Tradicionālā transkripcija
[ẽrce]
Starptautiskā fonētiskā transkripcija
[eːːrʦe]
[ē] – šaurais, garais patskanis
[r] – skanenis
[c] – nebalsīgais troksnenis
[e] – šaurais, īsais patskanis
Divzilbju vārds.
Ortogramma – ē.
ērc– – sakne, vārda celms
-e – sakne
sārt+ērc-e
tī-kl+ērc-e
ērce – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, piektā deklinācija
|
|
vsk. | dsk. |
|
N. |
ērc-e | ērc-es |
|
Ģ. |
ērc-es | ērč-u |
|
D. |
ērc-ei | ērc-ēm |
|
A. |
ērc-i | ērc-es |
|
I. |
ar ērc-i | ar ērc-ēm |
|
L. |
ērc-ē | ērc-ēs |
|
V. |
ērc-e! | ērc-es! |
Teikumā var būt:
1) teikuma priekšmets – Ērces ir mazi dzīvnieki.
2) izteicēja daļa – Melnais punktiņš pie kaķa auss bija ērce.
3) galvenais loceklis – Ārprāts, ērce!
4) papildinātājs – Ērci ir grūti ieraudzīt.
5) apzīmētājs – Ērču encefalīta vīruss ir bīstama slimība.
ērces attīstība, ērču encefalīts, ērces galva, ērces izņemšana, ērces kodums, ērces mūžs, ērces noņemšana, ērces pārbaude, ērces slimības, ērces uzbūve
bišu ērces, briežu ērces, zemādas ērces, zemeņu ērces
inficēta ērce, piesūkusies ērce
ērce, dsk. ģen. -ču, s.
Sīks zirnekļveidīgo klases dzīvnieks, kas parazitē uz augiem vai dzīvniekiem.
Bumbieru lapu ērce. Miltu ērce. Kašķa ērces.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 281]
ērce, ērces, dsk. ģen. ērču, s.
Sīks vai ļoti sīks zirnekļveidīgo klases dzīvnieks, kas parazitē uz augiem vai dzīvniekiem.
Kamēr zirgs dzēra, zemnieks lasīja tam no krēpēm dadžus, izrāva ērci, kas bija piezīdušies kaklam .. Lācis 15, 259.
.. vectēvs bija uzcēlis savu pirmo būdu Ondrupes mežā, kur zem katra krūmiņa zaķis, kur vecu egļu caurumos pūce vai ūpis un kur blusu vietā lēkā ērces. Salenieks 1, 31.
Atgulās tīfu var pārnest arī ērces .. Veselība 58, 4, 13.
sal. Un tomēr kā ērce tāds zemnieks turas, zemei piekodies, līdz viņu ar varu atrauj un aizmet. Upīts 7, 87.
dsk.; zool. Zirnekļveidīgo klases kārta.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
ērce – ērce
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]
¢rcis – ìerćś. Ērce. ìerćś ìlƒn lùpàm àiz uôdys.
[Sagatavots pēc: Reķēna I 1998 : 303]
Kā ērce – ļoti cieši klāt, stipri; neatlaidīgi; saka par skarbu, naidīgu, ķildīgu cilvēku (biežāk par sievieti).
[Sagatavots pēc: LFV 1996 : 317–318]
Zooloģijā – ērce, baltmaura bērzu ērce, bērzu pumpuru ērce, brūnā miltu ērce, dižskābaržu lapmalas ērce, ēku garmatu ērce, ērkšķogulāju ērce, graudzāļu ērce, iegarenā ērce, iksodu ērce, labības ērce, lazdu pumpuru ērce, lecekšu ērce, liepu lapmalas ērce, miltu ērce, parastā garmatu ērce, plūškoku lapmalas ērce, plēsīgā noliktavu ērce, resnvēdera noliktavu ērce, sarkanmaura bērzu ērce, sakņu ērce, sausseržu lapmalas ērce, segliņu lapmalas ērce, siera ērce, upenāju pumpuru ērce, vilkābeļu lapmalas ērce, zemenāju ērce, žāvēto augļu ērce, sārtērce, tīklērce.
Ergonīmi – Ērces, zemnieku saimniecība.
