Tradicionālā transkripcija
[dũmi]
Starptautiskā fonētiskā transkripcija
[duːmi]
[d] – balsīgais troksnenis
[ū] – garais patskanis
[m] – skanenis
[i] – īsais patskanis
Divzilbju vārds.
Ortogramma – ū.
dūm- – sakne, vārda celms
-i – galotne
dūm+des-a
dūm+caur-ul-e
dūm+ej-a
dūm+gāz-es
dūm+istab-a
dūm+kanāl-s
dūm+sūk-n-is
dūm+vad-s
Dūm+ciem-s
dūmi – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, daudzskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija
Daudzskaitlinieks.
|
|
vsk. | dsk. |
|
N. |
– | dūm-i |
|
Ģ. |
– | dūm-u |
|
D. |
– | dūm-iem |
|
A. |
– | dūm-us |
|
I. |
– | ar dūm-iem |
|
L. |
– | dūm-os |
|
V. |
– | dūm-i! |
Teikumā var būt:
aaaa1) teikuma priekšmets – Dūmi pacēlās virs meža.
aaaa2) izteicējs – Īpaši kaitīga smēķēšanas sastāvdaļa ir dūmi.
aaaa3) apzīmētājs – Rūpnīcas dūmu mākonis bija redzams tālu.
aaaa4) papildinātājs – Zēns pēkšņi ieraudzīja dūmus, kuri plūda no kaimiņu dzīvokļa.
aaaa5) apstāklis – Dūmos žāvēta gaļa ir smaržīga.
dūmu aizsegs, dūmu desa, dūmu detektors, dūmu mākonis, dūmu mutulis, dūmu smarža, dūmu stabs, dūmu svece
cigarešu dūmi, ugunsgrēka dūmi, ugunskura dūmi
balti dūmi, biezi dūmi, kodīgi dūmi, melni dūmi, tumši dūmi
dūmi
Degšanas procesā gaisā radies gāzes un ļoti sīku daļiņu maisījums.
Biezi, kodīgi dūmi. Ugunskura, cigarešu dūmi. Dūmu mākonis. Dūmu smarža. Tālumā kūp dūmi. Dūmu pilna virtuve. Žāvēt gaļu dūmos.
[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/mlvv]
dūmi
Degšanas procesā radies gāzes un cietu daļiņu maisījums.
Biezi dūmi. Balti dūmi. Sūri dūmi. Kodīgi dūmi. Dūmi izplēn. Dūmu mākonis. Dūmu strūkla. Dūmu stabs. Dūmu smaka. Dūmi kož acīs. Gaisā vijas dūmi.
Dūmu desa – dūmdesa.
Dūmu aizsegs mil. – mākslīgs dūmu mākonis kāda objekta maskēšanai.
Apkārtējo namu dūmeņi izelpoja dažādu nokrāsu dūmus: gluži melnus, zaļgani bālus, caurspīdīgi zilganus un pat raibus, atkarībā no degvielas. Lācis 5, 387.
Ugunskuri meta tālu blāzmu Daugavas tumšajos ūdeņos, dūmi kā balta migla lēni kāpa augšup starp sirmajiem ozoliem, un dzirksteles šūpojās gaisā un dzisa kā mazas zvaigznes. Vilks 2, 53.
.. papiross aizdegās. Es ievilku pāris dūmu un labprāt būtu papirosu tūlīt sviedusi nost, jo dūmi briesmīgi koda rīklē. Zālīte 5, 41.
.. ostā nāca lieli kuģi, izgrūzdami lielus dūmu mutuļus no saviem resnajiem skursteņiem. Laicens I, 271.
// reti Kvēpi, sodrēji.
.. nolaisti pelēkā būdā dzīvoja slimnieks… Kāda skumīga kailība! Putekļiem un dūmiem klātas sienas un logs – nezinu, kāpēc – man [ārstam] likās kā no klaušu laikiem. Kurcijs 4, 336.
[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/llvv/]
dūmi (li. dũmai), der Rauch: zili, zaļi dūmi kūp. Sprw.: kur lieli dūmi, tur maz siltuma, kur dūmi, tur siltums, kuŗam gan dūmi uz galvas kūpēs? [Sagatavots pēc: ME I : 527–528]
dūmi – dyumi; dūmu nosūcējs (uztvērējs) – kapturs; dūmi kūp – dyumi kiup (dyumi ryugst)
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]
dũmi, subst. Dũmi. sveķa dũmuôs nàu laba gaļa, ta i sveķa garša. ka dũmi iêt stãvus gàisã, ta jaûks laĩks, ka uz zemi, ta atkusnis.[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe 1977 : 283]
Izkūp (arī (iz)gaist, pagaist) kā dūmi – saka par to, kas nepastāv ilgi, kas ātri zūd.
