Tradicionālā transkripcija

[dvẽsele]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[dveːːselĕ]


[d] – balsīgais troksnenis

[v] – balsīgais troksnenis

[ē] – garais, šaurais patskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

[e] – īsais, šaurais patskanis

[l] ’skanenis’.’]

[e] – īsais, šaurais patskanis

 

Trīszilbju vārds.

Ortogramma – ē.



dvēssakne

-el-piedēklis

-egalotne

dvēsel – vārda celms

-eleizskaņa






dvēsele patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, piektā deklinācija   

 

 

vsk.

dsk.

N.

dvēsel-e

dvēsel-es

Ģ.

dvēsel-es

dvēseļ-u

D.

dvēsel-ei

dvēsel-ēm

A.

dvēsel-i

dvēsel-es

I.

ar dvēsel-i

ar dvēsel-ēm

L.

dvēsel-ē

dvēsel-ēs

V.

dvēsel! dvēsel-e!

dvēsel-es!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Mana dvēsele ir bēdu un ciešanu pilna.

2) izteicēja daļaJūra, kas dzīvojot gliemežnīcā, esot dvēsele, kas nemirst.

3) galvenais loceklis – Izglābta dvēsele.

4) papildinātājs – Viņš ir pārdevis savu dvēseli velnam.

5) apzīmētājsMūzika pieskaras dvēseles smalkākajām stīgām.

6) vietas apstāklisAtvērtās acis spēj ieskatīties cilvēka dvēselē.



dvēseles ciešanas, dvēseles cīņa, dvēseļu gans, dvēseles līdzsvars, dvēseles mokas, dvēseles siltums, dvēseles skaidrība, dvēseles skaistums, dvēseles spēki

 

jēra dvēsele, mājas dvēsele, mākslinieka dvēsele

 

atsaucīga dvēsele, bagāta dvēsele, dziļa dvēsele, dzīva dvēsele, mirušās dvēseles, plaša dvēsele, skaidra dvēsele, smalka dvēsele, tīra dvēsele

 

viena dvēsele

 

atklāt dvēseli, izprast dvēseli, pārdot dvēseli



dvēsele, -es, dsk. ģen. -ļu, s.

1. parasti vsk. Cilvēka psihiskā struktūra, garīgā pasaule, būtība, kas izpaužas noteiktu jūtu, domu, personības īpašību kopumā. Cilvēka jūtu pasaule. Arī psihe.

Bagāta dvēsele. Plaša dvēsele. Dziļa dvēsele. Smalka dvēsele. Skaidra dvēsele. Tīra dvēsele. Sieviete ar atsaucīgu dvēseli. Viņam ir mākslinieka dvēsele. Dvēseles skaistums. Dvēseles skaidrība. Dvēseles siltums. Dvēseles līdzsvars. Dvēseles cīņa. Dvēseles mokas. Dvēseles ciešanas. Dvēseles spēki. Izprast cita cilvēka dvēseli. Prieks laužas no dvēseles. Dzirdētais un redzētais iespiežas dvēselē.

Viņš ir ar bērna dvēseli, arī viņam ir bērna dvēsele – saka par jūtīgu, labsirdīgu, arī panaivu cilvēku.

Ielauzta (arī aizlauzta) dvēsele – pārdzīvojumos traumēta psihe.

Izmocīta dvēsele – pārdzīvojumos ļoti novājināti garīgie spēki, nogurdināta psihe.

Izdegusi dvēsele – saka, ja pārdzīvojumos zudusi spēja dziļi izjust.

Ieskatīties (arī ielūkoties) dvēselē – daļēji izzināt, apjaust (kāda) garīgo pasauli, jūtas, domas.

Lasīt dvēselē – saprast (kāda) garīgo pasauli, jūtas, domas.

Atstāt pēdas dvēselē – jūtami ietekmēt (kāda) garīgo pasauli, būtību.

Saindēt (arī sagandēt) dvēseli – negatīvi ietekmēt (kāda) garīgo pasauli, garīgo attīstību.

Ielīst dvēselē sar. – nesmalkjūtīgi izzināt (kāda) slēptākās jūtas, domas.

