Tradicionālā transkripcija

[dziêsmusvtki]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ʣi͜esmusvæːtki]


[Ʒ] – balsīgais troksnenis

[ie] – divskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

[m] – skanenis

[u] – īsais patskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

[v] – balsīgais troksnenis

[ē] – garais, platais patskanis

[t] – nebalsīgais troksnenis

[k] – nebalsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis

 

Četrzilbju vārds.

Ortogramma – ē.



dzie-sakne

-sm-piedēklis

-u- interfikss (sastingusi galotne)

svētk- sakne

-i galotne

dziesmusvētk- – vārda celms



dziesmusvētki* – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, daudzskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

 

Daudzskaitlinieks.

  vsk. dsk.
N. dziesmusvētk-i
Ģ. dziesmusvētk-u
D. dziesmusvētk-iem
A. dziesmusvētk-us
I. ar dziesmusvētk-iem
L. dziesmusvētk-os
V. dziesmusvētk-i!

aaaa

* Latviešu valodā ir liela dažādība nosaukuma dziesmusvētki rakstībā un lietošanā, tāpēc jāievēro šī nosaukuma pareizrakstība un lietošanas īpatnības.

  • Ja runājam vispār par pasākumu, kurā pulcējas vairāki kori, tad lietojam apzīmējumu dziesmusvētki vai dziesmu svētki. (Brauksim uz novada dziesmusvētkiem // dziesmu svētkiem. Šā likuma mērķis ir saglabāt, attīstīt un nodot tālāk nākamajām paaudzēm dziesmu un deju svētku tradīciju.)

 

  • Runājot par valsts mēroga pasākumu, kas norisinās ik pēc noteikta laika posma, izmantojam šādus nosaukumus: Dziesmu un deju svētki, Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki, Latvijas Dziesmu un deju svētki, Vispārējie 25. Latvijas dziesmu un 15. deju svētki, Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. (Rīcības komiteju apstiprina kārtējiem Vispārējiem latviešu dziesmu un deju svētkiem un kārtējiem Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem. Iekšlietu ministrija Dziesmu un deju svētku laikā nodrošina sabiedrisko kārtību un drošību.) [Sagatavots pēc: http://likumi.lv/doc.php?id=111203].

 


Teikumā var būt:

aaaa1) teikuma priekšmetsDziesmusvētki ir mūsu tautas vēstures nozīmīga daļa.

aaaa2) izteicēja daļa – Skolēnu mīļākie svētki vasarā ir dziesmusvētki.

aaaa3) galvenais loceklisKrāšņie dziesmusvētki.

aaaa4) apzīmētājsDziesmusvētku karoga augšējā daļā ir uzraksts „Lihgo”.

aaaa5) papildinātājs – Dziesmusvētkus agrāk sauca par dziedāšanas svētkiem.

aaaa6) vietas apstāklisDziesmusvētkos notiek koru kari.



dziesmusvētku būtība, dziesmusvētku celtne, dziesmusvētku dalībnieki, dziesmusvētku diriģenti, dziesmusvētku dziedātāji, dziesmusvētku dziesmas, dziesmusvētku enciklopēdija, dziesmusvētku estrāde, dziesmusvētku ēka, dziesmusvētku fotoalbums, dziesmusvētku gājiens, dziesmusvētku ideja, dziesmusvētku karogs, dziesmusvētku komisija, dziesmusvētku koncerts, dziesmusvētku kopkoris, dziesmusvētku koris, dziesmusvētku krūšu nozīmīte, dziesmusvētku organizatori, Dziesmusvētku parks, dziesmusvētku piemiņas zīmes, dziesmusvētku programma, dziesmusvētku repertuārs, dziesmusvētku rīkotāji, dziesmusvētku simboli, dziesmusvētku skaņdarbi, dziesmusvētku tērpi, dziesmusvētku tradīcijas, dziesmusvētku vēsture, dziesmusvētku virsdiriģenti

 

dziesmusvētki beidzas, dziesmusvētki izskan, dziesmusvētki sākas

 

igauņu dziesmusvētki, latviešu dziesmusvētki, lietuviešu dziesmusvētki, tautas dziesmusvētki

 

krāšņi dziesmusvētki, plaši dziesmusvētki, sirsnīgi dziesmusvētki



dziesmusvētki

Plaši apvienoto koru sarīkojumi, kas notiek regulāri ik pēc dažiem gadiem.

[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 266]


dziêsme

dźîśḿu svàќi. [Sagatavots pēc: Reķēna 1998 : 293]


Tūrismādziesmusvētki.

 

Kultūrvēsturēdziesmusvētki.


ErgonīmiDziesmu svētku biedrība, sabiedriska organizācija; Dziesmu un deju svētku padome, padome, Dziesmusvētki, žurnāls.

 

VietvārdiDziesmu svētku estrāde, estrāde Rīgas Mežaparkā; Dziesmusvētku parks, parks Rīgā.


Saliktenis, kas darināts no vārdkopas dziesmu svētki, lai nosauktu koru sarīkojumus – dziedāšanas svētkus.


angļu – Song Festival

baltkrievu – фестываль песні

franču – festival de la chanson

grieķu – Φεστιβάλ τραγουδιού

igauņu – laulupidu

krievu – фестиваль песни

lietuviešu – dainų šventė

poļu – festiwal piosenki

somu – laulujuhlista

ukraiņu – фестиваль пісні

vācu – das Liederfest

zviedru – låt Festival



Par apģērbu kā latviešu nacionālās piederības paudēju sāka nopietni domāt 19. gadsimta 80. gados Rīgas Latviešu biedrības darbinieki. Pirms I Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem Dziesmu svētku komitejas priekšnieks R. Tomsons koristiem izteica tikai vispārēju vēlējumu: „.. šinīs latviešu goda dienās katram arī jātērpjas svētku uzvalkā ne vien ārīgi, bet arī iekšķīgi un jāievēro svētku kārtība un godība.” Arī uz II Vispārējiem dziesmu svētkiem koru dalībnieki ieradās savos ierastos svētku tērpos, kas bija šūti atbilstoši tā laika modei.

Tikai pēc II Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem parādījās atzinīgi raksti par Tirzas kori, jo visi dziedātāji bija tērpušies tautiskos tērpos – pašu austās drēbēs bez lieka raibuma.

19. gadsimta 80. gados vārdus „tautisks apģērbs” lietoja pašausta, laukos darināta apģērba nozīmē.

Pirmais šobrīd zināmais gadījums, kad korim ir bijuši īpaši latviski tērpi, bija 1882. gadā. Tas bija Rīgas Latviešu biedrības pirmā režisora un mūziķa Jūlija Pūrata speciāli izveidotais koris dalībai Krievijas mākslas amatniecības izstādē Maskavā. Dziedātāji bija tērpušies pelēkās biksēs un kamzoļos ar atlokāmu apkakli, ap kaklu tiem bija raibi kaklauti. Dziedātājām – sarkani vai zili svārki, melna, baltām šņorēm savilkta korsete, balts priekšauts un puķu vainadziņš galvā.

1888. gadā pirms III Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem latviešu preses izdevumos izvērtās plaša sabiedrības diskusija par to, ka pienācis laiks rādīt savu latvisko kultūru ne tikai ar dziesmām, bet arī ar ārējo ietērpu. Tolaik nebija vienotas nostādnes par šī ietērpa simbolisko vai vizuālo saturu. Vieni apgalvoja, ka atjaunot tautisku apģērbu būs grūti, jo daļa latviešu jau piedzimuši un uzauguši pilsētā un nav redzējuši tādus senus apģērbus. Citi rosināja atkal atgriezties pie tautiska apģērba.

Bieži lietotais vārdu salikums „tautisks apģērbs” tika izmantots, lai apzīmētu visai daudzveidīgu reāliju kopu. Tas nekonkretizēja tērpa izskatu, bet vairāk tika attiecināts uz tā sabiedrisko lomu – paust piederību noteiktai tautai, šajā gadījumā latviešiem.

Sabiedriski aktīvajās latviešu aprindās pastāvēja vairāki viedokļi, kādam jābūt dziesmu svētku dalībnieku tautiskajam tērpam.

Aktivitāti tautiska apģērba radīšanā un ieviešanā izrādīja Hermīne Zālīte, sieviete, kura apguvusi Vācijā moderna žurnāla izdošanas prasmes, daudz ceļojusi un, iespējams, bijusi laba šuvēja.

H. Zālīte ieteica pagatavot krāšņus tautas apģērbus: svārkus no zila zīda, ņieburu no tumši zila vai melna zīda vai samta, priekšautu no dzeltena zīda vai atlasa un krekliņu no indiešu muslīna; apģērbu varot izgatavot arī no vilnaina auduma. Uz ņiebura, jostas un priekšauta kātiņi, lapiņas un sīkie zariņi izstrādājami ar olīvu zīda diegu. Vainags jāgatavo no pusplaukušiem ābeļu ziediem, matu pīnes galā jāiepin zīda lente.

Ar zīda auduma lietojumu un izšuvumu daudzkrāsainību H. Zālīte centās akcentēt tērpa dekoratīvo kvalitāti, saglabājot tikai iedomātu saistību ar latviešu kultūras vērtībām.

19. gadsimtā tērpa atbilstība etnogrāfiskajam materiālam bija visai nosacīta. Tērpa izskatu vairāk ietekmēja tautiskā romantisma idejas un tām atbilstošie estetizētie priekšstati par tautas senatni. Tautisko tērpu lietojums dziesmu svētkos radīja pacilājošu nacionālās vienotības izjūtu. Tas sekmēja vienota tautiskā tērpa kā nacionālā simbola nostiprināšanos.

20. gadsimta tautas tērps dziesmu svētkos bija stilizēts, laikmetīgās modes aktualitātēm pietuvināts variants, kas tikai daļēji atbilda latviešu etnogrāfiskajiem materiāliem. Tērpā netika akcentētas novadu atšķirības. Tautiskais tērps veidoja noteiktu tēlu – jauna sieviete ar vainagu.

Pēc Pirmā pasaules kara tautiskā tērpa vizuālā attīstība turpinājās saistībā ar dziesmu svētku tradīciju. 20. gadsimta 20. gados Dziesmu svētku apģērbu komisija ieteica pieņemt par tautisko tērpu „senlatviešu” apģērbu, kādu Latvijā dzīvojošās ciltis valkājušas līdz krustnešu iebrukumam. Divdesmitajos gados pirmo reizi dziesmu svētkiem tika ieteikti vīriešu tautisko tērpu varianti. Sākās virzība uz etnogrāfisko tērpu rekonstrukciju atdarinājumiem. Tautiskajam tērpam bija jābūt estētiski pievilcīgam – tērpa greznums un dekorativitāte bija tautas kultūras bagātības simbolisks atspulgs. Jau VII Vispārējos latviešu dziesmu svētkos tika piedāvāti atšķirīgi tērpu varianti dažādiem Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem. Ar sieviešu galvassegām tika iezīmēts precētas un neprecētas sievietes statuss.

20. gadsimta 40.–60. gados padomju Latvijā netika izveidoti tautisko tērpu konkrēti ieteikumi dziesmu svētku dalībniekiem. Bija gluži pretrunīgi ieteikumi – vieni metodiskie materiāli rosināja ierasties dziesmu svētkos etnogrāfiski pareizos novadu tērpos, citi ieteica pārveidot tērpus atbilstoši to valkātāju kustību ērtībai vai citiem apsvērumiem.

Padomju gados tautiskajam tērpam bija jābūt dekoratīvam, košam. Joprojām bija atšķirīgi tērpu varianti, kas tikai nosacīti bija saistāmi ar Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem. Tautiskā tērpa lietojumā arvien vairāk sāka dominēt skatuves kostīma pazīmes. Dziesmu svētkos tērpiem visam kolektīvam bija jābūt vienādiem, tos sāka veidot kā uniformu.

