Tradicionālā transkripcija

[ӡinavas]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ʣirnɑvɑs]


[ӡ] – balsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis

[r] – ’skanenis’.’]

[n] – ’skanenis’.’]

[a] – īsais patskanis

[v] – balsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Trīszilbju vārds.

 



dzirn-sakne

-av-piedēklis

dzirnav- – vārda celms

-asgalotne



dzirn-av-as

→dzirn-av+iņ-as

→dzirn-av+niek-s

     →dzirn-av+niec-e


   dzirn-av+up-e

   vēj+dzirn-av-as

ūden-s+dzirn-avas




dzirnavaspatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, daudzskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija

Daudzskaitlinieks.

 

vsk.

dsk.

N.

 

dzirnav-as

Ģ.

 

dzirnav-u

D.

 

dzirnav-ām

A.

 

dzirnav-as

I.

 

ar dzirnav-ām

L.

 

dzirnav-ās

V.

 

dzirnav-as!

 

 


Teikumā var būt:

1)             teikuma priekšmets Dzirnavas stāv kalna galā.

2)             izteicēja daļa – Muižnieka bagātība bija labas dzirnavas.

3)             galvenais loceklisLatvijas dzirnavas.

4)             apzīmētājsLieli dzirnavu akmeņi rotā Imanta Ziedoņa dārzu Murjāņos.

5)             papildinātājs – Braucot pa ceļu, ieraudzījām apjaunotas dzirnavas.

6)             vietas apstāklisMalēji dzirnavās raiti strādāja.



kalna dzirnavas, rokas dzirnavas, ūdens dzirnavas, vēja dzirnavas

dzirnavu akmens, dzirnavu ezers, dzirnavu dambis, dzirnavu dīķis, dzirnavu rats, dzirnavu siksna

jaunas dzirnavas, lielas dzirnavas, vecas dzirnavas

apskatīt dzirnavas, braukt uz dzirnavām, malt dzirnavās, vest labību uz dzirnavām



dzirnavas, dsk. s. lietv.

Ierīce labības pārstrādāšanai miltos, putraimos u. tml.

Bērt graudus dzirnavās.

// Ēka, kurā uzstādīta šāda ierīce.

Vēja, ūdens dzirnavas. Vest labību uz dzirnavām.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/mlvv/]


dzirnavas, -u, s.; tikai dsk.

1. Ierīce (labības) pārstrādāšanai miltos, putraimos u. tml.

Rupjākie graudi paši krīt lejā tieši ložu dzirnavās, pārvēršas smalkos miltos. Zvaigzne 52, 14, 8.

Es izdomāju noaust dzirnavām siksnu. Sakse 7, 347.

Bet kas tur varēja tik traki malt? Droši vien tur stāvēja gar sienām kāds simts dzirnavu, un simts meitu mala un dziedāja. Jaunsudrabiņš 3, 355.

„Pats redzi, ka pat starp mūsu cilvēkiem gadās tādi, kas lej ūdeni uz ienaidnieka dzirnavām.” Sakse 7, 441.

// Ierīce (kādas vielas) sasmalcināšanai.

Cehā .. dun kaļķu maļamās dzirnavas tik stipri, ka sarunāties gandrīz nav iespējams. Cīņa 67, 170, 2.

2. Ēka, kurā uzstādīta šāda ierīce.

Dzirnavas stāv, lūk, pilnīgi savrup, izslējušas spārnus gaisā.. Austriņš 1, 64.

Nemīlīgas nu izskatījās dzirnavas. Ūdens rūca dobji un tumši zem abiem tiltiem.. K. Skalbe 1, 84.

Dzirnavu dīķos .. augājs vai nu vāji izveidojies, vai arī nav piemērots zivju dzīvei. Spuris 1, 62.


dzirnavas – dziernovys, dziernavenis (dem.); patmalis, patmaleitis (dem.)

[Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]


dzìrnavas subst. dzìernavas, vsk.ģ. dzìernavu, ak. dzìernavas. Dzirnavas. dzìrnavâs bej mèldèrs, kas mola mìltus.

[Sagatavots pēc: Balode, Jansone 2017: 290]


dzirnavas – dzirnas, dzirnus, sudmalas, patmalas, maltavas, ūdensdzirnavas, vējdzirnavas, vējsudmalas, vējenes


Celtniecībādzirnavas.

Ekonomikādzirnavas.

Ķīmijā un ķīmijas tehnoloģijādzirnavas.

Lauksaimniecībā dzirnavas.

Mašīnbūvē dzirnavas.


VietvārdiDzirnavas, māju nosaukums Popes pagastā; Dzirnavas, māju nosaukums Blontu pagastā, Dzirnavas, māju nosaukums Lēdurgas pagastā, Emmas Dzirnavas, māju nosaukums Ērgļu pagastā; Kliģenes Ūdensdzirnavas Zaubes pagastā, Dzirnavu iela Rīgā; Dzirnavu iela Viļakā, Dzirnavu iela Kuldīgā, Dzirnavu iela Apē.

 

ErgonīmiDzirnavas, zemnieku saimniecība Saukas pagastā; Dzirnavas, zemnieku saimniecība Krimuldas pagastā; Dzirnavas, zemnieku saimniecība Vecpiebalgas pagastā; Annas Dzirnavas, SIA Zaubes pagastā; Dzirnavas, viesu nams Vecpiebalgas pagastā.


   

 Vārds dzirnavas darināts ar piedēkli –av– no senāka vārda dzirnas vai dzirnus. Dzirnas ir tās pašas cilmes, kas grūts, ide.*gOer- ‘grūts’ skaņumijā gOz->baltu *gīr->latviešu *dzīr-. Atvasinājums ar piedēkli -nu- jau senatnē ieguva nozīmi dzirnakmens, rokas dzirnas. Tam blakus jaunāki atvasinājumi dzirnas, dzirnavas.

[Sagatavots pēc: Karulis 1992 : 256–257).

 


angļu mill

baltkrievu млын

franču moulins

igauņu veskid

krievu мельница

latīņu molendini

lietuviešu malūnai

lībiešu kiloutš

poļu młyny

somu mylly

spāņu molinos

vācu die Mühle

zviedru kvarn



Pirmais dzirnavās, pirmais maļ.

Jaunas dzirnavas smalki maļ.

Tukšas dzirnaviņas bez vēja maļ.

 


Ja dzirnkalis to vidu, ko no akmens acs izkalis, atdevis saimniecei, tad dzirnavas gājušas viegli, bet ja neatdevis, tad grūti. Tāpēc dzirnkaļi tapuši labi uzmanīti, lai atdotu izkalto vidu.

 

Ja uz dzirnavām braucējam ceļa maize līdzeni nolūst, tad malšana labi izdosies; ja nelīdzeni – slikti.

 

Ja maļot tukšas dzirnavas, tā esot briesmīga lieta.



Divi teļi, viena aste. – Dzirnavas.

