Tradicionālā transkripcija
[egle]
Starptautiskā fonētiskā transkripcija
[eɡle]
[e] – īsais, šaurais patskanis
[g] – balsīgais troksnenis
[l] – skanenis
[e] – īsais, šaurais patskanis
Divzilbju vārds.
egl– – sakne, vārda celms
-e – galotne

diž+egl-e
lap+egl-e
sudrab+egl-e
Egļ+up-e
egle – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, piektā deklinācija
|
vsk. | dsk. |
N. |
egl-e | egl-es |
Ģ. |
egl-es | egļ-u |
D. |
egl-ei | egl-ēm |
A. |
egl-i | egl-es |
I. |
ar egl-i | ar egl-ēm |
L. |
egl-ē | egl-ēs |
V. |
egl-e! | egl-es! |
N. Normunds Egle – D. Normundam Eglem
Teikumā var būt:
1) teikuma priekšmets – Egle mazliet atgādina raķeti.
2) izteicēja daļa – Visraženākais Latvijas koks ir egle.
3) galvenais loceklis – Kupla egle.
4) papildinātājs – Tētis nes brīnišķīgu egli.
5) vietas apstāklis – Dzenis eglē nakti iezvana.
6) apzīmētājs – Vārna apsēdās pašā egles galotnē.
egļu audze, egles čiekurs, egļu dēļi, egļu koksne, egļu malka, egļu mežs, egles miza, egles papīrmalka, egļu skujas, egles stādi
asa egle, koša egle, slaida egle, zaļa egle
nocirst egli, nosūnojusi egle
egle, dsk. ģen. -ļu, s.
Mūžzaļš priežu dzimtas skujkoks ar piramidālu vainagu un gareniem, nokareniem čiekuriem.
Egļu mežs. Egļu malka.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 272]
egle, -es, dsk. ģen. -ļu, s.
Priežu dzimtas mūžzaļš skuju koks ar piramidālu vainagu un nokareniem čiekuriem.
Netālu bija nepārtraukta rinda egļu. Tur vajadzēja būt ceļam. Tos mēdz še apstādīt eglēm. Brigadere 3, 331.
Noslēpumainas un neizdibināmas Tumšas egles apkārt klusi slējās .. Sirmbārdis 2, 34.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]
egle – egle
[Sagatavots pēc:http://vuordineica.lv]
egle – eġļa. 1. Egle. pa sùoda molài tuôdys eġ`iś sàaûguš, ka ńi·kùo redźiê navàr. 2. ģen., adj. noz. Tāds, kas ir gatavots, iegūts no egles koksnes. vàidźìe pagrîś e²ĺiś mo`kys, èļ•šņa nadak. 3. parasti dem. Ziemsvētku, Jaungada eglīte. e²`eîi dadzynòi iz Źìmyssvàtku i Jaûnagoc.
[Sagatavots pēc: Reķēna I 1998 : 301]
●
egļapuža subst. – egļapuž. Vieta zem eglēm. âps: pa egaapuž aîzmuk us soO a:l.
[Sagatavots pēc: Ādamsons, Kagaine I 2000 : 192]
Botānikā un mežsaimniecībā – brūnganais egļu sprīžmetis, dižais egļu lūksngrauzis, egļu astoņzobu mizgrauzis, egļu čiekurs, egļu darva, egļu kūdra, egļu mežu ķērpji, egļu mūķene, egļu sveķi, egļu tinējs, lielā egļu tīkllapsene, zaļais egļu hermess, asā egle, austrumu egle, Engelmaņa egle, Kanādas egle, melnā egle, parastā egle, sarkanā egle, Serbijas egle, Sibīrijas egle, zilganā asā egle (sudrabegle).
Ornitoloģijā – egļu krustknābis.
Kā varbūtējs priekšvārds Egle pierakstīts Kurzemē (Dundagā) 1582. gadā. Pēc Pilosnības un migrācijas lietu pārvaldes materiāliem, šobrīd Latvijā ir 15 Egles. Bauskā 1925. gadā ir reģistrēts arī priekšvārds Eglis, tomēr mūsdienās šis vīriešu vārds lietots netiek. Netālu no Jēkabpils 1973. gadā pirmo un vienīgo reizi fiksēts priekšvārds Eglīte.
Uzvārdi – Egle; Eglītis, Eglīte; Egliņš, Egliņa.