Nav dūmu bez uguns, arī kur dūmi, tur uguns – visam (parasti baumām, tenkām) ir savs cēlonis, pamats.
Pūst (arī laist) dūmus (arī miglu) acīs sar. – melot.
[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/llvv/]
Ķīmijā – dūmi.
Hidrometeoroloģijā – dūmi.
Celtniecībā – dūmi, dūmvads.
Enerģētikā – dūmi.
Uzvārdi – Dūms, Dūma; Dūmiņš, Dūmiņa.
Vietvārdi – Dūmi, māju nosaukums Neretas pagastā; Dūmiņi, māju nosaukums Seces pagastā; Dūmciems, apdzīvota vieta Īves pagastā; Dūmiņpurvs, purvs Puzes pagastā; Jaundūmi, māju nosaukums Vecates pagastā; Jaundūmiņi, māju nosaukums Iecavas novadā; Vecdūmi, māju nosaukums Vecates pagastā.
Ergonīmi – Dūmi, zemnieku saimniecība Ērģemes pagastā; Dūmu iela, iela Daugavpilī; Dūmu runcis, sabiedrība ar ierobežotu atbildību Liepājā; Dūmu lūku serviss, sabiedrība ar ierobežotu atbildību; Osti dūmus!, autosporta līdzjutēju klubs Ķekavā.
dūmi, mantots vārds; leišu dūmai, prūšu dumis [dũmis], krievu, baltkrievu дым, latīņu fūmus. Pamatā indoeiropiešu *dhū-mo-s ‘dūmi’ no saknes *dheu-:dhE- ‘putēt, virpuļot, pūst’, kas laikam vienas cilmes ar homonīmo *dheu- ‘skriet, tecēt.’ Saknes atvasinājumi -m- un -l- ir pēc nozīmes tuvi: latviešu dūmaka ‘migla vai miglai līdzīga parādība, izkliedēti dūmi’. [Sagatavots pēc: Karulis 1992 : 239]
angļu – smoke
baltkrievu – дым
franču – fumée
igauņu – suitsetama
krievu – дым
latīņu – fūmus
lietuviešu – dūmai
lībiešu – suits
poļu – dym
somu – savu
spāņu – fumar
vācu – der Rauch
zviedru – rök
Kur dūmi, tur siltums, kur darbs, tur maize.
No dūmiem gaļu necep.
Kur sīvi dūmi, tur mīļi vārdi.
Sveši dūmi acīs kož.
Kur lieli dūmi kūp, tur tā mazāk siltumiņa.
Ne dūmi bez uguns, ne cilvēks bez prieka.
Nav dūmu bez uguns.
Kur dūmi, tur siltums.
Kur lieli dūmi, tur maz siltuma.
Lietus ir gaidāms, kad biezi dūmi nāk no skursteņa, kad dūmi negrib iet laukā, kad sveces deg sprakšķēdamas, kad sāls paliek mitra.
Kad lietus pārstāj un no mežiem ceļas tāda migla kā dūmi, tad saka: „Būs vēl lietus, avoti vēl kūp.”
Kad dūmi taisni kāpj no skursteņa ārā, notiks mājās nelaime.
Kad dūmi nāk istabā, būs pērkona negaiss.
Ja ziemas rītos dūmi kāpj stāvus, tad auksts laiks gaidāms un tas pieturēsies.
Ja dūmi no skursteņa kāpj stāvus gaisā, būs labs laiks.
Ja dūmi kāpj no skursteņa zemē, tad gaidāms slikts laiks.
Vakaros, kad no skursteņa dūmi ceļas tieši augšā, tad nākamā diena būs jauka, bet, ja iet slīpi uz augšu, tad nākamā diena būs tumša vai arī lietaina.
Kad pīpējot dūmi iet uz krāsns pusi, tad būs sagaidāms auksts laiks.
Ja sapnī istabu redz pilnu ar dūmiem, tad izcelsies naids.
Dūmi kūp palejā. – Migla.
Tik biezs kā miežu metiens, bet bērzu lapu nepanes. – Dūmi.
Ko ar vienu zirgu ieved, ar simtu nevar izvest. – Dūmi.
Pret kalnu iet pats,
No kalna neiet ne dzenams. – Dūmi.
Gaisā kāpj, zemē nekrīt. – Dūmi.
