Tradicionālā transkripcija

[druva]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[druvɑ]


[d] – balsīgais troksnenis

[r] – skanenis

[u] – īsais patskanis

[v] – balsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

 

Divzilbju vārds.



druv-sakne, vārda celms

-agalotne




druv+veid-a


druv+veid+īg-s

druv+veid+īg-a




druvapatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija

 

vsk. dsk.

N.

druv-a druv-as

Ģ.

druv-as druv-u

D.

druv-ai druv-ām

A.

druv-u druv-as

I.

ar druv-u ar druv-ām

L.

druv-ā druv-ās

V

druv-a! druv-as!

 


N. Juris DruvaD. Jurim Druvam


Teikumā var būt:

aaaa1) teikuma priekšmetsDruva pēc lietus kūpēja.

aaaa2) izteicēja daļa – Šis lauks ir linu druva.

aaaa3) galvenais loceklisKviešu druva.

aaaa4) apzīmētājsDruvas malā piestāja kombains.

aaaa5) papildinātājs – Saimnieks silti uzlūkoja jauno druvu.

aaaa6) vietas apstāklisDruvā lēni līgojās labība.



druvas apstrāde, druvas labība, druvas malas, druvas saimnieks, druvas vidus, druvas zelmenis

 

druvā aug, druva dzeltē, druva kūp, druva smaržo, druva zeļ

 

auzu druva, griķu druva, kviešu druva, linu druva, miežu druva, rudzu druva

 

brūna druva, gara druva, jaunā druva, liela druva, maza druva, vecā druva, zeltaina druva

 

dziedāt par druvu, lepoties ar druvu, novākt druvu, priecāties par druvu, skatīt druvu, zīmēt druvu 



druva

Labības (arī linu) lauks.

Rudzu, kviešu, miežu, linu druva. Druvas zeļ, dzeltē.

[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 258]


druva

Labības lauks.

Kviešu druva. Druvai kupls zelmenis.

Jaunajās druvās jau auga kvieši, mieži, auzas, prosa. Talcis 4, 22.

Rudzu druvās .. vārpas sniedzās pāri vīru augumiem. Zvaigzne 53, 8, 27.

Iznāk, ka arī mēs vēl ne vienreiz vien sekojam parunai – ne mana cūka, ne mana druva… Purs 1, 189.

// pārn. Nozare, joma.

.. gandrīz jau 60 gadus .. [gleznotājs] ir mūsu mākslas druvas aktīvāko kopēju rindās. Literatūra un Māksla 60, 51, 3.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


druva, [bei Glück druve II Mos. 22, 6, d. pl. druvēm IV Mos.20, 17], das Saatfeld, Getreidefeld: miežu, griķu druva; auch übertr. dziesmu, muzikas druva. Sprw.: ne mana cūka, ne mana druva. [Sagatavots pēc: ME 1923 : 505]


druva – dryva; dierva

[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


druva, s. – dryva,  pareti. Druva. ćik skàišḱi nùîda łynu dryva!

[Sagatavots pēc: Reķēna 1998 : 280]


druva – [labības] lauks

Tukšs kā papuves druvasaka, ja kur valda nabadzība, trūkums.

[Sagatavots pēc: LFV 2000 : 269]

VietvārdiDruva, apdzīvota vieta Dobeles novadā; Druva, apdzīvota vieta Saldus novadā; Druvas, apdzīvota vieta Cēsu novadā; Druvas, viensēta Alsungas novadā; Druvas iela, iela Mārupē; Druvas iela, iela Rīgā; Druvas zemturi, folkloras kopa; Druvenieki, apdzīvota vieta Balvu novadā; Druviena, apdzīvota vieta Gulbenes novadā; Druviņa, lauks Jūrkalnē; Druviņas, viensēta Gudenieku pagastā; Akmensdruvas, viensēta Krimuldas novadā; Akmensdruvas kapi, kapsēta Alūksnes novadā; Alkšņudruvas, viensēta Gulbenes novadā; Arumdruvas, viensēta Alūksnes novadā; Augstā druva, lauks Alūksnes novadā; Auzudruvas, viensēta Daugavpils novadā; Āboliņdruvas, viensēta Preiļu novadā; Āžudruva, viensēta Līvānu novadā; Bišu Druva, viensēta Līvānu novadā; Briežu druvas, lauks Alūksnes novadā; Dāboldruva, viensēta Līvānu novadā; Diždruvas, viensēta Talsu novadā; Druvarāji, viensēta Ventspils novadā; Dierva, apdzīvota vieta Malnavas pagastā.

