Tradicionālā transkripcija

[dialekc]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[…..]


[d] – balsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis

[a] – īsais patskanis

[l] – ’skanenis’.’]

[e] – īsais, šaurais patskanis

[k] – nebalsīgais troksnenis

[c] – nebalsīgais troksnenis

 

Divzilbju vārds.

Ortogrammas – ia, ts.



dialekt-sakne, vārda celms

-sgalotne






dialektspatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija 

 

 

vsk.

dsk.

N.

 dialekt-s

 dialekt-i

Ģ.

 dialekt-a

 dialekt-u

D.

 dialekt-am

 dialekt-iem

A.

 dialekt-u

 dialekt-us

I.

 ar dialekt-u

 ar dialekt-iem

L.

 dialekt-ā

 dialekt-os

V.

 dialekt!

 dialekt-i!

 


Teikumā var būt:

1)  teikuma priekšmets Dialekts ir radniecīgu izlokšņu kopa.

2)  izteicēja daļa – Viens no valodas paveidiem ir dialekts.

3) galvenais loceklisAugšzemnieku dialekts.

4) papildinātājs – Skolotāja pastāstīja par katru latviešu valodas dialektu.

5) vietas apstāklisKatrā dialektā ir vairāki desmiti izlokšņu.

6) apzīmētājsLatviešu literārā valoda ir radusies uz vidus dialekta pamata.



dialektu apraksts, dialektu atlants, dialekta fonētika, dialekta frazeoloģija, dialekta gramatika, dialekta ietekme, dialekta iezīmes, dialekta izloksnes, dialektu izpēte, dialektu karte, dialekta leksika, dialekta pazīmes, dialekta sintakse, augšzemnieku dialekts, lībiskais dialekts, sociālais dialekts, teritoriālais dialekts, vidus dialekts latviešu valodas dialekti, pētīt dialektu, raksturot dialektu 



dialekts, v. lietv.

 

1. Vēsturiski izveidojies valodas paveids, kurā apvienotas radniecīgu izlokšņu grupas.

Runāt dialektā. Dialektu atlants, karte.

 

2. Kādai sociālajai grupai raksturīgs  valodas paveids.

[Sagatavots pēc: LVV  2006 : 240]


dialekts


1. Plašākā apvidū vēsturiski izveidojies valodas paveids, kurā apvienotas vairākas radniecisku izlokšņu grupas.

Teritoriālais dialekts. Vidus dialekts. Lībiskais dialekts. Augšzemnieku dialekts. Tā kā kāda apgabala izlokšņu īpatnībām nav visām vienādas robežas, tad var gan nospraust robežas vienai kādai dialekta īpatnībai, bet ne dialektam. Endzelīns 2, 4.

Visā pasaulē ir ap divarpus tūkstoš valodu, neskaitot dialektus. Bieži vien dialekti tik stipri atšķiras cits no cita, ka daļa zinātnieku uzskata tos par radniecīgām valodām. Zvaigzne 57, 5, 29.

 

2. Valodas paveids, kas raksturīgs kādai sociālajai grupai.

Valodu, kas ar dažām īpatnībām, galvenokārt leksikā un frazeoloģijā, ir raksturīga kādai sociālai ļaužu grupai, mēdz saukt par sociālo jeb šķiru dialektu. Rudzīte 1, 13.

 

 [Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


dialekts subst. val. dialekts; vidus dialekts – vydsdialekts

[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]


Valodniecībāaugšzemnieku dialekts, dialekts, lībiskais dialekts, reģionālais dialekts, sociālais dialekts, teritoriālais dialekts, vidus dialekts, dialektu kontinuums, dialektologs, dialektoloģija.


Informātikādialekts.


dialekts < gr. διάλεκτος (dialectos) < gr. διά (diį) ‘caur’ + gr. λέγω (légō) ‘runāju’


angļu – dialect

baltkrievu – дыялект

franču – dialecte

igauņu – dialekt

krievu – диалект

latīņu – dialectus

lietuviešu – tarmė

lībiešu – murd

poļu – dialekt

somu – murre

spāņu – dialecto

ukraiņu – діалек

vācu – der Dialekt

zviedru – dialekt





Valoda ir krāšņa kā tautastērps


Latvijas Zinātņu akadēmija (LZA) novērtējusi „Baltu valodu atlanta” Leksikas 1. sējumu „Flora” kā vienu no nozīmīgākajiem 2014. gada zinātnes sasniegumiem. Pie šī projekta kopīgi strādājuši Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta un Lietuviešu valodas institūta (Viļņā) valodnieki.

 

Latvijas puses projekta vadītāja LU Latviešu valodas institūta vadošā pētniece Anna Stafecka stāsta, ka gandrīz 600 lappušu biezais atlants sver apmēram piecus kilogramus. Un, turot atlantu rokās, šķiet, ka no tā nāk siltums. Tikpat siltas ir atlanta veidotāju sirdis un prieks par paveikto darbu.

 

 Lietuvas puses projekta vadītāja Dangole Mikulēniene norāda, ka zinātniskajā literatūrā daudzkārt pieminēta baltu valodu līdzība, bet trūcis speciālu pētījumu, kas to apstiprinātu. Latviešu un lietuviešu valodas līdzīgajām iezīmēm jau 19. gs. beigās–20. gs. sākumā uzmanību pievērsis filologs un folklorists Eduards Volteris, tomēr tikai 20. gs. otrajā pusē radusies doma par latviešu un lietuviešu valodu dialektu kopīgu pētījumu. Tomēr šī ideja tobrīd netika realizēta. Pirmie kopīgie darbi parādījās tikai 21. gadsimtā, viens no tiem ir nupat izdotais „Baltu valodu atlants”.

 

Latviešu un lietuviešu valoda, kā zināms, ir divas dzīvās baltu valodas. Latvijā  ir trīs tradicionālie dialekti (vidus, lībiskais un augšzemnieku) un, balstoties uz veco pagastu dalījumu, vairāk nekā 500 izlokšņu. Tāpat izloksnes vēsturiski ietekmējušas arī draudžu un muižu robežas. Lietuviešiem ir divi lieli dialekti – austrumos ir augštaišu un rietumu daļā žemaišu dialekts, izlokšņu ir vairāk nekā 700.

 

Pirmās latviešu un lietuviešu ģeolingvistiskās kartes radušās jau 19. gs. otrajā pusē. Pirmo lietuviešu valodas dialektu karti ir izveidojis Frīdrihs Kuršaitis 1876. gadā, bet daudzo latviešu valodas dialektālo parādību izplatību kartē atspoguļojis Augusts Bīlenšteins 1892. gadā.

