Tradicionālā transkripcija

ìmta]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ʣimtɑ]


[ʒ] – balsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis

[m] – skanenis

[t] – nebalsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

 

Divzilbju vārds.



dzimt-sakne, vārda celms

 -agalotne




dzimt+bū-šan-a

dzimt+bū-t-niec-isk-s

dzimt+cilvēk-s

dzimt+īpaš-niek-s

dzimt+īpaš-um-s

dzimt+kap-i

dzimt+kung-s

dzimt+laik-i

dzimt+ļaud-is

dzimt+māj-as

dzimt+muiž-a

dzimt+zem-niek-s




dzimtapatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija

 

 

vsk. dsk.

N.

dzimt-a dzimt-as

Ģ.

dzimt-as dzimt-u

D.

dzimt-ai dzimt-ām

A.

dzimt-u dzimt-as

I.

ar dzimt-u ar dzimt-ām

L.

dzimt-ā dzimt-ās

V.

dzimt-a! dzimt-as!

 


Teikumā var būt:

aaaa1) teikuma priekšmetsTēva dzimta ir sena un godājama.

aaaa2) izteicēja daļa – Osīši ir mātes dzimta.

aaaa3) galvenais loceklisMana dzimta.

aaaa4) apzīmētājsDzimtas sievietes izsenis bija prasmīgas adītājas.

aaaa5) papildinātājs – Vecākie ģimenes pārstāvji pulcināja dzimtu.

aaaa6) vietas apstāklisBrāļa dzimtā ienāca liela dziedātāja.



dzimtas apraksts, dzimtas arhīvs, dzimtas asinis, dzimtas attīstība, dzimtas ciltskoks, dzimtas emblēma, dzimtas ģerbonis, dzimtas izpēte, dzimtas lāsts, dzimtas mājas, dzimtas nams, dzimtas pēcteči, dzimtas pētniecība, dzimtas saiets, dzimtas saknes, dzimtas salidojums, dzimtas sākums, dzimtas senči, dzimtas spēks, dzimtas stāsts, dzimtas tradīcijas, dzimtas turpinājums, dzimtas uzvārds, dzimtas vēsture

 

dzimtas jaunākais, dzimtas vecākais

 

augu dzimtas, cilvēku dzimta, karpu dzimta, kurvjziežu dzimta, rožu dzimta

 

bagāta dzimta, jauna dzimta, liela dzimta, maza dzimta, plaša dzimta, sena dzimta, skaista dzimta, veca dzimta

 

aicināt dzimtu, celties no dzimtas, domāt par dzimtu, fotografēt dzimtu, gleznot dzimtu, godājama dzimta, ieprecināt dzimtā, izpētīt dzimtu, lasīt par dzimtu, pulcēt dzimtu, rakstīt par dzimtu, runāt par dzimtu, stāstīt par dzimtu



dzimta

1. Asinsradniecīgu ģimeņu kopa; tādu paaudžu kopa, kuras cēlušās no viena senča.

Sena dzimta. Dzimtas senči, pēcteči. Ieprecināt meitu bagātā dzimtā.

2. Iedalījums dzīvnieku un augu sistemātikā starp kārtu (dzīvniekiem) vai rindu (augiem) un ģinti.

Kurvjziežu dzimta. Karpu dzimta.

[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 266]

 

dzimta

1. Asinsradniecīgu ģimeņu kopa; pēcnācēji.

Sena dzimta. Dzimtas pēcteči. Izpētīt dzimtas ciltskoku. Ieprecēties bagātā dzimtā.

2. biol. Ģinšu grupa (dzīvnieku un augu sistemātikā).

Briežu, pīļu, karpu dzimta. Čemurziežu dzimta. Izpētīt rožu dzimtas attīstības īpatnības. Kliņģerītes un rudzupuķes ietilpst asteru dzimtā.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/mlvv/]


dzimta

1. vēst. Asinsradniecīgu cilvēku kopa, kuri cēlušies no viena senča.

Dzimtas senči.

Cilvēku dzimta pārn.cilvēki, ļaudis.

.. Un dzimta dzemdē jaunu dzimtu, Arvienu augšup kāpdama, Un gadu simts dzen gadu simtu Uz priekšu vētras straujumā! Aspazija 3, 63.

// Ģimene (parasti ne plašāka par divām vai trim paaudzēm). Vecāki un bērni.

.. slims padēls taču nav skaista pameita, ko var ieprecināt augstdzimušā un bagātā dzimtā. Upīts 8, 102.

Viņa dzimta nebija liela. Tā sastāvēja pavisam no trim dvēselēm, .. pats saimnieks Silmežs, .. viņa sieva un mājas saimniece Ilze un meita Trīne. Apsīšu J. 1, 96.

Pirmo reizi muižkunga dzimtu redz biedrības izrīkojumā, tāpēc tauta tik glaimoti laimīga. Upīts 7, 273.

2. biol. Ģinšu grupa (dzīvnieku un augu sistemātikā).

Kurvjziežu dzimta. Karpu dzimta.

Visi pie mums perējošie zosveidīgie putni pieder pie pīļu dzimtas. Spuris 1, 72.

Vilki, lapsas, polārlapsas, Usūrijas jenoti un citi suņu dzimtas plēsoņas dzīvo apmēram 16 gadus. Zvaigzne 59, 12, 16.

