Tradicionālā transkripcija

[deviņi]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[deviɲi]

[d] – balsīgais troksnenis

[e] – īsais, šaurais patskanis

[v] – balsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis

[ņ] – skanenis

[i] – īsais patskanis

 

Trīszilbju vārds.

deviņ- – sakne, celms

-igalotne

deviņ+danc-is

deviņ+desmit

deviņ+kārt

deviņ+kārt-u

deviņ+klaš-u

deviņ+(pa)+dsmit

deviņ+reiz

deviņ+rok-u

deviņ+simt

deviņ+spēk-s

deviņ+stāv-u

deviņ+vīr-puķ-e

deviņ+vīr-s

deviņ+vīr-u

deviņ+zar-u

deviņ+zied-s

deviņ+ac+e

deviņ+ac+is

deviņ+gad+īg-s

deviņ+galv+ain-s

deviņ+galv+is

deviņ+kārt+ēj-s

deviņ+kārt+īg-s

deviņ+klas+īg-s

deviņ+krust+ain-s

deviņ+mez-gl+ain-s

deviņ+reiz+ēj-s

deviņ+rind+e

deviņ+stūr+is

deviņi – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, skaitļa vārds, pamata skaitļa vārds, vīriešu dzimte, daudzskaitlis, nominatīvs
  vīriešu dzimte sieviešu dzimte
N. deviņ-i deviņ-as
Ģ. deviņ-u deviņ-u
D. deviņ-iem deviņ-ām
A. deviņ-us deviņ-as
I. ar deviņ-iem ar deviņ-ām
L. deviņ-os deviņ-ās
V.

 

Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsDeviņi šo akmeni spēs izcelt, trīs gan ne.

2) izteicēja daļa Dēli bija deviņi, meita – viena.

3) galvenais loceklisJau ir deviņi.

4) apzīmētājsIr pagājušas jau deviņas stundas, kopš esam ceļā.

5) papildinātājs – Naktī tēvocis bija ķēris vēžus, viņš atnesa veselus deviņus – gan lielus, gan mazākus.

6) laika apstāklisIzrāde beigsies deviņos, tā ka pagūsim uz vilcienu.

deviņi amati, deviņas atslēgas, deviņi brāļi, deviņas dienas, deviņi dēli, deviņi gadi, deviņi gulētāji, deviņas galvas, deviņi kilogrami, deviņi lati, deviņas māsas, deviņas meitas, deviņi mēneši, deviņas minūtes, deviņi simti, deviņas stundas, deviņas tonnas, deviņi tūkstoši, deviņi zari

 

aiz deviņām atslēgām, pirms deviņiem gadiem, pēc deviņiem mēnešiem

 

pulksten deviņos

 

celties deviņos, iet gulēt deviņos

deviņi, deviņas

1. nelok. Skaitlis, cipars 9.

Astoņi plus viens ir deviņi.

Skaitīt līdz deviņi.

// lok. Daudzums, skaits 9.

Deviņi kilogrami.

Deviņas slaucamas govis.

Logs ar deviņām rūtīm.

// nelok. Sekmju vērtējums – teicami; deviņnieks.

2. arī locījumu formas. Pulksteņa laika moments: trīs stundas pirms divpadsmitiem; trīs stundas pirms pusnakts (divpadsmitiem).

Pulkstenis ir deviņi. Gaidīt līdz deviņiem. Darbs sākas deviņos no rīta.

Deviņos vakarā rādīs filmu.

[Sagatavots pēc: https://tezaurs.lv/mlvv]

deviņi, deviņas

1. nelok. Skaitlis, cipars.

Uzrakstīt ciparu deviņi. Divdesmit deviņi.

.. pamēģināja ar vienreizviena devīto gabaliņu. Piecreiz deviņi. Četrdesmit pieci – Andrs atsaucās .. Upīts XI, 335.

// lokāms; sar. Skaitlis.

No deviņiem atņemt četrus.

2. dsk. vai divsk. Daudzums, skaits.

Andžēna tēvs .. [ēkas] galā iecēla atkal to pašu logu ar deviņām rūtīm .. Birznieks-Upītis 1, 26.

.. deviņas meitenes kārš vilnu, vērpj un auž. Rainis VII, 185.

Mana balta māmuliņa Man krekliņu pašuvusi No deviņi gabaliņi. DV 736.

3. Pulksteņa laika moments: trīs stundas pirms divpadsmitiem.

Darbs sākas deviņos. Pīlādzis .. paskatījās pulkstenī. Deviņi! Lubējs 1, 57.

Zinu, ka tūlīt aizmigšu un nepamodīšos ātrāk kā deviņos, bet nedrīkst tik ilgi gulēt, jo astoņos man jābūt darbā. Bels 1, 64.

// parasti savienojumā ar „vakarā” Pulksteņa laika moments: trīs stundas pirms pusnakts. Divdesmit viens.

Seanss sākas deviņos vakarā.

[Sagatavots pēc: https://llvv.tezaurs.lv/]

deviņi  – auch devīņi [in N.-Bartau u. a. s. Le. Gr.§ 331 f.], neun. deviņi ist eine heilige, bedeutungsvolle, mythische Zahl: kad tevi deviņi brīnumi. kad tevi deviņi vilki! kad tevi deviņi od. auch deviņie LP. I, 100. kad tevi divi deviņi. nāk kâ deviņi od. divi deviņi od. visi deviņi. deviņais oft für devītais, zur Bezeichnung des Teufels: rauj viņu deviņais! tas jau smird kâ deviņais ve̦lns, der stinkt wie der (neunte) Teufel. viņš šļūca tam kâ pats deviņš pakaļ Zeif. III, 3, 164. skrej pie deviņa ve̦lna Mag. XIII, 2, 69. tuo es aiztriekšu pie deviņiem ve̦lniem Vēr. I, 1245. [es kâ deviņi (= im Nu) laukā.] [Sagatavots pēc: ME I : 460]

deviņi – deveni, devenis, deveini, deveinis (dial.)

[Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]

1. deviņi, -as, arī devīņi, -as 1. Daudzums, skaits 9. ka cũki bi devîņi mẽneši, ta viņa pimuô reĩzu meklêja kuĩļus. suņa mêlê devîņas laĩmes, bet kaķa mêlê devîņas nelaĩmes. meîtas teîca tâ, ka [kaimiņam] i septîņi mati devîņâs riñdâs. tiẽ [vācu svārki] bi uz devĩņiêm gabaliêm. dadži i vispãr kâds devis zuts, jâ. saîmeniẽce, nuõķe priêkš manis tuõ [sivēnu], ka astĩte uz devĩņiêm stãv! 

2. Pulksteņa laika moments: trīs stundas pirms pusdienlaika; trīs stundas pirms pusnakts. [ziemas vakaros] lidz devĩņiêm strâdâja. tad gãja gult. ẽsi čučt! pukstiẽns jaû devîņi. guôves nãk citreĩz ârâ nuô meža jaû devîņuôs. [Sagatavots pēc: Bušmane 2017 : 433]

Kā (divi) deviņi sar. – ļoti ātri, lielā steigā.

[Sagatavots pēc: https://tezaurs.lv/mlvv]

 

Aiz deviņām atslēgāmtā, ka citi nevar piekļūt (piemēram, glabāt, turēt).

Aiz deviņiem kalniem, arī aiz deviņiem kalniem, deviņām jūrāmļoti tālu.

Aizslēgt (ar) deviņām atslēgāmglabāt tā, ka citi nevar piekļūt; glabāt lielā slepenībā.

Deviņos līkumos – a) ļoti saliecoties, salīkstot; b) zemojoties, glaimojot.

Kā deviņi (velni), arī kā divi deviņi sar. – saka par ko (parasti par skriešanu), kas notiek ļoti lielā steigā.

Pie (visiem) deviņiem velniem, arī pie visiem velniem sar. – saka, kādu padzenot.

Runā par deviņiem mēmiem sar. – saka par lielu runātāju, pļāpīgu cilvēku.

[Sagatavots pēc: https://tezaurs.lv/llvv/]

Ka (kad, kaut, lai, vai) tevi deviņi (deviņš, arī devītais); ka (kad) tevi divi deviņi sar.izsaucas izbrīnā, satraukumā, nepatikā.

[Sagatavots pēc: LFV I 2000 : 230]

 

Deviņas (arī devīņas) ādas (nuo)plēstnežēlīgi izmantot, nostrādināt.

Divi devīņi velns; nelabais.

Izkaisīt pa devīņiem vējiem saka, ja kam (piemēram, solījumiem) netic.

Ka tevi (divi) devīņi (arī deviņi) (rautu)! izsaucas, ja kas neizdodas, arī dusmās.

Klabināt pa(r) devīņiem daudz runāt (parasti ko nevajadzīgu, bezsaturīgu).

Saliekties devīņos līkumuos zemoties, glaimot (kādam), vēloties ko iegūt. [Sagatavots pēc: Bušmane 2017 : 433]

Pedagoģijā – deviņas (9) balles.

