Tradicionālā transkripcija

[Ʒiñtàrs]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ʣinːtɑrs] 


[Ʒ] – balsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis

[n] – ’skanenis’.’]

[t] – nebalsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

[r] – ’skanenis’.’]

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Divzilbju vārds.



dzintar-sakne, vārda celms

-sgalotne




dzintar+dzelt-en-s

dzintar+gliemez-is

dzintar+jūr-a

dzintar+krast-s

dzintar+krās-a

dzintar+lās-e dzintar-lās+īt-e

dzintar+pried-e

dzintar+skāb-e

dzintar+veid-a


dzintar+kal-is

dzintar+veid+īg-s




dzintarspatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

dzintar-s

dzintar-i

Ģ.

dzintar-a

dzintar-u

D.

dzintar-am

dzintar-iem

A.

dzintar-u

dzintar-us

I.

ar dzintar-u

ar dzintar-iem

L.

dzintar-ā

dzintar-os

V.

dzintar!

dzintar-i!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsBaltijas jūrā ir atrasts dzintars.

2) izteicēja daļaFosilie sveķi ir dzintars.

3) galvenais loceklisZeltains dzintars.

4) papildinātājs – Dzintaram piemītot dziednieciskas spējas.

5) vietas apstāklisDzintarā bieži atrodamas mušiņas.

6) apzīmētājsDzintara veidošanās ilgst miljoniem gadu.



dzintara aplis, dzintara apstrāde, dzintara ceļš, dzintara cena, dzintara diegs, dzintara disks, dzintara dziednīca, dzintara eliksīrs, dzintara eļļa, dzintara fabrika, dzintara gabals, dzintara gredzens, dzintara ieguve, dzintara istaba, dzintara izstāde, dzintara izstrādājumi, Dzintara jūra, dzintara krelles, dzintara liedags, dzintara monēta, dzintara muzejs, dzintara piespraude, dzintara rota, dzintara sakopojumi, dzintara sakta, dzintara terapija, dzintara tēja, dzintara zeme

 

caurspīdīgs dzintars, liels dzintars, mazs dzintars, skaists dzintars, spīdīgs dzintars

 

apstrādāts dzintars, atrast dzintaru, iegūt dzintaru, karsēt dzintaru, kausēt dzintaru, nest dzintaru, pārdot dzintaru, pirkt dzintaru, spodrināt dzintaru, tīrīt dzintaru



dzintars, v.

Pārakmeņojušies terciārā perioda skujkoku sveķi, ko lieto galvenokārt rotaslietu darināšanai, kā arī ķīmiskajā rūpniecībā.

Dzintara gredzens, kaklarota. Slīpēt, pulēt dzintaru. Kausētais dzintars. 
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 267]


dzintars, -a, v.

Pārakmeņojušies terciārā perioda skuju koku sveķi (pusdārgakmens).

Apstrādāts dzintars. Dzintara kaklarota.

Dzintara gredzens – gredzens ar dzintaru.

.. milzīgie viļņi no jūras dzīlēm krasta smiltīs kopā ar ūdenszālēm izmet daudz dzintara. Grīva 5, 165.

Jūra sniedz Baltijas māksliniekiem brīnišķīgo, jau tautas leģendās poētiski apjūsmoto materiālu – dzintaru. Māksla 60, 4, 11. 
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


dzintarsdzyntars 
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/ ]


dzìnt*rs ‘dzintars’ (tīrs, skaidrs u. tml.) kâ dzìnt*rs – saka par izteikti dzidru, caurspīdīgu vielu, priekšmetu: ûdeņàm gòn ni·kas nast°âjâs apuškâ, tik tƒrs k°â ʒìnt*rs.
[Sagatavots pēc: Putniņa, Timuška 2001 : 48–49]


dzintars – dzītars, zītars; saulesakmens poēt. 
[Sagatavots pēc: LVSV 1972 : 90]


Kā dzintars novec. – ļoti dzidrs, skaidrs; morāli tīrs.
[Sagatavots pēc: LFV 2000 : 296]


Ķīmijādzintarskābe.

 

Zooloģijāparastais dzintargliemezis, slaidais dzintargliemezis.


UzvārdiDzintars, Dzintare.

