Tradicionālā transkripcija

[dìeOs]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[di͜eu̯s]


[d] – balsīgais troksnenis

[ie] – ’divskanis’) ir monofonēmas, pārējie divskaņi (ai, au, ei, eu, iu, oi, ou, ui) ir bifonēmas. ‘]

[O] – vokalizēts līdzskanis v

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Vienzilbes vārds.

Ortogramma – vs.



dievsakne, vārda celms

-s galotne




diev+bij-īg-s

diev+bij-īb-a

diev+gald-s

diev+go-sn-iņ-a

diev+go-t-iņ-a

diev+kalp-o-j-um-s

diev+koc-iņ-š

diev+krēsl-iņ-i

diev+lūdz-ē-j-a

diev+lūdz-ē-j-s

Diev+māt-e

Diev+mām-iņ-a

diev+pa-līg-s

diev+tic-īg-s

diev+vārd-s

ar+diev-u

pus+diev-s

pus+diev-e


diev+tur-īb-a

diev+tur+is, diev+tur+e

daudz+diev+īb-a

vien+diev+īb-a




dievs patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

diev-s

diev-i

Ģ.

diev-a

diev-u

D.

diev-am

diev-iem

A.

diev-u

diev-us

I.

ar diev-u

ar diev-iem

L.

diev-ā

diev-os

V.

diev! diev-s!

diev-i!

 

Dievsīpašvārds reliģijā.


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Dievs pārvalda pasauli.

2) apzīmētājs Dieva pasaule ir skaista.

3) izteicēja daļa – Latviešu folkloras galvenā dievība ir Dievs.

4) galvenais loceklisDievs Tas Kungs.

5) papildinātājs – Dievu pielūdz dažādi.

6) vietas apstāklisSenajos dievos cilvēki iemiesoja dabas parādību varenību.



Dievs Dēls, Dieva Jērs, Dievs Svētais Gars, Dievs Tas Kungs, Dievs Tēvs

 

grieķu dievi, romiešu dievi

 

lūgt Dievu, pateicamies Dievam, ticēt Dievam



Dievs; dieve, dsk. ģen. -vju

1. ar lielo sākumburtu. Absolūta būtne, visa pirmcēlonis, augstākā esamība, ko vairākumā reliģiju personificē mērķtiecīga, ar gribu apveltīta personība. 

Lūgt Dievu. Nenoliegt Dieva esamību.

2.  Kāds no dieviem (mitoloģijā, vairāku dievu kultā).

Sengrieķu dievi. Gudrības dieve, auglības dieve.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 243]


Dievs, dievs, -a, v.

Pēc reliģiskiem priekšstatiem pārdabiska augstākā būtne, kas radījusi pasauli un valda pār to.

Lūgt Dievu. Ticēt Dievam.

Dieva kalps garīdznieks.

Dieva tiesa vēst. māņticīgi paņēmieni vainas noteikšanai (parasti viduslaiku tiesā).

Saimniece paklusām, bet pats skaļi skaitījis lūgšanas, raidīdams tās visužēlīgajam debesu tēvam, varenajam kungu kungam un tā joprojām Dievam to titulu sanācis Zvaigzne 57, 13, 14.

// Vairāku dievu kultā viena no šīm būtnēm (cilvēka, zvēra vai kā cita veidā).

Seno grieķu dievi. Romiešu dievi. Pagāniskie dievi.

.. es ieraudzīju uz kāda papes gabala krāsotu senču ozolu. Iecirstos iedobumos dievu tēli. Pa labi jauneklīgais Potrimps, vidū varenais Pērkons, pa kreisi vecais, nīgrais Pīkols. Kurcijs 2, 32.

Kāds melns vērsis ar baltu zvaigzni pierē gāja pa priekšu un likās tik skaists, ka klasiķis to būtu salīdzinājis ar seno ēģiptiešu dievu vērsi Apisu. Kurcijs 4, 194.

pārn. .. Galotne [līdzstrādniece] nebija vienīgā, no kuras varētu vēlēties aizrautīgāku kalpošanu zinātnes bargajam un nepielūdzamajam dievam. Purs 4, 71.

//pārn. Augstākais ideāls, pilnība. Centienu augstākais gala mērķis.

Arī tad, Ja jau reiz sirdij sisties Kā putnam pret degošu bāku, Uguns paliek mans dievs. Vācietis 3, 35.

