Tradicionālā transkripcija

[e:e]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[elːe]


[e] – īsais, šaurais patskanis

[] – ’skanenis’.’]

[e] – īsais, šaurais patskanis

 

Vienzilbes vārds.

Ortogramma – ll.



ell-sakne, vārda celms

-egalotne

 

 



  elle

       →ell+īt-e

       →ell+īg-s, ell+īg-a

       →ell+išķ-s

      →ell-išķ+īgs-s, ell-išķ+īg-a

                →ell-išķ-īg+i (apst. v.)

 




elle – patstāvīgs  vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, piektā deklinācija

Iespējamas daudzskaitļa formas, bet pamatā lieto vienskaitļa formu.

 

 

vsk.

dsk.

N.

ell-e

ell-es

Ģ.

ell-es

eļļ-u

D.

ell-ei

ell-ēm

A.

ell-i

ell-es

I.

ar ell-i

ar ell-ēm

L.

ell-ē

ell-ēs

V.

ell-e!

ell-es!

 

 


Teikumā var būt:

1)     teikuma priekšmetsElle bija uguns liesmām izgaismota.

2)     izteicēja daļa – Tā tik ir elle!

3)     galvenais loceklisBaisā elle.

4)     apzīmētājsPie elles durvīm bija nikni sargi.

6)     papildinātājs – Mirušie grēcinieki devās uz elli.

7)     vietas apstāklisRaganas un velni dejoja ellē.



elles bailes, elles bedre, elles briesmonis, elles darbs, elles ieeja, elles katls, elles kambari, elles karstums, elles krāsns, elles ķēķis, elles loki, elles mokas, elles rīboņa, elles smārds, elles ugunis, elles tumsa, elles valdnieks, elles vārti, elle zemes virsū

 

briesmīga elle, karsta elle, tumša elle

 

būt ellē, dzīvot ellē, doties uz elli, iemest ellē, iziet cauri ellei, iznākt no elles, iznirt no elles, izbēgt no elles, izglābties no elles, nonākt ellē, traukties ellē



elle, dsk. ģen. eļļu, s. lietv. 

Reliģijā, mitoloģijā – vieta, kur grēcinieku dvēseles pēc nāves izcieš sodu; velnu mājoklis. 

Nonākt ellē. Vārīties elles katlā. 

// Vieta, kur notiek kas ļoti slikts, briesmīgs. 

Elle zemes virsū. Spēļu elle.

Māja kā elle – saka par ļoti nekārtīgu māju, dzīvokli.

// ģen.īp. nozīmē. Ļoti liels; ļoti grūts; briesmīgs. 

Elles darbs. Elles karstums, tumsa, troksnis.

Elles mašīna – ierīce, kas rada lielu troksni; spridzeklis.

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/mlvv]

 


elle, elles, dsk. ģen. eļļu, s.; rel., mit.

Vieta, kur mirušo grēcinieku dvēseles izcieš sodu. Velnu mājoklis.

Elles krāsns. Nonākt ellē. Vārīties elles katlā.

„Pēc pusstundas viņi elles vārtu priekšā varēs spēlēt kārtis: kurš paspēlēs, tam pirmajam būs jālien iekšā tanī verdošajā piķa katlā.” Lācis 15, 213.

pārn. Elle, elle kunga rija, Elle kunga laidariņš: Dūmos smaku, dubļos mirku, Verga mūžu nodzīvoju. DV 175.

// ģen.: elles, adj. nozīmē; sar. Ļoti liels. Ļoti grūts. Arī briesmīgs.

Elles tumsa. Elles jūklis. Elles troksnis. Elles karstums. Elles mokas.

Elles darbs tas bij, .. [akmens] šķilām šķautnes asas kā naži, ārmalas karstas kā uguns .. Upīts 4, 110.

Kāds biedē – esot elles vieta, Ceļš izēsts, zems un muklains krasts. Osmanis 1, 139.

[Sagatavots pēc: http:// tezaurs.lv/llvv]


e`le, elne [Wessen], BW. 22277, LP. VI, 1, 541, [Le. Gr. 177],
die Hölle: Sprw. uz elli kâ pa laipu. vai ellē, vai debesīs – kad tik pulkā! kad kungam darba trūkst, kad ellē muoku? Etn. III, 43. ej ellē mālus mīt, sagt man, wenn sich jemand ungefragt in die Rede mischt Etn. II, 63. kur ellē viņš ir? wo, zum Henker, ist er? U. elle pagale, elles prauls, elles gabals, elles (s)kruķis, ein Höllenbrand, elles strāķe, der Höllenpfuhl n. U. [Aus mnd. helle.]
[Sagatavots pēc: ME 1923 :  
568]

 

e`le, dziļā elles dibinā BW. 8620. brauc ellē 843.
[Sagatavots pēc: EH 1934 :  368]


elle – eļne, pekle

[http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]


elle – pekle

 


HidronīmiElles aka, ieplaka Alūksnes novadā; Elles dīķis, dīķis Brocēnu novadā; Elles grava, ieplaka Kuldīgas novadā; Elles strauts, strauts Brocēnu novadā.

 

VietvārdiElles bedres, lauks Pārgaujas novadā; Elles kalns, kalns Brocēnu novadā; Elles mežs Talsu un Saldus novadā; Elles pods, purvs Baldones, Jaunjelgavas un Pārgaujas novadā; Elles strauts, apvidus Saldus novadā; Ellesdūre, mežs Talsu novadā.

 


elle, aizguvums; no vh. elle vai vlv. helle ‘t. p’. Pamatā ide. *kel- ‘glabāt, slēpt, aizsegt’ (no kura atvasināja *klep- la. slēpt). Tātad vārda senākā nozīme ģermāņu valodās bija ‘vieta, kas slēpj; slēpta, aizsegta vieta’. Vārda pārnesums radies ar kristīgo ticību.

Aizguvums minēts 16. gs. literatūrā un 17. gs. vārdnīcās. Apvidvārda forma elne atbilst vh. elne, kas pamudina domāt par šīs formas aizgūšanu no vidusholandiešu valodas. Atvasinājumu ellīgs, ellišķīgs ‘briesmīgs; ļoti liels’ (adv.) ļoti, ārkārtīgi’ nozīme aizgūta no ģermāņu valodām. 17. gs. K. Fīrekeram ir apzīmējumi priekšelle, elles priekškūrs ‘purgatorijs, šķīstītava’; viņš fiksējis lamu vārdus “elles kruķis”, “elles gabals”, “elles pagale”, “elles pagals”.

[Sagatavots pēc: Karulis 1992 : 264]


angļu hell

baltkrievu пекла

čehu peklo

franču enfer

grieķu κόλαση

igauņu põrgu

krievu ад

lietuviešu pragaras

poļu piekło

somu helvetti

ukraiņu ад

vācu die Hölle

zviedru helvete



Pats kāpj debesīs, citus stumj ellē.

 

Vai ellē vai debesīs – kad tik pulkā.

 

Uz elli kā pa laipu.

 

Ko tu bīsties grēku dēļ: ellē vietas diezgan.

 

Kungs paliek kungs, lai viņš arī ellē būtu.

 

Kad muižā darba trūks, kad ellē velnu!

 

Nebīsties nāves dēļ – ellē rūmes diezgan.

 

Bērnu baida ar bubuli, pieaugušu ar elli.


Dvēseļu diena ir 2. novembrī, kad lūdzas par dvēselēm šķīstīšanas ugunī, jo tām dvēselēm, kas ir ellē, šīs dzīves palīdzība esot lieka. Tad ļaudis iet lielos pulkos uz baznīcu, kur paliek ļoti ilgi. Arī mājinieki dzied psalmus un lūdzas par mirušo dvēselēm.



Pilna elle melnu kluču. – Rijas krāsns.

 

Debesīs uzkāpis, ellē skatās. – Skursteņslauķis.

 



Kur, ellē, vilciņš bija?

Zaķīts nesa kazlēniņu;

Kur, ellē, tēva dēls?

