Tradicionālā transpkripcija

[ʒîs]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ʣiːu̯s]


[ʒ] – balsīgais troksnenis

[î] – garais patskanis

[]vokalizēts līdzskanis [v]

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Vienzilbes vārds.

Ortogramma – īv.



dzīvsakne, vārda celms

-sgalotne



dzīvs

→ dzīv+е → dzīv+īt-е

→ dzīv+el+īg-s → dzīv-el-īg+um-s

→ dzīv+īg-s → dzīv-īg+um-s

→ ne+dzīv-s → ne-dzīv+i (apst. v.)

→ dzīv+niek-s → dzīn-niec+iņ-š

→ dzīv-niec+isk-s → dzīv-niec-isk+i (apst. v.)

→ dzīv-niec-iks+um-s

       → dzīv+um-s

→ at+dzīv+inā-t → at-dzīv-inā+šan-a

                           → at-dzīv-inā+tāj-s/-a

 

       → dzīv+o-t → dzīv-o+tāj-s/-a → dzīv-o-tāj+iņ-š

→ dzīv-o+šan-a

→ dzīv-o+kl-is → dzīv-o-kl+īt-is

→ ap+dzīv-o-t → ap-dzīv-o+šan-a

→ ap-dzīv-o-j+um-s

→ ap-dzīv-o+tāj-s/-a

→ ap-dzīv-o-t+īb-a → pār+ap-dzīv-o-t-īb-a

→ ne+ap-dzīv-o-t

      → at+dzīv-o+ties → at-dzīv-o+šan-ās

→ ie+dzīv-o-t → ie-dzīv-o+ties → ie-dzīv-o+šan-ās

 ie-dzīv+e →ie-dzīv+īt-e

ie-dzīv-o+tāj-s/-a

→ iz+dzīv-o-t → iz-dzīv-o+šan-a

→ iz-dzīv-o+tāj-s/-a

→ iz-dzīv-o+ties → iz-dzīv-o+šan-ās

→ pa+dzīv-o-t → pa-dzīv-o+šan-a

→ pār+dzīv-o-t → pār-dzīv-o-j+um-s

→ ne+pār-dzīv-o-t

→ pie+dzīv-o-t → pie-dzīv-o-j+um-s

→ pie-dzīv-o+tāj-s/-a

→ sa+dzīv-o-t → sa-dzīv-o-šan-a

→ sa-dzīv+e

→ uz+dzīv-o-t → uz-dzīv-o+šan-a

 uz-dzīv+е

→ uz-dzīv-o+tāj-s/-a


dzīv+sudrab-s

dzīv+svar-s

dzīv+žog-s

pus+dzīv-s




dzīvs patstāvīgs vārds, lokāms vārds, īpašības vārds, kādības īpašības vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pamata pakāpe, nenoteiktā galotne

NENOTEIKTĀ GALOTNE

 

Vīriešu dzimte

Sieviešu dzimte

 

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

N.

dzīv-s

dzīv-i

dzīv-a

dzīv-as

Ģ.

dzīv-a

dzīv-u

dzīv-as

dzīv-u

D.

dzīv-am

dzīv-iem

dzīv-ai

dzīv-ām

A.

dzīv-u

dzīv-us

dzīv-u

dzīv-as

I.

ar dzīv-u

ar dzīv-iem

ar dzīv-u

ar dzīv-ām

L.

dzīv-ā

dzīv-os

dzīv-ā

dzīv-ās

V.

 

NOTEIKTĀ GALOTNE

 

Vīriešu dzimte

Sieviešu dzimte

 

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

N.

dzīv-ais

dzīv-ie

dzīv-ā

dzīv-ās

Ģ.

dzīv-ā

dzīv-o

dzīv-ās

dzīv-o

D.

dzīv-ajam

dzīv-ajiem

dzīv-ajai

dzīv-ajām

A.

dzīv-o

dzīv-os

dzīv-o

dzīv-ās

I.

ar dzīv-o

ar dzīv-ajiem

ar dzīv-o

ar dzīv-ajām

L.

dzīv-ajā

dzīv-ajos

dzīv-ajā

dzīv-ajās

V.

dzīv-ais!

dzīv-o!

dzīv-ie!

dzīv-ā!

dzīv-o!

dzīv-ās!

 

PAKĀPES*

 

Pamata pakāpe

Pārākā pakāpe

Vispārākā pakāpe

Vīriešu

dzimte

dzīv-s

dzīv-ais

dzīv-āk-s

dzīv-āk-ais

vis-dzīv-āk-ais

dzīv-āk-ais

pats dzīv-āk-ais

Sieviešu dzimte

dzīv-a

dzīv-ā

dzīv-āk-a

dzīv-āk-ā

vis-dzīv-āk-ā

dzīv-āk-ā

pati dzīv-āk-ā

 

*Salīdzināmo pakāpju formas tiešajā nozīmē nelieto.


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsDzīvs ir tas, kurš elpo un domā.

2) izteicēja daļa – Valoda ir dzīva, kamēr tauta tajā runā.

3) galvenais loceklisDzīvais.

