Tradicionālā transkripcija

[dìeu̯turĩba]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[di͜eu̯turiːbɑ]


[d] – balsīgais troksnenis

[ie] – divskanis

[u̯] – vokalizēts līdzskanis v

[t] – nebalsīgais troksnenis

[u] – īsais pastkanis

[r] – skanenis

[ī] – garais patskanis

[b] – balsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

 

Čertzilbju vārds.

Ortogrammas – v, ī.



dievtur-sakne

-īb-piedēklis

-agalotne

dievturīb- – vārda celms

-ība – izskaņa



diev-tur-īb+iņ-a


diev+tur+is




dievturībapatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija

 

Vienskaitlinieks.

 

vsk. dsk.

N.

dievturīb-a

Ģ.

dievturīb-as

D.

dievturīb-ai

A.

dievturīb-u

I.

ar dievturīb-u

L.

dievturīb-ā

V.

dievturīb-a

 


Teikumā var būt:

aaaa1) teikuma priekšmetsDievturība ir 20. gadsimtā radīta reliģija Latvijā.

aaaa2) izteicēja daļa – Pēc E. Brastiņa uzskatiem, latviešu reliģija ir dievturība.

aaaa3) galvenais loceklisErnesta Brastiņa radītā dievturība.

aaaa4) apzīmētājsDievturības kustība pastāv arī mūsdienās.

aaaa5) papildinātājs – Agita Misāne un Gatis Ozoliņš ir pētījuši dievturību.

aaaa6) vietas apstāklis Dievturībā nozīmīga ir praktiskā darbība – latviešu senvietu kopšana.

aaaa7) pielikums – Jaunradītā reliģiskā kustība dievturība populāra kļuva 20. gadsimta 30. gados.



dievturības dibinātāji, dievturības izveide, dievturības kustība, dievturības mācība, dievturības nozīme, dievturības pamati

 

latviešu dievturība

 

aizliegt dievturību, atjaunot dievturību, izveidot dievturību, pētīt dievturību



dievturība

Atjaunota seno latviešu pagāniskā reliģija, kas pamatojas uz latviešu folklorā izteiktajiem morāles principiem.

[Sagatavots pēc: www.tezaurs.lv/mlvv/]


dievturība

Kustība, kuras mērķis bija atjaunot seno latviešu reliģiju.

[Sagatavots pēc: www.tezaurs.lv/llvv/]


Salikteņatvasinājums, kas darināts no vārdu savienojuma turēt Dievu, radot saliktu celmu un pievienojot izskaņu -īb-Diev+tur+īb-a.




Vakarēšanu atklāja plecīgs pusmūža vīrs, platu, rupju, kā ar cirvi iztēstu seju, gariem matiem, baltā tautiskā svārkā. Ilgi un plaši, bez noteikta runas pavediena tas muldēja par latvisko dzīves izjūtu, par senlatviešu daiļuma filozofiju, senču parašām un tautas atdzimšanu, kas notikšot tad, kad visi latvieši būšot piegriezušies dievturībai. Beigās viņš neaizmirsa pieminēt arī vēlēšanas, kuras notikšot tad rīt un kurās visiem, kas pie šī galda sēž un tūlīt baudīs mājastēva un mājasmātes sagatavotos labumus, jānodod savas balsis par nacionālistu sarakstu. [Sakse 1963 : 106]



Latviešu tradicionālās reliģijas  priekšstatus sistematizējis E. Brastiņš grāmatā „Dievtuŗu cerokslis jeb teoforu katķisms”. Dievturības pamatus veido trīs mūžīgas neizdibināmas esmes – Dievs, Laima, Māra un Gars, Liktenis, Matērija, kas ir vienas un tās pašas būtības dažādas izpausmes. Dievturība nozīmē Dieva bijāšanu, ētikas principu ievērošanu un kulta pildīšanu. [Sagatavots pēc: Latvijas enciklopēdiskā vārdnīca : http://datubazes.lanet.lv:2138/groups/default.aspx?r=1&q=dievtur%C4%ABba&id=936966&g=1]

 

Valdis Celms ir publicējis grāmatu „Baltu dievestības pamati”, kura raksturota „Latvijas Avīzes” anotācijā:

„Baltu dievestība – dievturība, kādu to mēs iepazīstam latvju dainās, zīmēs, simbolos un gadskārtu tradīcijās, stāsta par Dieva atskārtumu Visumā, Dabā un Cilvēkā – par vienotu pasaules redzējumu, kur Dievs ir Cilvēka palīgs un ceļa biedrs. Tā ir tēlaina dzīvības spēku pilna pasaule, saistīta ar reālo dzīvi. Radoša, darbīga un dzīves priecīga. Tā ir pilnīga pasaules aina, kur cilvēkam ir dota iespēja gūt laimi – kalpot labajam un tikumiski augt dzīves skaistuma un dvēseles pilnveides virzienā.

Dievturība balstās uz viedību – uz zināšanām par Dievu un Dieva laisto pasauli un tās likumiem. Būdama latviešu nacionālā dievestība un sevī nesdama indoeiropiešu (baltu un āriešu) senās reliģijas pamatu, dievturība gan vispārcilvēciska, gan individuāla, jo vēršas pie katra cilvēka iekšējās apziņas, runā par patiesībām un vērtībām, kas ir kopīgas un vajadzīgas visiem.” [http://www.la.lv/iznakusi-jauna-gramata-valdis-celms-baltu-dievestibas-pamati/]

Pēc Pirmā pasaules kara, nodibinoties Latvijas Republikai, daļā sabiedrības sākās jau no 20. gadsimta sākuma aktuālie īpašas latviešu mentalitātei un latviešu tautas vēsturei atbilstošas reliģijas meklējumi. Nozīmīgs jautājums bija latviskās reliģijas attiecības ar kristietību. Filozofs Voldemārs Reiznieks nāca klajā ar ideju radīt pavisam jaunu vai no pasaules reliģiju elementiem veidotu reliģiju. Mācītājs Jānis Sanders savukārt ieteica savienot kristīgo ticību ar latviešu (baltu) senreliģiju. Rakstnieka Viktora Eglīša vadītā latviešu inteliģences pulciņa „Kamols” mākslinieks Ernests Brastiņš ieteica atjaunot senlatviešu reliģiju, tomēr sākotnēji viņam bija vismazākais atbalsts, tomēr dievturības izveidē izšķirošā loma tālāko notikumu attīstībā bija tieši E. Brastiņa personībai. Latviešu dievturu sadraudze tika reģistrēta Latvijas Republikas Garīgo lietu pārvaldē 1926. gada 26. jūlijā, reģistrācijas apliecība tika izsniegta Kārlim Marovskim-Bregžim, bet  Ernesta Brastiņa vadīto Latvijas dievturu sadraudzi, ko reizēm attēlo kā vienīgo dievturu organizāciju pirmskara Latvijā, Garīgo lietu pārvalde reģistrēja vēlāk – 1927. gada 7. oktobrī. 1929. gadā tā tika pārreģistrēta kā Latviešu Dievturu sadraudze, apvienojot Rīgas, Valmieras, Jelgavas un Liepājas draudzes, bet no 1934. gada tā turpināja darboties kā sabiedriska organizācija. [Sagatavots pēc: Misāne 2005 : 106; Ozoliņš 2009 : 41]

 

E. Brastiņš apkopoja un izdeva latviešu tautasdziesmas trīs sējumos „Latvju Dieva dziesmas”, „Latvju tikumu dziesmas” un „Latvju gadskārtas dziesmas”, kas kļuva par galveno materiālu dievturības mācībai. Tās mēdza dēvēt arī par latviešu „bībeli”.

1932. gadā E. Brastiņš izdeva grāmatu „Dievtuŗu cerokslis jeb teoforu katķisms”, kas kalpoja kā reliģijas katķisms un pēc kuras bija daudz vienkāršāk orientēties dievturības mācībā. Otrs redzamākais kustības ideologs bija Kārlis Bregžis, kurš publicēja grāmatu „Latvju reliģijas mācība”. Lai popularizētu  mācību, dievturi izdeva mēnešrakstu „Dievtuŗu Vēstnesis” (1928–1932), kas kopš 1933. gada pazīstams ar nosaukumu „Labietis”.