ērce, mantots vārds; pamatā ide. *er- ‘plēst, durt’, atvasinājums *er(e)k-, no kā baltu *erkŠā- > *erkē- > latviešu *erk’e > ērce. Apvidvārds ercis ‘cilvēks, kas baras; dusmīgs cilvēks’. Vārda sākotnējā nozīme ‘dūrējs, plēsējs’. No tā arī ērce ‘kašķīgs, nesaticīgs cilvēks’, ērcēt ‘plēst’, ērcēties ‘plēsties’.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 268]
angļu – mite
baltkrievu – клешч
franču – acariens
grieķu – οβολός
igauņu – maimuke
krievu – клещ
latīņu – acari
lietuviešu – erkė
lībiešu – pūtei
poļu – grosz
somu – punkki
spāņu – ácaro
ukraiņu – кліщ
vācu – die Milbe
zviedru – mite
Iezīdies kā ērce mīkstumā.
Agrāk ērcei sprāklis [dibens, sēžamvieta] bijis, bet strazdam ne. Strazdam bijis jāiet uz kāzām. Sadomājis: tur taču bez sprākļa iztikt nevarēšot – ēdīšot, dzeršot –, iešot uz ērci aizņemties. Aiziet – jā, tā tūliņ devēja, bet uz ilgu laiku ne. Labi, labi. Paiet noteiktais laiks – strazds nekā neatnesa. Nu ērce iet pakaļ. Kā ērce ienāk sētā, sāk suņi riet. Kāzu ļaudis, suņa rējienu izdzirduši, iet raudzīt, kas tur nāk. Ierauga: ērce. Sāk kāzu ļaudis brīnīties: kā ērce, nelūgts viesis, kāzās nākusi. Strazds, izdzirdējis, ka par ērci runā, vaicā citiem kāziniekiem: „Suņi rej, kas tur nāk?” „Ērce!” Strazds jautā: „Pēc kā viņa nāk?” Pēc sprākļa esot nākusi. Tā strazds, to padzirdējis, laiž kātus un aizmukdams to vien mācēja izdziedāt: „Sprāk, sprāk!”
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]
„Tad tādi tie čigāni!” domā Annele, uztrauktu sirdi skriedama istabā.
Visas trīs sievas jau pa to starpu nosēdušās, viena uz sola pie galda, divas kā īstas viešņas vecās Aņus gultā un sarunājas skaļā nesaprotamā valodā.
Bērni čīkstēja un kāvās, bet viņas iztina no lakatiem vēl savus mazos knēveļus un gluži kailus palaida tos klonā, kur tie rāpoja kā brūnas vaboles. Visas melni liesmainās acis skatījās uz Anneli, urbdamās kā ar īleniem. Sievas smējās savā starpā.
„Ai, ai! Zelta matiņi, dimanta actiņas, rožu vaidziņi: kontesīte kas kontesīte,” viena teica otrai, un, kamēr Annele skatījās kaktos nobijusies un izbrīnējusies, kur tā tāda kontesīte, tā juta sevi piepēši apžņaugtu: divi kaili čigānēni bij iekodušies viņas brunčos kā ērces un ar melnām netīrām rokām rāvās pēc viņas nepatērētās karašas, kas tai vēl gulēja rokā gluži aizmirsusies.
„Dod, zelta kuntesīte, dod nabaga čigāniņam. Dievs tev atdos simtukārt,” teica tā pati čigāniete.
[Brigadere 2007 : 123–124]
●
Vēl nenocietās barons Bunduls, neiebildis: „Ticu, ka tu manam dosi to laimi, ko mana dzimta no tevis kāro…”
Tusnelda droši pārtrauca viņa valodu: „Bet es ticu, ka ar tavu palīgu es sasniegšu to laimi un stāvokli, ko es kāroju un, tevi precēdama, gribu iekarot! Tev kā savam vīram pēc iespējas mēģināšu iztapt, bet tavas dzimtas kārumi man gluži vienaldzīgi…”
Tusnelda bija māsas Ilonas pilnīgs pretstats. Cik Ilona pēc savas dabas bija padevīga, lēna, piekļāvīga un mīļa kā liepu lapa, tik Tusnelda bija skarba, taisna, nepadevīga un kodīga kā ērce.
Saderinājās, apprecējās drīzumā ar parasto ārīgo greznību un lepnumu.
„Dari, kā gribi!” Tusnelda visam piekrita, kas viņai bija tā kā tā pa prātam.
Arī kāzu ceļojumam Tusnelda nepretojās. Viņai patika ceļot pa svešām zemēm un malām; sen viņa bija kārojusi redzēt pašas acīm visus jaukumus un brīnumus, par kādiem skolās mācījusies, grāmatās lasījusi. [Zeiboltu Jēkabs 1985 : 345–346]
Ir zināmas vairāk nekā 30 000 ērču sugu, kas pieder pie 300 dzimtām. Ērces ir sastopamas gandrīz jebkurā dzīvesvietā, īpaši – uz sauszemes.
