ērģeles

ērģel- – sakne, vārda celms

-es – galotne

ērģeļu būve, ērģeļu koncerts, ērģeļu spēle, ērģeļu stabules

lielas ērģeles, skaistas ērģeles, vēsturiskās ērģeles

būvēt ērģeles, klausīties ērģeles, spēlēt ērģeles

Ekur nāk meitu bars,

Kā ērģeles spēledami;

Ekur nāk puišu bars,

Kā kaupiņi kurkstedami. [LD 859-0]

Skaņi skan man balsitis,

Kā ērģeles ērģelē;

Bij manai māmiņai

Ērģeliti audzināt. [LD 419-2]

Tirzmaliešu meitiņām

Ērģelišu nevajaga:

Cita rupji, cita smalki

Kā ērģeles ērģeleja. [LD 341-1]

Māte mani brēcinaja,

Skaļu balsi gribedama:

Skaņi skan mans kakliņš,

Kā erģeles ērģelē. [LD 406]

Dundagas baznīca

Dundagā dzīvojis kāds vīrs no vienkāršiem ļaudīm. Un tas uztaisījis brīnišķīgas ērģeles. Kad uz viņām spēlējuši, visa baznīca skanējusi. Un vajadzējis vienā vietā piespiest, kad iznākuši no ērģelēm divi eņģeli un dziedājuši līdz. Kungi skauduši vīram par to, jo viņš bijis zemnieks un citi vācu ērģelnieki nepratuši tādas uztaisīt. Viņi izdūruši vai izdedzinājuši vīram acis, un viņš visu sava mūža otro pusi pavadījis aklībā. Kad viņš manījis, ka pēdējā stunda jau klāt, lūdzis, lai jel viņu novedot uz baznīcu; gribot reizi savu darbu aptaustīt. Aizveduši ar viņu. Viņš apsēdies pie ērģelēm, izņēmis dažus kauliņus, un ērģelēm nebijis vairs skaistās skaņas, un eņģeļi vairs nenākuši no ērģelēm. Kungi gan saukuši cilvēkus no svešām zemēm, bet neviens nav varējis vairs ērģeles sataisīt. Tas esot patiesīgs notikums. [Latviešu tautas teikas 1988 : 182–183]

Vecais Jensens visu dzīvi nostrādājis baznīcā, minot ērģeļu plēšas. Reiz viņš sūdzējās mācītājam, ka saņemot netaisnīgi mazu algu:

„Padomājiet paši, cienīgtēvs, es saņemu divdesmit piecas kronas par to, ka iepūšu ērģelēs gaisu, bet ērģelnieks saņem veselu simtu tikai par to, ka izlaiž gaisu laukā!”

Viņam [Čurļonim] veltītais baltais templis Kauņā kā brīnums paceļas pelēkajā apkārtnē. Snauž tauta ikdienu sīkgaitās, pati savas ilgas nepazīdama, bet pēkšņi rodas kāds, kas vairāk un dziļāk jūt un savu uzburto pasauli paceļ tik augstu, ka tā saredzama arī tālu pāri dzimtenes robežām. Kas mūžības ilgas grib redzēt krāsās un līnijās, kas kosma tuvības izjūtā meklē reliģiju, tam jāredz Čurļoņa darbi. Viņš bija ērģelnieka dēls, un ērģeles šalc viņa gleznās: Nāc, iesim Dievu lūgt, noausim kurpes, lai mūsu kājas drīkstētu pieskarties mūžības pļavai. Būsim klusi, tik klusi, lai neviena pienenes sēkliņa neraisītos no savas mājas un lai mēs spētu saklausīt zvaigžņu melodijas. Liela ir mūžības doma, bet neviens to nav atrisinājis. Kas viņai tuvojas, sadeg lielās mīklas ugunīs. Čurļoņa pasaule nav prāta, bet ārpus prāta radīta. Kas viņā dzīvojis, tas zina: nevar darīt tikai to, kas prātīgs, un bojā aiziet savā ceļā ir vieglāk un saldāk nekā sastingt svešas rokas gludinātā tekā. [Mauriņa 1953 : 224]

●

Ak, svētā Lestene!