Viņa tēvam, sīkam amatniekam, pašam sava māja bijusi dzīves mērķis, sapnis un dievs. Ezera 2, 93.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


Dievs – Dīvs; (dievība) dīvūklis; Dieva sods Dīva struope 
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


dìevs, –va, -vu, dsk., demin. dìevĩc, ,-ĩna.

Ka`nciņuôs bìsi akminu kàudze, tùr tas dìes dzîvãš. us tùo akminu dìevĩni baruôti.

dìevĩns ķĩvâs – saka, ja dzird pērkonu rūcam. 
[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe I 1977 : 265]


Dievs – Radītājs, Dievs Kungs, Debesu Tēvs, Debesu Valdnieks


Dievs – velns


Ak (tu) dievs (arī dieviņ) sar. – izsaucas izbrīnā, pārsteigumā, arī satraukumā, sašutumā, izbailēs u. tml.

 

Lai dievs žēlīgs! sar. – saka, brīdinot par (rīcības) nevēlamām vai bīstamām sekām, piedraudot (kādam). Izsaucas lielā uztraukumā, izbailēs (kad gaidāmais vai notiekošais ir nevēlams, kaitīgs, bīstams).

 

Dievs (arī dieviņš) (vien) (to) zina sar. saka, ja kas nav zināms vai skaidrs.

 

Kā dieva nepieņemts sar. – saka par cilvēku, kurš nezina, ko iesākt.

 

Ar Dievu! novec. – ardievu.

 

Ar Dieva palīgu novec. – saka, dodoties ceļā, uzsākot kādu darbu.

 

Ar Dievu uz pusēm sar. – samērā slikti, kaut kā.

 

Aiziet pie Dieva, arī aiziet Dieva mierā, arī stāties Dieva priekšā novec. – nomirt.

 

Atdot Dievam dvēseli novec. – nomirt.

 

Dieva dāvana sar. – saka par to, kas cilvēkam piemīt no dzimšanas, saka par to, kas ir iedzimts.

 

Dieva darbi sar. – saka par ko pārsteidzošu, arī neticamu.

 

Dieva dēļ sar. – saka, ja negrib, lai kas notiktu, ja grib atturēt no kādas rīcības.

 

Dieva dots sar. – saka par psihiski nepilnvērtīgu cilvēku.

 

Dieva dotā izskatā sar. – saka par kailu cilvēku.

 

Dieva laime sar. – saka, izsaucas, paužot prieku, apmierinājumu par kādu faktu, kas ir vai nav noticis.

 

Dieva vārds novec. – saka, ja grib pārliecināt kādu par teiktā patiesīgumu.

 

(Ir) Dieva svētība sar. – (ir) ļoti daudz (kā).

 

Dievs (pa)sargi! arī Pasargi Dievs! arī Lai Dievs (pa)sarga! sar. – izsaucas, ja ļoti negrib, lai notiktu (kas slikts, nepatīkams).

 

Dievs palīdz! novec. – saka, novēlot veiksmi darbā, arī sveicinot (kādu, kas pašreiz ko dara).

 

Dieva pirksts novec. – saka par to, kas ir it kā radies, noticis pēc Dieva gribas, ar Dieva ziņu.

 

Dievs ar viņu (arī to) sar. – saka, ja grib uzsvērt savu vienaldzīgo attieksmi pret kādu (pret ko).

 

(Ja) Dievs (arī dieviņš) dos novec. – saka, domājot, ka vēlēšanās piepildīsies, ja Dievs tā gribēs, ja liktenis tā būs lēmis.

 

(Ir) kā Dievs augstais sar. – saka par to, ko cienī, dievina.

 

Kā Dieva ausī sar. – ļoti labi, bezrūpīgi, arī netraucēti, ērti.

 

Kā (paša) Dieva sūtīts sar. – saka par ko ļoti gaidītu, noderīgu, kas ieradies, parādījies, iegūts vajadzīgajā brīdī.

 

Kā koka dievs (arī dieviņš) sar. –  stīvs, nekustīgs.

 

Kaut (arī lai) (nu) Dievs (arī dieviņš) dotu! arī Lai Dievs (arī Dieviņš) dod! novec. – saka, kad vēlas vai novēl, lai kas (labs) notiktu, piepildītos.   

 

Miers un Dievs, arī Dievs un miers sar. –  saka, kad ir kas nokārtots, pabeigts.

 

Nedod Dievs! arī Lai Dievs nedod! sar. – saka, izsaucas par ko nevēlamu, bīstamu, sliktu, no kā gribētu izvairīties.

 

(Nekāds) labais Dievs (nav) sar. – saka, novērtējot kādus apstākļus (parasti, konstatējot, ka tie nav labi).

