Tradicionālā transkripcija

[dusmas]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[dusmɑ̆s]


[d] – balsīgais troksnenis

[u] – īsais patskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

[m]’skanenis’.’]

[a] – īsais patskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Divzilbju vārds.



dusmsakne, vārda celms

-as galotne




dusmu+pūce




dusmaspatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, daudzskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija

 

Daudzskaitlinieks.   

 

 

vsk.

dsk.

N.

 

dusm-as

Ģ.

 

dusm-u

D.

 

dusm-ām

A.

 

dusm-as

I.

 

ar dusm-ām

L.

 

dusm-ās

V.

 

dusm-as!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Dusmas var radīt neveiklas situācijas.

2) izteicēja daļaTās bija dusmas.

3) galvenais loceklisNeizskaidrojamas dusmas.

4) papildinātājs – Dzīvnieki uzkrātās dusmas dažkārt izgāž viens uz otru.

5) apzīmētājsViņš sāka bērt dusmu pērkonus un ienaida zibeņus.

6) veida apstāklisDusmās viņš ir taisnīgs un bargs.



dusmu lēkme

 

aklas dusmas, lielas dusmas

 

aiz dusmām kliegt, dusmas pārgājušas, no dusmām piesarkt, aiz dusmām zaudēt valodu



dusmas, -u, s.; tikai dsk.

Emocionāls stāvoklis, kam raksturīga spēcīga nepatika, neapmierinātība, sašutums, niknums.

Dusmu lēkme. Dusmas pārgājušas. Aiz dusmām kliegt. No dusmām piesarkt.

Aklas dusmas dusmas, kas nav pakļautas prāta vērtējumam, kontrolei.

Aiz (arī no) dusmām zaudēt valodu dusmās nespēt parunāt.

Aizsvilties dusmās – pēkšņi un strauji sadusmoties.

(Sa)nāk (arī uznāk) dusmas – rodas dusmas.

Adelīnai dusmas bija pavisam izgaisušas, un viņa gandrīz jau varēja smaidīt. Rozītis 2, 41.

// Liels sašutums. Neapmierinātība.

Ilgai nav dusmu pret Valdu, taču neko pretim viņa Zelmai nesaka. Ezera 2, 128.

// Niknums (dzīvniekiem).

Kaut kur slinki rej suns. Dzirdams bez dusmām, aiz gara laika. Ezera 2, 235.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


dusmas – sirdeigums; sirdeiba; dusme; špetneiba; no dusām; dusmās – sirdeidam/īs (-uos, -īs, -uos); uznāk dusmas – aizīt sirds; aizīt dusme
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]


dusmasuznãk dusma(s) – rodas dusmas. ka dusma uznãk, ta kâdu lamu vàdu issaka. ãtras dusmas – dusams, kas izpaužas pēkšņi un strauji. izgâzt dusmas – dusmās izturēties rupji, īgni, neiecietīgi pret kādu. zils nùo dusmãm.
[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe I 1977 : 290]

 

dusmesduśh, reti, jaun. Dusmas. tuôdys duśhiś iz jùo, ka jis najît da doxbàm.
[Sagatavots pēc: Reķēna I 1998 : 287]


dusmas – sapīkums, piktums, niknums, bargums, nīgrums, liela sirds 
[Sagatavots pēc: LVSV 1964 : 72]


Aizdot (retāk aizdarīt) dusmassadusmot.


Vārīties dusmās sar. – būt ļoti dusmīgam.


No (arī aiz) dusmām (vai) plīst (arī sprāgt), arī sprāgt (arī plīst) (vai) pušu no (arī aiz) dusmām sar. – būt ļoti sadusmotam, bieži nespējot valdīt pār sevi.


Dusmu pūce sar. – saka par sievieti, kas bieži un ātri dusmojas.


Dusmu pūķis sar. –  saka par cilvēku, kas bieži un ātri dusmojas.


Dusmas kāpj kaklā sar. – saka, ja dusmas kļūst arvien spēcīgākas.