Balts suns uz kalna guļ, un aste zobos. – Dzirnavas.

 

Pati saimniece

Ar vienu aci. – Dzirnavas.

Pelēka aitiņa,

Viena pati actiņa. – Dzirnavas.

Pelēks vērsis, caura mugura. – Dzirnavas.

Cilvēks brauc akmeņu vezumu, gaļas pātaga. – Dzirnavas.

Divi vērši vienā jūgā, viens brien pa upi, otrs iet pa sausu silu. – Dzirnavas.

Dzērves kaklis lidina,

Zemes gailis dudina. – Dzirnavas.

Istaba uz vienas kājas griežas. – Dzirnavas.

Balts kurts ap Rīgu skrej. – Dzirnavas.

Gotiņa mauro, uz augšu astīte. – Dzirnavas.

Riņķī griežas un rūc. – Dzirnavas.

Suns guļ sniegā rūkdams, ļipa gaisā. – Dzirnavas.

Pelēks vilks pelnos rūc. – Dzirnavas.

Pelēka aitiņa kupenu brien. – Dzirnavas.

Kucīte rej, zobiņi birst. – Dzirnavas.

  

    Vērsis iet baurodams,

Baltas putas putodams. – Dzirnavas.

Pa galu ēd, pa sāniem birst. – Dzirnavas.

Pelēks vilks aprij visa gada krājumu. – Dzirnavas.

Ēd kā lops, bet nav lops; skrej kā zibens, bet nav zibens; rīb kā rati, bet nav rati. – Dzirnavas.

 

Liels pelēks runcis caru muguru tup pagasta vidū; ko visi izkuļ, to viņš viens pats apēd. – Dzirnavas.

 

Vīrs stāv, galva griežas. – Vēja dzirnavas (vējenes).

 

Mežā dzimis, mežā audzis,

Uzkāpj kalnā plātīties. – Vēja dzirnavas (vējenes).

 

Ar spārniem sitas, aizskriet nevar. – Vēja dzirnavas (vējenes).

 

Liels, liels putns

Tīruma galā,

Spārnus vien plivina –

Aizlaisties nevar. – Vēja dzirnavas (vējenes).

 

Brīžam skrien ātri, brīžam skrien lēnām, bet nekur neaizskrien. – Vēja dzirnavas (vējenes).

 

Kam visgarākie spārni? – Vēja dzirnavām (vējenēm).

 

Četri putni skrien pa gaisu,

Viens otru nepanāk. – Vēja dzirnavas (vējenes).

 

Cūka rok rudzu rogu,

Četras kājas gaisā. – Vēja dzirnavas (vējenes).

 

Koka knābis knabināja,

Zemes bubis bubināja. – Vēja dzirnavas (vējenes).

 

Liela pelēka aita: pa muti ēd, pa nāsīm dzer. – Ūdens dzirnavas.

 

Putns skrien, spārni pil. – Ūdens dzirnavas.



Es samalu iesaliņu

Sudrabiņa dzirnavās,

Padarīju alotiņu

Vizulišu namiņā. [LD 19651-1]

 

Dzirnavās nolūkoju

Bāliņam līgaviņu:

Kura viegli locijās,

Ta būs brāļa līgaviņa. [LD 7974]

 

Klausaties, kas gribiet,

Trīs balstiņi maltuvē:

Rūc dzirnavas, klaudz milniņš,

Dzied ar pate malejiņa. [LD 669-1]

 

Laime, laime tām meitām,

Kam dzirnavas ustabā:

Cik gribeja milnu ķert,

Noķer puiša ierociti. [LD 35158-1]

 

Dzirnaviņas raudājās,

Ka nelika vaiņadziņa.

Neraudiet dzirnaviņas,

Došu Jāņa vakarā. [LD 32321]

 

 


                                           Spēka dēls

[..] Labi, dēls piesēja mucinieku zirgu stallī un prasīja citu darbu. Kungs atbildēja: „Klētī ir maisi ar labību piebērti – aizved tos dzirnavās samalt.”

Viens divi – maisi bij vāģos, mucinieks ilksīs – un dzirnavās klāt.

Iznāk dzirnavnieks pretim: „Ko viņš gribot?”

Tā un tā: „Kungs liek teikt, lai šos maisus uz ātrāko samaļ.”

Bet dzirnavnieks – tas bijis pats velns – atbildēja: „Es vis nemalšu labību, bet tevi pašu.”

To sacījis, saķēra dēlu un gribēja stiept dzirnavās. Šis gan papriekšu vēl domā pa jokiem: „Lēnām, lēnām, meldera kungs, ne tik aši!”

Bet velns kā iespēries, demī ka demī šo uz dzirnavu aci, vai runājis vai nerunājis. Nu dēls vairs nenocietās, sagrāba velnu aiz pakauša un pasacīja īsi: „Nāc ilksīs! Es jau redzu, tu gribi kādas reizes pa tāsi.”

Velnu nu ieslēja ilksīs un mucinieku aizmetināja priekšā. Tad dēls uzsēdās uz vezuma un sāka savas kožiņas grandīt ar brango spriguļa pātagu: divas reizes klāja gar sleju velnam, vienu reizi muciniekam – viens divi – pie kunga mājā. Kas tie te par dzirnavniekiem, kas par muciniekiem esot? Neviens darbu nedarot, šam tikai šito dēļ jādiedelē vien esot, lai labāk dodot citu darbu. [..]

[Sagatavots pēc: Trīs vēja mezgli 1988 : 94]

 

                                               Burvju dzirnaviņas

Vecos laikos bijuši divi brāļi: viens bagāts, otrs gluži nabags. Bagātais nabadziņu ne acu galā neieredzējis. Reiz nabadzīgajam aptrūcis maizes – gribējis pirkt, bet par ko pirksi, ja nav ne graša pie dvēseles. Gājis pie bagātā lūgties. Bagātais, tikko šo ieraudzījis, izsviedis sapelējušu cūkas pleciņu pa logu un uzsaucis bargi: „Ko nāc! Še cūkas pleciņš, skrej uz elli viņu pārdot, tad dabūsi naudas.” Nabadziņš patencinājis par to pašu un gājis uz elli raudādams. Te piestājies balts vīriņš: „Ko tu raudi?” „Jā, brālis sūtīja mani uz elli šo pleciņu pārdot, bet kur tad tur pārdošu? Nezinu ne ceļa uz turieni.” „Ei, ko nu par niekiem tik daudz bažīties? Blēņas! Labāk paklausies, ko tev teikšu: tur ellē viņi uz cūkas pleciņiem kā sadzelti, cik kāri, un ceļu atrast – tas tas mazākais. Redzi, kāp tikai pa šo teku uz priekšu, tad ieiesi taisni pašā ellē. Bet ko tu ievēro: neprasi par to pleciņu naudu, prasi tās dzirnaviņas, kas kaktā nosviestas.” Nabadzīgais brālis patencina un aiziet.