4) apzīmētājsIkviens dzīvais organisms spēj uzņemt nepieciešamās vielas un izvadīt kaitīgās un nevajadzīgās.



dzīvas acis, dzīvas atmiņas, dzīvi audi, dzīva būtne, dzīvs cilvēks, dzīvā daba, dzīva interese, dzīva iztēle, dzīva kustība, dzīvs organisms, dzīva satiksme, dzīvas sarunas, dzīvs skatiens, dzīva uguns, dzīvais ūdens, dzīvā valoda



dzīvs, -ais, dzīva, -ā, īp.

1. Tāds, kas dzīvo (par cilvēkiem vai dzīvniekiem); tāds, kas aug un attīstās (par augiem vai to daļām); pretstats: nedzīvs, miris.

Dzīva būtne. Dzīvs organisms. Vecmāmiņa viņam vēl ir dzīva. Dzīvās un atmirušās auga daļas.

Dzīvā daba – dzīvnieku un augu kopums.

Dzīvā valodavaloda, ko kāda cilvēku kopa lieto par sazināšanās līdzekli; pretstats: mirusī valoda.

// lietv. nozīmē. Tas, kas dzīvo; pretstats: mirušais.

Dzīvie un mirušie.

2. Tāds, kas aktīvi reaģē; mundrs, možs, dzīvespriecīgs; tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.

Dzīvs bērns. Dzīvas acis.

// Aktīvs, viegli ierosināms (par psihiskām norisēm).

Dzīva iztēle. Bērns ar dzīvu fantāziju.

3. Rosīgs, intensīvs (par kustību, satiksmi); tāds, kur norit rosīga, intensīva kustība, satiksme (piem., par ceļu).

Dzīva kustība uz ielām. Ierobežot dzīvo satiksmi. Dzīva šoseja, dzelzceļa līnija.

// Raits (par norisi, darbību).

Dzīvas sarunas. Dzīva izrāde. Iesaistīties dzīvā diskusijā.

4. Spilgts; līdzīgs īstenībai, realitātei (par to, ko atceras, iedomājas u. tml.).

Dzīvas atmiņas. Bērnības notikumi likās tik dzīvi. Dzīvi iztēloties priekšā stāvošo sarunu.

// Noturīgs, labi saglabāts atmiņā (par psihiskām norisēm).

Aizvainojums vēl dzīvs. Pāridarījuma sajūta ilgi būs dzīva.

5. sar. Tāds, kā (kaut kur) ir ļoti daudz; tīrs, bez piejaukuma.

Ēst dzīvus taukus. Lietot uzturā dzīvu sāli.

// Tāds, kas ir saglabājies neizpostīts; neskarts, vesels.

Mājas pēc kara palika dzīvas. Alga ir dzīva.

[Sagatavots pēc: www.tezaurs.lv/mlvv]


dzīvs, -ais; s. -a, -ā

1. Tāds, kas dzīvo – par cilvēkiem vai dzīvniekiem.

Dzīva būtne.

Dzīvais inventārslauksaimniecības dzīvnieku kopums (kādā saimniecībā).

Medicīnā taču ir tā: mēs glābjam slimnieku, kamēr tas vēl dzīvs, mēs ārstējam un operējam, mironi taču nemēģinām uzmodināt. Meldere 1, 26.

Pirmajā brīdī, kad uzzināju, ka Arturs dzīvs, man uzplūda tik daudz atmiņu. Sakse 7, 6.

„Bez palīgiem nekas nesanāks. Bet kad mēs te sagaidīsim kādu dzīvu dvēseli.” Lubējs 1, 165.

// Par augiem vai to daļām.

Dzīvs ziedsdabisks zieds.

Kamēr augs ir dzīvs, saknes un stumbrs aug arvien lielāki un palielinās lapu skaits. Švinka 1, 6.

Pirms dažiem mēnešiem šī lapa vēl slēpās poda melnajā zemē un apkārtējā gaisā – oglekļa, slāpekļa, skābekļa, dzelzs un citi atomi. Tad notika dabas brīnums – atomi izveidoja dzīvu lapu. Birze 5, 219.

// Par organismiem vai to sastāvdaļām, daļām.

Dzīva šūna. Dzīvi audi. Dzīvs zobs.

Vielmaiņa un vairošanās ir dzīvu sistēmu visraksturīgākās īpašības. Zinātne un Tehnika 69, 11, 3.

2. lietv. nozīmē: dzīvais, -ā, v.; dzīvā, -ās, s. Tas, kas dzīvo (1). Pretstats: mirušais.

Dzīvie un mirušie.

Atrasties starp dzīvajiembūt vēl dzīvam.

3. Tāds, kas aktīvi reaģē (uz apkārtnes ierosām). Mundrs, možs, dzīvespriecīgs.

Skārbis bija maza, sīka auguma, ļoti dzīvs un runātnīgs. Brigadere 3, 390.

Siltumā un pie kārtīga ēdiena viņš [zēns] kļuva dzīvāks un jautrāks. Lēmanis 4, 38.

// Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.

Dzīvas acis. Dzīva sejas izteiksme.

Pēteris kļuva runīgāks, gāja dzīvāku soli. Kar 45, 3, 237.

4. Rosīgs, intensīvs (par kustību, satiksmi). Tāds, kur norit rosīga, intensīva kustība, satiksme (piemēram, par ceļu).

Dzīva kustība uz ielām. Dzīva satiksme. Dzīva šoseja.

