dzeja

dzej- – sakne, vārda celms

-a – galotne

dzejas antoloģija, Dzejas dienas, dzejas kompozīcija, dzejas krājums, dzejas stunda

ārzemju dzeja, dabas dzeja, latviešu dzeja, mīlestības dzeja

interesanta dzeja, klasiskā dzeja, liriskā dzeja, patriotiskā dzeja, romantiskā dzeja

analizēt dzeju, lasīt dzeju, rakstīt dzeju, sacerēt dzeju

Pavasara dvēsele

Ir pavasara cilvēki ar brīnumu saucošām acīm, kas no akas negrib ūdeni izsmelt, bet to zilo debess gabaliņu, kas ūdenī peldas. Tāda pavasara dvēsele, zaļu, sapņainu šalkoņu pilna, bij Fricis Bārda. Jaunatne mīl Frici Bārdu, jo viņa dzejā tā var spoguļoties, un jauni cilvēki mīl spoguļoties – kāds brīnumains saldums ir redzēt savu vēl svešo seju, redzēt savas nepazītās skumjās mirdzošās acis, kāda bauda dzirdēt par sevi, tikai par sevi.

Jaunības drebošais nemiers, tāles sauciens, plašuma ilgas atspoguļojas Bārdas dzejā. Viņš saprot, ka:

       Jaunība brīnās un nezin, kurp iet –

       tai liekas, ka viņu katrs mākonis sauktu,

       un naktī, kad acis aizdarās ciet,

       tad ir, it kā spārni pie pleciem augtu.

Saka, arī pie mums jaunatne zaudējusi savu spožumu, tā sarūsējusi pēckara skepticismā. Bet vai tas tiešām tā?

[..] Bārdas grāmatās taču nav neviena skeptiska smilšu grauda, visur mijas melodijas: „Kas sapnim ar visu būtību tic, tos sapnis atpestī beigās.” Šai pārliecībā vēl arī šodien šūpojas mūsu zemes dēli ar zvaigžņu dvēseli.

[..] Visa daba ir dzīva. [..] Bārda nešķir abstraktas lietas no konkrētām, viss ainājas uzskatāmi. [..] Bet jāpasvītro, ka Bārdam nav simbolu, un tādēļ arī varbūt viņa dzeja saprotama un mīļa ikvienam. Kas sāk tulkot Bārdas dzejas simbolus, tas velti aptumšo mūsu gaišāko dzeju.

Ja Bārda dzejo par skudru, tad tā nekad nav darba cilvēka simbols, bet vienkāršā, brūnā, mazā Skudrīte, kuru vērot un apdziedāt ir tikpat svarīgi kā viņas divkājaino brāli, un, ja viņš dzejo par pūpoliem, tad tie ir tikai „bubulīši pūkainie” un nekas cits.

Bārda nevirknē savas dzejas tēlus pirmatnējā naivitātē, viņa smalkā inteliģence tos gudri sagrupē: visi vienā dzejā sastopami tēli ir tās pašas pamatizjūtas paudums, bet katrs atsevišķi ienes kādu jaunu momentu.

[Mauriņa 1990 : 63, 65, 66]

Kas tās Dzejas dienas tādas ir, un kāda tām jēga?

Septembris ir kā attaisnojums, kāpēc Dzejas dienu notikums drīkstētu būt svarīgāks par kādu citu steidzamu darbu, un septembris ir arī noskaņa, kas ikvienu Dzejas dienu pasākumu ievij zināmā romantikā un arī pašam indivīdam ļauj kļūt sapņainākam un jutekliskākam attiecībā pret apkārtējo pasauli.

Dzejas dienas ir arī viena no tām burvīgajām tradīcijām, kas katru mūsu rudeni padara īpašu [..]. Interesanti, piemēram, ka lietuviešiem īpaši ir pavasari, jo tieši tad notiek Dzejas dienas Lietuvā. Šajā gadījumā nozīmīga ir gan Dzejas dienu tradīcijas izcelsme, gan arī aktīvās formas, kādas tai piešķir lietotāji. Protams, tieši lietotāji arī piešķir, saglabā un nes cauri laikam tradīcijas nozīmi.