20. gadsimta pēdējās desmitgadēs dziesmu svētku tautiskajam tērpam bija jābūt atbilstošam mūsdienu estētikas prasībām un etnogrāfiskajiem materiāliem – tradicionālā tautas tērpa rekonstrukcijām. Tautas tērps ieguva lielāku saistību ar valkātāja personīgo dzīves gājumu, dzimtas sakņu un lokālās piederības izjūtu. [Sagatavots pēc: Karlsone 2013 : 27–159]

 

Latvijas kultūras kanons

Dziesmu svētki

Dziesmu un deju svētki ir spēcīgākais, dzīvotspējīgākais, visaptverošākais Latvijas kultūras fenomens cauri laikiem.

To raksturo nacionālās identitātes saglabāšana un konteksta apjausma vienlaikus, tradīcijas un jaunrades saplūsme – folkloras mantojums, kordziedāšanas, īpaši a capella, tradīcija ar vairāk nekā gadsimtu ilgu vēsturi un sava laika profesionālā mūzika.

Dziesmu svētku kopkoris, iespējams, lielākais koris pasaulē, apvieno daudzus individuāli personiskus un vēsturiskus stāstus.

Dziesmu un deju svētku tradīcija no paaudzes paaudzē Latvijas cilvēkus mudinājusi piešķirt darba ikdienai nopelnītu svētku sajūtu.

Vienlaikus šīs tradīcijas saglabāšana ir bijusi daudzu cilvēku kopdarbs – gan amatieru, gan mūzikas profesionāļu.

Unikālā veidā tradīcija kļuvusi par tautas mākslas izcilu paraugu, dzimtās pārmantojot darba tikuma, svētku un tautas kopības sajūtas, dziedāšanas kā dvēseles dziedināšanas pozitīvo enerģētiku.

Dziesmu un deju svētku repertuārs, konceptuālais risinājums izceļ tautas garīgajai attīstībai būtiskas lietas – savas zemes mīlestību, dabas cildinājumu, cilvēku savstarpējo attiecību ētisko pasauli.

Svētku unikalitāti apliecina to plašais konteksts – tautas mūzikas koncerti, tautas lietišķās mākslas daiļrade, tautas tērpa darināšanas un valkāšanas tradīcijas saglabāšana.

Tradīcijas ilgtspējību nodrošina laikmetīga jaunrade, kas katros nākamajos svētkos izpaužas īpaši radītos profesionālu mūziķu skaņdarbos, horeogrāfu dejas uzvedumos. Jauninājumi un mūsdienīgi svētku risinājumi harmoniski sadzīvo ar vēstures pārbaudi izturējušu pieredzi. Tādējādi svētki ir ne vien tautas mākslas, bet arī tautas pieredzes stāsts.

Dziesmu svētku repertuārs, simbolika, norise cauri laikiem ir Latvijai pāri gājušo varu atspulgs, tomēr to gruntsūdens ir  savas nacionālās savdabības, tradīcijas saglabāšana, kuras pamatā ir vēlme dziedāt un būt kopā. No savrupinātiem zariem veidot lapotni.

Pavisam neilgi pirms pirmajiem dziesmu svētkiem bīskaps Kārlis Johans Ulmans par latviešu tautu rakstīja: „Viņi veido nelielu cilti, par kuru šodien nav īsta skaidrība, ka tā varētu kādu dienu tapt par tautu. Visa viņu attīstība ir ārzemnieku veicināta un nāk no tiem.”

1873. gada 26. jūnijā šī „nelielā cilts” sabrauca Rīgā – dzelzceļa vagonos, ar laivām, zirgu pajūgos, lai aizsāktu tradīciju, ko šodien pazīstam kā Latvijas kultūras fenomenu, kas kopš 2003. gada iekļauts arī UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma meistardarbu sarakstā. [Ikstena: http://www.kulturaskanons.lv/lv/1/4/152/]



Pār izkaltušu zemi lietus līst

 

Brien tumsa. Pāri debesij

plīst zibens, zeltā zibot.

Kā Dziesmu svētkos lietus dzied

par to, ka zemi gribot,

 

par to, ka debessaugstumos

mēs pārāk ilgi krāti,

par to, ka jāatgriežas reiz,

kur vienreiz pielaulāti. [Peters 1975 : 46]

 

Variācijas par dziesmu svētku tēmu

 

Atslāja puiši no līduma

aaaaaaaapadziedāt, padziedāt.

Atlaidās meičas no laidara

aaaaaaaapadancot, padancot.

Dziesmai bij vadmalas kamzolis

aaaaaaaamugurā, mugurā,

dziesmai bij zīles un dzīpari

aaaaaaaavainagā, vainagā.

Dziesma pie dziesmas.

aaaaaaaaDancis pie danča.

Vainags pie vainaga –

aaaaaaaarau, vesels novads.

Novads pie novada –

aaaaaaaarau, viena tauta

iet riņķu riņķī,

aaaaaaaano rokas rokā. [Peters 1989 : 148]

 

***

Mūžu mūžos būs dziesma,

Un mūžmūžos alus smeķēs.

Bet pāri – no dziesmu svētkiem

Nāk meitene baltās zeķēs.

 

Sagšu un vainagu jūra.

Ak, zilacainā skuķe!

Viņa nāk no Dundagas dārziem,

Un rokās tai balta puķe. [Ziedonis 1983 : 204]

 

Dziesmas svētkos

 

Atnāca dziesma,

Man atnesa prieku,

Es priecīgs pie draugiem

Iet priekam lieku.

 

Prieks aiziet pie Vijas,

No Vijas – pie Ainas,

No Ainas prieku

Ciemos lūdz Dainis…

 

Tālāk un tālāk

Iet dziesmas prieks

Un jaunam priekam

Dzimt visur liek. [Pēlmanis 1987 : 100]

 

Rīga ūdenī

 

Mūzika, mūzika – vējš –

operu priekškaros, dūkās un bazūnēs

(nē, bez ūzām, bet bazūnē!),

kārklu stabulēs, taurēs un trompetēs,

žēlabās, gavilēs,

pilīs un vārtrūmēs – vējš –

elpa, dvēsele, dvaša.

Virs ūdeņiem elpojošs gars.

Plaušas kā Dziesmusvētku koris.

Žaunas kā Doma ērģeļu plēšas.

Plēšas kā traka

Caur gadsimtu zūdeni elpa. [Zālīte 1997 : 65]

 

Latvija un balsis

 

saved Latvija Rīgā balsis

saved Latviju Rīgā balsis

un kad akmeņi pievieno savas

piedzimst Dziesmu svētki

 

piedzimst Balsu svētki

un es dungoju tām līdz

un man puķe rokā

vienam taurenim piepalīdz [Auseklis 2014 : 41]


Dziesmu svētkos virsdiriģenti mums, latviešiem, ir Dieva vietā. Tā tas ir! Šķiet, kas tad nu tur ko rokas nepavēcināt? Tik skaisti saņemt ozolvainagus, ziedus un jaunavu šķīstos skūpstus. Tik skaisti, tik viegli tas izskatās. Tik daudz var padarīt. Jābūt divām lietām, bez kurām nekāda rezultāta: izturībai un disciplīnai. [Muktupāvela 2008 : 23]

 

Dziesmu svētku simtgadei 1973. gadā gatavojās visi Latvijas kori. Mākslinieciskajai pašdarbībai tika atvēlēti līdzekļi no budžeta – tērpiem, transportam. Sapurināšanās uz simtgadi izvērsās par milzīgu nacionālu vilni. Dziesmu svētki 19. gadsimtā radās kā opozīcija baltvācu sabiedrībai, carismam. Nē, mēs esam tauta, iesaucās latvieši un iedziedājās. Pierādot, ka esam kulturāla nācija. Dziesmu svētki vienmēr ir bijuši kā politisks apliecinājums patībai, tautas definēšanai. Arī pirmās brīvvalsts laikā Dziesmu svētki bija politisks un ideoloģisks apliecinājums. Pirmās brīvvalsts laikā kosmopolītiskajai Rīgai bija jāmanifestē, kam pieder šī zeme. Tas pats padomju laikos. Zeme ir mūsu! Tāpēc reizi piecos gados latvieši iznāk no purviem, no zemēm un paplivina brunčus, uzmirdzina vainagus. [Muktupāvela 2008 : 243]

 

Tai vasarā, kad mācītājs apmeklēja Rīgu, tur notika Dziesmusvētki. Mirdzošām acīm viņš man stāstīja par saviem novērojumiem, par lielo pacilātību, kas aizrāvusi arī viņu, kaut gan viņš bijis svešinieks un maz ko sapratis. Visvairāk viņam atmiņā palikuši krāšņie tautastērpi, Brāļu kapi, Hamleta izrāde teātrī. [Janovskis 1991 : 93–94]

 

Ābeles, ietinušās baltās villainēs, stāv, it kā būtu uz Dziesmu svētkiem saposušās. Viss dārzs baltziedos līgo. Bet kur gan meitene? Vai paslēpusies? Vai dziesmu pametusi dārzā un tā, vairākas atbalsis ieguvusi, klaiņo no ābeles pie ābeles? [Kaldupe 2010 : 38]



Ko saņem atsevišķs cilvēks, to saņem visa cilvēce.

Šeit es redzu latviešu tautas misiju globālā un varbūt pat kosmiskā mērogā. Cīņa pret vardarbību un meliem, pret ļaunumu un naidu ar Dziesmu, tas ir, ar kultūru, gara spēku un dvēseles gaismu. Šis princips ir uzvarošs un universāls. Tas ir Radošs. Procesi, kuri kā Dziesmu revolūcija iesākās trīs mazās Baltijas tautās, šobrīd pārveido Eiropu un varbūt pat visu pasauli.

Pasaules Radīšana.

Vai tagad tu saproti, draugs, kādā nozīmē es lietoju vienkāršo vārdu DZIESMA un kālab es runāju par to kā par visuradošo Garu?

Šī Dziesmas Gara lielākā manifestācija šajā gadsimtā bija XX Vispārējie Latviešu Dziesmu Svētki.

Tie kļuva par skaistākajiem godavārdiem ceļā uz brīvu Latviju. [Zālīte 1997 : 234]

 

Dziesmu svētki: zelta griezumu meklējot

XXV Vispārējo latviešu dziesmu un XV Deju svētku (2013. gads) izvērtēšanas konferences priekšvakarā „Latvijas Avīzes” redakcijā par aizvadīto svētku ieguvumiem un diskutablām lietām sprieda Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) direktore Dace Melbārde, [..] viena no noslēguma koncerta „Līgo” mākslinieciskajiem vadītājiem, Dziesmu svētku virsdiriģente Aira Birziņa, [..], „Latvijas Avīzi” pārstāvēja žurnālistes Anita Bormane un Vita Krauja.