 

Dievs pieņēma novec. –  saka, kad kāds ir nomiris.

 

No Dieva puses! sar. – izsaucas izbailēs, ja negrib, lai kas notiktu, ja grib atturēt no kādas rīcības.

 

No Dieva tiesas novec. – saka, apstiprinot kāda fakta patiesīgumu.

 

No tavas mutes Dieva ausī sar.saka, ja ļoti vēlas, lai kāda teiktais piepildītos.

 

Paldies (mīļam) Dievam (arī dieviņam) sar. – saka, izsaucas atvieglojumā, apmierinājumā.

 

Dievs tēvs (arī kungs)! novec. – izsaucas lielā izbrīnā, lielās izbailēs.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


FolklorāDievs.


ReliģijāDievs, Dievs Dēls un Dievs Svētais Gars.


Uzvārdi – Dievbērns, Dievbērna.


VietvārdiVosvu Dieva kalns, kalns Alūksnes novadā; Dieva kalns, kalns Lielvārdes novadā.


Ergonīmi Dievs. Daba. Darbs, veikals Rīgā; Dievs Svētī, apbedīšanas aģentūra.


dievs; pamatā ide. *dei-: *dƒ‘gaiši spīdēt, mirdzēt, laistīties’ (no kā arī diena). No atv. *deŠeO(o)-s > *deiOo-s > b. *deivas > ab. dievas > la. dievs. Vārda sākotnējā noz. ‘gaisma’ → ‘debess’ (‘gaišais, starojošais’). Šī nozīme parādās somugru valodās, kurās aizgūts baltu vārds: s. taivas, ig. taevas ‘debess’ (ai, ae no ¥i). Vepsu valodā atspoguļojas vārda jaunās nozīmes veidošanās: blakus taivaz ‘debess’ ir taivaliine ‘dievs’ (‘debesīgais’).
[Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 216]


angļu  god

baltkrievu  бог

ivritā  אל

franču  dieu

grieķu  θεός

igauņu  jumal

krievu  бог

latīņu  Deus

lietuviešu  Dievas

poļu  Bóg

somu  Jumala

ukraiņu  бог

vācu  der Gott

zviedru  gud



Dievs jau nav mazais bērns. [LTS 5864]


Dievs dod, bet rokā neiedod. [LTS 1652 90]


Dod Dievam, kas Dievam pieder, un ķeizaram, kas ķeizaram pieder. [LTS 17 676]



Lielais dievs birzē,

Zaļa cepure galvā. – Ozols. [LTM 284]



Dievs man deva labus linus,
Linim labas pakuliņas;
Dievs man deva labu vīru,
Vīram gudru padomiņu. [LD
28331-2]


Dievs man deva, Dievs man deva,
Dievs rokā neiedeva,
Dievs rokā neiedeva,
Iekam pate nepelnīju. [LD 6854-0]

 

Lēni, lēni Dieviņš jāja

No kalniņa lejiņā,

Lai vējiņis nenopūta,

Sudrabiņa mētelīti. [LD 33682]


Ļaudis ēda, ļaudis dzēra,
Dievs aiz loga klausījās;
Dievs aiz loga klausījās,
Vaj Dieviņu pieminēja. [LD 1440-3]


Dievs dod mūsu kundziņam
Svina kājas, alva acis,
Lai tas mūsu neredzēja,
Lai tas mūsu nepanāca. [LD 31460-1]


Dievs gāja pa lauku
Pa ežu ežām,
Zālīti mīdams,
Rudzīšus celdams. [LD 32559-2]


Ko tā Saulīte
Tik gauži raudāja?
Rīgā pazuda
Dimanta rati.
Neraudi, Saulīte,
Dievs dos citus
No zelta, sudraba,
No dimantiņa. [LD 33781-2]

 

Bij man viena balta pupa,
Kur es viņu iestādīju?
Baltu smilšu kalniņā
Liela ceļa maliņā.
Tā izauga kupla gara
Da pašiem debešiem.
Es uzkāpu pie Dieviņa
Pa pupiņas zariņiem.
Tur atradu Dieva dēlu
Kumeliņu seglojot.
Labrītiņ, Dievs palīdz!
Kumeliņu seglojot. [LD 4036-1]

Viens gans nomira, citi gani raudāja,
Visi mazi putniņi pātarus skaitīja.
Cūka raka kapu augstā kalnā;
Dzenis kala krustu sausā kokā;
Dzeguze zvanīja sausā eglē;
Buks lēca baļļā sprediķi sacīt;
Kaza kāpa debesīs Dievam sūdzēt.
Dievs paņēma pātagu: Ķiz, kaza, zemē!
Ķiz, kaza, zemē! Vaj es pats neredzu.
Kaza lēca zemē, nolauza ļipu,
Nolauza ļipu, iebļāvās: mē! [LD 2692-1]


Dievs un velns

Reiz dzīvojis ļoti bagāts saimnieks, kam bijusi branga māja, daudz naudas un citas mantas. Viņš nedevis nekad nabagiem no savas bagātības, ne arī atļāvis jebkad kādam piemist savā mājā.

