Tradicionālā transkripcija

[ʒeja]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ʣeʝɑ]


[ʒ] – balsīgais troksnenis

[e] – īsais, šaurais patskanis

[j] – balsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

 

Divzilbju vārds.



dzej-sakne, vārda celms

-agalotne




dzej+dar+is, dzej+dar+e




dzejapatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija

 

Vienskaitlinieks.

 

 

vsk.

dsk. agrāk

N.

dzej-a

(dzej-as)

Ģ.

dzej-as

(dzej-u)

D.

dzej-ai

(dzej-ām)

A.

dzej-u

(dzej-as)

I.

ar dzej-u

(ar dzej-ām)

L.

dzej-ā

(dzej-ās)

V.

dzej-a!

(dzej-as!)


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsDzeja veldzē dvēseli.

2) izteicēja daļa – Pētera sarakstītās vārsmas ir modernā dzeja.

3) galvenais loceklisDabas dzeja.

4) papildinātājs – Skolēni literatūras stundā lasīja Raiņa dzeju.

5) apzīmētājsKatru gadu septembrī notiek Dzejas dienas.

6) apstāklisSkolotāja bija uzdevusi atrast izteiksmīgas metaforas K. Skalbes dzejā.



dzejas antoloģija, Dzejas dienas, dzejas kompozīcija, dzejas krājums, dzejas stunda

 

ārzemju dzeja, dabas dzeja, latviešu dzeja, mīlestības dzeja

 

interesanta dzeja, klasiskā dzeja, liriskā dzeja, patriotiskā dzeja, romantiskā dzeja

 

analizēt dzeju, lasīt dzeju, rakstīt dzeju, sacerēt dzeju



dzeja, s.

1. vsk. Daiļliteratūras veids saistītā vārsmotā valodā sacerētā literatūra. 

Dzejas māksla. Klasiskā dzeja. Sabiedriski politiskā dzeja, filozofiskā dzeja. Satīriskā dzeja.

2. Vārsmotā valodā sarakstītu daiļdarbu kopojums. 

Latviešu dzeja. Raiņa dzeja.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 262]


dzeja, -as, s.

1. parasti vsk. Daiļliteratūras veids, kam raksturīgi saistītā valodā sacerēti liriski, liroepiski un humoristiski satīriski daiļdarbi.

Klasiskā dzeja. Antīkā dzeja. Sabiedriski politiskā dzeja. Dabas dzeja. Mīlas dzeja. Filozofiskā dzeja. Satīriskā dzeja. Romantiskā dzeja. Dzejas forma.

Brīvā dzeja – dzeja, kurai nav noteikta pantmēra, noteikta pēdu un akcentu skaita rindā, nav vienādas formas pantu.

Literārā darba valodai ir divas formas – prozas valoda un dzejas jeb vārsmotā valoda. Dzejas valoda no prozas valodas atšķiras ar savu ritmu. Valeinis 1, 237.

2. Dzejolis.

.. tā ir viņa pēdējā dzeja. „Nedzejošu un nedzejošu vairs,” viņš spītīgi atkārto. Man turpretī liekas, ka taisni ar šo dzejoli viņam savs dzejnieka ceļš būtu jāiesāk. Kurcijs 2, 110.

Jauns dzejnieks dzejas uzrakstīja, Un arī iespiestas bij tās. Par kvēlām, dziļām jūtām bija Tam vārsmās gaišs un sirsnīgs stāsts. Dinere 7, 120.

3. parasti vsk. Saistītā valodā uzrakstītu (lirisku, liroepisku vai humoristiski satīrisku) daiļdarbu kopums.

Raiņa dzeja.

Latviešu rakstītā dzeja, tāpat kā tautas dziesmas, jau no tās sākumiem sacerēta sillabotoniskajā sistēmā. Valeinis 1, 256.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


dzeja par. vsk. ailis, par. dsk. poezeja; runāt dzejā – runuot aiļuos; savas atziņas izteikt dzejā – sovus pīzynumus izsaceit aiļuos
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]


dzeja – poēzija; lirika; dzejoļi
[Sagatavots pēc: LVSV 2002 : 112]


Literatūrzinātnēdzeja.