Iet, iet – nav nemaz elle tik tuvu – īsti ko kāpt. Beidzot – jā, būs gan elle, bet iekšā nevar tikt: lieli, lieli vārti priekšā. Sāk klaudzināt. Iznāk velna kalps ar trim galvām: ko gribot? „Āre, te man tāds cūkas pleciņš pārdodams.” „Kas? Cūkas pleciņš! Tā laba lieta! Cik gribi?” „Nu, ko tur daudz prasīšu! Atdod man tās dzirnaviņas, kuras tur kaktā nosviestas, – pietiks.”

„Nē, nē, nē! – to ne! Prasi citu ko!” „Man cita nekā nevajaga; ja tā ir, tad līkop!” „Nē, nē, nē! – to ne!” trijgalvis vēl pretojās, bet brālis, labi redzēdams, ka velna kalps laizās vien pēc pleciņa, nepielaižas neparko. Beidzot dos ari dzirnaviņas. Labi, abi izšķiras: velna kalps ar pleciņu ieskrien ellē, aizslēdz no iekšpuses lielos vārtus, un brālis ar dzirnaviņām steidzas atpakaļ.

Te ceļā satiek atkal balto vīriņu.

„Nu, kas ir? Dabūji gan?” „Dabūju, dabūju, bet, ko ar viņām iesākšu, to nezinu. Man jau nav ko malt.” „Klausies, tā tu nerunā, iekāms nezini. Tās dzirnaviņas pārlieku teicamas: ja ari diezin kas pietrūktos, ieteicies tikai, lai maļ, – tūliņ griezīsies rūkdamas riņķi un birs visāda svētība ārā. Bet apturamos vārdus, kurus tev iemācīšu, nesaki, no dieva puses, nevienam cilvēkam.”

Un baltais vīriņš izmācīja visādi, kas ar viņām darāms, un tad pazuda.

Bet nabaga brālim tagad sākās laimīgas dienas: dzirnaviņas katru dienu piegādāja labākos ēdienus, sarausa visādu svētību un beidzot vēl iemala tik daudz zelta, ka varēja lepnu pili uzcelt. [..]  

[Sagatavots pēc: Trīs vēja mezgli 1988 : 356–357]


Teika par Melnajām dzirnavām

Tur, kur Tērvetes Melnā leja, senāk esot bijušas dzirnavas, kurās par dzirnavnieku bijis burvis. Tam bijuši sakari ar pašu Nelabo. Katru nakti Nelabais prasījis viena malēja dvēseli. Tas tad pārbraucis mājās no dzirnavām, bet par īsu laiciņu izdilis kā ģiltenis. Novergojis tā gadus trīs četrus un tad aizgājis pie tēviem (nomiris). Reiz viens jauns puisis apņēmies dzirnavas nodedzināt un dzirnavnieku un veco burvi – nosist. Iztaisījis ozola vāli un nakti noslēpies aiz staļļiem, kurus burvis pirms pusnakts pastāvīgi apraudzījis. Kā puisis nācis, tā puisis – blāc! Burvim ar vāli pa pieri. Bet tanī vietā, kur burvis bijis, zeme atvērusies un no plaisas izšļākusi melna šalts. Tā aizrāvusi puisi, appludinājusi un aizrāvusi sev līdz arī dzirnavas, un nozudusi zemē pie Kalnamuižas sila dienvidu robežas. Ilgi tur bijis viss kā ar uguni izsvilināts, kur gājusi pāri melnā straume. Ieleja, kur sila vidū atradušās dzirnavas, tā arī nosaukta par Melno leju. Vēlāk, jau hercogu laiku beigās, tur atkal uzbūvētas dzirnavas, kas nosauktas – Melnās dzirnavas. Dzirnavnieki tur bijuši vācu tautības. Pēdējās dzirnavas uzceltas ap 1830. gadu. Tās izpostītas 1. Pasaules karā – nodegušas. No tā laika vairs nav atjaunotas. [Sagatavots pēc: http://kaupena-dzirnavas-1.mozello.lv/kaupens/]

 

             Barona dēla un dzirnavnieka meitas mīlestība

Tiek stāstīta arī leģenda par Durbes barona fon der Rekes dēla Matiasa un Šlokenbekas dzirnavnieka meitas nelaimīgo mīlestību. Abi jaunieši esot slepus satikušies pie Šlokenbekas dzirnavu dambja. Kad barons to uzzinājis, viņš aiz niknuma paķēris bisi un skrējis uz ezermalu. Jaunieši sēdējuši uz dambja malas, kad ezera otrā krastā pamanījuši baronu ar bisi rokās. Lai nāve viņus neizšķirtu, abi jaunieši saķērušies rokās un ielēkuši ezerā. Barons ļoti pārdzīvojis dēla nāvi un licis uzcelt dēla piemiņai obelisku ar uzrakstu „Matiass 1867”.

Obelisks ar minēto uzrakstu patiesi atrodas ezera krastā iepretim Šlokenbekas dzirnavām. Tas uzstādīts 1867. gadā, kad uzbūvētas dzirnavas. Jāatzīmē, ka Reku dzimtas Durbes atzara dibinātājs bija Matiass un dzirnavas būvētas viņa dzīves pēdējā gadā.

Par godu viņam visiem nākošajiem vīriešu kārtas pēcnācējiem viens no vārdiem ir Matiass.

[http://www.tukumamuzejs.lv/durbes-pils/par-durbes-pili/199-nostasti]


Latvieši pazinuši roku dzirnavas jau no priekšvēstures laikiem, tikai mēs nezinām, kādas šīs dzirnavas izskatījušās. Īstas roku dzirnavas sastopamas jau piektā gadu simtenī priekš Kristus ne vien pie senajiem grieķiem un romiešiem, bet arī pie jūdiem un ķīniešiem, taču, kura tauta īsti dzirnavas ir atradusi, tas mums nav vēl zināms. Pirmās malējas visur bijušas sievietes, neizņemot pat pašas mājasmātes. Bagātnieki šiem darbiem izmantojuši savas verdzenes. Senie grieķi un romieši likuši pie malšanas uz spaidu darbiem notiesātos noziedzniekus. Ķīnā jau no ļoti seniem laikiem ēzeli un mūļi griezuši dzirnavas. Mūsu tautas dziesmās īstās malējas ir tās pašas tautu meitas, kuras strādājušas savās maltuvēs jeb kambaros. Maltuves dažās mājās ir uzglabājušās līdz mūsu laikiem un stāv kopā ar istabu, vidzemnieku namu jeb arī riju zem viena jumta. Tā kā latvieši senāk dzīvojuši arī rijās un pirtīs, tad varam redzēt, ka maltuves parasti taisītas pie dzīvojamām ēkām. Tautas dziesmu ziedu laikos turpretī latvieši parasti dzīvojuši istabās, kādēļ dziesmas daudzina maltuvi pie istabas. Par maltuves vecumu pie latviešiem liecina malšanas ceremoniju sakars ar mitoloģiju. Kaut arī maltuve stāv Dieva un Māras uzraudzībā, tomēr Māra še liekas būt ieviesusies Laimas vietā. Tāpat maltuvē vēl daudzina Gausu māti un pūķi. Dievs un Māra jeb Laima grib, lai maļ tumsā no rīta agri, lai maltuvi slauka tīru un lai malēja mazgā muti. Maltuvē ieejot, jādod labrīts jeb dievpalīgs. Dzirnavu akmeni nedrīkst griezt pret sauli. Neskatoties uz darba grūtumu, malušas ir tomēr vienīgi sievietes. Tikai retumis un laikam zīmējoties uz jaunākiem laikiem tiek minēts, ka maluši ir arī vīrieši.