 

VietvārdiDzintares pilskalns, pilskalns Aizputes novadā; Dzintari, dzelzceļa pietura Jūrmalā; Dzintari, mazciems Ķekavas novadā; Dzintari, pilsētas daļa Jūrmalā; Dzintari, vasarnīcu ciems Ķekavas novadā; Dzintari, viensēta Kuldīgas novadā; Dzintaru dīķis, dīķis Limbažu novadā.

 

ErgonīmiDzintars, biokosmētikas un parfimērijas ražotāju akciju sabiedrība; Dzintars, sporta deju klubs; Dzintars, sieviešu koris, Dzintariņš, sporta bāze; Dzintariņš, Pāvilostas pirmsskolas izglītības iestāde, Dzintariņš, tautas deju ansamblis.


dzintars, mantots vārds; lš. gintãras, giñtaras, apv. gentãras >įentãras, pr. gentars, aizg.: kr. янтáрь (arh. eнтарь, eнътарь), ung. gyantár (:gyanta ‘sveķi’), lat. gentarum t. p.Vārda cilme līdz šim nav noteikti noskaidrota. Visticamāk, ka vārds izplatījies senatnē no vislielākās dzintara ieguves vietas – ap Vislas grīvu, kur beidzās slavenais dzintara ceļš no Eiropas dienvidiem. Ja dzintars ir ide. vārds, tā etimoloģija var būt ļoti dažāda, un pagaidām nav neviena droša cilmes risinājuma.

Hipotēzes:

1. pamatā ide.*gOem- ‘iet, nākt (no kā arī dzimt). Ide. gOem-ter- ‘tas, kas nāk (si. gántar, gánti tas, kas kustas, kas iet, nāk, tuvojas, sasniedz ko) > rietumbaltu *genter (ar mt > nt etniskā pārejas zonā). Dzintara atrašanās rajonā vārds varēja iegūt specializētu noz. tas, kas nāk no jūras, ko izskalo jūra;

2. iespējams, ka ide. bāzes *gOhēi- gaišs, spīdīgs (no kā la. dzidrs) saknei *gOheH1blakus bijis variants ar nāseni izskaņā (*gOhen-) un verbālu noz. spīdēt, būt gaišam no senāka degt (sal. paralēlo sakni *gOher- karsts, silts’ no degt’). Tādā gadījumā *gOhen-ter-> *genter- tas, kas spīd.

Pēc cita uzskata (Mikola) vārds dzintars (un atbilstošie radu valodu vārdi) aizgūts no irāņu valodām, varbūt no sogdu valodas, vai arī (Larins) no kādas senākas Baltijas piekrastes cilts valodas, taču Baltijas somu valodās nav šāda vārda pēdu.

Uzskatot, ka vārda sākotnējā forma ir indoirāņu *jantar- turētājs, izteikta arī doma, ka dzintara baltu apzīmējumi pirms 12. gs. aizgūti no krievu valodas (Trubačovs).

Forma dzintars latviešu valodā vispārināta no kursiskajām izloksnēm (resp. no kuršu valodas), jo Latvijā dzintara galvenā ieguve bija Kurzemes piekrastē. Pārveidotā forma dzītars (ar in > ī) sastopama izloksnēs. Paralēli arī apv. forma zintars > zītars (par dz > z sal. dzeldināt > zeldināt).
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 254
255]


angļu – amber

baltkrievu  бурштын

franču  ambre

grieķu  κεχριμπάρι

igauņu  merevaik

krievu  янтарь

latīņu  sucinum,electrum

lietuviešu  gintaras

lībiešu  eļm

poļu  bursztyn

somu  keltainen

ukraiņu  бурштин

vācu  der Bernstein

zviedru – bärnsten



Es uzaugu jūrmalēi,

Noved mani mežmalēi.

No dzintara man saktiņas,

No dzintara gredzentiņš. [LD 22350-0]

 

Nu sala, nu sala,

Nu labi sala,

Sasala jūriņa

Līdz dibenam.

Nu laba braukšana

Dzintara zemē

Dzintara zelteņu

Lūkoties.

Pārvedu brālim

Dzintara sievu.

Sedza man māršiņa

Dzintara sagšu.

To liku pūriņa

Dibenāi.

Viss manis pūriņis

Dzintara vizē. [LD 13282-5]

 

Aizjūdzu kumeļu,

Vaicaju māmiņai:

Vaj laba braukšana

Dzintara zemē

Dzintarzemes meitiņas

Lūkoties?