Reiz, un mūžības priekšā – pavisam nesen, Lestenes baznīca bija visgreznākā un visskaistākā baznīca Kurzemē. Reiz, un mūžības priekšā – pavisam nesen, Lestenes baznīcas interjers bija unikāls sakrālās mākslas brīnumdarbs ne tikai Latvijas, bet arī Eiropas mērogā. Mana māte līdz pat šai dienai atmiņā glabā neizdzēšamu iespaidu, ko, mazs bērns būdama, izjutusi, piedaloties kādās kristībās. Baznīca mirdzējusi zeltītā godībā. Ērģelēm ieskanoties, daudzkrāsainās figūras atdzīvojušās, eņģeļiem plīvojuši spārni, raisot sajūsmu un pacilātību ikvienā dvēselē.

Nostāsts vēsta, ka Lestenes baznīcēni 18. gadsimta sākumā, izdzirdot ērģeļu brīnišķās skaņas un ieraugot, kā atdzīvojas kokā grieztie krāsainie tēli, mākslas dievišķo saskaņu un vareno spēku izjūtot, esot metušies ceļos un saukuši – Ak, svētā Lestene!

Ak, svētā Lestene! – šis mākslas brīnuma un dievbijības raisītais izsauciens, apliecinot noturīgu tautas vēsturisko atmiņu, dažādās intonācijās joprojām ir dzīvs un tiek lietots šajā apkaimē.

Ak, svētā Lestene! Tavas sijas, tavas sienas, tavi pīlāri, tavas velves ir piedzīvojušas cilvēka dvēseles visdzidrākās gaviles, grēka atzīšanu, piedošanu, šķīstīšanos un pārpasaulīgu prieku.

Ak, svētā Lestene! Tavi senie mūri ir piedzīvojuši arī vislielāko postu. Tu esi bijusi karalauka šausmu lieciniece. Zeme tev visapkārt ir asinīm slacīta. Tā ir zeme, kur lietas mūsu tēvu un brāļu asinis. Zeme, kur, divu naidīgu un noziedzīgu lielvaru izmantoti, cīnījušies arī tēvs pret dēlu, arī brālis pret brāli. Viens pret otru, bet katrs par savas zemes brīvību. Tas ir vislielākais posts, ko tu esi piedzīvojusi. Tu pati, ak, svētā Lestene, esi joprojām nesadzijusi, vaļēja kara brūce.

Ak, svētā Lestene! Tu esi piedzīvojusi, kā vara, kam svētums bijis svešs, kā vara, kas Dieva nepazīst, ir tevi demolējusi un zaimojusi. Ārdījusi un grāvusi. Bradājusi tavus eņģeļus kājām, aplauzusi viņu zeltītos spārnus, salauzusi ērģeles – tavu skanošo sirdi.

Ak, svētā Lestene! Cerams, ka tu esi piedevusi tiem, kas nezināja, ko viņi dara. Tāpat arī tiem, kas tika piespiesti smagu sirdi ierīkot tavās sienās īstu velna riju, tādējādi, iespējams, paglābdami tevi no vēl lielāka posta.

Ak, svētā Lestene! Tu esi pateicīga tiem, kas glāba to, kas vēl glābjams. Varbūt vēl šodien kādā apkārtnes šķūnī vai pagrabā glabājas kaut kas tev piederīgs. Tavu svētumu glāba mākslinieks Jurģis Skulme. Glāba Tukuma muzejs, glāba un joprojām Rundāles pilī tavu svētumu glabā Imants Lancmanis.

Ak, svētā Lestene! Vai tā nav laime, ka glābēju izrādījies vairāk nekā postītāju? Ir saglabājies ap 80 procentu tavas godības. Pārējo ir iespējams atjaunot. Tava draudze, ak, svētā Lestene, desmit gados ir izdarījusi neiedomājami daudz. Visu cieņu šim darbam! Un tomēr – atjaunot tevi visā krāšņumā iespējams tikai ar visas tautas kopīgiem spēkiem. Ja visa tauta simboliski kļūtu par tavu draudzi. Tad tu spētu atdzimt, un pavisam drīz. Soli pa solim.

Ak, svētā Lestene! Mēs esam te sanākuši, vēloties atjaunot tavu godību un aicinot šajā kopīgajā mīlestības darbā iesaistīties visus labas gribas cilvēkus.