 

Ir izdots „Latviešu valodas dialektu atlants. Leksika” sējums, kas izstrādāts dialektoloģes Benitas Laumanes vadībā. Ir iznācis „Latviešu valodadialektu atlants. Fonētika”, ko publicēšanai sagatavojis diplomāts un valodnieks Alberts Sarkanis. Lietuvieši ir publicējuši trīs  „Lietuviešu valodas atlanta” sējumus (Leksika, Fonētika un Morfoloģija).

 

Dialekti ir valodas bagātību krātuve.

 

[Sagatavots pēc: Čudare 2015 :  http://www.lu.lv/zinas/t/31490/]

 

 

Intervija ar Janīnu Kursīti


Filoloģijas profesori un Latvijas Universitātes mācībspēku Janīnu Kursīti ļoti interesē, kā dzīvo tauta, kā sokas ļaudīm novados, kādā dialektā viņi sazinās. Sastopoties ar vienkāršo un patieso, kā, piemēram, ventiņu valodu, Janīnas sirds atmaigst. 

 

 

Daļai cilvēku sazināšanās ventiņu valodā atgādina prastu māžošanos, bet jums tā ir vērtība. Kāpēc?

 

– Ir cilvēki, kas uzskata, ka vērtība ir tikai tam, ko par tādu atzīst vairums, savukārt citi nozīmīgumu saredz tieši tajā, kas atšķiras no ierastā. Tas jāsaka arī par valodu. It kā ir ērtāk runāt valodā, ko runā vairākums, proti, literārajā valodā. Bet – vienādi runājot, ģērbjoties un darbojoties, mēs neesam interesanti cits citam. Pievelk atšķirības. Jānim iepatīkas Līga vai Pēterim Inese ne tāpēc, ka viņas ir līdzīgas viena otrai un visām pārējām jaunām meitām, bet tādēļ, ka ir kāda atšķirība izskatā, balsī, stājā. Tāpat ir ar ventiņu valodu jeb izloksni – tā nav un nevar būt prasta māžošanās, par tādu to var uzskatīt tikai tāds, kas par māžošanos uzskata visu, kas atšķiras no vidusmēra. Kāpēc būtu kādam jābrauc uz Ventspili vai tās apkaimi, lai klausītos dziedāšanu literārajā valodā, lai ieraudzītu tos pašus un tādus pašus kultūrpieminekļus, kādi redzami Rīgā vai, piemēram, Liepājā? Tieši klausoties dziesmas, dzeju vai sarunu ventiņu mēlē, rīdziniekiem iesilst un atmaigst sirds.

 

Tieši izloksnes ir valodas barotājas! Kopējā jeb tā sauktā literārā valoda ātri atēdas, tā ik pa laikam ir jāatjauno, jāpapildina. Un te labākais papildinājuma avots ir tieši izloksnes, protams, ja vēl saglabājušās. Kurzemē iepriecina, ka tieši tāmnieku dialekta pārstāvji – ventiņi, pužiņi, popiņi, dundžiņi un citi – vēl runā savā izloksnē dabiski, izloksne te vēl ir dzīva.

 

[Sagatavots pēc: http://www.ventasbalss.lv/zinas/sabiedriba/963-intervija-ar-janinu-kursiti]


 

Latviešu valoda: dialekti un izloksnes


 

Latviešu valodai, tāpat kā daudzām citām valodām, ir teritoriālie paveidi jeb dialekti un izloksnes ar lielākām vai mazākām savstarpējām atšķirībām gan skaņu izrunā, vārdu sastāvā, gan arī vārdu krājumā jeb leksikā un teikumu uzbūvē. Dažviet teritoriālās atšķirības valodā ir nelielas, citviet to ir tik daudz, ka dažādu novadu runātājiem savā starpā ir pat grūti saprasties, piemēram, Ziemeļkurzemes un Latgales latvietim, runājot katram savā izloksnē, varētu rasties ne viens vien pārpratums.


Latvijā vēl joprojām salīdzinoši labi ir saglabājušies vēsturiskie dialekti, kas ir seno cilšu valodu turpinājums ar daudzām ietekmēm un pārmaiņām. Kā zināms, pirms baltu cilšu ienākšanas šeit dzīvojuši somugru tautu priekšteči, kuri, saplūstot ar baltiem, ir atstājuši pēdas arī valodā, piemēram, pirmās zilbes uzsvars latviešu valodā tiek uzskatīts par somugru mantojumu, arī leksika, vietvārdi, it sevišķi ūdeņu nosaukumi glabā somugru pēdas. Savu ietekmi ir atstājušas arī ģermāņu un slāvu valodas, par ko liecina dažāda senuma aizguvumi no tām.


Nelielā apvidū runāto valodas paveidu sauc par izloksni. Latvijā tradicionāli par izloksni uzskata viena pagasta (parasti pēc 1939. gada administratīvi teritoriālā iedalījuma) robežās runāto valodas paveidu. Izloksnes apvieno izlokšņu grupās un dialektos. Tradicionāli latviešu valodā izšķir trīs dialektus – vidus, lībisko un augšzemnieku dialektu, kuros ietilpst pāri par 500 izloksnēm.

Izloksnēm, izlokšņu grupām un dialektiem raksturīgas vairākas kopīgas pazīmes – intonācijas, skaņu atbilsmes, dažādas morfoloģiskās īpatnības, arī leksika, nozīmes un sintakse. Izloksnes ir veidojušās feodālisma laikos, kad zemnieki dzīvoja vairāk vai mazāk noslēgtu dzīvi savas muižas vai draudzes teritorijā. Nereti izlokšņu nošķirtību veicināja arī dabas objekti – ezeri, purvi, meži. Ir gadījumi, kad, piemēram, neliela upe ir ne tikai izloksnes, bet pat veselas izlokšņu grupas robeža.


Tomēr mūsdienās vairs nevaram runāt par izloksnēm tradicionālajā izpratnē. Pēdējos gadu desmitos plašsaziņas līdzekļu un skolu ietekmē, kā arī iedzīvotāju migrācijas dēļ izlokšņu īpatnības, pat veselas izloksnes strauji zūd. Procesus ietekmē arī pārmaiņas ekonomiskajā un sociālajā jomā, Latvijas kultūrainavā kopumā. Īpaši jāatzīmē izloksnes runātāju paaudžu maiņa, jo līdz ar vecākās paaudzes aiziešanu ir zudis tas leksikas slānis, kas saistīts ar senāko materiālo kultūru un tradīcijām. Tomēr šie procesi visos Latvijas novados nav vienādi. Noturīgākas izloksnes ir Latgalē, kur tās balsta gan vēsturiski izveidojusies latgaliešu rakstu valoda, gan vietējo izlokšņu lietojums Romas katoļu Baznīcā un kultūras pasākumos. Daudzas izlokšņu īpatnības ir saglabātas arī Ziemeļkurzemē. Liela nozīme ir rūpēm par izlokšņu saglabāšanu un nodošanu nākamajām paaudzēm. Arī runājot literārajā valodā, dzimtā izloksne nereti, kā teicis Jānis Jaunsudrabiņš, spīd cauri visu mūžu. Noturīgākas runā ir tās īpatnības, kas netiek atspoguļotas rakstos, piemēram, šaurā e, ē un platā e̹,  izruna, kā arī intonācijas.