– Gan labas, gan labas

Dzintara meitiņas,

Tik vieni vainiņas,

Ka rāmi staigāja. [LD 13246-0]

 

Sudrabiņa gailis dzied

Dzintariņa kalniņā,

Lai ceļās Dieva dēlis

Saules meitas lūkoties. [LD 34008-1]


Dzintaravots

Dzintaravots atrodas Salacas upes krastā pie Rozēnu pag. Noriņām. Agrāk šis ūdens ir bijis auksts un apkārtējie iedzīvotāji to lietojuši priekš visām slimībām. Šo ūdeni sākuši nest arī govēm, lai tās vairāk piena dotu. Par to Dievs bija ļoti noskaities un visas ārstniecības spējas atņēma. Savu auksto ūdeni avots tomēr vēl nav zaudējis, un vēl tagad viņš plūst no Raganu klintīm.
[LTT 1991 : 324]


Dzintars kā svarīgs un nozīmīgs materiālās kultūras elements ir pazīstams gar visu Baltijas jūras austrumu un dienvidu piekrasti jau kopš agrā akmens laikmeta. Tagadējās Latvijas teritorijā Sārnates tipa akmens laikmeta apmetnēs (no trešā gadu tūkstoša pirms Kristus dzimšanas) atrasti dzintara priekšmeti, kā arī dzintara apstrādes darbnīcu pēdas. Visas šīs novietnes senāk atradušās uz paša jūras krasta vai jūras jomās, kas tagad atrodas vai nu jūras kāpās, vai pat piekrastes purvos.

Vēsturiskā posmā no mūsu ēras pirmā gadu tūkstoša līdz pat 11. un 12. gadsimtam arheoloģiskos izrakumos atrasti apstrādāta dzintara gabali līdzās kaulu šķembām un podu lauskām. Dzintara gabali atrasti ļoti dažādās novietnēs: gan kapu vietās, gan pilsdrupās, gan nodegušu māju pagrabos un mantu slēptuvēs. No dzintara senāk veidoti vērpjamie skriemeļi, rotas lietas un dažādi priekšmeti, kas, šķiet, toreiz valkāti kā personīgi talismani. Visvairāk atradumu ir Senprūsijas agrākajā teritorijā, gar Lietuvas krastu, kur vēl šodien atrodamas dzintara raktuves, un Kurzemes piejūras daļās.

Kopš senseniem laikiem Baltijas dzintars pa tirdzniecības dzintara ceļiem nonācis dažādās tālās zemēs. Par to stāsta rakstu liecības un arī izrakumi.

Dzintara kalns, kas dziesmās minēts sakarā ar Dieva dēlu un Saules meitu, nekādā ziņā nav fiziskās ģeogrāfijas jēdziens. Tas ir mītiskais debesu kalns un dievu mājoklis, kurā ik dienas kāpj saule debesu jumā. Daudzos dainu variantos debesu kalns visbiežāk aprakstīts kā zelta, retāk sudraba, dažreiz arī dimanta, ledus vai akmens kalns.

Sudraba gailis, kas dzied dzintara kalnā, arī šķiet saistīts ar saules mītu, jo gailis daudzu tautu folklorā ir pazīstams kā gaismas saucējs – ar to izskaidrojama arī Ziemeļeiropas vēlākā paraža gaiļus likt baznīcu torņu smailē.

Kāzu dziesmu tematiskais cikls ir pats plašākais visā dainu tradīcijā. Kāzu dziesmu starpā ir zināms skaits dzintara dziesmu, kur dzintars parādās kā kaut kas teiksmains un pat mazliet nereāls, taču bez saistības ar jebko dievišķu vai pārdabisku.

Kāzu apdziedāšanās dziesmām raksturīga sava radinieka pārspīlēta, rituāla cildināšana reizē ar otras dzimtas partnera nešpetnu, bet tikpat rituālu nopaļāšanu. Tāpat tautu meitas pārspīlēti zemās kārtas tēva mājām – būdai, kas pie tam veidota no necilākā pagaidu materiāla – žagariem –, pretstatā pašu sēta paaugstināta līdz teiksmainībai: ne tikai par pili, bet par pili, kas veidota no dārgakmens – dzintara. Šāda cildinoša epiteta izvēle varētu būt saistīta ar metaforisku paralēli starp dzintara krāsu un jaunas, nesen būvētas sētas būvkoku virsmu vai ar sveķa lāsēm, kas vēl saglabājušās uz baļķiem. Simboliskā plāksnē dzintars šeit saistīts ar greznību, bagātību un sabiedrisku izcilību.

