Tradicionālā transkripcija

[ezis]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ezis] 


[e] – īsais, šaurais patskanis

[z] – balsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Divzilbju vārds.



ez-sakne, vārda celms

-isgalotne




ež+ziv-s

jūr-as+ez-is

pundur+ez-is


ež+veid+īg-ie




ezispatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, otrā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

ez-is

ež-i

Ģ.

ež-a

ež-u

D.

ez-im

ež-iem

A.

ez-i

ež-us

I.

ar ez-i

ar ež-iem

L.

ez-ī

ež-os

V.

ez-i!

ež-i!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsPa taciņu čāpoja ezis.

2) izteicēja daļaAdatainais kamols ir ezis.

3) galvenais loceklisBaltkrūtainais ezis.

4) papildinātājs – Mēs ieraudzījām ezi.

5) apzīmētājsEža adatas ir asas.



eža adatas, ežu barība, ežu dzimta, ežu dzīve, eža galva, eža ienaidnieks, eža kājas, eža kažociņš, eža ķepiņas, eža ķermenis, ežu mātīte, eža purniņš, ežu tēviņš

 

garausu ezis, jūras ezis, Madagaskaras ezis

 

adatains ezis, baltkrūtainais ezis, brūnkrūtainais ezis, liels ezis, mazs ezis



ezis, eža, v.

Vidēji liels kukaiņēdāju kārtas nakts dzīvnieks ar asām adatām klātu ķermeni.

pārn. Tāds kā ezis īgns, kašķīgs. Sabozies kā ezis.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 285
]


ezis, eža, v.

Kukaiņēdēju kārtas zīdītājs ar cietām adatām klātu muguru.

Eža adatas.

Ass kā ezis – ļoti ass.

Ezis apstājās un sabozās. Baumanis piecēlās, paņēma aso, apaļo muckuli uz delnas un nolaida uz salmu maisiņa. Birznieks-Upītis IIa, 47.

Eža raksturīgākā pazīme ir tā adatu kažociņš, kas labi noder aizsardzībai .. Briesmu brīžos ezis savelkas kamolā un īpaša zemādas muskulatūra saceļ adatas stāvus. Latvijas dzīvnieki 14.

sal. Ģirts skatījās uz Artūru, un nāca smiekli – sarāvies kā ezis un kūko. Dripe 2, 133. 
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


ezis ezs
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


ezis 1. kâ ezis – saka par dusmīgu, piktu, nesaticīgu cilvēku: tas ìr t°âc k°â ezis, nesaticìks, iêt sapùtiês k°â ezis.

2. demin. (mazs) kâ ezîtis – saka par maza auguma, arī nepieaugušu dzīvu būtni: pùišelîc mo k°â ezîc.

3. kâ ezìm adatas.
[Sagatavots pēc: Putniņa, Timuška 2001 : 54]


Ieraujas (ievelkas) sevī kā ezis (arī adatās; kažokā)saka, ja kāds norobežojas no citiem, noslēdzas sevī.

 

Kā ezis saka, ja kāds ir īgns, skarbs, neapmierināts.
[Sagatavots pēc: LFV 2000 : 322–323]


Zooloģijāezis, baltkrūtainais ezis, brūnkrūtainais ezis, garausu ezis, grāvju ezis, jūras ezis.


UzvārdiEzis, Eze; Ezītis, Ezīte.

 

Vietvārdi Ezīši, viensēta Durbes novadā; Ezītis, vasarnīcu ciems Olaines novadā; Ežezers, ezers Dagdas novadā.

 

ErgonīmiEži, regbija klubs; Zaļais Ezis, ainavu arhitektūras SIA; Ezis, Zeltiņu Tautas nama bērnu un jauniešu teātra studija; Aktīvā tūrisma centrs Eži, SIA.

 

 Žurnāla nosaukums Ezis.


ezis, mantots vārds; lš. ȳs, apv. žis, kr. ёж (psl. *ežь), ukr. dial. oж, bulg. , č. apv. jež, p. jeż, sav. igil, v/v egel, v. Igel, gr. echĩnos, t. p. Pamatā ide.*eĝhiezis, laikam no *eĝhi-no-s tāds, kas attiecas uz čūskām, t. i., čūsku ēdējs; sal. ide. *anhi-: eĝhi- čūska, no kā gr. échis čūska un echĩnos ezis. Ide. *eĝhi->*eži-s> la. ezis.