Kā jau minēts, latviešu valodā izšķir trīs teritoriālos dialektus.


Latviešu valodas dialektu karte A>S>]


 
 
 

Vidus dialektu, uz kura pamata ir radusies latviešu kopnacionālā jeb literārā valoda, runā Latvijas vidienē. Vistuvākās mūsdienu literārajai valodai ir izloksnes ap Jelgavu. Vidus dialektā nošķir trīs izlokšņu grupas: Vidzemes vidus izloksnes, kam pamatā ir latgaļu un latgalizēta zemgaļu valoda, zemgaliskās izloksnes, kam pamatā ir zemgaļu cilts valoda, un kursiskās izloksnes, kas radušās uz kuršu valodas bāzes. Vidzemes vidus izloksnes runā ap Siguldu, Cēsīm, Valmieru, Smilteni. Zemgaliskās izloksnes runā Zemgales līdzenumā. Arī dažos novados Dienvidkurzemē (Nīcā, Bārtā, Purmsātos, Kalētos, Gramzdā u. c.) sastopamas zemgalisko izlokšņu pazīmes. Kursiskās izloksnes runā Kurzemē uz dienvidiem no Kuldīgas.

Daļā vidus dialekta izlokšņu (Vidzemē ap Cēsīm, Valmieru, Valku, Smilteni, Zemgales rietumos ap Blīdeni, Jaunpili) šķir trīs intonācijas – stiepto, lauzto un krītošo intonāciju, piemēram, (sīpola) luõks, (zirga) lùoks, (istabas) luôks (luogs).

 

 
 

Kaut arī vidus dialekts ir vistuvākais latviešu literārajai valodai, tomēr arī tajā sastopamas vairākas dialektālas īpatnības. Tāpat kā citos dialektos, gandrīz neviena no šīm īpatnībām neaptver visu dialektu. Viena no raksturīgākajām Vidzemes vidus izlokšņu pazīmēm ir pamazināmo vārdu jeb deminutīvu izskaņaīts, ģen. –īna (kalnīc, ģen. kalnīna, ciemīts, ģen. ciemīna), sieviešu dzimtē –īna (tacīna, mājīna). Šeit sastopamas tādas darbības vārdu nākotnes formas kā birīs ‘birs’, lijīs ‘līs’, nācīšu ‘nākšu’. Reģistrēti arī šai pusei raksturīgi apvidvārdi, piemēram, spice ir koka galotne, pīlādzi sauc par pīleņģi, zilenes – par glāzenēm, avenes par aviesenēm, usnes ir gušņas, linus nevis plūc, bet rauj, sienu nevis grābj, bet kasa ar grābiķi, papuvi sauc par pūdējumu, rudzu kūlis ir kuopa, māla klons ir kuls, zvirbulis – ciguzis. Igaunijas pierobežas izloksnēs var likt mēteli mugurā un likt bikses kājā; liec tak ķisinu ap galvu! ‘liec taču spilvenu zem galvas!’ u. tml.

 

Vidzemes vidus izloksnēm tuvākas ir zemgaliskās izloksnes.

 

Daļā zemgalisko izlokšņu sastop anaptiksi jeb īsa patskaņa iespraudumu aiz sena tautosillabiska (Savienot ar vārdnīcu – Tautosillabiska pozīcija) līdzskaņa r (darabs, zirags, zireņi u. c.), retāk aiz l (malaka, vilakt u. c.), ko uzskata par iespējamu mantojumu no zemgaļu valodas.

 

Galvenokārt Zemgalē reģistrēti apvidvārdi duole ‘govs bez ragiem’, ķempe ‘piepe’, ļurba ‘vēdzele’, uzkala ‘atkala’ u. c. Līdzīgi kā lielākajā daļā Vidzemes, zilenes šeit sauc par glāzenēm, bet ērkšķogas – par stiķenēm.

 

No Vidzemes un Zemgales vidus izloksnēm atšķiras kursiskās izloksnes, ko runā Kurzemē. Tām raksturīgas vairākas fonētiskās īpatnības, piemēram, līdzskaņu v un b priekšā saglabāta u skaņa (zuve ‘zivs’, duj ’divi’ u. c.), skaņu savienojumi ar un er pārvērsti par ār un ēr (dārbs, dzērt), saglabāts mīkstinātais ŗ (kaŗš, kŗupis), aiz līdzskaņiem r un l zudis v (dzēre ‘dzērve’, cilē̹ks ‘cilvēks’, gāla ‘galva’), saglabājušies vārdi ar senu n (bezdelinga ‘bezdelīga’, sklanda ‘kārts, žogs’) u. c. Lejaskurzemē vecākās paaudzes runā sastopamas arī vairākas senas morfoloģiskās īpatnības, piemēram, darbības vārda vēlējuma izteiksmes formas ar –tum (es ietum), pagātnes formas ar –av– (viņš runava ‘runāja’), atgriezeniskās formas ar –sa– starp priedēkli un sakni (sasatikt ‘satikties’).

 

Kursiskajās izloksnēm raksturīgi daudzi apvidvārdi, piemēram, dižs ‘liels’ (arī salikteņi dižistaba, dižrauši, dižozuols, dižceļš), knauši ‘odi’, spaile ‘siena vāls’, gandrs, svētelis, svētputns ‘stārķis’, dzīvuot (arī dzievāt, dzīvāt) ‘strādāt’, stulbs ‘akls’, se̹bs ‘vēls’, čaga ‘bērza piepe’, tītarene ‘pelašķis’, sili vai sils ‘virši’, bucene vai pucene ‘pīlādzis’, kalva ‘sala’, rācenis ‘kartupelis’.