Citā – ne kāzu, bet precību dziesmā redzam epitetu dzintars attiecinātu uz priekšmetu, kas normāli būtu darināms no koka:

Ja tu gudris tēva dēls,

Es tev gudru darbu došu;

Es tev došu glāza ciri,

Dzintariņa krēslu taisi. [LD 22610 var. 3]

Šeit meita uzdod puisim šķietami neiespējamu uzdevumu, kas atgādina pasaku motīvu par preciniekam uzdotu pārbaudījumu, kuru iespējams izpildīt tikai ar maģijas palīdzību.

Lielākais dziesmu cers, kas saistās ar dzintaru, ir kāzu dziesmas par zītara zeltenēm no pārjūras Dzintarzemes, kas jaunā vīra radiem dala teiksmainas dzintara kāzu veltes.

Jau mūsu ēras pirmo gadsimtu apbedījumos dzintars visbiežāk atrodams kreļļu vai atsevišķu zīļu veidā. Tāpat dzintara krelles un dzintara zīles ir atrastas daudzās 17. un 18. gadsimta kapenēs. Dzintara krelles plaši izplatītas arī bagātajā Zemgalē blakus tur raksturīgajām sudraba lodīšu krellēm. Katrā ziņā pie 19. gadsimta Kurzemes tautastērpiem dzintara rotas ir parasta lieta.

11. un 12. gadsimta apbedījumos redzams, ka dzintara cirvīšu pakariņus nēsājuši tikai vīrieši, turpretī visi saglabājušies dainu teksti runā tikai par sieviešu dzintara rotām. Gluži kā precību dziesmu ciklā par Dzintarzemi arī šeit dzintaru sastopam bagātas meitas pūrā.
[Vīķe-Freiberga 1993 : 112–142]

 

Aļņa galvas figūriņa atrasta Sārnates apmetnes 3. mītnē, kas saistāma ar ķemmes-bedrīšu keramikas kultūras ciltīm. Tā ir viena no atradumiem bagātākajām minētajā vidējā neolīta dzīves vietā. Te veikta aktīva saimnieciskā darbība, kas saistās ar krama un dzintara apstrādi. Atradumu vidū tika atrasti 49 dzintara priekšmeti, 35 neapstrādāti dzintara gabali un ap 400 atšķilu. [..] Atradumi pārliecinoši apliecina seno dzintarapstrādes meistaru augsto līmeni, kuru varēja nodrošināt noteikta specializācija.
[Radiņš 2012 : 46]



Ak, dārgā zeme

 

Kad silti vēji manus prātus jauc

Un sniegs gar ceļa malām plok,

Nāk pretī pavasars arvien tik jauks,

Un dvēslē jauna dziesma top.

Ak, dārgā zeme, zeme mana,

Pie tevis siets ir viss mans mūžs,

Te raudāts, smiets un dejots gana,

Caur sirdi zeltains dzintars plūst.

Skrien gads aiz gada trauksmains, košs,

Ļauj sapņu asniem stiprāk plaukt,

Un, jūtot spēkus, kļūstu drošs,

Ka varu jaunus rītus skaut.

Ak, dārgā zeme, zeme mana,

Pie tevis siets ir viss mans mūžs,

Te raudāts, smiets un dejots gana,

Caur sirdi zeltains dzintars plūst.

Kad atvadās nāk rudens kluss

Un gaišos sapņus sarma skars,

Ļauj, dzimtā zeme, tevi just,

Lai jauks un gaišs nāk pavasars!

Ak, dārgā zeme, zeme mana,

Pie tevis siets ir viss mans mūžs,

Te raudāts, smiets un dejots gana,

Caur sirdi zeltains dzintars plūst. [Silaroze 2012 : 25]


Mēs atkal bijām pastaigājušies rudenīgajos mežos, kad Džons man uzdāvināja dzintara gabalu zelta ietvarā, apliecinot mūsu jūtas vienam pret otru. Ovālais dzintars šķiet dzīvs, tas sasilda manu roku. Gluds kā akmens, tomēr daudz vieglāks. Dzintars ir sensenu priežu sveķi, jūras vēji un smiltis to nocietinājušas un nopulējušas, tas ir kā kristalizējusies asara. Laimīgas sagadīšanās dēļ Džona dāvātais gabals līdzinās tam, kas iestrādāts mammas piespraudē. Pēc viņas bērēm tēvs man to atdāvināja. Mani vecāki savējo dzintaru atrada Baltijas jūras krastā pirmajā laulības gadā, kad viņi bija kopā laimīgi, kad likās, ka viņus sagaida mierīga dzīve. Abi gabali ir tumša, bagātīga medus krāsā, un abiem pamatnē ir tumšāka svītra. Agrāk es nebiju pamanījusi, cik šīs abas svītras krāsas un formas ziņā ir vienādas. Es atkal pieskaros Džona dāvātajam dzintaram un sajūtu, kā manī ieplūst enerģija.