No vārda ezis atvasināti daudzi vietvārdi, piem., Ežezers, senāk Eša ezers, Esis.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 274]


angļu – hedgehog

baltkrievu  вожык

franču  hérisson

grieķu  σκατζόχοιρος

igauņu  siil

itāļu  riccio

krievu  еж

latīņu  ericius

lietuviešu  ežys

poļu  jeż

somu  siili

ukraiņu  їжак

vācu  der Igel

zviedru  igelkott



Neķer ezi ar plikām rokām.

 

ezis.

 

Kas ezim ēst dos.

 

Neaiztieci ezi, tam asi dzeloņi.

 

Ezis ar kurmi vienā alā nesatiek.


Ezis uguns galiņus namā apraušot, lai ugunsskāde neizceļas.

 

Vajag izraut no eža kažoka vienu adatiņu un to nēsāt līdzi iespraustu cimdā, tad klāsies labi.

 

Kad ezi ierauga vakaros staigājam, tad būs lietus.



Mazs, mazs vīriņš,

Adatu kažociņš. – Ezis.

 

Melns, mazs sunīts,

Simts adatu mugurā. – Ezis.

 

Dzīvs kamols, pilns ar adatām. – Ezis.

 

Brīžam lops uz četrām kājām,

Brīžam kamols, adatu pilns. – Ezis.

 

Kā dadzis dzeļ, kad pieduras – šņāc. – Ezis.



Cipu, capu, vāverīte

Ar ezīti riņķi grieza;

Kamēr ezis riņķi grieza,

Vāver koka galiņā. [LD 2358-0]

 

Es stāvēju mežmalī,

Putnu dziesmu klausījos:

Iznāk ezis pukstēdamis,

Sērmoliņis šņaukādams. [LD 30460-2]

 

Es tupēju mežmalāi,

Dārga putna gaidīdams.

Rīb zemīte, čab lapiņa,

Nula nāca dārgs putniņis:

Izskrej ezis pukstēdamis,

Sērmoliņis šņaukādamis. [LD 30460-3]

 

Šķirat ceļu, rūmējat,

Ezi veda istabā;

Neba ezi vienu veda,

Re kur citas eža mātes. [LD 18862-0]


Ezis ar zaķi

Ezis sarunājās ar savu brāli, otru ezi, zaķi piejokot. Mežmalā bija dziļš grāvis; abi eži nostājās viens vienā grāvja galā, otrs otrā, un tad tas ezis, kas šinī grāvja galā, teica uz zaķi: Nu, klausies, zaķi! Tā tu izlielies: liels skrējējs, liels skrējējs; bet man gandrīz prāts tevi noskriet. Ej, ej, ej! Tad lai man ūsas norauj, to neticu. Ko tur ticēt, ko neticēt, derēsim: ja tu mani noskrietu, tad izrauji manam kažokam desmit dzeloņus; ja es tevi noskrietu, tad izraušu no tavām ūsām desmit spalvas. Ja? Vai tā paliek? Zināms! Bet man tikai žēl tavs kažoks. Un man atkal tavas ūsas! Bet tad tu nu, zaķi, kā liekas, skriesi pa grāvja malu, es pa grāvja dibenu. Labi. Zaķis aizskrēja kā viesulis un karstumā nemaz neapskatījās, vai ezis arī skrien vai ne. Aizskrēja otrā galā, ezis jau priekšā: Vai dzirdi! Kur tu tik ilgi? Es gandrīz nosalu, tevi gaidīdams. Ne, ne, ezīti, man šoreiz nokļūdījās, skriesim vēl atpakaļ. Labi, skriesim! Un zaķis aizskrēja kā viesulis. Bet otrā galā atkal ezis jau priekšā: Vai dzirdi! Ko tu te mani saldē, dodi tās ūsas!