VietvārdiDzejas strauts, upe Saldus novadā.

 

PasākumiDzejas dienas.


dzeja (dzeija) ir 1868. gadā darināts A. Kronvalda jaunvārds, kas atvasināts no arh. dziet (tag. (es) dzeju) ‘uzziedēt, rasties, izcelties’ un refl. darbības vārda dzieties. Verbu dziet uzskata par verba dzīt morf. variantu (Endzelīns), bet tas var būt saistīts ar jēdzienu ‘tapt gaišam, rasties gaismai’. A. Kronvalds ar dziet saistīja vārdu dziesma.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 246]


angļu – poetry; verse

baltkrievu – паэзія 

čigānu – gili; poēzija

grieķu – ποίηση

igauņu – luule

itāļu – poesia

krievu – поэзия

latīņu – poesis

lietuviešu – poezija

lībiešu – lūol

poļu – poezja

somu – runovs

ukraiņu – поезія

vācu – die Poesie

zviedru – poesi




Saules gadi

 

Bērna gadi – saules gadi:

Saule pati bērnu vada, –

Izaug bērns, staigā pats!

Saule atiet, atnāk mēness.

 

Maiga, bāla mēness gaisma,

Jauneklīgi mēness gadi:

Tūkstots zvaigznes vīram deg:

Vīra gadi – zvaigžņu gadi.

 

Tad ij maz top tūkstots zvaigžņu,

Tālāk tiecas bezgalība, –

Mūžam augstāk tiecas sirmais:

Sirmā gadi – aizsaul-gadi.

 

Bērnu gadi – saules gadi:

Salda daile, mīļa mirdza,

Dailei salda patiesība –

Dziesmas dara laimes meita.

 

Aiziet saldie saules gadi,

Dailes saldā patiesība, –

Dzīvei rūgta patiesība:

Runā proza, klusē dzeja. [Rainis 1970 : 5]

 

 

***

 

– No kurienes jums tā dzeja,

tā griba vienmēr jundīt?

– Tā dzeja no gara laika,

no biezajām krēslas stundām,

 

šīm stundām pēc rieta, pirms rīta,

kad atveras debess slūžas

un pelēki kubikmetri

gāžas pār tavu mūžu. [Čaklais 2000 : 68]

 

 

***

 

Šī dzeja – silti meli?

Gaišs apmāns – gaišs, bet postīgs,

Kas noklusē, kurp vēji

Nes brūno, gludo plostu,

Un dzied par ēnās zaļu

Un saulē sārtu ostu? …

 

Bet jūra – gaiši zaļa

Un uzsit siltu vilni,

Un zilie, vieglie gaisi

Ir stipras saules pilni,

Un liecas sārtas puķes

Pār balto kāpas cilni!

 

Es zinu: reiz nāks vilnis

Un noskalos no klāja,

Un nesāpēs man roka,

Jau sausnēja un vāja,

Pie baļķa noturēties

Un krasta apkārt taustīs,

Bet sataustīs vien aļģes

Un mīkstu viļņu skaustus.

 

Un tomēr – kā es mīlu

Šo jūru zaļu, siltu!

Man gribētos no vārdiem

Pār viņu uzcelt tiltu,

Kas tā kā mēness augtu

Un tā kā mēness diltu.

 

Šī dzeja – silti meli,

Kas novārdzina dvēseli?

Bet vakaros pār jūru

Silts vēsums plūst pa krēslu,

Un laimīgi un saldi

Ož rūgtie jūras mēsli,

Kad veļas viļņi vēli.