Ak, svētā Lestene! Mēs esam te pulcējušies, lai atjaunotu tavu skaistumu un lūgtu piedalīties šajā dziedinošajā misijā ikvienu, kas to spēj. Pat ja tu, ak, svētā Lestene, pārestību nocietinājusies, teiktu, ka tev tas nav vajadzīgs, mēs atbildētu – tas vajadzīgs mums pašiem! Mums pašiem ir vajadzīga mūsu svētā Lestene! Mums vajadzīga tevis dziedināšana, jo tā būs dziedinoša arī mums. Mums vajadzīga kopīga griba, nesavtība un patriotiska atbildība, un tu mums palīdzēsi to izjust un izkopt.

Lai baznīca mirdzētu atkal zeltītā godībā. Lai, ērģelēm ieskanoties, daudzkrāsainās figūras atdzīvotos, eņģeļiem plīvotu spārni, raisot sajūsmu un pacilātību ikvienā dvēselē. Mums tas ir vajadzīgs!

Lai, izdzirdot ērģeļu brīnišķās skaņas un ieraugot, kā atdzīvojas kokā grieztie krāsainie tēli, mākslas dievišķo saskaņu un vareno spēku izjūtot, mēs čukstētu – Ak, svētā Lestene! Mums tas ir vajadzīgs! Mēs zinām, ka tas ir iespējams. [Māra Zālīte : https://www.lestenesbaznica.lv/baznicas-vesture/lestene-gramatas-un-atminas]

Ērģeļu skaņa rodas stabulē ietvertā gaisa staba svārstību rezultātā. Katra stabule dod tikai viena augstuma skaņu, tāpēc spēlēšanai nepieciešama vismaz viena rinda pakāpeniski noskaņotu stabuļu. Šādu rindu sauc par reģistru. Pat vismazākajām ērģelītēm parasti ir vairākas stabuļu rindas. [..] Stabulē esošo gaisa stabu iesvārsta ar saspiesta gaisa spēka palīdzību. Saspiesto gaisu veido plēšas. Lai gaisa plūsmu pievadītu noteiktām stabulēm tikai tajā brīdī, kad to vēlas ērģelnieks, nepieciešama vadības iekārta.

Līdz ar to esam jau minējuši ērģeļu trīs galvenās daļas. Tās ir:

1. stabuļu saime, kas sastāv no dažāda veida reģistriem;
2. gaisa piegādes sistēma, ko veido plēšas, gaisa kanāli, gaisa vadi;
3. vadības iekārta, kas ietver sevī klaviatūru un tās turpinājumu – traktūras sistēmu, kā arī reģistru slēdžus un to turpinājumu – reģistrācijas sistēmu. [Grauzdiņa 1987 : 8–9]

●

Rīgas pirmās lielākās ērģeles uzbūvētas Domā 16., 17. gadsimtā. Pēc 1547. gada ugunsgrēka iekštelpas drīz vien ir atjaunotas tiktāl, ka tajās var notikt dievkalpojumi. Torņa atjaunošanas darbi sākas tikai gadsimta pēdējā ceturksnī. 1571. gadā nākamais birģermeistars F. Nīenstede ziedo torņa smailes būvei lielu ozolkoka planku – tik varenu, kādas otras neesot bijis. Makus ver vaļā arī citi turīgie pilsoņi, un 1595. gadā ar bumbas un gaiļa svinīgu uzlikšanu smailē tiek pabeigta torņa atjaunošana. Nu var domāt par ērģelēm. Jaunā gadsimta sākumā, 1601. gadā (šo gadskaitli lasām uz Doma ērģeļu prospekta), Rīga saņem ērģeles ar trim manuāļiem, pedāli, 42 reģistriem. Tās izmaksājušas 5685 dālderus 3 markas. Gan daudzkārt labotas, vairākkārt pārbūvētas un paplašinātas, šīs ērģeles kalpoja rīdziniekiem 280 gadus. Bet meistara Jakoba Rāba veidotajam ērģeļprospektam, kurš pašlaik aizņem Doma ērģeļu fasādes centrālo daļu, drīz aizritēs jau četri gadu desmiti. [Grauzdiņa 1987 : 25]

●

1881. gada 4. septembrī Doma baznīcas administrators pilsētas rātes locekļiem dara zināmu, ka 1601. gadā iebūvētās, daudzkārt jau remontētās un paplašinātās ērģeles kļuvušas pilnīgi nelietojamas un lielā vecuma dēļ vairs nav remontējamas. Jaunu piemērotu instrumentu spēj izgatavot ērģeļbūves firma „E.F. Walckeer & Co”. [..] Instrumenta atklāšana notiek 1884. gada 19. janvārī (pēc vecā stila). [..] Programmā līdzās citiem skaņdarbiem ir arī F. Lista korālis „Nu pateicaties Dievam” – veltījums Rīgas Doma ērģelēm. [Grauzdiņa 1987 : 66–67]

Divertisments ērģelēm un timpāniem (1983). Marģera Zariņa mūzika. 