 

 Lībisko dialektu runā Ziemeļkurzemē un Ziemeļrietumvidzemē. Tuvas šīm izloksnēm ir arī izloksnes ap Rūjienu. Šo dialektu vairāk nekā citus latviešu valodas dialektus ir ietekmējusi lībiešu valoda. Tajā izšķir divas izlokšņu grupas: Kurzemes lībiskās izloksnes un Vidzemes lībiskās izloksnes. Kurzemes lībiskās izloksnes runā uz ziemeļiem no Kuldīgas ap Ventspili, Dundagu, Talsiem, Kandavu un sauc arī par tām-nieku izloksnēm. Tajās izšķir nedziļās un dziļās izloksnes. Vidzemes lībiskās izloksnes runā Vidzemes rietumu daļā (ap Ainažiem, Aloju, Limbažiem, Staiceli). Kā Kurzemes, tā Vidzemes lībiskajām izloksnēm raksturīgas vairākas kopīgas īpatnības (divas pamatintonācijas – stieptā un lauztā (vẽš, kuôks), ’divskanis’) ir monofonēmas, pārējie divskaņi (ai, au, ei, eu, iu, oi, ou, ui) ir bifonēmas. ‘] au > ou (soũle), gala zilbju īso patskaņu zudums, piemēram, lapp (< lapa), vīriešu dzimtes lietojums sieviešu dzimtes vietā (mātam ‘mātei’, tas meit ‘tā meita’, tas skaidrojams ar lībiešu valodas ietekmi), darbības vārdu 1. un 2. personas formu aizstāšana ar 3. personas formu (es, tu, viņš, viņa, viņi, viņas) sit, i ‘ir’ u. c.). Lībiskajām izloksnēm raksturīga arī salikteņu veidošana kā viens no produktīvākajiem vārddarināšanas paņēmieniem, piemēram, vidnakt ‘pusnakts’, ābeļkuoks, me̹llanuogs ‘mellenes’, upsmutt ‘upes grīva’, kā arī vārddarināšanas modeļi ar pakaļa un apakša (arī apuža), piemēram, mežpakaļa ‘vieta aiz meža’, kalnapuža ‘kalna pakāje’, kājapuža ‘kājas pēda’, malkielpakaļa ‘vieta aiz malkas grēdas’, auspakaļa ‘aizauss’, mugurpakaļš ‘aizmugure’, tie varētu būt skaidrojami ar Baltijas jūras somu valodu ietekmi.

 

Savā starpā atšķiras arī Kurzemes lībiskās izloksnes un Vidzemes lībiskās izloksnes, piemēram, 3. personas vietniekvārds viņš tāmnieku izloksnēs ir viš, bet Vidzemes lībiskajās izloksnēs – viņč. Kurzemes lībiskajām izloksnēm raksturīgas vēl arī tādas pašas pazīmes, kas sastopamas vidus dialekta kursiskajās izloksnēs, šeit var dzirdēt, piemēram, zuve ‘zivs’, dārbs, ķērt, zīrgs, ziergs, dūrt, duort, gaŗš, pasklōste̹s ‘paklausīties’ u. c.

 

Kurzemes lībiskajās izloksnēs pierakstīti, piemēram, apvidvārdi aitborvīķis ‘sviesta beka’, cūkroka ‘dzeltenā ūdensroze’, kolka ‘dziļa bedre, gramba’, morce ‘kartupeļu biezputra’, morga ‘slapja vieta mežā’, zīdene vai žīdene ‘rudzupuķe’.

 

Vidzemes lībiskajām izloksnēm savukārt raksturīgs atšķirīgs gala zilbju pār-veidojums, piemēram, patskaņa e pārveidojumi par a (tupal < tupele, ēval < ēvele), ie vietā piedēkļos runā e vai a (saimneks < saimnieks, latvaš < latvieši); aiz prievārdiem daudzskaitlī sastopamas personu vietniekvārdu mumsim, jumsim datīva formas; raksturīga prepozīcija iekš (iekš pur vid ‘purva vidū’, iekš zēm ‘zemē). Vidzemes lībiskajās izloksnēs visai daudz aizguvumu no igauņu valodas, piemēram, roida ‘gruži, netīrumi’, iet ukā ‘iet bojā’, tosa ‘tvans’, viška ‘liekšķere’. Šie un citi somugrismi sastopami arī vidusdialekta izloksnēs Ziemeļvidzemē.

 

Vidus un lībiskā dialekta runātājus mēdz saukt arī par lejzemniekiem jeb lejaslatviešiem (vienojošs elements ir stieptā intonācija, kā arī daudzas skaņu pārmaiņas, kādu nav augšzemnieku dialektā), bet augšzemnieku dialekta runātājus – par augšzemniekiem jeb augšlatviešiem.

 

Augšzemnieku dialektu runā Vidzemes austrumu daļā, Augšzemē un visā Latgalē. Šis dialekts visvairāk atšķiras no latviešu literārās valodas un arī no citiem latviešu valodas dialektiem gan ar intonācijām, dažādiem skaņu pārveidojumiem, gan ar morfoloģiskām īpatnībām, leksiku, semantiku un sintaksi. Uz augšzemnieku dialekta Latgales izlokšņu pamata 18. gadsimta pirmajā pusē ir izveidojusies otra latviešu rakstības tradīcija – latgaliešu rakstu valoda.

 

Augšzemnieku dialektā izšķir divas izlokšņu grupas: sēliskās izloksnes un latgaliskās izloksnes. Pēc dažādām fonētiskām un morfoloģiskām pazīmēm augšzemnieku dialekta izloksnes (kā sēliskās, tā latgaliskās) iedalāmas dziļajās un nedziļajās izloksnēs. Galvenā dziļo izlokšņu pazīme ir divskaņa ie pārvēršana par ī (sīva) un divskaņa uo – par ū (rūka). Nedziļajās izloksnēs ie un uo netiek pārvērsti.

 

Nedziļās sēliskās izloksnes izplatītas Daugavas labajā krastā ap Pļaviņām, Ērgļiem, Madonu, Cesvaini, Ļaudonu. Tās sauc arī par Vidzemes sēliskajām izloksnēm. Nedziļās sēliskās izloksnes ir arī izloksnes ap Krustpili un dažas izloksnes Daugavas kreisajā krastā (Mazzalve, Sēlpils, Sunākste u. c.). Dziļās sēliskās izloksnes runā Augšzemē jeb Sēlijā. Tās sauc arī par Zemgales sēliskajām izloksnēm. Dziļās sēliskās izloksnes ir arī ap Lubānu un Meirāniem Vidzemē, kā arī ap Atašieni, daļēji arī ap Līvāniem Latgales rietumos. Sēliskās izloksnes radušās uz sēļu cilts valodas bāzes, sēļiem sajaucoties ar latgaļiem. Latgaliskās izloksnes runā Ziemeļaustrumvidzemē un Latgalē. To pamatā ir austrumlatgaļu cilts valodas dialekts. Latgaliskās izloksnes izplatītas Vidzemes ziemeļaustrumos ap Alūksni, Gulbeni (Vidzemes latgaliskās izloksnes) un Latgalē (Latgales latgaliskās izloksnes). Raksturīgākā augšzemnieku izlokšņu atšķirība no lejzemnieku izloksnēm ir divas pamatintonācijas – visā augšzemnieku dialektā nav stieptās intonācijas (sēliskajām izloksnēm raksturīga krītošā un kāpjošā vai kāpjoši krītošā intonācija, kas parasti saglabājas, arī runājot literārajā valodā, bet latgaliskajām – krītošā un lauztā intonācija).