Rozes .. pieder pie rožu dzimtas .. un ieņem izcilu vietu starp citām puķēm. Dindonis 1, 134.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


dzihta 1) die Geburt, das Geschlecht, die Familie: nuo augstas dzimtas. saimniece ar visu dzimtu nuogājusi; 2) die Gattung, Genus, im Gegensatz zu suga Art: caunu dzimta. [Sagatavots pēc: ME I : 550]


dzimta – saime; dzymta

[Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]


dzìmta, subst. – dzìmta, vsk. ģ. dzìmtas. Dzimta. dzìmta – moz soka. agrâk bej lilas dzìmtas. ko svàtkûs sabràuca visi mùojâs, to bej lila dzìmta kùpâ. [Sagatavots pēc: Balode, Jansone 2017 : 288]


Agronomijādzimta.

 

Ģeoloģijādzimta.

 

Zooloģijābaložu dzimta, burātāju dzimta, garastīšu dzimta.


VietvārdiDzimta, viensēta Krāslavas novadā; Dzimtas, viensēta Daugavpils novadā; Prokopovu dzimtas vecticībnieku kapi, kapsēta Ilūkstes novadā; Stepu dzimtas kapi, kapsēta Jēkabpils novadā; Šalajevu dzimtas kapi, kapsēta Krāslavas novadā; Vaivadu dzimtas kapi, kapsēta Pļaviņu novadā.

 

ErgonīmiDzimta.lv, SIA Rīgā; Stārķu dzimta, SIA Rīgā.


Verba dzimt tagadnes literārajā formā un dažos atvasinājumos ir saknes zudumpakāpe ar i. Šādas cilmes ir adjektīvs dzimts („iepirkt par dzimtu”, „dzimti ļaudis” > dzimtļaudis, „dzimta būšana” > dzimtbūšana), subst. dzimts, dzimta, dzimtene.

Savukārt vārda dzimt pamatā indoeiropiešu *gʸem– ‘iet, nākt, dzimt’> baltu*gem– > latviešu dzem-. Nozīmes pārnesums ‘nākt’ → ‘nākt pasaulē, dzimt’. [Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 253–254]


angļu – family; kin

baltkrievu – род

franču – famille

igauņu – sugu

krievu – род

lietuviešu – gimine

somu – suku

ukraiņu – рід

vācu – das Geschlecht


Ja sapnī pie mājas kokam zaru nocērt, tad kāds mirs no dzimts locekļiem.


Āža mugura

Ilzenē senāk bija ciemats Āža mugura, lībiski: Šik-šaļģ. Tur bija dažas lībiešu dzimtas. Savu nosaukumu ciems dabūjis, raugoties pēc zemes virsmas. Te bijuši vairāki pauguri. Āzim, raug, mugura arī ir kaulaina, bedraina. [LTT 1988 : 406]

 

Paikenu ciems

Paikenu ciema latviskais tulkojums ir Ielāpu ciems. Ciems tāpēc nosaukts par ielāpu, ka pirms 300 gadiem te apkārt bija milzīgs mežs, tikai mājiņas, atsevišķas un retas kā nelieli ielāpi.

Pētersonu dzimta pāri par 200 gadu jau dzīvo Paikenu ciemā. Pētersonu māte lībiete, tēvs pa pusei lībietis. [LTT 1988 : 413]

 

Kā vārds Košķele cēlies

Kāds Vidzemes lielskungs pastaigājoties iegrimis purvā un nekādi nav varējis izrāpties laukā. Galva vien rēgojusies virs zemes.

Te viņš ieraudzījis zemnieku garām ejot un saucis palīgā. Zemnieks paņēmis maizes kulīti, kādu tais laikos katrs nēsājis, pasviedis kungam vienu galu un saucis: „Kož kulē, kož kulē!”

Tā zemnieks izglābis lielskungu, kuru no tā laika iesaukuši par Košķeles kungu. Košķeļu dzimta vēl tagad Baltijā, bet Košķeles muižā to vairs nav. Palicis tikai viņu vārds. [LTT 1988 : 417–418]

 

Āķēni

Āķēnos esot dzīvojis viens zvejnieks, kas palicis dzīvs pēc lielā Ziemeļu kara, – Plaudis. No viņa esot cēlusies Ērgļu apkārtnē izplatītā Plaužu dzimta. Plaudis kalis pats makšķeru āķus zvejai – tā radies māju nosaukums Āķēni; piepratis arī kalēja amatu. [LTT 1988 : 430]


No 15. gs. līdz Latvijas neatkarībai [1918. g.] veidojās nozīmīgākie apdzīvojuma elementi – muižu centri un zemnieku saimniecības, kuru izpirkšana par dzimtu sākās 19. gs. vidū (vēlāk tās nosauca par vecsaimniecībām), izveidojās ceļu tīkls, sabiedriski nozīmīgu ēku izvietojums. [Sagatavots pēc: Kursīte 2014 : 70]

 

Parasti liels vai citādi neparastas formas akmens kalpo par mājas vizītkarti: tajā iekaļ vai uz tā piestiprina mājvārdu, akmenim ir vieta piemājas puķu dārzā. Ir sava vieta dzimtai vai ciemam piederošajā kapsētā. [Sagatavots pēc: Kursīte 2014 : 76]

 

Krustības ir viens no ievērojamākajiem un senākajiem latviešu ģimenes godiem. Ar krustīšanu jeb vārda došanas ceremoniju bērns uzņemts par sabiedrības – dzimtas – locekli.

Centrālā tēma krustību dziesmās ir dzimtas – ģimenes svinību – paražas ar savām likumu normām, kas attīstījušās līdzi tautas dzīvei.

