Tradicionālā transkripcija
[Ʒìmtene]
Starptautiskā fonētiskā transkripcija
[ʣimtenĕ]
[Ʒ]– balsīgais troksnenis
[i] – īsais patskanis
[m] – skanenis
[t] – nebalsīgais troksnenis
[e] – īsais, šaurais patskanis
[n] – skanenis
[e] – īsais, šaurais patskanis
Trīszilbju vārds.
dzim– – sakne
-t- – piedēklis
-en- – piedēklis
-e – galotne
dzimten– – vārda celms
-ene – izskaņa
dzimtene – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, piektā deklinācija
| vsk. | dsk. | |
| N. | dzimten-e | dzimten-es |
| Ģ. | dzimten-es | dzimteņ-u |
| D. | dzimten-ei | dzimten-ēm |
| A. | dzimten-i | dzimten-es |
| I. | ar dzimten-i | ar dzimten-ēm |
| L. | dzimten-ē | dzimten-ēs |
| V. | dzimten-e! | dzimten-es! |
Daudzskaitļa formu lieto reti.
Teikumā var būt:
1) teikuma priekšmets – Jogurta dzimtene esot Balkāni.
2) izteicēja zeme ir mūsu ciemiņu dzimtene.
3) galvenais loceklis – Neaizmirstamā dzimtene.
4) papildinātājs – Kalniņš dzimteni bija atstājis pirms divdesmit gadiem.
5) apzīmētājs – Trimdinieki ilgi runāja par dzimtenes mīlestību.
6) vietas apstāklis – Pēc ilgas prombūtnes viņi atgriezās dzimtenē.
dzimtenes āres, dzimtenes mīlestība
ilgas pēc dzimtenes
atgriezties dzimtenē, cīnīties par dzimteni, krist par dzimteni
dzimtene, -es, s.; parasti vsk.
1. Valsts, zeme, kur (cilvēks) ir dzimis, arī uzaudzis.
Tā bija viena no tām neskaitāmām mūsu dzimtenes upītēm, kas tā garo pēc ūdensrozēm, satrūdējušām lapām, niedrēm un vēžiem. Ādamsons 2, 106.
Vieta, kur (cilvēks) ir dzimis, arī uzaudzis.
Pēc labi garas gadu virknes atkūlos gandrīz nejauši dzimtenē, jo tā jau man jāsauc vieta, kur bērnu dienas pārlaidis. Apsīšu J. 3, 36.
2. Vieta, kur (kas, piemēram, dzīvnieks, augs) ir cēlies, radies.
Abinieku dzimtene ir tropi un subtropi, kur lielā skaitā sastopamas visdažādākā lieluma, veida un krāsas sugas. Sloka 1, 23.
Viņi dzēra kafiju un runāja par kafijas dzimteni Brazīliju. A. Grigulis 10, 77.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]
dzimtene – tāvaine; (dzimtā vieta – arī) dzimtine; dzimtenes āres poēt. – tāvainis/dzimtinis kolni i līknis; dzimtenes mīlestība – tāvainis mīleiba; dēls pabija tēva dzimtenē Jersikā – dāls pasabeja tāva dzimtinē Jersikā
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]
dzìmtene – lài nu cik jaûki tùr iêt, bet tã dzìmtene stãv viê pràtã.
Vieta, kur kāds dzimis, audzis. viņa neiêt nepàr·kùo nùo savas dzìmtenes ârã.
[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe I 1977 : 300]
dzimtene – dzimtā vieta, mītnes vieta
Tiesību zinātnē – dzimtenes nodevība.
Vietvārdi – Dzimtene, pļava Kandavā, ezers Milzkalnē; Dzimtenes, kalniņš Jaunlaicenē; Dzimtmisa, muiža Zālītē; Dzimtenes, viensēta Vecaucē; Dzimtenes kapi, kapsēta Nīcā; Dzimteņi, viensēta Svitenē.
Latv. dzimtene no verba dzimt (liet. gimti, pr. gemmons ‘dzimis’, gemmans ‘dzemdējis’, kas savukārt no indoeiropiešu saknes ar nozīmi ‘iet, nākt; dzimt’, no kā baltu *gem- un latviešu dzem-. Saknes zuduma pakāpē radies verbs dzimt. Nozīmes pārnesums ‘nākt’ → ’nākt pasaulē, dzimt’.