Kalpiņš ņēma mātes meitu. [LD 22277]

                      

Jūra elle, jūra elle,

Daugaviņa māmuliņa:

Daugaviņa izšūpoja

Kā māmiņa šūpolē. [LD 30759]

                         

Ai, bāliņi, mums, bāliņi,

Ellē darba gana būs:

Kundziņš virs trumulī,

Mums uguns jākurina. [LD 31264-1]

                        

Vagarīte Dievu lūdza,

Ellē kājas karājās:

Kādu Dievu tad tu lūdzi,

Kad tu kūli darbiniekus? [LD 31513]

                       

Elle, elle kunga rija,

Elle kunga piedarbiņš:

Tur es savus sārtus vaigus

Ik rudens balināju. [LD 31538]

                      

Elle, elle kunga rija,

Jaunu vīru mocītāja,

Nomocīja jaunus vīrus,

Jaunu vīru kumeliņus. [LD 31539]

 

Pūt, puisīti, āža ragu,

Ellē tava dvēselīte,

Ellē tava dvēselīte

Āža raga galiņā. [LD 12231-0]

 

Ik dieniņas ganos gāju,

Ik svētdienas baznīcā;

Kur ellē ciema puiši,

Ka tie manis neredzēja. [LD 29503-0]

 

Staltajam dēliņam

Stāvu šūti zābaciņi,

Tie bij labi ellē lēkt,

Velnam mālus samīdīt. [LD 31890-2]


Burvju dzirnaviņas

Vecos laikos bijuši divi brāļi: viens bagāts, otrs gluži nabags. Bagātais nabadziņu ne acu galā neieredzējis. Reiz nabadzīgajam aptrūcis maizes – gribējis pirkt, bet, par ko pirksi, ja nav ne graša pie dvēseles. Gājis pie bagātā lūgties. Bagātais, tikko šo ieraudzījis, izsviedis sapelējušu cūkas pleciņu pa logu un uzsaucis bargi: „Ko nāc! Še cūkas pleciņš, skrej uz elli viņu pārdod, tad dabūsi naudas.”

Nabadziņš patencinājis par to pašu un gājis uz elli raudādams. Te piestājies balts vīriņš: „Ko tu raudi?”

„Jā, brālis sūtīja mani uz elli šo pleciņu pārdot, bet kur tad tur pārdošu? Nezinu ne ceļa uz turieni.”

„Ei, ko nu par niekiem tik daudz bažīties? Blēņas! Labāk paklausies, ko tev teikšu: tur ellē viņi uz cūkas pleciņiem kā sadzelti, cik kāri, un ceļu atrast – tas mazākais. Redzi, kāp tikai pa šo teku uz priekšu, tad ieiesi taisni pašā ellē. Bet ko tu ievēro: neprasi par to pleciņu naudu, prasi tās dzirnaviņas, kas kaktā nosviestas.”

Nabadzīgais brālis patencina un aiziet. Iet, iet – nav nemaz elle tik tuvu – īsti ko kāpt. Beidzot – jā, būs gan elle, bet iekšā nevar tikt: lieli, lieli vārti priekšā. Sāk klaudzināt. Iznāk velna kalps ar trim galvām: ko gribot?

„Āre, te man tāds cūkas pleciņš pārdodams.”

„Kas? Cūkas pleciņš! Tā laba lieta! Cik gribi?”

„Nu, ko tur daudz prasīšu! Atdod man tās dzirnaviņas, kuras tur kaktā nosviestas, – pietiks.”

„Nē, nē, nē! – to ne! Prasi citu ko!”

„Man cita nekā nevajaga; ja tā ir, tad līkop!”

„Nē, nē, nē! – to ne!” trijgalvis vēl pretojas, bet brālis, labi redzēdams, ka velna kalps laizās vien pēc pleciņa, nepielaižas neparko. Beidzot dos arī dzirnaviņas. Labi, abi izšķiras: velna kalps ar pleciņu ieskrien ellē, aizslēdz no iekšpuses lielos vārtus, un brālis ar dzirnaviņām steidzas atpakaļ. Te ceļā satiek atkal balto vīriņu.

„Nu, kas ir? Dabūji gan?”

„Dabūju, dabūju, bet, ko ar viņām iesākšu, to nezinu. Man jau nav ko malt.”

„Klausies, tā tu nerunā, iekams nezini. Tās dzirnaviņas pārlieku teicamas: ja arī diezin kas pietrūktos, ieteicies tikai, lai maļ, – tūliņ griezīsies rūkdamas riņķī un birs visāda svētība ārā. Bet apturamos vārdus, kurus tev iemācīšu, nesaki, no dieva puses, nevienam cilvēkam.”

Un baltais vīriņš izmācīja visādi, kas ar viņām darāms, un tad pazuda.

Bet nabaga brālim tagad sākas laimīgās dienas: dzirnaviņas katru dienu piegādāja labākos ēdienus, sarausa visādu svētību un beidzot vēl iemala tik daudz zelta, ka varēja lepnu pili uzcelt.

[Trīs vēja mezgli 1988 : 356–357]


Varakļānu baznīca

No grāfa Borga Varakļānu pagastā celtās baznīcas ir palikušas tikai atmiņas, jo baznīcas pamati jau sen sagruvuši.

Grāfs Borgs reiz nolēmis par savu naudu uzbūvēt lielu baznīcu. Viņam kalpojuši lieli velnu bari, un ar tiem viņš pa nakti jaunajai baznīcai vedis akmeņus. Mūri jau bijuši uzcelti cilvēka augumā, bet tad velnu virsaitis pieprasījis, lai mūrī iemūrējot cilvēku. Par upuri izvēlējušies jaunu puisi, bet viņš pēdējā brīdī izbēdzis, un, tā kā kaut ko bijis jāiemūrē, tad Borgs iemūrējis suni. Velni par to saskaitušies, izgāzuši akmeņus kādā silā, saķēruši grāfu un aizrāvuši uz elli. Draudzes mācītājs tomēr gribējis baznīcu pabeigt, bet, tā kā nebijis daudz līdzekļu, tad uzcēlis nelielu baznīciņu mūra vaļņa vidū. Bet šie vaļņi ilgi neturējušies. Drīz vien sagruvuši, un pašreiz no tiem nav ne vēsts.

[Sagatavots pēc: LTT 2001 : 54]

 

Elles kalns Jaunpilī

Elles kalns atrodas pie Laukmuižas, Jaunpilī. Kalns tāds izvelvēts, ejas no divām pusēm. Laukmuižas barons tur agrāk turējis divus cilvēkus – vīru un sievu – vergus kā mērkaķus. Tiem nav bijis atļauts sevi apkopt, nedrīkstējis ne matus, ne nagus griezt. Kalnā iekšā bijis pavisam tumšs. Kad kādreiz baronam sabraukuši ciemiņi, vergi vesti rādīt. Pie pils bijis laukums, tur vergiem bijis jādanco. Kungi sēdējuši pie pils un skatījušies.

No pils it kā bijušas ejas uz Elles kalnu.

Kad vēlākajos laikos Elles kalnā rīkotas zaļumballes, tad vakaros Elles kalns bijis apgaismots un ļaudis tur varējuši iet skatīties.

    [Sagatavots pēc: LTT 2001 : 65]

 

Daugavas krasti

Senos laikos Daugavai nav bijis krastu. Reiz velns sadusmojies un gribējis Daugavu aizdambēt; gribējis lielu akmeni iemest Daugavā, lai tā pārplūstu un noslīcinātu visus ļaudis. Vienu nakti tas sadomājis nest akmeni. Nesis arī, bet, tā kā elle bijusi ļoti tālu, tad pagājis ilgs laiks, akmeni aiznesot. Jau aiznesis gandrīz līdz Daugavai, te piepeši nodziedājis gailis. Velns nometis akmeni zemē un bēdzis uz elli. Bet toreiz pie ļaudīm dzīvojis milzis. Milzis sarunājis ar darbīgajiem zemniekiem un gājis mūrēt Daugavai gar vienu pusi mazāku un gar otru – lielāku valni. Tā radušies Daugavas krasti.