Kūmas ne vien praktiski vadīja krustību ceremoniālu, bet bija arī sabiedrības pārstāvji, kas vecāku vietā aizstāvēja bērna intereses kā krustībās, tā viņa turpmākajā dzīvē, palīdzēja gan ar padomiem audzināšanā, gan arī tīri materiāli. Šajā kūmu rūpībā, labdarīgajā līdzdalībā un gādībā saglabājušies daudzi elementi un motīvi no senākajām dzimtas tradīcijām, dzimtas vecākā funkcijām. [Sagatavots pēc: Greble 1993 : 607–609]



Vasarnieki

 

Mums pārdots kādas dzimtas mūžs.

No laba prāta pārdots.

Ar visām mielēm. Līdz pat melnai

Striķa domai vecos ārdos.

 

Ar stikla šķembām, atvēztām

No katras zemes pēdas,

Un vēju, kas pa naktīm laiza

Satrupuša nama rētas,

 

Ar sūrām, sūrām nezālēm,

Kas senos soļus aizzeļ.

Kā skrandu vīkšķis nātru cerā

Pamesta mums dzimtas raize.

 

Mums pārdots kādas dzimtas naids.

Mēs nepirkām – bet pārdots.

Ik solim līdzi zagļa gaitā

Apgānot un ārdot.

 

Un pastarp pūķa zobi aug

Ar sīkstiem gārsu kamiem.

Ne ravēdamiem neizravēt.

Tā mēs atpūšamies. [Belševica 2000 : 294]

 

Augi no lūpziežu dzimtas

 

Pateikt nenāku šoreiz neko.

Gaismas priekšā brūk svece ceļos.

 

Nezinu, kurp tie mākoņi skrien.

Es tikai līdzi ceļos.

 

Bet izrādās – debesu augstumi

Mūs nedara lepnas un rimtas,

 

Bet izrādās – debesīs neuzzied

Augi no lūpziežu dzimtas.

 

Pateikt nenāku šoreiz neko,

Kas jūsu sirdsmieru ārda,

 

Vien savam sirdsmieram izrunāt –

Mīļais. Mīļais. Šo vārdu. [Zālīte 2003 : 61]

 

Anketa

 

Manā dzimtā nav kara varoņu,

manai dzimtai karš paskrēja garām,

piecpadsmitgadīgs puišelis – tēvs –

negāja brīvprātīgajos, zemi ara.

 

Manu ģimeni neskāra karš,

divdesmitgadīgā māte neaizgāja par sanitāri,

noraudzījās Rēzeknes degšanā

Dekteru mežam pāri.

 

Citas drīz pēc kara auklēja dēlus,

mana māte apprecējās vēlu.

 

Meža vidū bija vectēva mājas

(manai dzimtai karš neko nenoskauda) –

devām maizi gan vieniem, gan otriem,

kā tu nedosi? Sābri tak! Savi ļaudis.

 

Naktīs lodes pāri jumtiem gan skrēja,

cauras naktis tad negulējām.

 

Manu dzimtu neskāra laika mijas,

mātesmāsa kalpoja Vidzemē,

četrdesmit devītajā i viņu aizdzina uz Sibīriju,

mātesmāsa iemācījās tur braukt ar traktoru.

 

Pēc tam i Latvijā kolhozā zemi ara,

zeme visur nav vienlīdz smaga – ko lai dara?

 

Bet kolektivizācija mūsu dzimtai mierīgi pāri gāja,

mātesbrālis uz pagastu aizveda vienīgo zirgu,

māsām lika aizvest govis.

Mātesbrālis pēc tam nedēļu nerunāja.

 

Vecāku apbalvojumi?

Tēvam: septiņas pēdas Latgales zemes.

Mātei: bērni un sāpes. [Rancāne 1991 : 24]


Ļaudis domāja, ka Dumpāns tagad vedīs sievu mājā. Jo bija pats pēdējs laiks gādāt par savas dzimtas turpinājumu bagātajā sētā, lai tā nenāktu svešās rokās. Bet tas nenotika. [Jaunsudrabiņš 1982 : 179]

 

Lielais laivas brauciens otros Vasarassvētkos nevarēja notikt. Stīpa ziņoja, ka viņam „neparedzētu apstākļu dēļ nav iespējams jaukajā ekskursijā dalību ņemt”. Bez tam Valdis bij saņēmis vēstuli no muižas radiem, kuri viņu līdz ar dzimtu ieaicināja tai dienā ierasties pie viņiem uz zaļumballi. [Jaunsudrabiņš 1981 : 56]

 

Vējagalu apzinātājas un kopā saucējas galvenie nopelni piekrīt Skaidrītei Vējagalai – Pauļa meitai, kas, dažus gadus nodzīvojusi kā Skaidrīte Pšeņepšicka, iesniedza tiesā prasību laulību šķirt, vienlaicīgi atjaunojot dzimto uzvārdu, pret kuru pēkšņi bija atklājusi iepriekš neapjaustu mīlestību. Tuvojoties pensijas vecumam, šī ievirze kļuva jo spēcīgāka. Darbs slimnīcas aptiekā šķita vientuļš un pārlieku lietišķs. Pacilājumu dvēselei un radošu gandarījumu viņa atrada arhīva sadzeltējušos papīros un grāmatās, dzenot pēdas līdz šim vēl neatklātiem Vējagalu dzimtas noslēpumiem. [Skujiņš 1984 : 4]

 

– Kā tas nākas, ka viņš taisni tev piesities?