Dziesma Ērģeles naktī. D. Avotiņas vārdi, R. Paula mūzika.

Ērģeles ir viena no retajām lietām, kurām ir precīzi zināms izgudrotājs. Pirmās ērģeles uzbūvējis Ktēzebijs, kura sieva bija pirmā ērģelniece. Tas notika Aleksandrijā apmēram 500 gadus p.m.ē. Ērģeļbūve drīz ienāk arī Romas impērijā. Sākotnēji ērģeles savas diezgan skaļās un spēcīgās skaņas dēļ tiek izmantotas arēnās kā karnevāla instruments (gaisa padevē tiek izmantots diezgan liels spiediens).

Ērģeles var iedalīt pēc laikmeta, kurā tās ir būvētas: renesanses, baroka, romantiskās un klasiskās (skatoties no senākā laika uz mūsdienām). Pēc Otrā pasaules kara ērģeļu būvē ienāk neobaroks, bet mūsdienās ir meklējumu periods ērģeļu būvē. Tagad būvē tā saucamās replikas, kuras ir diezgan burtiskas kopijas kādām baroka, renesanses, pat romantiskajām ērģelēm. Bet ir arī ērģeļbūves meistari, kas tomēr mēģina atrast jaunu virzienu ērģeļbūvē, jo nevar pastāvēt kāda mākslas nozare, ja tā neattīstās. 

Latvijā par vēsturiskām nosacīti tiek uzskatītas ērģeles, kas ir būvētas laikposmā līdz Otrajam pasaules karam.

Pēc uzbūves vai darbības pamatprincipiem ērģeles iedalās pēc traktūras, tas ir, mehāniskā, pneimatiskā vai mūsdienīgākā – dažādi nosacīti elektriskā (elektromehāniskā) traktūra. Traktūra ir komplicēts mehānisms, kas atrodas starp taustiņiem un stabulēm un tos savieno:

a) mehāniskā traktūra – taustiņi ar stabulēm savienoti ar skalu, sviru un pleciņu mehānismu. Ar šī mehānisma palīdzību, nospiežot uz manuāļa (klaviatūras) taustiņu, tiek atvērts ventilis vējlādē zem konkrētās stabules. Mehāniskā traktūra ir pats senākais paņēmiens un darbībā visprecīzākais;

b) pneimatiskā traktūra – taustiņi ar stabulēm savienoti ar svina vadiem (caurulītēm), caur kurām tiek padots saspiests gaiss. Nospiežot taustiņu, tiek atvērts ventilis un gaiss aizplūst uz konkrētās stabules plēšiņu, kas savukārt atver ventili vējlādē, un gaiss no vējlādes (kaste zem stabulēm, kurā atrodas saspiests gaiss) tādējādi tiek padots uz attiecīgo stabuli; 

c) elektriskā traktūra – taustiņi ar stabulēm savienoti ar elektroinstalāciju, taustiņos ir elektriskie kontakti, savukārt vējlādēs zem stabulēm ‒ elektromagnētiskie ventiļi, kas pie nospiesta taustiņa atver gaisa padevi konkrētajai stabulei. Elektrisko (elektromehānisko) traktūru ērģeļu būvē izmanto jau apmēram 100 gadu. Latvijā no vēsturiskajām ērģelēm var minēt Liepājas Annas baznīcas ērģeles, Latvijas Universitātes ērģeles. Kā mīnuss būtu minams elektromagnētiskā vārsta ātrdarbības (straujās atvēršanās) radītā ieskaņa – visplastiskākā ieskaņa ir ērģelēm ar pneimatisko traktūru, kad gaiss pieplūst stabulei amortizēti (ceļoties ventiļa plēšiņai, ventilis atveras mīksti).