Maltuvē parasti atradušās vienas dzirnavas, bet dažiem bagātniekiem bijušas arī divas vai trīs maļamās ietaises. Katrai saimei senāk bijušas savas dzirnavas, kur malti milti pašu vajadzībām.

Lai gan ūdens dzirnavas ieviesušās Baltijā līdz ar vāciešu ienākšanu, tomēr uz latviešu zemnieku saimniecību viņas bija atstājušas mazu iespaidu. Pēc vecu laužu atmiņām latvieši izturējušies pat naidīgi pret ūdens dzirnavām, turēdami tās tikai par līdzekli, kā vācieši no latviešiem varētu tikai lielāku peļņu dabūt.

[Sagatavots pēc: Šmits 1923 : 77–88]

 

Līvānu amatniecības centra maltuve



     Ķīnietis Dzirnavu ielā

 
Dzertuvē, 

Dzirnavu ielā, 
kur naktīs 
pērk zemnieki mīlu, 
sulainis ķīnietis 
pasniedza alu 
un runāja latviski, 
klanoties ķīniski zemu. 


Bizi
pusmetru garo
un spīdīgi melno
kā akmeņu ogle
un galdnieku piķis
viņš ķīniski laipni
bij ziedojis Eiropas garšai
uz visu ko īsu.

Un noliecies tuvu,
viņš čukstēja ausī
par pagrabu mazu
ar dīvainām pīpēm
kādā Vec-Rīgas šķērsielā
šaurā un greizā
kā viņa acis.

Viņš čukstēja ausī
tik viegli un klusu,
kā staigātu muša
pa marmora galdu.

 

Un atņirdzis zobus
kā filmā tik baltus,
viņš stiepa jau plaukstu
pēc niķeļa paldies
par saldo un slepeno ziņu. [Čaks 1932 : 62–63]

 

 

***

 

es esmu pārāk sens

jau pārdodams antikvariātos

kur mani vienaudži krāti

un nierēs smeldz kapakmens

no Lielajiem kapiem

viss Rīgas skumjums

saritinājies manī

no vecajiem ormaņu zirgiem

zirga smiekli vien palikuši

un es smejos ar tiem

es pārāk seniski raudu

katrs logs ar šīm asarām iestiklots

bruģa akmeņu mūžīgie graudi

samalti pusaugu dzirnavās

tādu maizi es ēdu

garus gadus man jādīrā nost

lai es kļūtu vismaz vecs

nevis sens [Rokpelnis 2004 : 345]

 


Dzirnas dūca, ūdens stabulēja, un kaķīša meitiņas dancoja ar jauniem kaimiņiem. Viņām bij garas zelta acis, un viņu nagi bij labi apslēpti rozā pēdiņās. Visjautrāk tur gāja Ziemas svētkos. Tad baltās dzirnavās stāvēja zaļa eglīte ar zelta riekstiem un mirdzošām svecītēm. Un rūķi sēdēja kaktā pie novāktiem miltu maisiem, klusi turēja savās sarepējušās rokās baltas māla pīpes, kratīja galvas un teica: „Jā, tā ir lieta.” Un kad skujiņa sprakstēdama aizdegās un zils pūkains dūmu bubulis viegli pacēlās un aizlidoja gaisā, iznēsādams vieglu smaržu, kā atmiņu no vasaras, tad viņi klusi slaucīja acis. Jo tie bij labi vīriņi un viss viņiem viegli ķērās pie sirds… Bet tie laiki aizgāja. Kaķīša meitām sāka braukt precinieki, un viņš tām gribēja dot lielu pūru. Viņš ieķīlāja dzirnavas melnajam runcim, kurš bija ļoti bagāts un sargāja velna naudas lādi vecās pils pagrabā. Un, kad viņš bij izdevis visas meitas, tad no dzirnavām viņam bij palicis pāri tikai baltais meldera kažoks. Atnāca melnais runcis ar parādu rakstu un apķīlāja riekstu gaņģi un mandeļu gaņģi. Bet kaķītis nevarēja samaksāt parādu, un melnais runcis paņēma dzirnavas. [Skalbe 1941 : 15–16]

 

„Es jau zinu pats, barona kungs, ka mans darbs vairs nekam neder. Klaudzēt vēl cirvis klaudz, bet skaida vairs neatlec. Kad sestdienas vakarā tā noskatos uz savu nedēļas darbu, tad pašam tiek kauns, sak: vietu tu aizņem, bet izpildīt viņas nevari. Citam sirds tiek priecīga, kad atskatās uz nedēļu; man ir no svētdienas bail. Par pašu to nedēļu, kamēr cirvis vēl klaudz, kamēr klausos dzirnavu rūkoņā un bakstu pakulas dambja šķirbās, tikām vēl tā liekas, ka strādāju kaut ko, ka neesmu vēl liekēdis. Atļaujiet man, barona kungs, tā klaudzināties līdz kapa malai… Tālu tā vairs nav!”

Vecais dzirnavnieks bija saņēmis rokas kā uz Dieva lūgšanu un raudzījās kā cerēdams un baiļodamies barona drūmajā sejā. Vestfāls stāvēja, acis nodūris, un grumba acu starpā tapa arvien dziļāka.

Dzirnavnieks padomāja brītiņu un turpināja atkal, upes niedrās skatīdamies:

„Nedz es te esmu iekrājis kādu mantu, nedz arī gribu to iekrāt… tikai no Zvirgzdupes man negribētos šķirties. Kā māte viņa ir gādājusi par mani gan ziemu, gan vasaru. Kā savam bērnam viņa ir man mācījusi savu valodu, ierādījusi savas zīmes… Man vienīgajam viņa stāsta jau nedēļu iepriekš, kad ies ledus, man vienīgajam viņa rāda, kur nākamu ziemu būs droša pāri braukšana un kur var nogrimt tā zirgs, kā – ”

Viņš pārtrauca savu runu un paskatījās uz baronu, kurš spēcīgi viņu bija saķēris aiz pleca. „Grieza,” viņš iesaucās, sev ar otru roku pie pieres ķerdams, „tu paliksi dzirnavās, cik ilgi tev pašam patīk! Reiz es tev jau to vārdu esmu devis, neņem par ļaunu, ka pa ilgiem gadiem tas man bija piemirsies. Brīnums, kā tāda briesmu nakts var aizmirsties!”