    [Sagatavots pēc: LTT 2001 : 162]


Kāds muižnieks ar zemnieku nolīguši par četrsimt rubļiem, kurš vairāk zinās pastāstīt no piedzīvojumiem un brīnumiem, kas jāuzklausa, bet nav brīv teikt: tu melo.

Pirmais stāstījis muižnieks par saviem ārzemju braucieniem, dzērieniem, izpriecām.

Zemnieks tik noklausījies un neteicis nekā, pēc tam pats iesācis lēnā un mierīgā garā:

„Mans tēvs nebija septiņus gadus no vietas mēslus vedis. Kad viņš nomira, es izvedu mēslus un tur iestādīju vienu kāpostu. Uz mežu ejot žagarus cirst, gāju kāpostu apskatīt. Gāju, gāju, pienāca pusdiena, apēdu līdzpaņemto maizi, bet vēl līdz vakaram nevarēju apiet kāpostam apkārt un griezos atpakaļ.

Otru dienu pa kāposta lapām kāpu uz augšu un iekāpu debesīs. Pēteris mani pie vārtiem sagaidīja un izvadāja pa visām istabām. Tur bija pilnīga nabadzība un trūkums.

Kad gribēju kāpt zemē, kāds bija kāpostu nogriezis. Nopirku no Pētera par deviņdesmit kapeikām pakulas, noviju valgu, piesēju pie debess malas un laidos zemē. Valga trūka, un es izkritu zemei cauri ellē iekšā.

Tur netrūka nekā. Es satiku savu tēvu. Šis dzīvo ļoti bagāti. Ak, kas viņam zirgu, lopu, sulaiņu un kāda lepna pils!”

„Vai manu tēvu tu ar satiki?” jautā muižnieks.

„Jā. Viņš ir pie mana tēva par cūkganu,” atbild zemnieks.

Muižnieks, tādu pazemojumu paciest nevarēdams, izsaucas: „Tu melo!” – un tā pazaudējis savus četrsimt rubļus.

 



Circenīšu naktsdziesmiņas

2

 

Mēs, circenīši,

pa pelniem vien brienam.

Nu, ko tur bij darīt –

savs krusts jau ikvienam!

 

Kas krustu pa pelniem

še nenesīs,

tas netiks reiz circeņu

debesīs…

 

Ek, runča paps sirmais!

Tam muguru liec

tik aste ka miets.

 

Bet ellē pats pirmais

viņš ņaudēs un bļaus,

līdz velns viņu raus… [Bārda 1997 : 85]

 

 

Nezinu

 

Kas grēks, kas svētums, kā lai es to zinu?

Viss vienā gadu krūzē kopā lijis,

Un velti dzīves hieroglifus minu,

Jo aizmirsies, kāds mīklas sākums bijis.

 

Vairs mani neskūpstīs ne debesīs, ne ellē,

Vien zemei pieder rožu kaislā smarža.

Kamdēļ gan tad kā mūks lai slēdzos cellē

Un nejūtu, cik salda sāpju garša?

 

Un kas par to, ja man vairs sen nav māju

Ne sirdij un ne kājām piekusušām?

Es dzīvi mīlēt ļaužu drūzmā gāju –

Un dziesmu diezgan pietiks visam mūžam.

 

Un, viena klīstot, piekusušās rokās

Es sirdi auklēšu kā bērnu slimu

Un dziedāšu par dzīvi, pilnu mokām,

Ko tikai mīlēt vien es kādreiz dzimu. [Skujiņa 1978 : 56]

 

 

Draudzīgs aicinājums Elles ķēķa svētajām atliekām

 

Gunar, Jāni, Viktor, Aina,

Tā stunda ir situsi, tā stunda ir klāt,

Jo zīmes pie debesīm liek

Jums Ņujorkai ardievas māt.

 

Uz Kalamuzū jums jādodas

Cepelīnā, uz kuiļa vai kājām

Atjaunot Elles ķēķi netāli

No Lalitas M. mājām.

 

Šeit vāveres lido pa gaisu,

Un baloži ūjā kā nekur,

Šeit Dieviņš (ne bez pūlēm)

Tautiešus kopā tur.

 

Gunar, Jāni, Viktor, Aina,

Jums jādodas uz Kalamuzū,

Lai izpildītu kā nākas

Dieva ukazu. [Mūks 2004 : 126]


 

Bagātais Ansis nekad vēl nebij bijis tik tuvu laimei kā šinī brīdī, bet taisni šinī brīdī vērdiņš izkrita viņam no rokām un ievēlās ūdenī. Un avota dibenā uz baltā mutuļa, kas nerimstoši nāca no zemes augšā, šūpodamies pacēlās sarkans velniņš un smiedamies izplēta rokas.

„Uz redzēšanos, Ansi,” viņš locīdamies smējās, un viņa vārdi nāca no avota dibena kā sarkani burbuļi. „Nu es esmu tīrs, un tu vari iet, man vairs tevis nevajaga. Viss, kas man bija virsū, nu ir pie tavām rokām. Redz, kādu tu mani esi noberzis sārtu! He, tu gan domāji, ka tu biji kungs? He, he, he, kungs biju es, tu – mazgāji man muguru. Es zinu, Ansi, tu sapņoji reiz par lielu un laimīgu dzīvi, bet ko tu darīji? Ko tu darīji? Visu mūžu tu berzi nabaga velniņu. Tu gribēji būt kungs, bet biji un paliki tikai pirtnieks, pirtnieks!”… Avots mutuļoja un šņāca, un Ansis, bailēs drebēdams, atrāva seju.

Bet velniņš, sārts un jauns, atgriezās elles liesmās… Ansis izplēta rokas un gribēja skriet viņam pakaļ, bet viņam priekšā bij tikai sajaukts avots, no kura nāca baiga sēra smaka.

Kad Bagātais Ansis lēni vilkās uz māju, tam ausīs skanēja, it kā viņš būtu ar tukšu vidu. Tā nobeidza viņš savu dzīvi ar tukšumu krūtīs. Viņa sirdi vairs neatrada jauna mīlestība, un pirkstus, kuri bij raduši tikai raust, vairs nespēja atliekt saldā devēja vara. [Skalbe 1986 : 349]

 

Gaisma ellē nedrīkst būt nekāda. Ellei ir septiņas durvis, starp katrām durvīm kambaris, tātad seši priekškambari. Nekad nedrīkst vērt vaļā pirmās un otrās vai citas kādas divas durvis reizē – lai gaisma neiekļūst uzreiz caur divām durvīm. Kad ienāk pirmajā kambarī, tad jāaiztaisa ārdurvis un tad sākas gaismas ķeršana. Gaismu izķer pa stariņam vien, sasien kūlīšos un ietin melnās avīzēs. Un tikai tad, kad visi stari izķerti un ir pilnīgi tumšs, ienācēji var iet nākošā kambarī. Saule, jūs jau zināt, ir ļoti spēcīga, gaismas jau ir ļoti daudz, un dažreiz tā ielaužas arī tālākos priekškambaros, bet visi velni saka, ka tālāk par piekto kambari neviens gaismas stariņš ticis neesot. Kad velni iet ārā pasaulē, tad melnajās avīzēs iesaiņota gaisma viņiem jānes līdzi un jāaizsviež, vienalga, kur, ka tikai prom un ārā.

Atrauj ātri durvis, un – ārā! Bet, kamēr durvis vaļā, ieskrien atkal gaisma ellē. Katra kambarī strādā vesela velnu brigāde, kas tad to gaismu atkal saķer, sasaiņo un nākošajam ārā gājējam dod līdzi – nest prom. Tā velni ar gaismu cīnās. [Ziedonis 1997 : 18–19]

 

Rokas sataustīja nazi. Viens šņāpiens un viss, nebūs manis.

Auksts, ass metāls. Nevaru, man riebās asinis. Mirklis, kad uzplēš ādu.