Ne, ne, ne, ezīti, skriesim vēl tikai šoreiz, kas tad būs, tas būs. Zaķis aizskrēja kā viesulis. Bet otrā galā atkal ezis jau priekšā: Vai dzirdi, dodi tās ūsas, vairāk ar tevi nespokošos. Neko darīt, bij jādod. Ezis izrāva zaķim desmit ūsu spalvas un iebakstīja piecas savam brālim pie lūpām, piecas sev pašam. No tā laika visiem ežiem tādas zaķa ūsiņas pie lūpām.
[Sagatavots pēc:
http://valoda.ailab.lv/]

 

Dēls eža veidā

 Vienam tēvam un mātei nebij neviena bērna. Reiz tie abi, aiz galda sēdēdami, runāja: Kaut jele Dievs mums mazākais tādu bērniņu dotu kā ezīti! Tos vārdus izteicot, mazs ezītis izlien no aizkrāsnes un saka: “Es esmu jūsu dēls! Vecie pieņem ezīti un izaudzina.

Kad ezītis bij pieaudzis, tad māte saka tā: Ja mans dēls būtu lielāks, tad paganītu cūkas, bet tik maziņu cūkas nomīs, un ko tad?

Ko bēdāties, gan jau izganīšu! Vai tad tev bail nebūs, dēliņ?

Man no cūkām bail! Tā tīra ļauna lieta! Dodiet tik šur, gan jau izganīšu! Labi. Ezītis nu aizdzen cūkas uz mežu un sagana trīs gadus… [..] Bet nu gadījās, ka tās zemes valdnieks bij izgājis tai mežā medīt un tur apmaldījies. Viņš maldoties ierauga ezīša cūku pulku, bet pašu ganiņu neredz, jo ezītis ielīdis vāverīšu cērpā. [..] Kā tu tik mazs vari cūkas noganīt? Kā tu tāds liels vari apmaldīties? Izved mani ārā no šī meža. Kālab ne? Dod man savu jaunāko meitu par sievu, tad tūlīt. To nu gan ne! Es tev tādam mazam krupim došu meitu!

Kad ne, ne – meklē pats ceļu!

Valdnieks aizjāj. Bet, visu dienu izmaldījies, vakarā klāt atkal.

Kur tu esi? Vadzi, mazo ganiņ, nevaru vis ceļa atrast, nāc izved mani ārā. Kālab ne? Dod tik man savu jaunāko meitu – tūlīt. Ej, ko tu muldi? To jau nevaru! Kad ne, ne – meklē pats ceļu!

Maldītājies apjāj, apjāj tādu riņķi; necik ilgi klāt atkal. Nu, kas ir? Izved mani laukā!

Kālab ne? Dod tik man savu jaunāko meitu – tūlīt. Ko ar tevi iesākt? Ņem vesels!

Tad tu apsoli man savu meitu? Apsolu!

Labi! Tagad jāj man pa šo teku pakaļ; bet steidzies, kamēr man cūkas nedabū izklīst.

Ezītis parāda valdniekam ceļu, nosaka, kurā dienā būšot uz kāzām braukt, un tad steidzas, ko tik vien māk pie cūkām atpakaļ. Trīs dienas priekš kāzām ezītis pārdzen cūku pulku tēva sētā. [..] Trešajā dienā agri, agri ezītis uzvelk goda drēbes, pārvelk eža kažociņu tām pāri, aizjūdz divus melnus gaiļus tāšu karītei priekšā un tad laiž, ko māk, uz pili pie savas līgavas. Valdinieks nesagaida vis šo plikām rokām; tas pavēl karavīriem ar akmeņiem mest, lai tāšu karīte sašķīstu un gaiļus nosistu. Bet, kurš akmens nāk, tā gaiļi ķir! ķir! ķir! palec uz augšu – akmens pa apakšu cauri. Un nu tā vien, kamēr karīte apstājas pie pils durvim un gaiļi abi nodzied: Kiķerikū! Mūsu valdnieka znots atbraucis!

Līgava iznāk pretim, ieceļ ezīti zīda priekšautā un ienes pilī. Abas vecākās māsas smejas, zobojas; bet jaunākā tik atbild: Lai, lai, kāds jau nu man novēlēts, ar tādu pietikšu!

No rīta līgava atkal izceļ ezīti savā priekšautā un aiznes uz baznīcu laulāties. [..] Citi gan smejas par jocīgo pārīti, bet jaunā sieva tik atbild: Lai, lai, kāds jau nu man novēlēts, ar tādu pietikšu!

Vakarā, gulēt iedams, ezītis novilcis savu eža kažociņu un nolicis kājgalā. Sieva, to redzēdama, domā: Kam nu tādu ērkšķainu kažociņu glabāt. Pag, pag, lai tik vīriņš piemigs – kažociņu vajag sadedzināt!