ErgonīmiDeviņi Plus, Buka individuālais uzņēmums Rīgā; Deviņi pērkoni, biedrība Sabilē; Deviņas jūdzes, sabiedrība ar ierobežotu atbildību Rīgā; Deviņas mūzas, sabiedrība ar ierobežotu atbildību Saldū.

deviņi; mantots vārds; lietuviešu devynì ‘t. p.’, prūšu newints ‘devītais’, krievu девять (senslāvu девѩть), baltkrievu дзевять, ukraiņu девять, bulgāru де́вет, čehu dévět, poļu dziewięć, gotu, senaugšvācu niun, angļu nine, vācu neun, senindiešu náva, grieķu ἐννέα, latīņu novem.

Pamatā indoeiropiešu *neṷen ‘deviņi’, kas saistāms ar *neṷ-os ‘jauns’ (sal. latīņu novem : novus ‘jauns’).

Indoeiropiešu skaitīšanā sākotnēji bijusi četru skaitļu sistēma; divi pirmie četrinieki izveidoja pamata kompleksu, un ar 9 sākās jauna skaitīšanas kārta. Sal. osetīnu farast ‘deviņi’: far ‘pār’ + ast ‘astoņi’.

Baltu vārdos n > d parasti izskaidro ar disimilāciju, novēršot vārdā divus n un pirmo aizstājot ar d pēc desmit parauga. Ir arī citi viedokļi. [Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 212]

lietuviešu – devynì

baltkrievu – дзевять

bulgāru – де́вет

čehu – devět

krievu – девять

slovēņu – devȇt

ukraiņu – девять

poļu – dziewięć

angļu nine

franču  nombre

igauņu üheksa

poļu – dziewięć

somu yhdeksän

vācu neun

Miķēļvakaros pēra ar pīlādžu rungām zirgus, uzsita perot arī lietuvēna krustus, lai lietuvēns nejāj, skaitot no viens līdz deviņi un atpakaļ no deviņi līdz viens.

 

Ja dzeguze kūko deviņas dienas pēc Jāņiem, tad deviņas dienas pēc Miķeļiem būs sniegs.

 

Ziemassvētku naktī deviņas reizes jāēd, lai visu gadu nekā netrūktu. Pēc ēšanas pilnie trauki visu nakti jāatstāj uz galda.

 

Viens deviņu vīru zieds izdzen vairāk žurku kā deviņi vīri.

 

Ja deviņu alus krūžu saskalas atrociņis iedod kādam slimam, tad viņš paliek vesels.

 

Ja suns pārskrien pār ceļu, tad deviņas laimes, ja kaķis, tad deviņas nelaimes.

Dzeltens vērsītis

Deviņām ādām.

Kas to dīrās –

Gauži raudās. – Sīpols.

 

Smuka, zaļa sieviņa, deviņi kamzoļi mugurā. – Kāpostgalva.

Sajāja bramaņi

Augstajā kalnā,

Sakāra zobenus

Svētajā kokā.

Svētajam kokam

Deviņi zari,

Ik zara galā

Deviņi ziedi,

Ik zieda galā

Deviņas ogas. [LD 34075-0]

 

Jumitim klaipu cepu

Triju rītu malumiņu;

Ne deviņi nevareja

Jumja klaipu kustināt. [LD 28528-0]

 

Man deviņi rožu dārzi,

Devitāi saule leca;

Man deviņi bāleliņi,

Devits kunga kara vīrs. [LD 31954-1]

 

Labak man viens tautiets,

Ne deviņi bāleniņi;

Viens tautietis maizes deva, –

Ko deviņi bāleniņi? [LD 22977-0]

 

Spīdej’ mans vainadziņš

Caur deviņi glāžu logi;

Vedīs manu augumiņu

Caur deviņi kungu valsti. [LD 6136-0]

 

Spīdej’ manis vainadziņis

Caur deviņi glāžu logi;

To man pirka pieci svaiņi,

To deviņi bāleliņi. [LD 6198-1]

 

Spīdi, mans vainadziņš,

Caur deviņi stikla logi;

Man aizvede tautiņās

Par deviņi robežiņi. [LD 6136-2]

 

Es neiešu rijas kult,

Man deviņi bāleliņi;

Es neiešu tautiņās

Bez deviņi paladziņi. [LD 7480-0]

 

Deviņas liepiņas

Plāniņāi auga,

Deviņi cieriša

Kalditaji,

Deviņi brāliši

Ciertejiņi,

Deviņas māsiņas

Krāvejiņas,

Deviņi kumeļi

Vilcejiņi. [LD 33572-0]

 

Bitit’ savu ziedu nesa

Par deviņi ezeriņi;

Māmiņ’ savu meitu deva

Par deviņi kungu valsti. [LD 18095-0]

 

Pērkona tēvam

Deviņi dēli:

Trīs grauda, trīs spēra,

Trīs zibineja. [LD 33704-2]

 

Precenieks preceja

Mīļiem vārdiem;

Precenieka sirdī

Deviņi velli. [LD 21020-0]

 

Es noviju vainadzin’

No deviņi zemenit’.

No Vāczemes tautas nāca

Vaiņagā lūkaties. [LD 5853-0]

 

Stādiju roziti

Plāniņa vidū.

Uzauga rozei

Deviņi zari,

Uz katra zara 

Deviņi ziedi.

Sajāja tautiņas

Ziediņus raut. [LD 33588-4]

 

Vienami tēvami deviņi dēli,

Tie visi deviņi amata brāļi:

Trīs sita bungas, trīs stabuleja,

Trīs vilka tīkliņu gar jūras malu. [LD 2198-0]

 

Tikušai meitai

Dievs palīdzeja:

No viena liniņa

Deviņi šķiedri,

No viena šķiedriša

Deviņas spoles,

No vienas spolites

Deviņas sienas,

No vienas sienites

Deviņi dvieļi. [LD 6897-0]

 

Kumeliņa galvu glaudu

Ar abām(i) rociņām,

Tas iznesa augumiņu

Caur deviņi zobentiņi. [LD 32072-0]

 

No tālienes es pazinu,

Kur ved tautas sērdieniti:

Sērdienites pūru veda

Ar deviņi kumeliņi. [LD 4917-0]

 

Reta bija ta sētiņa,

Kur deviņi vītoliņi;

Reta bija ta meitiņa,

Kas māmiņai krēslu cēla. [LD 23370-1]

 

Vainak, munu vainaceņu,

Vairuok zalta, na sudobra!

Tū maņ pierka pīci svaiņi,

deveņi bruoļeļeņi. [LD 6198-5]

 

Tautu dāls līlejuos

Ar deveņi kumeļeņi;

Treis nūjeudze, treis aizjeudze,

Treis palaide gaņeibā. [LD 25871-0]

 

Juoņa muote sīru sēja

Deveņim styureišim;

Šam styureits, tam styureits,

Maņ pats sīra vyduceņš. [LD 32314-2]

 

Deviņas straumes teka

No kalniņa lejiņā:

Sēd deviņi bāreniši

Kalniņā raudadami. [LD 3953-1]

 

Slēdz, māmiņa, klētes durvis

Ar deviņas atslēdziņas, 

Lai atslēdz tautu dēlis

Ar sudraba atslēdziņu. [LD 16850-0]

Puika pārnes velna dārgumus

Vienam vīram bijuši deviņi dēli. Tēvs raidījis dēlus pasaulē maizi pelnīt. Dēli aizgājuši, paši nezinādami uz kurieni. Otrā dienā tie mežmalā ieraudzījuši lielu, lielu akmeni. Gribējuši redzēt, kas apakš tik liela akmeņa labs atronas. Par visiem novēluši akmeni sāņus un nu atraduši dziļu alu. Tur gājuši iekšā un uzgājuši vienu istabu ar deviņiem galdiem, deviņiem krēsliem, deviņiem ēdienu traukiem un deviņām gultām. Paēduši un gājuši dziļāki alā. Nu atraduši citu istabu, kurā vecene ar deviņām meitām vērpusi. (Vecene bijusi velna sieva un tās meitas velna meitas.)

Meitām dēli ļoti patikuši. Viņas pataisījušas visus deviņus par adatām un iedūrušas pagalvjos. Pārnācis velns. Meitas tūlīt velnam klāt lūgties, lai ļaujot precēties. Velns atļāvis. Nu šīs pataisījušas adatas atkal par cilvēkiem un tās rādījušas velnam. Velns savilcis ģīmi un nekā nesacījis, bet vakarā tas norunājis ar sievu naktī dēlus nokaut. Viņš iedevis katram dēlam micīti un katrai meitai vaiņagu un tad aiztriecis visus gulēt, paklusu pieteikdams sievai, lai naktī tos nokaujot, kam micītes galvā. Bet jaunākais dēls dabūjis to noklausīties. Šie visi piemiguši, bet jaunākais palicis nomodā un pārmainījis galvas ģērbus: brāļiem uzlicis vaiņagus, meitām micītes. Meitas nu nokautas – dēli, visi deviņi, aizbēguši pie kāda ķēniņa un tur salīguši: astoņi par karavīriem, jaunākais par zirgu puisi.

Reiz ķēniņš uzdevis savam zirgu puisim nozagt velnam zelta putnu. Viņš to nozadzis. Otrreiz uzdevis atkal tādu zirgu nozagt, kas jauki spēlē. Zadzis gan, bet zogot zirga spēles sākušas skanēt. Velns to izdzirdējis, noķēris puisi un atdevis to savai sievai, lai tā to nokautu. Aiziedams velns nosmīnējis: „Toreiz ar micīti tu man pamuki, bet šoreiz neaizmuksi.”