[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 254]
angļu – motherland; fatherland; home country
baltkrievu – радзіма
čigānu – dādéngīri phū
franču – patrie; mère patrie
grieķu – πατρίδα
igauņu – sünnimaa; kodumaa
ivritā – מולדת
krievu – родина
latīņu – patria
lietuviešu – tėvynė; gimtinė
poļu – ojczyzna
somu – isänmaa; kotimaa
ukraiņu – батьківщина
vācu – die Heimat
zviedru – fädernesland; fosterland
Par dzimteni ir vērts galvu nolikt. [LSP 640 1063]
Nekur nav tik labi kā dzimtenē. [LSP 556 12213]
Dzimteni nespēj aizmirst, ja arī to gribētu. [LSP 556 4918]
Labāk dzimtenē akmeni uz akmeņa būt nabagam nekā svešumā bagātam. [Jānis Jaunsudrabiņš]
Gana augsti šie kalniņi,
Gana zaļas šās birztiņas,
Vēl i tad nemīlēja
Kā savā dzimtenē. [LD 25914-0]
Trīcēt trīc, skanēt skan,
Man augot dzimtenē;
Kad aiziešu tautiņās,
Lai trīcina lakstīgala. [LD 428-15]
Armijā notiek lekcija par patriotismu.
Virsnieks: Kalniņ, kas ir dzimtene?
– Es nezinu.
– Muļķis tu esi! Ozoliņ, kas ir dzimtene?
– Dzimtene ir mana māte!
– Nu, Kalniņ, kas ir dzimtene?
– Dzimtene ir Ozoliņa māte.
– Idiots! Dzimtene ir arī tava māte! Vai saprati?
– Sapratu!
– Un ko īsti tu saprati?
– Ka esmu Ozoliņa brālis!
***
Mana tauta
Mājizlaupīta,
Druvnopostīta,
Mana tauta, tu klimsti,
Bargā svešumā dzīta.
Ai, dzimtene, dzimtene mīļā!
Tu klimsti un vārgsti
Badā un salā,
Visi plūc tev’ kā zirnīti
Ceļa malā.
Ai, dzimtene, dzimtene mīļā!
Tu izstiepi roku,
Kad spēki tev sīka, –
Ak, akmeni svešnieks
Maizes vietā tur lika!
Ai, dzimtene, dzimtene mīļā!
Kad izkapti druvā
Tu rotājam redzi,
Aiz žēlabām seju
Tad rokām sedzi.
Ai, dzimtene, dzimtene mīļā! [Plūdonis 1939 : 63]
Dzimtenei
Par visu, kas man ir, kas esmu,
es gribētu tev pateikties,
Sprakst krāsnī tavu priežu šķilas,
tu rudzus manai maizei ries,
Caur taviem bargiem padebešiem
man acīs krita pirmais stars,
Tādēļ tās ne vien klusi zilgot,
bet reizēm spoži zibšņot var.
Varbūt mans maigums būtu citāds,
ja nebūtu pie vaiga es
Sev pieglaudusi tavu ievu
un tavu alkšņu pazares.
No mīlestības sūrās veldzes
man ilgi rūgtums paliktu,
Ja nebūtu ikkatrā solī
tik skaista un tik mīļa tu.
Nekur tik daudzsološi gaiša
aiz loga diena neataust,
Nekur vairs citur nevarētu
es tādu darba gribu jaust.
Kā stipra koku sakne tevī
es dziļāk ieaugu arvien,
Lai mani domu bērzi augstāk
pret tavu sauli zarus slien. [Elksne 1996 : 34–35]
Dzimtene
Pateica viens:
– Dzimtene
Pateica otrs:
– Dzimtene
Pateica trešais:
– Dzimtene
Un radās tauta.
Pateica tauta:
– Dzimtene
Un kļuva tauta mūžīga. [Vācietis 1990 : 543]
***
es esmu iemantojis dzimteni
tik biklu līganu kā purva cini
ne mani tā var nostatīt uz kājām
ne es to spēju lielu pacelt garā
mēs abi dzīvojam
un mums ir labi
un asinis ko mēs viens otram lejam
viss pāridarījums gan tīšs gan netīšs
lai nopil dzērvenēs un paliek putniem
ai saudzīgā un siltā latvija
tā arī man prot mācīt biklumu
no mutes izņem manus liekos vārdus
un pārvērš vaivariņu dūmakā
kas mums no saules mūža?
abi mirsim
kam atliek gads kam varbūt gadsimti
zem saules šūpoties
tad darām to
šai vienā pašā iemantotā brīdī
un neprasām nekā [Skujenieks 1995 : 182]
Dzimtene
Dzimtene… Mūžīgā uguns tu esi,
Tevī sadeg un izkvēlo cilvēka sirds.