Logā šūpojās ēnas. Nē, tās acis. Skatiens. Pazīstams. Nežēlīgs, hipnotizējošs. Cieši vēroja mani. Tu esi mana. Tā būs vienmēr. Tev nav kur bēgt. Būs vēl ļaunāk.

Es biju sastapusies ar savu nāvi. Ar savu dzīvi. Tā bija elle.

[Manfelde 2014 : 26]

 

Reiz divi velniņi, kas katru dienu netāļu no elles vārtiem uz ugunīgas pļavas savu brīvo laiku ar visādām nerātnībām pavadīja un jau dažu labu reizi bija mēģinājuši uz kādu acumirkli izsprukt no elles laukā, pamanīja, ka vārtu sargs iesnaudies. Tūliņ arī viņos radās vecā vēlēšanās – paraudzīties, kāda tā pasaule izskatījās, kas tur aiz vārtiem bija un par kuru velna māte tiem tik daudz bija stāstījuse. Viņi tādēļ pieskrēja pie vārtiem, un, tā kā tie atslēgas nevarēja sasniegt, tad viens uzkāpa uz otra pleciem un atslēdza tādā kārtā vārtus vaļā. Visus spēkus saņemdami, velniņi nu lēnām tos drusciņ pavēra un izspraucās laukā. Aizkrizdami atkal cieti, vārti gan pataisīja diezgan lielu troksni, no kura sargs uzmodās, bet, tā kā viņš nekā sevišķa nepamanīja, tad domāja, ka troksni tikai sapnī vien esot dzirdējis.

     Bet pa garo, tumšo alu, kura savieno elli ar pasauli, abi velniņi devās uz priekšu, ko tik viņu veiklās kājas nesa, un nemitējās skriet arī tad vēl, kad tie jau no alas bij ārā un dieva jaukā saule viņu tikai ar tumsu un elles uguni apradušās acis apžilbināja. Pēdīgi viņi noguruši pakrita ēnainā pakalnē, palika tur guļam un atpūtās. [Blaumanis 1986 : 329–330]

 

Kārlis pietrūkās sēdus. Jau krēsloja, un viņš bija nosalis. Sameklējis ziepes un dvieli, Kārlis notrausās lejā. Uzbudinoši smaržoja ceriņi. Aiz klēts jābūt akai. Nometis saņurkāto kreklu, Kārlis enerģiski rīvējās, rīvējās, tad noskurinājās un pagājās dažus soļus uz jūras pusi. Saule bija izkususi plānā mākoņu līmē un šūpoja sārteni rozīgu gaismu pār ūdens klaidu. Pareizi gan, ka paradīze un elle ir vienuviet. Kā kaislīgs mīlētāju pāris, kas gatavi viens otram pārgriezt miega artēriju, tomēr nekad nenonāvēt. Mūžīgi iet un nākt, bet nekad nenomirt. Baismas domas. Kārlis noskurinājās un lēkšiem uzkāpa bēniņaugšā. [Repše 1990 : 72]

 

Reiz es mātei vaicāju, vai viņa kādureiz ir velnu redzējusi.

Nē, māte nekad velna nebij redzējusi. Un viņa sāka man stāstīt, ka velni esot tikai pasakās. Patiesībā velns, tāpat kā dievs, esot gars, kuru cilvēka acs nevarot saredzēt. Bet viņš pastāvīgi esot mūsu vidū.

„Vai tas būtu žīds vai čigāns,” māte teica, „velns, tāpat kā dievs, prot viņu valodu un pastāvīgi mūs visus pavada. Līdz dievs drusku novēršas, velns tūlīt kūda uz ļaunu. Tāpēc pasaulē ir gan prieki, gan bēdas, gan labi, gan ļauni darbi.”

Ar šādu izskaidrojumu es nebiju apmierināts, bet ar māti vairs nekad neielaidos valodās par velniem. Bij taču skaidri redzams, ka viņa nevarēja nekā noteikta man sacīt. Kā tad viņa arī būtu varējusi runāt par lietām, ko nebij nekad redzējusi? Oh, to jau man neviens neiestāstīs, ka velns ir gars, kur es savām acīm viņus simtiem biju redzējis. Un gars… jā, kas tad ir gars? Gars ir migla. Gars ir karsts, ka ņem vai elpu cieti. Gars ir tikai pirtī!

Vajadzēja griezties pie vecāka cilvēka. Un es ar šo pašu jautājumu gāju pie vecmātes. „Velns!” vecmāte iesaucās. „No tā mums nav ko baidīties! Nu viņš ir piesiets pašā elles dibenā.”

Redzi nu! Tā bij pavisam  cita valoda.

„Bet vai tu viņu esi redzējusi?”

„Trakais! Vai tad es ellē esmu bijusi?”

Vecmāte iesmējās pilnā kaklā, tad viņa noglaudīja man galvu un teica:

„Pagaidi vien, kad iesim kādreiz uz ciemu, tad es tev parādīšu, kāds ir īsts velns.”

Nu man kļuva baigi.

„Bet kā tad viņš tika vaļā? Tu tak teici, ka piesiets.”

„Nu, tad gan redzēsi.”

Tā toreiz beidzās mūsu saruna. Bet piesietais velns man toreiz neizgāja no prāta. Elles dibenā, kur droši vien bij tumšāks nekā rijā, viņam vajadzēja vārgot. Ja jau tā, tad kāpēc viņu nenomaitāja pavisam? Un kas viņu tur piesēja? Un reiz es atkal uzsāku ar vecmāti sarunu:

„Tu, vecmāt, teici, ka velns esot piesiets. Kas viņu piesēja?”

„Dievs, kas tad cits.” [Jaunsudrabiņš 1971 : 204–205]

 

Visas laicīgās jeb zemes lietas, ar kurām bij Oļiniete līdz šim Lienu biedinājusi, viņai izrādījās tagad vairs par nespēcīgām, tāpēc sniedzās pie pašām lielākām, kādas vien tik varēja būt atrodamas. Bet tādēļ, ka šis biedināšanas, sodīšanas un sažēlināšanas ceļš pret Lienu nebij vēl iestaigāts, kā arī tādēļ, ka Oļinietes sirds bij visai pilna, tad no pirmā gala tā plosīšanās nemaz neveicās, jo, lielas lietas grābstot, gandrīz tik mazas vien gadījās, tā ka tik pa labu brīdi viņas valoda varēja ietaisīties īstenā spēkā pie šādiem vārdiem: „To tu nedomā, ka nu es vairs dieva priekšā par tevi labu vārdu metīšu, bet drīzāk gan vēl pasacīšu, lai tevis debesīs nelaiž, jo maniem vārdiem viņš klausīs. Ak tu gribi laikam, lai es tur, kur sēdēs rindā Elia, apustuļi, Mozus un tie pravieši, tevis dēļ riju kaunu tāpat kā tagad šai pasaulē? Es ar savu veci ieiešu debesīs un dzīvošu no žēlastības priecīgi ar eņģeļiem pa jēra kāzām, bet tevis neņems ne paši velni ellē pretī! Redzēs, kur tad tu paliksi, kad debesīs nelaidīs un kad zeme ar visiem grēciniekiem aizies projām pa gaisu kā satīta grāmata? Dieva bērna un ticīga cilvēka vis neviens tā neieēdinās un nepievils kā tevi. Lai palūko mani kāds tā piemānīt ar savu mīlestību un vilināt sevīm līdz, tad dabūs redzēt, vai es iešu. Lūk, kā nedrīkst manis neviens kārdināt, jo zina gan, ka neder nemaz iesākt, tādēļ ka tad labi nebūs, bet tu skrien līdz kaut kādam badmirim.” [Kaudzītes 1980 : 304]


VELĒNU VECĪTIS. Trešā ir spogulītis. Tas pasaka, kas notiek pasaulē. Bet tur tu drīksti tikai vienreiz ieskatīties.

MAIJA. Spogulis, kas pasaka, kas notiek pasaulē? Jā, tajā ļauj man paskatīties!

VELĒNU VECĪTIS. Pārdomā labi, ko gribi redzēt. Tu tik vienreiz drīksti.