Daudzas ērces ir labības un pārtikas kaitēkļi, kā arī zīdītāju, putnu un rāpuļu parazīti. Vairums ērču ir īsākas par 1 mm. Tās kļūst daudz lielākas, kad piesūcas ar asinīm. Atšķirībā no zirnekļiem to ķermenis nav posmains.
[Sagatavots pēc: Bērnijs 2003 : 588]
●
Katru gadu klimatiskie apstākļi ērcēm kļūst labvēlīgāki, to skaits palielinās, un līdz ar to pieaug iespēja saslimt ar ērču encefalītu. Īpašu ērču aktivitāti novēro mitrās vasarās pēc siltām ziemām Latvijas dabai raksturīgajās meža audzēs ar ievērojamu lapu koku, īpaši alkšņu, piejaukumu. Turklāt inficētas ērces mīt ne tikai mežā, bet arī pilsētas parkos un mazdārziņos. Savukārt mājās tās mēdz nonākt kopā ar mājdzīvniekiem un koku zariem, sēnēm, puķēm, kas atnestas no āra.
Uzskata, ka ērču encefalītu Latvijā ievazāja 1948. gadā no Usūrijas ievestie jenotsuņi: padomju vara vēlējās šeit izveidot vērtīgu kažokzvēru populāciju.
Ērču kodumu cilvēks nejūt, jo sākumā tas nesāp. Ērce piesūcoties caur atskabargaino snuķīti koduma brūcē ielaiž siekalas, kurās ir anestezējošas vielas, kas mazina sāpes un neļauj asinīm sarecēt. Galvenokārt ar siekalām, kurās atrodas vīruss, ērces izplata gan ērču encefalītu, gan Laima slimību. Turklāt, tā kā mazās ērces (nimfas) un tēviņi sūc asinis tikai īsu brīdi, cilvēks var arī nepamanīt, ka viņam piesūkusies ērce. Nereti inficēšanās notiek, ērci nepareizi noņemot, jo slimības izraisītāji atrodas ērces zarnu traktā. Saspiežot ērces vēderu, slimības ierosinātāji caur tās snuķīti un kodumu ādā nonāk cilvēka organismā.
Piesūkušos ērci vislabāk izņemt ārstniecības iestādē, taču rūpīgi to var veikt arī mājas apstākļos. Pirms noņemšanas ērcei uzliek spirtā samērcētu vates tamponu. Pēc tam ap ērces snuķīti apsien diegu un, velkot aiz diega galiem, izņem ērci. No ērces var atbrīvoties arī ar īpašu pinceti, ērci satverot pēc iespējas tuvāk ādai un saudzīgi izņemot tā, lai tās snuķītis nepaliktu ādā. Pēc tam šo koduma vietu dezinficē ar spirtu. Izņemot ērci, nedrīkst to saspiest, lai koduma brūcē neiekļūtu tās iekšējais saturs un nepalielinātu iespējamību saslimt ar kādu no ērču izraisītajām slimībām.
Dabā ērces sastopamas 10 cm līdz 50 cm augstumā uz zāles stiebriem vai krūmos, un visbiežāk tās nokļūst uz garāmejošu cilvēku apaviem vai apģērba potīšu augstumā un pēc tam lēnām pārvietojas uz augšu. Lai izsargātos no ērcēm, dodoties aktīvā atpūtā, vēlams izvēlieties gluda un slidena materiāla piegulošu apģērbu, gumijas zābakus, pie kuriem ērcēm ir grūtāk pieķerties. Ieteicams ir arī gaišs un vienkrāsains apģērbs, lai ērces vieglāk būtu pamanāmas. Apģērbu un atklātās ķermeņa daļas var apstrādāt ar ērces atbaidošiem šķīdumiem, ziedēm vai aerosoliem, tomēr jāņem vērā, ka šie līdzekļi nodrošina aizsardzību tikai uz dažām stundām.
Ērces piesūkšanās var izraisīt ērču encefalītu, kas ir bīstama infekcijas slimība, kuras smagākās sekas ir kustību traucējumi, paralīze un muskulatūras vājums. Nedaudz vieglākā formā encefalīts izraisa spēcīgas galvassāpes, vemšanu, augstu temperatūru, atmiņas pasliktināšanos un nespēku. Vieglākās saslimšanas gadījumā slimība noris līdzīgi gripai (drudzis, galvassāpes un augsta temperatūra), un atšķirībā no iepriekšējām slimības formām šī nerada neiroloģiskus traucējumus. Ērču encefalīta simptomi var parādīties ne vēlāk kā 20 dienas pēc inficēšanās. Parasti pēc dažām dienām slimnieka stāvoklis uzlabojas. Turpmākajās dienās cilvēks jūtas vesels, bet pēc tam pēkšņi sākas slimības otrā fāze – visas iepriekšminētās pazīmes atjaunojas, turklāt daudz spēcīgāk izteiktas.