Kā tas mēdz būt, tradīcija savos ietvaros transformējas, kaut ko no sevis izmetot un radot ko jaunu. Žēl tikai, ka dažkārt tas, kas tiek izmests, nebūt nav bijis tas sliktākais – piemēram, 11. septembra Dzejas dienu pasākums pie Raiņa pieminekļa Esplanādē. Tas jau pats par sevi vēsturiski nesa līdzi bagātīgu emociju, domu un atziņu paleti, un tieši šī tikšanās dzejnieka Raiņa dzimšanas dienā bija Dzejas dienu kulminācija. Izsvītrojot tikšanos pie Raiņa pieminekļa, visvairāk zaudē skolēni, lai arī, protams, vienmēr būs cilvēki, kas interesēsies un apmeklēs citus Dzejas dienu pasākumus. Tomēr ik gadu bija diezgan daudz skolēnu, kuriem patiesībā šis gājiens pie Raiņa varbūt pat bija vienīgais iemesls (reizēm arī obligāts) ieklausīties un paklausīties dzeju, jo ikdienā literatūras priekšmets varbūt ir pēdējais, kas skolēnu interesē.

Vidusskolas 10. klasē arī manu klasi literatūras skolotāja aicināja tikties pie Raiņa pieminekļa, un kopš tās reizes uz turieni devos ik gadu, un ne jau tādēļ, ka skolotāja sauca, bet tā īpašā noskaņa, cilvēku kopība, dzejas vārds, kas izskanēja Esplanādē, aicināja. Un kā kaut kam tādam – tik pozitīvi suģestējošam un uzlādējošam – var nebūt jēgas? Par šo Dzejas dienu tradīcijas daļu jācer, ka tā tomēr atdzims [..].

Un tomēr priecē tas, ka Dzejas dienas nu ir kļuvušas par Dzejas dienu festivālu, katru gadu pulcējot arvien vairāk ārzemju literātu un mūsu pašu pasākumu formas padarot dinamiskākas, daudzveidīgākas un atraktīvākas. Sākot ar maziem, intīmiem pasākumiem nelielam skatītāju pulkam un beidzot ar grandiozu pasākumu Jaunā Rīgas teātra telpās. [..]

Uzreiz jāpiezīmē, ka vērtīga ideja ir Dzejas dienām veltītā mājaslapa  www.dzejasdienas.lv – tā vienkārši ir nepieciešamība, ko diktē laikmets. Būtu vērts padomāt par šādu mājaslapu, kas būtu aktīva visu gadu un kur vienkopus būtu pieejama informācija par visām literārajām aktivitātēm, kas notiek mūsu kultūras dzīvē ik dienas, ne tikai septembrī. Informācijas sadrumstalotība un apgrūtinājums tās atrašanā varbūt arī ir viens no galvenajiem šķēršļiem, kāpēc mēs katrs sev nevarētu radīt vismaz vienu Dzejas dienu mēnesī, apmeklējot kādu literāru pasākumu.

Mums, kas dzeju lasa un mīl, Dzejas dienām ir nepārprotama jēga – tie ir svētki. Vai mēs jautājam, kāda jēga ir Ziemassvētkiem vai Lieldienām? Skaistas un patīkamas lietas jēga runā pati par sevi, tā nav jāmeklē. Tiem, kas dzeju rada, Dzejas dienas būtībā ir katra diena, kad kaut kas tiek uzrakstīts. Protams, tie ir arī svētki pašiem dzejniekiem, kad tieši viņi tiek iecelti notikumu centrā. Un svētki ir arī pašai dzejai, kad tā tiek godināta citu vārda mākslu vidū. [..] [Lūse 2010 : http://www.lvportals.lv/]

Dziesma Jūra līdz ceļiem. G. Rača vārdi, R. Paula mūzika, izpilda Andris Ērglis.

Dzejas dienu rašanās

1965. gadā latviešu dzejniekam Rainim apritēja 100. dzimšanas diena, un to var uzskatīt par vienu no Dzejas dienu izveidošanas iemesliem. Faktiski par Dzejas dienu sākumu uzskata 1966. gadu. Dzejas dienu saistību ar Raini norāda svētku organizēšanas laiks – septembris, kas ir gan dzejnieka dzimšanas, gan nāves mēnesis.

20. gadsimta 60. gados svētku pasākums notika Komunāru laukumā (tagadējā Esplanādē). 1965. gada 11. septembrī tur atklāja pēc Kārļa Zemdegas ieceres veidotu Raiņa pieminekli.

1966. gada 24. martā Latvijas Padomju Rakstnieku savienība nolēma: ir nepieciešams dibināt Dzejas dienu tradīciju – sākot ar 1966. gada rudeni, katru gadu Raiņa atceres dienā (11. septembrī) rīkot Dzejas dienu, kā arī izdot dzejas almanahu.

Par pirmo Dzejas dienu izveidošanos rakstījusi literatūrpētniece S. Viese: „Tad organizatoriskie pasākumi bija visai vienkārši – Raiņa piemiņu godinot, uz klubiem aicināja dzejniekus. Uzbangoja īpaša interese par dzeju, aktivizējās dažādu dzejas vakaru sarīkojumi. Dzejas dienas radās pašas no sevis.”
[Sagatavots pēc: Dūte 2012 : https://www.gulbene.lv/]

●

Dzejas dienu tīmekļa vietne: http://dzejasdienas.lv

Izrāde „Dzeja”

Izrādē piedalās aktieri: Jana Čivžele, Ivars Krasts, Ģirts Krūmiņš, Guna Zariņa un Kaspars Znotiņš; Māras Ķimeles režija; Janas Čivželes kostīmi.