Tuvāk pilsētai ceļš kļuva dzīvāks. Brauca tirdzinieki ar siena vezumiem un āboliem. Fimbers 1, 248.

// Raits (par norisi, darbību).

Dzīvas sarunas. Dzīva izrāde.

Ap vilcienu bija dzīva kņada. Atbraucēji gandrīz visi bija kareivji. Štrāls 2, 453.

// Intensīvs, spēcīgs (par psihiskām norisēm).

Dzīva iztēle. Dzīva fantāzija. Dzīva interese.

5. Izteiksmīgs (parasti par mākslas darbu).

Dzīva glezna.

Ilustrācijas kopā ar paskaidrojošo tekstu [grāmatā] ir ļoti dzīvas. Karogs 59, 11, 141.

// Tāds, kas līdzīgs īstenībai, tāds, kas spēcīgi ietekmē (par tēliem, ko rada psihiskas norises).

Dzīvas atmiņas.

Šis bij viens no tiem briesmīgajiem sapņiem, kuri tik dzīvi un skaidri kā pati dzīve. Blaumanis 2, 165.

6. Tāds, kas ir saglabājies neizpostīts, neskarts.

.. nez vai jel mājas vairs būs dzīvas. Sakse 7, 36.

// Neiztērēts (parasti par naudu, materiālām vērtībām).

Pērnējā gada alga man [kalpam] vēl tāpat dzīva.. Apsīšu J. 2, 37.

// Noturīgs, labi saglabāts atmiņā (par psihiskām norisēm).

Gadi ir aizgājuši, bet senā sajūta vēl vienmēr dzīva. Kurcijs 2, 111.

7. sar. Tāds, kā ir ļoti daudz bez piejaukuma.

Ēst dzīvus taukus.

Ēst dzīvu sāliēst ļoti sāļu ēdienu.

.. pļaušana nebij un nebij viņa [Bramaņa] amats. Jau pēc desmit soļiem iešķēla kurmja raceklī [rakumā]. Kāda izkapts to varēja izturēt, kad dzīvi arumi jāpļauj. Upīts XI, 190.

Lini maksāja ar katru gadu mazāk .. labību gāz kaut dzīvu cūkām priekšā. Sakse I, 168.

„.. tu pats saproti – jāņem grāvrači, jāmaksā algas… visi mani plēš gabalos. Katrs cilvēks maksā dzīvu naudu.” Brodele 13, 230.

Dzīvā daba – dzīvnieku un augu kopums.

Dzīvais vārds – runātais vārds.

Dzīvā valodavaloda, kurā attiecīgajā laikmetā runā cilvēku grupa.

Dzīvā krāsakrāsa, kas izraisa dzīvesprieku, možumu.

Dzīvais darbs ekon. – cilvēka darbs, kas ieguldīts ražošanas procesā.

Ne dzīvs, ne miris saka par cilvēku, kas zaudējis spējas darboties, reaģēt.

Dzīva (arī staigājoša) enciklopēdija sar. – saka par cilvēku, kam ir ļoti plašas, vispusīgas zināšanas.

Jauno mācību vielu viņš [skolotājs] izklāstīja bez konspektiem, prata uzrakstīt uz tāfeles jebkuru struktūrformulu, kādu vien mēs spējām iedomāties pavaicāt, un drīz vien zēnu uztverē kļuva par dzīvu ķīmijas enciklopēdiju. Zvaigzne 64, 13, 13.


dzîvs (li. gývas).

1) lebendig, frisch, wach L.: Sprw. par dzīvu duod vairāk nekā par mirušu. pārbijās, ka vai dzīvs būtu zemē ielīdis Dīcm. pas. I, 23. tie mūs dzīvus aprīs LP. VI, 1, 31. dzīvs būsi gan, es wird dir nichts schaden U. dzīva uguns, lebendiges Feuer; dzīvs vējš, ein frischer Wind;

2) ganz, heil, unverletzt: dzīvi rudzi U., dzīva labībiņa BW. 33299, 1. heiler (ungemahlener) Roggen, Korn; dzīvi (heile) zari egļa galdam Neu- Schwnb. dzīvi kaļķi. ungelöschter Kalk U.; dzīvu zemi atstāt. einen Teil des Landes ungepflügt lassen U.; pirksts vēl dzīvs palika, der Finger blieb unverletzt U.;

3) sonstige Fälle übertragener Bedeutung: dzīva patiesība, lautere Wahrheit; kâ par dzīvuo nelaimi dunduri gluži kuoduši nuost Upīte Medn, laiki 161. juo dzīva nāve (der gewisse Tod) man nabagam Laps. – kūm. 135. kam viņam maksāt dzīvu naudu (baares Geld) LP. VI, 1. 180. dzīvs milzis uodu. ein Mückenschwarm Siuxt; dzīvus taukus ēst, blosses Fett essen Schwitten. Adv. dzīvi, dzīvā: tâ me̦luoja dzīvi tas vazaņķis Laps. – kūm. 116. sapņuoja dzīvā A. XII, 441. träumte in wachem Zustande. [Zu apr. acc. s. geīwan. slav. živъ. ai. jīvà-ḥ, la. vīvus, got. qius. ir. beo, kymr. byw „lebendig” u. a.; vgl. Stokes Wrtb. 165, Walde Wrtb. 2 846 f., Boisacq Dict. 120 unter βίος, Trautmann Wrtb. 76.]

