Tradicionālā transkripcija
[Ʒenis]
Starptautiskā fonētiskā transkripcija
[ʣenis]
[Ʒ] – balsīgais troksnenis
[e] – īsais, šaurais patskanis
[n] – skanenis
[i] – īsais patskanis
[s] – nebalsīgais troksnenis
Divzilbju vārds.
dzen– – sakne, vārda celms
-is – galotne
dzenis – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, otrā deklinācija
|
|
vsk. | dsk. |
|
N. |
dzen-is | dzeņ-i |
|
Ģ. |
dzeņ-a | dzeņ-u |
|
D. |
dzen-im | dzeņ-iem |
|
A. |
dzen-i | dzeņ-us |
|
I. |
ar dzen-i | ar dzeņ-iem |
|
L. |
dzen-ī | dzeņ-os |
|
V. |
dzen-i! | dzeņ-i! |
Teikumā var būt:
1) teikuma priekšmets – Dzenis nolaidās ar prāvu mizas gabalu.
2) izteicēja daļa – Krāšņais putns tik tiešām bija dzenis.
3) galvenais loceklis – Raibais dzenis.
4) papildinātājs – Nofotografēt dzeni caur logu nav iespējams, jo tas ir ļoti uzmanīgs.
5) vietas apstāklis – Esmu nometies guļus čauganajās sūnās un skatos baltraibajā dzenī, kurš tik dikti
kaļ sauso priedi.
6) apzīmētājs – Raibs kā dzeņa vēders.
dzeņu dzimta, dzeņa knābis
dzenis kaļ
mazais dzenis, raibais dzenis, vidējais dzenis
dzenis, -ņa, v.
Dzilnu dzimtas meža putns ar raibu apspalvojumu un spēcīgu knābi, ar ko tas atplēš koka mizu (meklējot, barību) un kaļ dobumus.
Dzenis kaļ. Dižraibais dzenis.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 264]
dzenis, -ņa, v.
Dzeņveidīgo kārtas putns ar raibu apspalvojumu, cietu knābi, ar ko atšķeļ koku mizas (kāpurus meklējot), kaļ dobumus kokos.
Dzeņa piere melna, pakausis sarkans, vaigi, kakls un sāni balti .. Un melnas svītras velkas gar kaklu, pār muguru un spārnu malām. Birznieks-Upītis 2, 13.
[Sagatavots pēc:http://www.tezaurs.lv/llvv]
dzenis – dzeņs
[Sagatavots pēc:http://vuordineica.lv]
dzenis – dźèņć. dźèņa kòltojûs càurumûs puńeńi parynojâs.
[Sagatavots pēc: Reķēna I 1998 : 291]
Raibs kā dzeņa vēders, arī raibs kā dzenis – saka par cilvēku, kura apģērbā ir pārāk liela krāsu dažādība, arī par šādu apģērbu.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]
Kaļ kā dzenis – vienmērīgi, ritmiski klaudzina.
Raibs kā dzenis – saka par kaut ko pavisam raibu, retāk par notikumiem, piedzīvojumiem bagātu mūžu, dzīvi.
[Sagatavots pēc: LFV I 2000 : 289–290]
Ornitoloģijā – baltmuguras dzenis, bišu dzenis, dižraibais dzenis, mazais dzenis, trīspirkstu dzenis, vidējais dzenis, zivju dzenītis.
Kā varbūtējs priekšvārds Dzenis pierakstīts Rīgā 1532. gadā, bet Dzenītis 1454. gadā Rīgā.
Uzvārdi – Dzenis, Dzene; Dzenītis, Dzenīte.
Ergonīmi – Dzenis, lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvā sabiedrība; Dzenis, Bērziņa individuālais daudznozaru uzņēmums Tukumā; Dzenis un dēli, SIA; Raibais dzenis, SIA; Dzenis-7, SIA „WOODPECKER” filiāle; Dzenīši, Līvānu novada zemnieku saimniecība.
