elkonis

Tradicionālā transkripcija

[lkuônis]

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ælku͜oˀnĭs]

[e] – īsais, platais patskanis

[l] – skanenis

[k] – nebalsīgais troksnenis

[uo] – divskanis

[n] – skanenis

[i] – īsais patskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

Trīszilbju vārds.

elk-oņ+sarg-s

elk-oņ+balst-s

elkonis – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, otrā deklinācija

Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Treniņā elkonis atkal lika par sevi manīt.

2) izteicēja daļa – Tas tiešām bija elkonis.

3) galvenais loceklis – Savainotais elkonis.

4) papildinātājs – Valdis skatījās uz savu nobrāzto elkoni un sasisto ceļgalu.

5) apzīmētājs – Elkoņa locītava ir vītņveida locītava.

6) vietas apstāklis – Sāpes bija kaut kur dziļi elkonī.

elkonis, -ņa, v.

1. Rokas locītava, kas savieno augšdelma un apakšdelma kaulus. Rokas daļa pie šīs locītavas.

Elkoņa kauls anat. – viens no apakšdelma kauliem, kas atrodas mazā pirkstiņa pusē.

Strādāt ar elkoņiem sar. – grūstīties.

Cilvēki ir, tikai jāprot atrast, draudzīgi paņemt zem elkoņa, un tie nāks līdzi. Sakse 7, 301.

.. es kritu. Tas nu vēl būtu tīrais nieks, ja negadītos turpat spainis ar karstu ūdeni, kurā neviļus iegrūdu roku gandrīz līdz elkonim un applaucēju. Austriņš 1, 212.

pārn. Meža elkonī kā spilvenā tā [pļava] gulēja. Koki, zariem zālē iegrimuši, to sargāja. Brigadere 2, 305.

2. Piedurknes daļa šīs locītavas vietā.

Vecs, rūtains krekls trīskārt lāpītiem elkoņiem. Zigmonte 1, 244.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]

elkonis – alkiune
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]

lkuônis; arī lkuôns. demin. lkuônĩc. ìegrûž màn lkuôni sãnuôs.

Piedurkne rokas locītavas vietā: a garãm  rùokãm bi visi kr¥kli, lĩdz lkuônìm nebi.
[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe I 1977 : 313]

Sportā – atbalsta elkonis, sitiens ar elkoni, elkoņsargs.

Medicīnā – elkoņa artērija, elkoņa bedrīte, elkoņa galviņa, elkoņa muskulis, elkoņa nervs, elkoņa limfmezgli, elkoņa locītava, elkoņa kauls, tenisista elkonis.

Transportā, mašīnbūvē – elkoņbalsts.

Vietvārdi – Elkūne, ceļa gabals Stirnienē.

Latv. elkonis (lš. alkEnė, apv. elkEnė ‘elkonis; līkums, izliekums’, pr. alkunis, kr. локоть, čehu loket, vācu Ellenbogen, latīņu ulna ‘elkonis, roka’, hebreju alkištan- ‘zars’).

Pamatā indoeiropiešu sakne *el- ‘liekt’ + k paplašinājums, no kā radies apv. elks ‘līkums, leņķis’ („lejā ceļš griežas itin asā elkā”). Ar senu nozīmes pārnesumu elks arī ‘elkonis’ („tam iegrūda ar elku krietnu grūdienu”). Blakus formai elks ar piedēkli -ōn-, kas pārveidojies par –uon-, radies atvasinājums ‘elkonis’.
[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 263–264]

angļu – elbow

baltkrievu – локаць

čigānu – kun

franču – coude

grieķu – αγκώνα

igauņu – küünarnukk

ivritā – מרפק

krievu – локоть

latīņu – cubitus

lietuviešu – alkūnė

lībiešu – kīndõrbū

poļu – łokieć

somu – kyynärpää

ukraiņu – лікоть

vācu – der Ellenbogen

zviedru – armbåge

Maza cilvēka vakara lūgšana

– Dieviņ! Tu esi tik liels un labs!

Tev elkoņi stipri un gari;

kad dienā tos sniedzi caur mākoņiem,

Tu visus noglaudīt vari —

rudzlauku un pienenes ceļmalā,

un visgarāko liepu pagalmā,

un stārķi, un Janku, un mani arī.

Dieviņ, man tagad nu miedziņš nāk,

jau circenīts krāsnī kaļ gurdenāk —

Kad aizmigšu – būsi tik labs tak, vai nē? –

man dārzā, zem ābeles, dobītē,

tur, kur tas iespraustais kadiķīts,

viens cukurzirnītis iestādīts.

Un kamēr es pats būšu apgulies,

viņš gribēs uzdīgt un paaugties…

Bet zeme tik cieta, un viņam, varbūt,

būs zaļo galviņu pacelt grūt,

tad viņam gan, Dieviņ, Tu piepalīdz!…

Bet zaķis ja atnāk, tad nelaid to klāt!

Rīt gribu ko labu Tev izdomāt…

Kā veļas nu miedziņš, mīksts, smaržīgs un balts…

Tik saki vēl viņam, lai aug labi salds! [Bārda 1990 : 29]

Tas bija tas pats puika ar plato, līko degunu, kas jau pirmāk bija Jancim atgādinājis aiztaisīt durvis.

– Ko nu tu zini, kā man žēl! – Jancis nicīgi atbildēja un nogriezās atkal uz loga pusi.

– Vai tu re, kas par muti! – svešais puika noteica un, sāņus kā gailis Jancim pieiedams, iegrūda tam elkoni sānos.

– Liec mani mierā! – Jancis sacīja, bet grūdienu nepalika parādā: galds vien nobrīkšķēja, kad svešais uzdrāžās tam virsū. [Valdis 1992 : 202]

Ģederts Eliass Pie loga.

[Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs: www.jvmm.lv]

Arhitekts Marks Vitrūvijs Pollions (latīņu: Marcus Vitruvius Pollio; dzīv. 1. gs. p. m. ē. beigās) savā darbā „Par arhitektūru” saka, ka dabas izveidotie cilvēka ķermeņa izmēri ir šādi: četri pirksti veido plaukstas platumu, četras plaukstas atbilst pēdai, sešas plaukstas – vienam elkonim, četri elkoņi – cilvēka augumam.
[Sagatavots pēc: http://eng.archinform.net/]