 

UzvārdiDruva; Druviņš, Druviņa; Druvietis, Druviete; Druvmalis, Druvmale; Teļadruva; Puķudruva; Druvaskalns, Druvaskalne.

  

Priekšvārdi Druvis, Druvvaldis.

 

ErgonīmiDruva, lauksaimniecības SIA Smiltenes novadā; Agrofirma „Zelta druva, SIA; Augstkalnu druvas, SIA Daugavpils novadā; EKO Druva, SIA Skrundas novadā; Druvas Riekstiņš, veikals, SIA Saldus novadā; Druvas Unguri, SIA; Druvas vidusskola, skola Saldus novadā; Ēdoles druvas, SIA Kuldīgas novadā; Kungu druvas, viesu nams Neretas novadā; Saldus druva, SIA; Zemgales druvas, kooperatīvā sabiedrība Dobeles novadā.

 

 

Preses izdevumiDruva, Vidzemes novadu laikraksts; Druva, žurnāls; Mūzikas Druva, žurnāls (1906–1908); Dryva, laikraksts (1907–1917); Sētā un Druvā, žurnāls (1937–1939).


druva, mantots vārds; leišu dirvà ‘t. p.’, krievu дерéвня ‘apstrādājamā zeme (’plēsums’), apartā zeme; sādža’. Pamatā indoeiropiešu *der- ‘plēst, raut, šķelt’ (no kā arī dīrāt); atvasināts *dr--tei ‘uzplēst zemi’ (> baltu *drūtei / *drūti: *drusti; sal. vietvārds Drusti dažādās Latvijas vietās, arī Drustāres Aizkrauklē, Drustēni Elejā). Subst. *d-ā- ‘plēsums, tīrums’ > baltu *dirvā- (leišu dirvà) un *durvā- (strauta nosaukums Durvu grāvis Kandavā); ar metatēzi no šās formas vai no dru-ā- latviešu druva. [Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 234]


angļu – cornfield

baltkrievu – ніва

franču – champ

igauņu – nurm; väli; põld; piltlik

krievu – нива

lietuviešu – niva

poļu – niwa; pole

somu – viljapelto

ukraiņu – нива

vācu – das Kornfeld

zviedru – majsfält



Druva izsargās no rūsas un salnām, bet ne no slikta cilvēka rokām.

 

Kā zini, tā dari, nav mana druva.

 

Ne tava druva, ne tava bēda.

 

Ja tev nav druvas, neturi cūkas.

 

Ne mana druva, ne mana cūka.

 

Druvā minūte dārga.


Ragana mēdza darīt arī tā: lai noburtu kaimiņa laukus, viņa Jāņu naktī trīsreiz pārvēlās no kaimiņa druvas pāri robežai savā druvā, tā pārvilkdama ražu no kaimiņiem sev. Īpaši tur, kur kādam saimniekam iepriekšējā gadā bija sevišķi labi padevusies labība, nākamā vasarā gaidāmas raganas un burvji.

 

Lieldienās šūpojoties, šūpulim jāļauj lēnām nostāties, lai tā lēni un līgojoties nozied linu druva.


Druvā eimu, druvā teku,
Druvā man visi prieki;
Druvā man saule lēca,
Druvā saule norieteja. [LD 27963-0]

Linu druva lielijāsi,
Līks plūceja muguriņa;
Līksti pate, linu druva,
Man mugura nenolīks. [LD 28364-1]

Kam der skaista driķu druva,
Kam vecā māmuliņa?
Driķu druva bitēm der,
Padomam māmuliņa. [LD 3186-2]

Ganiņš biju bāliņam,
Ne druvā gājejiņa;
Ja grib tautas, lai ved mani,
Ganos iešu, ne druvā. [LD 29492-0]

Kam tā tāda linu druva
Ceļmalā līgojās?
Ta puisiša linu druva,
Kas meitiņas niecinaja. [LD 28433-0]

Aiz ko man brāļi pirka
Vizuļotu vainadziņu?
Druvā man saule lēca,
Druvā saule norieteja. [LD 5777-0]