– Tikai tā tas var būt. Es vienīgais esmu no dzimtas vēl palicis. Vai! Tā tu gan nesaki – piesities! Viņš domā, ka rūķi turēt ir gods. Viņš ir dikti cienīgs. Izrīko mani visādi. [Zālīte 2018 : 269]

 

Viņš vēl nekad nav redzējis tik dīvainas attiecības starp ērzeli un ķēvi. Tajās nav nekā apsēsta uz vairošanos vai dzimtas turpināšanu. Zirgi izturas tā, it kā būtu divi koku stumbeņi uz purva salas, un tajā, kā Hils pārliek kaklu Maškas kaklam vai Maška paknibina Hila krēpes pār ilksi, nav nekā miesiska, tikai vēlme nomierināt sevi, būt līdzās otrai jūtošai būtnei. [Ābele 2017 : 161]


INDULIS.

Dod Emboti, man tiks.

MINTAUTS.

Kas Embote?

Pret visu Skodas novadu?

INDULIS.

Man dzimta.

MINTAUTS.

Tev lielus mērķus dodu, lielu varu,

Tu mazo ņem.

INDULIS.

Man pašam mērķis lielāks. [Rainis 1980 : 123]

 

BARBA.

Ortiņ, mana īstā māte,

Tu neliedzi ardieviņas.

(Apskauj viņu.)

Ņem tās mutes, ko neņēma

Manas pašas māsīciņas.

ORTA.

Baibiņ, bērniņ mīlamais,

Nu tu savā dzimtā brauc,

Nu slīks bēdas Daugavā.

Laimes māte laivā sēd,

Tā vedīs labu ceļu. [Rainis 1980 : 468]



„[..] Apkārtnes mājas atrodas pēc 1. pasaules kara sadalītās Matkules muižas zemēs, Ulmaņa jaunsaimniecības. Bet „Buses”, „Bienes”, „Dankumi”, tās ir vecākas mājas. Matkules pagasta iedzīvotāji bija pie Sabiles draudzes, tēvs palūdza izrakstu no baznīcas grāmatas. Tā liecina, ka mana dzimta te sākusi dzīvot 1767. gadā, es esmu sestā paaudze… ” Tā, stāvēdams pilskalna galā, Buses pilskungs Kārlis Busenbergs varbūt jums pastāstīs, ka otrpus Imulai, kas aplokās riņķī pilskalnam, Baznīckalnā ir atrasts tāds kā bruģis, ka netālu no tā ir atrasts senču zobens, ka pēc viņa dzimtas nostāstiem uz pilskalna plakumu no sāniem gājis paceļams tilts, viņš jums parādīs bedrīšu akmeni un vietas, kur strādājuši arheologi. [Ziedonis, Ziedonis 2006 : 54] 

 

Elejas pils celtniecību ir ilgstoši pārdomājis Mēdemu atvase Žanno. Galu galā pils ir uzcelta klasicisma stilā. Mēdemu dzimtai ir liela nozīme Latvijas vēsturē, tā iesakņojusies baltu zemēs jau 13. gadsimtā. [Ziedonis, Ziedonis 2006 : 98]

 

Katram no viņiem [brāļiem Raiņa lugā „Jāzeps un viņa brāļi”] ir savi uzskati, sava taisnība, savs redzējums, un tieši to sadursmē rodas naids. Brāļi, kuriem rūp dzimtas tradīcijas un gods, kurus aizskārusi tēva sadalītā mīlestība, savas taisnības pierādīšanai izmanto vienkāršu paņēmienu – citu taisnību, proti, Jāzepu, nozūmē bedrē. Turklāt nav jau tā, ka viņus šajā procesā nemocītu sirdsapziņas pārmetumi. [Ikstena 2006 : 24]

 

Lai kuplo dzimtas koka zari

Žurnāliste D. Kokareviča lasītājiem jautā, vai viņi zina savas dzimtas vēsturi, un dalās zināšanās ar jauno paaudzi.

Roberts Pakalns Rīgā: „Māsīca Velta Rozenberga, pētot radurakstus, uztaisīja dzimtas koka shēmu, un tālāk jau viss ir vienkārši – lai jaunie raksta tālāk! Man ir dēls un mazdēls. Abi ar dēlu esam stāvējuši barikādēs, toreiz katrs ar savu kolektīvu – es ar vefiešiem, viņš kā students. Mazdēls kopā ar mani ir bijis Lestenē, viņš zina, kādi notikumi tautas vēsturē saistās ar šo vietu, un domā, ka 10 vai 11 gadu vecumā stāsies jaunsargos.” [Kokareviča 2012 : http://www.la.lv/lai-kuplo-dzimtas-koka-zari/]

 

 Ar Kazdangas vārdu saistīta baronu Manteifeļu dzimta, kas savulaik bijusi ļoti progresīva saimniekošanā un vērienīgi attīstījusi muižu. Interesanti, ka 1850. gadā (pēc citiem datiem – 1873. gadā) Kazdangas pusē, ap Pūņu muižu, veikta meliorācija ar slēgto drenāžu. Tāds darbs te veikts pirmo reizi visā cariskajā Krievijā, kur tolaik ietilpa arī Latvijas teritorija. Toreiz speciālisti aicināti un materiāli vesti no Dānijas. Par Manteifeļiem ir saglabājušās labas atsauksmes, un viņu piemiņa iemūžināta gan lielā piemineklī pie Valātas kapiem, gan visādos citādos veidos. Tie valdījuši daudzās paaudzēs daudzus gadsimtus – no 1500. gada līdz 1900. gada sākumam. Manteifeļu labvēlīgo attieksmi pret zemniekiem dažkārt skaidro ar to, ka baronu dzimtas pirmsākumi it kā arī meklējami vienkāršo ļaužu aprindās, proti, Manteifeļu dzimtas aizsācējam, izdabājot Kurzemes bīskapam, izdevies tikt ieceltam muižnieku kārtā. [Grīnbergs 2007 : http://www.videsvestis.lv/dabas-pieminekli-kazdanga/]