Par cilvēkiem mēdz teikt, ka acis ir viņu dvēseles spogulis. Zvaigzne 59, 13, 12.

// Domāšanas veids, dzīves uztvere, radošās spējas, kultūra, kas raksturīgi (kādai cilvēku kopai, parasti tautai).

//arī dsk.; savienojumā ar apzīmētāju; sar. Cilvēks, kuram raksturīga noteikta īpašība.

Līdz šim par Sperkāju Agati nebija otras klusākas un padevīgākas dvēseles. Niedre 6, 258.

2. parasti vsk. Būtiskākais, raksturīgākais, kas piemīt (piemēram, kādai vietai, priekšmetam).

3. Cilvēks (arī cilvēku grupa), kas iedvesmo, vada, veido, ietekmē (kādu kolektīvu). Cilvēks, kas ar lielu ieinteresētību organizē, vada (kādu pasākumu).

Mājas dvēsele – saka par ģimenes locekli, kas nosaka, būtiski ietekmē ģimenes, mājas kārtību, noskaņu, tradīcijas.

4. novec. Cilvēks (parasti kā vienība cilvēku skaitā).

Dvēseļu revīzija vēst. – feodālisma laikā tautas skaitīšana Krievijā galvasnaudas un rekrūšu sadalei.

.. [grāfam] piederēja Smiltenes un Siguldas muižas ar 2318 dvēselēm. Māksla 70, 4, 29.

5. rel. Tas, kas (cilvēkā) ir nemirstīgs un var viņpasaulē eksistēt patstāvīgi, neatkarīgi no ķermeņa.

// Cilvēks.

Kam tad būs atbildēšana par šīm pazudušajām dvēselēm? [Domā mācītājs.] Upīts XI, 334.

6. filoz. Ideālistiskajā filozofijā un psiholoģijā kāds no apziņas elementiem.

7. parasti vsk. vokatīvā: dvēsele; savienojumā ar apzīmētāju; novec. Uzruna ar svinīgu vai lirisku mīlināmu nokrāsu.

Laima: Saki, ka tu mani mīli, tad viss ir pagājis un es neesmu cietusi. Strautiņš: Es tevi mīlu, mana dvēsele. Aspazija 3, 275. 
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


dvēsele dvēsele
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]


dvẽseledvẽseles cìlv¥ks cilvēks. àr sixdi ùn dvẽseli – dedzīgi, aizrautīgi; ar visu būtni, ar visām domām. viņa jàu rìkuõjâs a visu sixdi ùn dvẽseli
[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe I 1977 : 292]

 

dv¡sele ìeśeļa. ìeśeļu ìna. 
[Sagatavots pēc: Reķēna I 1998 : 288]


dvēsele – dvēsle poēt., gars (miesa un gars), psihe
[Sagatavots pēc: LVSV 1964 : 72]


Atklāt (arī atsegt) savu dvēseliizpaust savas domas, jūtas.


Dvēseles (arī sirds) dziļumos (retāk dziļumā) – slēptākajās jūtās, domās.


Līdz dvēseles (arī sirds) dziļumiemar visu savu būtni. 


Ar sirdi un dvēselidedzīgi, aizrautīgi.


Ar miesu un dvēseliar visu būtni. 


Viena miesa un viena dvēselesaka, ja ir ļoti laba saskaņa starp tuviem cilvēkiem. 


Mīt ar kājām (arī ar kāju) dvēselēpazemot kāda jūtas, ideālus, ciniski izturēties pret tiem.


Pārdot dvēselitīkoties nodevīgi.


Kapeikas dvēsele sar. – saka par skopu cilvēku. 


Krogus (arī kroga) dvēsele sar. – dzērājs.


Neviena dzīva dvēsele, arī ne dzīva dvēsele, retāk neviena dvēseleneviens cilvēks.


Kāda dzīva dvēsele, retāk kāda dvēselekāds cilvēks.


Vienīgā dzīvā dvēselevienīgais cilvēks.


Mirušās dvēselessaka par cilvēkiem, kas fiktīvi skaitās (kur).


Dvēseļu gansgarīdznieks.