Reliģijas pētniece A. Misāne uzskata, ka galvenā atšķirība starp abiem dievturības izveidotājiem bija viņu attieksme pret reliģiskās mācības praksi: E. Brastiņš uzsvēra dievturības izplatību plašās ļaužu masās un tās vēlamo ietekmi politikā, K. Bregžis savukārt dievturību saskatīja vienīgi kā privāti praktizējamu – ģimenē vai nelielā kopienā. Tā, piemēram, K. Bregžis raksta: „Publisku dievkalpojumu un profesionālu mācītāju latvju reliģijā nav un nedrīkst būt.” Sabiedrībā aktuālāki un saprotamāki bija E. Brastiņa uzskati. [Sagatavots pēc: Misāne 2005 : 111–113]

 

Gan dievturu mācība, gan rituāli ir vienkārši. Dievturu  mācības centrā ir triāde Dievs – Māra – Laima, kas dievturības klasiskajā variantā tiek atzītas par vienas realitātes izpausmēm. Antropoloģiski cilvēka būtība tiek aprakstīta ar citas triādes – augums (miesa jeb ķermenis) – dvēsele – velis – palīdzību. Dievturība noliedz grēka realitāti un līdz ar to pestīšanas (vai analoga koncepta) nepieciešamību. Dievturi „nelūdz” šī vārda kristīgajā izpratnē. Ar mainīgu regularitāti dievturu kopienas pulcējas iekštelpu vai brīvdabas daudzinājumos, kuru sastāvdaļas ir tautasdziesmas, kokles un/vai citu tautas instrumentu spēle un uzrunas par konkrētām tēmām. Sarežģītāki un formā izsmalcinātāki var būt rituāli, kas saistīti ar mūža godiem – bērna uzņemšanu dzimtā, vedībām jeb līdzināšanu, vāķēšanu un bedībām – vai gadskārtām.  Mūsdienu dievturība kļūst aizvien daudzveidīgāka gan rituālu, gan mācības ziņā. [Sagatavots pēc: Misāne : http://folklora.lv/vestkopas/folkloristi/delis.cgi?read=1179]

 

20. gadsimta 20. gadu otrajā pusē un 30. gados dievturībā iesaistījās pazīstami latviešu kultūras darbinieki: Viktors Eglītis, Jānis Veselis, Hilda Vīka, Jānis Norvilis, Jēkabs Bīne u. c., kopumā dievturu draudzēs bija ap 1000  biedru. Mūsdienās ir kādas 16 dievturu grupas, kurās ir aptuveni 600 biedru.

Latviešu dievturu sadraudzes darbība tika aizliegta 1940. gadā. Pēc Otrā pasaules kara aktīva darbība atsākās latviešu trimdas dievturu vidū, kur ar dievturības konceptu saistītās aktivitātes (godi, gadskārtas u. c.) būtiski ietekmēja latviešu kultūras saglabāšanos emigrācijā. Latvijā dievturu darbība atjaunota 20. gadsimta 80. gadu otrajā pusē, bet draudze oficiāli reģistrēta 1990. gada 18. aprīlī. Par atjaunotās Latviešu dievturu sadraudzes līderi kļuva keramiķis Eduards Detlavs. [Sagatavots pēc: Ozoliņš 2009 : 41]

 

Galvenie dievturības aspekti un darbība:

1) dievturība tiek akcentēta kā latviska reliģija, kas īpaši piemērota latviešu mentalitātei;

2) dievturība pastāv līdzās citām reliģiskām kustībām, bet kritiski vēršas pret kristietību;

3) dievturībā uzsver, ka katram dievturim ir jāstrādā tautas labā un tautas intereses ir svarīgākas par indivīda interesēm;

4) dievturu grupu galvenie darbību veidi ir daudzinājumi, gadskārtu rituāli, ģimenes godi, kultūrvēsturiskas ekskursijas (kulta vietu, svētvietu, pilskalnu apmeklējums), folkloras grupu koncerti, talkas, dievturu izdevumu sagatavošana, mediatīvi rituāli, lielo gadskārtu un valstiski nozīmīgu diena svinēšana;

5) dievturības pamats ir latviešu folklora, kuras tēli un motīvi tiek interpretēti kā ticības pamats, kas nebalstās folkloras zinātniskajā izpētē; tiek akcentēti atsevišķi uzskati un jēdzieni:

•   dievturībā uzsvērta trīsvienība: viena dieva trīs izpausmes ir  Dievs – Māra – Laima, Laimas funkcijas izpilda Laima, Dēkla, Kārta, cilvēku pēc nāves veido augums, dvēsele, velis;

•   daudzi dievturi senprūšu svētvietu Rāmavu uzskata par visu baltu cilšu kopējo senvietu;

•   dievturi īpašu uzmanību pievērš ornamentam, tā skaidrojumam un izmantojumam;

•   konstants jēdzienu krustabas, vedības un līdzināšana un bedības lietojums, noraidot apzīmējumu kristības, kāzas, bēres lietojumu, kas arī ir sastopams tautasdziesmu tekstos;

•   dievturi aktualizē jēdzienus godi, gadskārtas, dzīvesziņa. [Sagatavots pēc: Ozoliņš 2005; Pūtelis 2013]

 

Mūsdienās dievturu grupu darbībā vērojamas tendences folkloras kanonu (E. Brastiņa veidotos krājumus vai K. Barona sastādītās „Latvju Dainas”) papildināt ar līdzīgu ideju un vērtību tekstiem. Piemēram, ievērojamu vietu dievturu pārdomās vienmēr ieņem latviešu literatūra. Daiļdarbu selektīva atlase papildina dievturu tekstuālo kopumu, turpinot tradīciju atbilstoši „latviešu tautasdziesmu garam” un piešķirot dievturu pasākumiem modernāku veidolu un mūsdienīgāku pasaules uztveri. Spilgts piemērs ir daudzinājums Pekas kalnā 2007. gada 5. augustā, ko organizēja Beverīnas draudze (Valmiera) un Rāmavas draudze (Rīga), piedaloties arī folkloras kopai „Laiva”. Daudzinājums tika veltīts latviskā dzīvesveida nākotnei. Daudzinājumā tika nolasīti latviešu dzejnieku Kārļa Krūzas, Viktora Eglīša, Kārļa Skalbes, Zinaīdas Lazdas, Anšlava Eglīša, Ārijas Elksnes, Vizmas Belševicas, Leona Brieža, Māras Zālītes, Igora Jakaiša, Ulda Bērziņa, Imanta Ziedoņa dzejoļi. Literatūra paplašina reliģiskās pieredzes iespējas un intensitāti, bagātina reliģisko domu, pamazām veidojot aptverošāku intelektuālo tradīciju, kas līdz šim ir bijusi visai vājš dievturības priekšstatu kompleksa komponents. [Sagatavots pēc: Ozoliņš 2009 : 42]

 

Dievturība vienlīdz piederīga divām sfērām – reliģiju pasaulei un nacionālismam, t. i., politiskajai ideoloģijai, un šī divkāršā piederība nodrošina tai īpatnu vietu Latvijas sociālajā un reliģiskajā vēsturē. E. Brastiņa un līdzgaitnieku darbus caurvij ideja par īpašu latviešu tautas vēsturisku un reliģisku misiju, visas tautas saliedēšanu ideālu mērķu vārdā, šķeļot sociālo šķiru struktūru un pretdarbojoties ekonomiskajiem apsvērumiem, par vienojošo izvirzot etniskas vērtības un to aizsardzību un nostiprināšanu.

Dievturību var raksturot kā piederīgu tā dēvētajām pasauli apliecinošajām reliģiskajām kustībām, tām, kas māca, ka cilvēks un pasaule pamatā ir labi. Līdz ar to no šādu kustību sekotājiem netiek prasīta īpaša uzvedība, kas radikāli atšķirtos no sabiedrībā pieņemtās. Dievturības gadījumā gan būtu jāprecizē, ka latvietis ir labs.

Dievturība ir reliģija. Tas, ka tai trūkst citām reliģijām raksturīgu jēdzienu, prakšu vai atribūtu, nav arguments, lai tā nebūtu reliģija. Dievturi apliecina gan reliģisku svētuma pārdzīvojumu, gan reliģiskas jūtas. Tāpat dievturiem ir mācība, noteiktas doktrīnas, kas tiek atzītas par pareizām, sakrālie naratīvi un rituāli, kā arī gatavība uzņemties atbildību par savas ticības sekām. Vairumam dievturu ir skaidra pašidentitāte. [Sagatavots pēc: Misāne : http://folklora.lv/vestkopas/folkloristi/delis.cgi?read=1179]

Dievs ir viens.