 

Sēliskajām un latgaliskajām izloksnēm raksturīgi vairāki kopīgi, no lejzemnieku izloksnēm atšķirīgi skaņu pārveidojumi, piemēram, zilbes centrā var būt tikai patskanis (lo-pa, mu-te); literārās valodas a skaņai atbilst o vai å (mola, låpa, vosora); ā skaņas vietā runā āo, ō, uo vai oa (muols, koaja); skaņa e̹>a (vacs, vazums); skaņa ē̹>ā (dāls, bārns); skaņa ē daļā izlokšņu > ie (kliets, viejs); skaņa ū > par iu, yu, eu vai ou (jūra > jiura, cūka > cyuka, dūmi > doumi, lūpa > leupa). Lielākajā augšzemnieku izlokšņu daļā sastopama līdzskaņu palatalizācija e, ē, e̹, ē̹, ä, ei, e̹i i, ī, ie, iu priekšā (ńe̹śť, kľē̹ć, sauľä, ćeiruļs, ľieńi, ľikť, ľīpa, iuďiņć). Gala zilbē zudis i, ja aiz tā seko s (bruoļs, latvīts).

 

Kā sēliskajās, tā latgaliskajās izloksnēs sastopamas vairākas morfoloģiskās īpatnības, piemēram, lietvārdu u-celmu pāreja o-celmos (alus > als, me̹dus > me̹ds); verbu pagātnes ē-celmi (vede, ēde); ar priedēkļiem atvasināto darbības vārdu atgriezeniskās formas ar –sa-, –za-, –siespraudums starp priedēkli un sakni (apsavilkt ‘apģērbties’, aizaslēgt ‘ieslēgties’, nuospirkties ‘nopirkt’, sasatikt (arī sazatikt) ‘satikties’); nākotnes lokāmais divdabis ar –k– iespraudumu (neškis ‘nesīšot’, [viņš] braukškis ‘braukšot’, [viņi] ieškuots ’iešot’) (izņemot Vidzemes latgaliskās izloksnes ap Alūksni, Gulbeni); saglabājies supīns aiz verbiem, kas izsaka virzību (iet siena pļautu). Abās minētajās izlokšņu grupās pazīstami 3. personas vietniekvārdi jis, jei, jī. Izplatīts prievārds da un priedēklis da– ar nozīmi ‘līdz’ (daīt da meža ‘aiziet līdz mežam’), priedēklis nū- un prievārds nu (nūkuopt nu kolna), prievārds iz un priedēklis iz– ar nozīmi ‘uz’ (izlikt iz golda ‘uzlikt uz galda’).

 

Sēliskajām un latgaliskajām izloksnēm ir kopīgi arī daudzi vārdi. Kā rāda Latviešu valodas dialektu atlanta Leksikas daļas kartes, latgaliskajām, Vidzemes un Zemgales sēliskajām izloksnēm kopīgi ir, piemēram, vārdi salts ‘auksts’, (pērkuons) grauž, pupurs ‘pumpurs’, pe̹lē̹da ‘pūce’, škirzlata/s ‘ķirzaka’, rupucis ‘krupis’, kūds ‘vājš’, muzlas ‘smaganas’, sliekas ‘siekalas’, ķeiris ‘kreilis’, maut ‘peldēt’, dajūkt, piejūkt ‘pierast’, vuicīt ‘mācīt’, guns ‘uguns’.

 

Galvenokārt tikai Vidzemes sēliskajām izloksnēm raksturīgās fonētiskās un morfoloģiskās pazīmes ir, piemēram, neregulāra anaptikse (patskaņa iespraudums) aiz r un l (zire̹ņìem, viris, vo:sòr:’nìek, tul’zna), kas tiek uzskatīta par izrunas atvieglotāju; līdzskaņu k vai x iespraudums aiz krītoši intonēta garuma (mūksa ‘muša’, māxsa ‘māsa’); piedēklisij– adjektīvu darināšanai (mālijs ‘mālains’, sālijs ‘sāļš’, smiltijs ‘smilšains’); piedēklisuoj– adjektīvu darināšanai (kalnuojs ‘kalnains’, lapuojs ‘lapots’); piedēkļi –tin-, –tan– (pieņamtins ‘pieņemams’); salikteņi, kam pirmais komponents ir nominatīvā (pļavazāle, liepazieds, uozuolskuoka ‘ozolkoka’, zäelevījškis ‘zālesvīkšķis’). Vārddarināšanas modeļi ar pakaļa (kūtspakaļa, klētspakaļa) un darbības vārdu 3. personas formas vispārinājums (es ir duomājs, es i dzimuse), kas skaidrojams ar Baltijas jūras somu valodu ietekmi. Vidzemes sēliskajās izloksnēs, iespējams, dzirdēsim tādus vārdus kā virsaune ‘koka galotne’, zilenes šeit sauc galvenes, kartupeli, tāpat kā Zemgales sēliskajās izloksnēs jeb Augšzemē, – par tupeni, ķiploku par svēteni vai svētini, kāli – par griezni. Ar nozīmi ‘kartupeļus rakt’ šeit saka tupeņus maukt, garens siena krāvums ir stirta – vārds, kura izplatības areāls turpinās Augšzemē un tālāk Lietuvā, tā aptverot seno sēļu teritoriju.