Dzimta bija pamatā senākajām sabiedrības organizācijas formām. Veidojoties valstij, dzimtas nozīme mazinājās. Šaurākā izpratnē par dzimtu sauc kopējā senča vīriešu līnijas (patrilineārā dzimta) vai sieviešu līnijas pēcnācējus (matrilineārā dzimta), kā arī pie vienas ģimenes piederošos – vecākus, vecvecākus un bērnus. Dzimtas locekļu radniecības pakāpe ir svarīga mantošanas tiesībās. Radniecīgas attiecības, kas laulību rezultātā izveidojas starp divām dzimtām, sauc par svainību. Dzimtas vēsturi pētī ģenealoģija. [Latvijas enciklopēdija 2003 : 346]

 

Koku kods latviešu folklorā funkcionē gan kā individuālā dzimuma totēmzīme, gan plašāk – kā vienas dzimtas sieviešu vai vīriešu totēms, gan arī kā norāde uz sociālo stāvokli. Zīmīgi tas, ka tautasdziesmās vienā tekstā visbiežāk tiek nosaukti divi totēmi (vīrišķais – sievišķais; vienas dzimtas un otras dzimtas u. tml.), kas saglabā senās indoeiropiešu pasaules duālās organizācijas pēdas.

Folklorā svešas dzimtas precinieks ir alksnis, savas – bērzs. Precības ar bērzu tiek traktētas kā incestuālas. Liepas dzimtas neprecētai sievietei (māsiņai) ozols ir brālis / bāleliņš, bet viņa atvestā līgava ir ieva. Ja liepas brāļi / bāleliņi ir oši / kļavi vai vītoli, tad viņas līgavainis – ozols. [Sagatavots pēc: Kursīte 1999 : 179]

 

Dažu koku neaizskaršanas iemesls – atmiņas par totēmiskajām saiknēm ar noteiktiem kokiem (aizskarot, vēl vairāk – nocērtot koku, cērt pats sev, savai dzimtai), bet arī ticība tam, ka noteiktos kokos iemājo mājas gari un noteiktas dievības. [Kursīte 1999 : 200–201]

Dzimtas ģerbonis – tavas ģimenes vērtību simbols

Latvijā ir spēkā Ģerboņu likums, kas nosaka, ka ģerbonis ir saskaņā ar heraldikas nosacījumiem izstrādāts atsevišķs apzīmējums vai apzīmējumu kopums, kas ietverts noteiktā formā un reprezentē valsti, valsts pārvaldes institūciju, pašvaldību vai kādu citu juridisko vai fizisko personu. Tātad savs ģerbonis var būt ne tikai valstij, pašvaldībai vai kādai organizācijai, bet arī dzimtai. Latvijā jau ir reģistrēti 19 dzimtu ģerboņi.

Ģerboņu izveide apliecina interesi par pagātni un dzimtas saknēm. Dzimtu pārstāvji kā galvenos argumentus ģerboņa veidošanai min vēlmi dzimtas ģerboni atstāt saviem bērniem kā ģimenes vērtību simbolu, apliecināt un iemūžināt senas dzimtas un tajā pārmantoto vērtību, arī profesijas vai nodarbošanās, stiprumu.

Saskaņā ar Ģerboņu likumu, lai reģistrētu dzimtas ģerboni, ir jāsazinās ar Kultūras ministriju un jādodas uz Valsts heraldikas komisiju. Heraldikas komisija izvērtē jaunu ģerboņu izveides heraldiskos un mākslinieciskos risinājumus, apzina un veido ģerboņu sistēmu un veic izpēti.

Kārtība, kādā dzimta var tikt pie sava ģerboņa, būtībā neatšķiras no kārtības, kādā savu ģerboni iegūst novads vai pilsēta. Uz dzimtas ģerboņa reģistrēšanu attiecas noteikumi, kas reglamentē juridisku un fizisku personu ģerboņu reģistrēšanas kārtību.

Tātad, ja kāds vēlas reģistrēt dzimtas ģerboni, ir jānosūta vēstule Latvijas Republikas Kultūras ministrijas valsts sekretāram ar lūgumu apstiprināt un reģistrēt konkrēto ģerboni.

Ģerboņa figūru izvēlē galvenie principi ir uzvārda attēlojums, profesija, dzimtas izcelšanās vieta, svarīgi notikumi dzimtas dzīvē vai iemīļotā nodarbošanās.

Kad ģerbonis izstrādāts, tā pasūtītājs kopā ar mākslinieku ierodas uz sēdi, kur Valsts heraldikas komisija apspriež konkrēto attēlu, izvērtē ģerboņa atbilstību un to apstiprina.

Persona, uz kuras vārda ģerbonis reģistrēts, uzskatāma par ģerboņa īpašnieku.
Ģerboņa īpašniekam ir tiesības to lietot un, ja viņš vēlas, nodot lietošanas tiesības citām personām.

Dzimtas ģerbonis ir katras dzimtas īpašums, un to var publiskot tikai ar īpašnieka atļauju.

Kā tieši var izmantot dzimtas ģerboni, Ģerboņu likumā nav noteikts. Tas ir paša ģerboņa īpašnieka ziņā, bet Eiropā pieņemtie tipiskākie ģerboņa lietošanas veidi ir dzimtas īpašuma rotāšana, kā arī ģerboņa attēlošana uz aploksnēm, atklātnēm, vēstuļu papīra vai priekšmetiem, kas raksturo dzimtu. [Sagatavots pēc: Lielbārde 2012 : http://www.lvportals.lv/visi/skaidrojumi/246067-dzimtas-gerbonis-tavas-gimenes-vertibu-simbols/?show=coment]

 

Juneļa dzimtas ģerbonis

Purpura laukā divas apvērsta ševrona veidā liktas zelta rokas rokasspiedienā, virs tām četras sudraba sepstiņstūru zvaigznes (3/1). Virs vairoga sudraba un pumpura grīste, kleinodā izaugoša purpura peonija ar zaļām lapām un kātu. Lambrekeni purpurs un sudrabs.