Reiz vēlā vakarā piegājis pie bagātnieka durvīm vecs vīrs un lūdzis kādu kaktiņu, kur pa nakti palikt. Bagātnieks atteicis, ka šim neesot neviena kaktiņa tukšā, jo katrs esot apdzīvots viņa paša ļaudīm. Arī otrā vakarā atnācis tas pats vecītis un lūdzis kādu maizes kumosiņu. Bagātnieks saskaities un licis ar suņiem to aizrīdīt no savas mājas durvīm. Kad vecītis aizgājis projām, tad tūlīt atkal pienācis kāds lepns kungs un prasījis naktsmāju bagātniekam. Bagātnieks to saņēmis lielā priekā, ievedis skaistākā kambarī, cēlis tam priekšā visādus ēdienus un dzērienus.

Necik tālu aiz bagātā saimnieka laukiem bijusi būdiņa nabadzīgam saimniekam, kam bijis tikai mazs zemes gabaliņš un ļoti maz citas mantas. Vecītis, atraidīts no bagātnieka durvīm, aizgājis uz šā nabadzīgā saimnieka būdiņu, lūdzis pa nakti palikt. Šis arī tūlīt to ievedis istabā, pamielojis ar savu mazumiņu, kas pie rokas bijis, un pataisījis vietu uz mūrīša.

Kad rītā bagātais saimnieks piecēlies izgājis ārā, apskatījies, tad ieraudzījis, ka no viņa brangās mājas bijušas vairs tikai atliekas palikušas. Gan berzējis acis un brīnījies par šādu pārmaiņu, bet, jo vairāk skatījies, jo vairāk brīnumu ieraudzījis.

Viņa kaimiņam, kam bijusi vissliktākā māja, tā tapusi par visskaistāko. Nu gājis modināt savu vakarējo viesi, bet no tā nebijis vairs ne vēsts. Šis lepnais viesis bijis pats velns, bet nabaga vecītis, kas nabaga saimnieka māju pārvērtis par tādu lepnu, bijis pats Dievs.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]


Dievs rada pasauli

Kad debess apaļuma pabāzt, un nost skaldīt arī netiktos. „Tā maza lieta!” ezis atteicis. „Ripa jāsaspiež drusku kopā, šaurāka, gan tad derēs.” Labi! Dievs tūliņ saspiedis ripu mazāku un nu viegli jo viegli pabāzis apakš debesim. Tikai, kopā spiežot, vietām krunkas gadījušās: tie ir tagadējie kalni un lejas. Bet Dievs par tādu gudru galvu ezim dāvinājis varenu apģērbu, no tīrām adatām, lai neviens uzbrucējs viņam netuvotos.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]


Skolēns: „Vai Dievs ir visspēcīgs?”

Skolotājs: „Protams.”

Skolēns: „Vai viņš var radīt tādu akmeni, kuru pats nevar pacelt?”


Dieva zīme

Dieva zīme parasti attēlota kā trijstūris vai kāsis ar virsotni uz augšu. Tā apzīmē debesu jumu, vīrišķo spēku, gaismu un tiekšanos uz augšu. Dieva zīmi parasti iegrieza uz sadzīvē izmantojamām lietām. Visvienkāršākajā veidā šī zīme sastopama kā vienādsānu trijstūris ar 90° leņķi augšā, kas līdzinās jumtam un simbolizē debesis kā pasaules jumtu. Atbilstoši šai zīmei mūsu senči veidoja savu māju jumtus un tādējādi dzīvoja zem Dieva zīmes. Dieva zīmes paveids ir tradicionālais trijstūris ar vienu aplīti (t. s. Dieva acs) vai trim aplīšiem virsotnē. Zīme sastopama arī sazarota vai apvienota ar Austras koku un Māras zīmi. 
[Sagatavots pēc: http://www.liis.lv/]



Maza cilvēka vakara lūgšana

 