  

[Sagatavots pēc: http://www.dievturi.org/biezijautajumi.htm]


Jēkaba Bīnes glezna Dievs, Māra, Laima, kur attēlotas dievturībai raksturīgās viena dieva trīs izpausmes.

Mākslas zinātniece Dace Lamberga, rakstot par Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ieguvumiem, atzina:

„Īpaši nozīmīgs jaunieguvums liekas J. Bīnes pagānu svētbilde „Dievs, Māra, Laima” – unikāls vizuāls piemērs dievturības centieniem atdzīvināt latvisko dievību garu.” [Lamberga: http://www.studija.lv/?parent=1962]


Jēkaba Bīnes porcelāna kafijas servīze „Tauta”

Latvisku noskaņu servīzē pirmām kārtām ienes tās pamatkrāsa – trauki ir fascinējoši skaistā sarkanbrūnā tonī, kas raisa asociācijas ar Latvijas māla nokrāsu. Jau divdesmitajos gados Bīne pievērsās dievturībai, aktīvi iesaistījās tās izveidē un bija viens no tās vadītājiem. Viņš aizrautīgi pētīja latvisko ornamentu, uzsverot tā nozīmi. Servīzes rotāšanā izmantoti etnogrāfisko ornamentu elementi – skujiņas raksts un saules zīmes variācijas sudrabā. [Sagatavots pēc: 100 dārgumu Latvijas mākslas muzejā: Jēkabs Bīne. http://www.delfi.lv/]



Ernests Brastiņš (1892–1941) bija kolorīta un daudzpusīga personība, kas atstājusi jūtamu ietekmi ne tikai uz savu laiku, bet arī uz vēlākiem laikiem. E. Brastiņš bija dievturības dibinātājs un ideologs, nacionālo ideju paudējs, mākslinieks, pedagogs, publicists, karavīrs un arī Latvijas pilskalnu reģistrētājs un pētnieks. Viņš ir apsekojis, aprakstījis un fotografējis 279 Latvijas pilskalnus. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 6. jūlijā E. Brastiņu arestēja un izsūtīja uz PSRS, nošāva 1942. gada 28. janvārī. [Sagatavots pēc: Urtāns 2011 : 178]

 

Vēl pajaunos gados latviešu rakstnieks Jānis Veselis pievērsās latviešu mītiem, senatnei, dievturībai. Jūlijs Vecozols romānā „Dzidra” sludināja senlatviešu reliģijas atkal ieviešanu; Ernests Brastiņš pētīja latvju dainu ētiku. J. Veselim Brastiņš ļoti iepatikās, to viņš notēloja vēlāk (romānā „Tērauda dvēsele”) kā Viesturu Vanadziņu. J. Veselis apmeklēja dievturu sanāksmes, bija sirsnīgs to piekritējs. [Sagatavots pēc: Grīns 1968 : 109]

 

1930. gada 20. decembrī dzejnieks Viktors Eglītis un māksliniece Hilda Vīka tika salaulāti pēc dievturu rituāla. Kāzās viņi abi apliecina savu piederību latviskumam un dievturībai. [Sagatavots pēc: Krekle 2003 : 136–137]

 

Aktīvu dievturu skaits Latvijā nekad nav pārsniedzis tūkstoš cilvēku, lielākoties iespējams runāt par dažiem simtiem dievturu. Tomēr dievturības kustības iespaids ir ievērojami lielāks, nekā to varētu sagaidīt no mazskaitlīgas reliģiskas organizācijas. Paši dievturi bieži uzsver, ka dievturu idejas atbalsta krietni lielāks skaits latviešu, un šajā apgalvojumā ir liela daļa taisnības. Daudzi E. Brastiņa darbi ir pārpublicēti pēc neatkarības atjaunošanas, turklāt daļa no tiem izdevumos, kas paredzēti piemiņas veltēm vidusskolu absolventiem. [Sagatavots pēc: Misāne : http://folklora.lv/vestkopas/folkloristi/delis.cgi?read=1179]