 

Ogres novada Ķeipenē atrodas Kino stacija. Bijušajā stacijas ēkā iekārtotajā Kino stacijā ir Sergeja Eizenšteina komunikāciju centrs, kurā ir pasaulē vienīgā ekspozīcija, kas veltīta slavenajam kinorežisoram. Tās pagalmā plīvo Latvijas un Spānijas karogs, kas uzvilkts par godu leģendārajam spāņu režisoram Luisam Bunjuelam, un uz soliņa var pagaidīt kāda brīnuma notikšanu. 2000. gadā tika uzbūvēta sauszemes bāka ar aeronavigācijas uguni un 66 pastkastītēm pasaules kino celmlaužiem. Arhitekts Visvaldis Sarma Ķeipenē ir radījis milzu galdu ar diviem krēsliem, kur kino dižgariem – Hercam Frankam, Jurim Podniekam un citiem – piesēst, bet apmeklētājiem justies kā filmu režisoram vai operatoram: vērot Ķeipenes panorāmu no augšas. 2015. gadā arhitekta Anda Sīļa vadībā tika izveidots vides objekts „Tunelis Arsenālam”, bet 2017. gadā realizēts  projekts – pazemē izbūvēts jauns vides instalācijas objekts „Potjomkina aka”, kas veltīts S. Eizenšteina 1925. gada mēmajai filmai „Bruņukuģis „Potjomkins”. Filmā atainots 1905. gadā notikušais matrožu dumpis uz kuģa „Potjomkins” un tā apspiešana. Filma 1958. gadā vispasaules izstādē Briselē atzīta par visu laiku izcilāko filmu.[Sagatavots pēc: http://www.ogresnovads.lv/]

 

Latvijas kultūras kanona filmu nozarē atlasītie 12 darbi iezīmē svarīgus pagrieziena punktus Latvijas kinomākslā neatkarīgi no popularitātes. Šīs filmas ir izcili mākslas darbi un perfekti iekļaujas vai pat apsteidz pasaules kinotendences. Visas Latvijas kultūras kanonā iekļautās filmas var noskatīties tiešsaistē Nacionālā kino centra portālā Filmas.lv. [Sagatavots pēc: http://kulturaskanons.lv/list/]

 

Tīmekļvietnē Māci un mācies latviešu valodu ir animācijas filmu sadaļa, kurā skolēni ievieto savus veidotos animācijas darbus. [http://maciunmacies.valoda.lv/animacijas-filmas]