[Sagatavots pēc: http://gerboni.kulturaskarte.lv/emblem/details/253]


Dzimta

Mūkusalas Mākslas salonā 2012. gadā tika atklāta izstāde „Dzimta”, veltīta izcilā latviešu gleznotāja Ģederta Eliasa (1887–1975) 125. gadu jubilejai. Ģederts Eliass ir bijis spožs gleznotājs, mākslas vēstures pētnieks un stipra personība, bez kuras nav iedomājama Latvijas 20. gadsimta māksla.

Dzimis un audzis skaistā, turīgā Zemgales lauku sētā, Ģederts Eliass no tās mantoja spēku, izturību un alkas pēc pašizteiksmes, bet profesionālo izglītību ieguvis Briselē un Parīzē. Ģederta Eliasa atbalsts bija visa Eliasu dzimta. Izstādes „Dzimta” ekspozīcijas pamatu veidoja Ģederta Eliasa gleznotie tuvinieku portreti, leģendārās mājas „Zīlēni” un tās apkārtnes atainojumi. [Sagatavots pēc: Barčevska 2012 : http://www.mmsalons.lv/dzimta]

 

Radošā pēctecība. Rozentālu dzimta

2016. gada izstāde „Radošā pēctecība” tika veltīta māksliniekiem – Jaņa Rozentāla dzimtas turpinātājiem. Izstādē bija aplūkojami gleznotāja dēla Miķeļa Rozentāla (1907–1952), mazmazdēla Alvila Rozentāla (1961) un jaunākā Rozentālu dzimtas pārstāvja Anša Rozentāla (1989) darbi, kā arī Jaņa Rozentāla pēdējais nepabeigtais darbs „Arkādija”.

Savā radošajā darbībā Miķelis Rozentāls daudz pievērsies tieši portretiem. Tie ir veidoti klusinātos, brūnganos toņos, īpaši akcentējot gaismas un ēnas attiecības. Alvils Rozentāls 1981. gadā beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Dekoratoru nodaļu, vēlāk turpinājis izglītību Latvijas Mākslas akadēmijā. Tagad projektē un īsteno interjera un grafiskā dizaina projektus gan sabiedriskajiem, gan privātajiem pasūtītājiem, tomēr viņa patiesā sirdslieta ir glezniecība. Ansis Rozentāls 2009. gadā absolvējis Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu, studējis Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās mākslas nodaļā. Gleznās pievēršas indivīda dvēseles attīstībai no dzimšanas līdz pat miršanas brīdim. [Sagatavots pēc: https://www.diena.lv/raksts/kd/zinas/radosa-pecteciba.-rozentalu-dzimta-14133325]

Šveinfurtu (Schweinfurth) dzimtas kapu piemineklis Lielajos kapos, kuru uzstādījis Georgs Augusts Šveinfurts ar brāli savu vecāku piemiņai. Georgs Augusts Šveinfurts (1836–1925) dzimis Rīgā, botāniķis, slavens Āfrikas pētnieks, pigmeju atklājējs, Kairas Ģeogrāfijas muzeja dibinātājs. 2001. gadā kapa pieminekļa sfinksas skulptūra nozagta. [Sagatavots pēc: http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/12507/]

 

Ferzenu dzimtas piemineklis

Ferzenu dzimtas piemineklis atrodas Salacas labajā krastā – bijušajā Ferzenu īpašumā Vecsalacas muižas parkā. Tas ir ainavisks parks ar 19. gs. muižas centra apbūves elementiem un Ferzenu dzimtas pieminekli (1793). Barona  Ferzena laikā 18. gs. šeit tika izveidots pirmais jūrniecības muzejs Latvijā ar tam laikam bagātu un atraktīvu ekspozīciju. [Sagatavots pēc: http://www.baltictravelnews.com/?o799fl1]


Dārzu un parku ansamblis „Lielie kapi” – Šveinfurtu dzimtas kapu piemineklis.

[http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/12507/]

aaa

Numersu dzimtas kapliča Mazsalacas kapos.

[http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/423/]

aaa

Alūksnes pils. Fon Fītinghofu dzimtas mauzolejs.

[http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/1014/]

aaa

Korfu dzimtas kapenes Priekulē.

[http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/1134/]

aaa

Ausmeistaru muižas īpašnieku fon Vulfu dzimtas kapu žogs.

[http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/1222/]

aaa

Kazdangas muižas parks ar Manteifelu dzimtas apbedījumiem.

[http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/4596/]

aaa

Līvbērze. Līvenu dzimtas mauzolejs Upes muižā.

[http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/5873/]

aaa

Trikātas kapi. Fon Tranzē dzimtas kapliča.

[http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/9755/]

aaa

2017. gadā Lāčplēša dienas priekšvakarā Cēsu Izstāžu namā tika atklāta izstāde „Cēsinieks Latvijas valstij: fotogrāfs Jānis Sūniņš un viņa dzimta”.

Jānis Sūniņš, fotogrāfs ar sirdi un dvēseli, fotokluba „Cēsis” vadītājs, jau 50 gadus turpina veidot un kopt fototradīcijas Cēsīs.