Dieviņ! Tu esi tik liels un labs!
Tev elkoņi stipri un gari;
kad dienā tos sniedzi caur mākoņiem,
Tu visus noglaudīt vari

rudzlauku un pienenes ceļmalā,
un visgarāko liepu pagalmā,
un stārķi, un Janku, un mani arī.
Dieviņ, man tagad nu miedziņš nāk,
jau circenīts krāsnī kaļ gurdenāk

Kad aizmigšu
būsi tik labs tak, vai nē?

man dārzā, zem ābeles, dobītē,
tur, kur tas iespraustais kadiķīts,
viens cukurzirnītis iestādīts.
Un kamēr es pats būšu apgulies,
viņš gribēs uzdīgt un paaugties…
Bet zeme tik cieta, un viņam, varbūt,
būs zaļo galviņu pacelt grūt,
tad viņam gan, Dieviņ, Tu piepalīdz!…
Bet zaķis ja atnāk, tad nelaid to klāt!
Rīt gribu ko labu Tev izdomāt…
Kā veļas nu miedziņš, mīksts, smaržīgs un balts…
Tik saki vēl viņam, lai aug labi salds!
[Bārda 2003 : 24]

 

 

Mans Dievs

 

Es ilgi meklēju un minēju,
kur esi tu? kur esi paslēpies,
mans Dievs?
Bet nu vēl ilgāk meklēju es jau,
mans Dievs, kur tevis nav?
Kurp skats mans slīd, kurp acis paveru –
es visur, visur tevi ieraugu.
Ar lietu tu uz zemi krīti,
ar zvaignēm tumšā naktī spīdi.
Tu dīgsti zaļā velēnā,
tu smejies brūnā pumpurā.
Ar tārpu ābeles zargalā
tu šūpojies zaļajā paēnā.
Pa pļavu lido tu ar balto taurenīti.
No sūnas izlieni ar sārto bērzlapīti.
Kur vagas galā cīrulīts
sēd ligzdiņā mīkstā – tu sēdi tanī līdz.
Pa tumšajiem rugājiem rudenī
tu eji pelēkā mētelī
un raudi par nīkstošiem asniņiem
un velēnu gultiņas sasildi tiem.
Tu bēdu ļaudīm pēd’jo sveci dzēsi,
tu laimes bērniem ziedu klēpjus nesi.
Tev vienā rokā nakts un iznīcība,
bet otrā – visa zvaigžņu bezgalība.
Un velti meklēju es ilgi jau,
kur tevis nav? kur tevis nav?
līdz atzinu:
nav lietas, kurā tevis nebūtu!
Tik tie vēl tevi meklēt var, mans Dievs,
kas domā vēl: tu esi paslēpies!
[Bārda 2003 : 11–12]

 

 

Dievs un Dzīvība

 

Vai Dievs un Dzīvība nav baltais saules stars,
kas dvašās dažādās lūst varavīksnas krāsās?
Vai purva ķīvītes nav manas skumjās māsas?
Vai jautrais brālis mans nav ziedošs rožu zars?

 

Simttūkstoš niansēs deg dzīvīb’s varavīksna.
Šai spektrā vēsā zeme – ultravioletā.
Tās kluso, tumšo pulsu sajūt acs tik retā,
un rets kāds to kā māsu noskūpsta.

 

Bet Dievs un Dzīvība snauž visās viņas šķiedrās.
Tik mēs – mēs Mājas autā ciešāk satinamies
un tā pār dzīves plūdu akli līgojamies,
kā naktī miglainā pār dzelmi ezerniedras.
[Bārda 1997 : 9]