 

Šī jūra – silti meli? [Cielēna 1988 : 59–60]

 

 

***

 

es ražoju dzejas vielu

ar kuru var pielīmēt lielu

raķeti klātu pie šahtas

ģenerāli pie tahtas

draudīgus vārdus pie mutes

un zemūdeni pie butes [Elsbergs 1997 : 181]

 

 

Neredzīgā

 

Kā nepierakstīta dzeja

Mākoņi plūda ar vēju,

Bet, sevī ierāvusies,

Es mākoņus neredzēju.

 

Kā nepierakstīta dzeja

Sniegpārslu pūkas krita,

Bet, sevī ierāvusies,

Es prieku pie krusta situ.

 

Kā nepierakstīta dzeja

Logā pūta saulrieta taures,

Bet, sevī ierāvusies,

Es tvēru vien vētras aurus…

 

Kā nepierakstīta dzeja… [Elksne 1997 : 222]


Silenieks iegrozās ērtāk, un viņa krēsls nočīkst. Silenieks sajūtas vainīgs un, piedošanu lūgdams, paskatās apkārt, bet neviens laikam nav ievērojis, visus pārņēmusi dzejas burvība.

Tomēr pamaz ir to viesu. Klāra cerējusi, ka būs vairāk. Patukšajā telpā runātie vārdi izskan kaut kā sevišķi nozīmīgi. Un dzejnieki prot lasīt, viņu dēļ aktierus nemaz nevajadzētu. Silenieks klausās no sirds un priecājas, ka maz ko nesaprot. Tāda jau ir dzejas būtība, dzeja laikam nedrīkst būt līdz galam saprotama kā atrisināts aritmētikas uzdevums, citādi zūd tās burvība. Silenieks atceras, kā agrā jaunībā meklējis dzejas krājumus, pagasta bibliotēkā bija tikai daži sējumi, bibliotekārs smējās un brīnījās, kā tad tā, puiša cilvēks – un peršiņas lasīt sadomājis? [Zigmonte 1990 : 216]

 

Artūrs kodīja lūpas un raudzījās drīz uz Zentu, drīz uz viņas brāli. Beidzot tas saņēma dūšu, izvilka salocītu papīra lapu iz krūšu kabatas un stostījās:

„Vai drīkstētu… Zentas jaunkundz… kādu dzeju no manis priekšā lasīt?”

„Jūs esat dzejnieks?” Zenta brīnodamās jautāja, abiem jautāja, abiem elkoņiem uz galda atspiezdamies, un raudzījās ziņkārīgi uz Artūru. „Lūdzu, lūdzu, es labprāt gribētu dzirdēt!”

Jaunais Zeltiņš, klusēdams un viegli paklanīdamies, tai piekrita. [..]

Un tā tāļāk Artūrs nolasīja sabojātu Heines jauko dzejoli: „Du bist wie eine Blume.”

„Vai šis dzejolis nav jau kur nebūt bijis nodrukāts, man šķiet, ka es to esmu jau kaut kur lasījis?” jaunais Zeltiņš vaicāja. [Poruks 1984 : 61]

 

Latviešiem ir ļoti daudz lielisku dzejnieku, dziļjūtīgu, dziļdomīgu, dzidri sirdsšķīstu, bet neviens nav aizsniedzis Virzas ritmu aumalīgo brāzmojumu. Viņa dzeja paliek atmiņā bez mācīšanās, un nav brīnums, ka pēc viņa jaunie dzejnieki arvien vairāk pievērsās brīvajam ritmam, rindu drupināšanai un sadalīšanai; klasiskā, simetriskā un atskaņotā ritmikā Virzas dzeja bija ieguvusi pilnīgu un bronzaini stingru nobeigtību. Šinī virzienā vairs nepalika, kur iet. [Eglītis 1991 : 102]


SAMELLA. Vispirms – es neatceros, ka mēs kādreiz būtu kļuvušas uz „tu”. Otrkārt, skaidrības labad man jāpastāsta, kad Roberts man zvanīja…

ALVĪNE (bargi pārtrauc, vicina kruķi). Rutkovskis!! Rutkovska kungs!