Redz, kur aiziet, bet nevar noturēt. – Dūmi.
Kā nevar saujā samiegt? – Dūmus.
Kas sēd bez krēsla? – Dūmi.
Kas kož bez zobiem? – Dūmi.
Vecās mātes villainīte līgoties līgojas. – Dūmi istabā (senās dzīvojamās istabas, ko apsildīja krāsns bez dūmvada).
Mātes sagša pa visu istabu. – Dūmi istabā.
Māte resna, dēls balts, apgriezās un ārā. – Dūmi istabā.
Pelēks vērsis debesis laiza. – Dūmi pa skursteni.
Gailis kāpj luktā,
Līkām kājām. – Dūmi pa skursteni.
Kas augstāks par skursteni? – Dūmi pa skursteni.
Bieza putra, tauka gaļa,
Tā māc manu dvēselīti;
Dūmi, dūmi, puteklīši
Pa manam prātiņam. [LD 34192-1]
Zili, melli dūmi kūp
Viņā meža maliņā;
Tie nebija zili dūmi,
Tās bij puišu dvēselītes. [LD 12945-1]
Kur Jānīti guldīsim?
Rijā dūmi, namā dūmi.
Klētiņā guldīsim
Āboliņa cisiņās. [LD 32914-5]
Kur, vācieti, tu stāvēji?
Laukā lietus, namā dūmi,
Laukā lietus, namā dūmi,
Istabā ciema ļaudis. [LD 20900-2]
Zili melni dūmi kūpa
Liela meža maliņā;
Tie nebija zili dūmi,
Tās zaķīša asariņas:
Zaķīšam bērns nomira
Ziemas svētku vakarā. [LD 2258-5]
Iesim, zēni, skatīties,
Kur tie zilie dūmi kūp:
Kur tie zilie dūmi kūp,
Tur meitiņas rakstīt raksta,
Cita cimdus, cita zeķes,
Cita raibas villainītes. [LD 33311-2]
Dūmi kūp, maizi cep
Tai mazā ciemiņā;
Patīk man silta maize,
Patīk pate cepējiņa. [LD 11104-0]
Rāmi, rāmi dūmi kūp
Atraitnītes sētiņā.
Kā tie rāmi nekūpēs,
Te navaid arājiņa. [LD 27883-2]
Aiz kalniņa dūmi kūp,
Seskis dara alutiņu.
Pieci graudi, sešas mucas,
Kas par brangu alutiņu! [LD 2325-0]
Aiz kalniņa dūmi kūp,
Kas tur kūra uguntiņu?
Tautu dēla cepurīte
Sapuvuse izputēja. [LD 20394-2]
Avotā guni kūru,
Caur akmeni dūmi kūp;
Caur mēnesi diegu vēru,
Tur zied zelta pureniņi. [LD 34109-0]
Dūmi kūp ezerā;
Kas tos dūmus kūpināja?
Dieviņš kūra uguntiņu,
Bāra bērnus sildīdams. [LD 4982-0]
Sūri dūmi istabā,
Barga dēlu māmuliņa;
Kā pārciešu sūrus dūmus,
Tā bargo māmuliņu. [LD 23396-0]
Kas kait man nedzīvot
Duj bajāru starpiņā:
Bajāram dūmi kūp,
Man atnāca siltumiņš. [LD 31214-1]
Dūmi kūp, sili deg,
Bite tek raudādama;
Niraud gauži tu, bitīte,
Neba tavi nami deg. [LD 30308-0]
Tālu, tālu dūmi kūpa,
Man atnāca siltumiņa!
Tālu, tālu tautu dēls,
Man atnāca mīļi vārdi. [LD 10739-0]
Meža sargs mani šāva
Ar piecām pistolēm,
Dūmi vien nokūpēja
Ap maniem lindrakiem. [LD 30548-0]
Dūmi kūp ezerā,
Kas tos dūmus kūpināja?
Raudavīte pirti kūra
Gaigalīša dēliņam. [LD 2513-0]
Lēņi, lēņi dūmi kāpj
Pār namiņa jumta galu:
Veca mana māmuliņa,
Azaidiņa vārītāja. [LD 3201-0]
Aiz kalniņa dūmi kūp,
Kas tos dūmus kūpināja?
Jāņa bērni kūpināja,
Jāņa zāles lasīdami. [LD 32889-0]
Zili melni dūmi kūp
Viņā meža maliņā
Tur deg puišu dvēselītes,
Kas meitiņas niecināja. [LD 8905-0]
Dūmi kūp purmalā,
Kas tos dūmus kūpināja?