Vietvārdi – Dzeņa Pods, kalns Variņos; Dzeņa purvs, mežs Mārkalnē; Dzeņa pūrs, purvs Saunā; Dzeņagols, skrajciems Dricānos; Dzeņalauzs, skrajciems Balvos; Dzeņi, skrajciems Rugājos, Krustpilī u. c.; Dzeņi, vasarnīcu ciems Vārkavā; Dzeņi, viensēta Sakā, Zirās, Zlēkās u. c.; Dzeņkalniņš, kalns Vestienā; Dzeņkalns, kalns Strazdē; Dzeņu dīķis, dīķis Zemītē un Zaubē; Dzeņu grāvis, grāvis Jersikā; Dzeņu kalniņš, kalns Kalsnavā; Dzeņu kalns, kalns Bilskā; Dzeņu kapi, kapsēta Sēlpilī un Preiļos; Dzeņu mežs, mežs Upmalā un Irlavā; Dzeņu purvs, purvs Nītaurē, Zlēkās u. c.; Dzeņu strauts, strauts Zirņos un Zaubē; Dzeņukakts, viensēta Lejasciemā; Dzeņukalns, pilskalns Jersikā; Dzeņumuiža, mazciems Liezērē; Dzeņupīte, upe Vaivē un Sērenē; Jaundzeņi, viensēta Jaunlutriņos un Liezērē; Kalna Dzeņi, viensēta Liezērē; Kalnadzeņu birzs, mežs Sēlpilī; Kalndzeņi, viensēta Limbažos; Labdzeņi, viensēta Ģibuļos; Mazdzeņi, viensēta Grundzālē.
dzenis, mantots vārds; lš. genys ‘t. p.’, pr. aytegenis [aita-genis] (burtiski: ‘mazais dzenis’), genix ‘dzenis’. Vārds ir tās pašas cilmes kā verbs dzīt. Pamatā ide. *gOhen- ‘sist’ → ‘cirst (kokam zarus)’, kas ir bijuša verba *dzent ‘cirst’ iteratīvs. No šā verba arī dzenis, sākotnēji ‘(zaru) cirtējs’.
[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 248]
angļu – woodpecker
baltkrievu – дзяцел
čigānu – kováļicòs
franču – le pic
grieķu – δρυοκολάπτης
igauņu – rähn
ivritā – נקר
krievu – дятел
latīņu – picus
lietuviešu – genys
lībiešu – ēņõz; ēņ
poļu – dzięcioł
somu – tikka
ukraiņu – дятел
vācu – der Specht
zviedru – hackspett
Dzenis lielāks nekā zvirbulis.
Vēl nevar kūkot, kamēr dzenis vēl kokā.
Labāk dzenis kokā, nekā mednis rokā.
Dzenis raibs, bet cilvēka mūžs vēl raibāks.
Kas nu dzeni pieēdinās.
Dzenis izkaļ pats savus bērnus.
Ja dzenis nāk mājās kokos kalt, tad tai mājā kādam drīz sagaidāma nāve.
Kad dzenis nāk mājā kalt, tad tur mirs kāds jauns cilvēks; bet, ja dzeguze nāk mājā kūkot, tad mirs kāds vecs cilvēks.
Kas no mājām dzen dzeni ārā, tas mirst.
Ja dzenis kaļ mājā, tad viņš kaļ kādam krustu.
Ja dzenis ziemu nāk mājās, tad gaidāms auksts laiks.
Ja dzenis ielaižas mājā vasaru, tad būs sausi laiki, ja ziemu – auksti.
Mazs vīrs, raibi svārki mugurā. – Dzenis.
Vīrs niķu niķiem,
Svārki stiķu stiķiem. – Dzenis.
Ielāps pie ielāpa,
Adatas ne dūriena. – Dzenis.
Dzird cērtam, nedzird krītam. – Dzenis kaļ kokā.
Koka zeme, kaula arkls,
Treju ziedu arājiņš. – Dzenis.
Citi putni tā sacīja:
Kāpēc dzenis nedziedāja?
Kāda dzeņa dziedāšana,
Sausi prauli vēderā. [LD 2453-3]
Labrīt, labrīt, meža māte,
Ko tie tavi putni dara?
Zaķis līda līdumiņu,
Lapsa pirti kurināja,
Dzenis kala tipu tapu,
Raibi svārki mugurā. [LD 2673-0]
Līgo vienis, ozoliņ,
Es ar tevi nelīgošu;
Lai līgoja sīki dzeņi,
Mani balti brāleliņi. [LD 17693-1]
Kā vilks kažoku gādājis
Vilks iet pa mežu, redz, ka dzenis kaļ koku, un saka: „Ak, tu, dzeni, koku kal – medus nav.”
Dzenis saka: „Ak, tu, vilks, sirmu bārdu, aunus un aitas nes, laba kažoka nav.”
Vilks aiziet raudādams un satiek lapsu. Lapsa vaicā: „Ko tu, kūmiņ, raudi?”