V. Krauja. Ko no aizvadītajiem svētkiem varam vērtēt kā ieguvumu un izmantojamu arī 2018. gadā?

D. Melbārde. Izmantojot jaunās tehnoloģijas, tika izveidota ne vien informatīvā un vizuālā, bet arī komunikācijas telpa svētku vērtību, misijas un vēstījuma skaidrošanai, kas ikvienam ļāva justies kā svētku dalībniekam un veidotājam. Šie bija pirmie svētki sociālo mediju laikmetā, un mēs tos parādījām kā spēku, kas var pozitīvi vienot cilvēkus. No organizatoriskā viedokļa svētku administratīvā kapacitāte bija daudz mazāka, par svētkiem atbildēja tikai viena institūcija – krīzes laikā cilvēku skaita ziņā krietni samazinātais LNKC. Ir pareizi, ka valsts pārvalde samazinās, taču tas izvirza nākamo jautājumu: kā mazākā skaitā izpildīt tā paša apjoma uzdevumus? Faktiski iedarbinājām publisko un nevalstisko organizāciju partnerību, un daudzu sarīkojumu nodrošināšana tika deleģēta dažādām sabiedriskām organizācijām. [..] vēl divas šo svētku veiksmes, kas saistītas tieši ar vienotas latviskās kultūrtelpas veidošanu. Visvairāk tas izpaudās, piešķirot jaunu kvalitāti mazākumtautību programmai, lai parādītu Latvijas kultūras daudzveidību visā tās krāšņumā. Otra būtiska lieta – bija svarīgi panākt, lai Dziesmu svētki kalpotu kā latviskās kultūrtelpas veidotājs, savedot kopā latviešus no visām pasaules malām, to arī izjūtu kā vienu no svētku galvenajām misijām.

Var runāt par daudzām mākslinieciskām veiksmēm. Gribu uzsvērt, ka nevajadzētu par Dziesmu un deju svētkiem spriest tikai viena pasākuma un vienas nozares kontekstā, jo šie svētki vēsturiski Latvijā veidojušies kā Latvijas nacionālās kultūras identitātes svētki. Pozitīvi novērtēti vairāki koru nozares projekti – Vītolam veltītais koncerts Universitātes aulā kordiriģentu kora sniegumā, kura pastāvēšana noteikti turpināma kā tradīcija, lieliski izskanēja vokāli simfoniskais koncerts „Arēnā Rīga”, bet garīgās mūzikas koncertu Domā eksperti vērtē kā pasaules līmeņa kultūras notikumu.

V. Krauja. Lai svētki varētu augt, kritiski jāpalūkojas uz diskutablo.

D. Melbārde. Māksla vispār ir ļoti diskutējama. Turpmāk lielāku uzmanību gribētos pievērst tam, lai svētkiem sagatavotos laikus. Diemžēl joprojām esam tādā situācijā, ka svētku finansējums pamatā top zināms tikai pusgadu pirms vērienīgās norises. Tas ir daudz, daudz par vēlu! No mākslinieciskā viedokļa kvalitatīvi sagatavot svētkus šādā situācijā ārkārtīgi grūti. Otra nepatīkama lieta, kas izvērsās kā plaša ažiotāža ar biļetēm, ir svētkiem atbilstošas infrastruktūras trūkums. [..]

V. Krauja.  Varbūt arī uz Dziesmu svētku noslēguma koncerta vērienīgāko oriģināldarbu vērts izsludināt konkursu?

A. Birziņa. Pirms katriem Dziesmu svētkiem notiek jaundarbu konkursi, kuros visbiežāk piedalās komponisti savas karjeras sākumā un kuriem tas ir izaicinājums. Šo konkursu rezultātā kāda dziesma arī vienmēr iekļūst programmās. Ja izvērstu skaņdarbu ar vienu
 virsuzdevumu pasūta vairākiem, tas ir ļoti jūtīgs un arī ētikas jautājums. Turklāt mūsu katra gaume ir atšķirīga. Lai atceramies, cik lielas peripetijas pēc svētkiem izraisīja arī Ērika Ešenvalda „Dvēseles dziesma”. Iecerot tādus lielus skaņdarbus, piemēram, Uģa Prauliņa „Jāņu nakts mistēriju”, vienmēr pastāv risks, taču no skaņdarba atskaņojuma vēsturē paliks ļoti skaistas [..] bildes ar dziedātājiem, publiku un deju rakstu rīmējumiem viducī. Varbūt pēc gadiem tieši šie attēli atsauks atmiņā 2013. gada svētku izjūtas. Daudz ko izšķirtu piemērota izkārtojuma iespējas. Uz estrādes ir vietas deviņiem tūkstošiem dziedātāju. Šogad dalībnieku bija divreiz vairāk – ap 16 tūkstošiem. Podestu priekšā uz asfalta izvietoto koru dziedājums nevar izskanēt tikpat kvalitatīvi kā uz pakāpieniem stāvošo. Mūsu estrāde ir reāli par mazu Latvijas koriem. [..]

D. Melbārde. Dziesmu svētki 140 gadu garumā tradicionāli apvienojuši gan pārmantotās vērtības, gan attiecīgā laika jaunradi. Arī „Gaismas pili” nepieņēma uzreiz. [..]

V. Krauja. Būtiskākais ceļā uz 2018. gada Dziesmu un deju svētkiem?

 D. Melbārde. Galvenajiem programmas mērķiem jābūt saistītiem ar Latvijas valsts simt gadu jubileju. Es vēlētos, lai caur nākamajiem svētkiem mēs izstāstītu Latvijas vēsturi, Dziesmu svētku ietekmi uz pašu ideju par savu valsti, nacionālās kormūzikas dzimšanu, latviešu valodas attīstību, nacionālas valsts idejas uzturēšanu caur padomju laikiem, svētku ievīšanos nevardarbīgajā pretošanās kustībā dziesmotajā revolūcijā deviņdesmitajos. Nāk jauna paaudze, kas savām acīm šķietami nesenās vēstures notikumus nav pieredzējusi. Būtiski, ka caur Dziesmu svētkiem jaunatnē veicinām tēvzemes mīlestību. [Krauja 2013 : http://www.la.lv/dziesmu-svetki-zelta-griezumu-meklejot%E2%80%A9/]

 

Dzīsmē spāks – 1940. goda Latgolys dzīšmu svātki

Dzīšmu svātki Latvejā ir gondreiž voi pusūtra godsymta seneja tradiceja, kas dzili īsasakņuojuse tautys apziņā – reizi pīcūs godūs vysa Latveja vīnojās dzīsmē i dančūs. Svātki sovūs aizsuokumūs beja nalelys pogostu nūvodu dzīšmu sanuokšonys ar dažu kuoru pīsadaleišonu, bet ar laiku izavērte vysys tautys svātkūs ar tyukstūšom dzīduotuoju i skateituoju. Ari Latgolā storpkaru periodā ik pa laikam nūsarysynuoja pogostu dzīšmu dīnys, bet Latgolys dzīduotuoju vysleluokais panuokums beja pyrmū vysys Latgolys dzīšmu svātku sareikuošona; tī nūtyka Daugavpilī 1940. goda 15. i 16. junī.

Ideja i īrūsynuojums par svātku reikuošonu guoja nu komponista Alfreda Feila 1939. goda vosorā, i jau septembrī Rēzeknē nūtyka dzīšmu svātku reiceibys komitejis dybynuošona, īsasaistūt plašam latgalīšu sabīdriskūs i kulturys darbinīku skaitam. Atsauceiba dzīšmu svātkim beja miļzeiga, leidz 1940. goda martam pīsasaceja jau 12 426 dalinīki. Latgolu īdaleja 25 mieginuojumu rajonūs. Svātku vadeiba cīši sekuoja mieginuojumu nūrisei, kotram kuora vadeituojam pat izsnīdze eipašys anketys, ar kuru paleidzeibu kontrolēja, cik ceņteigi bejušs dzīduotuoji. [..]

Svātku leluo koncerta nūrisis vīta beja Strūpu mežā speciali byuvāta estrāde. Reikuotuoji eipaši ryupējuos gon par svātku dalinīkim, gon gostim. Dalinīku izvītuošonai sagataveja teju voi vysys leluokuos Daugavpiļs sabīdriskuos ākys i školys, bet gostim tyka pīduovuots ap 2000 nakšņuošonys vītu Daugavpiļs īdzeivuotuoju sātuos. Tai kai estrade beja 4 km nu pošys Daugavpiļs, svareigs beja ari transporta vaicuojums, reikuotuoji sagataveja 50 autobusus i automašynys, kas beja gotovys iz tīni aizvest svātku gostus. Pi estradis izveiduoja stuovvītu pajiugim, kai ari drūsu nūvītni 12 000 velosipedim. Kotrā ziņā svātku reikuotuoji sovus aizdavumus uztvēre nūpītni i lelūs svātkus sagataveja gūdam.

Latgolys dzīšmu svātki nabeja tikai muzykys pasuokums viņ, tī, bez šaubom, ir saucami par Latgolys kulturys svātkim, partū ka svātku laikā i vēļ pyrms tim Daugavpilī beja radzama kulturys pasuokumu puorboguoteiba. Nu 13. leidz 18. juņam Daugavpilī tyka atvārta sātā ražuotuos produkcejis izstuode tiergs, kas kūpumā aizjēme vairuok nakai 1000 m2. Izstuodē beja puorstuovāta latgalīšu amatnīceiba – uodys, kūka, muola i metala izstruoduojumi, tekstils, kai ari tehnika. Speciali izveiduotys komisejis izstuodis dalinīkim deve ari gūdolgys. Nu 9. leidz 17. juņam beja atvārta ari tāluotuojis muokslys izstuode, kurā kūpumā paruodeiti 112 dorbi, gon gleznys i grafikys dorbi, gon apgleznuoti trauki i dekoraceju meti teatra izruodem. Svātku laikā beja atvārta ari rakstnīceibys izstuode, kurā snīdze zinis par latgalīšu rakstnīkim i jūs dorbim, atruodeja jaunuokūs latgalīšu žurnalus, avīzis, kalendarus i daiļliteraturys dorbus. Latgalīšu studentu fonds sareikuoja pyrmū plašuokū Latgolys rakstnīku saceņseibu, aicynojūt īsyuteit stuostus i dzejūļu kruojumus, kai ari lobuokajim autorim pasnīdze gūdolgys i naudys bolvys.

Daugavpilī vyrmuoja dzeiveiba, muzeja puorbyuvātajuos telpuos tyka atvārta Jersikys i Dignuojis piļskolnu atrodumu izstuode, teatrūs i Daugavpiļs lapnumā – Vīneibys nomā – izruodeja lelu skaitu lugu, kinoteatrūs demonstrēja Latvejā uzjimtys kinys, piļsātā tyka sareikuota turisma skate, atvārta orūdizgleiteibys izstuode i nūtyka sporta saceņseibys. Beja ari bez svātku guojīņs, orkestru koncerti, rakstnīku vokori i tautu tārpu skatis, kuru uzvarātuojim deve gūdolgys.

Dzīšmu svātki Daugavpilī nabeja viņ tikai Latgolys kulturys svātki, varātu saceit, ka tūs svieteja vysā Latvejā. Svātkūs pīsadaleja ari kuori nu Reigys, Vidzemis, Zemgalis i Kūrzemis, pat nu Igaunejis, tū storpā ari igauņu orkestris. Radiofons vysu nedeļu raideja Latgolys dzīduotuoju dzīsmis, taiseja reportažys par Latgolys muzikim, kai ari puorraideja svineigū svātku dīvkolpuojumu.

Svātku augstuokais punkts beja lelais koncerts 16. junī, kur puļcējuos ap 10 tyukstūšom dzīduotuoju i tyukstūšom skateituoju. Svātku viersdirigenta Teodora Reitera vadeibā izskanēja lels skaits dzīšmu, nu kurom vairums tyka atskaņuotys pyrmū reizi. Svātku nūbeigumā dalinīki nūsaklauseja prezidenta Kārļa Uļmana runu pa radeju; politisku īmaslu deļ Uļmans svātkūs tai ari naīsaroda. Juosoka, ka gaisūtne, par speiti svātku sajiutai, beja saspryngta. Lītovā jau atsaroda padūmju armeja, i beja jaušoma zynoma nadrūšeiba par reitdīnu. Koncerta beiguos kūpkūrs i skateituoji Latvejis himnu nūdzīduoja treis reizis, kotru kai pādejū.