Ergonīmi – Egle, Eglītes individuālais uzņēmums; Egle, G. Baloža individuālais mežizstrādes uzņēmums; Egle un Egle, sabiedrība ar ierobežotu atbildību; Egles 36, dzīvokļu īpašnieku kooperatīvā sabiedrība.
Vietvārdi – Egles, viensēta Dunikā, Grobiņā u. c.; Egles kalns, kalns Ziemerī un Ilzenē; Egles pļava, pļava Kalncempjos; Egleskalns, kalns Sēlpilī; Egļezers, ezers Ģibuļos; Lielā egle, koks Malienā; Mozuru egles, mežs Krustpilī; Rasiņu egles, mežs Variešos; Sveču egles, mežs Vadakstē; Vecvagāru egles, savrupvieta Jaunaucē; Zāģeru egles, mežs Zvārdē; Egļrags, mežs Rojā; Egļu kalns, kalns Bilskā, Blomē u. c.; Egļu līcis, upes līcis Jaunannā; Egļu mežs, kalns Asūnē; Egļu mežs, mežs Umurgā un Jaunalūksnē; Egļu purvs, purvs Ancē; Egļukalni, viensēta Kurmālē; Egļukalns, kalns Dzērbenē un Alsviķos; Egļukalns, viensēta Mālpilī, Liezērē u. c.; Egļupe, dzelzceļa pietura Inčukalnā; Egļupe, upe Lejasciemā, Liezērē u. c.; Egļupīte, upe Lejasciemā, Plāņos u. c.; Egļusala, skrajciems Rugājos; Egļusalas, viensēta Zemītē.
egle, mantots vārds; apv. agle; lš. ẽglė, apv. ãglė, pr. addle (< *edlē). Pamatā ide. *edh– ‘smails’, no kā adj. *edh-lo-s ‘durstīgs’, kas substantivēts galvenokārt sieviešu dzimtē. Izloksnēs saknes e- > a-, piemēram, agl’¥ Andrupenē, tāpēc daudzos vietvārdos Agl-, piem., Aglūne (mežs Rankā). (Sal. eglūna, eglonis ‘egļu mežs, eglājs’.)
Apv. eglis, biežāk dsk. egļi, arī egles ‘koka ecēšas’ ← ‘ecēšas, kas darinātas no pāršķeltas egles galotnes’.
Atv. paeglis (lš. paėglis), apv. paegle ‘kadiķis’, kur pa- ar pamazinājuma nozīmi. Hom. apv. paegle arī ‘vieta zem egles’ (lš. paeglỹs).
[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 261–262]
angļu – fir; fir-tree; spruce; spruce-tree
baltkrievu – елка
čigānu – égļa
franču – sapin; épinette
grieķu – έλατο; ερυθρελάτης
igauņu – kuusk
ivritā – אשוח; אשוחית
krievu – ель; ёлка
latīņu – picea; sappinus
lietuviešu – eglė
lībiešu – kūzõz
poļu – świerk
somu – kuusi
ukraiņu – ялина
vācu – die Fichte; der Tannenbaum
zviedru – gran
Egle gan gara, bet vasara garāka.
Kad eglei čiekuri nogatavojušies, tad viņi krīt zemē.
Ja pie mājām aug egles vai priedes, tad cilvēkiem un lopiem piemetas slimības.
Kad egļu skujas kaisa istabā, tad neaug blusas.
Pie kurām mājām egles aug, tais mājās naids mājo.
Ja egle aug slapjā vietā, tad tai ir brūna serde un to sauc par ūdens serdi.
Egles koks jācērt jaunā mēnesī, tad viņš ir cietāks un stiprāks.
Egles jāgāž pret ziemeļiem, tad žūstot neplīst.
Tās egles ir tēviņi, kurām zari iet uz augšu vien; kurām uz zemi palīkuši zari, tās ir mātītes. No pēdējām eglēm iznākot labi piena trauki.
Ja marta mēnesī vējš lauž eglēm zarus, tad gaidāma laba miežu raža.
Ja pavasarī eglēm ir čiekuri galotnēs, tad nākošā vasara būs sausa; bet, ja čiekuri ir vairāk no apakšas, tad nākošā vasara būs slapja.
Ja pavasarī eglēm ir daudz jauno čiekuru, tad šajā gadā sagaidāma laba rudzu raža.
Ja pavasarī eglēm čiekuri aug pašā galotnē, tad zemkopjiem kartupeļi jāstāda pašā augstākā vietā.
Ja pavasarī eglēm daudz čiekuru, tad gaidāma kartupeļu raža.