Druvā iemu, druvā teku,
Druvas ceļu darinaju:
Visi mani druvas ceļi
Sudrabiņu vizinaja. [LD 27964-0]

Bija man, bija man
Labas lietas cerejamas:
Miežu druva, griķu druva,
Ciemā skaista malejiņa. [LD 11062-2]

Ziedi, ziedi, linu druva,
Zilajiem ziediņiem;
Atvedišu plūcejiņu
Dzeltainiem matiņiem. [LD 28380-0]

Bāleliņa linu druva
Zeltitiem ziediņiem;
Būs manā pūriņā
Apzeltiti gabaliņi. [LD 28338-3]

Kas kaiteja mūs’ kungam
Zelta jostas nevalkāt,
Abas puses liela ceļa
Linu druva līgojās,
Linu druva līgojās
Sudrabiņa galviņām. [LD 28436-0]

Skaista zied griķu druva
Aiz visām druviņām;
Skaista auga pastarite
Aiz visām māsiņām. [LD 4506-1]

Ai, māsiņa sīka, maza,
Tu pavārgsi tautiņās:
Tāļu druva, tāļu pļava,
Tāļu aka lejiņā. [LD 25900-0]


Lācis auzās

No sava tēva esmu noklausījies nostāstus par lāčiem. Lāči bieži nopostījuši veselas auzu druvas. Kad auzas bijušas nopļautas un sakrautas gubās, tad lāči nākuši pie gubām, sakampuši ar priekšējām ķetnām auzu klēpi un nesuši mežā. Tad pa mežu lācis gājis tik ilgi, kamēr visas auzas bijušas izbirušas. Tad viņš nācis atkal pie auzu gubām.

Lai varētu lāčus aizbaidīt, tad auzu tīrumā kūruši uguni. Pie ugunskura uztaisījuši biedēkli cilvēka veidā. Otrā rītā ugunskurs un biedēklis bijuši sasvaidīti ar kokiem un akmeņiem, bet trešā rītā ugunskurs bijis pavisam izjaukts, bet biedēklis saplēsts. [Sagatavots pēc: http://www.pasakas.eu/lacis-auzas-2]


Ezeri

Par ezeru celšanos veci ļaudis stāsta dažādi, ka tie esot staigājuši pa gaisu un zināmās vietās nolaidušies atkal zemē, pie kam dažus lopus un mājas sevim par upuri paturējuši. No gaisā esošā ezera dažkārt dzīvas zivis zemē kritušas.

Drustu ciemā, mazu gabaliņu no Aulu kalna valsts nama, senos laikos stāvējuši muižas laidari ar zaļām ganībām un auglīgām druvām. Vienā dienā, kad Vaiveles ezers nācis vārīdamies un kūsēdams pa gaisu, pašlaik ganījušies lopi šā ezera vietā. Saimniece, to paredzēdama, teikusi: „Dzeniet, gani, mājā, Vaivele nāk!” Tikko gani lopus sadzinuši mājā, bez diviem auniem, kas, nenieka nenojauzdami, palikuši badoties, ezers gāzies ar lielu troksni zemē, laidarus un aunus par upuri līdz paņemdams. Ezeru tāpēc nosaukuši par Vaiveles ezeru. Vēl priekš kādiem gadiem skaidrā laikā esot ezera vidū mājas redzētas un auni badoties manīti. Reiz atkal zvejnieki zvejodami laidara vārtus malā izvilkuši un dažas citas nepazīstamas lietas atraduši. [Sagatavots pēc: http://www.pasakas.net/teikas/udens/v/vaivele/]

 

Ezeri

Tai vietā, kur tagad atrodas Liezeres ezers, senāk esot bijusi auglīga leja, kurā dzīvojuši labi pārtikuši ļaudis. Vienā vasaras pēcpusdienā, kad druvas jau līgojušās augļu pilnībā, no dienvidus vakariem nācis tumšs debess, stipri krākdams, un apstājies virs mierīgajiem ļautiņiem. Šie, redzēdami nelaimi tuvojoties, vaimanājuši un nezinājuši, ko darīt. Tad viena sieviete izsaukusies: „Liezera ezers nāk!” Ezers arī tūliņ nolaidies tai ielejā, apklādams ar ūdeni visu, kas tanī atradies: mājas, druvas, visus apdzīvotājus u. c. Ezers esot izcēlies no Mēdzūlas pagasta dienvidus stūra un ar lielu lietu aizgājis uz Liezeres pusi. Tai vietā, kur viņš atradies, tas atstājis lielu purvu, ko tagad sauc par Lietavas purvu. Šai purvā ir redzamas dažas akates, kas liecina, ka te agrāk bijis ezers.