Nūjausmys pīsapiļdeja. Nuokūšajā reitā pa Daugavpiļs ūļneicom jau brauce padūmu tanki. Dzīšmu svātki sakryta ar pādejom Latvejis naatkareibys dīnom, beja pādejais tūs akords. Pavysam pylnskaneigs i vierteigs akords. Svātki beja napuorspāts plašuokais i īspaideiguokais kulturys pasuokums Latgolā. Vēļ myusu dīnuos iz tim var atsavērt kai iz breineigu pīmāru i īdvasmu dzīšmu svātku reikuošonā, naaizmierstūt ari par vysu kulturu kūpumā. [Sagatavots pēc: Tālbergs 2013 : http://www.lakuga.lv/2013/07/01/dzisme-spaks-1940-goda-latgolys-dzismu-svatki/]


Dziesmu un deju svētku likums

1. pants. Likuma mērķis

Šā likuma mērķis ir saglabāt, attīstīt un nodot tālāk nākamajām paaudzēm dziesmu un deju svētku tradīciju.

3. pants. Dziesmu un deju svētki kā nacionāla vērtība

(1) Dziesmu un deju svētki ir unikāla Latvijas kultūras tradīcija un latviešu nacionālās identitātes sastāvdaļa. Dziesmu un deju svētkus tradicionāli veido Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki un Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki (turpmāk arī – Dziesmu un deju svētki).

5. pants. Dziesmu un deju svētku periodiskums

(1) Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki notiek reizi piecos gados.

(2) Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki notiek reizi piecos gados starplaikā starp Vispārējiem latviešu dziesmu un deju svētkiem.

(3) Dziesmu un deju svētku starplaikā notiek:

1) māksliniecisko kolektīvu darbība;

2) repertuāra sagatavošana un apgūšana;

3) skates, konkursi un izstādes;

4) diriģentu un kolektīvu vadītāju tālākizglītība un profesionālā pilnveide;

5) administratīvajās teritorijās organizēti svētki;

6) jaunrades pasākumi un iniciatīvas.

8. pants. Dziesmu un deju svētku padome

(1) Dziesmu un deju svētku tradīcijas saglabāšanas un attīstības pārraudzībai Ministru kabinets izveido Dziesmu un deju svētku padomi.

(2) Dziesmu un deju svētku padomes sastāvu un tās priekšsēdētāju apstiprina uz pieciem gadiem.

[http://likumi.lv/doc.php?id=111203]

 

I Vispārējie latviešu dziesmu svētki

Koru kustība, kas Vidzemē bija sākusies 19. gadsimtā, dziesmu dienas Dikļos (1864), kā arī citur Vidzemē un pirmās dziesmu dienas Kurzemē Dobelē (1870) turpinājās ar I Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem (tolaik tie bija Pirmie vispārīgie latviešu dziedāšanas svētki) 1873. gadā no 26. līdz 29. jūnijam, un tos rīkoja Rīgas Latviešu biedrība. Šie svētki iedibināja tradīcijas, kas nav zudušas līdz mūsdienām, – svētku gājiens, karogi, virsdiriģentu institūts, diriģentu zižļi, kopkora koncerts, koru kari, dziesmu svētku dalībnieku nozīmītes, svētku blakus sarīkojumi, goda mielasti un balles.

Kopkori veidoja 1003 dziedātāji. Problēma bija latviešu kora literatūras trūkums – šajos dziesmusvētkos bija tikai divas latviešu komponistu oriģināldziesmas. Viena no tām – Baumaņu Kārļa „Dievs, svētī Latviju”, kas, nodibinoties neatkarīgai Latvijai, kļuva par valsts himnu. Koru virsdiriģenti bija Jānis Bētiņš un Indriķis Zīle. [Sagatavots pēc: http://dziesmusvetki.lndb.lv/1-visparejie-latviesu-dziesmu-svetki/]

 

I Vispārējos latviešu dziesmu svētkos aizsākās jauna tradīcija – dziesmu kari. 1873. gada 29. jūnijā dziesmu karos piedalījās 5 jauktie un 10 vīru kori. 13 kori bija no Vidzemes, 2 – no Kurzemes. Sacensību vērtēja Baumaņu Kārlis, J. Cimze, T. Veidemanis un divi virsdiriģenti. Koncertu noklausījās ap 4500 klausītāju. Atvadu mielasta laikā sveica sacensību dalībniekus un apbalvoja septiņus labākos korus.

Pirmie vispārējie dziedāšanas svētki pierādīja, ka latvieši spēj ļoti īsā laikā saorganizēties tik milzīgam pasākumam, lika apjaust latviešu tautasdziesmu krāšņumu un latviešu tautas lielo gara spēku. [Sagatavots pēc: Grauzdiņa, Poruks 1990 : 7]

 

 

II Vispārējie latviešu dziesmu svētki

II Vispārējie latviešu dziesmu svētki (tolaik – Otrie vispārīgie latviešu dziedāšanas svētki) norisinājās Rīgā 1880. gadā no 17. līdz 20. jūnijam. Tos rīkoja Rīgas Latviešu biedrība. Koru virsdiriģenti bija tie paši, kas pirmajos svētkos, – Jānis Bētiņš un Indriķis Zīle. Kopkori veidoja 1653 dziedātāji.

Pirmo reizi tika domāts par tautastērpa nozīmi svētkos. Paraugu, kas izraisīja lielu interesi, rādīja Tirzas kora dziedātāji, kuri bija ģērbušies tautastērpos. Organizatori aicināja korus domāt par vienotiem tērpiem nākamajos dziesmusvētkos.

Salīdzinot ar pirmajiem dziesmusvētkiem, mazliet kuplāks bija kļuvis latviešu autoru skaits: līdzās brāļiem Cimzēm un Baumaņu Kārlim darbojās divi jauni mūziķi – Jurjānu Andrejs un Oskars Šepskis. [Sagatavots pēc: http://dziesmusvetki.lndb.lv/2-visparejie-latviesu-dziesmu-svetki/]

 

II dziesmu svētku kopkori veidoja 69 kori, spēlēja 25 profesionāli vācu pūtējorķestra mūziķi. Notika atklāšanas akts svētku ēkā jeb svētku pagalma atdarīšana, garīgais koncerts, svētku gājiens un laicīgais koncerts, kā arī dziesmu kari, kuros piedalījās 18 kori. [Sagatavots pēc: Dziesmu svētku mazā enciklopēdija 2004 : 35]

 

III Vispārējie latviešu dziesmu svētki

III Vispārējie latviešu dziesmu svētki (tolaik – Latviešu trešie vispārīgie dziedāšanas svētki) notika Rīgā 1888. gadā no 18. līdz 21. jūnijam. Kopkori veidoja 2618 dziedātāji.

Dziesmu svētkos skanēja laicīgās un garīgās dziesmas, visvairāk – latviešu komponistu darbi. Pirmo reizi varēja dzirdēt jaunā latviešu orķestra mūziku, kam atvēlēts trešais – instrumentālais – koncerts. Šie svētki pierādīja, ka latviešu programmas daļa var arī kvalitatīvi sacensties ar cittautu skaņražu darbiem.

Pirmo reizi vispārējā dziesmusvētku kustībā piedalījās arī kori no Latgales, tika izdots Dziesmu svētku vadonis. [Sagatavots pēc: http://dziesmusvetki.lndb.lv/3-visparejie-latviesu-dziesmu-svetki/]

 

Trešie dziesmusvētki apliecināja tautas atmodu. Bija radusies profesionālā latviešu mūzika: no 33 kora darbiem 22 bija latviešu skaņražu kompozīcijas. Popularitāti iekaroja Jurjānu Andrejs un Ernests Vīgners. Kopš šiem svētkiem sākās komponistu sacensības par labāko dziesmu, metodisko rakstu un brošūru izdošana, kā arī simfoniskās mūzikas koncerta rīkošana. [Sagatavots pēc: Grauzdiņa, Poruks 1990 : 14]

 

IV Vispārējie latviešu dziesmu svētki

IV Vispārējie latviešu dziesmu svētki (tolaik – Ceturtie vispārējie latviešu dziesmu un mūzikas svētki) notika Jelgavā no 1895. gada 15. līdz 18. jūnijam. Kopkori veidoja 3000 dziedātāji. Šie dziesmusvētki ir vienīgie, kas notika ārpus Rīgas – tos organizēja Jelgavas Latviešu biedrība.

Šajos svētkos neparādījās neviens jauns latviešu komponists, kaut arī 17 latviešu komponistu darbi bija pirmatskaņojumi.

Dziesmusvētku centrālā persona bija Jurjānu Andrejs, kura atskaņotie kora darbi uzskatāmi par viņa atstātā muzikālā mantojuma labāko daļu. Jāzeps Vītols pieteica sevi ar „Beverīnas dziedoni” – dziesmu, kurai bija lemts kļūt par vienu no visvairāk atskaņotajiem kora darbiem.

Instrumentālās mūzikas koncerts dziesmusvētku programmā bija liecība tam, ka arī šai žanrā latviešu mūzika sasniegusi pietiekami augstu līmeni, lai skanētu ne tikai no Dziesmu svētku estrādes vien. [Sagatavots pēc: http://dziesmusvetki.lndb.lv/4-visparejie-latviesu-dziesmu-svetki/]

 

V Vispārējie latviešu dziesmu svētki

V Vispārējie latviešu dziesmu svētki notika Rīgā 1910. gadā no 18. līdz 21. jūnijam. Dziedātāju un koru skaits bija mazāks nekā iepriekšējos divos svētkos, kopkori veidoja tikai 2300 dziedātāji. Svētkus organizēja Rīgas Latviešu biedrība.

Svētku programma bija gan visplašākā, gan arī vislatviskākā. Radikāls pagrieziens salīdzinājumā ar iepriekšējiem svētkiem bija pilnīgi latviskā laicīgā koncerta programma. No daudzajiem jaunajiem komponistiem kā nozīmīgākie minami Emīls Dārziņš, Alfrēds Kalniņš un Emilis Melngailis. Vislielāko jaundarbu skaitu svētku programmai deva Jāzeps Vītols – tika atskaņoti 9 viņa darbi, to skaitā „Gaismas pils”. [Sagatavots pēc: http://dziesmusvetki.lndb.lv/5-visparejie-latviesu-dziesmu-svetki/]

 

VI Vispārējie latviešu dziesmu svētki

VI Vispārējie latviešu dziesmu svētki ar nosaukumu Sestie latvju vispārējie dziesmu un mūzikas svētki notika Rīgā 1926. gadā no 19. līdz 21. jūnijam Esplanādes estrādē. Kopkori veidoja 6526 dziedātāji.

Dziesmu svētkus brīvajā Latvijā sagatavoja svētku rīcības komiteja prof. J. Vītola vadībā. Kopkora repertuārā bija 14 latviešu autoru 42 darbi. Parādījās jauni latviešu komponistu vārdi – J. Mediņš, H. Ore, V. Ozoliņš, J. Zālītis. [Sagatavots pēc: Dziesmu svētku mazā enciklopēdija 2004 : 40–41]

 

VII Vispārējie latviešu dziesmu svētki

VII Vispārējie latviešu dziesmu svētki ar nosaukumu Septītie latvju vispārējie dziesmu svētki notika Rīgā 1931. gadā no 20. līdz 22. jūnijam. Svētkus rīkoja 1930. gadā dibinātā Latviešu dziesmu svētku biedrība priekšsēdētāja J. Vītola vadībā.