 Un, galvu domīgi purinādams, barons atlaida vecā dzirnavnieka plecu un griezās uz dzirnavu pusi. [Niedra 1992 : 119]

 



Jāņa Streiča septiņpadsmitā filma Likteņdzirnas (1997)

Filmā trīs ļoti dažādi cilvēki – neredzīga meitene, smagi slims zinātnieks un lauku muzikants – kļūst par nešķiramu trīsvienību. Lai bēgtu no pagātnes un šķirtās sievas, kas pievērsusies politiķes karjerai, profesors pārceļas uz laukiem, cerot, ka svaigs gaiss nāks par labu viņa slimajām plaušām. Agnese, kura zaudējusi redzi, paceļot jūrmalā fosfora graudus, jūtas izstumta no sabiedrības un cer būt noderīga savam bijušajam augstskolas pasniedzējam. Nejaušs gadījums viņus saved kopā ar dzīvespriecīgo Beisiku, profesora dzirnavās apmetas arī gleznotājs Vinsents un vectēvs Donāts, veidojot kolorītu fonu trīsvienības attiecībām. Gan Eduks, gan Beisiks vēlas iekarot Agneses sirdi, un viņiem dzimst plāns, kā palīdzēt Agnesei atgūt redzi, taču nav iespējams norobežoties no tā, ka ir 90. gadi, Latvijā valda juku laiks vērtībās un cilvēku prātos.

Jānis Streičs, kā jau nobriedis meistars, mazliet citē un hiperbolizē arī paša kinomitoloģijā atrodamos tēlus, bet galvenokārt viņš atsaucas uz mūsu dzīves kliedzoši pretrunīgajām ikdienas reālijām, kas vienmēr un visās filmās papildinātas ar Streiča ironisko un pat grotesko humoru. „Kad nekas nav palicis tevī, tad paliek vairs tikai prieks…” – krogā rezignēti dzied Jānis Paukštello, un tas vienmēr ir bijis Jāņa Streiča filmu spēks.

Režisors Streičs filmas scenārija vajadzībām līdz nepazīšanai ir pārrakstījis Jāņa Klīdzēja romānu „Sniegi” par aklu meiteni un diviem viņas pielūdzējiem – jaunu, naivu puisi un kādu slimu vīru. Kaut ko dievišķu, bet mūsdienu krāsās Streičs mēģina atstāt Agnesē (Agnese Zeltiņa), kaut ko fatāli aizlauztu un traģisku, bet tīru viņš iekodē muzikantā Beisikā (Artūrs Skrastiņš savā kino debijas lomā) – tēlā, kurš apzināti/neapzināti atteicies no iepriekšējā laikmeta apzīmogotā un mātes dotā vārda Vladilens, to aizvietojot ar iesauku, ne-vārdu no angļu valodas, taču daudz tuvāku tā brīža Latvijas realitātei. Un Eduks (Ivars Kalniņš), tāds iekšēji sastindzis – ne tikai tāpēc, ka viņa plaušas grauž laikmeta slimība vēzis, bet arī kā personība, kas neredz perspektīvu. Tādiem Streičs viņiem liek satikties, lai mēģinātu cits citu glābt. [Āboliņa : https://www.kinoraksti.lv]

 

 


Otrajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras Latvijas teritorijā varēja audzēt labību un lietot graudu barību. Kapļus un sirpjus lietoja zemes kopšanai. Izrakumos ir atrasti arī izdobti akmens kalti, derīgi vienkoču gatavošanai. Šai laikā pirmbalti sēklu sasmalcināšanai varēja lietot koka piestas, kuru atliekas pēc 4000 gadiem, protams, nav atrodamas, bet kuru senatnīgās formas varbūt atjaunojās vēlāko laiku lietotajās piestās. Tā, piemēram, Augusts Bīlenšteins domā, ka piestas ir ļoti senas izcelsmes un sava vienkāršā veida dēļ lietotas graudu sasmalcināšanai pirms rokas dzirnām. Vēlāko laiku piestas saglabājušās lielā skaitā un visumā ir vienveidīgas: zemāka vai augstāka apaļa koka bluķa augšgalā ar grebšanu un dedzināšanu izveidots iedobums, kur iebērtus graudus sagrūž ar koka milnu (piestalu). Piestām vairāk lietots bērzs vai citi lapu koki, bet arī egle; milnām – ozola vai oša koks. Bluķa – piestas – augstums apm. 80–150 cm, platums apm. 30–90 cm. Piestas vieglākai satveršanai un pārvietošanai bluķa ārpuse parasti izcirsta biķerveidīgi,                t. i., nosmailināta no augšas uz leju, atstājot pamatnē  „pēdu” visa bluķa platumā. Grūžamā milna bieži vidū izgriezta tievāka vieglākai turēšanai rokā. Retumis saglabājušās akmens piestas. Senākie līdz šim atrastie graudberži ir, domājams, no 1. gadu tūkstoša pr. Kr. un atrakti Liezēres (Madonas novadā) neolīta un bronzas laika apmetnē, Mūku kalnā (Kokneses novadā), Asotes (Krustpils pag. Daugavpils novadā) pilskalna dziļākajos slāņos Ķivutkalnā (Doles salā).

Primitīvo graudu beržakmeņu lietošana izbeidzās 10. gs., un ar 11. gs. ieviešas griežamās rokas dzirnas. Tā Ādolfs Karnups, aprakstot izrakumus Talsu pilskalnā 1936. gadā atzīst: ir visai zīmīgi, ka dažādo izsvaidīto akmeņu starpā atradās vairāki graudu beržamo akmeņu fragmenti, kas, domājams, bija bijuši novietoti celtņu pamatos. Beržamo akmeņu bija daudz; augstākos, t. i., vēlākos slāņos tie nebija atrodami, tātad viņu nomešana pie malas nevarēja būt tikai nejaušība vien un pavedina uz domām, ka šai laikā [apm. 11. gs.] Talsu pilskalna iedzīvotāji pārgājuši pie apaļajiem griežamajiem dzirnakmeņiem. Graudkopība šai laikā jau acīmredzot bijusi ievērojama, jo tai pašā vietā kādas atraktas celtnes viena telpa bijusi izmantota graudu glabāšanai un atrasts neparasti liels graudu daudzums (pārsvarā kvieši) pāri visai grīdas vietai. Pekas kalnā (Kauguru pagastā) jau 1895. gadā izrakumos atrasts pirmais dzirnakmens. Tuvāki dati par to tomēr nav zināmi. 1909. gada izrakumos turpat, dienvidrietumu stūrī pie vaļņa, atklāta 3,23 m gara (un, domājams, tikpat plata) guļbūves senceltne, ko izrakumu vadītājs F. Balodis identificē par vēlā dzelzs laikmeta maltuvi, nodedzinātu, domājams, 1215. gadā.