Ja ziemā zem eglēm piebirušas skujiņas, tad gaidāma laba vasara.
Kad egļu zari liecas uz augšu, tad tiek lietus.
Kad ziemā egles šalc, tad pēc mēneša sniegs kusīs.
Vajag nogriezt eglīti un iespraust nomizotu zemē. Ja eglītes zari liecas uz zemi, tad būs lietus; ja zari liecas uz augšu, tad būs sauss laiks.
Ja sapnī mājā griež egles, tad mājā kas mirst.
Melna egle pār pasauli. – Nakts.
Manam tēvam viens dārzs,
Tajā dārzā egle,
Tajā eglē viens lins,
Tajā linā viens ozols. – Sprigulis.
Liela, gara egle,
Egles galā linu sauja,
Linu saujas galā sērmaukšs. – Sprigulis.
Egles tēvs, linu māte, bērza bērns. – Sprigulis.
Starp ozoliem un eglēm vērša āda sasālīta. – Sprigulis.
Liela, gara, melna egle, nevar pāri pārkāpt, ne apkārt pāriet. – Tumsa.
Liela jumprava
Zaļiem matiem. – Egle.
Lielajam vīram zaļi svārki mugurā. – Egle.
Kažoks brūns, cepure zaļa. – Egle.
Ziemā un vasarā
Zaļi svārki mugurā. – Egle.
Zaļa meitiņa,
Balta cepurīte. – Egle.
Zaļa māte, sarkani bērni. – Egle ar čiekuriem.
Līdaka nosprāgusi, zobi dzīvi. – Egle un zari.
Zaļš ziemu, zaļš vasaru. – Egle.
Divi kungi vienādi ģērbušies: ziema vai vasara, zaļi svārki mugurā. – Priede un egle.
Vai bij ziema vai vasara,
Zaļi svārki mugurā. – Priede un egle.
Visi rudeņos dod nodevas, tik trīs kungi ne. – Priede, egle un paeglis.
Meitu koki priede, egle
Zaļo ziemu, vasariņu;
Puišiem tādi akli kārkli,
Ne vasaru nezaļoja. [LD 12224-1]
Dej, eglīte, lec, eglīte,
Tautu galda galiņā!
Te, eglīte, tu paliksi,
Te māsiņa pušķotāja. [LD 19176-0]
Vakars nāca, vāverīte,
Steidzies egles galiņā;
Ja nevari pasteigties,
Gul eglītes zariņā. [LD 2356-0]
Koka nešana
Gudrais Ansis noderējies pie velna par kalpu. Viņš paņēmis ābolus līdzi un devis tos velnam un viņa sievai. Āboli abiem labi patikuši.
„Kur šie augļi aug?” velna vecene jautāja.
„Kokos,” Ansis atbildēja.
„Kur tādus kokus var dabūt?”
„Tādus kokus var dabūt mežā un pārstādīt mājā.”
„Nu tad iesim un pārnesīsim tādu koku.”
Aiziet abi uz mežu, nonāk pie vienas lielas egles, un Ansis saka: „Šādā kokā aug āboli.”
Velns izrauj egli ar visām saknēm, un nu jānes abiem egle uz velna māju. Velns ķeras pie saknēm un nes pa priekšu. Ansis iesēstas galotnes zaros. Velns pavisam nokusis un paguris pārnāk mājā, bet Ansis nejūt nekāda noguruma. Velns pabrīnās vien par Anša spēku.
Egle tagad tiek iestādīta velna dārzā.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]
Jānītis prasa Anniņai:
– Gribi kļūt zvaigzne?
– Jā.
– Tad uzlien egles galotnē!
Eglei
Egle zaļā! Kas skan tavās tumšajās gaudās?
Šinīs dziļās raudās
Dienu mūžu es klausos, kad garām tev eju.
To raudu dzeju
Dziedi tu vakaros, oranžu debešos tītos,
Dziedi rožainos rītos,
Zuzini ziedoņa saulē, izvaidi ziemas salā,
Arvienu, bez gala,
Bez gala, bez rimas, bez mitēšanas.
Un galva klanās
Dziedot tev smagi, it kā noslēpumains nemiers
tavu dvēseli spiestu.