Piesūcoties ērcei, var saslimt arī ar Laima slimību. Atšķirībā no ērču encefalīta, kad vīruss tiek ievadīts tieši asinīs, šī slimība no piesūkšanās vietas izplatās cilvēka organismā pēc vairākām diennaktīm. Šīs saslimšanas simptoms izpaužas kā ādas apsārtums 3–4 cm diametrā, kas parādās ērces piesūkšanās vietā pēc pāris nedēļām un pēc tam pazūd. Atsevišķos gadījumos Laima slimība izplatās tālāk par ērces koduma vietu. Par to var liecināt nervu sistēmas traucējumu simptomi, nogurums, galvassāpes, nelabums, neliela temperatūra, svara zudums, sāpes roku, kāju locītavās (uztūkums) vai mugurā. Iespējama pat daļēja sejas paralīze. Turklāt šie simptomi var parādīties pāris nedēļas vai mēnesi pēc ērces piesūkšanās.
Ja radušās aizdomas par ērču encefalītu, slimnieks noteikti jānovēro un, ja nepieciešams, jāārstē slimnīcā. Apkārtējiem cilvēkiem slimnieks kā infekcijas avots nav bīstams. Jāatzīst, ka nav specifisku medikamentu, kas iedarbotos uz encefalīta vīrusu. Tā kā pret citām ērču izraisītajām saslimšanām nav iespējams vakcinēties, ādas apsārtuma un citu neskaidru simptomu gadījumā nekavējoties jāapmeklē ārsts un jāveic laboratoriski izmeklējumi. Šīs slimības iespējams ārstēt ar antibiotikām, tomēr pārslimojot nav garantijas, ka nevarētu notikt atkārtota inficēšanās un saslimšana ar ērču encefalītu.
Veicot vakcināciju pret ērču encefalītu, organisms imūnā sistēma izstrādā aizsargvielas pret vīrusu, kas, piesūcoties inficētajai ērcei, pasargā no saslimšanas.
Pēc vakcinācijas alerģisku reakciju konstatē ļoti reti. Ieteicamāk potēties ziemas mēnešos vai agrā pavasarī, kamēr gaisa temperatūra nav augstāka par +7 C° un ērces nav sākušas aktivizēties. Vakcīnas drīkst apvienot, tātad vienlaikus var potēties pret dažādām saslimšanām.
[Sagatavots pēc: http://www.delfi.lv/; Sestdiena 2012 : 10]
●
Putekļu ērcītes ir ļoti sīki (0,1–0,5 mm) zirnekļveidīgo kārtas pārstāvji. Optimālie apstākļi to dzīvei ir 20–30 grādu temperatūra un relatīvais mitrums 70–80 %. Tās nav atrodamas vietās, kur mitrums mazāks par 45 %. Putekļu ērcītes labāk dzīvo siltās, mitrās, slikti vēdinātās telpās. Tāpēc ir uzskats, ka Latvijā putekļu ērcīte nav ļoti plaši izplatīta. Ērcītes dzīvo galvenokārt matračos (siltums un barība) – spilvenu, segu un matraču putekļos. Putekļu ērcītes izdalījumi ir alergēni; tās ir diezgan lielas daļiņas un gaisā var atrasties neilgu laiku. Tāpēc galvenā šī alergēna iedarbība rodas, cilvēkam atrodoties gultā. Iespējamas elpošanas ceļu slimības, alerģiskas reakcijas.
Kā cīnīties ar putekļu ērcītēm? Nevajag lietot insekticīdus, dzīvoklis ir labi jāvēdina, jāuzkopj ar putekļsūcēju. Jāzina, ka ērcīšu alerģiskā iedarbība saglabājas arī pēc to bojāejas, ērcīšu alergēns pilnīgi dezaktivizējas pēc apstrādes ar ultravioletajiem stariem (2 stundas), tādēļ arī gultas veļa jāliek saulē un jāvēdina. Gultas veļa jāmazgā 60 grādu temperatūrā. ASV iesaka telpas un paklājus apstrādāt ar 3 % tanīna šķīdumu, kas neitralizējot alergēnu. Nav ieteicams izmantot spilvenus ar putnu spalvām.
[Sagatavots pēc: http://www.apollo.lv/]