Kad ūdensdzirnavas sāktas celt Latvijas teritorijā, noteikti nav pasakāms, jo to izcelsmi Latvijā arheologi tieši nav pētījuši. Iepriekš jau minēti agrākie uzskati, ka primitīvākās līmeniskā ūdensrata dzirnavas Baltijas zemēs nebūtu atrastas, bet jaunākos pētījumos Igaunijā tādas tomēr konstatētas. Varbūt arī Latvijas teritorijātādas varētu būt bijušas, jo tehniskā attīstība te veidojās līdzīgi.

Pirmās līdz šim zināmās rakstītās ziņas par ūdensdzirnavām Latvijā atrodamas 1226. gada dokumentos par Zobenbrāļu ordeņa, Livonijas bīskapa un Rīgas pilsētas robežstrīdiem. Strīdu izšķiršanai pāvests Inocents III nosūtīja uz Rīgu savu legātu, Modenas bīskapu Viļumu, kas 1226. gada 15. martā parakstītā dokumentā Rīgas pilsētas robežas noteica šādi: Daugavas labā krasta robeža sākas pie Rumbulas [Doles salas], iet taisnā līnijā uz Ropažu [Ķīšu] ezeru līdz Pitkorga upītes [Garās upes] tiltam; no turienes līdz ezera ragam un šaipus ezera līdz Daugavgrīvas [klostera] robežai. Iekoptā zeme šeit, kā laukos, tā pļavās un starp kokiem, un dzirnavas ar upīti, kas tās darbina, un vecās mājas paliek līdzšinējiem garīgajiem un laicīgajiem valdītājiem un Daugavgrīvas brāļiem [mūkiem] nemainītā un brīvā veidā. Jaunas ēkas un dzirnavas minētās robežās nedrīkst ierīkot bez visu kopējas piekrišanas. Bez Daugavgrīvas mūku dzirnavām Mīlgrāvī 13. gadsimtā pie Rīgas bijušas vēl divas ūdensdzirnavas.

Nākamais dabas spēks, ko cilvēki sāka lietot pēc ūdens malšanas, bija vējš. Ūdensdzirnavas Latvijā sākumā bija saistītas ar nocietinātām pilīm kā to piebūves, bet vēlāk izveidojās par brīvi stāvošām celtnēm pie ūdeņiem nocietinājumu tuvumā. Karotājiem un to atbalstītājiem kļūstot par vasaļu zemes saimniekiem, izveidojās nenocietinātās muižas ar dzīvojamām ēkām kā vasaļiem, tā viņu kalpotājiem un dažādām saimniecības ēkām, kas bija nepieciešamas pārvaldāmās zemes kārtīgai un ienesīgai apsaimniekošanai. No šī viedokļa visai nozīmīgas bija muižas saimnieciski rūpnieciskās ierīces: dzirnavas, brūži un krogi. Dzirnavas bija tikpat ienesīgas vai pat nozīmīgākas nekā krogi. Muiža bez dzirnavām daudz zaudēja – ne vien graudu nodevu – mata – dēļ, kas tad jāaizdod prom citiem un kas, notiekot plašai spirta dedzināšanai, rada ievērojamu zaudējumu, bet, galvenokārt, zaudēto laiku un darbu, ja labība jāved uz tālākām dzirnavām un tur ilgi jāgaida, pie kam stingrā ziemas salā, kā arī vasaras sausumā daudzas dzirnavas ūdens trūkuma dēļ vai vējdzirnavas vēja trūkuma dēļ nedarbojas. Tas nozīmēja, ka 1) esošās dzirnavas rūpīgi jātur labā kārtībā, 2) jāceļ jaunas dzirnavas, ja tādu nav, 3) nevar apmierināties ar mazām ūdensdzirnavām, bet jāuzceļ arī vējdzirnavas, lai, vienām nedarbojoties, varētu malt otrās. Muižu dzirnavās mala rudzu un nedaudz kviešu miltus pārtikai – maizei un 18. gadsimtā lielos daudzumos muižu degvīna dedzinātavām spirta gatavošanai. Miltus sijājot, ieguva smalkos miltus baltmaizes cepšanai. Lopbarībai graudus  „brucināja” – samala ļoti rupji. Miežus dzirnavās lobīja, iegūstot grūbas, un, tās saskaldot, – putraimus, ko lietoja putrām un biezputrām. Dažās dzirnavās mala arī iesalu muižu alus brūžu vajadzībām. Jaundibinātās muižu dzirnavās Latvijā melderi sākumā bija vācieši. Kā palīga strādniekus dzirnavās muižnieki nozīmēja klaušiniekus – latviešu dzimtļaudis. Ilgstošā darbā tie bieži piesavinājās malšanas praksi un ar laiku sekmīgākie tika iecelti par melderiem. Parasti to sociālais stāvoklis nemainījās, tie palika joprojām dzimtcilvēki, kaut arī veica vienādu darbu ar vācu melderiem. Izņēmuma veidā dzimtbūšanas laikā kā melderi darbojušies arī brīvzemnieki un brīvlaisti latvieši. Šie ir latviešu dzirnavnieku aroda pirmsākumi.

Noteiktu ziņu par pirmo vējdzirnavu veidu Latvijā, īstenībā Rīgā, nav. Ņemot vērā, ka šai laikā Ziemeļeiropā tikko bija izveidojies staba vējdzirnavu tips (t. s. vācu vējenes) ar četrstūraino dzirnavu stāvu uz atgāžņu atbalstītā staba un divslīpju jumtu, droši var pieņemt, ka arī pirmās vējenes Rīgā bija celtas šādā veidā. Tā kā vējenes bija neatkarīgas no ūdens un samērā ar ūdensdzirnavām daudz lētākas, šis malšanas veids izplatījās ļoti ātri pa visu Kurzemi un no turienes pārgāja uz Vidzemi. Katrā valsts muižu iecirknī, kur nebija ūdensdzirnavu, uzcēla vienkāršas (staba) vējdzirnavas. Pavisam tādu bija ap 50 hercoga muižās un apm. 25–30 privātās muižās. Šajās vējdzirnavās ielika no klaušu zemniekiem t. s. dzirnavu puisi, kas par labības malšanu saņēma zināmu nodevu naudā un graudā.

