Tradicionālā transkripcija
[ʒèiniẽks]
Starptautiskā fonētiskā transkripcija
[ʣe͜ini͜e:ks]
[ʒ] – balsīgais troksnenis
[ei] – divskanis
[n] – skanenis
[ie] – divskanis
[k] – nebalsīgais troksnenis
[s] – nebalsīgais troksnenis
Divzilbju vārds.
Ortogramma – ej.
dzej- – sakne
-niek- – piedēklis
-s – galotne
dzejniek- – vārda celms
-nieks – izskaņa
dzejnieks – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija
|
vsk. | dsk. |
N. |
dzejniek-s | dzejniek-i |
Ģ. |
dzejniek-a | dzejniek-u |
D. |
dzejniek-am | dzejniek-iem |
A. |
dzejniek-u | dzejniek-us |
I. |
ar dzejniek-u | ar dzejniek-iem |
L. |
dzejniek-ā | dzejniek-os |
V. |
dzejniek! | dzejniek-i! |
Teikumā var būt:
1) teikuma priekšmets – Latviešu dzejnieki savos darbos izjusti apraksta dabu.
2) izteicēja daļa – I. Ziedonis bija izcils latviešu dzejnieks.
3) galvenais loceklis – Tautā mīlēts dzejnieks.
4) papildinātājs – Māras sapnis ir kļūt par dzejnieci.
5) apzīmētājs – Atrast pareizos vārdus – tas ir dzejnieka dabas dots talants.
6) apstāklis – Mazajā zālē sanākušie ar interesi klausījās dzejniekā.
7) pielikums – 19. gs. dzejniece Aspazija iestājās par sieviešu tiesībām.
dzejnieka muzejs, dzejnieka mūza, dzejnieka sapnis, dzejnieka talants
latviešu dzejnieki, tautas dzejnieks
jauns dzejnieks, populārs dzejnieks, slavens dzejnieks
iemīļots dzejnieks, kritizēt dzejnieku, slavēt dzejnieku
dzejnieks, v.
Rakstnieks, kas sacer dzejas darbus.
Tautā iemīļots dzejnieks.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 262]
dzejnieks, -a, v.; dzejniece, -es, dsk. ģen. -ču, s.
Rakstnieks, kas sacer dzejoļus.
Tautā iemīļots dzejnieks. Populāra dzejniece.
Tautas dzejnieks – augstākais goda nosaukums, ko piešķir izciliem dzejniekiem (Padomju Savienībā).
Matilde: Īsts dzejnieks lasa cilvēka dvēselē kā grāmatā. Blaumanis 6, 329.
[Sagatavots pēc: http://ww.tezaurs.lv/llvv]
dzejnieks, dzejniece – ailinīks, ailineica; poets, poete; dzīsminīks, dzīsmineica poēt.
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]
dzejnieks – dziesminieks, vārsmotājs, poēts; dzejdaris, pantkalis, pantu (rīmju) kalējs, rīmnieks, sikšņotājs
[Sagatavots pēc: LVSV 2002 : 112]
Uzvārdi – Dzejnieks, Dzejniece.
Vietvārdi – Dzejnieki, viensētas.
dzejnieks, atvasinājums no 1868. gadā A. Kronvalda darinātā vārda dzeja (dzeija). Atvasinājums dzejnieks darināts vēlāk, 19. gs. 50.–60. gados tika lietots J. Alunāna jaunvārds dziesminieks.
Atvasinājums dzejnieks iesakņojies valodā tikai 19. gs. beigās.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 246]
angļu – poet
baltkrievu – паэт
čigānu – giļāris; poētos
grieķu – ποιητής
igauņu – luuletaja
itāļu – poeta
krievu – поэт
latīņu – poeta
lietuviešu – poetas
lībiešu – lūoltiji
poļu – poeta
somu – runoilija
ukraiņu – поет
vācu – der Poet
zviedru – poet
Buršanās
Krauklīti par auklīti,
paziņu par kaziņu,
skaudēju par audēju,
briesmoni par dziesmoni,
šķeltnieku par celtnieku,
čiekuru par iekuru,
vārguli par zvārguli,
melīti par pelīti,
mēlīti par dēlīti,
slakteri par dakteri,
dzejnieku par zvejnieku,
dzeloni par meloni,
gardēdi par vardēdi,
jautruli par kautruli,
sētnieku par pētnieku,
asaru par vasaru,
staignāju par zvaigznāju
buru, buru, nepiekusu,
buru, buru…
Ko tu klusē?