Nesen vēl Liezeres ezerā esot varējis redzēt dzīvojamas ēkas. Īsti skaidri varējis saredzēt riju, ap kuru bijuši apslieti arkli un citi saimniecības rīki. No šī ezera esot izvilkts viens neliels zvans, ko tad likuši muižā par putras zvanu, bet tas nu pavisam neskanējis. Pēdīgi viņu likuši par kapsētas zvanu – tagad tas skanējis ļoti jauki, it kā teikdams: „Šodien tam – rītā tev!” Šis pats zvans arī vēl tagad kalpojot Liezeres kapu kalnā. [Sagatavots pēc: http://www.pasakas.net/teikas/udens/l/liezeris/]

 

Burvji bojā lauku ražu

Vecos laikos gulbeniešos dzīvojuši divi kaimiņi. Viens bijis bagāts, bet otrs nabags. Bagātajam bijušas kuplas druvas un brangi lopi, bet nabagajam viss padevies slikti. Pie bagātā saimnieka dzīvojis vecs vecis, ko ļaudis dēvējuši par burvi. Šis vecis bijis pusakls. Reiz, vienā vasaras vakarā, kad rudzi ziedējuši, vecis gājis uz kaimiņu rudzu tīrumu vārpu lauzt. Bet, labi neredzēdams, tas iegājis sava saimnieka tīrumā. Iegājis rudzu laukā, tas sācis lauzt vārpas. Pie šā darba viņš metis krustus un skaitījis pātarus. Pēc tam viņš vārpas sasējis dzeltenā lakatā un gājis uz māju. Kad pienācis pļaujas laiks, bagātā rudzu laukā vārpas bijušas tukšas, bet nabagam vārpas liekušās un lauzušas stiebrus. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/]

 

Rūķīši

Viens saimnieks bija nodomājis pagrabu mūrēt un – tā kā šodien – pabeidzis akmeņus lauzt, rītu gribējis savest. Bet rītā izcēlies, redz: akmeņi jau savesti. Prasījis puišiem, vai šie esot veduši. Nē, neesot! – esot gulējuši. Nu tu brīnumi! Saimnieks domā un ies stallī. Ieiet – redz: zirgi putās nobraukti. Gājis atpakaļ uz istabu puišiem prasīt, kas tos zirgus putās nobraucis. Vai tie cilvēki būs bijuši jeb kādi gari? Puiši teikuši: cilvēki gan nebūs bijuši, būs rūķīši tie nobraucēji, akmeņus vezdami. Nu saimnieks aplam nopriecājies par tik darbīgiem rūķīšiem, bet vairāk arī neko nelicies tai dienā par viņiem zinot. Bet piecēlies otrā rītā – ierauga: rudzu druva melna izarta un zirgi vēl slapjāki. Tagad saimnieks gan par tādu nedarbu briesmīgi noskaities, vaicādams vēl citiem, kā lai rūķīšus aizdzenot. Pamācījuši, lai staļļa durvim aizsitot krustiņu priekšā, tad rūķīši aiziešot. Darījis tā – nenākuši vis vairs. [Sagatavots pēc: http://pasakas.lfk.lv/wiki/131301006/lv]

 

Burvju traucēšana

Reiz dzīvojuši vienā mājā divi pušelnieki, kas nesuši ziedus Maizes tēvam pie vienas liepas. Reiz abi pušelnieki aiznesuši Maizes tēvam olas. Pirmais pušelnieks aiznesis olas, nolicis pie liepas un lūdzies Maizes tēvu, lai otra pušelnieka rudzu druva „ar kūkāļiem noziedētu”! Otrs pušelnieks to dzirdējis. Viņš paņēmis pirmā pušelnieka olas, aiznesis uz māju, licis sievai pielikt klāt savas mājas olas un tās izvārīt. Pirmā pušelnieka olas apzīmējuši. Ataicinājuši pirmo pušelnieku un pacienājuši ar olām. Pirmais pušelnieks noēdis vienu olu, tā gadījusies otra pušelnieka; ņēmis otru, tā gadījusies sava. Kad pirmais pušelnieks to noēdis, tad sācis tusnīt un zvēlies gar zemi. Pēc tam viņš ilgi sagulējis slims. Bet otram pušelniekam nekad vairs rudzos kūkāļi neauguši. [Sagatavots pēc: http://pasakas.lfk.lv/wiki/150307002/lv]