Turēt dusmas (uz kādu) sar. – būt (ilgstoši) dusmīgam (uz kādu). 
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


Zils (zils un melns, zili melns, melns, zils un sarkans; zaļš, zaļš un sarkans) no (aiz) dusmām sar. – saka, ja kāds ir ļoti sadusmots, dusmās nespēj valdīt pār sevi. 
[Sagatavots pēc: LFV 1996 : 278–279]


Pedagoģijāpedagoģiskas dusmas, spējas dusmas. 


dusmas, apv. arī vsk. dusma. Atv. no verba dust ‘smagi elpot, elst’. Apzīmējums izskaidrojams ar straujāku un dziļāku elpošanu, kas saistīta ar dusmu satraukumu („šņākt aiz dusmām”). 
[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 244]


angļu – anger; rage

baltkrievu  гнеў

čigānu  xolín

franču  la colère

grieķu  θυμός

igauņu  viha

ivritā  כעס

krievu  гнев; злость; ярость

latīņu  īra

lietuviešu  pyktis; rūstis

lībiešu  kõzā

poļu  gniew

somu  viha

ukraiņu  гнів

vācu  der Zorn; der Groll

zviedru  islka; vrede



Lielas dusmas spiež baltu vien spļaudīt. [LSP 556 6036]

 

Kurš savas dusmas pārvar, mēdz būt stiprs. [LSP 12 1127]

 

Aiz dusmām mati stāvus ceļas. [LSP 384 916]

 

Ātras dusmas labu nenes. [LSP 1592 1833]

 

Dusmās iedzer stopu ūdens, tad tikai runā. [LSP 1341 30718]

 

Dusmās sirds nezina, kas labs, kas ļauns. [LSP 1798 1030]

 

Kas dusmās ko dara, tas izceļ vētrā zēģeli. [LSP 1805 4634]

 

Sarkans aiz dusmām kā vēzis. [LSP 1444 683]

 

Dusmīgs kā pūce. [LSP 1225 10756]


Kuram ir sarkani mati, tas ir ļoti dusmīgs.

 

Ja izvelk kādam no galvas matu un pārrauj, tad, ja mats sacirkājas, tas ir dusmīgs cilvēks.

 

Cilvēks, kuram cieti mati vai cieta bārda, esot dusmīgs.

 

Matus nevajaga par piemiņu dot, citādi devējs un ņēmējs paliek viens uz otru dusmīgi.


Ko, tautieti, dusmas turi,

Ka ar mani nerunāji?

Vai turēji pērnās dusmas,

Ka ar mani nederēji? [LD 14026-0]

 

Smuidra, gara es izaugu,

Tautām dusmas darīdama,

Tautām dusmas darīdama,

Māmiņai žēlabiņas. [LD 21488-0]

 

Ar kundziņu runādams,

Ledu bāzu kabatā:

Lai izkusa kunga dusmas,

Kā tas ledus gabaliņš. [LD 31376-0]


Niknā pamāte

Kādam puisēnam bij grūtas dienas – nikna pamāte to nevar ieredzēt ne acu galā. Reiz puisēns aizbrauc tēvam uz tirgu līdz. Tēvs tirgū grib priekš puisēna zirgu nopirkt, bet puisēns saka: „Tēt, tie zirgi priekš manis par dārgu, brauksim labāk mājā.”

Labi. Uz ceļa tie satiek vecu sirmgalvi, kuram tāds zirdziņš, ka ne paiet. Puisēnam vājais krabiņš iekrīt acīs. Viņš lūdz tēvu, lai to priekš viņa pērkot. Tēvs gan pretojās, kur tādu likšot, bet, kad nu lūdzās, – lai notiek arī. Puisēns pārved savu krabiņu mājā un sāk to kopt. Un, skaties tik, par vienu nedēļu kakls kā ritenis, mugura kā lāva. Tas pamātei vēl jo vairāk rieba. Zirgs ar puisēnu esot velna pilni! Kādu dienu pamāte nevar vairs savas dusmas savaldīt – viņa apņemas puisēnu ar velna rutku nonāvēt. Bet labais zirgs puisītim izlīdz – pamātes nodomu izzinājis, stāv bēdīgs, nodūris galvu pie siles, ne ēd, ne ir. Puisēns, to redzēdams, prasa: „Diezin, zirdziņ, kas tev noticis?”

Zirgs tūlīt sāk runāt un atbild: „Kā nenoskumt – pamāte tevi grib nolietāt. Viņa iedrupinājuse piena maizē velna rutku. Neēdi vis, dēliņ, pienamaizi, citādi būsi pagalam.”

Puisēns paklausa un paliek dzīvs. Otrā dienā zirgs atkal bēdīgs.