Kļūdu labojums: einen Teil = bei schlechtem Pflügen einen Teil

[Sagatavots pēc: ME I : 560]

 

dzîvs, 1) ūdens ir dz. arī akās Kaugurciems; 2) vajaga saēst; nevajaga rīt dzīvu Orellen. guovij dz. uz dibe̦nu iet; vē̦lāk gre̦muo Sonnaxt. zuobi vēl dzīvi (heil, nicht verdorben); galva pārplīsa; ragi dzīvi palika Kaltenbr. rudzus atstājis tīri dzīvus miltiem maišumā (beim Mahlen) Seyershof;

3) nuo gaisa nāk dz. ūdens (von starkem Regen gesagt) Sonnaxt. dz. sāls (von starker Salzlake) ebenda. dz: (der grösste”) ve̦lns, nelietis, pagāns Ar. te jau ir dz. kaŗš, hier ist ja vollständiger Unfriede Diet. tas ir dz. nabags, der ist ein vollständiger Bettler ders. es uztraucuos pie dzīvas nabadzības (ich war in höchstem Masse aufgeregt) Linden in Kurl. kāzās dzīvais gals (tīrais puosts”): puiši raun pie savas partijas, lai palīdz meitas apdziedāt, meitas atkan pie savas Sonnaxt; 4) lebendig, munter, temperamentvoll: viņa ir ļoti dzīva. dz. zirdzē̦ns, ein munteres Pferdchen Saikava: =  Subst. dzîvums (li. gyvùmas Lebhaftigkeit”); Lebhaftigkeit (?): spē̦ks pieauga, … vairāk nuo dzīvuma luocekļuos Veselis Dienas krusts 44; das Lebendige unter dem Nagel Kaltenbr.: zirgu kaustīdami, iedzinuši naglu dzīvumā Oknist. kad dzīvumā ieskrien skabarna, sāp cieš Auleja: (nagi) dzīvumā aizlūst ebenda.

[Sagatavots pēc: EH I : 363]


dzīvs dzeivs

[Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]


  dzīvs – miris, bez dzīvības


ErgonīmiDzīvā ideja, biedrība Ogrē; Dzīva māja, SIA Madonā.


dzīvs; mantots vārds, lš. gvas ‘t. p.’, pr. gijwans, geiwans (dsk. ak.) ‘dzīvus’, narev. giwatti ‘dzīvot’, kr. живой, go. qius, lat. vīvus ‘dzīvs’. Pamatā ide. *gei : * gī ‘dzīvs, dzīvot’.

Darbības vārda dzīvot sākotnējā semantika baltu un slāvu valodās ir paplašinājusies: blakus nozīmei ‘būt dzīvam, eksistēt’ izveidojusies nozīme ‘mājot’. No nozīmes ‘būt dzīvam, eksistēt’ dažās Kursas un Zemgales izloksnēs dzīvot ieguvis arī nozīmi ‘strādāt’. Līdzīga parādība ir bijusi arī prūšu valodā.

[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 260]


angļu alive; living

baltkrievu жывы

franču vivant

igauņu elus

krievu живой

lībiešu jelāb

lietuviešu gyvas

latīņu vivit

poļu żywy

somu levande; elossa

ukraiņu живий

vācu lebendig; lebhaft

zviedru levande



Neraun nu dzīvam ādu pār acēm.

Par dzīvu dod vairāk kā par mirušu.

Par dzīvu dos vairāk nekā par beigtu.


Ko kliedziet, gulbeniņi,

Kam ir dziļi ezeriņi;

Ka raudiet jūs, bērniņi,

Dzīvs ir tēvs, māmuliņa. [LD 3360-0]

 

Nepiedevu bērišam,

Kamēr dzīvs dzīvodams,

Kam tas manu līgaviņu

Dūkstitē apmērceja. [LD 18401-0]


 

Dzīvnieki par palīgiem

Dzīvojis kāds tēvs ar dēlu. Tēvam bijusi pašam maza istabiņa, un tajā abi dzīvojuši. Bet nu pienācis tā, ka nebijis vairs nemaz ko maizes ēst. Jāmirst bijis tieši bada nāvē. Kādu dienu tēvs paņēmis simts rubļus un iedevis tos dēlam, lai par tiem tirgū nopērkot maizi un pārnesot mājā, tad bads nebūšot jāmirst. Dēls paņēmis simts rubļus un gājis pēc maizes.

Gājis, gājis kādu gabalu un ieraudzījis, ka saimnieks sitis suni un gribējis to nosist. Dēls dagājis un teicis: „Nesit, nesit suņa!” Šis simtu rubļu samaksāšot, lai suni palaižot vaļā. Saimnieks ar mieru, par simts rubļiem palaiž vaļā un nesit. Dēls samaksā tam solītos simts rubļus un atnāk atpakaļ pie tēva bez maizes. [..]

Otrā dienā tēvs atkal iedevis dēlam simts rubļus, lai nu ejot un nopērkot maizi. Citādi jau šie badā gan nomiršot. Dēls paņēmis naudu un gājis maizes pirkt.