Velna sieva nu aizvedusi puisi pie liela kluča un teikusi: „Nu, brālīt, lieci kaklu uz kluci, es cirtīšu galvu nost.”

Bet puisis atteicis: „Tēvs, māte mani tā nav mācījuši. Ierādi, kā man galva jānoliek.”

Vecene rādījusi, kā jāliek, bet šis ātri pakampis cirvi un nocirtis sievai pašai kaklu. Nu steidzies, kamēr velns nepārnāktu, pie zirga, aizbāzis spēlēm caurumu ar koka tapu un aizjājis svilpodams pie ķēniņa. Bet ķēniņš beidzot iekārojis pašu velnu redzēt. Puisim tādēļ bijis jānozog pats velns. Iesākumā nabadziņam tas grūti izlicies, bet, kad ķēniņš otrā dienā apsolījis savu meitu dot, tad zirgu puisis bijis spārnos: viņš dienu un nakti lauzījis galvu, kā velnam pietikt. Ar laiku tik daudz: lai ķēniņš liekot lielu dzelzs šķirstu uztaisīt uz riteņiem, tad būšot rokā velns. Labi, tā noticis. Tagad puisis aizbraucis ar šķirstu pie velna. Velns prasījis: „Kas tas par šķirstu?”

„Tur, vecais, atvedu tev naudu. Vai negribi redzēt?”

Velns trīcējis aiz prieka un tūlīt pacēlis vāku, ieliekdamies šķirstā skatīties; bet puisis paķēris velnu aiz kājām, iegrūdis to šķirstā un aizslēdzis. Velns dauzījies kā traks, bet puisis svilpodams pārbraucis ar trakuli pie ķēniņa. Zirgu puisis nu apprecējis ķēniņa meitu un dzīvojis laimīgi.

Vēlāk velnu nolietājuši, un no tā laika visiem bijis miers no viņa. [LTPT IV 1927: 8–10]

 

Zaldāts un Nāve

Vecs zaldāts, divdesmit pieci gadi savam zemes tēvam krietni nokalpojis, nāca uz mājām. Visu ceļu viņš bija jautrā dūšā. Un kādēļ arī nepriecāties? Rags bija, tā sakot, kā piedzīts ar šņaucamo tabaku un bez tam vēl kabatā trīs spoži dukāti! Vai tas viss lai nedara cilvēku jautru?

Pa biezu mežu ejot, viņam pretī nāk sirms ubadziņš un lūdz kādas dāvaniņas.

„Ko es tev došu jeb ko knapināšu? Še tev vesels dukāts. Man vēl pašam paliek divi.” Zaldāts iedod ubadziņam dukātu un tikpat jautrā dūšā turpina ceļu.

Ne visai tālu gājušam, viņam tāds pats sirms ubadziņš atkal priekšā un lūdz atkal dāvaniņas.

„Kad es kaut kur ceļā būtu kavējies, tad gandrīz varētu domāt, ka tas ir pirmītējais ubags, kurš jau vienu dukātu dabūjis,” zaldāts paklusi murmina, „bet tas jau nevar būt! Še tev ir dukāts!” viņš diktākā balsī saka. „Ņem tikai droši, man vēl pašam viens paliek.”

Zaldāts iet atkal tālāk gandrīz vēl jautrāks nekā agrāki. Viņš iet, iet – uzšņauc savu tabaku un iet atkal. Pēc brītiņa viņš redz: pa ceļu viņam kustas pretim tāds pats ubags kā divi pirmie – ar garu, baltu bārdu, lielu nūju rokā. Zaldāts jau pa gabalam izņem savu beidzamo dukātu un sniedz ubagam pretim: „Še, bet tas ir mans beidzamais. Nu tikai man vēl paliek kā tabakas rags.”

„Dots devējam atdodas,” ubadziņš teica un deva zaldātam kādu ādas maisiņu, „tas tev ir par taviem trim dukātiem. Tikko tu teiksi: „Au-mak, au-mak!” – tā visi tavi pretinieki būs maisā iekšā un netiks vairs no tā ārā, kamēr tu tos atlaidīsi.”

Zaldāts negrib, negrib ņemt, bet iedomājas: „Ko var zināt, vai kādreiz tāda maišeļa arī neievajagas?” – un paņem.

„Kad man agrāk tāds maišelis būtu bijis, tad visu ienaidnieka karaspēku tajā būtu sabāzis; tagad vairs man nav tādu pretinieku. Bet ņemt jau varu, kas zin, kur cilvēkam neatgadās pretinieki.”

Mūsu zaldāts krauj maisu pār pleciem un dodas uz priekšu. Pret vakaru viņš pienāk pie kāda ķēniņa pils un lūdz naktsmājas. Ķēniņš negrib dot: „Man pašam tādas bēdas, ka nezinu, kur tverties, un es vēl pieturēšu svešus cilvēkus? Tagad beidzamā stunda klāt, kur mana meita jāsūta uz veco pili, un vēl neviens nav pieteicies par sargu, lai gan par to apsolīju pat pusvalsti.”

„Kas tur jāsargā? Es iešu sargāt!” Zaldāts tūliņ gatavs.

Ķēniņš sāk stāstīt savas bēdas: „Man pienāca no velna pavēle, ka man jāved visas manas trīs meitas, katra pa kārtai, uz veco pili, kur velns tām būšot pakaļ. Es nu izsolīju pusvalsti un vienu no savām meitām tam, kas viņas izglābs no velna nagiem.”

„Vai esi ar mieru, ka es ietu viņas sargāt?” zaldāts prasa.

Ķēniņš par to ļoti priecīgs un prasa, kādu ieroču viņam vajadzēšot?

„Dodat man vienu vezumu sveču!” zaldāts atteic un iet uz pili. Sveces viņš visas aizdedzina un saliek logos. Pusnaktī piebrauc velns ar trim melniem zirgiem un lielu sulaiņu baru. Pašam velnam trīs lielas, briesmīgas galvas. Pilī tik daudz ugunis ieraudzījis, velns sūta savu kučieri raudzīt, kas tur esot. Kučieris pienāk un klauvē, bet durvis nemaz netop atdarītas. Nu šis jautā: „Kas tās sveces tur tik daudz aizdedzinājis?”

Iekšpusē balss atbild: „Vecs zaldāts!”

„Kad jau vecs zaldāts, tad lai šo nakti paliek,” velns atteic un aizbrauc projām.

Ķēniņš no rīta nāk raudzīt, vai kāds no pils gulētājiem vēl ir arī dzīvs; vadzi, zaldāts nāk smiedamies viņam pretī. Velns viņam nekā neesot darījis, tikai nākošā naktī solījies atkal braukt.

Nākošā naktī zaldātam jāsargā ķēniņa otra meita. Zaldāts jau pie laika licis atvest divi vezumus sveču un noraudzījis krietnu metamo no pilāģa koka. Tikko pusnakts klāt, te arī velns klāt sešām briesmīgām galvām un sešiem melniem ērzeļiem. Visa pils spīd vienās ugunīs. Velns sūta raudzīt, kas tur esot.

„Vecs zaldāts!” viņš dabon atbildi.

„Kad vecs zaldāts, tad lai guļ, atnākšu rītā.” Velns aizbrauc.

Otrā rītā ķēniņš nobijies nāk raudzīt, vai zaldāts un viņa meita vēl dzīvi. Abi nāk, priecīgi smiedamies, viņam pretī. Vēl velns nekā neesot darījis, solījies atbraukt rīt naktī.

Trešā naktī zaldātam jāsargā ķēniņa jaunākā meita. Zaldāts liek aizvest pilī trīs vezumus sveču un tās visas vakarā aizdedzina. Pats viņš ar savu ādas maisiņu nostājas turpat plāna vidū ar milnu rokā. Ap pusnakti piebrauc velns ar deviņiem melniem ērzeļiem, pašam velnam deviņas briesmīgas galvas. Viņš pats tūliņ dodas pilī iekšā un grib zaldātu saplēst. Bet šis tikai iesaucas: „Au-mak!” – un velns ir maisā. Ko nu vairs taupīt? Zaldāts ņēmās ar milnu apstrādāt maisu. Velns iesākumā nekā – tikai šņāca vien pa maisu, bet – vadzi, vadzi – sāk šim arī drusku kutēt, niezēt. Aa! nu veckungam varbūt niez jau kauli, sāks lūgties: „Biju gan dzirdējis par veciem zaldātiem, bet to necerēju vis. Klau, brālīt, laid mani vaļā, dalīsimies uz pusēm: ņem tu pili, es ņemšu princesi.”

„Nē, brāl,” – tā zaldāts, „tagad tu ātrāki ārā netiec, kamēr nosolies visu pili piebērt ar zelta naudu un apņemies uz šo pusi vairs ne pagrasīties, citādi tevi miekšķēju līdz beidzamajam.”

„Palaid tikai mani vaļā, apsolīšu visu, ko tikai gribi, palaid tikai, brālīti, vaļā!” velns lūdzas.