Veļu māte kūpināja,
Bēdu drēbes dedzināja. [LD 27429-0]
Ciemiņam dūmi kūp,
Man atnāca siltumiņš;
Ciemiņam meitas auga,
Man uzauga līgaviņa. [LD 11577-0]
Aiz kalniņa dūmi kūp,
Kas tos dūmus kūpināja?
Seskis dara alutiņu,
Tas tos dūmus kūpināja. [LD 2323-0]
Zili melni dūmi kūp
Aiz tā meža gabaliņa;
Maza, maza meita raud
Aiz tā meža gabaliņa. [LD 2185-0]
Tēvam gaļiņa, mātei maizīte,
Bērnam suliņa, kaķam lēvars,
Kučam kauliņš, gaiļam dūmi,
Pavārītei pa pieri. [LD 2186-2]
Aiz kalniņa dūmi kūp,
Kas tos dūmus kūpināja?
Mīļa Māra pirti kur,
Kur sērdieņi mazgajās. [LD 4966-0]
Lai būs putra, kāda putra,
Putra būs vakarā:
Es redzēju māmiņai
Dūmi kūp namiņā. [LD 2946-1]
Caur sakārni dūmi kūp,
Vilks darīja alotiņu:
Tas gribēja šoruden
Savus bērnus godināt. [LD 2393-1]
Zili melli dūmi kūp
Viņā lauka galiņā:
Deg vagares dvēselīte
Balta spieķa galiņā. [LD 31469-2]
Siliņš dega, dūmi kūp,
Zaķīts lēca raudādams:
Zaķīšam sadeguši
Lecamie ķelderiši. [LD 2312-6]
Kur tie lieli dūmi kūp,
Tur tā maza siltumiņa;
Kur tā liela slava nāk,
Tur tā maza bagatība. [LD 11977-0]
Kam tie dūmi, kas tur kūp
Viņā meža maliņā?
Saules meita pirti kūra,
Dieva dēlu gaidīdama.
Dieva dēls attecēja,
Zīžu kreklis padusē,
Zīžu kreklis padusē,
Zelta slota rociņā. [LD 33844-3]
Nākat, ļaudis, skatīties,
Kur aizies budelīši.
Tur aizies budelīši,
Kur tie zilie dūmi kūp:
Tur svilina vecus puišus
Ar zilām ugunīm. [LD 33311-4]
Seskīts brūvē miežu alu,
Cauri zemi dūmi kūp;
Krupīts nesa ūdentiņu
Sakumpušu muguriņu.
Krupīts prasa: vaj diezgan?
Seskits atbild: vēl vajag! [LD 2329-0]
Aiz kalniņa dūmi kūp,
Kas tos dūmus kūpināja?
Mīļa Māra pirti kūra,
Dieva dēlus gaidīdama.
Atjāj divi Dieva dēli
Nosvīdušus kumeliņus.
Nosvīdušus nosedlojši,
Ielaiž rožu dārziņā.
Ielaizdami piesacīja,
Lai nelauza zelta rozi. [LD 33741-0]
Cūka ceļ ēku
Vērsis, dzestrā rītā no kūts izlaists, pamanījis aiz muguras dīķi kūpam (miglojam). Tūliņ skrējis no mājas ārā, maurodams: „Bēdziet, bēdziet! zeme deg.” Sivēns, auns, zosins un gailis, to dzirdēdami, skrējuši arī vēršam pakaļ. Tā skriedami, visi pieci nonākuši mežā pie viena ezera un paskatījušies atpakaļ, vai tad patiesi zeme deg. Nemanījuši ne uguni, ne dūmus vairs. Nu sarunājuši tepat apmesties uz dzīvi, jo – ja arī zeme degšot – tad te ūdens malā briesmas nebūšot tik lielas. Un tā nu saulgoznī dzīvojuši vēl katrs par sevi; bet rudenī, kad miroņi jau sākuši ledu zāģēt, kad skaidas no debesīm kritušas un visu zemi kā ar baltu segu apklājušas, tad sivēns paskubinājis savus biedrus: „Būvēsim riju, lai mums ziemu nav jānosalst!” Bet šie cits par citu aizbildinājušies. [..] [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/241/0106703.htm]
Velns noslēpj uguni
Dievam iesākumā uguns nebijusi, Velnam bijusi. Dievs prasījis Velnam kādu dzirkstelīti, Velns nepielaidies ne uz to pusi ne, bet, kad Velns manīja, ka Dievs visai gribēja uguni dabūt, tad gudrinieks noslēpa uguni tā, ka cits neviens nezināja, vienīgi pats Velns. Dievs gudroja, gudroja, kur gan būtu varējis uguni tā noslēpt, ka ne pēdas vairs. Bet Velns zobojās: „Varot vai tūkstošiem gadu meklēt, ir tad šā nolikuma neuziešot!” Dievs atteica: „Ja es tikai gribu, tad jau rītdien man būs uguns rokā!”, un aizgāja. Velns no pakaļas noteica, vai nu tik lielība vien neiznākot! Bet tomēr, ticīgs nebūdams, ies raudzīt, ko gan Dievs darot. Aiziet – Dievs pašu laiku sien slieteni (mājiņu, kur vasaras laikā vāra ēdienu). Velns brīnīdamies vaicā: „Ko šis darīšot ar slieteni, kad šim neesot uguns?” Dievs atteica: „Kad būs slietenis – būs uguns!” Velns aizgāja, nodomādams, lai nu taisot vien, lai taisot, un noglabāja uguni vēl cietāk.