Latviešiem Jumis, druvu auglības dievība, pa vasaru mājo vai nu tīrumā, tīruma galā, akmentiņu kaudzītē, vai arī zem pelēka akmentiņa tīruma vidū. Rudenī tas simboliski pārtop dubultvārpā vai linu stiebrā ar divām pogaļām.

Par druvu auglības nesēja dabu latviešu mitoloģiskajos uzskatos vērojama liela atšķirība no citu Eiropas tautu uzskatiem. [Sagatavots pēc: Mitoloģijas enciklopēdija 1994 : 186]

 

Druvnesis – agrāk koka trauks skābputras glabāšanai un nešanai strādniekiem uz lauku. [..] „Bijis tāds nesamais spainis, ar kuru pļavā un druvā nesa līdzi dzeramo. Sauca par trukši vai arī druvnesi.” (Vecās māmuļas dziesmu pūrs Zlēkstendē, 169) [Kursīte 2012 : 204]

 

Kādreiz Kurzemē un Vidzemē tik pazīstamais un tagad gandrīz jau aizmirstais druvnesis (sal. ‘druva’ – tīrums + ‘nest’) ir vienkocis, kurā lēja skābputru, ko dot 2–5 strādniekiem līdzi uz lauka. [Bīlenšteins 2007 : 102]



Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme

 

Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme,

Par tavām druvām vecā līdumā,

Un, kad jau paguršu zem dzīves nastas,

Tad atdusēšos tavā atmatā.

 

Es dziedāšu par zaļo eglainīti,

Kur tīklus pelēkos auž zirneklīts,

Kur agrā rītā kuplās smilgās bradā

Ar kailām kājām ganiņš bārenīts. [..]

 

Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme,

Par tavām druvām vecā līdumā,

Līdz dusēšu reiz klusā smiltainītē,

Tur tavā priedulāja pakrēslā. [Tirzmaliete 1996 : 19]

 

Ziedoņa pērkons

 

Pār jūru nāk Pērkons,

Vējzirgā jādams,

Rūkdams,

Dūkdams,

Padimdinādams,

Pātagu zelta

Pavicinādams,

Ļautiņiem acis

Apžilbinādams,

Melnzilu mēteli

Paplivinādams,

Saulītei baltajai

Daiļseju klādams. [..]

Lai druvas zeļ zaļas!

Lai maltuves maļas!

Un birztalās skaļās

Skan lieglaimīgs līgo! [Plūdonis 1981 : 13–14]

 

Pieminu

 

Ak pieminu, tētīt, kā bērīti veco

Ik pavasar’ pirmoreiz arklā tu jūdzi,

Kā tīrumā gāji ar sētuvi plecos,

Kā, noņēmis cepuri, Dievu tu lūdzi…

 

Ak pieminu, māmiņ, kad tīrumā pļāvi,

Kā sviedri liel-lāsēm pār vaigu tev rita,

Kā gurstošām rokām vēl plecus man skāvi,

Kad vēlā vakara stunda jau sita…

 

Ak mīļās šīs druvas un dzimtenes sēta,

Cik vecāko pūliņu zemē te arts!

Vēl audžu audzēm šī zeme būs svēta,

Te kvēlo no sendienām latviskais sārts. [Rupainis 1954 : 60]

 

Himna

 

Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai,

Un svētīgs tas, kas drošs par viņu krīt.

Lai mūžu mūžos zelt un plaukt Dievs ļauj tai

Un saulei liek pār mūsu druvām līt.

 

Te tēvu tēvi sviedros vagu dzina,

Šī saule pirmā svētījusi mūs,

Lai takas tās, ko pirmais solis mina,

Redz gaitā pēdējā reiz ejam mūs.