  Senie latvieši ticēja, ka dzintaram piemīt pārdabisks spēks. Tas spēja pasargāt pret slimībām, sadziedēt brūces un vadīt pēc nāves uz viņpasauli. Tajā atspoguļojas tagadnes saule un mīlestība, un dzīve, bet ir saglabāta arī pagātne – zāļu stiebriņi, kukaiņi, sēkliņas, senizzudušu koku skujas. Tas peld sālsūdenī, tad varbūt tas spēj arī kliedēt skumjas un nosusināt asaras. Es vēlos, kaut arī manai māsai būtu šāds dzintara gabals. [Nesaule 1997 : 297, 298]

 

 Kā? Tev nav neviena dzintara? ieplēta acis kurmis tik platas kā kniepadatas galviņa. Tas nozīmē, ka kurmis bija ļoti izbrīnēts, jo acis kurmjiem ir ļoti maziņas, tikpat kā nemaz nav. Kā? Un tev nav neviena dzintara!?

Nav, es teicu.

Tad nāc man līdzi, teica kurmis. [..]

Tā kā man bija daudz laika, es pa ceļam daudz sēdēju un lasīju. Izlasīju visu par kurmjiem un par dzintariem, un arī par Engures ezeru. Izrādās, ka pie Engures ezera tāpēc tik daudz dzintara, ka tur kādreiz viscaur bijusi jūra un dzintars skalojies jūras dibenā. Tad jūra atkāpusies un ezeru atstājusi kā lielu jomu.

Trešajā nedēļā gājām pa laukiem netālu no Engures ezera. Kurmja rakumā laiku pa laikam paspīdēja mazi dzintara gabaliņi riču-rača kauliņa lielumā. Es prasīju kurmim: Tu tos man dod?

Ko tad? Ak tos? Nē, viņš smējās, tie tāpat nejauši gadījušies. Tie jau nav nekādi dzintari, tādi maziņi. Te vispār ir daudz tādu mazu dzintariņu, pastaigā pa kartupeļu vagām vai rudenī pa rudzu zelmeni. [..]

Līdām, līdām, līdz ielīdām tādā kā istabā, kā zālē. Tur strādāja daudz kurmju. Visas sienas bija tīra dzintara, kurmji lauza to no sienām ārā, virpoja, slīpēja, vīlēja un urba. Te visus dzintarus pataisa plikus, norauj tiem kamzolīšus un noslīpē vienādus. Pēc tam taisa mušu sitamajām pletnēm kātus, dzintara ziepju trauciņus un cigarešu iemutes, pikti teica kurmis. [..] Es teicu, ka tam visam nu gan dzintars nav radīts. Un kas to visu tā dara? Un kam tas viss vajadzīgs? Muļķīgajiem, teica kurmis. Un muļķīgie taisa. Muļķīgie muļķīgajiem.

Paši dzintara maitātāji kurmji arī bija izgreznojušies dzintarā, kur un kā vien varēdami. Spogulīšiem dzintara kātiņi, portfeļiem dzintara rokturīši. [..]

Kad gājām prom, kurmis man ļāva izvēlēties, ko es gribu paņemt līdzi no dzintara pasakas. Es paņēmu Mīlestību. Mīlestība ir tāds dīvains dzintars, ko nekā nevar aprakstīt, ne uzzīmēt, ne izstāstīt. Kad es to paņēmu, tas bija dzintara gabals, un man likās, ka tas dzied. Tā, kad es biju mazs, man pie gultiņas dziedāja māte. Līzdams jau mājup pa alu un apstājies atpūsties, es jutu, ka manī kāds skatās. Tas bija dzintara gabals. Viņš skatījās manī tā, ka man kļuva bezgala labi un es nejutu vairs nogurumu. Visu laiku vēl joprojām viņš manī tā skatās. Tā manī ir skatījušies tikai cilvēki, kas mani mīlējuši. [Ziedonis 1973 : 50–53]

 

Helēna sapņoja par dzintara gabalu, kuru atradīs. Jāiet bija vienai, tas veiksmes priekšnoteikums. [..]