Pagājis kādu labu gabalu un tad atkal ieraudzījis, ka saimnieks sitis peli. Dēls, to ieraudzīdams, saucis: „Nesit, nesit peli!” Šis maksāšot simts rubļus, lai peli palaižot dzīvu vaļā. Dēls samaksā tam simts rubļus un aiziet bez maizes pie tēva atpakaļ. [..]

[Sagatavots pēc: Brīnumu pasakas 1966 : 37–38]


Kā cēlies vilks

Sen, sen vecos labos laikos, kad Dievs ar Velnu vēl satikuši diezgan labi, Dievam bijis smuks, mazs sunītis. Velns arī tādu gribējis un nodomājis: „Es uztaisīšu lielāku nekā Dievam!” Domāts – darīts. Paņēmis māla piku un izveidojis suni; par mugurkaulu ielicis sētas stāvkoci. Velns gājis prasīt Dievam, kā viņš varētu dabūt savu suni dzīvu. Dievs teicis, lai sakot: „Suns, paņem Velnu,” – tad viņš būšot uzreiz dzīvs. Velns aizgājis, iepūtis dvašu, bet neteicis vis: „Suns, paņem Velnu,” – bet: „Suns, paņem Dievu.” Bet suns nekust. Beidzot teicis gan: „Suns, paņem Velnu.” Tā suns uzreiz augšā un Velnam virsū. Velns sabijies un no bailēm iesaucies: „Ūja, vilks!” Suns, dabūjis savu vārdu dzirdēt, ieskrējis mežā. Un tā no tā laika viņu sauc par vilku.

[Vēja vanadziņš 1993 : 116]



Dziesma par karuseli

Lilioma motīvs

Imantam Kalniņam

 

Redzat – atkal ir debesis pušu,

mums ir ielāpi jāuzliek tām!

Sanāk, sanāk, kas samaksājuši,

zem šīm baltajām akācijām!

 

Jo tu esi dzīvs,

jo tu esi dzīva,

viens zirgs vēl ir brīvs,

viena vieta uz brieža vēl brīva!

 

Tas ir nieks – dzīvu uguni norīt,

ja tik aliņš ir, virsū ko dzert.

Te mēs ugunis uzkožam korī,

korī ejam naktstaureņus ķert.

 

Ei, jūs pogotie, noslēpiet dunčus,

kamēr kāds vēl nav palicis stīvs!

Mūsu karogs ir meiteņu brunči,

tas ir karogs, kas mūžīgi plīv!

 

Vai jums vēderā dienišķā desa

vai tur vienkārši vardes kurkst –

te mēs visi vienādi esam,

vai tad būs tā vēl citur kaut kur?

 

Jo tu esi dzīvs,

jo tu esi dzīva,

viens zirgs vēl ir brīvs,

viena vieta uz brieža vēl brīva!

 

Jums ir punči un pogas, un dunči,

bet cik skatiens jums stiklaini stīvs!

Mūsu karogs ir meiteņu brunči,

tas ir karogs, kas mūžīgi plīv!

 

Atkal, atkal ir debesis pušu,

atkal ielāpi jāliek uz tām.

Sanāk, sanāk, kas samaksājuši,

zem šīm baltajām akācijām! [Čaklais 1974 : 14–15]

 

 

***

 

Ūdenszāle,

Tas tomēr ir labi, ka es tevi redzu,

Kaut arī starp mums

Ir biezs ledus.

 

Un kas no tā, ja es redzu?

Tas, ka es redzu tevi,

Redzu, ka tu esi dzīva

Un plīvo zaļganā dzelmē,

Tas, ka ar dzīvām acīm

Es tevi redzu dzīvu.

 

Tas, ka starp diviem dzīviem

Ir nedzīva ledus augums –

Bez spēka

Man noslēpt tevi

Un tev noslēpt mani.

 

Mums, dzīviem,

Nav lielāka prieka –

Ja rūsa ko nevar,

Ja lode ko nevar,

Ja nāve ko nevar. [Vācietis 1966 : 191–192]

 

 

Pazemība

 

Pazemība, zemzemība,

kā es tevi nicināju –

zaķa astes garā dzīvē

tu man gauži nodarīji

un pavisam aplam.

 

Gāju, gāju garu ceļu,

pretī brauca liels kundziņis,

tu man, zemā, iemācīji

ceļa malas gājumiņu

un pavisam aplam.

 

Brauca pretī ļauni ļaudis,

lika lietā pātadziņu,

sūrstin sūra man vaidziņis,

es pagriezu otru vaigu

un pavisam aplam.

 

Liecu celi zeltenītei –

sniedz rociņu, sieva būsi,

nosmējāsi zeltenīte:

kur es likšu kāju slauķi

un pavisam aplam.

 

Guļos dzīvs zem zemītes,

nevis dzīvu galvu liecu:

beigti darbi – dzīvi darbi,

liekta galva – nomirusi

un pavisam aplam. [Vācietis 1978 : 83]


Saule pusdienā stāvēja augstu pie debesīm un sildīja dzīvus un nedzīvus kokus, kuriem vien varēja piekļūt. Plīderiem brieda zaļgani pumpuri. Vītoliem mirdzēja balti pūpoli kā sudraba pogu rindas. Bet sētsvidā, kur garā grēdā gulēja resni egles bluķi, dzeltenos galus pret sauli pagriezuši kā spožas ripas, notika brīnumi. No šām ripām spiedās laukā mirdzīgas sveķu piles kā tīrais medus. Tie bija dzīvie sveķi, kurus ieraugot man tūlīt prātā nāca klibā Jurka pirksti. [Jaunsudrabiņš 1981 : 76]

  Ar briļļu stikliem aizslēģotajā sejā nebija nekādas izteiksmes.