MAIJA. Es jau tev pateikšu. Virszemē ir viens tāds puisis – par Vari           sauc –, labs puisis, tikai drusku tāds – tāds paslinks; es gribu redzēt, kā tam iet!

VELĒNU VECĪTIS. Labi! Skaties!

MAIJA (ieskatījusies spogulī). Vai, vectētiņ, kas tas? Kur viņš ir? Kāds viņš izskatās! Kas tā par vietu? Katli un ugunskuri, katli un ugunskuri!

VELĒNU VECĪTIS. Tā ir elle!

MAIJA. Elle! Palīdz, vectētiņ!

VELĒNU VECĪTIS. Tam palīdzēt nevar.

MAIJA. Kā nevar? Vajag varēt!

VELĒNU VECĪTIS. Ko tu tādam pēc palīga prasi.

MAIJA. Viņš tāds pat kā mēs abi, tētiņ. Tik drusku – drusku paslinks. Es gribu aiztikt pie viņa.

VELĒNU VECĪTIS. Tur aiztikt nevar.

MAIJA. Tā nesaki, vectētiņ! Man jāaiztiek, un es aiztikšu. Pateic tik ceļu.

(Kaupiņš un Samtcepure iznāk no pirts.)

(Pirtiņā uguns nodziest.)

KAUPIŅŠ. Miesas audi

                   Mīksti un glaudi!

SAMTCEPURE. Jauki, jauki, jauki,

                             Glumi kā tauki!

MAIJA (abiem). Mīļie vecīši, kuru ceļu iet uz elli?

KAUPIŅŠ. Uz elli? Vai, meitiņ, to es nezinu. Prasi tam tur! Tas desmittūkstoš gadu gudrāks nekā es.

MAIJA (Velēnu vecītim). Vectētiņ, vectētiņ!

VELĒNU VECĪTIS. Kad tev arī ceļu pateiktu, kā tiksi tur iekšā! Iekšā tikt tur var tikai ar mīļās Laimas dotu atslēdziņu.

MAIJA. Tad iešu pie mīļās Laimas. – Kādu ceļu iet pie mīļās Laimas?

[Brigadere  2003 : 44–45]

 

PRINCESE (uz Antiņu, paņemdama viņu pie rokas).

Iesim mēs pie mīļā tēva! (Iet abi pie karaļa.)

KARALIS.

Nākat, mani bērniņi, nākat! Jūs esat paši savas rokas sadevuši kopā, lai viņas paliek nešķirtas uz mūžiem! Es jums savu svētību tiku aizturējis, nesat tagad jūs savu svētību man, vecam tēvam, lai manim sirds top kā jums, jauna un stipra.

(Ļaudīs paceļas gaviles, bet pēkšņi apklust, kad princis panāk uz priekšu.)

PRINCIS.

Diezgan, vecais nelga! Es tevi tagad pazīstu. Diezgan esmu klausījies jūsu visu nerru runās! – Karš! Karš! Karš! (Izrauj zobenu.) Augšā, mani ļaudis! Raujat zobenus laukā!

(No abām pusēm saceļ zobenus prinča un karaļa ļaudis.)

Nākat, grābjat to viltus karali, kas mūs visus mānījis! Ņemat to viņa netikli meitu un ubagu znotu! Stiepjat visus trīs pie karātavām! Izraujat viņiem viņu melu mēles! Ha! Ha! Posts un nāve pār viņiem!

VISI (klusē).

PRINCIS.

Posts un karš! Ko klusat? Ko sabaidījāties no sievām un putniem? Grābjat viņus! Es jūs visus gabalos sakapāšu! Es jūs dzīvus sadedzināšu! Velns un elle!

VISI (klusē).

Baltais tēvs (uz Melno māti, rādīdams uz princi).

Melnā māte, vienveidīgā!

Lūko, tur ir tava daļa!

(Melnā māte lēni nāk uz princi, pacēlusi roku un melnu plīvuru rokā turēdama. Kraukļi saceļas spārnos un virzās uz princi. Princis stāv kā sastindzis; zobens izkrīt no rokām.)

KRAUKĻI (visi).

Tas ir mūsu – kra!

Tas ir mūsu – kra!

PIRMAIS (rāda uz princi).

Tev ir kraukļa melni mati – kra!

OTRAIS KRAUKLIS.

Tev ir kraukļa līkais knābis – kra!

TREŠAIS.

Tev ir kraukļa asās acis – kra!

VISI.

Kra! Kra! grāb! Kra,  kra,  grāb!

MELNĀ MĀTE (uzmet princim melnu plīvuru).

Ņemat to, tā jūsu daļa!

Nesat to uz mūža māju!

Zārks jau nevar palikt tukšā.

KRAUKĻI.

Kra, kra, krāb! Kra, kra, grāb!

(Viņi ieceļ princi zārkā, Antiņš un Saulcerīte nometušies ceļos pie tēva. Ļaudis skaļi gavilē.)  [Rainis 2014 : 119–120]

 

NĒZE. Dod man to centrifūgu, es nomazgāšu.

IRMA. Kas vēl nebūs, krustmāt! Ciemos atnākusi! Būtu pagulējusi pēc tik gara gabala kājām! Vai tad nu vismaz līdz Ventspilij kāds no radu vīriešiem nevarēja ar zirgu atvest?

NĒZE. Ies jau tev vizināt… Nav man vajadzīgi ne viņi, ne viņu zirgi. Pa saviem Popes un Akmeņdziru mežiem simtiem verstu esmu nostaigājusi, sēnes un ogas lasīdama, un svilpodama izgāju cauri arī Ventspilej, ja nerēķina nīkšanu pašā Ventas vidū uz tilta, kur žandarmi glūnēja pasēs un braucējiem vēl pētīja, vai nav kas tāds maisekļos vai zem deķa čubās, bakstīja un gramstīja… Vienīgi tajā jūsu klajumā kad iznācu, nu, es tev teikšu… Ellē iekšā! Vējš taisni ģīmī, suņa modē kaukdams un līdz kaulam ķerdams… Ne velti tava nelaiķa māte drīz pēc kāzām atmuka pie mums atpakaļ, vīram bij jābrauc meklēt rokā…

IRMA. Nespried pēc vēla rudens, krustmāt. Vasarā arī klajumam piemīt savs jaukums, kāda nav citur, un tik tuvu jūra… [Priede 1988 : 242]



Juris Martinenko Latvijas Kultūras koledžā 2004. gadā rakstīja diplomdarbu par Ž. P. Sartra lugu „Aiz slēgtām durvīm”, ko spēlēja Rēzeknes teātra studijas jaunieši. Lugas pēdējais teikums bija „Elle – tie ir citi”.

Ar Juri Martinenko sarunājas Rēzeknes 5. vidusskolas skolniece Santa Trimalniece, Rēzeknes teātra studijas aktrise Līga Daugule un aktieris Armands Žubulis.

 

Kā varētu raksturot šo pēdējo teikumu Elle – tie ir citi”?

Juris: Elle – tie ir citi”, tas ir mūsu ego, kas liek visu vainu novelt uz citiem. Lugas atrisinājums ir tēlu atzīšanās, kļūdas atzīšana sevī, kaut kādā mērā nožēla par to. Bet viņi no tā izvairās, jo pie visām viņu nelaimēm vienmēr vainīgi ir citi: vainīga telpa, vai vainīgi šie pretī noliktie cilvēki, nekad ne viņi paši. Un „elle – tie ir citi”, es to uztveru pretēji – mēs paši varam radīt sev elli, otrus cilvēkus uztverot kā šo elli.

Līga: Man liekas, ka elle var būt pilnīgi jebkur, elle var būt šeit, elli var veidot jebkas.

Armands: Cilvēki, kas tev atrodas apkārt, vienā brīdī var uzburt paradīzi, bet noteiktos apstākļos šī paradīze var pārvērsties par elli, ko veido tieši šie apkārtējie cilvēki.