 

Savukārt Zemgales sēliskās izloksnes ir tuvākas latgaliskajām izloksnēm.  Šajās izloksnēs vērojams k > č, ģ > dž (ka:čis ‘kaķis’, zoadžis ‘zāģis’), kā arī sastopami deminutīvi, kas darināti ar piedēkli –āk– (teļoāks ‘telēns’, bārņōks ‘bērns’). Vairākas Zemgales sēlisko izlokšņu morfoloģiskās īpatnības saskan ar Latgales dienvidu vai dienvidrietumu izloksnēm, piemēram, darbības vārdu vēlējuma izteiksmes formas ar atšķirīgām galotnēm katrai personai (es brauktum, tu brauktim, viņš, viņa, viņi, viņas brauktu, mēs brauktumem, jūs brauktimet), darbības vārdu pagātnes formas ar –av– (staigåva, globova, darynava). Dienvidatgales un Zemgales sēliskajās izloksnēs sastopami arī kopīgi apvidvārdi. Piemēram, gan Latgales dienvidos, gan Augšzemē kartupeļus nevis ruok, bet kaš, sūrs šeit nozīmē ‘sāļš’ (sūra gaļa), smagi – ‘ļoti, lielā mērā’ (smagi zied ābeles). Šajā novadā visai daudz aizguvumu no lietuviešu valodas, piemēram, dāržine ‘neliels siena šķūnis pļavā’, ģiedrs ‘skaidrs’, ģirsa ‘lāčauza’, ģirts ‘piedzēries’, ģirtine, ģirtuokle ‘zilene’, lašine ‘speķis’.

 

Augšzemnieku dialekta latgaliskajām izloksnēm raksturīga daudzveidīga dialektālā leksika. Vidzemes latgaliskajās izloksnēs reģistrēti, piemēram, vārdi alene ‘zemes bite’, iela ‘grēda’ (piecērt jaunā mēnesie lopu kuokus, vosarā dzīs atvases, visa iela zaļa); lauza ‘vētras izlauzts mežs’, pamašlapas ‘māllēpenes’ (ka ruoze – ta sēja klātu pamašlapas), skaitīgs ‘dusmīgs’, škirgata ‘ķirzaka’, žīvati ‘mājlopi’. Ķirbi var saukt arī par putras ābolu, baltās vizbulītes – par vistu kājām, baravikas – par cietenēm, kazenes – par mallajām aviekstenēm.

 

Vārds aitiņas var apzīmēt ne tikai mājlopus, bet arī sīkus gubu mākoņus; bullītis ir gan mājlops, gan airu laiva; bites dzīvo mājiņā, skapītī un kuozavā, senāk arī bluķī; blusiņas var būt gan augs (parastā trīsene), gan cimdu raksts; tulzna var būt ne tikai beršanas vai apdeguma rezultātā radies zemādas pūslis, pildīts ar šķidrumu, bet arī neliels lietus mākonis. Vārds sauss var nozīmēt ‘ļoti daudz’, bet luste var būt ne tikai ‘prieks’, bet arī labības nezāle lāčauza, birga nozīmē ‘tvans’, cinkulis – ‘sasalušas zemes kukurznis’, pakulis – ‘sesks’, rīvulis – ‘trauku plaukts’, voskans, vaskis – ‘dzeltens’, žīgurs, arī žvīgurs – ‘zvirbulis’. Daudzi Vidzemes latgaliskajās izloksnēs sastopamie vārdi izplatīti arī Latgales ziemeļu un centrālajās izloksnēs, piemēram, alpa ‘brīdis’, laiška ‘liekšķere’, lataka ’lāsteka’, pārnīca ‘pavārnīca’, sābris ‘kaimiņš’, skuts ‘biezs sīku koku mežs’, vuška ‘aita’.

 

Latgales latgaliskās izloksnes atšķiras ar piedēkļiem vārdu darināšanai, piem., –– (rūceņa, kaļņeņš), –in– (skuobine, pluociņs < plācinis), vietu nosaukumi (Piļcine, Zviergzdine), –tiv– (maltive ‘maltuve’, slauktive ‘slaucene’), –nīc– (ābelnīca ‘ābele’, melnīca ‘mellene’), –in– (māline zems ‘mālaina zeme’, ziemine cȩpure ‘ziemas cepure’, dzērvine uoga ‘dzērveņu oga’ u. c.). Piedēklis -in- ir produktīvs arī lietuviešu valodā.

 

Norādāmie vietniekvārdi ir itis ‘šis’, itī (itei) ‘šī’, itie (itī) ‘šie’, itās (ituos) ‘šīs’.

 

Daļā izlokšņu joprojām izplatītas sieviešu dzimtes nomenu vienskaitļa ģenitīva un daudzskaitļa akuzatīva un instrumentāļa kopīgās formas, piemēram, ar rūkys struodoj ‘ar rokām strādā’; mežs klausuos ar auss, teirums verās ar acs ‘mežs klausās ar ausīm, tīrums skatās ar acīm’. Raksturīgas arī ar priedēkļiem atvasināto darbības vārdu atgriezeniskās formas ar –sa– un –za– iespraudumu starp priedēkli un sakni: apsaviļkt, sasatikt (arī sazatikt). Latgales izloksnēs dzirdēsim tādas darbības vārdu pagātnes formas kā vede, nese (es vežu, nešu), ziemeļu un dienvidu izloksnēs – melavu, runavu, vēlējuma izteiksmes formas ar atšķirīgām galotnēm katrai personai kompakti sasto-pamas galvenokārt Latgales dienvidu daļā (es runātum, tu runātim, mēs runātumem, jūs runātumet, viņš, viņa, viņi, viņas runātu). Aiz darbības vārdiem, kas izsaka virzību, saglabāts supīns (īsim sīna pļautu, ame mauduotūs ‘ejam peldēties’).

 

Sevišķi bagāta ir Latgales izlokšņu leksika un semantika. Šeit jāmin apvidvārdi, kuri kompakti sastopami Latgales izloksnēs, taču nereti to izplatības areāls iesniedzas arī Vidzemes latgalisko un Zemgales sēlisko izlokšņu teritorijā, piemēram, salts ‘auksts’, timss ‘tumšs’, pērkuons grauž ‘rūc’, guns ‘uguns’, kalvis ‘kalējs’, kūds ‘vājš’, klāvs ‘kūts’.

 

Latgales izloksnēs saglabātas arī senas vārdu nozīmes. Pierobežas izloksnēs vecākās paaudzes runā varbūt vēl izdosies saklausīt vārdu jāt ar nozīmi ‘braukt’. Vārds ̹ta (> sāta) nozīmē ‘lauku mājas’, krāsne (kruosne) – ‘no akmeņiem krauta krāsns rijā vai pirtī’, ceplis – ‘maizes krāsns’, savukārt vārds netiklis nozīmē ‘slinks, sliņķis’.