„Kas nu tev labs, zirdziņ, uzgājis?”

„Jā, pamāte izvārījuse velna rutka putru priekš tevis. Neēdi!”

Puisēns paklausa un neēd. Bet nu pamāte nevar vairs izbrīnīties, kas puisēnam padomu piedod. Viņa aiziet pie raganas, lai tā pasacītu, kas puisēna padoma devējs. Ragana atbild: „Treknais zirgs stallī. Kauj zirgu nost, tad puisēnu nonāvēsi!”

Labi – kaušot nost.

Trešā dienā zirgs atkal bēdīgs.

„Kas nu tev, labo zirdziņ, uzgājis?”

„Jā, pamāte mani nokaus. Bet, nekas, tik paklausi mani, tad būs labi. Ja nu pamāte mani kaus, tad pienāci labi tuvu, lai manas asinis varētu tev uz cepuri uzsprāgt. Cepuri aproci dārzā. Tai vietā izaugs zelta bumbiere, zelta augļiem. Tu vari augļus ēst, cik gribi, bet, ja pamāte ēdīs, tad tik paskaties, kas notiks.”

Puisēns tā dara. Zirgu kaujot, tam uzsprāgst viena asins pile uz cepuri. Cepuri tas aprok dārzā. Tur izaug zelta bumbiere zelta augļiem. Puisēnam augļi ļoti smeķ. Pamāte to ieskatās, tai arī kārums uznāk. Bet līdz ko vecene vienu augli apēd, tā atkrīt augšpēdu un izdziest.
[Sagatavots pēc: http://www.pasakas.net/]

  

Sods par skaišanos

Divi brāļi gājuši reiz vietas meklēt. Viens iegājis kādā muižā un tur ar kungu saderējis. Norunājuši ar kungu tā: kurš pirmais palikšot dusmīgs, tam deguns jānogriežot. Kungs tūliņ otrā dienā sūtījis puisi ganos un nedevis nemaz maizes līdz. Vakarā kungs gājis puišam pretī un piedāvājis viņam stopā ūdeni, lai nodzeroties. Kur nu neēdis dzers? Tā arī puisis nedzēris. Kungs prasījis, vai šis dusmīgs, uz ko puisis atbildējis, ka neesot vis dusmīgs. Ir vēlāk vakarā nav ēst devis.

Otrā dienā licis atkal ganos iet bez maizes un nācis atkal ar ūdens stopu pretim, un piedāvājis dzert, bet puisis nedzēris. Kungs prasījis, vai dusmīgs esot, uz ko puisis atbildējis: „Kā nu dusmīgam nebūt, jau divas dienas neēdis un vēl dzert dod!”

Kungs nogriezis puisim degunu. Puisis ar vairs nedzīvojis un gājis projām. Uz ceļa saticis ar savu otru brāli, kas prasījis, kur šā deguns palicis. Viņš tam ar visu izstāstījis, ka muižā ar kungu tā saderējis, ka tam, kam pirmajam dusmas rodas, deguns jānogriežot. Kungs viņam divas dienas nedevis ēst un vēl vakarā nesis ūdens stopu, lai dzerot. Kad nu kungs viņu prasījis, vai dusmīgs esot, viņš atbildējis: „Zināms, vai tad nu bez dusmām!” Un tā tad kungs šim degunu nogriezis.

Otrs brālis nu iet uz to muižu, saderas atkal tāpat ar to kungu, ka tam, kas pirmais dusmīgs, deguns jānogriež. Kungs liek viņam tāpat ganos iet. Puisis, uz ganiem iedams, paņēmis uguni, podiņu un sāli, kurinājis uguni, nokāvis jēru, vārījis gaļu un ēdis. Vakarā, ka sadzinis lopus mājā, gājis kungs ar ūdensstopu, bet puisis izdzēris un sacījis: „Kaut vēl vairāk būtu bijis!”

Kungs ar viņam nedevis vakariņas nemaz. Rītu kungs licis atkal ganos iet. Puisis nokāvis atkal vienu jēru un vārījis. Vakarā nācis lielskungs tāpat ar ūdens stopu. Puisis par ūdeni lielkungam pateicies un sacījis: „Kaut jel lielskungs uz ganiem būtu atnesis pretī!”

Kungs prasījis, vai dusmīgs esot, uz ko puisis atbildējis: „Nemaz!”