Latvijā no vēsturiskajām ērģelēm diezgan lielā īpatsvarā ir mehāniskās, kā arī diezgan daudz ir pneimatisko ērģeļu. Vācijā pēc Otrā pasaules kara, kad nāca modē neobaroka ērģeles, daudzas pneimatiskās ērģeles tika izmestas ārā, kamēr Latvijā materiālo apsvērumu dēļ, kā arī tāpēc, ka vispār šajā jomā nekas nenotika, tās ir saglabājušās. [Sagatavots pēc: http://www.ergeles.com/princips.htm]

●

Latvijas ērģeļu katalogs – http://www.music.lv/lek/ – ir virtuāls multimedijs ar kultūrvēsturisku nozīmi. Tas veidots ar domu apkopot informāciju par Latvijas vēsturiskajām ērģelēm un darīt to pieejamu gan ērģeļu speciālistiem, gan ikvienam interesentam. [Sagatavots pēc: http://www.music.lv/lek/]

●

Ērģelnieces Ilonas Birģeles piecas iemīļotās ērģeles

Ērģelniece uzsver, ka nosauktās nav ne tuvu visas, jo patīk spēlēt ļoti daudzas ērģeles. Bet tuvākās ērģeles viņai ir: 

Rīgas Doma baznīcas ērģeles – katra ērģelnieka sapnis;

Rīgas Sv. Jēkaba katedrāles ērģeles;

Ugāles baznīcas ērģeles;

Kuldīgas Sv. Katrīnas baznīcas ērģeles;

Zaļenieku baznīcas ērģeles.

[Sagatavots pēc: Kusiņa-Šulce : https://www.la.lv/latvijas-nenovertetais-dargums-vesturiskas-ergeles]

●

Liepājas Svētās Trīsvienības katedrāles iekšējā un ārējā arhitektūra veidota vēlīnā baroka stilā ar klasicisma iezīmēm. Katedrāles interjeru raksturo rokoko stila greznība un piesātinātība. Tās īpašā vērtība ir ērģeles, kuras ir lielākās mehāniskās ērģeles pasaulē. Ērģelēm ir 131 reģistrs, 4 manuāļi un vairāk nekā 7000 stabuļu. Ērģeles būvējis viens no tālaika labākajiem ērģeļu būvētājiem H. A. Konciuss. Tās iesvētītas 1885. gada 1. decembrī. Mūsdienās katedrālē notiek arī ērģeļmūzikas koncerti, bet par tradīciju ir kļuvis starptautiskais Ērģeļmūzikas festivāls, kas notiek ik gadu septembrī. [Sagatavots pēc: http://liepaja.travel/lv/darit-un-redzet/pilseta/top-objekti/pasaule-lielakas-mehaniskas-ergeles-liepajas-svetas-trisvienibas-katedrale/]

●

Ērģelniece Iveta Apkalna ir viena no ievērojamākajām šī instrumenta mūziķēm pasaulē. Viņas spēlē savienojas spožs koncertiskums, perfekta virtuozitāte un nevainojama stila izpratne. Krāšņo ērģelēm komponēto mūziku viņa radina klausīties arī ārpus baznīcas sienām ‒ koncertzālēs. Iveta Apkalna dzimusi Rēzeknē, bet pašlaik ar savu ģimeni dzīvo Berlīnē un Rīgā. Iveta Apkalna studējusi klavieru un ērģeļspēli J. Ivanova Rēzeknes Mūzikas vidusskolā, Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijā, Londonas Guildhall Mūzikas un drāmas augstskolā, kā arī Štutgartes Mūzikas un mākslas augstskolā. Viņa ir Hamburgas Elbas filharmonijas goda māksliniece un ērģeļu koncertu mākslinieciskā vadītāja. Iveta Apkalne ir viena no Eiropas aktīvākajām un pieprasītākajām ērģelniecēm, bieži muzicē arī Latvijā. Iveta Apkalna sniegusi lielu ieguldījumu Latvijas mūzikas dzīves attīstīšanā, panākot to, ka Latgales vēstniecībai „Gors” kopš 2014. gada pavasara ir pašiem savas digitālās ērģeles. Iveta ir arī tur notiekošā starptautiskā ērģeļmūzikas festivāla „ORGANismi” mākslinieciskā vadītāja.

Mūziķe atrodas nemitīgā kustībā – ceļā, mēģinājumos, koncertos un intervijās. 

„Dažkārt gadās atelpas pauzes, kuras es saucu par fermātām, un tās mēdz būt īsākas un garākas, bet patiesībā tajā darba posmā un procesā šāds temps ir ļoti normāls,” bilst Iveta Apkalna. [Sagatavots pēc: Slava L. https://lr1.lsm.lv/lv/]