Holandiešu tipa vējdzirnavas ar grozāmu galvu Rīgā sastopamas 17. gs. vidū. Dokumentāras ziņas, kad tās būtu sāktas celt provincē, nav izdevies atrast. Var pieņemt, ka vispirms holandiešu tipa vējdzirnavas būs sāktas būvēt Kurzemē hercoga Jēkaba laikā. Hercoga dibinātiem daudziem rūpniecības uzņēmumiem bija nepieciešams dzinējspēks, un hercogistes rāmi plūstošās straumes nevarēja apmierināt daudzās prasības. Hercoga dienestā atradās arī holandieši un to starpā droši vien arī dzirnavu meistari, kas veica holandiešu tipa vējdzirnavu celšanu. To apstiprina Jānis Juškevičs, minot, ka hercogs Jēkabs ap 1644. gadu savās muižās ierīkojis holandiešu tipa vējdzirnavas, kādas vēlāk izplatījušās arī Vidzemē.

Bez koka un jaukta materiāla vējdzirnavām Latvijā celtas arī mūra holandiešu tipa vējdzirnavas. Kad un kur tādas būtu vispirms sāktas celt, nav zināms, domājams, ar 18. gadsimtu. Staba vējdzirnavas un holandiešu tipa koka vējdzirnavas bija savā kopveidā it kā veselas mašīnas, kuru iekšējo iekārtu un ārējo čaulu cēla tieši dzirnavu meistari visās zemēs pēc noteiktiem un visai līdzīgiem paraugiem. Turpretim, ceļot mūra vējdzirnavas, dzirnavu meistari gan ierīkoja mehānisko iekārtu, bet dzirnavu mūra stāvu pēc šo meistaru vispārējiem norādījumiem cēla citi – mūrniekmeistari un to palīgi pēc saviem darba paņēmieniem. Šo mūra celtņu veidu ietekmēja arī vietējos apstākļos pieejamais būvmateriāls. Tādējādi holandiešu tipa mūra vējdzirnavas dažādās zemēs nav vienveidīgas, bet veidā un apdarē ir vairāk vai mazāk atšķirīgas. Raksturīgais Latvijas lauku mūra vējdzirnavu celtniecībā ir bijis lietotais būvmateriāls –neapstrādāti laukakmeņi. Paturot vējdzirnavu celtniecībā tradicionālo nocirstā kona veidu, smagais un robustais akmens materiāls iespaidojis kopveidu – dzirnavu mūra stāvi nav visai augsti, parasti tie līdzinās pamatnes diametram vai ir nedaudz augstāki. Padruknā mūra kona forma bieži ir diezgan smaila – pamatne ir apmēram divreiz platāka nekā virsotne.

Vējdzirnavas laukos bija vienīgi lietišķa ierīce vēja spēka izmantošanai, un tādēļ sevišķi muižu lielās vējdzirnavas celtas izolēti no citas apbūves, savai darbībai praktiski visnoderīgākā vietā – uz kaila pakalna vai atklātā norā. Arī tālākā pastāvēšanas un lietošanas laikā vairumā šīs celtnes palika kā patstāvīgi, izolēti būvķermeņi, nepiesaistīti, neiekļauti tuvākajā dabas apkārtnē. Pretstatā ūdensdzirnavām, kuras līdzīgi citai Latvijas lauku apbūvei bija koku zaļuma un citu ēku ieskautas un tā savā apkārtnes veidojumā nereti skaitījās kā lauku dabas krāšņuma vietas, vējdzirnavu tuvākā apkārtnē neredzēja ne kokus, ne saskanīgu citu ēku apbūvi. Varbūt tas izskaidrojams tā, ka dzirnavas nebija visai augstas un, nepārzinot vēja iedarbību, ar apstādījumiem un apbūvi baidījās kaut kā traucēt vēja piekļūšanu dzirnavām. Tādējādi Latvijas lauku vējdzirnavas papildināja vienīgi apvidus kopainu, paceļoties pāri druvām un dārziem vai izdaloties siluetā pret apvārsni.

Līdz 19. gadsimta vidum laukos dzirnavu celšanas privilēģija piederēja muižām, un dzirnavas atradās katrā lielākā muižā. Ar Krievijas valsts 1871. gada likumu muižu dzirnavu celšanas privilēģiju atcēla un arvien vairāk latviešu ieguva melderu arodzināšanas, un to skaits ļoti pieauga muižu dzirnavās. Vairojās arī muižu dzirnavu iznomāšana un pārdošana, un sākās dzirnavu būvēšana ārpus muižu īpašumiem. Dzirnavniecībā pieauga latviešu uzņēmēju skaits, vienīgi lielākās pilsētās dzirnavu rūpniecība visumā palika sveštautiešu rokās.

19. gadsimta otrajā pusē līdztekus malšanas ierīču uzlabojumiem dzirnavnieki Latvijā pārņēma arī jaunatradumus dzinējspēka izmantošanā. Vispirms daudzās, arī lauku ūdensdzirnavās grūti uzturamos un apkopjamos koka ūdensratus apmainīja pret ūdens turbīnām, kas ievērojami uzlaboja ūdensdzirnavu dzinējspēka jaudu. Latvijas lēni plūstošo un vasarās žūstošo upju ūdens uzstādināšanai bija jāceļ dažviet visai plaši aizsprosti un slūžas. Konstrukcijas parasti bija koka, bet jaunākos laikos betona. Dzirnavu darbināšana ar tvaika mašīnām sākās Latvijā 19. gadsimta vidū, izveidojoties viegli darbināmiem naftas un sūcgāzes iekšdedzes motoriem, ar 20. gadsimta sākumu tādus iekārtoja diezgan daudzās lielākās lauku dzirnavās vai nu pastāvīgai dzirnavu iekārtas darbināšanai, vai lietojot vienīgi dabas spēku – ūdens vai vēja – trūkuma gadījumos. Elektrisko strāvu dzirnavniecībā sāka lietot tikai 20. gadsimta                   20. gados.

20. gadsimta sākumā bija beidzies lauku amatnieku un namdaru būvtradīciju laiks, beigusies muižu celtniecība ar neierobežotām materiālu un amatnieku iespējām. Vajadzēja celt lietišķi – apmierināt jaunās tehniskās prasības, bet pēc iespējas rīkoties saimnieciski taupīgi. Tā pieticīgām un ierobežotām vajadzībām celtās ūdensdzirnavas ir ļoti vienkāršas, un vienīgi ezeru atspulgs vai apkārtnes koku zaļums mīkstina dzirnavu ēku nenozīmīgo izskatu.

Diemžēl ar 1940. gadu, padomju okupāciju, Latvijas lauku dzirnavniecības attīstība tika pārtraukta un ar politiskajiem un kara notikumiem sākās tās vispārējā panīkšana un sabrukums. Pašiem dzirnavniekiem bija jāpiedzīvo ieguldītā darba un līdzekļu iznīcināšana un personiskas traģēdijas. Pēc Otrā pasaules kara lielo centrālo dzirnavu būvju dēļ mazās lauku dzirnavas kļūst neekonomiskas. Intereses vai līdzekļu trūkuma dēļ dzirnavas netiek pārbūvētas citām vajadzībām, un daudzas dzirnavas padomju laikā lēni bruka, līdz sabruka. 