Bet ko Dievs darīja? Slieteni saslējis, pielasīja pulka vecu, sausu pūpēžu, sanesa slietenī krietnu čupu, paņēma divi brangas elkšņu rungas un sāka pūpēžus jozēt, ka putekļi vien pa gaisu griezās, kas par gabalu gluži izskatījās kā dūmi. Bet jau priekšlaikus Dievs slepen bija nosūtījis cilvēku Velna tuvumā, lai noklausītos, ko tad Velns teikšot, kad redzēšot no šā namiņa dūmus kūpam. Labi! Kā nu Velns ieraudzījis no Dieva slieteņa dūmus kūpam, tā domājis, ka nu tiešām Dievam uguns rokā, un sāk brīnīties, vēsmoties: „Ne, vai tas nav vienreiz gudrinieks! Es tak tā noglabāju uguni akmenī un tēraudā, lai neviens pats neuzietu, bet paraugi nu, ir tur viņš ir uzodis!” Dieva vēstnesis noklausījās un aizsteidzās steidzamo pie Dieva, izstāstīdams galu no gala, ko pie Velna dzirdējis. Tad Dievs tūliņ paķēra akmeni un tēraudu, sasita kopā, un uguns bija rokā. Kā jau visas labas lietas, tā arī uguni, Velnam atņēmis, atdeva cilvēkam. Velns tikai nevarēja vien pats uz sevi nosirstīties, ka uguni tik muļķīgi glabājis; bet neko darīt – kas Dievam rokā, to vairs neatdabūsi. Tā uguns vēl vienādi atrodas akmenī un tēraudā, kā ar Velna likumu toreiz ielikta. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr13/13B1301.htm]
Pērkons vajā velnus
Reiz braukuši divi ceļa vīri ap pusnakti pa lielu mežu. Braucot zirgs apstājies un nekust no pēdām, lai nosit. Apskatījušies labi un ieraudzījuši zirgam pie galvas lielu, melnu vīru. Tas saņēmis zirgu pie galvas un turējis. Nu klieguši un draudējuši, bet vells zirga nelaidis un nelaidis vaļā. Tad viens ceļa vīrs trīs reizes sitis pār loku. Tūliņ vells atlaidies, un šie nu braukuši projām. Tikko mazu gabaliņu pabraukuši, dzirdējuši pērkonu sperot. Atskatījušies atpakaļ: lieli, melni dūmi vien cēlušies gaisā tai vietā, kur vells stāvējis. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr14/14A2106.htm]
Sēž jauneklis vēstures eksāmenā un, pats par sevi saprotams, nezina neko!
„Nu kaut nedaudz pastāstiet par Otro pasaules karu,” lūdz pasniedzējs.
Puisis paskatās griestos un sāk:
„Visapkārt uguns, dūmi un tanki, tanki, tanki…”
Melnā jeb dūmu pirts
Latvijas laukos sastopamas vairāku veidu pirtis, viena no tām – dūmu jeb melnā pirts. Tā ir vissenākā pirts, ko latvieši izmantojuši daudzu gadu desmitu senā vēsturē. [..]