Vari tālāk burt! [Misiņa 1987 : 48]
Albumā
Es baltās lapas skumji pētu,
Pie sevis domādams, lai jūs
Šos pantus kādreiz atminētu,
Kad viņu dzejnieks aizmirsts būs,
Mēs visi mūžam esam rada
Kaut kādām lielām ardievām,
Bet skaistu liktenis lai vada
Jūs cauri skaistām vasarām. [Virza 1991 : 139]
***
Iet dzejnieks Uldis lasīt dzērvenes,
Uz garām smilgām ver
Un dzērvītēm, ko vējš jau ceļā nes,
Par krellēm kaklā ver,
Lai skumji nav, lai nevajaga kliegt,
No dzimtenes kad jāaiziet.
Iet dzērves. Pacel galvu, paskaties
Un tici – viss, kas aizsākts, padosies.
Un notici – tev šodien laimēsies,
Un tici – dotais simtkārt atdosies.
Un netici, ka sapņos pievilsies,
Un nenotici, ka sirds badosies.
Jo dzērvju krelles pāri šūposies. [Martuževa 2005 : 90]
***
Kad pirmais tauriņš sitas tev pret rūti,
Pār sveci šalles abažūru liec;
Sen dzejnieks teicis – sadegt esot grūti.
Kad tauriņš lodžijā tev skrien pret rūti,
Tam pretī smaržas mutulīti sūti,
Par krēsliņu būs pirmais kastaņzieds.
Kad tauriņš lodžijā tev skrien pret rūti,
Tam apkārt plaukstas saudzēdama liec. [Martuževa 2005 : 117]
– Katram jākaro ar tiem ieročiem, kas viņam doti un novēlēti. Cilvēkā jāatraisa spējas domāt, gan tad viņš patiesību atradīs pats. [..]
– Taisnojies vien, taisnojies vien!
– Man nav jātaisnojas. Baltijā zem cara ērgļa spārna saimnieko vācu baroni. Kā mums, nule pasprukušiem no verdzības ķēdes, iztikt bez viņu kultūras? Mūsu valoda neizkopta, pakulaina un spaļaina. Pat Juris Alunāns, Krišjānis Barons un Krišjānis Valdemārs savā starpā dziļākos jautājumus pārspriež vāciski. Un, nemaz neliedzies, arī tu, mīļo Ausekli, vācu skolās mācījies, bieži pat domas risini vāciski, tavu sacerējumu rokraksti izraibināti piezīmēm vācu valodā. Bet kas no tā mainās? Nekas. Tāds ir laikmets. Plāna vēl tā mūsu kultūra, plāna. Lapu Mārtiņš tautas iemīļotākais dzejnieks. Un „Kurzemnieku pirts” apdziedonis Šēnbergs.
[Skujiņš 1994 :132–133]
●
Pie nomaļāka virtuves galda allaž ēd bērnu dzejnieks Miķelis. Viņš ir tuvredzīgs, tādēļ šķīvim pārkaras ar visiem svara kilogramiem. Miķelis ir taisnīgs un sabiedrību uztver ar publicistisku kaismi. Viņam ir simfoniski skaļi smiekli, tālab vakaros neviens nedzird, ko runā televizors. Pirms mēneša Miķelim nomira meita.
[Repše 1999 : 185–186]
●
Vai nav savādi? Mēs notikumus savā vēsturē mērojam ar svešām varām. Zviedru laiki. Poļu laiki. Cara laiki. Bermonta laiki. Vācu laiki. Un visi šie svešinieki mūsu zemē ir ienākuši kā atbrīvotāji un kārtības ievedēji, glābēji un aizsargātāji.
Diez kuram gan nākošajam būs kārta?
No Rīgas līdz Jēkabpilij bija trīs dienas ko iet. Smilšainais lielceļš reizēm pienāca tuvu Daugavas krastam, reizēm nogriezās laukos un mežos. Kaļķu cepļi pie Salaspils. Diez vai tie vēl darbojās? Vai radžu lauzēju liellaivas baltām burām vēl slīdēja lejup pa straumi?