Tagad viņa saprata, kāpēc toreiz neveicās. Viņa cerēja atrast dzintaru, bet nezināja, ko lai meklē. Dzintars krastā izskatās citādāks nekā mājās.

Nepazīstami pelēks, pat melns aļģēs un jūras zālēs satīts kamoliņš.

Bet Helēna raudzījās pēc blāvi mirdzoša zelta akmens. [..]

Helēna zināja, ka dzintars nāk krastā līdz ar vētru. Un iepriekšējā naktī vējš bija trakojis.

Sveķu lāsas? Priežu asaras? Meitenīte bija iegaumējusi, ko lielie runā. Kuršu marē reiz auguši vareni priežu meži. No tiem tad arī dzintars. Bet Helēna toreiz domāja, ka lielie alojas. Meitenīte bija pārliecināta, ka dzintars ir jūras dzelmē noķerti saules stari, kas nu sakusuši kamoliņos.

Viņa meklēja dzeltenus, caurspīdīgus akmeņus, bet krastā gulēja melnpelēki, dūņu klāti jūras zāļu kumšķi.

Tos Helēna neaiztika. [..]

Helēnai kaklā dzintara amulets, mušas lieluma kaujas cirvītis ar Kursas saulītes sešlapi uz asmens. Dzintara amulets sargā no slimībām, palīdz kakla un zobu sāpes ārstēt, sargā pret noskaušanu, pret ļaunu aci, veicina sirdslietu laimīgu nokārtošanu. [Bels 1987 : 20, 21]



Gadsimtiem ilgi Kēnigsberga, ko latvieši ilgu laiku sauca par Karaļaučiem, bija nozīmīgs politiskais, tāpat izglītības, zinātnes un kultūras centrs. [..]

Leģendārā Dzintara istaba tapa pēc varaskārā un pārspīlētu greznību mīlošā Prūsijas karaļa Frīdriha I pasūtījuma. Kēnigsbergas pils ir pēdējā vieta, kur istaba redzēta.

Noslēpumiem apvīto Dzintara istabu izgatavoja pēc Prūsijas pirmā karaļa Frīdriha I pasūtījuma. Skices unikālajam projektam izstrādāja Prūsijas arhitekts un tēlnieks Andreass Šlīters 1701. gadā, un, domājams, togad arī uzsāka to īstenošanu. Šim nolūkam no Dānijas galma Kēnigsbergā ieradās viens no izcilākajiem dzintara apstrādes meistariem Gotfrīds Volframs. Sākotnēji ar unikālā roku darba plāksnēm – panno – bija iecerēts izlikt telpu Šarlotenburgas pilī, bet beigās tās aizveda uz Berlīnes pili. Pēc saglabātajiem nostāstiem var spriest, ka to darināja astoņus gadus. Turklāt 1709. gadā, kad panno jau bija sagatavoti pārvešanai, tie sadalījušies un karalis padzinis kā Šlīteru, tā meistarus no valsts.

1717. gadā Frīdriha I pēctecis Frīdrihs Vilhelms I uzdāvināja unikālo darinājumu Krievijas imperatoram Pēterim I, kas lika iepakot dāvanu, cik labi vien iespējams, un to aizveda uz Sanktpēterburgu. Vairāk nekā 200 gadu meistardarbs glabājās Krievijā, līdz situācija mainījās Otrā pasaules kara sākumā. Zināms, ka 1941. gadā vācu armija ieņēma bijušās Krievijas imperatores Elizabetes Petrovnas pili, izlaupīja tajā esošās mākslas vērtības un tostarp demontēja Dzintara istabu. [..] Dažādas liecības vedina domāt, ka dārgums no pils pazuda bez pēdām 1945. gada pavasarī un nav atrasts līdz pat mūsdienām. [Grīnuma 2013 : 48–53]


Saulaini zeltainā mirdzuma dēļ dzintaru uzskatīja par sastingušu saules gaismu. Senajā Grieķijā tas bija saules dieva Apollona atribūts. Skandināvu un grieķu mīti vēstī, ka dzintars ir asaras. Vikingiem tās bija par Svipdagu sērojošās Freijas asaras, bet grieķiem – asaras, ko par Faetonta nāvi lēja viņa trīs māsas.
[Sagatavots pēc: Brūsa-Mitforda 2005 : 38]

 

Savas krāsas dēļ [dzintars] asociējas ar Saules enerģiju. Dzintaru bieži lietoja kā talismanu un dziedniecības līdzekli pret daudzām kaitēm, sākot ar reimatismu un beidzot ar galvassāpēm.
[Sagatavots pēc: Tresiders 2010 : 50]



Dzintara izstrādājumi. [http://www.visitlatvia.lv/]



Dziesma Dzīvīte, dzīvīte. F. Bārdas vārdi, J. Mediņa mūzika.