„Kā es neraudāšu. Dzenis sacīja – aunus un aitas nes, laba kažoka nav.”
Lapsa saka: „Ekur tīrumā ir piesiets labs ērzelis. Izraun mietiņu, aptin virvi ap sevi un raun uz mežu.”
Vilks dara, kā lapsa saka. Aiziet, izrauj mietiņu, aptin virvi ap sevi. Zirgs satrūcies skrien uz sētu pār grāvjiem, celmiem. Lapsa pakaļ un kliedz: „Vilciņ, kūmiņ, atspiedies kaut vārtu stuburī! Vilciņ, kūmiņ, atspiedies kaut vārtu stuburī!”
Zirgs ieskrien saimnieka pagalmā, te saskrien sievas ar skručiem, pažagām, puiši ar cirvjiem. Saimniekam tika labs kažoks.
[Sagatavots pēc: http://www.pasakas.net/]
No kurienes govīm ragi un šķelti nagi
Sirmā senatnē Dievs ar Velnu dzīvojuši tepat zemes virsū. Abi bijuši turīgi saimnieki. Bet kā vēl šo baltu dienu gadās – kas vienam ir, tā otram nav –, tā bijis arī šiem: Dievam pilns laidars baltu avju, no kā eņģeļiem kažokus šūt, bet Velnam pilnas kūtis melnu tolu un bezastainu govju ar nešķeltiem nagiem.
Dievs, redzēdams, ka Velnam ar govīm labi iet no rokas, kļuvis skaudīgs un sūtījis uz elli pie kaimiņa ercenģeli Gabrielu, lai tas izkaulējot par lētu maksu no Velna kādu vaislas teli un bullēnu. Gan jau tad šie govis ieaudzēšot.
Bet Velns atteicis, piebilzdams:
– Vai tad Dievam vēl mantas nav diezgan?
Tad Dievs nolēmis iegūt Velna lopus ar viltu. Saaicinājis vislabākos debesu namdarus un licis būvēt kūtis. Velns braucis garām uz pasaules tirgu, ieraudzījis un ļoti izbrīnījies:
– Ko, tu būvē kūtis? – viņš vaicājis Dievam. – Ko liksi tur iekšā? Tev taču nav govju!
– Ja būs kūtis, būs arī govis! – Dievs atcirtis un turpinājis trīt uz tecīlas namdariem cirvjus.
Kad kūtis bijušas uzcirstas, Dievs licis iedzīt slieksnī asas izkaptis, sanest no meža kaudzi sakārņu, saplēst gubu liepu lūku un samaisīt baļļā raibu raibo mērci. Tad pašā dienas karstumā Dievs palaidis no sava debesu cietuma dundurus, mušas un daždažādas spindzeles, kas tur par grēkiem iespundētas un gadiem turētas badā.
Visi vaļā palaistie kodēji brukuši velna lopiem virsū kā trakais mākonis un sākuši tos bizināt. Velnam par ganiem bijuši divi: dzilna, melnais putns, un dzenis, raibais putns. Abi gana, gana Velna lopus – nevar vairs savaldīt! Skries Velnam teikt.
Bet Velna lopi pa to laiku visi sabizojuši Dieva kūtīs. Un, pār slieksni skriedami, pāršķēluši uz izkaptīm nagus. Dievs aši iedzinis velna lopiem sakārņus par ragiem pierē, piesējis visiem lūku astes un noziedis muguras raibin raibas. Necik ilgi – Velns sapīcis klāt. Te esot sabēguši viņa lopi.
– Kādi tad tavi lopi izskatījās? – Dievs vaicājis.
– Melni, toli, bez astēm, apaļiem nagiem, – Velns sacījis.
– Nu, ja tādus manās kūtīs vari atrast, ņem vesels!
Velns izložņā kaktu kaktus un aizgaldus, bet tādu nekur nav! Visiem Dieva lopiņiem puļķi pierē, pīckas pakaļā un nagi pušu! Dievs tikai pasmīnējis.
– Nu, ko es teicu? Diezin kādā ellē tavi lopi aizbizojuši!
Bet Velns neticīgi grozījis galvu:
– Kas to zina – ellē vai paradīzē!
Un jautājis:
– Bet kurā tirgū tu, kaimiņ, tos ragainos lopiņus pirki?
– Kur pirku, tur viņu vairs nav, – Dievs teicis. Un devies diendusā. Bet Velns bāris dzilnu un dzeni:
– Kas tā jods par ganīšanu, ja lopi aizklīst pušelnieka auzās?