SAMELLA. …kad Rutkovska kungs man zvanīja, viņš mani lūdza; es atkārtoju – lūdza atbraukt pie jums ciemā un pakavēt laiku, parunāties un paskandēt jums kādas dzejas.

ALVĪNE. Phe! Tāda parunāšana ar tevi man ir bijusi, nebijusi. Tāpat tava dzejoļu bubināšana. Tas būtu tikpat interesanti kā klausīties mežā sēnes augam… [Grieze 1995 : 319]

 

TORS. Vai naktī netraucēju jūs?

MUNDA. Nē, nē!

TORS. Jūs tomēr dzirdējāt?

MUNDA. Es mīlu mūziku.

TORS. Nerakstu stāstus vai dzejas,

Arī gleznotājs neesmu,

Kas pa audekla bungām

Skaņas sit.

Mans darbs taisa troksni. [Pētersons 1984 : 189]

 

ALDERS. Es jūs, baronkungs, gribēju lūgt, lai jūs tos pantus izlasiet.

BARONS. Par ko? Es no dzejoļiem neko neprotu. (Nomet lapu uz galda.) Vai varbūt jūsu pašu darbs?

ALDERS. Jā – un es gribēju no jums izlūgties spriedumu…

BARONS. Jūs jau dzirdat, es no tādām lietām nekā nesajēdzu. Zinu tikai, ka tās visretākos gadījumos kaut ko ienes. Kā jūs uz šo nelaimīgo ideju nākuši?

ALDERS. Kā to lai izskaidroju: man bij jādzejo, un es dzejoju.

BARONS. Varu jums tikai dot vienu padomu: metat to dzejošanu pie malas, pirms tā jums nav kļuvuse par nepārvaramu ieradumu. Citādi jūs priekš praktiskās dzīves kļūstat par nederīgu cilvēku. [Blaumanis 1983 : 312]



Pavasara dvēsele

Ir pavasara cilvēki ar brīnumu saucošām acīm, kas no akas negrib ūdeni izsmelt, bet to zilo debess gabaliņu, kas ūdenī peldas. Tāda pavasara dvēsele, zaļu, sapņainu šalkoņu pilna, bij Fricis Bārda. Jaunatne mīl Frici Bārdu, jo viņa dzejā tā var spoguļoties, un jauni cilvēki mīl spoguļoties – kāds brīnumains saldums ir redzēt savu vēl svešo seju, redzēt savas nepazītās skumjās mirdzošās acis, kāda bauda dzirdēt par sevi, tikai par sevi.

Jaunības drebošais nemiers, tāles sauciens, plašuma ilgas atspoguļojas Bārdas dzejā. Viņš saprot, ka:

       Jaunība brīnās un nezin, kurp iet –

       tai liekas, ka viņu katrs mākonis sauktu,

       un naktī, kad acis aizdarās ciet,

       tad ir, it kā spārni pie pleciem augtu.

Saka, arī pie mums jaunatne zaudējusi savu spožumu, tā sarūsējusi pēckara skepticismā. Bet vai tas tiešām tā?

[..] Bārdas grāmatās taču nav neviena skeptiska smilšu grauda, visur mijas melodijas: „Kas sapnim ar visu būtību tic, tos sapnis atpestī beigās.” Šai pārliecībā vēl arī šodien šūpojas mūsu zemes dēli ar zvaigžņu dvēseli.

[..] Visa daba ir dzīva. [..] Bārda nešķir abstraktas lietas no konkrētām, viss ainājas uzskatāmi. [..] Bet jāpasvītro, ka Bārdam nav simbolu, un tādēļ arī varbūt viņa dzeja saprotama un mīļa ikvienam. Kas sāk tulkot Bārdas dzejas simbolus, tas velti aptumšo mūsu gaišāko dzeju.