Kā domājusi, tā padara. Bet kas nu notika? Līdz ko kažociņš sadedzis – vīriņš uz nāvi slims. Šī nu raud un aizbildinās; ezītis turpretim, par sāpēm nebēdādams, vēl sievu mierina, sacīdams: Sieviņ, mīļā, zinu jau zinu, ka ļaunā nodomā to nedarīji, bet tev vajadzēja ar vīriņu aprunāties, iekams pie kāda darba ķeries. Redzi, nebūtu tu tagad kažociņu sadedzinājusi, tad pēc divām nedēļām būtu tā kā tā no viņa vaļā ticis bez kaut kādām sāpēm; tomēr, ja izcietīšu, tad tik tu redzēsi brīnumus: asaru vietā tu līksmosies. Grūti ezītim gāja – tomēr cieta un izcieta. It īpaši beidzamo dienu slimība nejauki vārdzināja. Bet, līdzko saulīte norietēja, tā ezītis no gultas ārā, nošņauc trīs reiz deguntiņu, nu acumirklī paliek par staltu ķēniņa dēlu. Sievas tēvs no priekiem atdod valdību savam znotam. Jaunais valdnieks ataicina savus vecākus pie sevis un tad dzīvo ar savu jauno sieviņu laimīgi.
[Sagatavots pēc:
http://valoda.ailab.lv/]


Meža zvēri

Sākumā Dievs ezim bij radījis skaistu, mīkstu, pelēku kažoku. Ezis par to nebijis mierā, jo visi viņu mīlēdami glaudījuši. Dievs par eža neapmierināmo prātu ļoti saskaities un nosodījis ezi, pārvērzdams skaisto kažoku asās adatās. Tā ezim jāstaigā vēl šobaltdien adatu kažokā.
[Sagatavots pēc:
http://valoda.ailab.lv/]


Kāzu dziesmās līgava nereti dēvēta par ezi, precētās sievas – par ežu mātēm. Savukārt krustību dziesmās nešu mātei (tā krustību laikā, iespējams, bija Lielās pirmmātes – jaundzimušā aizgādnes – funkcijas veicēja) pagalvī liek eža ādu.
[Sagatavots pēc: Kursīte 1996 : 34]



Ezis un zaķis

 

Divi eži sarunāja

Muļķa zaķi piejokot;

Viens no tiem pie zaķa gāja,

Lai tas viņu noskrejot.

 

Adatkamol!

Ķeberkāji!

Zaķis smejas balsi jautru:

Vai patiesi

Skrieties iesi

Tu ar mani, vēja šautru?

 

Iešu, iešu!

Stāj uz taka!

Ezis saka:

Es pa grāvi,

Tu pa malu,

Turp uz viņu grāvja galu!

 

Norunāja, saderēja:

Derības ja zaudē skrējā

Zaķis – ezim tas kā balvu

Dod no ūsām desmit spalvu;

Ezim – ja tas zaudētu,

Jādod desmit adatu. [Plūdonis 1956 : 315]

 

 

Eža kažociņš

 

Ezis

noķēra

kaktusu kā tādu

peli. Un

 

ezis

nocirpa

kaktusu kā tādu

avenu. Un

 

ezis no

kaktusa

adatiņām kā no tādas

vilnas

 

uzadīja

sev

kažociņu. [Neibarts 1991 : 29]

 

 

Ežezers

 

ezis viņš izslej meldru adatas.

Salu salas kā izspūruši ezēni

ar bērzu mizu mutītēm

labsirdīgi pukšķ.

Un tāds viņš spīd –

Ežezers – no rīta mundrs,

rievaini zils, vakarā sārts, uz

adatām celdams norietošu sauli. [Rismane 1990 : 59]

 

 

Karalis ezis

 

zelta adatu kažokā

rasas rotātā kronī

karalis ezis domā

sēžot brūkleņu tronī

 

vai sūtīt septiņus kuģus

ar sarkanu lapu burām

pie zalkšu valdnieces daiļās

pa rudens lietavu jūrām

 

vai apseglot skrejvaboli

auļot caur melleņu mētrām

uz princeses peles pili

spītējot rudens vētrām [..]