Un tu ciestu, ciestu
Un ciešanās lielās dziedātu to dziesmu, bezgala
garu un grūtu,
Lai apmieru gūtu,
Lai caur dziesmām no ciešanām raisīta kļūtu. [Plūdonis 2002 : 153–154]
Egle
Klīzdams sastapu egli svešajā silā
Zaļu un smuidru kā tēvzemē manā;
Straujāk gurušos spārnus dvēsele cilā,
Atmiņas saldāk par cīruli zvana…
Klusi un ilgi skatos tumšajā kokā.
Liegi kā ķiršziedu skujiņu glāstu.
Nopūtās egle. Bijīgs saliku rokas –
Sirds mana čukstēja brīnišķu stāstu,
Stāstu par silavu dzimtenē tālā,
Kas tur mirdzēja sapņu dūmakā zilgi.
Mokot Latviju vainagā zaļā. [Tūters 1955 : 5]
Egles
Apskaužu egles,
Kas aug manā pagalmā,
Egle es gribētu kļūt!
Jo koki laikam
Ir apburti cilvēki,
Kam bija pārāk grūti
Par cilvēku būt.
Pie zemes
Septiņos kūkumos saliecies
Bij varbūt šis cilvēks,
Viņš vientulīgs bij –
Par koku tas kļuva,
Un spārnotie ziedonī
Dziesmas tur sanes
Un ligzdas sev vij.
Bet naksnīgā vētrā
Tas bijušo atceras,
Kad raudāt spēj slepus
Visstiprākais vīrs.
Koks zarus kā rokas
Pret debesīm pacēlis,
Tām kliedz savas bēdas
Kā karalis Līrs.
Zem janvāra sarmas
Eglei stingst rokas.
Un mizā sāpīgi
Dzenis tai kaļ,
Vai gribētu atkal
Tā cilvēkā vērties,
Vai negribētu pagātni
Atpakaļ? [Dinere 1973 : 4]
Egles
Stāv egles uz saulrieta pakalniem
Un skandina zelta čiekuriem.
Tās aicina mani atpakaļ iet
Uz māju kalnā, kur saule riet.
Tā dzird, ko mana dvēsele sūdz,
Ceļ zaru rokas uz augšu un lūdz,
Un zvaigznes tur nāk un apstājas,
Un klausās, kā koki teic lūgšanas. [Skalbe 1982 : 2]
●
Vārds egle izmantots Skaidrītes Kaldupes mīlas dzejoļu krājuma nosaukumā Egles zieds (1998).
Tad Jancis sāka apskatīt eglīti.
Pirmais iespaids, kas apmulsināja acis un prātu, nu jau bija pārgājis, un tādēļ eglīte izskatījās vienkāršāka.
Tomēr Jancis vēl aizvien šaubījās, vai tikai viņa tā pati, ko papus aizvakar no meža pārvedis. Vai tad niecīgo kociņu maz iespējams padarīt tik skaistu?
Mežā, ja daudz, putniņš kāds tikai uzlaižas lokanā zariņā, pašūpojas un atkal aizskrien…
Bet kas nu tas pret šīm gaišām svecītēm, sārtiem, caurspīdīgiem āboliem, spožajiem riekstiem un zvaigznēm!
Un tad zelta un sudraba stīdziņas – kā tās vizuļo, it kā dzīvas, kad eglīte iedrebas no gājēju soļiem!
Zaru galos šur un tur uzmeties kaut kas balts un cēls; vai tik tās nav tās pašas sniega pārslas, kas šodien lidinājās no debesīm? [Valdis 1992 : 183]
●
Vārds egle izmantots Ilzes Indrānes un Riharda Skrubja bērnu grāmatas nosaukumā Kur ir tāda egle… (1964).
GATIŅŠ. Baibiņ, mīļo Baibaliņu!
Pūšot dzirdēj’ tavu balsi
Kā žubīti strazdiņos.
BARBA (aiz egles).
Nenāc šurp, neskaties!
Kā to tavas acis cieš
Redzēt manu lielu kaunu?
GATIŅŠ. Es to varu, es to ciešu,
Pats es esmu apkaunots
Jau no pašas mātes miesām,
Dzimis kroplis, audzis bāris:
Tu no manis neriebies
Visu manu mūža dienu.
Skaidra, laba, tā tu esi
Kā Daugava baltu putu,
Kā saulīte agru rītu,
Dzidru rasu kaisīdama.
– Nevar tevi apkaunot,
Var tik tev pār’ darīt:
Uzkrīt vanags irbītei,
Stirnu plēš meža vilks.
– Nau ko tev kaunēties,
– Tu tik vari viņu nīst,
Vari bēgt riebdamās.