Ja Bārda dzejo par skudru, tad tā nekad nav darba cilvēka simbols, bet vienkāršā, brūnā, mazā Skudrīte, kuru vērot un apdziedāt ir tikpat svarīgi kā viņas divkājaino brāli, un, ja viņš dzejo par pūpoliem, tad tie ir tikai „bubulīši pūkainie” un nekas cits.

Bārda nevirknē savas dzejas tēlus pirmatnējā naivitātē, viņa smalkā inteliģence tos gudri sagrupē: visi vienā dzejā sastopami tēli ir tās pašas pamatizjūtas paudums, bet katrs atsevišķi ienes kādu jaunu momentu.

[Mauriņa 1990 : 63, 65, 66]

 

Kas tās Dzejas dienas tādas ir, un kāda tām jēga?

Septembris ir kā attaisnojums, kāpēc Dzejas dienu notikums drīkstētu būt svarīgāks par kādu citu steidzamu darbu, un septembris ir arī noskaņa, kas ikvienu Dzejas dienu pasākumu ievij zināmā romantikā un arī pašam indivīdam ļauj kļūt sapņainākam un jutekliskākam attiecībā pret apkārtējo pasauli.  

Dzejas dienas ir arī viena no tām burvīgajām tradīcijām, kas katru mūsu rudeni padara īpašu [..]. Interesanti, piemēram, ka lietuviešiem īpaši ir pavasari, jo tieši tad notiek Dzejas dienas Lietuvā. Šajā gadījumā nozīmīga ir gan Dzejas dienu tradīcijas izcelsme, gan arī aktīvās formas, kādas tai piešķir lietotāji. Protams, tieši lietotāji arī piešķir, saglabā un nes cauri laikam tradīcijas nozīmi.

Kā tas mēdz būt, tradīcija savos ietvaros transformējas, kaut ko no sevis izmetot un radot ko jaunu. Žēl tikai, ka dažkārt tas, kas tiek izmests, nebūt nav bijis tas sliktākais – piemēram, 11. septembra Dzejas dienu pasākums pie Raiņa pieminekļa Esplanādē. Tas jau pats par sevi vēsturiski nesa līdzi bagātīgu emociju, domu un atziņu paleti, un tieši šī tikšanās dzejnieka Raiņa dzimšanas dienā bija Dzejas dienu kulminācija. Izsvītrojot tikšanos pie Raiņa pieminekļa, visvairāk zaudē skolēni, lai arī, protams, vienmēr būs cilvēki, kas interesēsies un apmeklēs citus Dzejas dienu pasākumus. Tomēr ik gadu bija diezgan daudz skolēnu, kuriem patiesībā šis gājiens pie Raiņa varbūt pat bija vienīgais iemesls (reizēm arī obligāts) ieklausīties un paklausīties dzeju, jo ikdienā literatūras priekšmets varbūt ir pēdējais, kas skolēnu interesē.

Vidusskolas 10. klasē arī manu klasi literatūras skolotāja aicināja tikties pie Raiņa pieminekļa, un kopš tās reizes uz turieni devos ik gadu, un ne jau tādēļ, ka skolotāja sauca, bet tā īpašā noskaņa, cilvēku kopība, dzejas vārds, kas izskanēja Esplanādē, aicināja. Un kā kaut kam tādam – tik pozitīvi suģestējošam un uzlādējošam – var nebūt jēgas? Par šo Dzejas dienu tradīcijas daļu jācer, ka tā tomēr atdzims [..].

Un tomēr priecē tas, ka Dzejas dienas nu ir kļuvušas par Dzejas dienu festivālu, katru gadu pulcējot arvien vairāk ārzemju literātu un mūsu pašu pasākumu formas padarot dinamiskākas, daudzveidīgākas un atraktīvākas. Sākot ar maziem, intīmiem pasākumiem nelielam skatītāju pulkam un beidzot ar grandiozu pasākumu Jaunā Rīgas teātra telpās. [..]