Dūmu pirts ir īpaša. Tā ir koka baļķu celtne ar dabiskā materiāla jumta segumu (niedres, skaidas, sūnu velēnas) un tiek būvēta bez skursteņa; tai ir mazi lodziņi, durvis un spraugas sienās. Dūmu dēļ jau pa gabalu var manīt, ka tiek kurināta pirts. No tālienes šāda pirts kurināšanas laikā izskatās visai eksotiski – dūmu mutuļi veļas ārā gan pa logiem un durvīm, gan pa speciāli celtniecības laikā atstātām spraugām sienās. Šķiet, tūlīt iebruks jumts un pirti pārņems uguns liesmas. Neraugoties uz skatu no ārpuses, pirts ir ugunsdroša. Melnās pirts galvenā atšķirība ir krāsns uzbūve.
Krāsns ir liels akmens krāvums (uz kura tiek novietots katls ūdens sildīšanai), zem kura speciāli ierīkotā vietā tiek dedzināta malka – attiecīgi akmeņiem pamazām sakarstot. Kurināšanas laikā gan lodziņš, gan pirts durvis ir atvērtas. Dūmi sasilda ne tikai krāsns krāvuma akmeņus, bet arī pirts sienas. Sakarsētie krāsns akmeņi ir vienīgais siltuma avots šādā pirtī. Kurināšanas laikā dūmi cirkulē pa pirts telpu un sodrēji uzkrājas uz krāsns akmeņiem, kur pilnībā sadeg, uz griestiem un sienām, kur arī paliek, nodrošinot pirtī praktiski sterilu vidi.
Kā zināms, dūmi satur formaldehīdus, kas ir vieni no labākajiem antiseptiķiem. Tāpēc mūsu senči pirti izmantoja kā vietu, kur dzima bērni, jo tā saimes mājās bija vistīrākā un drošākā vieta gan jaundzimušajam, gan māmiņai. Sodrēji ir labs absorbents, kas uzsūc visas nepatīkamās smakas no iepriekšējā pirts apmeklējuma, tāpēc patīkami pirti apmeklēt vienlaikus lielākam cilvēku skaitam. Dūmi koncentrējas pie pirts griestiem, un sodrēji nelielā daudzumā nosēžas uz pirts grīdas un lāvas, tāpēc nav jābaidās nosmērēties.
Krāsns kurināšanas beigās nesadegušās malkas paliekas izņem no krāsns un iznes ārpus pirts. Svarīgi, lai pirtī nebūtu tvana gāzes. Pēc kurināšanas aizver pirts durvis, logus un kādu laiku nogaida, līdz no telpas izdalās tvana gāzes paliekas. Pirms pēršanās ar karstu ūdeni apšļāc pirts grīdu, sienas un krāsns akmeņus. Tādējādi līdz minimumam tiek samazinātas sodrēju paliekas pēc kurināšanas. [http://dakokoks.lv/lv/Pirts_lietas/_442.html]
Izbeigts un dzēsts
Izbeigts un dzēsts,
Ne vēsts,
Garām, garām, pagalam.
Kā apdzēstam skalam
Truslās ogles drūp,
Kam vairs rūp?
Iet vilciens aumaļos.
Čauganos kamolos
Kupli dūmi pie zemes veļas.
No zemes atsisti, dūmi ceļas
Un gaisā šķīst,
Ainas sajūk un garām klīst.
Garām, garām –
[Rainis 1978 : 220]
Sudrabkalna dzejas Tautas nama kafejnīcā
Zilos dūmos plēn vakars.
Galvā vēl dienas
un darba
putekļu smagums.
Dzejas žilbina kā senaizmirstās zvaigznes.
Lapas paveŗ
baigu domu dzelmes,
palo zeltainzaļu
sapņu straumes…
Kā domu kalns tu proti nospiest plecus!
Ak, klintis, kurās zvirbuļiem trūkst vietas!
Kaut labāk, dziesmas, jūs
man pretī nāktu vienkāršas un mīļas
caur dūmu mākoņiem, starp gurdi liektiem stāviem,
pa grīdu putekļaino,
ziediem pirkstos vāros –
ak, domu kalns, ak vārdu orhidejas!
Zilos dūmos plēn vakars.
Blakām papirosgalam
un izdzertai kafijas glāzei
dzejas stāsta skaistuma sapņus. [Skujiņa 1960 : 107–108]
Kafejnīca
Atkal mūzika, mūzika lejas
Un kā viļņi uz atvaru nes.
Gudrās runas un godīgās sejas
Atkal pametis, nāku še es.
Skati skrien te kā putni bez mājas,
Dūmu strūklas kā fontāni stīdz,
Zīdā kairīgi mirdzošas kājas
Taktī viļņojas mūzikai līdz.