Kopkorī piedalījās 10 880 dziedātāji. Kopkora repertuārā 47 dziesmas, tai skaitā 20 latviešu autoru 44 darbi. [Sagatavots pēc: Dziesmu svētku mazā enciklopēdija 2004 : 41–42]

 

VIII Vispārējie latviešu dziesmu svētki

VIII Vispārējie latviešu dziesmu svētki ar nosaukumu Dziesmu svētku 60 gadu atcerei veltītie Astotie vispārējie dziesmu svētki notika Rīgā 1933. gadā no 17. līdz 19. jūnijam. Kopkori veidoja 10 000 dziedātāju. Piedalījās Latvijas armijas apvienotais pūtēju orķestris. Trešā koncerta noslēgumā tika paziņoti tautastērpu godalgošanas rezultāti.

Kopkora repertuārā 21 latviešu autora 39 darbi. Kopkora debitanti – komponisti P. Barisons un V. Dārziņš. [Sagatavots pēc: Dziesmu svētku mazā enciklopēdija 2004 : 42]

 

IX Vispārējie latviešu dziesmu svētki

IX Vispārējie latviešu dziesmu svētki ar nosaukumu Latvju dziesmas devītie svētki notika Rīgā 1938. gadā no 16. līdz 19. jūnijam Pārdaugavā, Uzvaras laukuma jaunceltajā estrādē. Kopkori veidoja 14 456 dziedātāji. Repertuārā 34 kompozīcijas – 16 latviešu autoru 32 darbi un divas kaimiņvalstu (Igaunijas un Lietuvas) himnas. [Sagatavots pēc: Dziesmu svētku mazā enciklopēdija 2004 : 43]

 

 Dziesmu svētku piemiņas zīmes

IX Vispārējo latviešu dziesmu svētku laikā Rīgas pilsētas Vēsturiskajā muzejā, tagadējā Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā, pirmo reizi tika sarīkota iepriekšējo dziesmu svētku atcerei veltīta izstāde.

Muzeja telpās ierīkotā izstāde sniedza vēsturisku pārskatu par dziesmusvētku rīkošanu un norisi. Apskatei tika izliktas rīkotāju, virsdiriģentu un komponistu fotogrāfijas, biedrību un koru karogi, grāmatas, komponistu manuskripti, svētku celtņu projekti, dziesmu krājumi un iespiestās notis, tautas mūzikas instrumenti, tautastērpi, tērpu zīmējumi, nozīmes un medaļas, piemiņas saktas, svētku plakāti, afišas, programmas, ieejas biļetes un dažādi suvenīri. [Sagatavots pēc: Dziesmu svētku mazā enciklopēdija 2004 : 205–206]

 

X Dziesmu svētki

X Vispārējie latviešu dziesmu svētki ar nosaukumu Latviešu Dziesmu svētku septiņdesmitpiecgadei veltītie Padomju Latvijas I dziesmu svētki notika Rīgā 1948. gadā no 19. līdz 22. jūlijam. Pieaugušo kopkori veidoja 14 542 dziedātāji, bērnu kopkori – 5141 dalībnieks. Pavadījumus spēlēja armijas apvienotais pūtēju orķestris. Repertuārā 40 kompozīcijas, no tām 32 latviešu autoru darbi. Debitēja komponisti A. Liepiņš, Jēkabs Mediņš, J. Ozoliņš, L. Vīgners.

Pirmo reizi ar X Dziesmu svētkiem vienlaicīgi tika rīkoti I Deju svētki sporta stadionā „Dinamo”. Deju kopu koncertos, kuros piedalījās 921 dalībnieks, tika iesaistīti arī sportisti un mākslas vingrotāji. No I līdz IX dziesmu svētkiem deju tradīcija netika kopta. [Sagatavots pēc: Dziesmu svētku mazā enciklopēdija 2004 : 44–45]

 

XI–XIX Vispārējie latviešu dziesmu svētki

 XI Vispārējie latviešu dziesmu svētki notika Rīgā 1950. gada 18.–23. jūlijā, nākamie – 1955., 1960., 1965., 1970., 1973., 1977., 1980. un 1985. gadā. Vienlaicīgi notika arī deju svētki. [Sagatavots pēc: Dziesmu svētku mazā enciklopēdija 2004 : 45–56]

 

XX–XXIII Vispārējie latviešu dziesmu svētki

XX Vispārējo latviešu dziesmu svētku nosaukums – Divdesmitie Vispārējie latviešu Dziesmu svētki un Desmitie latviešu Deju svētki; tie norisinājās 1990. gadā no 30. jūnija līdz 8. jūlijam. Kopkorī bija 20 399 dziedātāji.

XXI Vispārējo latviešu dziesmu svētku nosaukums – Divdesmit pirmie Vispārējie latviešu Dziesmu svētki un Vienpadsmitie Deju svētki; tie norisinājās 1993. gadā no 27. jūnija līdz 4. jūlijam.

XXII Vispārējo latviešu dziesmu svētku nosaukums – Divdesmit otrie Vispārējie latviešu Dziesmu svētki un Divpadsmitie Deju svētki; tie norisinājās 1998. gadā no 29. jūnija līdz 5. jūlijam.

XXIII Vispārējo latviešu dziesmu svētku nosaukums – Divdesmit trešie Vispārējie latviešu Dziesmu svētki; tie norisinājās 2003. gadā no 27. jūnija līdz 6. jūlijam. [Sagatavots pēc: Dziesmu svētku mazā enciklopēdija 2004 : 57–61]

  

XXIV–XXV Vispārējie latviešu dziesmu svētki

Divdesmit ceturtie Vispārējie latviešu dziesmu svētki notika 2008. gadā no 5. jūlija līdz 12. jūlijam. Svētkos piedalījās 35 000 dalībnieku. 2008. gadā dziesmu svētku tradīcijai apritēja 135 gadi. Pirmo reizi svētku laikā notika Latvijas koklētāju ansambļu konkurss.

Divdesmit piektie dziesmu svētki notika 2013. gadā no 30. jūnija līdz 7. jūlijam. Šo svētku moto bija Līgo – lai top! Līgo ir pārtapšanas, garīgas un fiziskas attīrīšanās, auglības un pats galvenais – gaismas (saules) pavadīšanas un sagaidīšanas rituāls. Dziesmu svētki pulcēja rekordlielu dalībnieku skaitu – 388 korus un 224 vokālos ansambļus, 1300 dalībniekus no dažādām latviešu kopienām ārvalstīs un 96 mazākumtautību kolektīvus. Svētku galvenais režisors bija Uģis Brikmanis.

2003. gadā UNESCO ģenerāldirektors Koičiro Macuura paziņoja, ka Baltijas valstu pieteikums „Dziesmu un deju svētku tradīcija un simbolisms Igaunijā, Latvijā un Lietuvā” ir iekļauts UNESCO Cilvēces mutvārdu un nemateriālās kultūras meistardarbu sarakstā. 2008. gadā Baltijas dziesmu un deju svētku tradīcija tika iekļauta UNESCO Reprezentatīvajā cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. [Sagatavots pēc: http://letonika.lv/groups/default.aspx?title=Dziesmu%20sv%C4%93tki/32676]

 

Latvieši dziesmusvētkus rīko gan Latvijā, gan Eiropā, gan citviet pasaulē. Lai dziesmusvētkos varētu piedalīties arī skolas vecuma bērni un jaunieši, kā arī studenti, tiek rīkoti Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu svētki un studentu dziesmu svētki.

 

Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki

Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki ir lielākie Latvijas bērnu un jauniešu kultūras un mākslas svētki, kuri notiek reizi piecos gados. Ar dziesmu un deju svētkiem saistītā bērnu un jauniešu mākslinieciskā jaunrade norisinās kultūrizglītības pulciņos un kolektīvos.

Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku vēsture aizsākās 1960. gadā, kad pirmo reizi Rīgā pulcējās 8539 dziedātāji no 178 skolām un 1200 dejotāji. Tagad tradīcija vērsusies plašumā, jo X Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu svētkos, kuri notika 2010. gada jūlijā, piedalījās 30 975 dalībnieki no 1305 kolektīviem.

XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos, kuri notika 2015. gadā Rīgā, piedalījās ap 38 000 bērnu un jauniešu no visas Latvijas. [Sagatavots pēc: http://visc.gov.lv/intizglitiba/dziesmusv/info.shtml]

 

Studentu dziesmu un deju svētki

Starptautiskie Baltijas studentu dziesmu un deju svētki Gaudeamus aizsākās 1956. gadā, pateicoties Igaunijas, Latvijas un Lietuvas augstskolu progresīvajiem mācībspēkiem. Svētkus bija iecerēts rīkot ik pēc diviem gadiem. Tomēr svētku nacionāli patriotiskā satura dēļ padomju laikā tas nebija realizējams tik bieži. Tikai 1967. gadā ar sarīkojumu Tartu svētki tika atjaunoti. [Sagatavots pēc: Dziesmu svētku mazā enciklopēdija 2004 : 72]

 

Par Ziemeļu un Baltijas valstu dziesmu svētkiem

2015. gadā Ziemeļu un Baltijas valstu dziesmu svētku tradīcijai apritēja 20 gadi – šo gadu laikā svētki tika sarīkoti visās iesaistītajās dalībvalstīs. Dalībnieku skaits bija apmēram 8000 dziedātāju no svētku dalībvalstīm – Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Somijas, Zviedrijas, Norvēģijas, Dānijas, Īslandes. Svētkos aicināti arī latviešu diasporas kori no Eiropas un citām pasaules valstīm.

Svētku tradīcija tika iedibināta 1995. gadā, lai pulcētu kopā Baltijas un Ziemeļvalstu amatierkorus, kopjot dziesmu un deju svētku tradīcijai raksturīgo kopdziedāšanu, arī izpildījumā a cappella, kura līdz tam bijusi raksturīga tikai Baltijas valstīs, un sekmēt Eiropas valstu kultūras apmaiņu.

Svētku idejas autors ir izcilais diriģents Imants Kokars. Pirmie svētki notika Latvijā, Rīgā, kopā pulcējot gandrīz 6000 dziedātāju no Baltijas un Ziemeļvalstīm. Turpmākajos gados svētki tika organizēti Zviedrijā, Visbijā (1997), Norvēģijā, Šīenā (2000), Lietuvā, Klaipēdā (2002), Igaunijā, Tartu (2008), Īslandē, Reikjavīkā (2010), Somijā, Helsinkos (2012). [Sagatavots pēc: http://www.nordicbalticchoir.lv/jaunumi/par-ziemelu-un-baltijas-valstu-dziesmu-svetkiem/]

 

Svētki trimdā (Eiropā)

Trimdas dziesmusvētku vēsture iesākās pēc Otrā pasaules kara bēgļu nometnēs kā dažādi sadziedāšanās sarīkojumi. 1946. gadā pirmajās dziesmu dienās Vācijas pilsētā Fišbahā kopkora koncertā piedalījās 650 dziedātāji. No 1946. līdz 1948. gadam notika 13 dziesmu dienas Vācijā un Austrijā, bet visspilgtākais un vislielākais sarīkojums bija „Latviešu dziesmu svētki Eslingenā” – Štutgartes pievārtē, vislielākajā latviešu centrā. Svētki parādīja latviešu vēlmi sanākt kopā kā tautai.

I Eiropas Latviešu dziesmu svētki

Alberts Jērums, kurš iedvesmoja pirmās Anglijas latviešu dziesmu dienas, bija arī I dziesmu svētku idejas autors. Svētki notika Vācijā.

II Eiropas Latviešu dziesmu svētki

II Eiropas Latviešu dziesmu svētki notika 1968. gadā Hannoverē Ziemeļvācijā.

III Eiropas Latviešu dziesmu svētki

Ķelnē, pilsētā pie Reinas, 1973. gada 19. jūlijā notika III Eiropas Latviešu dziesmu svētki, kas bija veltīti dziesmu svētku simtgadei. Dalībnieku un apmeklētāju skaits Ķelnē kopā bija ap 5000.