– Jūs vismaz zināt, ka dzīvs, – mirkli klusējusi, viņa piebilda. – Un kamēr dzīvs

– Tam nav nozīmes! – es viņu pārtraucu.    

– Kā – nav?! – viņa nepiekrita. – Es negribētu neko vairāk – tikai zināt, ka dzīvs. Lai ir Antarktīdā vai kosmosā, vai… vai kaut pie citas! Lai tikai dzīvs!

Atkal sāka pogot lakstīgala, taču nebija pasakāms, vai sieviete to dzirdēja. Viņa klaiņoja pa savu dzīvi, kurā neviļus biju iemaldījusies es ar savām puķītēm, kas nebija plūktas nevienam. [Ezera 1994 : 28–29]


RAGANA.

Ko tu sirdies?

Es tik vien tev varu līdzēt.

Teikšu tev, kā Kungu pieveikt.

ZEMGUS.

Vai vēl dzīva Lelde?

RAGANA (pasmejot).

Dzīva?

Kas ir miris, tas ir miris.

 ZEMGUS (atmet viņai ar roku un nogrimst atkal sevī).

[Rainis 1981 : 293]

 

  •  

TREJGALVIS (neticīgi).

Pirmā dzirde, –

TOTS.

Spēlmans labāks
Dzīvs, ne izcepts. –

TREJGALVIS.

Paspēlē!

TOTS.

Nevar. Stīgas vēl no dzīves.
Dzirdot dzīvot iegribētu
Tu un visi tavi velni.

TREJGALVIS.

Spēlē! tomēr!

TOTS (klusi iedziedas).

Spēlēju, dancoju –
Visu cauru nakti –

(Visi apklust.)  [Rainis 1981 : 354]

 

 

GOLO.

Kas tās par klaigām? Kas par ākstīšanos!

Es dzīvs? Nu jā, nu saprotams, ka dzīvs,

Vai kāds bij teicis mani nomirušu?

 

AMRU.

Ak nē, bet četras garas, garas dienas – –

 

GOLO.

Amru, tu topi bērns! Vai četru dienu

Kam vajadzīgs priekš ceļa veļu valstī?

Mūs nāvē acumirklis. Kliedz par briesmām,

Ar kādām mani šitas bende maitā. [Blaumanis 1997 : 336–337]



Apzīmējumu „dzīvie klasiķi” var uztvert divējādi. Tie var būt jebkuras paaudzes pārstāvji, kuriem padevušies izcili darbi; tā ir atzinība ar viegli ironisku pieskaņu kompāniju sarunās par literatūru. Taču „dzīvie klasiķi” vispirms ir tie, kas ar visu savu daiļradi likuši saprast, ka viņu darbu nozīme un slava nezudīs. „Dzīvo klasiķu” vakarā 2018. gada Dzejas dienās tika aicināti uzstāties tieši šādi dzejnieki – vecākās paaudzes autoritātes: mūsu dzejas un atdzejas patriarhs Knuts Skujenieks (1936), kā arī Uldis Bērziņš (1944), Jānis Rokpelnis (1945) un Juris Kronbergs (1946). Zīmīgi, ka viņi visi, katrs citā gadā, jau saņēmuši mūža balvu par ieguldījumu literatūrā. Visi saņēmuši dažādus apbalvojumus – Triju Zvaigžņu ordeni, Baltijas asamblejas balvas, literatūras Gada balvas par labākajiem dzejas un atdzejas krājumiem u. c.

Dzīvo klasiķu” vakars bija 2018. gada Dzejas dienu galvenais notikums, kurā pēc dzejnieku lasījumiem tika pasniegta arī Dzejas dienu balva.

[Sagatavots pēc: https://rakstnieciba.lv/2018/07/13/dzivie-klasiki-2018/]

 

Valoda ir dzīvs, smalks instruments, ko pa ilgiem gadiem vārīgi noskaņojuse tautas īpatnējā daba. Valodas skaņu, formu un kombināciju sarežģītā dažādībā skan visa vēsturiskā pagātne. [..] Cilvēka dvēseles augstākā spēja, kas viņu paceļ par valdnieku dabā, ir valoda. Valodai attīstoties un caur valodu bērnā attīstās visas citas spējas un īpašības, kas sakarā ar domāšanu, jūtām un gribu. [..] Katrai tautai ir milzums īpatnēju nojēgumu, jūtu un sajūtu, kam velti meklēt apzīmējumu svešā valodā, [..]. [Upīts 1909 : 524–528]

 

Par neaizmirstamām lietām

Dziļums savos jaunākajos darbos atgriežas pie laikmeta, kas mums bijis ļoti smags un liktenīgs – tiem mēnešiem, kas sekoja Otrā pasaules kaŗa* beigām. To viņš jau agrāk darījis savā romānā Tiesas svētdiena, kam it sevišķi parallēls tagad ir Lai neaizmirstam. Literārā žanra ziņā Kurzemes sirds vēl dzīva līdzīgi Tiesas svētdienai ir reportāžas romāns. Lai neaizmirstam ir tīrs notikumu un laikmeta dokumentācijas pierakstījums ar nedaudziem autora vai sakārtotāja kommentāriem. Tāpēc, neskatoties uz atšķirību satura ziņā, abas jaunākās grāmatas gribas pirmām kārtām apzīmēt par iespaidīgām aprakstītā laikmeta mūsu likteņu dokumentācijām. [..]