Zaldāts arī palaiž, bet nu velns atkal lielajā: visas deviņas mutes vaļā un zaldātam virsū. Šis tikko vēl pajaudā „au-mak!” iesaukties, velns tup atkal maisā, un zaldāts zolē, ko nagi nes. Beidzot tomēr viņi izlīgst tā: velnam jāpaliek maisā, kamēr visa pils pienesta ar naudu, bet zaldātam vairs nav brīv sist. Ak tu manu dieniņu, cik tur to mazo velnēnu saradās! Viss čum un kust kā skudru pūznī. Skan pa visām malām. Nauda vairojas acīm redzot. Bet vēl vecais velns maisā skubina, lai tikai sasteidz, lai tikai sarauj, ka vēl priekš gaiļiem var pienest. Mazie ņemas arī, ka kūp vien. Zaldāts nevar beigt nobrīnīties: tādi mazi velnēniņi stiepj tādus lielus maisus! Pils būs drīzi pilna, tikai vēl trūkst kā vienā stūrī – gailis pirmo reizi nodzied. Viens no mazajiem velnēniem iečukst vecajam, ka ellē vairs neesot naudas. Vecais vai no ādas sprāgst ārā: „Steidzaties, bērni, cik drīzi vien varat, man vēl mājās pagrabā ir sešas mucas tēvutēvu naudas, atstiepiet to, bet cik tikai ātri vien varat!”

Visi aiziet vējam līdzīgi un ir drīzi vien ar naudu atpakaļ. Patlaban gailis dzied otru reizi, kad velns top palaists. Acumirklī ir visi prom, lai vēl priekš trešās gaiļa dziedāšanas varētu būt ellē.

Ķēniņš bija naktī lielo troksni un naudas žvākstēšanu dzirdējis un bailēs svīdis, ka nupat tiekot plēsta viņa meita un vecais zaldāts. No rīta agri, agri viņš jau kājās un iet uz pili raudzīt, kas būs noticis. Kas spēj izteikt vecā ķēniņa priekus, kad viņš ieraudzīja savu meitu un zaldātu sveikus un veselus, un pie tam vēl pils pilna ar naudu!

Tai pašā dienā svinēja lieliskas kāzas: vecais zaldāts precēja ķēniņa jaunāko meitu un dabūja pusvalsti pūrā līdz. [..] [LTPT IV 1927 : 68–73]

Gāganu kari

Vienam vīram bijusi tāda pamuļķīga sieva. Reiz vīrs atradis lielu podu naudas; bet sieva savā neprātībā izpļāpājusi kungam par naudu. Pienākusi ziņa: rītu jābūt vīram ar naudas podu muižā!

„Kad tevi deviņi vilki!” vīrs pukojies un gudrojis, gudrojis, kā vēl izlietais sasmeļams. Beidzot arī laba gudrība iešāvusies prātā: iestāstījis savai sievai, ka šopavasar gāganu kari gaidāmi. Labi. Bet sieva, to padzirdējusi, tīri nāves bailēs: „Kas – gāganu kari? Vai dieviņ!”

„Ko tur „vai dieviņ!”, vīrs atteicis, „slēpies labāk laikus tur tupeņu bedrē, apsegšu ar ādu, tad paliksi dzīvotāja.”

„Vai, vīriņ, kur tad tu paliksi?”

„Par mani nebēdā, es kaušos līdz!”

Un nu vīrs ievadījis sievu bedrē, pārklājis sakaltušu govs ādu, uzbēris zirņus un tad atdzinis vistas. Vistas ņēmušās kaudamās pa ādu, un tas nu bijis tāds troksnis kā katrā karā; arī rungu vēl pagrābis un dauzījis pakšķus, lai arī kāds dumpis, kad tikai dumpis. Beidzot izlaidis sievu atkal pasaulē, teikdams: „Lec ārā! Gāganu kari beigušies.” Tas nu tas.

Bet rītā vīrs iejūdzis zirgu, iesēdinājis sievu ratu priekšā, pats – ratu pakaļā uz sēžamā, un tad laiduši pie kunga.

Bet ceļā vīrs slepeni izvilcis veģi no kabatas un iesviedis sievai pār galvu pašā klēpī. Šī tūliņ: „Kas te?”

„Āre, trakā! Nu jau esam piedzīvojuši tos laikus, kad baltmaize no debesīm krīt. Kad tu ari ko zinātu – viss mutē iebāžams.” [..]  [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr11/1107801.htm]

Vecais Veckušķis

Pirms daudziem simtiem gadiem dzīvojis vecais Veckušķis, kurš bijis liels burvis. Vecais Veckušķis par Ziemassvētkiem, kad sniegs bijis līdz ratu rumbām, braucis kreklos uz baznīcu, zirgi bijuši vienās putās, bet par Jāņiem braucis uz baznīcu kamanās, biezā kažokā ietinies, zirgi balti nosarmojuši. Viņa burvestību nav varējis paciest Zlēku muižkungs (vācu tautības), tādēļ nolēmis izrēķināties ar veco Veckušķi un licis viņu sagūstīt un vest uz Kartavu kalnu sadedzināt. Kad zemnieki atbraukuši viņam pakaļ, viņš nav bēdzis, bet teicis zemniekiem: „Aizsieniet man acis un vediet uz Kartavu kalnu. Ja neaizsiesiet acis, tad deviņus gadus tajos laukos, kurus es šodien redzēšu prombraucot, nebūs ražas. Šodien visu dienu līdz pat šiem vārdiem es vēroju savus laukus, tādēļ tur nebūs ražas, un nabagi būs visi tās saimnieki – nākošie astoņi saimnieki, un bagāts būs devītais saimnieks.” Ļaudis bijušies no vecā Veckušķa un skaitījuši saimniekus. Tad, kad atnācis devītais, šā Veckušķa Artura tēvs, mājas lauki tajā pašā gadā deva lielāku ražu. Tā piepildījās vecā Veckušķa vārdi.

Vecajam Veckušķim, vedot garām laukiem uz Kartavu kalnu, aizsēja acis, bet, iemetot sārtā, nabaga sievietei bija žēl savs lakats. Atņēma to, iemeta sārtā vaļējām acīm. Sārtā izdedzināja deviņus asus malkas, bet vecais Veckušķis vēl bija dzīvs. Deviņas dienas bija izmocījušies ļaudis. Vecajam Veckušķim kļuva žēl ļaudis, un tādēļ viņš teicis: „Aizbrauciet uz Kraukļu kapiem, noskaitiet žogam deviņus posmus, paņemiet no devīto posmu devīto kārti un atvediet to šeit, tad jūs varēsiet mani sadedzināt.” Kad ļaudis atveduši no Kraukļu kapiem devītā posma devīto kārti, vecais Veckušķis, uzliekot šo kārti uz uguns, tūdaļ sadedzis. [Ancelāne 1988 : 253–254]

 

Krustpils vagars Ļūļāks

Latgalē netālu no Krustpils ir kapsēta. Ārpus kapsētas pakalnē, pie mūra valles, atrodas liels akmens. Par šo akmeni apkārtnē ir uzglabājusies šāda teika. Neilgi priekš dzimtsbūšanas atcelšanas Krustpils muižā par vagaru bijis Ļūļāks, ļoti nežēlīgs cilvēks. Bet, tā kā jau tautā bija manāma kustība pret dzimtsbūšanu un pret vagariem, tad atradās arī tādi drošgalvji, kas Ļūļākam piedraudēja nāvi. Ļūļāks, to dzirdēdams un arī zinādams no saviem kungiem, ka vergu laiki un reizē ar to viņa vara drīz beigsies, no bailēm pakārās muižas lielajā rijā. Ļūļāka dvēsele bijusi tik ļauna, ka pats velns neiedrošinājies to uzņemt ellē un debesīs jau tai pavisam vietas nebijis. Tāpēc tad Ļūļāka dvēsele klejojusi apkārt, sevišķi pa tām vietām, kur viņš bija strādājis savus briesmu darbus. Tā ik vakarus, saulei norietot, kad gani dzinuši lopus mājā, Ļūļāks sēdējis uz sētiņas ar pātagu rokā. Gani, to ieraudzīdami, pārbijušies un skrējuši, cik spējuši, kliegdami: „Vai, vai vecais vagars! Vecais vagars!” Tā kā Ļūļāka dvēsele vairs nevienam nedeva miera, tad nolēma viņa miesas izrakt un apglabāt ārpus kapsētas. Uz kapa uzlika deviņus akmeņus un uzvēla vēl vienu jo lielu, lai Ļūļāks vairs nevarētu tikt no kapa ārā. No tā laika tad Ļūļāku neviens vairāk nav redzējis, bet lielais akmens ārpus kapsētas stāv vēl šodien. [https://www.krustpils.lv/pasvaldiba/novads/teikas-par-novadu]

Klavierkoncerts

 

III

Melnbaltais do-mi-do,

melnbaltais klaun,

melnbaltais domino,

kā tev nav kauns!

 

Viens, divi, trīs.

Un kurš te būs pirmais,

kurš te būs pēdējais!

 

Panāc šurp, pēdējais!

Tu esi pēdējais!

Pats, pats, pats pēdējais!

Liekais.

Šī zeme domāta pirmiem! 

 

Viens, divi, trīs.

Un mūžīga pauze.

Mūžs

ir īss.

 

Melnbaltais do-mi-do,

melnbaltais klaun,

melnbaltais domino,

kā tev nav kauns!

 

Četri, pieci, seši.

Un kāpēc tu esi svešs,

Kāpēc tu neesi savējs

šai zemei

un man!

 

Piedzeries, pats sevi dzerot!

Dedzini zemi un mani

tā kā reiz Romu

Nerons.

 

Četri, pieci, seši.