Un tad liekas – kāds aizskar pie rokas,
Un kā reibonī dvēsele jūt:
Kāda viltīga laime un mokas
Tava daiļuma gūsteknim būt. [Ziemeļnieks 1933 : 197]
Mums tajā ziemā notika liela nelaime. Caur nezināmu uguns cēloni nodega skola. Mēs pašulaik ēdām pusdienu, kad mazais Antiņš klupdams krizdams ieskrēja klasē, ieplēta muti un beidzot ar mokām iekliedzās: „Deg! Deg!” Mēs izskrējām ārā un visi drebējām – bāli, izbijušies. Ko mēs kliedzām, tā es neatminos. Atminos, ka es bez manteļa un cepures stāvēju uz lielceļa un raudādams skatījos, kā melni dūmi, vīdamies augšup, mutuļoja un kā liesmas stabs briesmīgi sliecās gaisā. [Poruks 1989 : 163]
●
Bet otrā dienā vējš vilka no Laurinēm un māja bija dūmu smakas pilna. Tad mums ar saimnieku Janci vajadzēja skriet paskatīties, kas tur īsti ir. Mēs aizskrējām un atradām pavisam skaistas lietas. Tāds gabals sūnas, zirga viļekla lielumā, bij pārvērties baltos pelnos un iekritis labi vien dziļāk. Visa pelnu bedre kūpēja. Dūmi bija diezgan špetni; mums tūlīt asaras apbira, līdzko ieskrēja degunā. Liesmas nekur nebij. Mēs nolauzām sausu egles zaru un bāzām pelnos. Pelni bija viegli kā milti, un koks tajos līda bez kādas spiešanas dziļi iekšā. Bij izdegusi jau tāda dobe, ka es būtu varējis paslēpties, kājās stāvēdams. Šāds brīnums mums patika. [Jaunsudrabiņš 1957 : 197]
(Silmaču pirts. Gulta ar šūpuli.)
[..]
TOMULĪŠA (durvīs). Nekā neredz. Nav ni dūmu, ni uguns. Būs kāds šāvis.
AUCE. Bet tas troksnis bij par daudz spēcīgs. Visa pirtiņa jau nolīgojās.
TOMULĪŠA. Pičuks nāk!
AUCE. Dzirdēs, ko tas stāstīs.
TOMULĪŠA. Nez vai kāds te tuvumā akmeņu neplēš!
AUCE. Dzirdēs jau nu gan! [Blaumanis 1997 : 58]
●
RAGANA (tuvojas Sprīdītim ar svēpējamo trauku. Uz pirkstu galiem. Atkal pie princeses).
Viņš tura rokas krustīm pār krūtīm. Tad es nekā nevaru darīt. Tad man pašai dūmus acīs sit.
PRINCESE (nepacietīgi).
Nu ej vien! Kas tik ilgi tūļosies! Nogaidi izdevīgo acumirkli.
RAGANA (pavēli klausīdama, steidzas pie Sprīdīša. Kā taisās pār viņu liekties, tai iesitas pašai dūmi acīs. Viņa sāk rīstīties un šķaudīt).
PRINCESE (sit kāju pie zemes).
Nu viņa visu izjauks.
SPRĪDĪTIS (atmostas, ierauga raganu, saprot viņas nolūku, uzšaujas kājās).
Ā! Tad pagalmā tādi spoki kūņājas. Pa’, pa’! Iesmērēšu viņiem kājas! (Meklē stabuli.) [Brigadere 1956 : 75]
Neviennozīmīgi
Urbānais bohēmists, Čaka Rīgas grafiķis un melnbaltuma apoloģēts Vilipsōns ietērpis dzejoli grafītu smogā. Pasaule ir pieputējusi un piedūmota, taču tās netīrajā gaisā un troksnī ir jūtama vārdos nenosaucama, bet ieelpojama cilvēku klātbūtne. Ar mazu knēveli Čaku – Vilipsōnu uz vāka un vairākiem pašportretiem grāmatiņas lappusēs mākslinieks kārtējo reizi pauž savu atzīšanos pilsētai, kuru mīl ar visiem tās kvēpiem, izkaisītajiem izdedžiem, pelēko sniegu un gaisā stāvošajām dūmu puķēm. Iedvesmojoties no pilsētas, viņš zīmē tās putekļos, kas paši it kā sastājas un ieņem veidolus. Starp haotiski izkaisītajiem krikumiem un putekšņiem ir jūtama spriedze, tāpat kā ilgu iekšējais magnētisms jūtams pie trimdas latviešu dzejniekiem.