Santa: Tieši apkārtējie cilvēki jau ir tie, kas mūs veido. Tādēļ lielā mērā tieši no viņiem atkarīgs, vai tā būs elle vai paradīze. Bet es īstenībā nepiekrītu, ka elle – tie ir citi. [Trimalniece 2004 : 16]


Elle, tradicionālais pretstats debesīm. Tās izcelsme gan ir saistīta ar tumšo pazemi, taču teoloģiskā pasaules aina ellē paredzēja soda vietu grēciniekiem, kuriem tur jācieš bezgalīgas mokas. Tāpat kā debesis ir Dieva vai dievu mājoklis un pastāvīgās uzturēšanās vieta, tā elle ir nežēlīga pazemes valdnieka vai velna valstība. Jau pirmskristīgajās reliģijās drūmā pazeme (ebr. Šeols, gr. Aīda valstība) raksturota kā tumša un nomācoša vieta, tēlojumu papildinot ar aprakstiem par sodiem, kas paredzēti īpaši bezdievīgiem ļaudīm, dzīvajiem, par laimi, tā nav pieejama. – Priekšstats par ugunīs liesmojošu elli ar apdullinošu sēra smaku daļēji radies no senās Hinnomas ielejas, kas kalpoja ziedojumu un atkritumu sadedzināšanai pie Jeruzlemes, bet daļēji arī no vulkāniskās darbības vērojumiem. Tertulliāns (ap 150–230 pēc Kr.) uzskatīja, ka vulkāni apstiprinot elles esamību pazemē, ko vēlāk Dante Aligjēri (1265–1321) detalizēti aprakstīja savā „Dievišķajā komēdijā” (Divina Commedia). [Pijola 2006 : 59]


 

Vārds elle 20. gs. 70. gados aktuālā lietojumā apzīmēja tikai ko ļoti nepatīkamu, briesmīgu, piemēram, „Aiz Ogres mums tūlīt jānogriežas mežā no lielceļa, kas aizejot uz Veldeni. Te nu sākās saknes, grambas, dūkstis, žalgas, vārdu sakot, tīrā elle” (A. Austriņš „Puiškans”); „Vai esat kādreiz bijis arktiskā sniegputenī? Tā ir elle. Trakojošais sniegs vārās, vētras gaudoņa piepilda visu pasauli” (G. Cīrulis „Un viļņojas jūra tāl-tālu…”). Līdzīgā nozīmē vārda elle daudzskaitļa formu lieto I. Ziedonis: „Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp, Pats visas elles var pārciest” (I. Ziedonis „Motocikls”).

Elle apzīmētāja funkcijā ir negatīvas kvalitātes apzīmējums, piemēram, ļoti smags darbs tiek dēvēts par elles darbu, neciešamas mokas par elles mokām, ārkārtīgs, grūti panesams karstums par elles karstumu u. tml. Dusmās cilvēki ne tikai sūta pie velna, bet saka ej ellē vai triec elles ratā, piemēram, „Tos velna zāģerus vajag triekt elles ratā! Tie jau nav darba strādnieki, bet miega pūžņi” (A. Austriņš „Puiškans”). Izsauksmes vārda funkcijā tiek lietots teiciens velns un elle, kur velna un tā mitekļa apvienojums ir izmantots vienīgi dažādu no konteksta atkarīgu emociju izpausmei, piemēram, „Kas par smaržu? Miežu biezputra ar speķi!!! Tā kā laukos… Velns un elle! Kur tā radās?” (A. Grigulis „Vējš dzied ezera vītolos”); „Taču medūzas nebija tik viegli izzvejojamas. Glumais receklis izslīdēja no saujām, sadzeldams rokas kā ar nātrēm. „Velns un elle”, zūdījās kapteinis (Ž. Grīva „Divi cilvēki jūrā”).

Ja grib pateikt, ka kādā ziņā klājas slikti, vai raksturot lielu troksni, tiek sacīts, ka iet kā pa elli. Teiciens elle iet (arī ir) vaļā tiek lietots, runājot par skandālu, nekārtībām, piemēram, „Svešais kungs mūsu vecajam stāsta jo gari, rāda uz Kristu [mācekli] un dusmīgi vaibstās. Meistars klausīdamies kraukā. Tā nav laba zīme. No tā mēs zinām, ka viņš sevī par kaut ko gremžas. Nu drīz ies elle vaļā!” (R. Sēlis „Burši un zeļļi”). [Sagatavots pēc: Stengrevica 1977 : 105–106]

 

Dzīve un nāve

Vecajā Derībā nāvi uzskatīja par dabisku notikumu – par indivīda sairšanu. Taču pastāv arī norādījumi par pēcnāves dzīvi, kas turpinās „pazemē”, lai gan tā ir tikai pasaulīgās dzīves ēna. Cilvēks pēc savas dabas ir nemirstīgs. Bet Vecajā Derībā, īpaši pirms Kristus atnākšanas, radās lielāka interese par mirušo augšāmcelšanos. Agrajā kristietībā atdzimšana ieguva jaunu dimensiju, pateicoties Jēzus augšāmcelšanās notikumam.

Neskatoties uz to, ka kristietība ar laiku atzina ticību dvēseles nemirstībai, tā tomēr apgalvoja, ka dvēseli ir radījis Dievs: nemirstība ir Dieva dāvana. Bez tam svarīgāks par pārdzimšanu (turpināšanos pēc nāves) ir jautājums par pārdzimušā cilvēka dzīves kvalitāti. Jaunajā Derībā pēcnāves dzīve nozīmē paradīzi, ko vēlāk identificēja ar Debesīm. Ir arī norādījumi par kādu starpstāvokli, ko vēlāk nosauca par šķīstītavu – „vietu”, kurā dvēsele atbrīvojas no grēku nastas, lai beigās nonāktu „debesīs”, kā augšāmcēlies ķermenis. Turpretim ellē cilvēks ir pilnīgi atsvešināts no Dieva klātbūtnes un dzīvo vienās mokās.

Bet kas tad ir elle? Tā nav nekāda vieta pazemē, kur mājo velniņi. Elle nav mūžīgu ciešanu vieta, jo neviens cilvēks nevar būt tik ļauns, ka būtu pelnījis šādu sodu. Tāpēc arī man šķiet vairāk pieņemama austrumu reinkarnācijas mācība. Velis ir reinkarnējies cilvēks. Viņš turpina atgriezties šīszemes „ellē” tik ilgi, kamēr ir sasniedzis „debesis” tepat, virs zemes. Elle un debesis nav konkrētas vietas, bet stāvokļi, kuros cilvēkam ir lemts iemiesoties. [Mūks 2005 : 18–19]

 

Raganas un vilki

No aplūkotajām vilkaču prāvām starptautiski pazīstamākā ir Mālpils draudzes Kniediņu muižas kroga piedzīvotāja, apmēram 86 gadus vecā Tīsa (Thies) prāva, kas aizsākta Cēsu zemes tiesā 1691. gada 28. aprīlī, bet galīgi izspriesta 1692. gada 10. oktobrī Tērbatas hoftiesā. Tīss procesa laikā stāstīja, ka vilkači kā vilki ejot kājām uz elli, kas atrodoties Purva ezerā pie Mālpils. Vilkači nekalpojot velnam, jo atņemot velnam to, ko burvji tam sanesuši. Velns vilkačus neciešot un sitot kā suņus, viņi patiesi arī esot Dieva suņi un atnesot cilvēkiem labumu. Ja viņi neatzagtu velnam svētību, tā pazustu pasaulei.

Vilkači skrienot uz elli, lai iznestu burvju nešļavas – lopus un labības ziedus. Ja tiem neizdodoties iznest labības ziedus, tad tajā gadā esot neraža. Parasti tie ejot uz elli trīs reizes gadā: Vasarsvētkos, Jāņos un Lūcijas dienā – pirmo divu vietā arī citā laikā, kad labības zied, kā arī sējas laikā, jo tad burvji nesot uz elli svētību, ko vilkači pūloties dabūt atpakaļ. Ellē esot lepnas telpas un durvju sargi, kas vilkačiem neļaujot aiznest labības ziedus. Tos glabājot vienā, bet graudus otrā klētī. Burvji ellē ēdot kopā ar velniem, bet vilkačiem tas esot aizliegts. Ja viņi tur ieskrien un ko nozog, durvju sargs sitot tiem ar dzelzs rīksti un izdzenot ārā kā suņus. [Laime 2013 : 169] 


Animācijas  filma Velniņi (1999). Režisore I. Riba, kinostudija „Rija”.