BARBA (iznāk aiz egles).
Ak, es viņa neienīstu.
GATIŅŠ. Vēl tu viņu neienīsti,
Neganto, nejauko?
BARBA (atkal paslēpjas).
Ak, ir skaists rīta vējš,
Kaut nolauzis manu egli.
GATIŅŠ. Skaistums ļauns, briesmas nes,
Tu tik skaista – labu dari. [Rainis 1982 : 133–134]
●
BARBA. Uldi, Uldi, – grūta sirds.
ULDIS (dzied).
Pūt, vējiņi, dzen laiviņu!
BARBA. Uldi, man tā vēja bail:
Tas nolauza manu egli.
ULDIS. Tu tai eglei žēlotāja,
Es nu tev žēlotājs.
BARBA. Ak tu, mans žēlotājs:
– Man kā eglei mizu plēsi,
Vai tā egle vaira augs?
ULDIS. Aizsienama, apsedzama.
BARBA. Kā lai sien?
Kā lai sedz?
Serde žūst ievainota.
ULDIS. Augs atvases, līgosim!
(Paņēmis viņu rokās.)
Zane, Zane! Māte, Māte!
(Dzied.)
Pats precēju līgaviņu,
Tēvam, mātei nezinot. [Rainis 1982 : 145–146]
Egle kā mūžzaļš koks simbolizē nemirstību.
Ziemassvētku egle ir atdzimšanas simbols, kas liecina par saules atnākšanu. Pirmsākumi šim priekšstatam ir meklējami romiešu saturnāliju svētkos, kad ar rotājumiem no mūžzaļiem augiem tika svinēts vecā gada gals un jaunā gada sākums.
Ģermāņu Ziemassvētku rituālos eglēs tika ieliktas svecītes un tām apkārt izveidotas upurdāvanas – tā veidojās mūsdienu eglīšu rotāšanas pirmssākumi.
[Sagatavots pēc: http://smilsuterapija.1w.lv/]
Janis Rozentāls Irja pie eglītes. [Rozentāls 1991: 184]
Helēna Heinrihsone Vecie eglīšu rotājumi.
Helēna Heinrihsone Pie eglītes.
Kristaps Ģelzis Budžeta egle (2011).
Ģederts Eliass Ainava ar eglēm un siena kaudzēm.
Miķelis Golts Egles (1985).
Jānis Valters Ekspresīvas egles.
Kārlis Baltgailis Ainava ar eglēm.
Pēteris Kundziņš Ainava ar eglēm.
Pēteris Upītis Egles (1964; grafika).
Gustavs Šķilters Egles (oriģinālgrafika).
Gustavs Šķilters Eglīte ar trim svecītēm (oriģinālgrafika).
Gustavs Klucis Egles (oriģinālgrafika).
Valters Hirte Egle (apaļskulptūra).
Spēlfilma Egle rudzu laukā (1972). Režisors Imants Krenbergs.
Dziesma Lai visiem svētku egle mirdz. Rasmas Petmanes vārdi, Ginta Stankeviča mūzika.
Dziesma Sirmajai eglei. Ivetas Priedes vārdi, Māra Priedes un Artūra Palkēviča mūzika.
Dziesma Čiekurs – egles dēls. Ģirta Lūša, Andra Freidenfelda, Normunda Jakušonoka vārdi un mūzika.
Dziesma Dus egles zarā ievēries. Alberta Galiņa vārdi, Raimonda Paula mūzika.
Dziesma Caur kļavām, caur eglēm, caur bērziem. Jāņa Pētera vārdi, Ivara Vīgnera mūzika.
Dziesma Egļu zvanos. Jāņa Pētera vārdi, Raimonda Paula mūzika.
Dziesma Šonakt zem eglītes. Veltas Kriles vārdi, Ulda Šteinberga mūzika.
Dziesma Jaunās egles. Kārļa Skalbes vārdi, Jāņa Lūsēna mūzika.
Egle, vienmāju priežu dzimtas skuju koks, zied maijā. Sievišķos ziedus sauc par čiekuriem. Vīrišķie – sākumā sarkanīgas, bet vēlāk dzeltenas spurdzes. Sēklām nogatavojoties, čiekurs kļūst brūns. Sēklas nobriest rudenī, bet izbirst nākamā gada pavasarī. Egļu sēklām ir jānoiet garš ceļš, lai no tām varētu izaugt jaunas eglītes.