Viņš ir jēra dvēsele, arī viņam ir jēra dvēsele sar. – saka par ļoti bailīgu, gļēvu cilvēku.


(Nav) ne kapeikas pie dvēseles, arī nav (ne) (plika, arī sarkana) graša pie dvēseles sar. – saka, ja kādam nav nemaz naudas.


(Ir) kapeika pie dvēseles sar. – saka, ja kādam ir nedaudz naudas.


Izkratīt dvēseli pa muti sar. – nomocīties, braucot pa sliktu ceļu, kad transportlīdzeklis ļoti kratās.


Dvēsele (biežāk dzīvība) turas kaulos sar. – ir dzīvs (parasti par vecu un slimu cilvēku).
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


Atdot Dievam dvēseli novec. – nomirt.


Atdot savu dvēseli darīt visu iesējamo; uzupurēties.


Diega dvēsele sar., niev. – bailīgs, gļēvs cilvēks.


Pārdot savu dvēseli velnam sar. – atteikties no morāles principiem. 
[Sagatavots pēc: LFV I 1996 : 282–284]


Teoloģijā dvēsele.

 

Psiholoģijādvēsele.

 

Muzikoloģijādvēsele (vijolei).


VietvārdiDvēseles, zemniekmāja Pēterniekos; Dvēseles grava, grava Prodē; Dvēseles sala, lauks Sidgundā; Dvēseļu kalns, kalns Pabažos; Dvēseļu purvs, pļava Vaivē; Dvēseļkalns, kalns Puzē; Dvēselīte, upe Saukā.


dvēsele. Atv. no verba dvest paralēlformas dvēst [dvèst] ‘elpot’. Sākotnējā nozīme ‘elpa’; sal.: „dvēsele smird viņam”. No nozīmes ‘elpa’ → ‘dzīvība’: „kad tik dvēseli varētu izvilkt līdz pavasarim”, → ‘gars’ („miesa un dvēsele”) → ‘cilvēks’: „uz 100 dvēselēm piedzimst … Eiropas daļā (Krievijā) 4,34, nomirst 3,49”.

Folklorā dvēsele ‘balss’ (← ‘elpa’): „Ko dziedāji tu, bitīte, Tev bij maģa dzēselīte, Lai dziedāja dundurīts, Tas varēja trīcināt”.
[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 244]


angļu  soul

baltkrievu  душа

čigānu  dží

franču  âme

grieķu  ψυχή

igauņu  hing

ivritā  נשמה

krievu  душа

latīņu  anima

lietuviešu  siela, dvasia

poļu  dusza

somu  sielu

ukraiņu  душа

vācu  die Seele

zviedru  själ



Dūša kā miets, dvēsele kā diegs. [LSP 529 1405]

 

Dvēsele vairāk sāp kā vēders. [LSP 116 6721]

 

Gavē ar dvēseli, bet ne ar vēderu. [LSP 556 10804]

 

Slimam jēra dvēsele. [LSP 1707 794]

 

Dvēseles manta dārgāka par zeltu. [LSP 17 1004]

 

Vesela dvēsele panes visu. [LSP 556 11998]


Dvēsele, miesu atstādama, izejot cilvēkam ārā pa muti kā zili dūmiņi vai arī kā balts tauriņš. Bet tikmēr tā netiek augšā debesīs, kamēr nenozvana ar baznīcas pulksteni.

 

Pirmā naktī pēc paglabāšanas cilvēka dvēsele apmeklē to vietu, kur viņš pirms tam bijis nolikts, tādēļ tai vietā, kur zārks stāvējis, jānoliek kāds krāģītis, lai dvēselei būtu, kur atsēsties.

 

Vecu meitu dvēseles Dievs pieņemot, bet vecu puišu dvēseles pa mākoņiem ar kazām jājot.

 

Vēlu vakarā paglabāto dvēselēm pirmo nakti jāpārguļ kapsētā krusta galā.

 

Dvēseļu diena ir 2. novembrī, kad lūdzas par dvēselēm šķīstīšanas ugunī, jo tām dvēselēm, kas ir ellē, šīs dzīves palīdzība esot lieka. Tad ļaudis iet lielos pulkos uz baznīcu, kur paliek ļoti ilgi. Arī mājinieki dzied psalmus un lūdzas par mirušo dvēselēm.