Uzreiz jāpiezīmē, ka vērtīga ideja ir Dzejas dienām veltītā mājaslapa  www.dzejasdienas.lv – tā vienkārši ir nepieciešamība, ko diktē laikmets. Būtu vērts padomāt par šādu mājaslapu, kas būtu aktīva visu gadu un kur vienkopus būtu pieejama informācija par visām literārajām aktivitātēm, kas notiek mūsu kultūras dzīvē ik dienas, ne tikai septembrī. Informācijas sadrumstalotība un apgrūtinājums tās atrašanā varbūt arī ir viens no galvenajiem šķēršļiem, kāpēc mēs katrs sev nevarētu radīt vismaz vienu Dzejas dienu mēnesī, apmeklējot kādu literāru pasākumu.

Mums, kas dzeju lasa un mīl, Dzejas dienām ir nepārprotama jēga – tie ir svētki. Vai mēs jautājam, kāda jēga ir Ziemassvētkiem vai Lieldienām? Skaistas un patīkamas lietas jēga runā pati par sevi, tā nav jāmeklē. Tiem, kas dzeju rada, Dzejas dienas būtībā ir katra diena, kad kaut kas tiek uzrakstīts. Protams, tie ir arī svētki pašiem dzejniekiem, kad tieši viņi tiek iecelti notikumu centrā. Un svētki ir arī pašai dzejai, kad tā tiek godināta citu vārda mākslu vidū. [..] [Lūse 2010 : http://www.lvportals.lv/]


Dziesma Jūra līdz ceļiem. G. Rača vārdi, R. Paula mūzika, izpilda Andris Ērglis.


Dzejas dienu rašanās

1965. gadā latviešu dzejniekam Rainim apritēja 100. dzimšanas diena, un to var uzskatīt par vienu no Dzejas dienu izveidošanas iemesliem. Faktiski par Dzejas dienu sākumu uzskata 1966. gadu. Dzejas dienu saistību ar Raini norāda svētku organizēšanas laiks – septembris, kas ir gan dzejnieka dzimšanas, gan nāves mēnesis.

20. gadsimta 60. gados svētku pasākums notika Komunāru laukumā (tagadējā Esplanādē). 1965. gada 11. septembrī tur atklāja pēc Kārļa Zemdegas ieceres veidotu Raiņa pieminekli.

1966. gada 24. martā Latvijas Padomju Rakstnieku savienība nolēma: ir nepieciešams dibināt Dzejas dienu tradīciju – sākot ar 1966. gada rudeni, katru gadu Raiņa atceres dienā (11. septembrī) rīkot Dzejas dienu, kā arī izdot dzejas almanahu.

Par pirmo Dzejas dienu izveidošanos rakstījusi literatūrpētniece S. Viese: „Tad organizatoriskie pasākumi bija visai vienkārši – Raiņa piemiņu godinot, uz klubiem aicināja dzejniekus. Uzbangoja īpaša interese par dzeju, aktivizējās dažādu dzejas vakaru sarīkojumi. Dzejas dienas radās pašas no sevis.”
[Sagatavots pēc: Dūte 2012 : https://www.gulbene.lv/]

 

Dzejas dienu tīmekļa vietne: http://dzejasdienas.lv

 

Izrāde „Dzeja”

Izrādē piedalās aktieri: Jana Čivžele, Ivars Krasts, Ģirts Krūmiņš, Guna Zariņa un Kaspars Znotiņš; Māras Ķimeles režija; Janas Čivželes kostīmi.

Izrāde ir ne tikai poētisks, bet arī pētniecisks darbs. Izrādes veidotāju vēlme ir atrast to zonu cilvēkā, kur dzeja ir nepieciešama, un izprast, ko katrs no mums grib sagaidīt no dzejas. Tāpat izrādes veidotāji uzskata, ka dzeja ir viena no subjektīvākajām mākslām, tāpēc izrādē ir svarīgi dzeju nepārvērst par prozu, nezaudēt tās struktūru, ritmu, muzikālo un poētisko loģiku.