 

zelta adatu kažokā

rasas rotātā kronī

karalis ezis sapņo

sēžot brūkleņu tronī [Zandere 2009 : 3–14]

 

 

Ezis

 

ezis ar vīstošas atmiņas lapām adatās

Es tagad iešu uz ziemas guļu. Uz garu.

ezis, no mirušās vasaras bērnieku kņadas tāls,

Es ievilkšos alā, un tumsa ap mani saruks

Un pagalvī gulēs, un kājgalvī stāvēs, un vaigu segs,

Un noslēps, ka adatās nesu es tavu zārku,

Jo līdzjūtību un draugus es atstāju taipusē

Un neļauju sāpei par asaras vieglumu pārkust,

Bez manis uz kapa tev jūnija jasmīni zied.

Bet es guļu ziemas miegu. Un ala ir jūnijam ciet. [Belševica 1999 :212]


Vai zināt, ka drīz būs Māmiņdiena? jautāja Žagatiņa. [..]

Mēs varētu mammas pārsteigt ar cirku! Zvēru cirku. [..]

Mēs sakāpsim cits citam uz pleciem līdz pašām debesīm! [..] Lapsiņa stāstīja. Tūlīt izmēģināsim! Aši stājieties rindā!

Viņa parūpējās, lai pati būtu rindā pēdējā. Tas nozīmē, ka viņai neviens nebūs jātur uz pleciem. Taču viņa neparūpējās, lai pirmais rindā nebūtu Ežulis. Tas nozīmē, ka viņam jātur uz pleciem visi pārējie.

Ežulis bija stiprs, taču viņa pleci bija adataini. Meža sivēns braši uz tiem nostājās un, zobus sakodis, izturēja, kamēr visi pārējie bija sakāpuši līdz debesīm. Tad viņš vairs nespēja izturēt.

Blaukš! Ai! Bladāc! Vai! Blīkš! Au! Bums! Hahahahahaha!

Neviens nebija sasities tik stipri, lai negribētu pamēģināt vēlreiz. Protams, nu Ežulis tika pašā augšā. [Cielēna 2012 : 12–13]


EZĪTIS. Deg. Deg! Deg! Deg! Es degu! Es degu! Es smoku! Kāpēc uz sārta? Kāpēc jūs mani sadedzināt? Uguns suņi mani gabalos plēš! Nav, kas šo uguni dzēš! Gaisma! Uguns! Ugunsgaisma! Es degu! Es degu!

GAISMA. Attopies, attopies, mīļais! Mosties! Mosties! Tas tikai nīstais kažoks, kas deg! Tavi dzelkšņi un dzeloņi, tavs sāpinātājs tur sadeg, tava zvēra āda tur sadeg!

EZĪTIS. Es degu! Es degu!

GAISMA. Visas briesmas, viss ļaunums tur sadeg. Tikai tagad tu esi pa īstam brīvs! Ezīt, tu esi brīvs! Lūk, kažoks jau izplēn oglēs…

EZĪTIS. Gaisma, ardievu, es izplēnu oglēs…

GAISMA. Nē, nē, tu tikai murgo miegā! Tas ir tikai kažoks, kas sadeg! Mosties, mosties, Ezīt! Ak Dievs, viņš deg kā ugunīs!

EZĪTIS. Es būšu dzīvs, tik kamēr ogles gailēs. Es biju ezis. Kas es tagad esmu? Man nav pat vārda, kurā uzrunāt…

GAISMA. Es teikšu – mīļais, vienīgais… [Zālīte 2001 : 282–283]



Naktī pukšķ, dienā krāc

Samērā droši var teikt: ezi ir redzējis ikviens: ja ne dzīvu, tad vismaz attēlotu bilžu grāmatās un multenēs vai atveidotu rotaļlietās, suvenīros. Labsirdīgu, apaļīgu, ar gudru skatienu, ar simpātisku, mazliet uzrautu purniņu – tādu ezi zīmē vai veido mākslinieki. Katrs bērns turklāt zina pateikt, ka “ezītim ir jauks adatu kažociņš, ka ežuks, sastopoties ar cilvēku, raujas kamolā, tomēr vienlaikus mīlīgi pukšķ, ka ežulis vasarā pārtiek no bīstamajām odzēm, kaitīgajām pelēm un gardā pieniņa, bet ziemā – no rudenī paša čakli savāktajām sēnēm un āboliem”.