Siltumu jau tu nedabūsi.

Roma

nodegs.

 

Un tu būsi

bešā.

 

Melnbaltais do-mi-do,

melnbaltais klaun,

melnbaltais domino,

kā tev nav kauns!

 

Septiņi, astoņi, deviņi.

Lai dzīvo tās krāsas deviņas!

Melnbaltais, klusē!

 

Sarkanā mēs esam tēviņi.

Zaļajā mēs esam dieviņi.

Zilajā mēs esam mocekļi.

Dzeltenā mēs esam slepkavas.

Pelēkā mēs esam publika.

Pelēkā mēs esam varoņi.

 

Katrreiz mēs esam

drumstalas −

sasitam balto krāsu

un pēc tam

skumstam. [Vācietis 1973 : 216–218]

 

Zeļļa stunda

Zellim brīv vakarā vienu stundu pastaigāties.

(viena no 1600. g. drēbnieku zeļļu šragām)

 

Dzi! – taures pūtiens trūvi ass

uz pusi pārplēš miglu.

Pūš tornī reizes deviņas.

 

O, sengaidītais signāls! –

jo zeļļu šragās rakstīts tā

(tam piekritusi Rāte):

ir vienu stundu vakarā

brīv zellim pastaigāties.

 

Uz debesīm? uz elli?

uz ķemmi spēlēdams,

pa Vecrīgu iet zellis.

Un nodreb bruģa nams.

 

Cits zellis staigā ziņģēdams,

un apskurbis tam prāts,

klunkš kuņģī sviesta kriņģeļi,

pilns salda vīna pats.

 

Tu, zelli, labi apskaties,

ko tev ir atvēlējis Dies

un tava zeļļu stunda,

pirms pūtīs vakarjundu.

 

Kaut Rātes priekšā pilsoņi

ir visi vienlīdzīgi –

tu paskaties to pilsētu,

tu pavēro to Rīgu.

 

Jā, ja tā skatās nopakaļ,

jau dienā redzams tas –

cits miltus maļ, cits zeltu kaļ,

cits tvarsta raganas.

 

Bet vakars, kurš tās gunis dedz,

jau it neko te nenosedz.

Kam acis ir – vai jauns vai vecs –,

kas redzēt grib – tas arī redz.

 

Pie svētbildes caur svīdumu

deg lampa godbijīga.

Un tāda lampa spīdoša

var likties visa Rīga.

 

Bet lampa iespīd pagrabā,

kur pelējumi rūgst,

kur ļaudis gaismu paglabā,

lai saulei nepietrūkst.

 

Guldz gaviles šai pilsētā,

skan apslāpētas raudas,

ir priekam savi pilsoņi,

ir bēdai – savi ļaudis.

 

Ai, dzīvīte, cik dzīvīte

ir prasīga un spīva –

par maz ir būt pie dzīvības –

ir jābūt drusku dzīvam.

 

Reiz meistars teica: „Tveri

tu manu pletīzeri!”

Bet kas tad būs, kad tveršu

un došu tam pa galvu? [Čaklais : www.mariscaklais.lv/teksti/vini.html]

 

Raganas dziesmiņa pēc sprieduma pasludināšanas

1647. gadā vilkaču prāvā Rīgas tiesas priekšā stājās Vecmuižas dzirnavnieks Blendēs Indriķis un viņa sieva Anna. Tiesas gaitā abi, protams, atzinās burvestībās un sakaros ar Nelabo. Noklausījusies spriedumu, Blendēs Anna iesaucās: „Lai uguns iziet caur manu sirdi!” Viņa to saprata pavisam konkrēti – proti, ka viņu sadedzinās.

 

Saule riet, saule riet

aiz tālām galotnēm.

Tur saulīti dzelžos slēgs

deviņām atslēgām.

 

Tur saulīti pratinās,

tur saulīte sapīsies…

Tur saulīte atzīsies –

nobūrusi, nobūrusi.

 

Kad tā saule atkal lēks,

manas ķēdes vaļā slēgs.

Uguns ņems acu gaismu,

manu jaunu augumiņu.

 

Tad varbūt – lai tā saule

paliek dzelžu dzelžos slēgta?

Tad varbūt – neļaut vairs

it nekad tai saulei lēktu?

 

Nē, tiesnesi taisnais,

nē, bende bēdīgais

un jūs, liecinieki

(pie saviem priekiem),

 

klausieties,

ausis

taču jums dzirdīgas:

LAI UGUNS IZIET CAUR MANU SIRDI!

 

Tu man briesmās staru sviedi

(atceries?),

nu tad, saule, ziedi, ziedi!

Un – atceries!

 

Miežuvilki, rudzuvilki,

skrieniet sauli atbrīvot!

Sāpi nevar pārsāpēt –

skrieniet ķēdes pārzāģēt!

 

*

Paldies, mani dieva suņi, –

rīts deg vienās magonēs.

Tie nav prauli, malduguņi –

saule lec. Saule lec! [Čaklais 1996 : www.mariscaklais.lv/teksti/vini.html]

 

***

Kuģa ļaudis ilgi negaidīja:

Noturēja krietnu maltīti

Un tad vakarā iekš mīkstām gultām

Visi līdzi gulēt aizgāja;

Tomēr Lāčplēs’s viņiem pieminēja,

Ka tas labi darīts nebūšot, –

Vajagot gan kādiem laukā stāvēt

Un šo māju naktī apsargāt.

Šie nu visi viņu lūdza ļoti,

Lai viņš pats šo darbu uzņemot,

Jo šie visi noguruši esot,

Nevarēšot nakti izturēt.

Lāčplēs’s pats nu apbruņojās cieši,

Izgāja, pie tilta nostājās,

Bet neko tas ilgi nemanīja, –

Salā viss bij nāves klusumā.

Tad uz reizi pusnaktī kāds jātnieks

Drīz no meža stigas izjāja;

Tilta galā nākot, zirgs tam stājās,

Sprauslāja un negribēja iet;

Jātnieks dusmīgs zirgu apsaukt sāka:

„Ko tu bīsties? Ienaidnieka nav;

Būtu gan tur tālā Ziemeļjūrā

Varon’s Lāčplēs’s manim pretinieks,

Bet tas jauns un nav tik tālu ticis,

Ka viņš šeitan atnākt varētu.”

Lāčplēs’s sauca pretim tam no tilta:

„Velti, ķaulis, tu tā domāji,

Esmu gan jau ticis es tik tālu

Un patlaban tevi sagaidu!”

Jātnieks, kurš bij jods ar trijām galvām,

Atteica tam pretim spītīgi:

„Ja tu tiešām varon’s Lāčplēs’s esi,

Tad nāc laukā spēkiem mēroties!”

Abi tie nu gāja salas vidū,

Bet tur bija tīri meži vien.

Jātnieks teica: „Nopūt tu šo mežu,

Lai mums klajums tiek, kur spēkoties!”

Lāčplēs’s teica: „Tevim trijas mutes, –

Kādēļ negribi tu mežu pūst?”

Jods nu pūta, un par trijām jūdzēm

Riņķī apkārt meži pazuda.

Klajumā nu jods tam virsū skrēja

Un tik stipru pliķi iecirta,

Tā ka Lāčplēs’s gandrīz līdz pat ceļiem

Salas cietā zemē iegrima.

Bet tas atkal tikpat ātri cirta

Pretim tam ar smago zobenu

Un uz reizi ar jo lielu spēku

Jodam vienu galvu nocirta.

Tas gan turējās vēl stipri pretim,

Tomēr Lāčplēs’s viņu pārspēja

Un tam divas atlikušās galvas

Pēdīgi ar tāpat nocirta.

Tad viņš ņēma jātnieku ar zirgu

Un tos tuvā mežā noslēpa.

Pats tas griezās atpakaļ uz māju,

Noģērbās un gulēt nolikās.

Kuģinieki tilta gala mājā

Netika nu vairāk traucēti.

Otrā dienā priecīgi tie atkal

Ēda, dzēra kā pa godībām;

Naktei nākot, Lāčplēsi tie lūdza,

Lai šis atkal māju sargājot.

Lāčplēs’s atkal apbruņojās cieši,

Izgāja, pie tilta nostājās.

Pusnaktī, lūk, atkal briesmīgs jātnieks

Drīz no meža stigas izjāja.

Jājot runāja tas pats pie sevis:

„Kur gan brālis vakar palika?

Vai varbūt nav Lāčplēs’s manu brāli

Vakar šeitan salā saticis?

Nevar būt, jo tas no Ziemeļjūras

Laikam mūžam neatgriezīsies.”

Lāčplēs’s sauca pretim tam no tilta:

„Velti, ķaulis, tu tā domāji,

Esmu klāt un vakar tavam brālim

Visas trijas galvas nocirtu!”

Jātnieks, kuram bija sešas galvas,

Atteica tam pretim dusmīgi:

„Ja tu manu brāli kāvis esi,

Tad es tavus kaulus samalšu;

Nāc vien laukā, nopūt salā mežu,

Lai mums klajums tiek, kur spēkoties!”

Lāčplēs’s teica: „Tev ir sešas mutes, –

Kādēļ negribi tu mežu pūst?”

Jods nu pūta, un par sešām jūdzēm

Riņķī apkārt meži nozuda.