IV Eiropas Latviešu dziesmu svētki

IV Eiropas Latviešu dziesmu svētki notika Londonā 1977. gadā

V Eiropas Latviešu dziesmu svētki

1982. gadā tika nolemts rīkot jaunus Eiropas Latviešu dziesmu svētkus. Šoreiz svētku vieta bija Līdsa, Ziemeļanglija. Ziemeļanglijā tajā laikā bija ļoti aktīva jauniešu sabiedrība, un tieši viņi iedvesmoja sarīkot V Eiropas Latviešu dziesmu svētkus. Dziesmu svētkos piedalījās 414 koristi, 300 dejotāji un 146 jaunatnes rīta dalībnieki. Svētku programmā ietilpa kamermūzikas koncerts, ko uzskatīja par mākslinieciski izcilāko sniegumu.

VI Eiropas Latviešu dziesmu svētki

Piedāvājums rīkot VI Eiropas Latviešu dziesmu svētkus Helsingborgā jau bija gatavs tūlīt pēc Līdsas svētkiem 1982. gadā. Pēc septiņu gadu pārtraukuma 1989. gadā Eiropas latvieši rīkoja svētkus Helsingborgā, Zviedrijā. Šo svētku visos sarīkojumos pirmo reizi piedalījās dalībnieki no Latvijas. [Sagatavots pēc: Sinka http://www.elks2015.eu/vesture/]

 

Latviešu dziesmusvētku kustība ASV un Kanādā

Ar 1952. gada dziesmu dienu un 1953. gada Pirmajiem dziesmu svētkiem aizsākās Kanādas latviešu dziesmu svētku kustība. Visi svētki notika Toronto ik pēc četriem vai pieciem gadiem.

Ar 1953. gadu dziesmu svētki sākās arī ASV. Pirmie notika Čikāgā, otrie – Ņujorkā. Pēc tam svētki tika rīkoti Klīvlendā, Bostonā, Milvoki, Indianapolisā u. c.

1962. gadā Sietlā aizsākās ASV Rietumkrasta latviešu dziesmu svētki. Svētki ik pa diviem vai trim gadiem notika Sietlā, Portlendā, Sanfrancisko, Losandželosā, Vankūverā. [Sagatavots pēc: Dziesmu svētku mazā enciklopēdija 2004 : 79–82]

 

2017. gadā Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki ASV notiks Baltimorā Mērilendas štatā. Pirmoreiz kopš 1978. gada tie notiks austrumu piekrastē. [Sagatavots pēc: http://www.latviansongfest2017.com/]



A.  Zviedris Dziesmu svētki (1948).


H. Šics. Plakāts I Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem Newis slinkojoht un puhstoht Tautu labbā gohdā celt, Nē, pee prahta gaismas kļuhstoht Tauta zeed un tauta zeļļ… Jurris Allunan (1873). [http://dziesmusvetki.lndb.lv/1-visparejie-latviesu-dziesmu-svetki/objekts-1/] 

 

Rihards Kārlis Valdemārs Zariņš, grafiķis. Plakāts Par piemiņu Kurzemes pievienošanai Krievijai un Latviešu IV vispārīgajiem Dziesmu un mūzikas svētkiem Jelgavā (1895). [http://dziesmusvetki.lndb.lv/4-visparejie-latviesu-dziesmu-svetki/objekts-1/]

 

J. Rozentāls, M. Grīnfelds. Plakāts V. Vispārejee latveesu dzeesmu svētki 1910. g. 19., 20., 21. junijā Rīgā. [http://dziesmusvetki.lndb.lv/5-visparejie-latviesu-dziesmu-svetki/objekts-3/]

 

Vilis Krūmiņš. Plakāts VI latvju vispārējie Dziesmu un mūzikas svētki Rīgā 19–20–21. junijā 1926. g. [http://dziesmusvetki.lndb.lv/6-visparejie-latviesu-dziesmu-svetki/objekts-2/]

 

Rihards Kārlis Valdemārs Zariņš. Plakāts VII latvju vispārējie Dziesmu svētki 1931. g. 19., 20., 21., 22. jūnijā.[http://dziesmusvetki.lndb.lv/7-visparejie-latviesu-dziesmu-svetki/objekts-18/]

aaa

Raimonds Šiško. Plakāts IX latviešu Dziesmu svētki. Valsts prezidenta Dr. K. Ulmaņa protektorātā. Rīgā, Uzvaras laukumā 18.–19. jūnijā 1938. [http://dziesmusvetki.lndb.lv/9-visparejie-latviesu-dziesmu-svetki/objekts-6/]

aaa

Kārlis Sauka. Plakāts IV. Lejas-Kurzemes Dziesmu svētki Liepājā 14. un 15. jūlijā 1935. g.[http://dziesmusvetki.lndb.lv/dziesmu-dienas-un-novadu-dziesmu-svetki/objekts-5/]

aaa

Kārlis Freimanis. Plakāts Dikļu Dziesmu svētki. Pirmo Dziesmu svētku 75 gadu atcerei. 1939. g. 16. jūlijā. [http://dziesmusvetki.lndb.lv/dziesmu-dienas-un-novadu-dziesmu-svetki/objekts-6/]

 

Marija Induse-Muceniece. Plakāts Latgales Dziesmu svētki Daugavpilī 1940. g. 15.–16. jūnijam.[http://dziesmusvetki.lndb.lv/dziesmu-dienas-un-novadu-dziesmu-svetki/objekts-9/]

 

Jānis Ansons. Plakāts Dzeesmu deenas Rīgā, 16. un 17. junijā, 1923. g.: Dzeesmu swehtku 50 gadu peemiņai. [http://dziesmusvetki.lndb.lv/dziesmu-dienas-un-novadu-dziesmu-svetki/objekts-1/]

Piemineklis – ansamblis Pirmajiem Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem

Statuss: Valsts nozīmes vēstures piemineklis Nr. 87

Atklāts: 1973

Tēlnieks: Ļevs Bukovskis

Arhitekts: Georgs Baumanis

Atrodas: Dziesmu svētku parkā (Viesturdārzā)

Piezīmes: Papildinājums – Baumaņu Kārļa portretcilnis un Latvijas himna

(2003) – tēlnieks Bruno Strautiņš; māksliniece Antra Baumane.
Veltījuma teksts piemiņas akmenī latviešu valodā. [http://www.rigaspieminekli.lv/?lapa=piemineklis&zanrs=1&rajons=1&id=87]


A. Beļcova. Dekoratīvs šķīvis Dziesmu svētki (Latviešu motīvs). 1924–1928. Porcelāns. [Konstants 1996 : 25. attēls]

E. Šveics. Dekoratīvs sienas šķīvis Latvija, 1873–1933 (veltījums dziesmu svētkiem, roku darbs). Porcelāns. [Konstants, Poluikeviča 1984 : 52. attēls]

Z. Ulste. Dekoratīvs šķīvis Dziesmu svētku simtgadei. Porcelāns. [Konstants, Poluikeviča 1984 : 94. attēls]

L. Franckeviča. Monēta „Dziesmu svētki”.

 

Dziesmu svētki

Monētas priekšpuse (averss)

Centrā – sieviete latviešu tautastērpā ar jāņuzālēm rokās, fonā – latviešu tautasdziesmas „Pūt, vējiņi” teksta fragments. Augšpusē puslokā pa labi – uzraksts LATVIJAS REPUBLIKA, lejasdaļā puslokā pa labi – gadskaitlis 2008.

Monētas aizmugure (reverss)

Centrā – vīrietis latviešu tautastērpā ar ozolzaru vainagu rokās, fonā – dziesmas „Gaismas pils” teksta fragments. Augšpusē pa labi puslokā uzraksts 1 LATS un Eiropas Savienības piemiņas monētu programmas „Eiropas mantojums” zīme.

1873. gada vasarā, kad Rīgas ielās notika Pirmo vispārīgo latviešu dziedāšanas svētku gājiens, apgaismotu eiropiešu skatījumā Baltijas metropole bija debesis muižniekiem, paradīze mācītājiem, zelta bedre ārzemniekiem un elle iedzimtajiem. Nu tā dimdēja pārmaiņu gaidās.

Kā Gaismas pils cēlās latviešu pašapziņa. Rīgā no malu malām ieradās kori. Lepni nāca vīri un sievas skanīgām balsīm, pašaustos tērpos, ozolzaru vainagiem galvā un jāņuzālēm rokās. [Sagatavots pēc: https://monetas.bank.lv/monetas/dziesmu-svetki]

 

Karoga piederumi – dziesmu karu godalgas

Kopš I Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem par skaistu tradīciju kļuva labāko koru apbalvošana ar karoga piederumiem – uzgaļiem un sudraba sprādzēm pie zīda lentēm. Uzgaļi lielākoties bija sudrabā kaltas liras – lielās un mazās, kas attiecīgi apzīmēja augstākās un zemākās godalgas.

I svētku dziesmu karu uzvarētājiem tika piešķirtas septiņas balvas. Sešas no tām bija karogu piederumi. Pirmās vietas ieguvēja – Mazsalacas vīru kora – karoga sudraba uzgalis ir iespaidīgi liela, telpiska piecu stīgu lira ar zvaigzni galotnē. No I svētku karogu sudraba sprādzēm saglabājusies tikai viena – Trikātas vīru korim piešķirtā. Tai ir barokāla vairoga forma ar apmalē iegravētu augu motīva ornamentu, augšā – stilizēts kronis.

Tradīcija apbalvot korus ar karogu uzgaļiem – sudraba lirām jeb koklēm, kā teica tajā laikā, – un sprādzēm turpinās četros nākamajos svētkos.

V Vispārējie latviešu dziesmu svētki bija pēdējie, kad labākie kori kā godalgas saņēma karogu sudraba liras, sprādzes un lentes. Nākamā perioda dziesmu svētkos šī tradīcija vairs netiek turpināta. Arī V svētkos jau dominēja cita rakstura godalgas – gleznas, grafikas.

 

 Diriģentu zižļi

Sākot ar I Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem, izveidojās tradīcija dāvināt diriģentiem zižļus. Zižļu forma ir tradicionāla, tie gatavoti no melnkoka, ar sudraba apkalumiem.

Pirmo reizi pēc vairāk nekā piecdesmit gadu ilga tradīcijas pārrāvuma sudraba zižļus kā Ministru prezidenta balvu diriģentiem pasniedza XXI un XXII svētkos. Pēc toreizējā kultūras ministra R. Paula iniciatīvas tie darināti kā T. Reitera zižļa kopijas, un tos izgatavojis metālmākslinieks J. Mikāns.

 

Kausi un kannas

It bieži kā dziesmu svētku balvas tika pasniegti sudraba kausi (saukti arī par pokāliem, biķeriem), kannas un citas līdzīgas sudrablietas.

Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā saglabātā vecākā balva – sudraba kauss – ir II svētku dziesmu karu trešā godalga, kuru saņēma Tirzas jauktais koris.

 

Krūšu nozīmes

Dalībnieka krūšu nozīme ir visu dziesmu svētku neatņemama sastāvdaļa.

Vispārējos dziesmu svētkus Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja krātuvē pārstāv 23 nozīmes un 6 medaļas, taču kopumā kolekcija ir daudz plašāka un ietver pāri par 500 medaļu un krūšu nozīmju.