Latvijā savvaļā aug tikai viena egļu suga. Tā ir parastā jeb Eiropas egle, kas ir otra vērtīgākā mūsu mežu skuju koku suga. No citām zemēm, kur citādi dabas apstākļi, Latvijā ir ievesta asā egle, čūsku egle, sudrabegle.
Egles aizņem 19,4 % no Latvijas mežu kopplatības, jo augsnes ziņā tās ir diezgan izvēlīgas. Egles cieš ne tikai no cilvēku rīcības, bet tās nav noturīgas arī pret stipru vēju, tāpēc to audzes nereti piemeklē stipras vējgāzes.
Egle pieaug 50–60 gados, tās vidējais mūžs varētu būt ap 130–150 gadiem. Atsevišķas egles piedzīvo arī lielāku vecumu – 300–500 gadu. Taču, lai cik veca tā būtu, stumbrs saglabā slaidumu un galotne – smailumu. Visskaistākās ir vientuļās, brīvi augošās egles ar veselīgiem, blīviem zariem un skujām. Latvijā aizsargājamas ir astoņas dižegles, kuru stumbra apkārtmērs krūšu augstumā ir 3 metri un vairāk.
Egles var būt līdz 40 metru augstas, garākās augušas Usmas ezera Moricsalā. Tagad tur to vairs nav. Dižu egļu audze Latvijas mežos ir īsta dabas katedrāle, klusa un svinīga. Pat lielā vējā starp ķērpjiem noaugušajiem stumbriem nestaigā ne vēsma.
Egles cilvēki izmanto saimnieciskām vajadzībām. Dižo egļu baļķus lieto celtniecībā. No egļu sveķiem iegūst terpentīnu, kas ir izejviela daudzu citu izstrādājumu ražošanā. Koksne noder papīrrūpniecībā, malkai; skujas – ēterisko eļļu ieguvei; miza – miecvielu ražošanai, bet paaugušās eglītes tiek pušķotas Ziemassvētkos.
[Sagatavots pēc: http://www.lvportals.lv/]
●
Eglēm ir sekla sakņu sistēma, tāpēc tām ir grūti turēties pretī vētrām. Vainags slaids, konusveidīgs. Miza pelēka, sīkzvīņaini atlobījusies. Skujas tumši zaļas, īsas (2–3 cm), blīvi izvietotas uz zariem.
Egļu čiekuri izaug labu sprīdi gari. Oktobrī tajos nogatavojas mazas, spārnotas sēkliņas. Visu ziemu sēklas pavada zem čiekuru zvīņām. Čiekuri atveras un sēklas izbirdina vējā tikai pavasarī.
[Sagatavots pēc: http://smilsuterapija.1w.lv/]
●
Smalki sakapāti egles zariņi izmantojami kā gaisa aromatizētājs, jo tajos ir ļoti daudz ēterisko eļļu. Egli var izmantot pirts dziedniecībā: pret reimatismu, podagru, poliartrītu, elpošanas ceļu slimību ārstēšanai, pret nervozitāti, lai atbrīvotos no negatīvām enerģijām, svīšanas veicināšanai, pret bezmiegu, pret galvassāpēm.
[Sagatavots pēc: http://www.ziedonis.lv/]
●
Tiek uzskatīts, ka tieši Latvijā, Rīgā, pirmo reizi dzima Ziemassvētku egles rotāšanas tradīcija, līdz ar to 2010. gadā Latvija svinēja Ziemassvētku egles dekorēšanas 500. gadadienu.
Mūsdienās vēl joprojām pastāv neliels strīds starp Latviju un Igauniju par to, kur pirmo reizi tika uzstādīta rotāta egle. Ir zināms, ka Ziemassvētku eglīšu uzstādīšanas un rotāšanas tradīcija tika aizsākta apmēram 15. gs. Livonijā (pašreizējās Latvijas un Igaunijas teritorijā), un 16. gs. tā jau iesākās Ziemeļvācijā.
Lai gan nav zināms, kas un kur uzstādīja pirmo svētku eglīti, tomēr pirmā eglīte, kura pieminēta rakstos un liecībās, ir egle Rīgas Rātslaukumā 1510. gada Ziemassvētkos.
Egle bijusi rotāta ar papīra puķēm, lentēm, kaltētiem ziediem, salmu pinuma lellēm un, iespējams, augļiem. Pēc ceremonijas tā tika sadedzināta.
[Sagatavots pēc: http://www.visitlatvia.lv/]