Klajumā nu jods tam virsū krita

Un tik stipru pliķi iecirta,

Tā ka Lāčplēs’s dziļi, līdz pat gurniem,

Akminaiņā zemē iegrima.

Bet tas ātri tāpat pretim cirta

Un tam divas galvas nocirta.

Tie nu ilgi kāvās viens ar otru,

Kamēr Lāčplēs’s jodu pārspēja

Un to atkal līdz ar visu zirgu

Salas biezā mežā paslēpa.

Noguris tas tagad mājā gāja

Un līdz lielai dienai gulēja.

Trešo nakti viņš uz ļaudīm teica:

Būšot iet gan māju apsargāt,

Bet lai šonakt viņi visi līdzi

Paliekot iekš mājas nomodā,

Jo varbūt šiem visiem vajadzēšot

Iet pa nakti viņam palīgā;

Tad lai spoguli šo ņemot līdzi

Un to viņam rokā iedodot.

Lāčplēs’s tagad ņēma kādu trauku

Un to pielēja ar ūdeni,

Uzlika uz atsevišķa galda

Līdzās Staburadzes spogulim;

Ja par nakti, tā viņš ļaudīm teica,

Ūdens tīrs šai traukā paliekot,

Tad tie varot droši mājā palikt,

Palīgā lai viņam nenākot;

Bet, ja redzot tie, ka naktī traukā

Ūdens pārvēršoties asinīs,

Tad bez kavēšanas lai šie visi

Steidzoties tam salā palīgā!

Lāčplēs’s atkal apbruņojās stipri

Un pie tilta laukā nostājās.

Pusnaktī, lūk, trešais briesmīgs jātnieks

Atskrēja ar galvām deviņām.

Tilta galā zirgs tam stāvu slējās,

Sprauslāja un negribēja iet.

Jātnieks dusmīgs zirgam virsū brēca:

„Ko tu bīsties? Ienaidnieka nav,

Ja ar Lāčplēs’s pats še būtu nācis,

Tad to mani brāļi zinātu.” –

„Lāčplēs’s pats ir gan jau šeitan nācis,

Tavus brāļus vakar nokāvis

Un jau ilgi še pie tilta gaida,

Lai ar tevi tāpat darītu.”

Lāčplēs’s sauca tā no tilta pretim,

Par ko briesmon’s ļoti pārskaitās.

„Ja tu manus brāļus kāvis esi,

Tad es tevi dzīvu aprīšu, –

Nāc vien laukā, nopūt salā mežu,

Lai mums klajums tiek, kur spēkoties!” –

Lāčplēs’s teica: „Deviņas tev mutes, –

Kādēļ negribi tu mežu pūst?”

Jods nu pūta, it kā vētra krāca –

Deviņ’ jūdzes mežu nopūta.

Tagad Lāčplēsim tas virsū krita

Un tik stipru pliķi iecirta,

Tā ka šis līdz pusei cietā zemē

Tur uz vietas tūliņ iegrima.

Šis nu cirta pretim visā spēkā

Un trīs galvas jodam nocirta.

Jods nu sita atkal vienu pliķi –

Lāčplēs’s dziļāk zemē iegrima.

Tas nu atkal jodam pretim cirta

Un trīs galvas reizē nocirta.

Tagad tie nu kāvās ļoti ilgi,

Kamēr abi gluži nokusa –

Jodam vēl tik bija viena galva,

Lāčplēs’s zemē līdz pat padusēm.

Tas nu gaidīja, kad citi nāktu

Viņam palīgā, kā norunāts,

Bet neviens no visiem viņa ļaudīm

Nerādījās šeitan tuvumā;

Tie bij visi sen jau aizmiguši,

Aizmirsuši viņa pavēli. [Pumpurs : http://www.korpuss.lv/klasika/Senie/Pumpurs/5.dala.html]

Mūrgale, Mūrgale. Esmu te nodzīvojusi deviņus gadus. Deviņi gadi ir viss un nekas. Vēl pirms deviņiem gadiem es pat nezināju, ka pasaulē vispār ir tāda Mūrgale – sīks, tumšs aplītis kartē, pat nevis aplītis, bet drīzāk punkts, kur neiespējami un neiedomājami saspiesties un sablīvēties vairāk nekā simtam māju, ciema padomei, aptiekai, sakaru nodaļai, frizētavai, astoņgadīgajai skolai, veikalam un veterinārajam iecirknim, sadrūzmēties un izvietoties visam tam, kas nes Mūrgales vārdu. Neiedomājami kartē, bet dabā – dabā pavisam iespējami un pat gluži ērti. [Ezera 2012 : 16]

 

Viņa [Veldze] iznesa, sabēra kastē, jo sodrēji ir pats labākais mēslojums sīpoliem un gāzt tos tāpat kaudzē pie lūžņiem un drazām būtu gatavā apgrēcība. Pēc tam ar tukšu bļodu atgriezās istabā, kur Ingus, sameties deviņos līkumos, piepūlē smagi sēkdams, ar egles zaru bakstīja dūmvadā.

– Par īsu un par trauslu, velns tāds!

– Kas, Ingu?

– Skuja. Es netieku līdz augšai. Nu… eh… nu, vē-ēl… redzi, tālāk neiet!

– Ko tad lai mēs darām?

– Te vajag nevis egli, bet kadiķi. [Ezera 2012 : 307]

 

Taču viņa [Alise] cītīgi strēba remdeno, šķebinoši saldo dzērienu un cirta spēcīgos zobus pīrāga sīkstajā miesā – un visu nokopa un notiesāja līdz pēdējai lāsītei un beidzamajai kripatai un jutās tik labi ieturējusies, turklāt par nieka četrdesmit deviņām kapeikām, tik atsilusi un spara pārpilna, ka līdz autobusa atiešanai paguva vēl lēkšiem vien aizplēst līdz maizes veikalam, pakampt baranku tūtu un „gotiņu” paciņu ciemakukulim priekš Mariannas, atjoņoja atpakaļ, nenokavēdama ne par mirkli, pēc četrdesmit minūtēm izkāpa jau Mūrgalē un nenožēloja neko un ne par ko nezūdījās un negaudās, kaut gan pēc tiesas un taisnības viss taču bija izgājis šķērsām un ačgārni… [Ezera 2012 : 368]

 

Iemesls dziļas ziemas nelaimēm bija gaužām vienkāršs, viegli saprotams arī tiem, kam daudz mazāk prāta kā Sūnu Ciema sievām. Pagājušo rudeni taisni pašā tupeņu rokamā laikā Sūnu Ciemā sabrauca Lāča vadātāji čigāni divos vezumos, pavisam divi vīri, viena veca un trīs jaunas sievas un kādi seši vai deviņi bērni – strīdu par bērnu skaitu sūnciemietes arī atstāja vēlākam laikam. Tā kā krūmu ciemiņi še veselu pusotra gada nebija redzēti un gadījās taisni svētdienas diena, tad loms viņiem šoreiz iznāktu īsti prāvs. Čigānietes jau staigāja pa istabām, kārtis izlikdamas, rokā zīlēdamas un laimi pareģodamas, bērni ložņāja pa pūnēm, rijas nojumēm un salmu kaudzēm, meklēdami kādu aizperētu olu, bet abi čigāni rīkojās ar Lāci. [Upīts 1980 : 23]

 

Mežsargs tūliņ saslējās pretī:

– Kas tev neštimmē? Ko tik daudz ar to zīmuli baksties? Negulsties kā vezums zāģim virsū, lai var pavilkt, tad štimmēs.

– Nē, tad vēl ne tik daudz! – Rags savā rēķinu mākslā nebija satricināms. – Tu gribi tādu virsmēru, lai tev uz deviņām pusasītēm desmitā iznāk klāt. Vai tā ir lieta?

– Uz desmit vienpadsmitā! – Mežsargs tielējās.

Rags sirdīgi iebakstīja zīmuli papīrītī:

– Uz deviņām, es saku! Vai tas ir piedzīvots? Kā mūsu tēvi cirtuši Melnajā Mežā? Mežsargs sajutās dziļi apvainots un iebāza grāmatu kabatā. [Upīts 1980 : 109]

 

Tad brāļi sacirta egļu žagarus un sataisīja apkārt tīrumam tādu žogu, ka tikai irbe vēl varēja izlīst cauri. Pēc deviņiem gadiem Baltais Kalns jau bija pusē tāds, kā tagad te redzams. Pašā galā māja, mazāka gan kā šī, apaļiem baļķiem un sūnu starpām, bet ar logiem, gaiša un silta. Kūtī māva četras govis, viens aizgalds pilns melnām un baltām aitām un jēriem, otrā urkšķēja cūka ar divpadsmit sivēniem, viņā galā piesieta ķēve ar kumeļu, bet pa sētsvidu gailis vadāja trīspadsmit vistas. Rija piesērta baltiem linu kūļiem, klētī rudzu, miežu un auzu apcirkņi piebērti līdz malām, pieliekamā kambari seši maizes kukuļi salikti rindā, trīs medus podi smaržoja tā, ka jau istabā bija saožams. Likās, viss tā, kā vajadzīgs, un tomēr nebija tā, kaut kur un galu galā visur kaut kā vēl trūka. Tad jaunākais brālis pārveda sievu no Sarkanā Sila novadiem, un nu vairs netrūka nekā. [Upīts 1980 : 127]

ALEKSIS (dusmīgi).