Ikšķile, Ogre, Ķegums.
Kas gan šodien apdzied Daugavas vareno straumi? Vai krievu dzejnieks? Sudrabkalnam un tiem pārējiem nav laika. Un nav brīv. [Janovskis 1993 : 481–482]
●
Vai zināt, ja vēlaties palasīties ko tiešām vieglu, jauku un derīgu, ņemiet šo: Peņģerota „Augļudārzs”. Brīnišķīga grāmata! Lasās kā labākais romāns. Es šaubos, vai visā pasaules rakstniecībā jūs atradīsit autoru, kas raksta par āboliem un ābelēm ar lielāku sirdsdedzi un mīlestību. Mani šī grāmata pilnīgi suģestē, tikai lasīdams es mokos neziņā, ko darīt, vai lasīt tālāk vai steigties laukā, dārzā, dēstīt, potēt, mēslot un apgriezt ābeles.
„Mani interesē dzejas,” teica Bucinskis lietiski.
Dzejas? Tas tikai bija joks! Es lieku reizi aplūkoju Bucinski. Viņš nepavisam neatgādināja dzejnieku vai dzejas cienītāju, bet es jau no piedzīvojumiem zināju, ka dzeja reizēm slēpjas aiz visneiedomājamākām maskām.
„Lūdzu! Dzeju mums ir vai cik,” es teicu. „Lūk, šeit ir, piemēram, vesela kaudze Kārļa Krūzas trioletu krājumu: „Trauslā traukā”, „Teiku tīklā”, „Tautas tiesa”, te ir viņa sonetu kopojums „Skaidrie strauti”, te ir „Mirkļu mirdzums”, „Ēnu ejas”, „Zemes zīmes”…” Es krāvu Krūzas mazās grāmatiņas Bucinskim priekšā augstā stabā.
„Es nemaz nezināju, ka šim dzejniekam ir tik daudz dzejoļkrājumu!” brīnījās Bucinskis.
„To daudzi nezina. Un šie nebūt nav visi. Pārējie ir manā istabā, augšstāvā. – Varbūt vēlaties ko jaunāku, modernāku? Te būs Aleksandra Čaka „Sirds uz trotuāra” un Erika Ādamsona „Sudrabs ugunī”…”
„Ne, ne, to man nevajag, tie ir tikai iesācēju darbi,” atvairījās Bucinskis, „dodiet man vecāku, vispāratzītu dzejnieku grāmatas – Zvārguli, Plūdoni, Akurateru.”
„To man patlaban nav pie rokas, bet no vecākajiem dzejniekiem te būs Lautenbaha-Jūsmiņa „Niedrīšu Vidvuds”.” [Eglītis 1991 : 138]
●
Ārijas Elksnes dzejnieces popularitāte turējās uz stingriem pamatiem – lielos metienos iznāca grāmatas, koncertos kā allaž skanēja dziesmas ar viņas vārdiem, dzejas vakari joprojām bija apmeklēti. Reiz sarunā bildu kādai dzejniecei, ka Ārija pēdējā laikā staigā ar tādu kā iekšup vērstu skatienu, pārlieku nopietna, pārlieku drūmīga. Un saņēmu mīklainu atbildi:
– Jā, ar Āriju laikam nav īsti labi.
– Kādā ziņā?
– Ej nu saproti. Varbūt kādas mīlestības ķibeles. Vispār jau droši vien dzejnieces jūtīgie nervi.
[Skujiņš 1992 : 185]
BARONS. Atsvabināties? No praktiskās dzīves? Jā, kā lai es to izdaru?
ALDERS. Atļaujat man to izteikt: palīdzat man tikt pie augstākas izglītības.
BARONS. Es domāju, tās jums priekš jūsu stāvokļa pilnīgi pietiekoši. Jūs rakstāt un runājat trijās valodās, un es manu – jūs šo to arī esat lasījuši.
ALDERS. Bet tas viss manis vēl neatsvabina!
BARONS. Vai augstskola jūs atsvabinās? Arī aiz tās stāv praktiskā dzīve ar saviem prasījumiem.
ALDERS. Bet ne ar tik nejēdzīgiem! Es tagad esmu kā akmeņu šķausna, kas guļ uz šosejas un kuru braucēji pamazām saberž putekļos.