Dziesma Senos laikos bija. J. Petera vārdi, R. Paula mūzika. Izpilda J. Paukštello.

[https://www.youtube.com/watch?v=EiykyC5jVaM ]

 

Dziesma Yahoo. M. Freimaņa vārdi un mūzika. Izpilda grupa „Tumsa” un dziedātāja Ance Krauze.

[https://www.youtube.com/watch?v=Msw4U-WtFr8]

 

Dziesma Alibeka. J. Petera vārdi, U. Stabulnieka mūzika. Izpilda U. Stabulnieks.

[https://open.spotify.com/album/4LV67wf2aOfSJn7XueVbNR]


       Elles ķēķis” bija trimdas latviešu literātu un mākslinieku modernistu grupa, kas izveidojās 20. gs. 50. g. sākumā ASV.

      Ņujorkā 20. gs. 50. gadu sākumā ieradās daudz latviešu. Otrais pasaules karš bija beidzies, Vācijā pamazām tika likvidētas bēgļu nometnes. ASV viena no pirmajām uzņēma lēto darbaspēku. Imigrantu vidū bija daudz jauniešu, kurus karš izrāva no skolas sola un augstskolu auditorijām un kuri nonāca vācu darba dienestā vai armijā, bet vēlāk devās bēgļu ceļos. Tā jauni cilvēki no Rūjienas, Rojas, Rīgas, Jelgavas, Talsiem un citām Latvijas vietām nokļuva zemeslodes otrajā pusē. Dzīve bija neparedzamu notikumu, nejaušību un negaidītu pārvērtību pilna.

      Vairāki latviešu puiši strādāja Manhetenas Katoļu koledžā par „higiēnas profesoriem” – rūpējās par tīrību. Viņu vidū bija Arnolds Bērzs (dzejnieks, vārdā Linards Tauns) no Rīgas un kādreizējais skolotājs un jaunatnes rakstnieks Nikolajs Bērziņš.

      Abi kopīgi devās uz Ņujorkas Centrālo bibliotēku lasīt latviešu dzejnieku grāmatas un aktīvi piedalījās Jaunatnes pulciņa darbā – divreiz mēnesī ceturtdienās tika organizēti priekšlasījumi, rakstnieku vakari, dažādi sarīkojumi ar aktieriem un mūziķiem. Abi iesaistījās „Latvju Žurnāla” veidošanā. Linards izmācījās par burtlici, bija redaktors un korektors, dažkārt arī tulks un izsūtāmais, Nikolajs – Jaunatnes nodaļas redaktors. Viņš bija pārvācies uz dzīvi nabadzīgā Ņujorkas rajonā, kas atradās vienlīdz tuvu ostai un centram un ko dēvēja par „Elles ķēķi”. Dzejnieks Saliņš šo vietu raksturoja tā: „„Elles ķēķis” ir Manhatanas daļa, kur kādreiz sīvas cīņas izcīnīja dažādas pagrīdes bandas. Kad 50. gados tur ieradās un apmetās sauja latviešu rakstnieku un mākslinieku, par veco slavu bija atlikušas tikai leģendas un vārds Hell’s Kitchen”.

Drīz uz šejieni, uz vienistabas dzīvokli veca īres nama pēdējā stāvā, pārcēlās arī Linards. Dzīvoklītim bija lemts kļūt par dzejnieku brālības centru, jo tā saimnieks bija tik viesmīlīgs, labsirdīgs un gaišs, ka labprāt palaikam izmitināja kādu, kam nebija, kur palikt: gan ciemiņus no tālām zemēm, gan vietējos ļaudis. Bieži te sākās, turpinājās vai noslēdzās dzejdaru tikšanās un sarīkojumi.

Linards Tauns un dzejnieks Gunārs Saliņš veidoja šīs brālības kodolu. Ne velti uz jautājumu „Kas ir „Elles ķēķis”?” G. Saliņš atbildēja „Linards un es”.

Kad beidzās „Elles ķēķa” periods? Vai līdz ar L. Tauna negaidīto aiziešanu no dzīves 1963. gada jūlijā? Tā bija pirmā šīs paaudzes dzejnieka nāve, tāpēc tik dziļi to pārdzīvoja dažādās zemēs mītošie latviešu dzejnieki. Varbūt „Elles ķēķis” turpināja dzīvot L. Tauna līdzgaitnieku dzejā gan Amerikā, gan Latvijā?

Latvijā ir iznākušas gandrīz visu „Elles ķēķa” dzejnieku grāmatas. 1997. gadā ierakstu studijā „Remix” laida klajā audiokaseti „Plīvošana ar pilsētu” ar Ievas Akurateres un Aivara Hermaņa komponētām dziesmām ar Linarda Tauna vārdiem. 2001. gadā filmu studija „Deviņi”, režisorei Inārai Kolmanei sadarbojoties ar scenāristi Noru Ikstenu, uzņēma dokumentālu filmu „Pasaules nepasaule” par „Elles ķēķa” dzejniekiem G. Saliņu, J. Krēsliņu, R. Mūku, R. Gāli un A. Kraujieti, par to, ko viņiem nozīmē latviešu valoda, latviešu dzeja un Latvija.

   [Sagatavots pēc: Kalniņa 2004 : 3–10]

 

Saruna par Elles ķēķi

        „Es gribu zināt, kā jūs tur „Elles ķēķī” dzīvojāt, dzīrojāt, dzejojāt!”

       „Vai bērnišķība tavā balsi ir īsta vai tēlota?” – es minu. Un man jādomā par to, kā kādreiz bērnībā skaudu visus Pirmā pasaules kara izdzīvotājus, klausoties tēva stāstos. Tie tik bij’ laiki! Pilni notikumu! Un no bērnības atskrien bērnības balsis:

Ko mēs bērni darīsim?

Mēmo putru vārīsim!

      Ak, cik labi bija toreiz! Ne kādam tas bija jāstāsta, ne jāizskaidro. Ne jau mēmo putru tur, tai Ņujorkas ķēķī, kukņā jeb virtuvē virām vai vārījām. Nekādu klusumu arī tur neievērojām, uz pirkstgaliem nestaigājām. Hudsonas melnajiem ūdeņiem zosāda uzmetās, kad naktīs braucām garām, pilnā kaklā dziedādami. Un dzejas rītos, vakaros, pēcpusdienās un naktīs Ņujorkas un Ņūdžersijas namu sienās krājās dzejnieku balsis, vārdi un ritmi. Bet citi, iztraucētie, rājās un kušināja: „Tā nevar! Kas nu tā par dzeju!”

„Pastāsti, pastāsti! Uzraksti!” Tev apnīk mana klusēšana.

 Man gribas teikt: „Ko tur vēl stāstīt! Lasi pati to, kas jau sen tajās „Elles ķēķa” dienās un naktīs uzrakstīts!” Bet nesaku. Tu, šīsdienas bērns, gribi zināt ātri un īsi – steidzīgi vienā plaukstā ieliktu. Domīgi sāku cilāt un šķirstīt grāmatas un vecus žurnālus, šur tur pa rindkopai lasot tev priekšā.

„Ādamsona intelektuālais romantisms ir visai tuvs dzejniekiem, kas ieradās Ņujorkā, norūdījušies bēgļu gaitās, atraisījušies no laba un ļauna, bet ar neskaidrām, smeldzīgām atmiņām par Latvijas laukiem, pļavām, dārziem, ganāmpulkiem un Jāņu naktīm…” raksta Veronika Strēlerte 1970. gada Ceļa Zīmēs. Un tālāk: „Kā kāda īpaša ordeņa brāļi un māsas viņi saprotas pusvārdiem, viens otru apdzejo un vienojas kopējās sērās par patrona – Linarda Tauna pāragro aiziešanu.”