 

Dziesma Pie Dzintara jūras. K. Baltpurviņa latviešu teksts, J. Pfeila mūzika.

 

Dziesma Tik dzintars vien. A. Krūkļa vārdi, R. Paula mūzika, izpilda O. Grīnbergs.


Dzintara muzejs Palangā

Lietuvas muzejā ir iespēja apskatīt dažādu krāsu un izmēru dzintarus, arī trešo lielāko dzintara gabalu pasaulē. Ar lielām mobilām lupām var pētīt mušas, zirnekļus, kāpurus, kuri saglabājušies dzintaros. Te ir priekšmeti, kas izgatavoti no dzintara, piemēram, pīpes, šaha galdiņi un figūras, pulksteņi, pogas, kā arī rotaslietas.
[Sagatavots pēc: http://www.laiki.lv/]

 

Vecrīgas Dzintara muzejā redzamas gan klasiskās dzintara rotas, gan darinājumi, kuros šis materiāls lietots kopā ar sudrabu, zeltu, pērlēm, koraļļiem, kristāliem un dārgakmeņiem.
[Sagatavots pēc: http://www.latvia.travel/]

 

Latvijas inženierzinātņu doktore Inga Ļašenko ir radījusi jaunu materiālu – dzintara diegu. Interesi par jauno materiālu izrādījuši gan viņas kolēģi visā pasaulē, gan apģērbu dizaineri un medicīnas firmas, jo no tā austajam apģērbam piemitīs ne tikai patīkami dzelteni toņi, bet arī spēja stiprināt valkātāja veselību.
[Sagatavots pēc: Daģis 2010 : 26–29]

 

Lielākā daļa pasaules dzintara ir 30–40 miljonu gadu veca, taču Baltijas dzintaram ir aptuveni 40 miljonu gadu.

Dzintara īpatnējais svars ir tuvs ūdens īpatnējam svaram, tāpēc tas labi peld un straumes to viegli izskalo krastā. Gabaliņi atšķiras pēc krāsas; smagākais ir caurspīdīgais dzintars, kurā ir mazāk poru.

Vislielākā atradne, apmēram 90 procentu visa pasaules dzintara, ir Kaļiņingradas apgabalā. Ciemats Jantarnij ir vienīgā vieta pasaulē, kur dzintaru iegūst rūpnieciski. Otra lielākā atradne ir Dominikānas Republikā, tur iegūst vismīkstāko dzintaru. Ir zināmi apmēram divi simti piecdesmit dzintara veidi, taču visizplatītākais ir sukcinīts.
[Sagatavots pēc: Ilustrētā Zinātne 2010 : 27]

 

 Dzintara darinājumu izgatavošanai bija nepieciešamas labas iemaņas, ko varēja nodrošināt zināmas specializācijas aizsākšanās. Var pieņemt, ka akmens laikmetā tāda jau pastāvēja. Visbiežāk dzintara gabala dabas dotā forma nebija tieši tāda kā nepieciešamā izstrādājuma forma. Iesākumā no lielāka gabala nošķēla vajadzīgā lieluma gabalu. Tad ar retušas palīdzību tam piešķīra vajadzīgo formu. Materiālu centās izmantot racionāli. Dzintara apstrādei lietoja krama rīkus. Īpašu meistarību prasīja cauruma izurbšana. Urbt vajadzēja no abām pusēm, jo īsais krama urbis pieļāva tikai seklus urbumus. [..] Nebija retums, ka strādājot topošais dzintars saplīsa. Noslēgumā izgatavoto dzintara pogu, krelli, piekariņu vai citu priekšmetu slīpēja ar smilšakmens galodiņu un pulēja ar ādas gabaliņu, līdz tie ieguva vajadzīgo gludumu un spožumu.
[Radiņš 2012 : 36]