BARONS. Ikkatram apzinīgam cilvēkam sava dzīve jāupurē pienākumam. Vai jūs kā dzejnieks domājaties būt brīvs? Jo augstāks amats, jo lielāki pienākumi. [Blaumanis 1983 : 312]
Mūsdienās dzejnieks nav nekas mistisks un svēts.
Agneses Gusarovas saruna ar Ivaru Šteinbergu
21 gadu jaunais dzejnieks Ivars Šteinbergs raksta kopš pusaudžu gadiem, bet nopietni dzejoļu sacerēšanai pievērsies vien pirms pāris gadiem. Kopš tā laika Ivars ar saviem tekstiem jau ir piedalījies vairākos dzejas lasījumos un klausītājus ar saviem daiļdarbiem priecējis arī Dzejas dienās. Ivara darbi ir lasāmi kultūras un patstāvīgas domas portālā Satori.lv, kas Baltās nakts un Dzejas dienu ietvaros tiks publicēti arī īpašā „Satori Dzejas dienu” burtnīcā. Viņš ir viens no jaunās paaudzes daudzsološajiem autoriem, kuram ir savs viedoklis arī par literatūras situāciju – rakstniekiem un to auditoriju – tepat Latvijā.
Varbūt iesākumā vari definēt, kas tavā izpratnē ir dzejnieks? Kā viņa domāšana atšķiras no lielās, pelēkās masas domu gājiena?
Ak, kungs… Dzejnieks, protams, ir cilvēks, kurš raksta dzeju. Varbūt ir mazliet emocionālāks nekā citi, nezinu. Mūsdienās dzejnieks nav nekas mistisks vai svēts, kā tas bijis pirms ilgāka laika. Tagad galvenais nosacījums ir dzejas rakstīšana. Manā gadījumā – ir tikai daži pierādījumi, ka es drīkstu rakstīt un varu uzdrošināties saukt uzrakstīto par dzeju. Pirmkārt, man ir slikta pašizjūta, ja es nerakstu. Nezinu, vai to var dēvēt par kritēriju, bet tā tas vienkārši ir. Otrkārt, uzticoties draugu teiktajam, zinu, ka maza daļa no manis uzrakstītā ir kaut kas vērtīgs. Treškārt, man ir ārkārtīgi grūti rakstīt.
Vai uzrakstot kaut ko, tu atbrīvojies no šīs nomācošās iekšējās izjūtas?
Es nezinu, vai to var nosaukt par nomācošu iekšējo izjūtu… no kaut kā es noteikti atbrīvojos, ja uzrakstu kaut ko foršu.
Kā sākās tavs dzejas rakstīšanas ceļš? Vai bija kādi autori, kuru darbi iedvesmoja to darīt?
Divpadsmit trīspadsmit gadu vecumā es saindējos ar Ojāru Vācieti un rāvu cauri visu, ko no viņa varēju atrast. Četrpadsmit gadu vecumā bija īss brīdis, kad es rakstīju pilnīgi bezsakarīgi un ļoti daudz – īsta grafomānija. Pierakstīju, manuprāt, pilnu piecdesmitlitrīgu kasti ar kladēm. Nevienam toreiz uzrakstīto nerādīju. Visas tās klades šobrīd jau sen esmu izmetis ārā. Šis posms pārgāja, un pārgāja arī šausmīgā nepieciešamība rakstīt. Man vienkārši iepatikās to darīt. Sāku intensīvi lasīt latviešu un ārzemju dzejnieku darbus, cik vien daudz varēju atrast un nopirkt, un daru to joprojām. Man ļoti patika un joprojām patīk Juris Kunnoss. Kad iepazinos ar Edvīna Raupa un Ulda Bērziņa daiļradi, viņu rakstītie teksti mani nonesa no kājām. Man gan ir grūti pateikt, kas bija tas impulss, kas lika rakstīt. Tiešām nezinu. Man vienkārši patīk un mazliet sanāk. [..]
Kāda ir bijusi tava pieredze, intervējot ārzemju dzejniekus?