Zināmā mērā tātad Dziļuma darbus varētu apzīmēt par sava veida vēstures rakstīšanu, tikai starpība ir tā, ka sauss faktu atstāstījums zinātniskā valodā nekad neradītu lasītājā tik spēcīgu un dzīvu pārdzīvojumu, kā to rada literārs pārstrādājums un cilvēcisku dokumentu kopojums. Tas tad nu varētu būt viens no galveniem Dziļuma nopelniem ar viņa pēdējām grāmatām – pieminekļa radīšana traģiskajiem 1945./46. g. notikumiem mūsu tautas dzīvē. Bet tie nav tikai piemineklis vien. 1945. gads iezīmē to šķautni mūsu likteņos, kāpēc mēs kā tautas daļa kādreiz izgājām trimdā. Daudziem no mums, kas bijām trimdā. [..]

Kurzemes sirds vēl dzīva risina notikumus Kurzemes pusē starp 1945. g. maija kapitulāciju un tā paša gada oktobŗa beigām. Kurzemes sirds ir tie civīliedzīvotāji, kas slepus un ar dzīvības briesmām atbalstīja nacionālos partizānus, kam pēc kapitulācijas vienīgā iespēja saglabāt dzīvību un cilvēka pašcieņu bija doties Kurzemes mežos un purvos. Grāmata rakstīta, balstoties uz pašu notikumu dalībnieku piezīmēm, atmiņām un dienasgrāmatām. Tā izseko vairāku partizānu grupu rašanās vēsturei un daudzu cilvēku individuāliem likteņiem, līdz beidzot partizānu gaitās to ceļi vairāk vai mazāk krustojas, pa daļai arī apvienojas. Grāmatas beigās mums ir darīšana ar 23 cilvēku grupu, no kuŗiem 17 izdodas izbēgt uz Zviedriju, 6 izvēlas brīvprātīgi palikt Kurzemē (no tiem 5 vēlāk krīt, 1 sasniedz Rietumeiropu).

Romāns sniedz daudz materiāla partizānu mentālitātes studijām. Mūs var interesēt viņu darbības tiešie mērķi un nolūki. Redzam, ka partizāni bijuši dalāmi divās vispārējās grupās. Vieni bijuši tie, kas par galveno uzdevumu saskatījuši palikt dzīviem un brīviem, lai tad izdevīgā brīdī izbēgtu un sasniegtu Zviedriju. Otri bijuši tādi, kas par augstāko mērķi saskatījuši cīņas turpināšanu pret krievu okupantiem un pašmāju kollaborantiem. No pašreizējās perspektīvas pēdējā varbūt izliekas nesaprotami naīva – bija taču pienācis laiks pārsviest cīņu uz pavisam citām metodēm un ar citādiem ieročiem. Bet neaizmirsīsim, ka toreiz nākotne vēl nelikās pārskatāma un, kā tas grāmatā ļoti labi parādīts, Latvijā cirkulēja visneiedomājamākās baumas par Rietumu sabiedroto iejaukšanos par labu Baltijas valstu neatkarībai un brīvībai. Tad nu partizāni uzskatīja sevi par to nacionālo cīņas spēku, kas pirmie palīdzēs atbrīvot zemi no okupantiem. Notikumu gaitā daudzi partizāni spiesti pārslēgties no viena domāšanas veida uz otru. [..]

[Briedis 1976 : https://jaunagaita.net/jg107/JG107_gramatas_Briedis.htm]

* Saglabāts autora rakstības veids.

 

Dzīvajā muzejā var izjust senās Kuldīgas stāstus ar šausmu un baiļu elementiem

Skaudrais mēra laiks, hercoga Jēkaba valdīšana, viduslaiku soda veidi – tie ir daži no procesiem, kurus var izjust un iepazīt 2017. gada vasarā atklātajā dzīvajā muzejā „Senās Kuldīgas stāsts”. Tā kā laikmets bijis skarbs, muzeja apmeklētāji tiek brīdināti par ekspozīcijā iekļautajiem šausmu un baiļu elementiem.

Muzeja veidotāji atzīst, ka idejas smēlušies no dažādiem muzejiem Eiropā.      

Senatnes elpa skaņās, attēlos un stāstos – šādas sajūtas pārņem, pārkāpjot nesen atklātā dzīvā muzeja „Senais Kuldīgas stāsts” durvis. Lai šķistu, ka esi daļa no apkārtējās vides, kurā viss dzīvo un elpo, ekspozīcijas izveidē pieaicināti gan leļļu, gan skaņas, gan hologrammu meistari.

Ideja par šāda muzeja radīšanu uzņēmumam „Goldingen Train” radusies pirms vairākiem gadiem.