Un drāzis abiem ganiem ar pātagas kātu pa skaustu. Dzenis, sarkanu pakausi dabūjis, aizlaidies, ne ardievas teikdams. Bet dzilna, nabadzīte, neattapusi galvai ne asinis noslaucīt, lobusi meklēt lopus, brēkdama:
– Tprr! tprr! tprr! tprr!
Tā viņa meklē vēl šodien. Un galva, kā toreiz pārsista, dzilnai vēl tagad sarkana. Arī dzenim skausts sarkans. Kopš tās reizes viņš pametis gana amatu, kaļ caurumu sausā kokā un nemitīgi atkārto:
– Nav, nav, nav! Ne peklē, ne paradīzē taisnības nav!
[Sagatavots pēc: http://www.pasakas.net/]
Dieva zaķis (dzenis) un Velna zirgs
Agrāk Dievam piederējis dzenis, bet Velnam – zirgs. Abi aruši. Velnam veicies ļoti labi, bet Dievam ar dzeni nekā. Reiz, Velnam guļot, Dievs paņēmis tā zirgu un aparis lielu gabalu. Velnam rītā brīnums, kā Dievs varējis tik lielu gabalu ar savu zirgu apart, un viņš prasījies mainīt ar zirgiem. Dievs bijis ar mieru un tā Velnu piemānījis.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]
Saruna zooveikalā.
– Vai jums ir kāds runājošs papagailis?
– Nē, nav. Toties ir viens dzenis.
– Ak tā, un vai viņš prot runāt?
– Nē, tikai telegrafēt ar Morzes ābeci.
[Sagatavots pēc: http://www.anekdotes.eu/]
Dzenis
Visu rītu dzenis priedē kaļ:
Tev pie manis jānāk atpakaļ,
Pārāk strauji dzīves dzirnas maļ –
Tev pie manis jānāk atpakaļ!
Kam tev vajadzēja projām skriet,
Vai tad citur rozes sārtāk zied?
Vai tad citur saule nenoriet,
Četrkāji uz divām kājām iet?
Saki beidzot skaidri „jā” vai „nē”,
Man ir jāzin, kas būs nākotnē,
Vai man vienai jānosūno te,
Vai tu mani celsi saulītē?
Visu rītu dzenis kaļ un kaļ:
Tev pie manis jānāk atpakaļ!
Pārāk strauji dzīves dzirnas maļ –
Tev pie manis jānāk atpakaļ. [Elksne 2003 : 98]
Dzenis kala tiku-taku
Dzenis kala tiku-taku.
Pele mala piku-paku.
Cūka raka ciku-caku.
Tā tas bija, to tev saku.
Viens, divi, trīs,
un tu esi brīvs! [Baltvilks 2000 : 49]
Dzenis un sniegputenis
Mežā trako sniegputenis,
Kur lai liekas slinkais dzenis?
Līdīs dobumā, bet – turr
Atskan brrriesmīgs burrr burr burr!
Kur lai tveras, nu nav labi,
Sāk no bailēm klabēt knābis;
Dzenis nezin, kas gan turr,
Kam tik briesmīgs bur bur burr…
Dzenis nespēj spārnos celties,
Tikai iesākt lejup velties,
Un pēc brīža iekrīt turr,
Tur kur sākas Bur-bur-burr.
Ragana tur veca buras,
Viņai vaigos skujas duras,
Viņai iekšā uguns kuras
Un iz nāsīm ceļas dūmi
Tā kā pelēkzili krūmi…
Ragana! Kas, kas tev tur?!
Kas tev kuņģī saka BURR!?
Bet ragana tik skatās un smaida,
Un neizdveš vairāk ne vaida…
Bet DZENIS, bet DZENIS, bet
DZENIS?
Kopš tā laika nav redzēts jau senis. [Brūveris 2006 : 78–79]
●
Vārds dzenis izmantots daiļdarbu nosaukumos:
Dz. Rinkules-Zemzares un A. Žilinska dziesmu grāmata bērniem Dzeņa kalve (1966);
E. Freimaņa noveļu krājums dzejā Dzeņa svārki (1999).
Ak, cik lielisks bija mana tēva mežs! Tur šalca priedes varenas dziesmas, tur putni dziedāja par patiesību, kura izdzīta no cilvēku dzīvokļiem un mājo mežā pie zvēriem un putniem. Tur lidoja taurenīši pa pāriem, tur vizēja zirnekļu tīkli kā zaros aizvērušies, notrūkuši meža meitu zīda mati, tur raibais dzenis droši klauvēja pie priedes krūts, lai tā dotu vietu, kur noslēpt oliņas perēšanai. [Poruks 2007 : 145]
●
Vārds dzenis izmantots J. Grestes tēlojumu krājuma nosaukumā … kā dzeņa vēders (1977).