Pagājušogad es intervēju Tadeušu Dombrovski (Tadeusz Dąbrowski, poļu dzejnieks – A. G.). Pirms tam, kad es vispār uzzināju, ka intervēšu viņu, biju lasījis viņa darbus angliski internetā, un man ļoti, ļoti patika. Es gaidīju, kad iznāks viņa krājums, kuru viņš prezentēs Dzejas dienās. Krājums vēl nebija fiziski pieejams, bet es to jau biju pasūtījis. Nākamajā dienā T. Dombrovskis brauca prezentēt to uz ASV. Kad man piedāvāja ar viņu runāties, biju stāvā sajūsmā. Tā intervēšanas pieredze, protams, bija elektroniska – es viņam sūtīju e-pastus un uzmācos ar muļķīgiem jautājumiem. Bet man izdevās arī Dombrovski satikt, pirms viņam bija lasījums. Viņš tieši sēdēja Vecrīgas hostelī pie interneta un mocījās ar to stulbo interviju kaut kādos vienpadsmitos vakarā. Bija tāds noguris un nelaimīgs, mēģinādams atbildēt uz maniem jautājumiem. Un vēl es te uzrados, sāku kaut ko prasīt. Bet nu viņa atbildes bija lieliskas.
Intervējot Šamšadu Abdulajevu (Shamshad Abdullaev, uzbeku dzejnieks – A. G.), bija citādi. Intervija notika krievu valodā. Abdulajevam ir grandioza krievu valoda, tāpēc es īsti nemāku viņu lasīt. Nejutos īsti cienīgs viņu intervēt. Viņš, protams, atbildēja. Kopumā – tā man noteikti bijusi veselīga pieredze.
Vasaras izlaiduma „Latvju Tekstos” dzejnieks Kārlis Vērdiņš aprakstījis jaunos dzejniekus kā pasaules pilsoņus. Tu pats tikko esi atceļojis no ārzemēm (Ivars apmeklēja Francijas pilsētiņu Nansiju (Nansy), ekskursijas laikā apskatīja daudzus mākslas darbus – A. G.). Ko dzejniekam nozīmē ceļošana, un vai tā paver jaunus apvāršņus, piemēram, domāšanā?
Noteikti. Iekavās var ielikt: [sk. Kārļa Vērdiņa rakstu], jo viņš ļoti skaidri tajās rindkopās izsakās. Galvenais ir tas, ka ceļojot – ko šai paaudzei ir iespēja darīt – veidojas citāda attieksme pret savām mājām. Protams, tas arī iedvesmo un ietekmē pasaules ainu u. tml.
Kāds ir tavs viedoklis par jaunās paaudzes autoriem, kas publicējas literārajā žurnālā „Latvju Teksti” un portālā Satori.lv?
Pretēji tam, kā daudzi domā, man tieši patīk, ka cilvēki raksta. Rakstīšana būtībā nevar nodarīt nekādu kaitējumu, arī tad, ja raksti briesmīgi. Turklāt nekad neuzzināsi, kā tu raksti, ja tu to nedarīsi. Protams, pastāv arī klīniskie gadījumi, kuri ir apsēsti un mazliet pārprot to, ko viņi dara.
Vai starp jaunajiem autoriem esi atradis domubiedrus dzejā?
Man ļoti patīk, kā raksta Artis Ostups. Arī Henriks Eliass Zēgners. Tas gan gluži nenozīmē, ka tagad mēģinu rakstīt kā viņi, lai gan, manuprāt, mums ir kaut kāds kopīgs asociatīvais lauks. Taču dzejas balss ir jāatrod, nevis jāizvēlas. Es uzskatu, ka esmu uzrakstījis ļoti maz tekstu, kuros esmu atradis savu balsi. Liela daļa darbu man ir ar nejauši pārņemtu intonāciju. Bet tas ir neizbēgami, un jaunajiem autoriem ir arī ļoti svarīgi daudz lasīt citus.
Viena lieta man gan liekas ļoti dīvaina: ir autori, kas uzskata, ka nevajag lasīt citu autoru darbus, viņuprāt, tas ir nepareizi. Tas ir viens no absurdākajiem pieņēmumiem, ko es esmu dzirdējis. Varbūt viņi nevēlas lasīt aiz slinkuma… es tiešām nezinu.
Vai latviešu autors vispār var izdzīvot vien no literāru darbu rakstīšanas?