„Protams īstā „Elles ķēķa” sirds un dvēsele bija Linards Tauns un Gunārs Saliņš,” saku. „Ap viņiem kā ap magnētu turējās Jānis Krēsliņš, Baiba Bičole, Aina Kraujiete, Rita Gāle, Teodors Zeltiņš, Nikolajs Kalniņš, gleznotāji Sigurds Vīdzirkste un Frīdrihs Milts, un vēl citi mākslas kalpi un kalpones. Un kur nu vēl tie, kas garīgi jutās šai grupai piederīgi, bet dzīvoja citur, kas tikai pa retam varēja ar viņiem satikties vai sazinājās vēstulēm vai dzejoļiem periodikā. Viņu dzīves vietas bija citās pilsētās, valstīs vai pat kontinentos. Piemēram, varētu saukt Valdu Dreimani Bostonā, Ilzi Šķipsnu Teksasā, Robertu Mūku, kas bieži mainīja dzīves vietu, bet ik pa laikam uzradās Ņujorkā, Gunti Zariņu Anglijā, kas pēc ciemošanās Ņujorkā taisījās veidot „Elles ķēķa” atzarojumu Londonā, un citus.”

        Senos labos laikos, kā pasakās saka, kad laikrakstam Laiks ik mēnesi līdzi nāca pielikums Laika Mēnešraksts, tur sakrājās daudz vērtīgu liecību par māksliniekiem un rakstniekiem 60. gados. Tā Gunārs Saliņš kādā 1963. gada numurā, par Linardu Taunu rakstot, attēlo šo vietu šādi:

        „„Elles ķēķis” (Hell’s Kitchen) ir Manhetenas ostmalas rajons ap 40. ielu, tikai dažus kvartālus no Taimskvēra un tomēr pasaule par sevi”.

        Par sarunu ar Linardu Taunu Valdemāra Kārkliņa raksts 1961. gada Laika Mēnešraksta numurā:

        „Šepat dzīvoju jau vairāk gadu”, stāsta Tauns. „Gaisa jau te nav… Gan tuvu centrs, tikai trīs bloki līdz Taimskvēram, tomēr nomales sajūta. Tepat ostas rajons, slavens ar savu īpatno gaisotni. Tagad, man par lielām sirdssāpēm, daudz veco namu plēš nost – aizvieto veikaliskām jaunceltnēm. Esmu savu rajonu iemīlējis un no tā bēgt netaisos,” stāsta tālāk Tauns. „Ir mazs dzīvoklītis piektā stāvā, istaba un virtuve. Reizēm tur notikušas grandiozas dzīres. Kad tik mazās telpās sanāk 15–18 cilvēku, ir šauri, bet sirsnīgi. Sēd viens otram klēpī… Biežāk gan satiekamies un pasēdam kādā apkaimes tavernā.”

       Kaut arī Tauns saka, ka ir iemīlējis savu rajonu un šo lielpilsētu, šī mīlestība ir šķelta, kā šķelts ir Linards Tauns pats. Par to šeit ne viena vien dzejas rinda.

       Šai lielajā pilsētā, ko L. Tauns bija iemīlējis, viņa dvēsele, kā viņš pats raksta „ilgā badā sirgst”.

       Dzejnieks Gunārs Irbe atceras tikšanos ar Taunu 60. gadu sākumā un rauga izprast šo Tauna mīlestību:

       „Ņujorka ir liels sārts, samests no ieceļotāju mantu kastēm, sabrukušām cerībām un ilgām, kuras neved mājup… tie, kas šeit izkāpa, bija nosodīti sākt jaunu dzīvi bez atkāpšanās. Vai Linards Tauns mīlēja Manhetenu, Ņujorkas sirdi?

       Ar mīlestību ir savādi. Ir cilvēki, kas nevar aizmirst Rīgu. Viņi sakās mīlam Rīgu. Citiem tā ir Liepāja, Ventspils, Cēsis (…) Ar mīlestību ir savādi – jā. Mēs varbūt nemīlam ne Rīgu, ne Stokholmu, ne arī Manhetenu, bet mīlam savu sapņu pilsētu, to vietu, kas kļuvusi par mūsu dzīves nošu līnijām, uz kurām rakstām savas vienīgās dzīvības stāstu…”

       „Un vai nav tā,” tagad es prasu tev, „ka pilsēta ir tikai akmens, dzelzbetons un stikls, bet dzīvību tai spēj dot tikai cilvēki? Ja Gunāram Saliņam ir vajadzējis Ņujorku pārvērst par latvisku vietu, kā to redzam vairākos viņa dzejoļos, tad man, tur iebraucot, jau pirmajā reizē tā atvērās latviska. Tur mani sagaidīja latviešu dzejnieki – gan tikko ar dzejas pantiem iepazīti, gan seni draugi. Latviskais man tur likās tik spilgts un izteikts, ka pat agrāk nepazītie likās kā no paša pagasta, ar to pašu šķelto dzīvi un „dalītām debesīm”, kas man.”

       Kopīgo latviskuma sajūtu visaugstākajā pakāpē pacēla tieši šādas tikšanās Ņujorkas debesskrāpju ēnā. G. Saliņa dzejā tas izpaudās visspilgtāk. Gaidot dzejnieku Dzintaru Sodumu no Zviedrijas, viņš rakstīja dzejoli Apmežosim Ņujorku, kas krājumā Melnā saule. Turpat ir arī Sētsvidus idille Ņujorkā ar apakšvirsrakstu Dzintaram Sodumam Ņujorkā iebraucot.

       Kā G. Saliņa, tā citu, toreiz saukto jauno dzejnieku pirmajos dzejoļu krājumos daudz pantu, kas veltīti citiem rakstniekiem, dzejniekiem vai māksliniekiem, viņus uzrunā vai ar viņiem sarunājās. Tā nav maniere, bet nepieciešamība būt saskarsmē un vienam otru apzināties.

       Vēsturnieks un dzejnieks Jānis Krēsliņš ar mazu smīniņu un attālināšanos apdzied „Elles ķēķa” notikumus un vidi.

       Elles ķēķa” vides un dzīves attēlu mazāk ir A. Kraujietes, R. Gāles un B. Bičoles pirmajos dzejoļu krājumos. Viņu dzeja ir pa lielākai daļai iekšējo notikumu atspulgi, un Ņujorkas skaļumam un pārmērībām daudz nepieskaras.

           „Un cik ilgi bija „Elles ķēķis”? Kā ir tagad?”

       Tas atkarīgs no tā, ko sauc par „Elles ķēķi”. Vietu, laiku, cilvēkus, dzeju? Varbūt tas vēl vienmēr turpinās. Citāds, bet tomēr ar tām pašām 50. gados iedēstītām saknēm, L. Tauna apdzejotās Ņujorkas gaismās un baismās. Varbūt atbilde ir G. Saliņa pagājušā gadā rakstītajā dzejolī Latvijas dzejniekam Klāvam Elsbergam, saņemot viņa nāves ziņu, un sasaistot Rīgu un Ņujorku nevis tā kā agrāk ar pagātnes un tagadnes plaisu pa vidu, bet paceļot abas vietas tagadnes laika dimensijā:

Tu guli

ar kājām Dubultos

ar kamiešiem Ņujorkas dokos

ar pārsistu pieri Taimskvērā

pakausi pret Brīvības statuju

 

caur Tavām saplīsušajām acenēm šai naktī

skatās uz Rīgu

Elles ķēķis.

       Un ja nu mēs sākam nojaust, ka Daugavas migla un „Elles ķēķa” garaiņi var saplūst kopā, jautājumam „cik ilgi?” vairs nav vietas.”

[Sagatavots pēc: Zemdega 1988 : http://jaunagaita.net/jg168/JG168_Zemdega.htm]