Izrāde ir ne tikai poētisks, bet arī pētniecisks darbs. Izrādes veidotāju vēlme ir atrast to zonu cilvēkā, kur dzeja ir nepieciešama, un izprast, ko katrs no mums grib sagaidīt no dzejas. Tāpat izrādes veidotāji uzskata, ka dzeja ir viena no subjektīvākajām mākslām, tāpēc izrādē ir svarīgi dzeju nepārvērst par prozu, nezaudēt tās struktūru, ritmu, muzikālo un poētisko loģiku.

Iestudējumā ir dzirdami dažādu autoru un dažādu laikmetu dzejoļi. Aktrise un izrādes kostīmu māksliniece Jana Čivžele atklāj: „Es pirmo reizi spēlēju izrādē, kurā viss ir nezināms, – nekad nevar zināt, ar ko tā sāksies un ar ko beigsies. Sajūta ir kā putnam, kurš pēkšņi lidojumā saprot, ka viņam ir citi spārni, kas pieprasa jaunu tehniku, manevrēšanas spējas.”

Izrādē var tikt izmantoti Aivara Neibarta, Aleksandra Čaka, Aleksandra Puškina, Amandas Aizpurietes, Andra Brežes, Annas Ahmatovas, Arta Ostupa, Aspazijas, Riharda Bargā, Bertolda Brehta, Čārlza Bukovska, Daces Sparānes, Robēra Desnosa, Eduarda Veidenbauma, Ērika Ādamsona, Friča Bārdas, Gijoma Apolinēra, Gundara Godiņa, Heinriha Heines, Ilmara Šlāpina, Imanta Ziedoņa, Ineses Zanderes, Ivetas Ratinīkas, Jāņa Elsberga, Jāņa Proruka, Jāņa Rokpeļņa, Jāņa Ziemeļnieka, Jura Kronberga, Kārļa Vērdiņa, Klāva Elberga, Knuta Skujenieka, Liānas Langas, Lijas Brīdakas, Luija Aragona, Marinas Cvetajevas, Marta Pujāta, Mirdzas Ķempes, Ojāra Vācieša, Raiņa, Rūdolfa Blaumaņa, Šarla Bodlēra, Ulda Bērziņa, Velgas Kriles, Viljama Bleika, Viljama Šekspīra, Vizmas Belševicas un citu autoru dzejoļi.
[Sagatavots pēc: http://www.jrt.lv/]

Dzejas vārdnīca

Dr. philol., Dr. habil. philol. Janīnas Kursītes „Dzejas vārdnīca” pašas autores vārdiem, „pēc uzbūves nedaudz atgādina tautasdziesmās minētos dziesmu kamolus, kuros ar dažādas krāsas un garuma pavedieniem iesēja visu, ko konkrētajā brīdī uzskatīja par piezīmēšanai būtisku”.

„Dzejas vārdnīca” ir pirmā šāda tipa vārdnīca latviešu valodā. Tajā apkopoti vairāk nekā 900 dažādu ar dzeju saistītu jēdzienu. „Dzejas vārdnīcā” pēc iespējas vienkāršā un saprotamā veidā skaidroti gan akadēmiski dzejas teorijas jēdzieni, termini, virzieni, gan tādi jēdzieni kā Antiņš, Saulcerīte, bohēma, dainu skapis, dievināšana, dievturība un dzeja, Dzejas dienas, iedvesma, paaudze, rakstīšanas process, rokraksts, dators un dzeja, rakstāmmašīna u. tml.
[Sagatavots pēc: http://www.letonika.lv/]

●

Folkloriskajā apziņā dzejas valoda ir dievišķa un sakrāla, taču proza – profāna. Antīkajā tradīcijā eposus dzejnieki parasti sāka ar uzrunu dzejas mūzai, lūdzot viņas palīdzību notikumu izklāstā. Pastāvēja uzskats, ka dzejas valodas noslēpumus pārzina tikai viedie, bet prozu var rakstīt jebkurš. Tāpēc lielākoties vienmēr dzeja ir tikusi vērtēta augstāk par prozu. Tikai modernisti aizsāk un postmodernisti pavisam nojauc dzejas un prozas šķirtni, saplūdinot visu uzrakstīto bezpersoniskā „teksta” jēdzienā.
[Sagatavots pēc: Kursīte 2002 : 109]