Koka gaļa balta, dvēsele melna. – Ābols. [LTM 325, 754]



Dziedat skaisti, eņģelīši,

Pa debesu maliņām,

Lai dvēsele nemaldās,

Pie Dieviņa daiedama. [27597-0]

 

Kas tā liela dziedātāja?

Tev nav laba dvēselīte;

Tev dvēsele noslīkuse

(Dziļas jūras dibenā). [LD 866-1]


Dvēsele olā

Reiz kādam ķēniņam bija pazudusi viņa vienīgā meita. Viens no viņa zaldātiem apņēmās to uzmeklēt un dabūt. Tas nu devies uz lielu ezeru, kāpa laivā un aizbrauca pāri uz salu, kas bija ezera vidū. Uz šās salas bija skaista pils, kur dzīvoja zudusī ķēniņa meita. Zaldāts, to redzēt dabūjis, tūliņ gribēja vest projām, bet ķēniņa meita sacīja: „Mans vīrs un kungs ir pats vells, kad viņš tevi manīs, tad tevi nokaus.”

Zaldāts viņai atbildēja: „Kuš, kuš, nesaki neko! Izprasi un iztaujā, kur viņa dvēsele stāv, un tad pastāsti man!” To sacījis, viņš palīda zem gultas.

Vells, ienācis istabā prasīja: „Kas te par svešu smaku?” Sieva atbildēja: „Es nekā nezinu. Bet saki, mīļais vīriņ, kur tava dvēsele stāv?”

Vells viņai atteica: „Tur sētmalā ir liels bluķis, tas ir mana dvēsele.”

Sieva paņēma bluķi, ievēla istabā un ielika pie vella gultas kaktā. Vells, ienācis istabā, atkal jautāja: „Kas tas par bluķi?” Sieva atsacīja: „Tā tak, vīriņ, ir tava dvēsele!”

„Ko mana dvēsele?” vells dusmīgi izsaucās, ņēma bluķi un iesvieda krāsnī.

Sieva nu raudādama uz to sacīja: „Es pie tevis jau desmit gadu dzīvojusi, bet tu man nekad vēl neesi teicis, kur stāv tava dvēsele.”

Vells tai atbildēja: „Tur sētmalā ir salmu kūlis, tā ir man dvēsele.”

Sieva to paņēma, ienesa istabā un ielika vella gultā. Vells, to ieskatīdams, prasīja: „Kas tas tāds par ķēmu?” Sieva atkal viņam atbildēja: „Tā jau ir tava dvēsele.” Vells paņēma salmu kūli un iebāza krāsnī. Sieva atkal raudādama un glaudīdama vīram mīļi lūdzās, lai sakot, kur viņa dvēsele stāvot. Vells gan negribēja to darīt, bet kad tā ar savām lūgšanām viņu vienmēr mocīja, tad reizu mieru gribēdams dabūt, sacīja: „Desmitā kalnā ir stallis apakš zemes, kur melns vērsis dzīvo iekšā, vērša vēderā dzīvo pīle, kuras vēderā ir ola, kam ir deguns iekšā, un tas ir mana dvēsele. Bet nesaki nevienam, citādi es tevi apēdīšu!” Zaldāts, visu noklausījies, izlīda no pagultes un steidzās atpakaļ pie sava ķēniņa. Tur viņš salasīja pulka cilvēku un tad gāja šā kalna meklētu. Kad viņi to bija atraduši, tad sāka tur rakt. Bet vellam mājā palika jau tā slimi ap sirdi. Racēji arvien raka dziļāki, kamēr tie danāca pie staļļa. Tagad vells sacīja uz sievu: „Tu laikam esi izpļāpājusi, kur mana dvēsele!” Šī atteica: „Es nevienam pašam to neesmu stāstījusi.” Vells saslima un nu vairs nevarēja celties no gultas.