Lielskungs ir trešo dienu licis ganos iet, un puisis vienmēr kāvis pa jēram. Pēdīgi dabūjis lielskungs zināt, ka puisis jērus ganos kaujot, un prasījis, kāpēc šis tā darot. Puisis atsaucies: „Vai lielskungs par to dusmīgs?”

„Neesmu vis dusmīgs,” atteicis kungs un nav viņu vairs ganos sūtījis, bet licis, lai zirgus pucējot un lai karieti iesmērējot. Puisis ar ņēmis izdarīt, nogriezis visiem zirgiem krēpes un asti un izsmērējis karietei iekšpusi un ārpusi ar darvu. Kungs gājis skatīties, vai puisis savu darbu labi padarījis, un visu to redzēdams, brēcis pilnā kaklā, lai tūliņ ejot prom. Puisis prasījis, vai kungs par to dusmīgs esot. Kungs atbildējis, ka neesot vis dusmīgs.

„Kad kungs nav dusmīgs, tad jau es ar’ vēl projām neiešu,” atteicis puisis. Kungs, viņu projām nevarēdams dabūt, iedzēris miega zāles un izlicies par nomirušu. Lielmāte gan teikusi puisim, ka lielskungs nomiris un lai šis tak tagad virzoties projām, bet puisis atteicis, ka viņš vēl gribot savu lielkungu nomazgāt un zārkā ielikt, jo citādi viņš projām neiešot. Lielmāte ar’ paļāvusi to vaļu, lai mazgājot. Puisis novārījis labu karstu ūdeni un uzgāzis lielkungam virsū. Lielskungs stāvus kā miets. Puisis nu prasījis, vai lielskungs par to dusmīgs. Lielskungs turpretim atteicis, ka neesot vis dusmīgs. Pēdīgi kungs lūdzis ar lūgšanu, lai projām ejot, bet puisis tik prasījis: „Vai lielskungs par to dusmīgs?”

Galu galā atdevis lielskungs visu savu naudu, un tad puisis aizgājis projām.
[Sagatavots pēc: http://www.pasakas.net/]



Pirmie upuri


Kā aizturētas elsas kaklu žņaudz,

Un sirdi plosa nesakāmas žēlas:

Tik daudz to kritušo, tik daudz, tik daudz,

Vēl viņu vātis čūlo sarkanjēlas.

 

Jums versmē dusmas tvīkst, sirds krūtīs klaudz,

No smiltīm dārgās asins sasmelt vēlas,

Kas mēmā stingumā pēc soģa sauc.

 

Kā draudot izmisušas acis skatās,

No stīvā skata miesas šalkās krātās. [Rainis 1977 : 261]

 

 

***

vēl mani dusmo miglains rīts

vēl satrauc labas ziņas

bet man jau sieciņš atmērīts

no liktens magaziņas

 

iz cauras tarbas sēt un sēt

man vientiesīgi prastam

un iztukšotam klunkurēt

līdz debess viņpagastam [Skujenieks 2006 : 53]

 

 

***

Jums ir uz mani dusmas,

Ai skaistās zeltenes,

Ka vēl man prieka jūsmas,

Ka jautris dažreiz es.

 

Un ka mans smaids tāds šausmīgs

Un acis niknas man,

Un dažs mans vārds ar’ jūsmīgs –

Par to jums dusmas gan.

 

Ja nelaimīgs es būtu,

No līgaviņas vilts,

Jā, tad no jums man kļūtu

Gan teikts kāds vārdiņš silts.

 

Un es esmu lepns un smeju,

Man pašam meitene.

Vai pazīstat jūs dzeju?

Tā mana zeltene.

 

Jums nebūs piedurt sauju

Šai manai zeltenei!

Bet dusmoties es ļauju,

Cik patīk dvēselei. [Doku Atis 1963 : 416]


PAIJA (bailēs atlec atpakaļ, bet tad atkal klāt). No vietas nevari pakustēt! Nekā man nevari padarīt! Ek, ka iedevu dusmas! Ek, ka iedevu dusmas!

MAIJA (mierīgi). Tad jau ods arī man varētu domas iedot!

PAIJA (nevaldāma. Spārdās kājām un krata rokas.) Tad iedošu tev dusmas. Iedošu! Iedošu! Iedošu! Pagaidi! Sargies! Sargies! [Brigadere 1996 : 89]