Ak, laid tak nu mani mierā ar tādām blēņām! Ej mazgā Auces puiku par dienu deviņos ūdeņos, bet nebāz manis ar varu baļvā!

TOMULĪŠA (nomierinādama).

Kuš nu, kuš nu! Vai nu es slikti domāju! Es jau tikai to labu vien, to labu vien. (Prom pa vidu, samīdamās ar Kārlēnu.) [Blaumanis 1997 : 19]

 

DAUDZAS BALSIS.

Dziedam, dziedam Daugavmāti!

Vecmāmiņas vēlējumu,

Dziedam tēvu parašā,

Lai pamāca Vecmāmiņa.

 

VECMĀMIŅA.

Deviņ’ vīri sasēdās

Ozolgalda galiņā

Zara kanna salda alus

Pašā galda vidiņā.

 

Ko mēs pirmo dziedāsim?

Ozolīti, zemzarīti.

Sāk no rindas dziesmas laist,

Katris dzied ozoliņu.

 

Kas deviņas izdziedāja,

Tas no kannas nodzērās,

Kas deviņas nezināja,

Tam no rindas atkāpties!

 

Kad ozolu izdziedāja,

Tad iesāka kumeliņu

Tad atnesa jaunas meitas

Jaunu kannu salda alus.

 

(Tumsā balsis murmināja, paklusām sačukstējās.)

 

Kur nu vaira zara kannas?

Kur nu vaira saldais alus?

Kur meitiņas nesējiņas?

Visi gāja neziņā.

 

Kas deviņas dziesmas zin?

Garas bēdas, īsas dziesmas

Kā akmeni upē meta,

Noklankstēja, aizviļņoja. [Rainis 1981 : 185–186]

Deviņi; trejdeviņi. Deviņi līdz ar trīs un trejdeviņi latviešu folkloras tradīcijā ir trīs sakrāli nozīmīgākie skaitļi. Skaitlis deviņi bieži sastopams visos folkloras žanros bez izņēmuma (vienīgi mīklās to specifiskās dabas dēļ mazāk). Taču, ja 3 savu nozīmību, kaut relikta veidā, ir saglabājis līdz pat mūsdienām, tad par 9 to nevar teikt. Gadsimtu gaitā, arvien vairāk pieaugot abstraktās domāšanas, izteiksmes un uztveres īpatsvaram, deviņi ar savu piesaisti arhaiskajai telpas un laika izpratnei zaudējis pašu pamatu. To laika gaitā, ja vēl ne folklorā, tad pēdējo gadsimtu cilvēku ikdienas apziņā, izspiedis skaitlis 7 („laimes skaitlis”).

Galvenās skaitļa deviņi simboliskās nozīmes folklorā tā vai citādi saistās ar seno laika un telpas izpratni.

1. Latviešu mītiskajos priekšstatos nav pasaules jēdziena kā tāda, bet tas, ko mēs tagad saucam par Visumu, tiek izprasts kā vairāku pasauļu kopums, ko izsaka skaitlis deviņi. Folkloras tekstos bieži pat nav norādes, ka tās ir zemes, pasaules, bet iezīmēta tikai robežtelpa starp tām. Šī robežas, šķirtnes ideja parasti iemiesota jūras, upes vai ezera simbolā, resp., deviņas upes, jūras vai ezeri ir tie, kas nošķir deviņas pasaules citu no citas.

Sit kociņu pie kociņa,

Lai rit Saule vakarā;

Lai rit Saule vakarā

Aiz deviņām jūriņām. [Tdz 54 983]

 

Saule gulēt i nogāja

Aiz deviņi ezeriņi;

Bite krēsliņ’ i nonesa,

Zem spārniņu pasitusi. [LTdz 10 144]

Kur, Saulīte, tu tecēsi,

Kur tu kārsi vainadziņ’?

Tur tu kārsi vainadziņ’,

Kur deviņas upes tek. [LTdz 10 080]

 

Robežas starp deviņām pasaulēm veido arī meži, kalni un lejas, tomēr salīdzinājumā ar ūdeņiem kā šķirtni tie vairāk sastopami saturiski jaunākos folkloras tekstos:

Nerejat, ciema suņi,

No tālienes čigāniņi;

Deviņ’ kalni, deviņ’ lejas

Da čigānu mājiņām. [LTdz 13 749]

 

Skanēj’ mana dziedāšana

Pār deviņi priežu sili;

Mirdzēj manis augumiņis –

Pār deviņas kungu valstis. [LD 426]

 

Pašas pasaules folklorā parasti sauktas par novadiem (jaunākos variantos – pagastiem) vai zemes galiem, slēptajā – simbolu valodā – par lapām (saistījumā ar kosmisko koku kā pasaules tēlu):

Saulīt’ meitu pārdevuse

Pār deviņi novadiņi:

Meitu veda pār jūriņu,

Pati raud jūrmalē. [LTD 1896, X]

 

Pārkyuņs vede vedekleņu

Nu deviņu zemes golu:

Pylni celi lūpu dzyna,

Pazeļtētu pyuru veda; 

Saule goja pakalē,

Meža virsu pušķodama. [LTdz 10 515]

 

Dzirdu Dievu izcērtot,

Dieva dēlu dzenējot,

Pate Dievu neredzēju

Aiz deviņām kļavas lapām. [LD 33 777]

 

Atrodam arī kādu trešajai no citētajām dziesmām saturiski līdzīgu, tikai tajā nav nosauktas pašas pasaules, bet piederumi, ar kuru palīdzību var nokļūt / nenokļūt no citas citā:

Dzēržu Dīveņ’u leižūt,

Dīva dālu dzenejūt.

Pate Dīva naredzēju

Aiz deveņu duraveņu,

Aiz deveņu duraveņu,

Aiz deveņu atslēdzeņ’. [Tdz 54 675]

 

Priekšstats par deviņām pasaulēm kā zemju kopumu saglabājas relikta veidā arī nemītiskajos tekstos vai tekstos, kur mītiskais dziļplāns paslēpts zem sadzīviskā slāņa, kā, piemēram, deviņos rožu krūmos, zemēs, arī daudzvariantu dziesmās par klēts taisīšanu ar deviņiem apcirkņiem. Konkrētajā gadījumā deviņi apcirkņi mikrolīmeņi atveido makropasaules (pasauļu) struktūru:

Līgo rudzu tirumiņš

Deviņiem ielejiem.

Man bāliņš klēti cirta

Deviņiem apcirkņiem. [LD 28 128. 2]

 

Paslēpies, man’ māsiņa,

Aiz deviņi rožu krūmi,

Lai tautietis tev’ meklēja

Līdz pat gaiļu laiciņam. [LD 16 832]

 

Kumeleņa golvu glaudu

Ar obom rūceņom.

Tys iznese augumeņu

Caur deveņom zemeitem. [LFK 238, 134]

 

Skaitlis „9” izsaka daudzpasauļu ideju arī mīklās, piemēram, par sīpolu kā mazu vīriņu ar deviņām ādām (Tdz 55 422), pasakās par deviņām valstīm. „Viņš tūlīt taisās ceļā un jāj devītā valstī brāļus meklēt.”

Vai senais cilvēks iedomājās šīs deviņas pasaules vertikālā vai horizontālā plaknē novietotas, šodien grūti izsecināt. Varētu domāt, ka pasaules novietojās cita aiz citas horizontālā virzienā – upes, ezeri, jūras, meži kā robežpunkti starp tām šķiet to apliecinām. Bet mītiskajā uztverē ir priekšstats par upēm, kas tek gan horizontālā virzienā, gan vertikālā (no debesīm uz zemi). Virzienā no zemes uz augšu, šķērsojot deviņas pasaules, debesu kalnā uzjāj vai uzkāpj kultūrvaronis (brīnumpasakās un tautasdziesmās):

Es nopirku zelta zirgu

Sudrabiņa pakavam;

Es uzjāju glāžu kalnu

Deviņām pantiņām. [LTdz 5802]

 

Arī skandināvu mitoloģijā skaitlis „9” simbolizē pasauļu kopumu vai pasauļu skaitu. Tā „Vecākajā Edā” gaišreģe stāsta Odinam par deviņām pasaulēm un deviņām kosmiskā koka Igdrasila saknēm pazemē, milzis Vaftrudnirs pavēsta Odinam par deviņām pasaulēm, kuras viņš izgājis līdz galam, u. c.

 

2. Skaitlis „9” ir nozīmīgākais skaitlis senajā latviešu laika skaitīšanā. „7” kā nedēļas dienu skaits parādās tautasdziesmās, kuru vienkāršotā struktūra norāda uz šo tekstu jaunlaiku izcelsmi, savukārt „9” kā laika cikla simbols parasti figurē mīklveida, slēptās izteiksmes tekstos. Skaitlis „9” šajā ziņā atspoguļo indoeiropiešu tautu kopības laiku priekšstatu par nedēļu no astoņām dienām un deviņām naktīm (dienas un naktis tika skaitītas atsevišķi). Šķiet, tieši tāpēc latviešu ticējumos, tautasdziesmās, buramvārdos tik liela nozīme ir skaitlim „9” un pusnedēļas iezīmējumam (ceturtdiena un piektvakars). Arī „Vecākajā Edā” vairākkārt atrodam norādi uz deviņi kā laika ciklu. Tā Odins deviņas dienas karājas Igdrasilā, milža meita Gerda savā runā vairākkārt min deviņas dienas, Skirnirs Gerdai apsola gredzenu, no kura devītajā naktī radīsies astoņi gredzeni, u. c. Senajiem īriem bija laika vienība nomaida (vai nomada), kur vārda saknes (noi) pamatā ir indoeiropiešu *neuen‘deviņi’. Latviešu brīnumpasakās tās ir deviņas dienas un deviņas naktis, kuru laikā tiek pabeigta kāda darbība: „Otrā rītā Kurbads paņem vēršu gaļu, kāpj putnam mugurā un laiž pār jūru deviņas dienas un deviņas naktis.”