Vienkārši rakstot dzeju – nē. Bet, ja nopietni strādā un raksta vai darbojas šajā sfērā, tad tas ir iespējams, tomēr ir ļoti smagi jāstrādā. Es nedomāju, ka vari atļauties apmaksāt dzīvesvietu par honorāriņiem, ko nopelni, publicējoties avīzē. Cilvēki, kas strādā redakcijās, izdevniecībās, raksta recenzijas, raksta publicistiku, kas ir simtprocentīgi nodevušies kaut kam šādam, ir pierādījums, ka šis variants ir iespējams, lai gan tādu gadījumu ir maz. Daudzi strādā daļēji saistītās sfērās.
Kā tev liekas, kas ir nepieciešams latviešu dzejai un literatūrai kopumā, lai to vairāk pirktu un lasītu? Palasot dažus interneta komentārus, nereti šķiet, ka daudziem nav vajadzīga jaunā latviešu literatūra…
Latviešu lasītājs ir ļoti prasīgs lasītājs. Manuprāt, vaina viennozīmīgi nav dzejā. Nevarētu teikt, ka arī sabiedrībā, jo lasītāju it kā netrūkst… Man diezgan muļķīgas liekas sūdzības, ka nevar dabūt kādu grāmatu. Tā gluži nav.
Es nezinu, ko vēl vajadzētu latviešu dzejai. No vienas puses, nenāktu par ļaunu vairāk literatūras popularizēšanas projektu, piemēram, kā skandināviem – drukāt katru mēnesi jaunu dzejoli uz sabiedriskā transporta. Vai arī Ungārijā, piemēram, ir daudzas kafejnīcas, kurās katru nedēļu divas vai vairāk reizes notiek dzejas lasījumi. Mums arī ir vietas, kur lasa, ir autori, kas lasa, bet šī prakse nenotiek tik lielā mērogā. Bet, no otras puses, literatūra pastāvēs arī bez tā; tā ir neizbēgama, tāpat kā valoda. Pie tā, ka šeit procentuāli daudzi nelasa dzeju, manuprāt, nav vainīga ne mūsu dzeja, ne slikts finansējums, bet, iespējams, cilvēku iedaba. Mēs taču patiesībā zinām, kā un kāpēc dzīvot, vienkārši vēl nemākam vai esam par vāju. Ar to es domāju, piemēram, ka man jau iekšēji ir skaidrs: beidzot vajag sākt agri celties, beidzot vajag izlasīt to Markesu līdz galam, mazgāt traukus pēc katras ēdienreizes un nekad nevienam vairs nemelot. Bet ne jau tā tas notiek. Varbūt ar laiku.
Protams, salīdzinājumā ar Atmodas periodu, kad Latvijā daudzi ļoti kaislīgi lasīja dzeju, tagad dzejnieki ir atkāpušies no visām sociālajām tēmām. Visi ir ļoti spēcīgi individuālisti. Tas, manuprāt, ir labi, bet varbūt vecās paaudzes lasītājam tas var šķist dīvaini. Literatūrai šobrīd būtībā nekas nedraud. Man neizskaidrojamu iemeslu dēļ tomēr ir izjūta, ka šobrīd ir labāk, nekā bija pirms pāris gadiem. [..]
Vai latviešu jaunā dzeja ir jātulko?
Jā, noteikti. To vajadzētu tulkot daudzās valodās – cik nu tas iespējams. Tas ir ļoti interesants process. Rietumu valstīs mūsdienās izveidojusies tāda atdzejas tradīcija, kurā netiek ņemtas vērā formālās nianses, bet gan koncentrējas uz plūstamību un saturu. Austrumos un arī šeit joprojām cenšas atdarināt tulkojamā teksta ritmu un atskaņas.
Kādas ir sajūtas, lasot dzeju plašas auditorijas priekšā? Vai tā nav tāda kā daļēja pašatkailināšanās?
Ļauj padomāt… būtībā es to nedarītu, ja man riebtos. Man lasīšana ir savā ziņā kā jauno, uzrakstīto tekstu pārbaude – vai tie ir interesanti –, pārbaude tam, kā šie teksti skan, kad tiek nolasīti. Kad kādu tekstu nolasi, intuitīvi var just, vai klausītāji ir neizpratnē, vai viņiem patīk un ir interesanti, piemēram, viņi aplaudē un pēc tam nāk klāt un tamlīdzīgi. Muļķīgi izsakoties, zināmā mērā lasījums funkcionē arī kā reklāma.