 

Nekur virs zemes neapsveiks tik silti

Vairs mūs neviens, kā apsveic druvas šīs,

Gar kurām augšup slejas bērzu ciltis

Un liepas šalcot veras debesīs.

 

Pār visiem svētumiem, ko sirdī nesam,

Lai šo ikviens sev pirmā vietā liek:

No zemes šīs mēs izauguši esam,

Par zemi šo mums galva jānoliek. [Breikšs 1959 : 11]

 

Sagša

 

Jau rasa uz rudeni lās,

Druva – rugāju māmiņa sirmā

Ar arumu sagšu apsedzas.

Sagša izausta agrā rītā,

Lemešu saktām saspraudīta,

Cielaviņu soļiem

Izrakstīta. [Ļūdēns 2014 : 39]

 

Bērna lūgšana

 

Dieviņ, jo es maziņš esmu,
Jo tu mani pažēlo,
Un, kā māmiņai vairs nava,
Dodi, lūdzams, tu man to!

Tev ir spožas zvaigžņu druvas,
Debess, jūras plašums tāls;
Dodi, lai mums allaž būtu
Melnā maizīte un sāls!

Es uz augšu acis celšu,
Tev lai viņas gaiši spīd;
Un lai tava mīlestība
Nonāk mani sasildīt. [Bārda 1959 : 15]


 

Bet, kad stāvēja lauka galā, tad visas šīs druvas likās ejam uz ēku atvērtām durvīm, kas tās gaidīja kā plaši atplestas mutes. Un tiešām – rudzi ziedēja un viļņojās, kvieši kļuva bronzas krāsā zem jūlija karstās saules, auzas un mieži padarīja dzeltenas septembra sākuma dienas – tikai tāpēc, lai ēku durvis varētu apmierinātas aizvērties līdz nākošam pavasarim. [..]

Tagad vārpas zemu noliecās, stiebri bija kļuvuši balti, un likās: saules gaisma, kuru tie dzēra tik ilgi, savukārt plūst ārā no tiem. Saimnieki gāja gar druvu, lēni runādami, un dažs labs no viņiem izskatījās ar saviem baltajiem matiem kā šis rudzu lauks, kas gaidīja pļāvēju. Nonākuši lauka vidū, viņi apstājās, norāva katrs dažas vārpas un izberza tās savās rupjajās un rievainajās delnās. No plaukstas plaukstā izberztos graudus bērdami un dvašām pūzdami, viņi beidzot redzēja, ka delnās guļ pelēki, smagi graudi. Pārkozdami tos, viņi saprata pļaujas laiku esam pienākušu. [Virza 1989 : 23; 105]

 

Viršu druvas. Kāds patiess vārds šim dzelteno smilšu stūrim! Pelēka, nokūlojusi zeme, virši, smiltenes un nokaltušas kaķpēdiņas. Vietām saaudzis biezs paegļu mežs melnām, spīdīgām ogām, tāpat kroplas priedītes, līdz zemei nolaistiem zariem. Pavisam maz te redzēja ieplēstu lauku un, ja kāda smilšu paugura pakājē redzams uzarts tīrums, tad sarkani pelēkās zemes šķēles liecināja par Viršu druvu arāju nabadzību. Arī zemās, novecojušās ēciņas ar cauriem jumtiem atgādināja sausā smiltāja postu. Tikai tālē, visās debess pusēs zilgmēja tumši, nepārskatāmi meži, kas bieži vien Viršu druvu ļaudīm bija darba un maizes devēji.

Dzelteno smilšu stūrī Viršu saimnieks savās jaunības dienās bija atnācis pirmais. [..]

Tagad pirmais līdumnieks kļuvis vecs, bet Viršu druvās vietām jau auga labība un kartupeļi. [Dziļums 1992 : 31]

 

Vanags ar patiku noskatījās pakulu Bērziņa meitas smuidrajā augumā – ne tāpēc, ka viņa locījās zemāk un ar lielāku dedzību kā tās divas. Arī tāpēc nē, ka justu kaut kādu netīru iekāri – viņš bij nosvērts vīrs, un daba viņam nekad nenesās uz palaidnībām. Bet ikkatram taču tīkas paskatīties uz jauku sievieša cilvēku, tāpat kā uz labi sazēlušu druvu vai ziedošu ābeli. Brīviņu saimnieks bij arī mazdrusciņ lepns uz to, ka taisni pie viņa dzīvoja tā smukākā meita visā pagastā, kā to daudzināja un kā tas arī patiesībā bij. [Upīts 1965 : 39]