[Sagatavots pēc: Teivens 1985 : 31–19]

 

Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs. „Šķibes” dzirnavas, 1936. gads.

[http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/6995/]

 

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas daļa dzirnavu īpašnieku atguva dzirnavas vai to, kas bija no tām atlicis. Atsevišķas dzirnavas (Ķoņu dzirnavas, Rideļu dzirnavas u. c.) atsāka darbu, citas tika pārkārtotas par atpūtas vietām, muzejiem (Ieriķu dzirnavu dabas taka, Ates dzirnavas), viesu namiem (Juku dzirnavas Šķēdes pagastā, Uguņciema dzirnavas Vandzenes pagastāu. c.) vai saglabāja dzirnavas kā ģimenes mājvietu.

 

Dzirnavas, dzirnas. Tautas dziesmās pārsvarā domātas rokas dzirnas. Tikai atsevišķos gadījumos pieminētas vējdzirnavas, kas dēvētas arī par patmalām. Rokas dzirnu malēja ir sieviete, dzirnu pagatavotājs – vīrietis.  Mītiskā līmenī dzirnavas simbolizē kosmisko kustību, laika ritējumu saistībā ar saules gaitu pie debesīm. Debesu dzirnavas atrodas kosmiskā koka galotnē, pieder Dieva dēlam, bet malēja ir Saules meita.

Zemes dzirnavu un malšanas aizgādņi ir Dievs un Māra. Abi ir klātesoši un palīdzīgi, meitai maļot dzirnavas. Arī bite kā starpniece starp kosmiskajām zonām un vieglu spārnu īpašniece tiek aicināta malšanas aizgādņos.

Līdzīgi kā debesu dzirnavas arī šīs lokalizētas uz kalna gala ozola galā, kas simboliski iezīmē mikrokosmosu centru un norāda, ka tā ir radoša darbība, kas ar dzirnavām veicama. Tautas dziesmas pieminētais mālis ir malšanai paredzētie graudi.

Dzirnavu kustība ir pa saulei, pret sauli griešana tika uztverta par lielu pārkāpumu, jo griezt pret sauli nozīmē riebt Saulei un dienasgaismai un deldēt savu labumu. Dzirnu enerģisku un ritmisku griešanu sauca par dzirnu ritināšanu, tā samala smalkus miltus.

Jāņu vakarā dzirnavas rotāja ar ozollapu vainagiem vai ziediem, lai būtu malumā daudz miltu un būtu viegli griezt dzirnavu ripu. Dzirnavās bija jāatstāj neliela šķipsna nesamalto graudu vai samalto miltu. Pārpalikumam bija jānodrošina vai vismaz jādod cerība, ka maļamā arī turpmākam būs gana.

[Sagatavots pēc: Kursīte 2018 : 128–129]

 

 



Pauls Duškins Dzirnavas (1983).

[http://paintings.lv/lv/art/392]

 

Laimonis Grasmanis Dzinavas saullēktā (1970).

[https://www.kinoraksti.lv/kadra/laimdona-grasmana-elefantibas-151]

 

Uga Skulme Dzirnavas. 

[http://www.antonia.lv/lv/izsole/57/lote-12-uga-skulme-1885-1963]

 

Kārlis Melbārzdis Dzirnavas Kurzemē. (ap 1920).

[http://www.mmsalons.lv/dzirnavas-kurzeme]


Oļģerts Ābelīte Maltuve (ilustrācijas mets Jāņa Raiņa lugas „Pūt, vējiņi! ” izdevumam) (1946).

[https://kulturaskanons.lv/archive/rudzu-maize/]

 

Jānis Krēsliņš Sieviete pie rokas dzirnavām Palsmanes „Vecstaldēs” (1894).

[https://kulturaskanons.lv/archive/rudzu-maize/]


Strūklaka Dzirnakmens Ventspils Dzirnavu laukumā.


J. Rozits Mājas dzirnavas (1913).

[https://tencinusarunas.files.wordpress.com/2015/11/maltuve1.jpg]

 

Cieceres dzirnavas (1913).

[http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/1537/]

Grāfa Borha Lejas dzirnavas.

[http://rezeknesnovads.lv/grafa-borha-lejas-dzirnavas/]

 

Āraišu dzirnavas.

[http://www.latvia.travel/lv/apskates-vieta/araisu-dzirnavas]

 

Aivars Gulbis Dikļu dzirnavu dīķa slūžas un vecās dzirnavas.

[https://www.redzet.lv/code/V-280-12]

 


Pēterlauku holandiešu tipa vējdzirnavas (1860–1870) Platones pagastā.

Foto: Māris Lorencs.

[http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/14598/]

   

    Vējdzirnavas.

    [https://www.zudusilatvija.lv/objects/subject/359/]

 



Spēlfilma Velna kalpi Velna dzirnavās (1972). Režisors Aleksandrs Leimanis, kinostudija „Rīgas kinostudija”.

Spēlfilma Kaķīša dzirnavas (1932). Režisors Vilis Segliņš, producents Mārtiņš Lapiņš. Saglabājušies fragmenti.

Animācijas filma Kaķīša dzirnavas (1993). Režisore Roza Stiebra, kinostudija „Dauka”.

Spēlfilma Likteņdzirnas (1997). Režisors Jānis Streičs, kinostudija „Rīgas kinostudija”.

 


Dziesma Vecās likteņdzirnas. Eduarda Rozenštrauha mūzika, Jūlija Vanaga vārdi.

Mūzika dejai Jautrās dzirnavas. Latviešu tautas mūzika Raimonda Paula apdarē.

Dziesma Peļu dzirnavas. Jāņa Porieša mūzika, Vitauta Ļūdēna vārdi.

Opera Zaļās dzirnavas (1957).  Marģera Zariņa mūzika, Marģera Zariņa un Friča Rokpelņa librets pēc Jēkaba Janševska romāna Dzimtene motīviem.


18. gadsimtā Kurzemes un Zemgales hercogistē dzirnavu melderi zvērestu deva vācu valodā. Te atrodams zvēresta teksts latviešu valodā.

Kurzemes melderu zvēresta teksts:

„Es, N. N., apsolu un zvēru pie Dieva tā Visuvarenā, ka man uzticētās dzirnavas pēc zināmi darītas dzirnavu kārtības uzticami, godīgi un saprātīgi pārvaldīšu, visas vainas un zaudējumus, cik tas no manis ir atkarīgs, novērsīšu un dzirnavu ienesību pēc iespējas veicināšu, nevienu neizcelšu un nevienam neparādīšu īpašu labvēlību, nedz lietošu nepareizu mēru, – tik tiešām, ka Dievs un svētais evaņģēlijs lai man palīdz. Āmen.

Dots Jelgava, 27. jūlija, 1746. gada.

(Kurzemes un Zemgales hercogistes zīmogs; muižnieku paraksti)”

[Teivens 1985 : 198]