Iestudējumā ir dzirdami dažādu autoru un dažādu laikmetu dzejoļi. Aktrise un izrādes kostīmu māksliniece Jana Čivžele atklāj: „Es pirmo reizi spēlēju izrādē, kurā viss ir nezināms, – nekad nevar zināt, ar ko tā sāksies un ar ko beigsies. Sajūta ir kā putnam, kurš pēkšņi lidojumā saprot, ka viņam ir citi spārni, kas pieprasa jaunu tehniku, manevrēšanas spējas.”

Izrādē var tikt izmantoti Aivara Neibarta, Aleksandra Čaka, Aleksandra Puškina, Amandas Aizpurietes, Andra Brežes, Annas Ahmatovas, Arta Ostupa, Aspazijas, Riharda Bargā, Bertolda Brehta, Čārlza Bukovska, Daces Sparānes, Robēra Desnosa, Eduarda Veidenbauma, Ērika Ādamsona, Friča Bārdas, Gijoma Apolinēra, Gundara Godiņa, Heinriha Heines, Ilmara Šlāpina, Imanta Ziedoņa, Ineses Zanderes, Ivetas Ratinīkas, Jāņa Elsberga, Jāņa Proruka, Jāņa Rokpeļņa, Jāņa Ziemeļnieka, Jura Kronberga, Kārļa Vērdiņa, Klāva Elberga, Knuta Skujenieka, Liānas Langas, Lijas Brīdakas, Luija Aragona, Marinas Cvetajevas, Marta Pujāta, Mirdzas Ķempes, Ojāra Vācieša, Raiņa, Rūdolfa Blaumaņa, Šarla Bodlēra, Ulda Bērziņa, Velgas Kriles, Viljama Bleika, Viljama Šekspīra, Vizmas Belševicas un citu autoru dzejoļi.
[Sagatavots pēc: http://www.jrt.lv/]

 

Dzejas vārdnīca

Dr. philol., Dr. habil. philol. Janīnas Kursītes „Dzejas vārdnīca” pašas autores vārdiem, „pēc uzbūves nedaudz atgādina tautasdziesmās minētos dziesmu kamolus, kuros ar dažādas krāsas un garuma pavedieniem iesēja visu, ko konkrētajā brīdī uzskatīja par piezīmēšanai būtisku”.

Dzejas vārdnīca” ir pirmā šāda tipa vārdnīca latviešu valodā. Tajā apkopoti vairāk nekā 900 dažādu ar dzeju saistītu jēdzienu. „Dzejas vārdnīcā” pēc iespējas vienkāršā un saprotamā veidā skaidroti gan akadēmiski dzejas teorijas jēdzieni, termini, virzieni, gan tādi jēdzieni kā Antiņš, Saulcerīte, bohēma, dainu skapis, dievināšana, dievturība un dzeja, Dzejas dienas, iedvesma, paaudze, rakstīšanas process, rokraksts, dators un dzeja, rakstāmmašīna u. tml.
[Sagatavots pēc: http://www.letonika.lv/]

 

Folkloriskajā apziņā dzejas valoda ir dievišķa un sakrāla, taču proza – profāna. Antīkajā tradīcijā eposus dzejnieki parasti sāka ar uzrunu dzejas mūzai, lūdzot viņas palīdzību notikumu izklāstā. Pastāvēja uzskats, ka dzejas valodas noslēpumus pārzina tikai viedie, bet prozu var rakstīt jebkurš. Tāpēc lielākoties vienmēr dzeja ir tikusi vērtēta augstāk par prozu. Tikai modernisti aizsāk un postmodernisti pavisam nojauc dzejas un prozas šķirtni, saplūdinot visu uzrakstīto bezpersoniskā „teksta” jēdzienā.
[Sagatavots pēc: Kursīte 2002 : 109]