Turpretim tie cilvēki (likumpārkāpēji!), kuri ilgāku laiku turējuši kādu sagūstītu ezi istabā, zina teikt, ka adatainais ir grūti paciešams līdzdzīvotājs! Būdams nakts dzīvnieks, īpaši traucējošs viņš naktīs: vieglā riksī, sīkiem, bet ašiem solīšiem rimtā gaitā tipina apgaitā pa savu cietumu – cilvēku mājokli. Zvēriņa garpirkstaino kāju asie nadziņi ritmiski skrapstina grīdu; rumpītis cenšas visur iespraukties, aizspraukties, uzrausties – tā tiek trokšņaini stumdīti un apgāzti dažādi pat itin smagi priekšmeti. Bez tam – kas ir vistrakākais – ezis pats izdod naktsmieru traucējošas skaņas: ne tikai jau pieminētos klasiski eziskos pukšķus, bet arī šņācienus, rūcienus. Dzīvnieks arī sprauslā, sten, šmaukstina, žagojas. Savukārt, dienā gulēdams, viņš nereti krāc! Un piepilda istabu ar sev tik raksturīgo muskusa smaku.

Tomēr, neraugoties ne uz ko, viens otrs cilvēks, kurš padarījis adataini par savu mājkustoni, var lepoties ar ilgstošu iecietību, apskaužamu pacietību: dažs ezis nebrīvē esot nodzīvojis cienījamu – pat 10 gadus ilgu – mūžu.
 

Dievina desu ādas

Ezis pieder pie kukaiņēdāju kārtas. Bet tas nebūt nenozīmē, ka viņš pārtiek tikai no kukaiņiem. Nebūt nē! Godīgi sakot, viņš labprāt ēd visu, kam ir gaļas smaka. Visu, ko vien var saost, atrast, noķert vai kā citādi dabūt. Viņš ēd daudz. Viņš ir liels rīļa. Galvenokārt tomēr viņš barībai izmanto kukaiņus (arī indīgus) un to kāpurus, tārpus (sliekas), gliemežus. Vēl – retumis noķer kādu abinieku. Netaupa uz zemes ligzdojošo putnu perēkļus. Zvēriņš priecājas, ja atrod maitu, viņš, izbaudīdams garšu, putas pa muti laizdams, legālā vai nelegālā izgāztuvē našķojas ar kūpinātām, iepuvušām reņģēm, rītin aprij desu ādas. Eža īpašo kāri uz visādiem neveģetāriem cilvēku barības atlikumiem un atkritumiem esmu novērojis ne vienu vien reizi. Adataino gūstekni bez problēmām pie dzīvības var uzturēt (bet nav atļauts turēt!) arī nebrīvē – barojot ar jēlu vai vārītu gaļu (muskulatūru), ar vārītām un kūpinātām desām, ar sieru, ar saldūdens un jūras zivīm – gan svaigām, gan apstrādātām, ar vārītām un nevārītām olām un to čaumalām.

Ēdot ezis allaž šmaukstina. Pēc ēšanas nomazgājas – aplaiza sevi.

Vēlā rudenī un ziemā no tā visa, ko eža ēdienkartē ierakstīju, maz ko var dabūt. Tāpēc jau ezis tagad guļ ziemas miegu. Pirms došanās guļā viņš uzbarojās, tapa krietni svarīgs. Pavasarī viņš pamodīsies par gandrīz trešdaļu vieglāks un tūdaļ atsāks naski baroties, lai atjaunotu ziemā izsīkušās tauku rezerves, lai uzkrātu enerģiju atbildīgajam sugas turpināšanas darbam. Caurām naktīm viņš ostīdams un tusnīdams skraidīs, ēdmaņu meklēdams, apkārtnē orientējoties galvenokārt ar ožas un dzirdes palīdzību un vietām kūstošajā sniegā atstājot piecpirkstaino pēdiņu nospiedumu virtni…
 

Nav čūsku bende

Diemžēl – kā jau sākumā citastarp pieminēju – stāstu, nostāstu, multeņu iespaidā varen lielai daļai cilvēku jau kopš bērnības izveidojies priekšstats, ka ezis ienīst, tāpēc meklē, atrod un bezgalīgi nogalina čūskas (īpaši – indīgās odzes), ka čūsku inde viņam nemaz nekaitē, ka viņš kaķa vietā un kaķa veiklībā var ķert un spēj noķert peles.