 

Drīz druvās radās dzīvība. Zemkopji šorīt agrāk nekā citiem rītiem devās pie darba. Kādēļ tā? Ar rudzu pļāvu tie bija aizkavējušies. Lietains jūlija mēnesis tos bezgala daudz bija vārdzinājis pie siena saņemšanas. Bet tagad, lietum mitoties, visi darbi sagrūdās vienā reizē. Dažam vēl bija jānokopj siens, – bez tam linīši kalta tīrumā, rudzīši bira laukā, aiz darbiem bija tīri vai jānositas. Cik dārgs nebija darba cilvēks tādā laikā! Tādēļ ikkatrs, kas tik vien spēja rokas kustināt, steidzās druvā vai nu pie liniem, vai pie rudziem. Tomēr pēc brokastlaika daži no tiem pašiem strādniekiem, kas tik nadzīgi bija pūlējušies, steidzās atkal uz māju atpakaļ un nenāca vairs pie darba. Kādēļ tā? Dzirdēsim… [Apsīšu Jēkabs : http://www.korpuss.lv/klasika/Senie/ApsJ/ApsJ08.htm]

 

Vārds druva izmantots daiļdarbu nosaukumā:

Jāņa Sārta romāns „Druvas san” (1937);

Alfrēda Dziļuma romāns „Viršu druvas” (1979).


 

LAIMA.

(Iet lēni pār pagalmu un pret visām pusēm izstiepj rokas svētīdama.)

Baltābola medus druvu

Modrai bišu ganītājai;

Sarkandaiļu rožu dārzu

Daiļai rožu kopējiņai;

Raibas govis platu ragu,

Zīda sprogu avitiņas

Visam labu vēlētājai;

Ābolainus kumeliņus

Čaklu kāju tecētājai.

Agrrītiņa pļāvējiņai,

Agras dziesmas skandētājai

Baltus rudzus, baltus miežus,

Zelta vārpām kviešu druvu.

Lai ēd sunīts, lai ēd kaķīts,

Lai ēd ceļa gājējiņis,

Lai ēd visi ļauni ļaudis

Labam lemto labumiņu.

(Maija ar klaipu maizes un krūzi piena.) [Brigadere 1978 : 16–17]

 

MAIJA.

(Lūdzoši paceļ rokas pret visiem, lai nedusmojas. Tad atkal pie Laimas.)

Laima, klausi, Laima, klausi!

Vai tu vienu dusmām ļausi?

Kur tu staigā, saules zaigā

Zvēri rotā, putni klaigā,

Tērces palo, strauti čalo,

Druvu druvas priekā balo!

Kad pār iztvīkušo āri

Paceļ baltu spārnu pāri,

Tavas rokas, valgme garo,

Visas acis priekā staro!

Visa laba devējiņa,

Vai lai tevi nejūt viņa?

Vai lai viņa dusmu plūdā

Mūžam nogrimst ēnu zūdā

Viena, atmestā un liekā?

Cel to saulē, cel to priekā!

Dod tai kājām kalpot līksmi,

Dod tai rokām darba tīksmi,

Dod tai acīm tavu kvēlu,

Dod tai sirdij tavu žēlu. [Brigadere 1978 : 161]

 

ARTA.

Mans brāli, Madi…

Nu es esmu viena!

Starp nezālēm tur vienā vagā

Aug tev kvieši…

Es atradīšu! Izaudzēšu! Vākšu!

Un citu gadu viļņosies jau druva. [Zālīte 2001 : 70]



Prezidents Zemgales druvās

Zemgales zaļos un ziedošos laukus apmeklēja [1938. gada maijs] valsts un ministru prezidents Kārlis Ulmanis. [..] Siltajās un saulainajās dienās druvas krietni sazaļojušas un augļu dārzos koki jau ziedu tērpā. Pa ceļam prezidents vēroja rudzu, kviešu un āboliņa druvas. Vairākās vietās automobilis apstājās un prezidents apstaigāja labi apstrādātos tīrumus. Zemnieki darbā ielikuši visus savus spēkus [..].