Dzeni daudzas tautas uzskata par laimes un aizsardzības simbolu, dažreiz par laika pārmaiņu simbolu. Ģermāņiem tas bija zibens un pērkons simbols. Kristietībā – pastāvīgu lūgšanu simbols. Tā kā dzenis ēd tārpus, viņu uzskatīja par velna pretinieku.
[Sagatavots pēc: Becker 1996 : 78]
Animācijas filma Caurā māja. Cikls Zvēri (1999). Režisors Nils Skapāns.
Leļļu filma no seriāla „Zvēri”. Kādu rītu Jenots savā mājā – koka dobumā – tīra zobus, kad atskan dīvaina klaudzoņa un sienā parādās caurums. Ārpusē Dzenis, aprijis kārtējo tārpu, turpina kalt nākamo caurumu. Jenotu ģimene ar šādu trokšņošanu nav mierā, un tā Dzeni aizdzen. Tārpi kļūst aizvien nekaunīgāki un izposta jenotu mītni. Nu jālūdz Dzeņa palīdzība.
Dziesma Tik un tā (Atkal mājās). Guntara Rača vārdi, Raimonda Paula mūzika.
Dziesma Sanāciet, sadziediet. Jāņa Petera vārdi, Raimonda Paula mūzika.
Ķīniešu pētnieki savas zināšanas un apņēmību likuši lietā, lai pētītu dzeņus un nākotnē palīdzētu izstrādāt sistēmas, kas, piemēram, motobraucējus un sportistus pasargātu no smagām galvas traumām.
Dzenis spēj ilgi un ar lielu spēku kalt koka stumbru, taču negūst pat ne mazākos smadzeņu bojājumus. Lai noskaidrotu, kā tas iespējams, pētnieki izmantojuši divas ātrdarbīgas videokameras, ar ko iemūžinātas dzeņa kustības, sēžot uz koka stumbra, un skenerus nolūkā uzzināt putna galvaskausa īpatnības – kaulu tilpumu, blīvumu un biezumu.
Pētniecības gaitā atklājušies interesanti fakti par dzeņa galvaskausu un knābi, proti, izrādās, ka galvaskauss vietām ir poraināks, savukārt knābja apakšējā un augšējā daļa nav vienādā garumā. Šie faktori tad arī esot daļa no evolūcijas laikā izveidojušās amortizācijas sistēmas, kas dzenim ļauj mežā „strādāt”, nenodarot sev ļaunumu.
[Sagatavots pēc: http://www.tvnet.lv/]
●
Latvijā ir pavisam deviņas dzeņu sugas. Dzenis katru gadu kaļ jaunu dobumu – tātad piecus sešus gadus vecs putns jau izkalis vismaz piecus dobumus, un tie kļūst par mājvietu citām putnu sugām, piemēram, dažādām zīlītēm un mušķērājiem. Lielākais no Latvijā sastopamajiem dzeņiem ir melnā dzilna, kas veido atbilstoši lielāku dobumu, kurā vēlāk var ligzdot tādas sugas kā bikšainais apogs un gaigala. Par dzeņiem interesanti būtu zināt to, ka šiem putniem smadzenes iekārtas īpašās, amortizējošās saitītēs; ja tā nebūtu un viss darbotos pēc parastajiem fizikas likumiem, tad brīdī, kad dzenis blieztu ar galvu pret koku, viņa smadzenēm vajadzētu izlidot ārā pa acīm. Protams, daba ir pielāgojusies, un tās mehānismi ir ļoti viltīgi. Tad vēl dzeņi teritorijas iezīmēšanai izmanto speciālas bungotavas – kokus ar īpaši sausiem un skanīgiem zariem. Ir pat redzēts, kā dzenis izraugās skanīgāko zaru un uz tā vēlāk bungo vairāki tēviņi pēc kārtas. Bungošanu no kukaiņu meklēšanas var atšķirt pēc klaudzināšanas ritma – bungojot tas ir nepārtraukts, bet kukaiņus okšķerējot – tāds izvēlīgs, ar pārtraukumiem.
[Sagatavots pēc: http://www.ntz.lv/]