Še Ķencis iedomāja īstā brīdī, ka sirdi varot atvieglināt, ja lūgšanās metot savas bēdas uz To Kungu, tāpēc sāka taisīties uz šo ļoti neierasto darbu, jo vajadzība spiež ikkatru darbu izmācīties. Viņš nolika pātagu, atlaida grožu, lai zirgs iet lēnos soļos caur Slātavas bērzu gatvu, nolika cepuri priekšā, saglauda matus, izņēma no mutes tabakas kumosu, nosvieda to zemē un sāka lūgt: „Ak, mīļais kungs Dievs un Pestītājs! tu nu redzi manu ceļu un zini, ka es nebraucu vis, dzīdamies pēc pasaules goda un kārumiem, bet meklēju un lūdzu tik to, lai tu dotu mērnieciņa cienīgam tēvam tādu prātu, ka viņš man piešķirtu dziļās ielejas pļaviņu, zirņu kalna tīrumiņus un tās ataudziņas gar Slamstu un Šmakānu robežām. Gan otrs saimnieks – tu jau gan viņu zini – saka un rāda mērnieciņa cienīgam tēvam, ka tām ataugām vajagot krist viņa robežā, jo tās esot, kā sacīt jāsaka, no manas puses taisni aiz viņa mājas, bet tu vari likt mērnieciņa cienīgam tēvam, lai viņš dod man tās liekā gabalā un otram saimniekam jeb manam pušelniekam, kura vārds, kā zini, ir Pāvuls, var iedot kaut kur kādu gabalu vietā. Bet jo labāk būtu, ja tu, Kungs, dotu Pāvulam tādu prātu, kurš dzenas, kā sacīt jāsaka, pēc tām mantām, kuras nāk dvēselei par labu, jo tad viņš būs daudz gudrāks, nekā skriedams, braukdams pēc šās pasaules niekiem un mērnieciņa cienīgu tēvu dažādi pierunādams. Lai viņš domā labāk uz savu pēdējo stundiņu, jo nav vis vairs nekāds jaunais. Tu redzi, ka es tevi lūdzu, kā sacīt jāsaka, viņa dēļ, jo man ir žēl un bail, ka melnais, kurš iet apkārt kā rūkdams lauva, nenogriež viņa prātu uz šās pasaules lietām un neierauj viņu, kā sacīt jāsaka, ar nesataisītu sirdi mūžībā. Jo tu zini, ka Pāvuls ir pliks šai pasaulē ienācis un arī tādu pašu viņu izvedīs kā zuti; ko tad gan viņam līdz tik daudz ar pasauli plēsties? Vai tagad pat jau viņš nevarētu gulēt mierīgs sila malā pavējā un tik baltās, vieglās smiltiņās? Lai, kā sacīt jāsaka, mirst vai kaut kuru brīdi – aizvedīsim uz kapsētu kā brūtgānu. Bet dzīvot viņš var, ja grib vien, arī bez tiem zemes gabaliņiem, jo vai gan viņam nepaliek vēl diezgan platības pāri? Un es arī, Kungs, varēšu, kā sacīt jāsaka, ik rītiņu un ik vakariņu tevi priekš viņa lūgt. Labi būtu arī, ja tu sajauktu Pāvulam dienu skaitīšanu, tā ka viņš nezinātu, ka šodien jābrauc šurp, un, ja iedomātu, tad lai iedomātu tik vien labi vēlu uz vakaru. Bet, ja arī viņš, kā sacīt jāsaka, nav atturams un brauc no paša rīta, tad sabaidi tu viņa prātu, ka nedrīkst ar savām dāvanām pie mērnieciņa cienīga tēva rādīties; un, ja viņš arī būtu tik negants un mestu savus Jūdasa kumosus viņam rīklē kā Daniēls pūķim, tad dod mērnieciņa cienīgam tēvam tik taisnu prātu kā pie tā slātaviešu vecīša, kuru ielicis cietumā un māju atdošot pavisam otram pušelniekam. To pašu būtu pelnījuši visi čangalieši un, kā sacīt jāsaka, it īpaši vēl mani kaimiņi, kuri arī, kā dzirdams, gribēs mērnieciņa cienīgu tēvu ar dāvanām mānīt.” Še viņš drusku atpūtās, apdomājās un tad ņēma atkal no jauna tāļāk: „Bet nu vēl viens grūtums guļ uz sirds: dod atrast mērnieciņa cienīgu tēvu labā prātā un lai viņš neatstumtu manas vājās dāvaniņas – šā sivēniņa, kviešu miltu maisiņa un sviesta spainīša –, bet, lai viņus pieņemtu tikpat žēlīgi, kā pieņēma viņu reizi to naudas grasīti, ko devu arī, kā sacīt jāsaka, gan baiļodamies, bet tu griezi visas lietas par labu. Tomēr, ja ļaunais gars būtu apsēdis mērnieciņa cienīgu tēvu ar niknumu pret mani kā vecos laikos Zaulu un, ja viņš gandrīz, kā sacīt jāsaka, gribētu man vai sist, vai, ak, tad dod, lai viņa kučārs būtu piedzēris tagad jau no paša rīta un ieskrietu vidū, tā ka tie sitieni tiktu viņam. Un, ja arī tavs prāts būtu, lai mērnieciņa cienīgs tēvs liek mani cietumā, tad dod, ka cietuma atslēga būtu pazudusi un paši valdnieki, viņas meklēdami, sāktu kauties un es pa to starpu varētu izbēgt. Še nu ir viss tas upurītis, ko mana vājā sirds spēj tevim nest, jo grēcinieki, kā sacīt jāsaka, esam visi mūžīgi mūžam. Neniecini manas vājās lūgšaniņas, bet dari daudz vairāk, nekā lūgt spēju! Paklausi, ak, paklausi un esi jel šo reizīti vien žēlīgs! Tu zini, ka bez vajadzības es tevis nelūdzu, negribēdams tevi kaitināt, jo kurš vēl ir tik maz ar lūgšanām tev bāzies virsū kā es? To, kā sacīt jāsaka, es tev tad atminēšu un iedomāšu vai visu mūžu un kalpošu tāpat kā līdz šim: iešu tāpat baznīcā cik vien spēdams un došu savu artaviņu tāpat mīļām mācītājiņu atraitnītēm, kuras tu, Kungs, lieci iedomāt visos lielos svētkos, jo mana labā roka nezina, ko tā kreisā dara. Dari, ak dari, Kungs, visu to žēlīgi!”