Jāņa Sūniņa dzimtas saknes Cēsīs un tās tuvākajā apkārtnē iesniedzas jau sestajā paaudzē, un katrai no tām ir stāstāms savs stāsts. [Sagatavots pēc: http://cesupils.lv/event/cesu-izstazu-nama-fotografs-janis-sunins-un-vina-dzimta/]


Heincu-Kupferu dzimtas kapliča

Talsos, Zvaigžņu ielas malā, atrodas Heinca-Kupfera ģimenes kapsēta un kapliča – arhitektūras piemineklis. Tā celta laika posmā no 1801. līdz 1806. gadam jaunklasicisma stilā, celtnei ir vienādmalu trīsstūra forma un stūrus rotā kolonnas. [Sagatavots pēc: http://www.talsitourism.lv/lv/kurp-doties/talsi/kupferu-dzimtas-kaplica/]



Spēlfilma Zītaru dzimta (Vecā jūrnieku ligzda) (1989). Režisors A. Brenčs.


Dzimtas koka izpēte

Dzimtas koku var pētīt ar vietnes dzimta.lv palīdzību. Parasti šādu pētījumu veic 3–4 mēnešu laikā. Informāciju par radiniekiem meklē baznīcu grāmatās, pagastu ruļļos, māju grāmatās, revīzijas sarakstos un citos dokumentos. [Sagatavots pēc: https://dzimta.lv/dzimtas-petisanas-pakalpojumi/dzimtas-koka-izpete/]

 

Latvijā izpētīti daudzi rakstnieku un mākslinieku dzimtas koki, piemēram, Aspazijas dzimtas koks, kuru var atrast tīmekļa vietnē http://www.viestursrudzitis.lv/publikacija/aspazijas-dzimtaskoks/;

Raiņa dzimtas koks: http://www.viestursrudzitis.lv/publikacija/raina-dzimtaskoks/;

Stenderu dzimtas koks: http://www.muzejsselija.lv/?p=5559;

Andreja Pumpura dzimtas koks: http://www.viestursrudzitis.lv/publikacija/andreja-pumpura-dzimtaskoks/.

 

Dzimtas koks

Kādēļ veidot genogrammu jeb dzimtas koku?

Pētot savu ģimeni vairākās paaudzēs, ir iespēja saskatīt sakarības un domāt par tradīciju turpināšanu vai jaunu tradīciju veidošanu. Genogrammas jeb dzimtas koka pētīšana ir interesanta un, kā izrādās, arī ļoti noderīga nodarbošanās, un to var veikt ikviens, kam par to rodas interese. Tas ir trīs četru paaudžu iekšējo savstarpējo attiecību sistēmas strukturēts attēlojums – dzimtas koks ar visām saknēm un zariem. Genogramma ir svarīgāko datu un saišu grafiskais attēlojums.

Veidojot ciltskoku, cilvēks parasti sāk ar zariem, dzimtas stumbru un saknēm: seko svarīgajiem notikumiem dzimtā, savstarpējām attiecībām, pārmantotībai, slimībām utt. Genogramma var parādīt, ka savstarpējās attiecības ir līdzīgas no paaudzes paaudzē. Genogrammas izveidošanu sāk ar kodolģimenes (ģimene, kurā es piedzimu) locekļu bioloģisko un tiesisko saišu grafisko „zarojumu”. Pie informācijas raksta vecumu, dzimumu, dzimšanas, nāves datus, laulības noslēgšanas un ilguma datus vai šķiršanās datus, iemeslus, dzīvesvietu, nodarbošanos, izglītības līmeni, ķermeņa vai gara slimības, uzvedības īpatnības, traucējumus un to ārstēšanu.

Zīmējot genogrammu, bieži vien var atklāt „baltos plankumus” jeb ģimenes noslēpumus. Dzimtā ir cilvēki vai notikumi, par kuriem neviens nerunā vai runā ļoti nelabprāt un nekonkrēti. Genogramma ļauj aptvert visu ģimenes vēsturi. [Sagatavots pēc: http://www.gimenei.lv/lv/entry.php?id=148]

 

Manas dzimtas grāmata

aaa

Grāmata paredzēta ikvienam, kurš vēlas izpētīt savu dzimtu. Katram ir iespēja detalizēti atspoguļot un iepazīt savas dzimtas koku. Grāmatā arī sniegti padomi, kā to vieglāk izdarīt, kur meklēt ziņas par savu dzimtu, kā arī padomi dzimtas koka shematiskā attēlojuma izveidei. Pievienoti arī papīra ieliktņi dzimtas koka grafiskai attēlošanai. [Sagatavots pēc: https://www.valtersunrapa.lv/lv/e-veikals/book/13515/manas-dzimtas-gramata]

 

Tēva mājas ir jēdziens, kas ietver ne tikai tēva māju, bet plašāk – dzimtas īpašuma (līdz ar zemi) mantošanas tiesības; arī sinonīms dzimtajai vietai. [Sagatavots pēc: Kursīte 2014 : 497]

 

J. Kursītes un R. Noriņas monogrāfija „Svētupe krustām šķērsām” veltīta Latvijas kultūrvēsturei nozīmīga apgabala ļaudīm (dzimtām), kas daudzās paaudzēs dzīvojuši ap Vidzemes Svētupi. Dzīvesvietu vēsture ir aptuveni trīssimt līdz piecsimt gadus veca. Tās vai citas vietas apdzīvotāji neskaitāmas reizes ir mainījušies – aizgājuši uz citurieni, nomiruši, jauni piedzimuši, saradojušies, izšķīrušies. Tas ir trīssimtgadīgs skudru pūznis, no kura bez padziļinātām dzimtas koka studijām nekas īsti nav izlobāms.