Parasti dziesmu svētku nozīmēs tiek izmantoti mūzikas simboli – lira, kokle, dziesmu kamols. Zīmi bieži papildina spēka un varenības, drosmes un uzvaras simboli, kas vēsta par dziesmu varu – ozolzari un lapas, zīles, vainagi, lauru zari un lapas, zvaigznes, saules motīvi. [Sagatavots pēc: Dziesmu svētku mazā enciklopēdija 2004 : 206–212]

 

Dziesmu svētku karogi

 Pirmo Vispārējo latviešu dziesmu svētku karogu dēvē par Līgo karogu, tā devīze ir Līgo! Karogs tika izgatavots specializētā karogu izšūšanas darbnīcā Leipcigā. Karogs darināts vertikālā karoga formā, nesamā kāta augšdaļā tam ir piesiets šķērskoks ar karoga drānu. Karoga audumam ir vairoga forma. Karoga vidū uz balta zīda ir izšūts zīmējums, kas attēlo ozolu birzi. Pie lielā ozola izveidots ar vītni rotāts akmens krāvuma altāris. Uz tā par godu Līgas dievei deg upura liesma, kuras dūmi viļņo uz augšu. Pie altāra stāv vecs vaidelotis ar garu, sirmu bārdu, tērpies garā, baltā apģērbā. Paceltajā labajā rokā viņam ir ozola zars. Karoga apmalē sarkana samta josla ar zelta brokāta lentēm. Augšējā daļā ir uzraksts Lihgo.

Dziesmu svētku simtgades karogs ir izgatavots 1973. gadā. Skices autors ir grafiķis G. Kirke. Karogu izšuva Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas rokdarbnieces.

Divdesmito Vispārējo dziesmu svētku karogs darināts 1990. gadā pēc mākslinieka I. Blumberga skices. Karoga centrā uz gaiši dzeltena zīda aplikācijas tehnikā no maziem mozaīkas gabaliem veidots simbolisks koks ar nocirstiem zariem un saknēm – kā latviešu tauta. Karoga četros stūros ornamenti – svarīgākās zīmes, kas nes laimi.

2003. gada XXIII Vispārējo latviešu dziesmu svētku karogu darinājusi tekstilmāksliniece Ā. Vītoliņa. [Sagatavots pēc: Dziesmu svētku mazā enciklopēdija 2004 : 197–200]

 

I Vispārējo dziesmu svētku karogs.

[http://letonika.lv/groups/default.aspx?title=070860_1.gif]


Klintaines pagasts. Klintaines pagasts. Dziesmusvētki Oliņkalnā.

Staburaga pagasts. Dziesmu svētki Vīgantes estrādē.

Staburaga pagasts. Jēkabpils apkārtnes dziesmu svētki Vīgantē.

Pļaviņu novads. Pļaviņu pagasts. Vīgante. Dziesmusvētki.

Pļaviņu novads. Pļaviņu pagasts. Vīgante. Dziesmusvētki.

Daugavpils. Daugavpils. Dziesmu svētki.

K. A. Šulcs. Fotogrāfija (1880) III Dziesmu svētku celtne Rīgā.

Autors nezināms. Fotogrāfija (1910) V Dziesmu svētku celtne.

Fotogrāfija Valsts prezidents Alberts Kviesis saka runu 8. Vispārējos latviešu dziesmu svētkos.

Fotogrāfija 8. Vispārējie latviešu dziesmu svētki.

Fotogrāfija Tautas tērpi IX Dziesmu svētkos. Talsi.

 Foto: T. Subhankulovs. [http://www.la.lv/dziesmu-svetki-zelta-griezumu-meklejot%E2%80%A9/]

Fotogrāfija Tautas tērpi IX Dziesmu svētkos. Pērkone.

 
 
 


Īpašās celtnes II–V Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem

Laikā līdz Pirmajam pasaules karam katriem dziesmu svētkiem tiek celta īpaša celtne. Katru reizi pēc svētkiem celtni nojauca, un būvmateriālus izmantoja citām vajadzībām. Ēkas tika veidotas kā ar jumtu segtas, sānos nenoslēgtas koka halles. II un III svētku celtņu projektu autors ir arhitekts J. F. Baumanis.

II Vispārējo latviešu dziesmu svētku ēka 2000 dziedātājiem un ap 12 000 klausītājiem tika uzcelta pie tagadējās K. Valdemāra ielas blakus Nacionālajam teātrim. Lielās koka celtnes platība bijusi ap 6500 m². Jumts balstījies uz astoņām koka stabu rindām. Ēku sedzis lēzens divslīpu jumts, kas vidusdaļā pacelts augstāk, lai tam abās pusēs varētu iekārtot lentveida logus. Nelielā attālumā ap ēku uzcelta augsta, cieša sēta. Celtnes galvenā fasāde akcentēta ar ieejas izbūvi – diviem lielākiem un diviem mazākiem torņiem abās pusēs, lielu logu centrā.

III Vispārējo latviešu dziesmu svētku ēka atradās apmēram tagadējās Latvijas Mākslas akadēmijas vietā ar ieeju no K. Valdemāra ielas. Ēka bijusi 120 m gara un 70 m plata. Celtnes plānojums un ārējais noformējums līdzīgs II svētku celtnei.

IV Vispārējo latviešu dziesmu svētku ēku Jelgavā projektēja arhitekts K. Pēkšēns. Ēkas vieta bija izraudzīta dzelzceļa stacijas un Šauļu šosejas malā.   72 m garās un 150 m platās koka ēkas galā bija izbūvēta estrāde 5000 dziedātājiem un 25 000 klausītājiem. Atšķirībā no iepriekšējām, eklektiski noformētajām celtņu galvenajām fasādēm K. Pēkšēns centrālajā daļā bija ieplānojis lielu pusapaļu logu, sānu spārnus aizsedzis ar horizontālām piebūvēm. Celtnei piešķirts neoklasicisma veidols.

Ēkas fasāde bijusi greznota ar Kurzemes pilsētu vapeņiem. Ēkas iekšpusē ieklāta koka grīda. Estrādes priekšā izbūvēta ap 3 m augsta katedra ar laukumiņu diriģentam.

V Vispārējo latviešu dziesmu svētku ēkai tiek izsludināts konkurss, kurā pirmo vietu iegūst arhitekts E. Pole. Svētku norisei izraudzīts laukums Preču stacijas rajonā. Ap celtni bija pagalms, no ielām norobežots ar nojumēm – restorāniem un tualetēm aiz estrādes. Celtnes konstruktīvais un arhitektoniskais noformējums no iepriekšējām ēkām atšķīrās tikai detaļās. Arhitektūrā saskatāmas racionālā jūgendstila iezīmes.

 

Svētku estrādes esplanādē

 Esplanāde tolaik bija neapbūvēts, plašs laukums Rīgā ar gadsimta sākuma liepu stādījumiem. Laukumā notika parādes, Ziemassvētku tirdziņi.

VI Vispārējo latviešu dziesmu svētku celtnes arhitekts P. Kundziņš atteicās no pirmskara shēmas, kad visi dalībnieki un klausītāji tika izvietoti zem viena jumta. Tas vairs nebija iespējams svētku plašā vēriena dēļ. Estrāde tika uzcelta tikai dziedātājiem, kuru skaits sasniedza ap 6500 cilvēku, bet klausītājiem visā Esplanādes teritorijā iekārtoja 31 000 solu, rezervējot vēl stāvvietas  9000 klausītājiem.

Estrāde bija izbūvēta koka konstrukcijā – liektā formā, pielāgojoties liepu alejas izliekumam pie tagadējās Mākslas akadēmijas un Valsts mākslas muzeja. Estrādi sedza augsta nojume, abos galos to noslēdza torņveida izvirzījumi. Estrādes koka apšuvumā bija iestrādāti tautiskās arhitektūras motīvi. Dominēja pelēki, zaļgani un sarkani toņi.

VII un VIII Vispārējo latviešu dziesmu svētku celtņu autors bija arhitekts A. Birzenieks. Viņš attālākās klausītāju sēdvietas izvietoja uz puslokā izbūvētām amfiteātrveida koka konstrukcijām, kas aizmugurē bija paceltas līdz 5 m virs zemes līmeņa. Uz tām varēja nokļūt arī pa aizmugurē izbūvētām kāpnēm. Arhitektoniskais estrādes noformējums bija racionāls; izņemot arkādes lauzīto fasādes formu, nekādi dekoratīvie elementi netika izmantoti.

VIII Vispārējo latviešu dziesmu svētku estrādē A. Birzenieks atteicās no klausītāju vietu pacelšanas un solus 28 570 sēdvietām ierīkoja laukuma līmenī. Nebija tradicionālo torņu, karogu masti bija uzslieti virs vairoga abiem stūriem un centrā.

Esplanādē uzceltā estrādē notika arī divi pirmie pēckara dziesmu svētki. Šī estrāde celta pēc A. Birzenieka projekta un visumā atgādināja 1931. gadā būvēto.

 

Devīto svētku estrāde Uzvaras laukumā

 Pēc A. Birzenieka projekta celtā IX Vispārējo latviešu dziesmu svētku estrāde bija vislielākā neatkarīgās Latvijas laikā. Tās garums bija 100 m, tā bija līdz 15 m augsta, paredzēta 12 000 dziedātājiem. Plašajā laukumā Pārdaugavā starp Bāriņu un Brīvzemnieka ielu bija iekārtotas sēdvietas 60 000 klausītājiem.

Estrāde tika veidota izteikti konstruktīvās formās, sadalot to piecos sektoros ar nojumi, kuru balstīja redzams karkass.

IX svētku estrāde saglabājās vēl pēc Otrā pasaules kara. To izmantoja parādēm, bet dziesmu svētku sarīkošanai tā vairs netika izmantota.

 

 Mežaparka Lielā estrāde

Sākot ar trešajiem pēckara dziesmu svētkiem (1955), sarīkojumu galvenās norises pārcēlās uz Mežaparku. Estrāde tika izbūvēta 1950. gadā iekārtotā Kultūras un atpūtas parka ziemeļu daļā. Tolaik šī daļa vēl nebija apbūvēta, priežu mežu šķērsoja vairākas pēc dārzu arhitekta G. Kūfalta projekta izbūvētas alejas. Estrādes projektu izstrādāja inženieris arhitekts V. Šņitņikovs, piedaloties arhitektēm G. Irbītei un K. Daujātei.

Estrāde dziedātājiem (13 000) tika izvietota laukuma ziemeļrietumu daļā. Tā bija celta kā kapitāla būve ar mūra sienām, dzelzsbetona stabiem. Ēkas aizmugurē trijos stāvos izbūvēja palīgtelpas dziedātājiem, sporta un izstāžu zāles, tika izveidota arī pārdomāta fasāde.

Atbilstoši tā laika ideoloģiskajām nostādnēm estrāde tika dekorēta – nacionālo raksturu izteica skujiņu ornaments skaņu vairoga apakšpusē.

Šajā laukumā notika XIII–XIX Vispārējie latviešu dziesmu svētki, kā arī daudzi estrādes koncerti. Trešās atmodas laikā Mežaparka estrādi izmantoja plašām tautas manifestācijām.

Pirmajiem atjaunotās Latvijas dziesmu svētkiem estrādi pārbūvēja pēc arhitektu A. Ģelža un J. Paegles izstrādātā projekta. Zūdot padomju laika simboliem, estrāde ieguva latviskāku noskaņu un izskatu. Abu spārnu sāni diemžēl neveicināja labāku skanējumu. [Sagatavots pēc: Dziesmu svētku mazā enciklopēdija 2004 : 220–226]

 

Viesturdārzs (Dziesmusvētku parks)

Pēc Rīgas iekarošanas 1710. gadā, pirmoreiz būdams Rīgā, Pēteris I noskatīja sev vietu vasaras rezidencei ar plašu dārzu. Izvēlētā vieta bija Pētersalā jeb Gustavsalā, kas vēlāk ieguva Andrejsalas vārdu. Viena no versijām vēsta, ka dārzs veidots pēc franču arhitekta A. Leblona izstrādātā parauga, ievērojot to laiku modernās franču un holandiešu stila tendences. Par dārzu pamatelementu izmantoja koku alejas, maldu ejas, kanālus un dīķus.