Grūti atbildēt par atkailināšanos… Es tekstus pārsvarā nerakstu, lai tos izpildītu, bet gan lai citi tos lasītu uzrakstītā formā. Lasījums ir ļoti savāda literatūras forma, bet kā pasākums – parasti ļoti omulīgs.
[Gusarova 2012 : http://www.delfi.lv/]
●
Lai arī dzejniekam vajadzīgs lasītājs, ar viņu ir beigas, tiklīdz viņš vadās pēc lasītāju, kritiķu, kādas grupas vai valsts priekšrakstiem. Būt dzejniekam nozīmē uzdrošināties būt brīvam un vientuļam, arī ja nav izredžu uz panākumiem.
Savu tēlu pasaulē dzejnieks vienmēr paliek viens – pat tad, ja viņam ir draugi un atzinība.
[Mauriņa 1997 : 69]
●
Mēs ilgojamies un ticam, ka ilgotais piepildīsies tikai tādēļ, ka mēs to tik ļoti gaidām. Un šī ticība ir jaunības radošais skaistums, dzīvi virzītājs spēks. Jo vecāki kļūstam, jo vairāk zūd brīnuma gaidas (tikai retas pavasarī apburtas dvēseles to uzglabā līdz mūža beigām), jo biežāki reibuma ziedus pļauj analīzes izkapts.
Sapņa krāšņums un viņa piepildījums ir apgriezti proporcionāli lielumi: jo krāšņāks sapnis, jo mazāk iespējas to piepildīt. Bet pavasarī cilvēks to nezina, pavasarī
durvis un logus
neviens neslēdz ciet –
sapņi visu nakti
iekšā un ārā iet.
Dzejniekam ir rokā zils, salapojis ilgu zizlis, tas viņam aiztīklojis seju, viņš staigā maldu tekas, meklēdams savu sapņu karalieni, un visi pavasara cilvēki viņam seko, viņu saldi sāpīgās skumjas kā apspiestas elsas rod atbalsi dzejnieka zilajā dziesmā. Viņš meklē savu sapņu karalieni, tā nav zemes meita, tā mīt augstajos zvaigznājos. Kur ceļš uz viņu ved, to nedrīkst jautāt zemes ļaudis, tas jājautā mūžībai, jo „mūžība un mīlestība ir viens un dievība ir viņu māte”.
Katram dzejniekam ir „savs vistuvākais”. Bārdas vistuvākais ir Dievs, Dieva atklāsme dabā. Dzejnieks pats saka: „Zaļajā Dieva namā ar zvaigznēm dzied mana sirds.” Zvaigžņu mirdzums viņam svēts un mīļš līdz sāpēm. Viņa dziesmās un lūgsnās nav cilvēku seju, nav lielu namu aso šķautņu un akmens katedrāļu smaiļo torņu. [..]
Viss elpo, peld un plūst, klīst un plīvo. Par tvirtām vielām reti ir runa, par nedzīvām nekad. Ja nejauši šai līgojošā dzejā iemaldās čuguns, tad tas nav kalnracēju un fabrikas strādnieku smagā masa, bet tumšās debesvelves čuguns, un, ja dzejnieks piemin akmeņus, tad tie „kā svētdienas kukuļi saulītē mīļi un silti”. [..]
Viņš nedocē un neteoretizē, savu pasaules uzskatu viņš ir ietvēris tik vienkāršās dziesmās, ka tās ir radušas atbalsi tūkstoš arī filozofiski neizglītotos cilvēkos. Viņa Dievs nav dogmās iežņaugts, nav sholastiski preparēts, nav baušļiem draudētājs Jehova, nav arī saprāta ledū sastingusi ideja, nē, viņa Dievs, pirmai zālei dīgstot, zaļām pastalām pa zemi iet. [Mauriņa 1990 : 64–65]
Maija Tabaka Dzejnieks (2008).
Jānis Roberts Tillbergs Dzejnieka Jāņa Raiņa portrets (1925).
Pāvils Glaudāns. Dzejniece.
Jēkabs Kazaks Dzejnieka Viktora Eglīša portrets (1917).
Rihards Zariņš Dzejnieka kaps (1913).