Nu viens racējs jau bija iegājis stallī un spēra vēršam ar vāli par pieri. Vells atkal teica uz sievu: „Tu, sirsniņ, gan laikam esi izstāstījusi.” Bet šī atbildēja: „Neviens cilvēciņš par to ne zināt nezina.” Vells nu bija pie pašas miršanas, kad racējs vērsi bija uzšķērdis, pīli izņēmis, tai vēderu pārgriezis, olu izņēmis un to pārplēsis. Pašu laiku vells arī nomira, un tā beidzās viņa dzīvība. Strādnieki nu steidzās uz vella pili, ņēma sava ķēniņa meitu un gāja uz mājām itin priecīgi un līksmi.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

 

Cilvēka dvēsele

Sensenos laikos, kad Dievs radīja pasauli, viņš katrai dzīvai būtnei uzdāvināja pa dvēselei – skaistai un vientuļai. Lai ikvienai būtnei būtu kaut kas, pēc kā ilgoties un tiekties, viņš lika šīm dvēselēm dzīvot nomaļus. Putnam dvēsele dzīvoja sudraba mākonī augstu debesīs. Zivij dvēsele dzīvoja melnajos akmeņos pie avota, no kura iztek tālākais strauts. Skudrai dvēsele dzīvoja visaugstākajā kalnā aiz septiņām jūrām. Bet cilvēka dvēsele dzīvoja mežā. [..] 
[Sagatavots pēc: http://www.pasakas.net/]

Dvēsele iziet no cilvēka maza dzīvnieka veidā [http://valoda.ailab.lv/]

 

Velns zog dvēseles [http://valoda.ailab.lv/]


Māriņkalna akmens

[..] Dzirnavnieks ilgi braucījis bārdu, jo samaksa par tādu darbu zināma: jāpārdod velnam dvēsele. Bet ko tu darīsi, ja nagi niez pēc lielas peļņas! Nekas cits neatlicis kā salīgt ar velnu. [..] 
[Sagatavots pēc: http://www.pasakas.net/]

 

Tas bijis pirms daudziem gadsimtiem, kad svešas tautas karavīri apspieda līvus. Tautas lielā daļa, ilgu laiku cīnījusies pret pārspēku, padevusies. Tikai viens mazs pulciņš sava dūšīgā virsaiša vadībā nepadevies, bet cīnīdamies atkāpies caur tagadējo Kurzemi uz ziemeļiem, cerēdams turienes milzīgajos mežos un bezdibeņu purvos paslēpties no uzbrucējiem. Soli pa solim viņiem sekojuši svešie karavīri. Līvi, līdz jūrai aizdzīti, nezinājuši, ko darīt, jo nebija laivu, ar kurām pāri celties. Te Velns, piestājies virsaitim, piedāvāja palīdzību, tikai viņam jāapsola tam sava dvēsele. Virsaitis apsolījis. Velns teicies nākamajā naktī uzbūvēt tiltu pāri jūrai. Runāts, darīts. Naktī Velns naigi ķēries pie darba. Jau viņš divas smagas smilšu nastas ienesis jūrā, te uz reizi, kamēr Nelabais pašlaik pūzdams elsdams trešo klēpi stiepis, iedziedājies gailis. Tā kā Velna vara pastāv tikai naktī līdz pirmajiem gaiļiem, tad nasta izkritusi tai pašā acumirklī. No Velnam izkritušā smilšu klēpja pacēlies kalns, kuru vēl tagad redz pie Mazirbes. No abām pirmajām nastām radies jūrniekiem tik bīstamais Kolkasrags. Ja Velns vēl trešo klēpi būtu spējis iesviest jūrā, tad būtu radies dambis līdz Sāmu salai. Kas, Kolkasragam garām braucis un šo teiku izlasījis, vēl netic, ka šis rags ir Velna darbs, lai apskata Stiebra gravas Dundagā. Tad viņš redzēs, ka Velns savas trīs smilšu nastas tur grābis…
[Sagatavots pēc: http://www.pasakas.net/]


Saltkurpis – lībiešu folklorā nelaikā vai varmācīgā nāvē miruša (galvenokārt bērna) dvēsele, kas nāk kaitēt dzīvajiem. 
[Sagatavots pēc: Latvijas Enciklopēdiskā vārdnīca : http://www.letonika.lv/]

 

Lietuvēns, lietonis – latviešu folklorā nelaikā vai varmācīgā nāvē miruša cilvēka (parasti bērna) dvēsele, gars, kas kaitē cilvēkiem un mājlopiem, uzgulstoties tiem miegā un cenšoties nospiest. 
[Sagatavots pēc: Latvijas Enciklopēdiskā vārdnīca : http://www.letonika.lv/]



Dvēseļu valoda


Pie tavām krūtīm ļauj man dusēt,

Ap mani savas rokas skauj,

Liec tavām mīļām lūpām klusēt,

Tik sajust vien šo brīdi ļauj.