Stādmateriālus jaunajam dārzam pa Daugavu uz Rīgu piegādāja no Lielvārdes draudzes. Galvenokārt tās gan bija liepas un lazdas. Savukārt kokaugi  ceļu mērojuši no Amsterdamas. Pavisam kopskaitā bijis 3590 stādu. Par Ķeizardārza zelta laiku pamatoti tika uzskatīts laika posms no 1730. līdz 1755. gadam. Tolaik par dārznieku strādāja Miķelis Šindlers, un dārzs bija savā vislabākajā skatā.

1861. gadā Viesturdārzā notika Baltijas dziesmu svētki. Tomēr šo notikumu stipri vien aizēno un pārspēj pirmie Vispārējie latviešu dziesmu svētki, kas tiek sarīkoti 1873. gadā. Par godu dziesmu svētku simtsgadei Viesturdārzam tiek mainīts nosaukums. Kopš 1973. gada 21. jūlija to oficiāli sauc par Dziesmusvētku parku. Tomēr Viesturdārzs savu veco nosaukumu ir saglabājis joprojām, un jaunākajos rakstos par šo parku var atrast abus nosaukumus.

Dziesmusvētku parkā atklāts memoriālais ansamblis. Te ir latviešu komponistu bareljefi – veltījums Jānim Cimzem, Jurjānu Andrejam, Jāzepam Vītolam, Emīlam Dārziņam, Emilim Melngailim, Pēterim Barisonam, Alfrēdam Kalniņam un Kārlim Baumanim.

Viesturdārzs interesants arī ar 1936. gadā uzbūvēto Triumfa arku jeb Aleksandra vārtiem, kas, vairākkārt pārvietoti, atkal atrodas Viesturdārzā. Triumfa arka ir būvēta pēc līdzības ar Parīzes slaveno arku.

Viesturdārzs vairākkārt pārdēvēts: sākumā – par „Viņa Majestātes dārzu priekšpils cietoksnī”, arī par Forburgas dārzu. No 1729. gada līdz 18. gs. vidum to dēvēja par Pētersalas dārzu, bet 18. gs. beigās un 19. gs. sākumā – par Pirmo Ķeizardārzu (atšķirībā no Otrā Ķeizardārza), vēlāk – vienkārši par Ķeizardārzu. 19. gs. vidū, kad tas pārgāja Rīgas pilsētas īpašumā, to sāka dēvēt par Pilsētas dārzu, bet kopš 1923. gada – par Viesturdārzu. 1973. gadā dārzs tika pārdēvēts par Dziesmusvētku parku. [Sagatavots pēc: http://www.vietas.lv/objekts/viestura_darzs_dziesmusvetku_parks/]



Dokumentālā filma Mana dzimtene dzied (1960). Režisore I. Masa.

Dokumentālā filma Rīga dimd (1970). Režisore L. Žurgina.

Dokumentālā filma Prieks (1973). Režisors E. Ermansons, M. Jurjāne.

Dokumentālā filma Virsdiriģenti (1985). Režisors A. Epners.

Dokumentālā filma Dziedot dzimu (1990). Režisore Dz. Geka.

Dokumentālā filma Dziesmu vara (1990). Režisors A. E. Feldmanis.

Dokumentālā filma Dziesmusvētki (2003). Režisors I. Zviedris.

Dokumentālā filma Kokaru dziesmusvētki (2008). Režisors G. Grūbe, D. Rašenbauma.

Dokumentālā filma Ručs un Norie (2015). Režisore I. Kolmane.


Dziesma Manai dzimtenei. J. Petera vārdi, R. Paula mūzika, izpilda Latvijas Radio koris.

Dziesma Mūžu mūžos būs dziesma. I. Ziedoņa vārdi, V. Kaminska mūzika.

Dziesma Latvijai. A. Rezevskas vārdi un mūzika, izpilda N. Rutulis.

Dziesma Dziesmu svētki tev un man. A. Rezevskas vārdi un mūzika, izpilda N. Rutulis, A. Krauze, K. Markševics, Z. Gudrā, VEF Kultūras pils vokālais ansamblis „Momo”. [http://www.pasakas.net/muzika/vasaras-muzika/d/dziesmu-svetki-tev-un-man/]

Skaņdarbs Dziesmu svētku maršs. A. Jurjāna mūzika.


 

Latvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas kolekcijā „Latviešu Dziesmu svētki (1864–1940)” var iepazīties ar bibliotēkas krājumā esošajiem materiāliem par dziesmu svētkiem, sākot no pirmajām dziesmu dienām Dikļos 1864. gadā līdz Latgales Dziesmu svētkiem 1940. gadā.

Kolekcijai par pamatu izraudzīta trimdas muzikologa Valentīna Bērzkalna grāmata „Latviešu dziesmu svētku vēsture: 1864–1940”, kas ir apskatītā laika posma vispilnīgākā šo svētku dokumentācija. Kopā kolekcijā pieejami 17 plakāti, 19 grāmatas, kā arī 35 atklātnes un fotogrāfijas.

[Sagatavots pēc: http://dziesmusvetki.lndb.lv/]

 

Latvijā notiek dažādi pasākumi, kas saistīti ar dziesmu un deju svētkiem, piemēram, 2016. gada rudenī Cēsu Izstāžu namā bija apskatāma latviešu tautas tērpiem un dziesmu un deju svētku tradīcijai veltīta izstāde „Latviskās dvēseles raksti”.

Izstādē bija materiāli par dziesmu un deju svētku tradīcijas attīstību saistībā ar tautas pašapziņas un valsts veidošanos un par tautas tērpu kā vienu no tautas pašapziņas izteiksmes formām. Izstādē tika eksponēti 26 tērpi no tautas tērpu centra „Senā klēts”, kā arī priekšmeti no Latvijas muzeju krājumiem – fotogrāfiju izdrukas, etnogrāfiskie un arheoloģiskie priekšmeti un attēli, latviešu rakstu zīmes un informatīvie teksti. Audiovizuālais noformējums atspoguļoja dziesmas un dejas nozīmi latviešu dzīves uztverē. Izstādes apmeklētājiem bija iespēja izdzīvot dziesmu un deju svētku kopdziedāšanu dažādos laikos, dejas soļa raitumu, kā arī izpētīt latviešu raksta un ornamenta nozīmi un kopsakarības laikā un telpā. [Sagatavots pēc: http://www.lnkc.gov.lv/jaunumi/latviskas-dveseles-raksti-cesis/b/19/]

 

Muzejs izdevis jaunu grāmatu „Dziesma. Svētki. Dzīve.”

Ir izdotas vairākas grāmatas par dziesmusvētkiem ārpus Latvijas, piemēram, V. Bērzkalna „Latviešu dziesmu svētki trimdā, 19461965”, V. Dulmaņa „Latviešu kultūras dienas Austrālijā 19501970”, M. Biezaites „Latviešu kultūras dienas Austrālijā 19711991” u. c.

2015. gadā muzejs un pētniecības centrs „Latvieši pasaulē” izdevis atmiņu stāstu grāmatu „Dziesma. Svētki. Dzīve.”, kurā apkopotas mutvārdu liecības  par dziesmu svētku tradīciju ārpus Latvijas, kas izveidojās uzreiz pēc Otrā pasaules kara un turpinās līdz pat šai dienai.

Grāmata „Dziesma. Svētki. Dzīve.”  sniedz pavisam neparastu un nebijušu  skatu  uz latviešu dziesmu svētku fenomenu ārpus Latvijas. Tā piedāvā dažādu paaudžu dalībnieku – dejotāju, dziedātāju  un skatītāju – atmiņas, pārdomas un vērtējumus par dziesmu svētku nozīmi viņu dzīvē. Ar grāmatu „Dziesma. Svētki. Dzīve.” muzejs „Latvieši pasaulē” vēlas atklāt unikālus un aizraujošus  atmiņu stāstus par piedzīvoto dziesmu svētkos, dziesmu dienās un kultūras dienās Vācijā, ASV, Kanādā, Austrālijā, Lielbritānijā un Zviedrijā.

No vienas puses, izdevumā publicētie stāsti dokumentē dziesmu svētku tradīciju no individuālu cilvēku perspektīvas, no otras puses, tie negaidīti rada dziesmu svētku īpašo „garšu”, aizrauj līdzi lasītāju svētku dalībnieku piedalīšanās priekā.

Atmiņu stāstus grāmatā papildina Maijas Hinkles sagatavotais vēsturiskais pārskats par dziesmu svētkiem ārpus Latvijas no 1946. līdz 2014. gadam, noslēgumā publicēts arī personu, vietu un organizāciju rādītājs.

[Sagatavots pēc: http://www.lapamuzejs.lv/muzejs-izdevis-jaunu-gramatu-dziesma-svetki-dzive-atminas-par-dziesmu-svetkiem-arpus-latvijasmuzejs-izdevis-jaunu-gramatu-dziesma-svetki-dzive-atminas-par-dziesmu-svet/]

 

Kad un kāpēc dziesma „Pūt, vējiņi!” kļuva tik nozīmīga latviešiem?

 Pirmo reizi 1910. gada 20. jūnijā „Pūt, vējiņi!” Jurjānu Andreja apdarē izskanēja Piektajos Vispārējos latviešu dziesmu svētkos jauktā kora izpildījumā paša komponista virsvadībā. Pēc tam tā izpildīta daudzos dziesmu svētkos un dažādos koru saietos, koru karos. Pati tauta iedibinājusi tradīciju, ka „Pūt, vējiņi!” tiek izpildīta dziesmu svētku noslēgumā, kaut arī nav ierakstīta programmā. Dziesma visos laikos vienojusi latviešu tautu. [Sagatavots pēc: Ilustrētā Junioriem 2015 : 13]

 

Dziesmu svētku iemīļotākās dziesmas

J. Vītola dziesma „Gaismas pils” iekļauta dziesmu svētku repertuārā 15 reizes, E. Melngaiļa dziesma „Jāņuvakars” – 14 reizes, P. Barisona dziesma „Dziesmai šodien liela diena” – 13, Baumaņu Kārļa „Dievs, svētī Latviju” –  10 reizes. [Sagatavots pēc: Dziesmu svētku mazā enciklopēdija 2004 : 167]

 

Dziesmu svētkos trimdā biežāk atskaņotās dziesmas:

  • Eiropā – Baumaņu Kārļa „Dievs, svētī Latviju”, M. Lutera „Dievs Kungs ir mūsu stipra pils”, J. Vītola „Gaismas pils”, A. Jurjāna „Tēvijai”, Jāzepa Mediņa „Tev mūžam dzīvot, Latvija”;
  • Amerikā – Baumaņu Kārļa „Dievs, svētī Latviju”, A. Jurjāna „Tēvijai”, J. Vītola „Gaismas pils”; E. Melngaiļa apd. „Jāņuvakars”, A. Jēruma apd. „Ej’, saulīte, drīz pie Dieva”;
  • Kanādā – Baumaņu Kārļa „Dievs, svētī Latviju”, A. Jurjāna „Tēvijai”, Jāzepa Mediņa „Tev mūžam dzīvot, Latvija”, J. Vītola „Gaismas pils”, J. Vītola „Beverīnas dziedonis”.

[Sagatavots pēc: Grauzdiņa, Poruks 1998 : 134–135]

 

Dziesmusvētki” – tautas mākslas žurnāls. Iznāk kopš 1996. gada. To dibinājis E. Melngaiļa Tautas mākslas centrs un Latvijas Dziesmu svētku fonds. Žurnāls plaši un vispusīgi informē lasītājus par latviešu dziesmu un deju svētku vēsturi, to organizēšanas gaitu, publicē rakstus, intervijas, viedokļus un diskusijas. [Sagatavots pēc: Latvijas enciklopēdija II 2003 : 343]