Kārlis Zemdega Piemineklis dzejniekam Jānim Rainim (1935).
Kārlis Zemdega Kapa piemineklis dzejniecei Elīnai Zālītei (1958). [Latviešu tēlniecības vecmeistari 1982]
Teodors Zaļkalns Dzejnieces Aspazijas portrets (1931). [
Marta Lange Dzejnieka Ausekļa portrets (1967). [Latviešu tēlniecības vecmeistari 1982]
Teodors Zaļkalns Dzejnieka Jāņa Poruka kapa piemineklis (1930).
Filma Dzejnieks (1980). Režisors Ansis Bērziņš.
Dziesma Dzejnieks. G. Rača vārdi un mūzika.
Dziesma Dzejnieks. G. Rača vārdi, J. Groduma, V. Grēviņa mūzika, izpilda grupa „Līvi”.
Dziesma Dzejnieka dziesma. M. Zālītes vārdi, J. Lūsēna mūzika, izpilda Z. Muktupāvels.
Dziesma Dzejnieka karnevāls. K. Dimitera vārdi, Z. Liepiņa mūzika, izpilda grupa „Opus”.
Dziesma Dievs tevi mīl. G. Rača vārdi, A. Palkeviča mūzika, izpilda Nikolajs Puzikovs.
Oratorija Dzejnieks un nāra. I. Ziedoņa vārdi, I. Kalniņa mūzika.
Dziesma Seksuāli čiekuri. P. Brūvera vārdi, V. Pūces mūzika.
Dziesma Jā, šos vārdus. Ā. Alunāna vārdi, R. Paula mūz.
Dziesma Zilais karbunkulis. J. Petera vārdi, R. Paula mūzika.
Neredzīgais Indriķis
Indriķis ir pirmais latviešu tautības dzejnieks, kam ir iznācis dzejoļu krājums „Tā Neredzīga Indriķa dziesmas” (1806). Krājumā iespiestas 14 dziesmas, pēc tam vēl 9 dziesmas publicētas žurnālā „Wöchentliche Unterhaltungen” („Iknedēļas sarunas”), Kurzemes kalendārā un „Latviešu Avīzēs”. Neredzīgais Indriķis apdzied dabu, runā par mīlestību un par ticību.
[Sagatavots pēc: Čakars, Grigulis, Losberga 1990 : 123–124]
Broņislava Martuževa
Broņislava Martuževa – Latgales sirsnīgākā dzejniece. Viņas dzīves lappuses un dzejas rindās ietvertās atklāsmes skaistās melodijās ir ietvēruši vairāki Latvijas komponisti. Rīgā 2014. gada 30. maijā koncertzālē „Daile” koncertuzvedumā „Rakstītāja” skanēja dziesmas ar dzejnieces B. Martuževas vārdiem.
Programma bija veltīta dzejnieces 90. gadu jubilejai, un to veidoja režisors Roberts Rubīns, tajā piedalījās Latvijas Radio koris, diriģents Sigvards Kļava.
Dzejniece Martuževa aizgāja mūžībā pirms diviem gadiem, atstājot mantojumā deviņus dzejoļu krājumus un tautā iemīļotas dziesmas.
[Sagatavots pēc: Kerre 2014 : 54]
●
Dzejnieks ir cilvēks, kas sacer dzeju. Latviešu valodā vārdu dzejnieks ievieš A. Kronvalds 19. gs. vidū, tomēr pati dzejas radīšanas nodarbe ir jau zināma senajā indoeiropiešu tautu dzejā. Pastāv uzskats, ka indoeiropiešu tautu kopības laikā dzejnieks bija viens no priesteriem, viņa uzdevums bija pārzināt rituālo vārdisko daļu, kā arī uzmanīt, lai tekstos nekas netiktu izmainīts. Dzejnieks (baltiem tas varēja būt krīvs, vaidelaitis vai vaidelotis) senatnē bija starpnieks starp cilvēkiem un dievībām, debesīm un zemi, starp šo sauli un viņsauli. Tā kā stipru vārdu, ritma, maģisku formulu pārzināšana palīdz vairot kosmisko enerģiju gan cilvēkos, gan dabā, dzejniekam arhaiskajā sabiedrībā bija īpaša vieta.
[Sagatavots pēc: Kursīte 2002 : 120]