Ap Svētupi vairāku paaudžu pēctecībā ir mitušas vairākas lībiešu dzimtas (Ādmīdiņi, Bisnieki, Girgensoni, Gīzi, Jēkabsoni, Lielnori, Lielmeži, Zvejnieki u. c.), kuru pārstāvji 18.–19. gs. ir bijuši gan kalpi, rentnieki, gan vēlāk saimnieki, gan arī starp tiem, kas labākas dzīves meklējumos 19. gs. beigās devušies prom no dzimtajām vietām. Gandrīz katrā Svētupes saimnieku mājā ilgāku vai īsāku laiku dzīvojuši un darbojušies kādi no lībiešu dzimtas pārstāvjiem. [Sagatavots pēc: Kursīte, Noriņa 2016 : 5–6, 36]

 

Beinertu dzimta un ar to saistītās dzimtas

Zigurda Beinerta darbs „Beinertu dzimta un ar to saistītu dzimtu vēsture: devums Latvijas zinātnē, kultūrā un sabiedriskajā dzīvē” ir pētījums par Beinertu dzimtu un ar to saistītām dzimtām no 18. gadsimta sākuma. Darbā izmantoti citu dzimtu un radinieku sastādītie ciltskoki, kas precizēti baznīcu arhīvos un citās datubāzēs. Kopā aprakstītas 37 dzimtas, galvenokārt no Zemgales (Bauskas apvidus) un Vidzemes (Vecpiebalgas apvidus). Dzimtu savstarpējā saistība ir pārsteidzoša – gan radnieciski, gan arī darbos. Viena no Bauskas puses ievērojamākajām personām Vilis Olavs, dzimis Plute, visu dzīvi turpināja attīstīt Vecpiebalgas jaunlatviešu ideju par Latvijas kā neatkarīgas valsts dibināšanu. Iespējams, ka Vilis Olavs būtu kļuvis par pirmo Latvijas prezidentu, ja vien 1917. gadā nebūtu aizgājis aizsaulē. [Sagatavots pēc: http://gramata24.lv/products/beinertu-dzimta-un-ar-saistitas-dzimtas/]

 

Daugavas loku Ružānu / Ružu-Konušu dzimtas raksti

2009. gadā izdots Staņislava Ružāna darbs „Daugavas loku Ružānu / Ružu-Konušu dzimtas raksti”: dzimtas vēsture un cilvēku dzīvesstāsti. [Sagatavots pēc: http://www.biblioteka.lv/libraries/naujenes-tautas-biblioteka/News/ArticleItem.aspx?Type=2&article=6505]

 

aaa

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejā 2016. gadā tika rīkota izstāde par Borhu dzimtu.

[Sagatavots pēc: http://preili.lv/page.php?id=678&text=]

 

Tautastērps – cauri dzimtām, cilvēkiem un likteņiem

2017. gadā Sociālās integrācijas valsts aģentūras izstāžu zālē bija apskatāma unikāla ceļojošā izstāde – „Mans tautastērps”.

Projektā „Mans tautastērps” kopumā tika ietverti vairāk nekā simt latviešu sieviešu tautastērpi un viņu stāsti.

Gunta Liepiņa: „Rūpīgi un meistarīgi izšūto kreklu no pirmās Latvijas laikiem saņēmu kā dārgu dāvanu. Svārki darināti auglības krāsās, zeķes adīja mana mamma. Zīmju, krāsu un laikmetu spēks ir manā tautastērpā. Visi Latvijas novadi ar savu bagātību un dāsnumu ir iepīti manā dzīves jostā. Zilie un sārtie virši – tos pinu savā vainagā, jo vienā mirklī atmiņu plūsma atgādināja par to klātbūtni manā apkārtnē bērnībā un jaunībā. Ierados šajā pasaulē tēva – kurzemnieka – un mātes – latgalietes – ģimenē. Piedzimstot un uzaugot Jūrmalā, iemantoju vidzemnieces paradumus, mīlestībā apprecot zemgalieti. Manas lielās dzimtas cilvēki vienmēr ir tiekušies uz garīgo gaismu, daudz strādājuši, ticēdami un kopdami kopības spēku.” [Sagatavots pēc: Cepurīte 2017 : https://www.jurmala.lv/lv/sabiedriba/jaunumi_aktuali/kultura/55451-tautasterps-cauri-dzimtam-cilvekiem-un-likteniem/3696]

 

Valmieras drāmas teātrī iestudēta izrāde „Dzimta” pēc Maksima Gorkija darba „Vasa Žeļeznova”. Režisors F. Deičs, scenogrāfs R. Suhanovs. Tās centrā ir spēcīga rakstura sieviete – lielas ģimenes māte un kuģu īpašniece Vasa, kura cenšas saturēt kopā gan savu dzimtu, gan uzņēmumu. Režisors galveno lomu uzticējis aktrisei Mārai Mennikai. [Sagatavots pēc: http://vdt.lv/lv/jaunumi/18oktobri-pirmizrade-maksima-gorkija-lugai-par-dzimtas-glabsanu]

 

Dzimtas vēstures videofilma „Norveļi”

Norveļu dzimtas vēstures videofilma, kas dod ieskatu daudzu latviešu ģimeņu likteņstāstos, ko salauzušas divdesmitā gadsimta represīvās varas. [Sagatavots pēc: https://pelecalasitava.lv/dzimtas-vestures-videofilma-norveli/]

 

Video: Latgolys dzymtu stuosti. Latgolu raksturoj styprys dzymtys, lelys saimis, 8 da 15 bārni. [Sagatavots pēc: https://www.youtube.com/watch?v=mZ9Rij5pED0]