 

Valodā atspoguļojas arī novadu vēsturiskā attīstība. Nereti Kurzemē, Vidzemē un Zemgalē lietotajiem vāciskas cilmes vārdiem atbilst slāvismi Latgalē, piemēram, bumbiere un gruša, gruža; ķirsis un vīšņe; kleita un sukne. Taču dažkārt tieši Latgales izloksnēs saglabājušies mantoti vārdi, bet pārējos novados un literārajā valodā ir ģermānismi – sānkauls (suonkauļs) un riba, ziest (zīst) un smērēt, galds un dēlis.

 

Dialekti un izloksnes ir tas spogulis, kurā mēs vislabāk redzam, kas mēs esam, kas mūs saista ar kaimiņu tautām, no kurienes nākam un uz kurieni ejam. Izloksne tāpat kā tautastērps ir katra novada identitātes zīme, kuru nedrīkst pazaudēt mūsdienu mainīgajā pasaulē.

 

[Sagatavots pēc: Stafecka 2013: 254–266]  



 
 
Latviešu valodas dialektu karte
[Rudzīte 2005 : priekšlapa]



Dokumentāla filma Kursenieku valoda.





Sižets LRT ziņās. Pirmo reizi noskaidros, cik daudz ir latgaliešu valodas lietotāju. 





Dokumentālā filma Sibīrija. Timofejevka (pēc 2004. gada ekspedīcijas materiāliem). Režisors A. Lielbārdis. 

 



Teika par mušu, kas ierunāta trīs latviešu dialektu izloksnēs.

 

[http://valoda.lv/Valsts_valoda/Dialekti]

 

Radioraidījums „Viena zeme, vieni ļaudis, nav vienāda valodiņa”. Studijā Lidija Leikuma un Iveta Mielava. 06.06.2015. [http://klasika.lsm.lv/lv/raksts/atspere/viena-zeme-vieni-laudis-nav-vienada-valodina.-studija-lidija-lei.a53111/]


Izdota dzejoļu grāmata Vidzemes lībiskajā dialektā


Limbažu novada Pāles pagastā 2014. gadā aizvadīts jau otrais Vidzemes lībiešu pēcteču saiets. Tā galvenais notikums bija Vidzemes lībiešu pēcteces Anitas Emses dzejoļu grāmatas „Saknes” atvēršanas svētki. Grāmata ir īpaša, jo daļa dzejoļu sarakstīti Vidzemes lībiskajā dialektā un šis ir vienīgais šāds izdevums Latvijā.

 

Anita Emse ir Vidzemes lībiešu – Lielnoru dzimtas pēctece –, un viņa ir viena no retajām, ja ne vienīgā, kas vēl prot runāt lībiskā dialekta Svētciema izloksnē. Paaudžu paaudzēs Vidzemes lībieši apdzīvojuši piejūru, Salacas un Svētupes baseinus. Pati valoda gan ir izzudusi, taču vismaz dialekts tagad saglabāts dzejas rindās.

 

Tu, mīļaš zemit, mass ka cimc –


Tu sīkeš Sveicem pagasc,” dzejniece lasa.

 

Lai saglabātu arī lībiešu dialekta skanīgumu, dzejoļu krājums „Saknes” papildināts ar audiodisku, kurā dzirdami pašas autores Anitas Emses dzejoļu lasījumi. Viņasprāt, tā ir grāmatas pati lielākā vērtība, jo šajā dialektā tikpat kā jau vairs neviens nerunā.

 

Tas, kas manos darbos parādās, tā jau tāda viegla forma, tas ir tikai tas, ko es atceros,” skaidro Vidzemes lībiešu pēctece, dzejoļu krājuma „Saknes” autore Anita Emse. „Bet, tā kā runāja manas kaimiņienes un turpat tālāk Svētciema sievas, tādu izloksni vairs nekur nevar dzirdēt.”

 

„Vērtība ir iekš tam, ka jebkura tāda lieta, kas  vēsturiski bijusi, dziļi ilgi iesakņojusies un zināmā mērā pat attīstījusies līdz noteiktam laika periodam, ka tas ir saglabājams nākotnē, kaut vai kā vēstures liecība vai kā piemiņa tiem, kas kādreiz ir bijuši un tā runājuši,” norāda vēsturnieks Uģis Niedre.

 

Janīna Kursīte uzskata, ka arī Vidzemes lībisko dialektu vajadzētu iekļaut UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā, tāpat kā pirms pieciem gadiem tas notika ar suitu kultūrtelpu.

 

[Sagatavots pēc: http://www.lsm.lv/lv/raksts/literatura/kultura/izdota-dzejolju-gramata-vidzemes-liibiskaja-dialekta.a103306/]

 

 

Valoda


Ziemeļkurzemes ļaužu runas veids – tāmnieku dialekts – liecina par nepārprotamu lībiešu klātbūtni šajā novadā.

 

Maza tauta, dzīvojot blakus lielākai, stiprākai tautai, var aizmirst savu dzimto valodu un sākt runāt šīs otrās tautas valodā, bieži vien diezgan lauzīti. Tā ir izveidojies latviešu valodas tāmnieku dialekts: vispirms lībieši mācījās runāt latviski. Vēlāk, šķiet, liela daļa latviešu atzinuši šo lauzīto latviešu valodu par labāku esam nekā savu mātes valodu un sākuši runāt tāmnieku dialektā – tas ir, latviešu valodā pēc lībiešu valodas likumiem.

 

Lībiešu valoda kā sazināšanās līdzeklis izzuda 20. gs. vidū. Pēc I pasaules kara lībiešu ciemos izveidojās daudz jauktu ģimeņu, kuru sarunu valoda bija latviešu. Izvēli par labu latviešu valodai noteica apstāklis, ka nepastāvēja skolas ar lībiešu valodas mācību. Lai iekļautos jaunās valsts sabiedrības dzīvē, jaunajai lībiešu paaudzei vajadzēja izglītoties. 1935. gada tautskaites dati lībiešu ciemos atspoguļo lībiešu etnisko sastāvu un lībiešu valodas prasmi: kopā 12 lībiešu ciemos Kurzemes jūrmalā no 2746 iedzīvotājiem par lībiešiem sevi uzskatījuši 892, no kuriem 790 pratuši lībiešu valodu, bet ikdienā to lietojuši vairs tikai 215 cilvēku.

 

Šodien lībiešu valodu saprot un runā vairāki desmiti cilvēku, bet tikai dažiem, gados veciem cilvēkiem, tā ir dzimtā valoda.