Par čūskas nogalēšanu un ēšanu jāteic: odzes, tāpat kā citi rāpuļi, eža ēdienkartē ieņem ļoti maznozīmīgu vietu, tās viņam pa kampienam patrāpās reti, nejauši un parasti tomēr tiek cauri sveikā – aizbēg.

Savukārt par eža imunitāti pret odzes indi jāteic: tik tiešām – pret dažādām indēm (ne tikai čūsku indēm) adatainis ir samērā izturīgs, tomēr nepareizi būtu apgalvot, ka odzes kodiens viņam itin nemaz nekaitē. Čūskas sakosts, ezis vārguļo un var pat nobeigties. [..] [Tīrmanis 2003 : 24–26; http://www.videsvestis.lv/]


Ezis indoeiropiešu tautu mitoloģijā bieži asociējas ar Lielo pirmmāti tās radošajā aspektā. Ezis tādā gadījumā simbolizē vai nu Pirmmātes vulvu, vai augli. Kā konstatējusi lietuviešu izcelsmes amerikāņu zinātniece Marija Gimbutiene, eža attēls Eiropas ikonogrāfijā atrodams no laikiem, kas datējami ar 5. gadu tūkstoti pirms Kristus. Tās ir gan Rumānijā un Bulgārijā arheoloģiskajos izrakumos uzietās vāzes eža formā ar antropomorfiskiem sieviešu dievības vaibstiem uz vāka, gan seno grieķu un etrusku kapos (9.–6. gs. pirms Kr.) atrastās lielās ežveida krūzes, kuru iekšienē uzieti mazu bērnu skeleti. Lielās pirmmātes auglis dažādās tradīcijās, to skaitā arī latviešu pasakās, parādās gan kā ezis, gan kā varde, tārps, krupis, zaķis u. tml.
[Sagatavots pēc: Kursīte 1996 : 33–34]



Daugmales keramiķu veidots svečturis Ezis. [http://www.daugmaleskeramika.lv/]


Laurenču Ežu tornis.

Tornis paredzēts kā 30 metrus augsts, unikālas koka arhitektūras, augstākais kāpšanas aktivitāšu tornis Austrumeiropā, kas piedāvās vairāk kā 20 aktivitātes un gigantiskas šūpoles ar 7 metru brīvo kritienu un vairāk nekā 150 m garu nobraucienu. Torņa izmantošana paredzēta gan komandas veidošanas un izaugsmes mācību pasākumiem, gan individuālai un kolektīvai aktīvai atpūtai ar garantētu piedzīvojuma garšu. [http://ezi.lv/]



Leļļu filma Eža kažociņš (1972). Režisors A. Noriņš.

 

Animācijas filma Eža kažociņš (2004). Režisore ABleja (Bley).

 

Animācijas filma Eži un lielpilsēta (2013). Režisors Ē. Lācis.


Dziesma Zaķēns mežā ezi sauc. Dz. Rinkules-Zemzares vārdi, A. Žilinska mūzika, izpilda I. Busulis.`


Dziesma Ziemas miegā. I. Lasmaņa vārdi, E. Goldšteina mūzika.


Kukaiņēdāji – Insectivora

Ezis ir lielākais no Latvijā sastopamajiem kukaiņēdājiem. Tā ķermenis ir 27–28 cm garš, svars līdz 1 kg. Eža raksturīgākā pazīme ir tā “adatu kažociņš”, kas labi noder aizsardzībai pret plēsīgajiem dzīvniekiem un putniem. Briesmu brīžos ezis savelkas kamolā un īpaša zemādas muskulatūra saceļ adatas stāvus.

Ezis dzīvo galvenokārt vecos parkos un dārzos, mežmalās, krūmājos, lapu koku mežos. Tas visumā ir krēslas un nakts dzīvnieks.

Ziemai tuvojoties, katrs ezis ierīko sev mitekli zem koku saknēm, celmiem u. tml. slēptās vietās, kur apmēram no oktobra līdz pavasarim guļ ziemas miegu.
[Sagatavots pēc: Latvijas dzīvnieku pasaule 1974 : 12–13]

 

Ezis

Latvijas Banka 2012. gadā laidusi klajā 1 lata monētu Ezis. Monētas dizaina mākslinieki – Andris Vītoliņš (grafiskais dizains) un Laura Medne (plastiskais veidojums). 
[Sagatavots pēc: http://www.bank.lv/]