Savu dzirksti ikviens tavai liesmai ir nesis,
Lai gadsimtu skaudrajos vējos tā mirdz.
Mēs tev neprasām, māt, kādu algu lai gūstam, –
Mūsu sirdis un prātus, un talantus ņem.
Kamēr dzīvi – uz uguni tavu mēs plūstam,
Bet pēcnāves atmaksu – pati mums lem. [Belševica 2000 : 227]
Bērzi
Manas dzimtenes svētie bērzi
stāv pulciņos zilgani bāli
un klusi plaukstošām rokām
svētī dīgstošo zāli…
Vēl puķu dvēseles viegli
pa baltajiem mākoņiem līgo
un pieauž ar ziedoņa ilgām
debesi bezgalīgo.
Bet bērzi un dzimtenes lauki
uz mākoņiem lūgšanas raida
un viņas, tīmekļu maigās,
uz zemi laižamies gaida.
Iet tīrumā salīcis arājs,
vecs, sirms jau; zūd locekļos jauda.
Bet puķu dvēseles viņam
dzied ausīs un vaigus glauda…
Birzs malā tumšajām acīm
viņš ilgi mākoņus pētī,
un bērzi dzeltainām rokām
viņa sirmo galvu svētī…
Manas dzimtenes svētie bērzi
līgojas zilgani bāli,
un dzimteni vienos ziedos
tie redz jau, bet tāli vēl… tāli – – [Bārda 1990 : 50]
Jau gandrīz veselu gadu simteni iznāca tā, ka viena ģimenes daļa dzīvoja še, dzimtenē, otra – vecā tēvijā; uzmanība nesaistījās pie vienas vietas, un nolaidība ir še, ir tur bij gandrīz neizbēgama. Šis visas Baltijas muižniecības kopējais lāsts stipri vien atspoguļojās apdrupušā pilī. Kad nu grāfs Burharts pēdējo reizi pārradās dzimtenē, neviens no šiem iemesliem vairs neeksistēja. Vācu imperators valdīja Rīgā: sākās dzimtenes un tēvijas savienošanās. [Ezeriņš 1998 : 445]
●
„Latviju dēli, atsaucieties – dzimtene jūs sauc! Jūs, kas minat bēgļu tekas, – apstājieties – dzimtene jūs sauc!” Atbalss bangošana ceļ kājās veco naidu, kas mantots no sentēvu paaudzēm, un modina cīņas alku, kas gruzdējusi zem gadsimtu pelniem. [Grīns 1989 : 65]
●
Vārds dzimtene izmantots daiļdarbu nosaukumos:
Jāņa Jaunsudrabiņa stāstā Dzimtene (1914);
Jāņa Jaunsudrabiņa tēlojumu krājumā Bez dzimtenes (1947);
Anšlava Eglīša romānā Nav tak dzimtene (1966);
Jēkaba Janševska romānā Dzimtene (1953).
Spēlfilma Dzimtene sauc. Kāzas Alsungā (1935). Režisors Aleksandrs Rusteiķis.
Dokumentālā filma Par Dzimtenīti (2008). Režisori Laila Pakalniņa un Māris Maskalāns.
Dziesma Manai dzimtenei. Jāņa Petera vārdi, Raimonda Paula mūzika.
Dziesma Ar dzimtenes sajūtu miegā. Ainara Mielava vārdi un mūzika.
Dziesma Mīla ir kā uguns. Jāņa Petera vārdi, Mārtiņa Brauna mūzika.
Dziesma Pie dzintara jūras. Vārdu un mūzikas autori nezināmi.
Dziesma Teic, kur zeme tā. Alfrēda Krūkļa vārdi, Raimonda Paula mūzika.
„Dzimtenes Balss” – laikraksts latviešiem ārzemēs, kas iznāca Rīgā no 1958. gada līdz 1989. gadam vienreiz nedēļā un tika sūtīts uz vairāk nekā 30 valstīm. Propagandēja komunistisko ideoloģiju, publicēja tendenciozus rakstus par notikumiem Latvijas PSR. No 1990. gada līdz 1992. gadam iznāca ar nosaukumu „Tēvzemes Avīze”.
[Sagatavots pēc: Latvijas enciklopēdija II 2003 : 347]
●
„Dzimtenes Vēstnesis” – laikraksts, kas iznāca no 1907. gada līdz 1917. gada sākumam Rīgā, bet no 1915. gada – Pleskavā.
[Sagatvots pēc: Latvijas enciklopēdija II 2003 : 347]