 

[Sagatavots pēc: http://www.dundaga.lv/lv/kultura/kulturas-mantojums/]

 

 

Viena zeme, vieni ļaudis, nav vienāda valodiņa


2015. gada 8. jūnijā Latvijas Nacionālās bibliotēkas saulainajā Kores zālē tika prezentēts apgāda „Upe tt” (vadītāja – Iveta Mielava) jaunākais izdevums „Latviešu valodas izlokšņu paraugi“. Tie ir 105 ieraksti no aptuveni 90 izloksnēm un ierakstu atšifrējumi vienkāršotā fonētiskā pierakstā. Teicēju atmiņu stāstījumi noklausīti dažādās Latvijas pusēs un aptver daudzveidīgus tematus. Tos papildina folkloras materiāli. Izskan daudzas un dažādas visu triju latviešu valodas dialektu izloksnes, kuras vēl tiek lietotas vai nesen vēl bija dzirdamas. Ieraksti veikti vairāku gadu desmitu laikā, tomēr vairums ir no pēdējiem 10 gadiem. Daudziem teicējiem izloksne – vienīgā viņu latviešu valoda. Dzimtu izloksnes runātāju stāsti apkopoti A un B diskā un transkribēti pilnībā. C diskā izskan dzīves gaitā apgūtu izlokšņu paraugi un daiļrunātāju lasīti teksti. Izdevums veltīts izcilās dialektoloģes Latvijas Universitātes profesores Martas Rudzītes piemiņai.

 

[Sagatavots pēc: http://www.janisroze.lv/lv/viena-zeme-vieni-laudis-nav-vienada-valodina-3-cd.html]

 


Maima Grīnberga tulko no igauņu un somu valodas. Viņas latviskotais somu klasiķa Veines Linnas „Nezināmais kareivis” (oriģinālā publicēts 1954. gadā) ir viens no Literatūras gada balvas finālistiem tulkojumu jomā.

 

„Spēja latviešu valodai un mentalitātei pielāgot vairākus somu valodas dialektus, ne mazākajā mērā nepadarot dialogu mākslīgu, liecina par tulkotājas augsta līmeņa virtuozitāti. Slavējama ir arī tulkotājas un apgāda „Dienas Grāmata” labā gaume un tālredzība, iepazīstinot latviešu lasītāju ar vienu no labākajiem 20. gadsimta somu romāniem, turklāt par Turpinājuma karu – nozīmīgu vēstures posmu, kas atstājis paliekošas politiskas un psiholoģiskas sekas. Jāatzīmē, ka nezinu nevienu latviešu oriģinālliteratūras darbu, kur karš būtu tēlots tik godīgi – bez sentimenta un kara vai romāna personāžu heroizācijas,” par romānu saka Ieva Lešinska-Geibere.

 

Ar Maimu Grīnbergu sarunājās Guntis Berelis.

 

 G. B. Literatūras gada balvai nominēts tevis tulkotais Veines Linnas „Nezināmais kareivis”. Kā tev pašai liekas – ar ko šis tulkojums izceļas uz citu tulkojumu fona? Citiem vārdiem, kādi bija lielākie klupšanas akmeņi un vienlaikus arī tavas meistarības apliecība?

 

M. G. Tur bija vairāki klupšanas akmeņi. Pirmkārt, es neesmu ložmetējnieks un vīrietis. Un arī karš man nepatīk. Tiesa, tikpat labi es varētu teikt, ka neesmu ēģiptietis, tomēr tas man netraucēja tulkot Mikas Valtari romānu „Sinuhe, ēģiptietis”, vai ka neesmu Lapzemes zāģeris, kas ir mana mīļākā Rozas Liksomas stāstiņa mīļākais varonis. Grūtākais pārbaudījums – daudzās somu valodas izloksnes, kas izmantotas „Nezināmajā kareivī”. Biju jau nokāvusies ar vienu izloksni Rozā Liksomā, un, godīgi sakot, man vairs nebija lielas vēlmes saskarties ar izloksnēm, turklāt vairākām vienā grāmatā. Pati es šo grāmatu noteikti nebūtu izvēlējusies tulkot – tieši sasodīto dialektu dēļ, bet piedāvājums nāca no „Dienas Grāmatas”. Piekritu vairāku iemeslu dēļ: gan aiz zināmas pienākuma izjūtas pret somu literatūru, lai cik patētiski tas izklausās, gan aiz zināma lingvistiskā avantūrisma, kāds man nenoliedzami piemīt.

 

G. B. Atvaino, jautāšu klaji analfabētiski. Somijā tiešām ir tik jūtamas dialektu atšķirības?

 

M. G. Ir, ir dialekti, kopskaitā septiņi. Un joprojām dzīvi. Atceros, biju somu valodas kursos Kuopio, kas atrodas 400 kilometru uz ziemeļaustrumiem no Helsinkiem, Savo novadā. Kursos mums, protams, mācīja somu literāro valodu, bet divas dienas sanāca viesoties arī pie vietējiem iedzīvotājiem. Trāpījos kādā fermeru ģimenē, kas runāja savā izloksnē. Nedomā, ka sapratu kaut jel ko! Vēl jo vairāk šīs atšķirības bija jūtamas laikā, par ko rakstīja Linna.

 

G. B. Loģisks jautājums – kāpēc autoram vajadzēja maitāt potenciālajiem tulkotājiem garastāvokli un pārsātināt romānu ar dialektiem?

 

M. G. Noteikti vajadzēja. Viņam vajadzēja parādīt, ka Turpinājuma karš ir visas Somijas karš, tāpēc viņa aprakstītajā ložmetējnieku rotā savākušies puiši, kas pārstāv visus galvenos Somijas dialektus un tātad arī novadus. Man, protams, nav ne mazākās jausmas, vai latviešu tulkojumā šī visaptveramība ir jūtama. Īstenībā bija pat vairāki iemesli, kas man lika katram puisim meklēt savu idiolektu. Pirmām kārtām, tāpēc, ka pašam autoram šī atšķirīguma iezīmēšana bija ārkārtīgi svarīga. Otrkārt, romāns daudz tulkots citās valodās, taču lielākajā daļā no šiem tulkojumiem izlokšņu atšķirības nav atveidotas. Somu kritika līdz ar zemi nolīdzinājusi, piemēram, angļu tulkojumu, kur gan vispār daudz kas salaists šreijā. Vācieši bija izmantojuši karavīru slengu. Uzslavas izpelnījies gandrīz tikai franču tulkotājs, kas atradis risinājumu izlokšņu atšķirību marķējumam. Tas arī drusku ietekmēja – citi nevar vai nemāk, bet latviešiem tomēr būs. Treškārt, nevar noliegt, ka man pašai bija arī zināms spēles prieks. Pagaidām man liekas, ka ir izdevies – katram romāna personāžam viņa lietotā valoda noteikti piešķir kādu niansi.

 

[Sagatavots pēc: Berelis: http://www.satori.lv/raksts/3730]