 

Lai mūsu dvēsles sarunājas

Un teic, kas neizsakāms ir,

Lai aizmirstības plīvurs klājas

Pār mums, no pasaules mūs šķir.

 

Lai mani tu, es tevi maldu,

Ka abi izredzēti mēs

Tā kopā sapņot sapni saldu,

Kas mūžam, mūžam pastāvēs. [Blaumanis 1998 : 16]

 

Vārds dvēsele izmantots arī dzejas krājumu nosaukumos: 

          Aspazija Dvēseles krēsla (1904); 

          Mārtiņš Freimanis Zālīte truša dvēselei (2004); 

          Aleksandrs Čaks Dvēsele kabatā (2000); 

          Edvīns Jansons Dvēseles sirdspuksti (2011); 

          Uldis Stuģis Dvēseles atlūzas (2008); 

          Kornēlija Apškrūma Dvēseles akvareļi (2006); 

          Ligita Ābolniece Dvēselē ledus iet (2004).


Vārds dvēsele izmantots Aleksandra Grīna romāna nosaukumā Dvēseļu putenis (1933).


Vārds dvēsele izmantots daiļdarba nosaukumā: Melānijas Vanagas vēsturiskais romāns „Dvēseļu pulcēšana. Veļupes krastā” (1999).





Autore K. Sergejeva.



Spēlfilma Dvēseles aizvējā (1990). Režisors Andris Rozenbergs.

 

Dokumentālā filma Degošā dvēsele (2001). Režisors Zigurds Vidiņš.

Filma par latviešu dzejnieku un publicistu Andreju Eglīti – par dzīvi trimdā un šodienas Latvijā.


Dziesma Atdziedi, dvēsele. Leona Brieža vārdi, Raimonda Paula mūzika.

 

Dziesma Mana dziesma. Māra Melgalva vārdi, Jura Kulakova mūzika.

 

Dziesma Trīs lietas. Māras Zalītes vārdi, Raimonda Paula mūzika.

 

Dziesma Ērģelnieks. Jāņa Pētera vārdi, Raimonda Paula mūzika.

 

Dziesma Dvēsele sāpēs asi kliedz. Valdas Zēbergas vārdi un mūzika.

 

Dziesma Dvēselīte. Jāņa Petera vārda, Mārtiņa Brauna mūzika.


Dvēseļu revīzija (kr. ревизия душ) – tautas skaitīšana Krievijas impērijā, ko aizsāka Pēteris Lielais 1718. gadā. Līdz 1858. gadam pavisam notika 10 dvēseļu revīzijas. Revīzijas galvenais mērķis bija uzskaitīt iedzīvotājus, lai varētu noteikt nodokļu maksātājus (papildināt valsts kases ienākumus) un pilnveidot rekrūšu sistēmu. Dvēseļu revīzijās iedzīvotāji tika iedalīti oklados jeb nodokļu kategorijās. Kopumā bija 12 šādas kategorijas – no muižniekiem līdz dzimtļaudīm. 
[Sagatavots pēc: http://www.ciltskoki.lv/]

 

Puspērtiķi lemūri (arī lemuri), kas izplatīti Madagaskarā un Komoru salās, tulkojumā no latīņu valodas lemures nozīmē ‘mirušo dvēseles’.
[Sagatavots pēc: Ilustrētā svešvārdu vārdnīca 2005 : 425]

 

Valhalla – senskandināvu mitoloģijā nozīmē ‘kritušo karavīru dvēseļu mājoklis’. 
[Sagatavots pēc: Latvijas Enciklopēdiskā vārdnīca : http://letonika.lv/]