Še viņš izvilka kabatas lakatiņu un likās slaukot asaras, kaut gan nevienas nebij, jo pa visu lūgšanas laiku viņš viebās gan stipri uz raudāšanu, bet netika nekā, tāpēc necēla nemaz acu uz augšu, lai Dievs neredz, ka viņas bij sausas, bet slaucījās ar autiņu, lai domā, ka asaras ir birušas. Tā noslaucījies, sacīja: „Ak tu Dieviņ, lūk, cik vieglāka top sirds caur lūgšanu un asarām! Nu, nu! vai apstāsies tepat?” viņš, grožus saraudams, zirgam uzsauca, uzlika cepuri un laida caur bērzu gatvu droši Slātavā iekšā, cerēdams uz Dieva palīgu un labu izveikšanos, jo, ja pēc tik sirsnīgas lūgšanas viņš nepalīdzot, tad nederot nemaz turpmāk vairs viņu lūgt. Bet šo viņš tik vien domāja pie sevis un nerunāja vis dikti, negribēdams Dievam iepriekš sariebt.
[Kaudzītes 1964 : 174–175]


ĀRIJA. Mans mīļais Dievs! lai beidzas ar tas karš,
Lai tumšie ļaudis ātrāk pieņem Dievu
Un mani mājās laiž.

TUŠE. Kāds jums tas dievs,
Kas jāpieņem? vai varens?

ĀRIJA. Ak, viņš skaists!

TUŠE. Es redzēju reiz krustiņā, tāds maziņš.

ĀRIJA. Tik balts kā lilija ar sārtām lāsām,
Kas tam pār pieri pil no ērkšķu kroņa.

TUŠE. Un citi jūsu dievi?

ĀRIJA. Dievs ir viens!

TUŠE. Bet mums, lūk, daudz: pilns mežs un lauks, un gaiss,
Tie jūsu uzveiks. Jums tas pats jau bāls,
Mums Pērkons melns ar ugunīgu bārdu,
No acīm zibens iet, no nāsīm sērs,
To mutes rūkoņa, ka meži dārd.



ĀRIJA. Mums maigs un žēlsirdīgs kā pati mīla.

TUŠE. I mums ir tāds, bet tas tik ir priekš pašiem.
Bet Pērkons niknis, labprāt ceptu ēd.
Nu gaida svētkus: bālas, maigas miesas.

ĀRIJA. Ak, briesmas! riebums! lāsts pār pagāniem!
Kas saviem elkiem nokauj cilvēkus!

TUŠE. Ko lāsts? Ir reti tādi svētki mums,
Bet savam bālam dievam jūs ik dien’
Cik asins lejat, lai jel sārtāks top.

ĀRIJA. Viņš nedzer asins. Viņa vārdā kristām
Ar ūdeni.

TUŠE. Bet asins pāri līst.

ĀRIJA. Ak, vientiess pagāns! – Kauj tik tos, kas netic.

TUŠE. Vai leitis kauj, kad netic Pērkonim?

ĀRIJA. Mums vēlēts visur Kristu sludināt.

TUŠE. Vai arī kaut?

ĀRIJA. To nē.

TUŠE. Vai atņemt mantu?

ĀRIJA (cieš klusu).

TUŠE. Ko? – Lūk, jūs nākat tikai laupīt mūs
Bez sava dieva ziņas. Jums ir bads

Un
vārga zeme; mēs jūs pacienām. [Rainis 1980 : 62–67]




Janis Rozentāls Pēc dievkalpojuma (no baznīcas).