Muzeja vadītāja Kristīne Kārkliņa stāstīja, ka, ceļojot pa Eiropu, šķita, ka Kuldīgā arī vajag līdzīgu muzeju. Eiropā gan ir tādi moku muzeji, „mēs domājām tādu dzīvāku, vairākus gadus slīpējām un izveidojām”.

Senais Kuldīgas stāsts tiek izklāstīts septiņās istabās par laika posmu no 13. gadsimta līdz pat mūsdienām. Te ir gan mēra telpa, gan hercoga Jēkaba valdīšanas laika posms, tāpat iespējams izjust ceļojumu uz Tobāgo.

Viena no muzeja gidēm Kristīne Afanasjeva pastāstīja, ka nereti cilvēki pārsteigti par nežēlīgajiem soda veidiem – ieslēgšanu siekstā, pakāršanu. Turklāt pakārt par pārkāpumu varēja arī dzīvniekus, piemēram, cūku, ja tā izpostījusi kaimiņu dārzu. 

„Tajos laikos kasti izmantoja arī kā soda mēru. Ja cilvēks sūdzējās, ka negrib iet uz darbu, tad ieslēdza kastē bez ēdiena, ūdens, labierīcībām. Tāpēc cilvēks nekurnēja, labāk gāja uz darbu,” atklāja muzeja gide Kristīne Afanasjeva.

[Sagatavots pēc: https://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/izklaide/dzivaja-muzeja-var-izjust-senas-kuldigas-stastus-ar-sausmu-un-bailu-elementiem.a247838/]


Endzelīna darbos norādīts uz latviešu un baltu valodu senatnīgumu un tā nozīmi indoeiropiešu valodu vēstures pētīšanā. Endzelīns raksta, ka pirmatnējās skaņas, it sevišķi patskaņi (īsi un gaŗi) ar atšķirīgajām intonācijām baltu valodās ir paglābušies labāk nekā jebkuŗā citā dzīvā indoeiropiešu valodā, ka baltu valodās vārda beigās patvērušies senie -s, -r un (baltu pirmvalodā) -n, kas citās indoeiropiešu valodās zuduši, ka m paglābies arī dentālo līdzskaņu priekšā, un vēl citas īpatnības skaņu vēsturē. Latviešu valodā ir vairāk locījumu, divdabju, darbības vārdu izteiksmju nekā citās indoeiropiešu valodās. Franču valodnieks A. Meijē tēlaini teicis – ja gribat dzirdēt, kā cilvēki runājuši akmens laikmetā, tad brauciet uz Baltiju. Tas nozīmē, ka leišu un latviešu valodā dzīvā skanējumā joprojām saglabājušās daudzas īpatnības, kas zudušas, bet senāk bijušas citās indoeiropiešu valodās. Ir dzirdēti apgalvojumi, ka ar to taču latviešu valodai neesot nekādu priekšrocību, salīdzinot ar citām valodām. Bet neviens jau neapgalvo, ka mums tāpēc būtu kādas priekšrocības saziņā. Tomēr šāds seniskums ir latviešu valodas kultūrvēsturiska vērtība. Tāpēc latviešu valodu tagad mācās daudzviet pasaulē, ne tikai Latvijā un Lietuvā, bet arī Polijā, Vācijā, Zviedrijā, Čehijā, Krievijā; arī citur pasaulē ir ne mazums interesentu par latviešu valodu. Un Endzelīns savos darbos ir centies to padarīt pieejamu cittautu valodniekiem. [Kušķis  2007 : 20]


Spēlfilma Viņš dzīvs (1963). Režisore A. A. Neretniece, „Rīgas kinostudija”.

Animācijas filma Dzīvais draugs (1987). Režisors J. Cimmermanis, „Rīgas kinostudija”.

Animācijas filma Dzīvais ūdens (2009). Režisors M. Brinkmanis, filmu studija Animācijas brigāde”.

Dokumentālā filma Dzīvas kāzu bildes Kurzemē (1992). Režisore B. Eglīte, Rīgas Dokumentālo filmu studija.


 

Dziesma Es esmu vēl dzīvs. Grupas „Jauns mēness” vārdi, mūzika un izpildījums.

Dziesma Manās atmiņās viss vēl ir dzīvs. Grupas „Prāta vētra” vārdi, mūzika un izpildījums.

Dziesma Lilioma dziesma. M. Čaklā vārdi, I. Kalniņa mūzika.    

   Dziesma un albums Dzīvie uz salas. K. Dimitera vārdi, mūzika un izpildījums.  

 [http://www.krustaskola.lv/1/43/]

 

 

 

 


 

Dzīvie akmeņi litopši: starp laistīšanas reizēm tiem jāizžūst

Litopši jeb dzīvie akmeņi pieder pusdienziežu dzimtai. To dzimtene ir Dienvidāfrika. Telpās audzē Lithops bella, Lithops bromfieldii un citas sugas, tajā skaitā šķirnes. Zied no jūlija līdz novembrim dzelteniem vai baltiem ziediem, kuri diametrā ir tikpat lieli kā pats augs. Litopši ir 2–5 cm augsti sukulenti. Tos audzē saulainā vietā. Vasarā tiem vajadzīgs siltums, ziemā – ne mazāk par +8 °C.

[Sagatavots pēc: https://www.la.lv/dzivie-akmeni-litopsi-starp-laistisanas-reizem-tiem-jaizzust]