Nākamā pīpe ar dūmiem parādās Laimoņa Kamaras dzejolī par „Palaidņa puiku” (Nr. 93). Dzejas rindas „Sen dusēt laiks visiem maziņiem, bet mēnesim debesu ligzdā sēž mākoņu puika uz radziņiem UN PĪPĒ…” ir ļoti piemērots aicinājums doties uz čuču jau palielam gulētgājējam. Tas ir pietiekami stilīgs, smieklīgs, bet arī mīlīgs un sapņu iztēli rosinošs – ļauj aizdomāties par dažādām interpretācijām, kurās reizēm naktī pazūd mēness. Par miglu, par smogu, par nakšņošanu teltīs un bezmiega naktīm, kas ir tik neveselīgas un nepareizas.
Pīpe kā neatkarības, brīvas domas un gara simbols parādās arī bērnu dzejoļos. Mūsdienu bērni varbūt nezina: kādreiz sabiedrībā (patiesībā vēl pavisam nesen, bet daudzviet pasaulē – joprojām) pīpēšana netika ļoti kritizēta, tā vienkārši bija tāda ikdienišķa nepareizība. Reizēm kā vienīgā pastāvēšanas forma, kad skaļas domas un patiesi vārdi bija aizliegti. Tad tie nepasacīti karājās gaisā virtuves dūmos, jo kaut kur tiem bija jāpaliek.
Māksliniecei Līvai Kandevicai izdevies radīt diezgan nelāga izskata uzpūtīgu, pašpietiekamu pelēko dūmu mākoni un mēnesi ar ne sevišķi glītu snīpi. Arī zvaigznītes nav cukursaldas un neaizsniedzamas, bet gan apņēmīgas vingrotājas, kas noskalo melno kvēpu un stutē cita citu atpakaļ plejādē. Māksliniece iepazīstina lasītāju ar „neglītā estētiku”, kam arī ir visas tiesības un pamats kļūt par mākslu un kas reizēm ir vispiemērotākā, piemēram, stāstot par tumšiem laikiem, cilvēka dzīvību necienošiem un brīvību ierobežojošiem režīmiem. Bet pašā pirmajā grāmatiņas atvērumā ir optimistisks atgādinājums, ka nejaukais augļu tārps ir tikai cita tauriņa forma. [Remere 2017 : www.satori.lv/article/neviennozimigi-2]
Ģederts Eliass Cūkas svilināšana (1930).
[Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs]
Aivars Gulbis Dūmi (bronzas kompozīcija, 1969).
Ludzas Novadpētniecības muzeja Bobišu sādžas Dūmistaba (celta 19. gs. 1. ceturksnī).
Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Nidas pagasta (tag. Liepājas novada) Dūmistaba (celta ap 1750. gadu).
Dokumentālā filma Dūmi kāpj debesīs (1991). Režisors Juris Bindars, kinostudija „Telefilma-Rīga”.
Dziesma Aiz kalniņa dūmi kūp. J. Vītola aranžējums tautas mūzikai, tautasdziesmas vārdi.
Dziesma Meitene kafejnīcā. V. Krieviņa mūzika, A. Skujiņas vārdi.
Dziesma Ledus. Grupas „Dzelzs vilks” mūzika, J. Kaukuļa vārdi.
Dziesma Ērģelnieks. R. Paula mūzika, J. Petera vārdi.
Dziesma Mēs dzīvojam pasakās. I. Fomina mūzika, E. Aizkalna, E. Šnipkes, R. Dintera, J. Lemeža vārdi.
Analizējot Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta statistiku par ugunsgrēkiem dzīvojamās ēkās, ir secināts, ka aptuveni puse ugunsgrēkos bojāgājušo miruši nevis no fiziskiem apdegumiem, bet gan no saindēšanās ar toksiskiem produktiem, kas rodas, sadegot mājoklī esošajiem sadzīves priekšmetiem un mēbelēm. Turklāt lielākā daļa bojāgājušo nosmakuši dūmos vai sadeguši, atrodoties savās guļamistabās. Praktiskais risinājums, kā samazināt bojāgājušo skaitu, ir dzīvojamo telpu aprīkot ar tehniskām iekārtām, kas brīdinātu cilvēkus par izcēlušos ugunsnelaimi un tādējādi ļautu laikus pamest degošās telpas. Visefektīvākais tehniskais risinājums cilvēku aizsardzībai no uguns ir ugunsgrēka autonomo dūmu detektoru (reaģē uz dūmiem) ierīkošana dzīvoklī. [Sagatavots pēc:
https://www.vugd.gov.lv/lat/drosibas_padomi/ugunsdrosiba/5573-par-dumu-detektoriem]