[Jaunākās Ziņas 1938 : http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#panel:pp|issue:/p_001_jazi1938n111|article:DIVL730|query:druvas%20druvas|issueType:P]



A. Fjodorovs Druvas kopēji.



 

Rucavas pagasts. Rudzu pļāvēji un kūlīšu sējējas druvā (1935). [http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/1494/]

 

Rucavas pagasts. Labības pļāvējs un kūlīšu sējēja druvā (193-?). [http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/1488/]



Animācijas filma Kā linu druva sāka ziedēt (1994). Režisore R. Stiebra.

Dokumentālā filma Rītdienas druvās (1974). Režisors I. Brils.


Latviešu tautasdziesma Es apsieju lynu dryvu. Dzied Šķilbēnu etnogrāfiskais ansamblis. [https://www.youtube.com/watch?v=auphcGWt_ck]

Tautasdziesma Linu druva. J. Brunovska mūzika, izpilda folkloras kopa „Dimzēns”. [http://vidmoon.com/video/AYHAkAcgAXVB2TEYgE]

Dziesma Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme. Tirzmalietes vārdi, J. Graubiņa mūzika. Izpilda I. Pētersons.


Lenču kapsētā [Raiskuma pagasts] vērību griež uz sevi milzīgs granīta akmens, saukts par Svētakmeni. Tas ir labas jaunsaimnieka pirtiņas lielumā. Senatnē lencēnieši uzskatījuši to par Dieva dāvanu, kas viņiem no debesīm nomesta kā atalgojums par viņu tikumisko dzīvi. No akmens plūdusi svētība druvās un sētās. Katru rudeni pēc apkūlībām tam ziedoti zemes augļi. [Sagatavots pēc: Eniņš 2013 : http://www.la.lv/akmeni-kas-stavus-stav%E2%80%A9/]

 

Pagasta centrs „Druva” atrodas Saldus novada Saldus pagastā. Latvijas kartē tās platuma un garuma koordinātes ir 22.4503639, 56.6947189. [Sagatavots pēc: http://lv.toponavi.com/125605]

 

Druvas” saldējums tiek ražots Druvā un ir viens no garšīgākajiem Latvijā ražotajiem saldējumiem. Uzņēmumam ir vairāk nekā 26 gadus ilga vēsture. Tā sākusies kolhoza „Druva” laikā, un šinī periodā uzņēmums piedzīvojis tādas pašas pārmaiņas, ko piedzīvojis ikviens uzņēmums Druvā, Saldū un Latvijā. Taču, lai kādi laiki bijuši, šis saldējums vienmēr gatavots no īsta piena, kas nācis no Druvas govīm. Druvas saldējumu gatavo pēc īpašām receptēm, kas tiek glabātas lielā slepenībā.

Druvas saldējums tiek pildīts gardās, svaigās un kraukšķīgās vafeļu glāzītēs. Saldū uzņēmumam ir savs Druvas saldējuma namiņš. [Sagatavots pēc: http://www.druvassaldejumi.lv/lv/uznemums/]

 

Maizes saime „Mūsu Druva” ir viena no vecākajām un labāk zināmajām maizes saimēm Latvijā, tās ražošanas pirmsākumi meklējami pagājušā gadsimta vidū – 1946. gadā. Kopš tā laika ļoti daudz kas ir mainījies, arī „Druvas” maizes saimei ir pievienojušās jaunas maizes. Vienlaikus ir saglabātas „Druvas” maizes pamatvērtības – tā ir tradicionāla, vienkārša un garšīga maize lielām un mazām ģimenēm. [Sagatavots pēc: Gulbe 2016 : http://travelnews.lv/?m_id=18545&i_id=5&pub_id=100248]

 

Viengadīgā airene (Lolium multiflorum LamL.)

Viengadīgā airene ‘Druva’ ir skrajceru virszāle ar bagātīgi lapotiem dzinumiem. Šķirne izveidota hibridizācijas ceļā no „Barenza” un „Kameke”. Sākotnējais nosaukums „Uva”. Viena no augstražīgākajām un ātraudzīgākajām lopbarības kultūrām. [Sagatavots pēc: http://www.nbd.gov.lv/lv/slavas-zale/skirne/142]