Jūliuss Dērings Jelgavas Sv. Jāņa baznīcas altārglezna. Kristus pie krusta.


Autore Kristīne Sergejeva.

 

Autore A. Otomere.



Himna Dievs, svētī Latviju! Baumaņu Kārļa vārdi un mūzika.


Kantāte Dievs, tava zeme deg! Andreja Eglīša vārdi, Lūcijas Garūtas mūzika.


Tautasdziesma apdare Ej, saulīte, tu pie Dieva.


Dziesma Dieva dēls. Guntara Rača vārdi, Ainara Virgas mūzika, izpilda grupa „Līvi”.


Dziesma Dievi krīt. Grupas „Dzelzs vilks” vārdi, mūzika un izpildījums.


Dievs folklorā

Baltu mitoloģijā augstākā dievība ir Dievs, līdzīgi ir arī lietuviešu un prūšu tekstos. Pirmo reizi Dievs minēts 1604. gadā kā debesu dievs un pagānu dievs.

„Latvju dainās” Dievs minēts 9750 tekstos. Dievs ir tipisks vīrišķā personificējums, viņam ir zirgi, viņš veic vīrieša darbus, ir saimnieks, bet viņam nav ģimenes. Dievs dzīvo Debesu kalnā – Dižajā sētā. Viņš ir bagāts un redzams kā zemkopis, lopkopis, mednieks, viņš līž līdumu, jāj pieguļā un sargā zirgus. Dieva galvenās īpašības ir dāsnums un gudrība jeb padoms, kas iemiesojas likumībā, kārtībā, pasaules sakārtotībā, likumu un morālo vērtību pastāvēšanā.

Galvenās Dieva funkcijas: kosmiskās kārtības noteicējs; materiālo un ētisko vērtību devējs; auglības veicinātājs; palīgs un aizstāvis grūtībās, arī sociālās taisnības devējs, kad cits nepalīdz (bet ne absolūta žēlsirdība). Teikās un pasakās Dievs ir Pasaules radītājs, te skaidrāk redzams viņa antagonisms Velnam. Tautas dziesmās Dieva darbības iemiesotājs pārsvarā ir Pērkons.

Dievs sastopams mitoloģiskajos sižetos: iejaucas Debesu kāzās, ir Saules un Saules meitas vedējs; piedalās Debesu pirtī; cīnās ar Velnu.

 

Dievs kristietībā

Bībele nesniedz konkrētu jēdziena Dievs definīciju, taču Dieva klātbūtni jaušama ikvienā Svēto rakstu vēstītajā notikumā. Dievs ir gars – mūžīgs un nemainīgs savā gudrībā, spēka taisnīgumā, žēlastībā un patiesībā, visuvarens, visu zinošs un visur klātesošs. Jāņa evaņģēlijā teikts: „Iesākumā bija Vārds, un vārds bija pie Dieva, un vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur viņu viss ir radies, un bez viņa nekas nav radies, kas ir. Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma.”
[Sagatavots pēc : Bībeles terminu skaidrojošā vārdnīca 2005 : 36]

 

Dieva kalns

Dieva kalns, kas atrodas Lielvārdē, tiek dēvēts arī par Cepures, Taurētāju vai Karātavu kalnu. Līdz arheoloģisko izrakumu veikšanai (1977–1980) kalns tika uzskatīts par lielajam Lielvārdes pilskalnam piederošu kulta vietu. Izpētot 4 metrus biezo kultūrslāni, noskaidrojās, ka Dieva kalnu starp Rumbiņas upīti un Daugavu jau pirmajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras apdzīvojusi kāda baltu kopiena. Pilskalns bijis nocietināts ar grāvi, valni un stabos balstītu aizsargsienu. Vēlākos laikos, jau mūsu ērā, nocietinājumi tika paplašināti un uzlaboti, pieauga pilskalna aizsargātā platība. Cilvēki pilskalnu apdzīvoja līdz 6.–8. gs., bet tad to pameta un atgriezās tikai viduslaikos, 13. gs. sākumā, kad uz Dieva kalna tika uzbūvēta pirmā Lielvārdes vasaļa Daniela Bannerova pils. Pamatzemes līmenī zem kultūrslāņa atklātas arkla atstātas vagas, kas liecina par ļoti senām zemkopības tradīcijām. Dieva kalns postīts ar kara laika rakumiem, pusi kalna noskalojusi Daugava. 
[Sagatavots pēc: Latvijas Piļu un muižu asociācija :
http://pilis.lv/]