Laika pamatcikls latviešu tautasdziesmās apzīmēts ar 9 zariem, 9 lapām, 9 galotnēm:

Bērziņš auga purmalē

Deviņām galotnēm,

Devītā galotnē

Dieviš lēje sudrabiņ’. [LD 33 748. 1]

 

Zied paparde Jāņu nakti

Deviņiem žuburiem;

Devītā žuburā

Zelta poga galiņā. [LTdz 14 865]

 

Tautasdziesmās visai bieži „9” tiek atkārtots trīs reizes. Par to, ka tas nav vienkāršs atkārtojums – sacītā pastiprināšanai, bet katrreiz nozīmē ko citu, liecina, ka vienā gadījumā tie ir deviņi koka zari, otrā ziedi, trešajā ogas:

Sajāja brammaņi augstajā kalnā,

Sakāra zobenus svētajā kokā.

Svētajam kokam deviņi zari,

Ik zara galā deviņi ziedi,

Ik zieda galā deviņas ogas. [LD 34 075]

 

Šeit neiedziļinoties jautājumā par iespējamo vārda „brammaņi” saistību ar indoeiropiešu formu *bhrgh-men (un attiecīgi ar senindiešu priesteriem brahmaniem un romiešu ilaminiem), tomēr jāatzīmē, ka brammaņiem šajā tekstā piemīt priesteru funkcijas. Savukārt „augstais kalns” te neapšaubāmi ir saistīts ar pasaules centra (pirmradīšanas vietas) ideju, tāpat kā „svētais koks” ir kosmiskā koka ekvivalents. Zobena simboliskā nozīme atkarībā no konteksta var būt dažāda, taču te, šķiet, tam ir atdalītāja, nošķīrēja funkcija. Ar zobenu priesteri simboliski nodala veco gadu no jaunā.

Dziesmā nav nosaukts brammaņu skaits. Kādā citā tekstā minēti deviņi vīri:

Deveņi veiri nūguoja

Akmiņam sirdis raut.

Atsagrīze atpakaļ:

Nava osa zūbineņa. [Tdz 55 153]

 

Akmens ir viens no kosmosa simboliem. Sašķelt akmeni ar zobenu – šajā gadījumā varētu nozīmēt vecā gada un līdz ar to vecās pasaules iznīcināšanu. Deviņi vīri – priesteri, kas ar savu skaitu simbolizē priekšstatu par laiku un telpu („9” pasaules un „9” laika pamatvienība). Lai gan, protams, te nav izslēdzami arī citi skaidrojumi.

Astronoms Izaks Rabinovičs, skaidrojot brammaņu dziesmas, uzskata, ka „brammaņu sabiedriskais uzdevums bija kalendāra dienests, līdzīgi seno romiešu pontifikiem. Dziesmas tekstā ir atainota brammaņu kārtējā sanāksme, kurā tiek koriģētas divu gadu laikā ieviesušās kļūdas un nesaskaņas laika skaitīšanā, saskaņota un nosacīta nākošā kalendāra divgadu cikla ēra (sākuma diena).” 

Filologam grūti strīdēties ar astronomu, tomēr liekas, ka gan šajā, gan līdzīgos tekstos, kur trīsreiz atkārtots skaitlis „9” (tas veido 9 x 9 x 9 = 729 + 1 = 730, kur „1” – viena liekā diena gadā), nav runa par divgadu ciklu kā kalendāro mērvienību (730 : 2 = 365), bet gan par vienu gadu, kurā, tāpat kā citu indoeiropiešu tautu tradīcijās, atsevišķi skaitītas dienas un naktis (t. i., vienu gadu veido 364 dienas un 365 naktis). Trejdeviņi atkarībā no konteksta latviešiem, šķiet, varēja: a) apzīmēt gadu (9 x 9 x 9); b) mēnesi (3 x 9); c) mēnešu skaitu gadā (3 + 9). Taču nedrīkst ignorēt arī to apstākli, ka, ja ticējumos un buramvārdos patiešām visbiežāk minēts trejdeviņi, tad tautasdziesmās tomēr četras reizes pa deviņi:

Sajāja brammaņi augstā kalnā,

Sasēja kumeļus pie svēta koka.

Svētam kokam deviņi zari.

Ik zara galāi deviņas lapas.

Ik lapas galāi deviņi ziedi,

Ik zieda galāi deviņas ogas. [LTdz 17 930, 2]

Iestādīju baltu rozi

Baltā smilšu kalniņā:

Tā izauga tieva, gara

Līdz pašāmi debesīm.

Es uzkāpu debesīs

Pa tiem rožu zariņiem,

Tur redzēju Dieva dēlu

Bišu stropu smērējam.

Es izkalu zobentiņu

No tiem bišu dzeloņiem.

Es nocirtu Vellam galvu

Ar to bišu zobentiņu.

Nošķīst mani brūni svārki

Ar tām Vella asinīm.

Kur es viņus izmazgāšu?

– Deviņos ezeros.

Kuļ es viņus izskalošu?

– Deviņos avotos.

Kur es viņus izžaudēšu?

– Deviņos kambaros.

Kur es viņus novalkāšu?

– Deviņos panastos. [LTD 1997, 1; X]

 

Pretēji I. Rabinovičam Marģers un Māra Grīni uzskata, ka seno latviešu mēnesi sastāda 36 dienas (4 x 9). „Kopā tas aizpilda 360 dienas no parastā gada 365 dienām. Piecas liekās dienas latviešu kalendārā sadalītas, pieliekot 2 dienas Lieldienām un 3 dienas Ziemassvētkiem.”

Savā laikā vēl citu skaidrojumu skaitļa „9” četrkāršojumam piedāvāja Vasilijs Sinaiskis: „.. mēness gads, kurā 354 dienas, nesakrīt ar saules gadu, kurā 365 dienas. Tādēļ jānāk četras reizes pa deviņi, kas būs 36 mēneši. Dalīti ar 12, būs trīs gadi. Tālab bez mazgāšanās deviņos avotos drēbes jākaltē koka deviņos zaros, izkaltētās drēbes jārullē deviņiem ruļļiem un drēbe jānoglabā deviņās lādēs.” 

Liekas, ka šī jautājuma izšķiršana jāatstāj paleoastronomam. Var piedāvāt versiju, ka tur, kur tekstā figurē trīs reizes pa deviņi, runa ir par laika skaitīšanu vai pārradīšanu (kā, piemēram, brammaņu dziesmās), bet tur, kur četras reizes pa deviņi, – par telpas pārradīšanu un atjaunošanu. Bet, protams, tā ir tikai hipotēze, kuras pierādīšana vai apgāšana prasītu atsevišķu pētījumu.

Skaitlis deviņi vai trīsdeviņi laika nozīmē bieži lietots buramvārdos un ticējumos. Neminot vārdu „nedēļa”, kas ir jaunākas izcelsmes, tas apzīmē 9 dienu ciklisko vienību, kā arī trejdeviņi – neminot vārdu „mēnesis” vai „gads”: „Ap Bērzauni veļu laiks iesākās deviņas dienas priekš Miķeļiem un beidzās deviņas dienas priekš Mārtiņiem”; „Ja dzeguze kūko deviņas dienas pēc Jāņiem, tad deviņas dienas pēc Miķeļiem būs sniegs”; „Ja deviņu alus krūžu saskalas atrociņis iedod kādam slimam, tad viņš paliek vesels”. Pēdējais ticējums uzskatāmi parāda, kādā veidā saistībā ar laika ciklu senais cilvēks iedomājās iznīdējam slimību vai ļaunumu. Atrociņis jeb virzienā atpakaļ, arī skaitot no deviņi, arī trejdeviņi līdz vienam, slimību „likvidēja”, noveda sākuma punktā. „Miķēļvakaros pēra ar pīlādžu rungām zirgus, uzsita perot arī lietuvēna krustus, lai lietuvēns nejāj, skaitot no viens līdz deviņi un atpakaļ no deviņi līdz viens”; „Pret dzirksti jāņem purpursarkans diegs, jāapsien ap roku ar trejdeviņiem mezgliem, katru reizi skaitot ačgārni, t. i., 9, 8, 7, 6, 5, 4, 3, 2, 1, un tā trīs reizes”.

Laika cikla nozīmē, šķiet, arī tautasdziesmās bieži minēti deviņi Dieva, Ūsiņa–Jurģa, Jāņa, Pērkona zirgi:

Dieviņš brauca oļu kalnu

Deviņiem kumeļiem;

Ne tie svīda, ne tie kusa,

Ne ceļā ēdināmi. [Tdz 54 641]

 

Ar Dieviņu tu, Jānīti!

Šovakar pavadām!

Citu gadu tu atjāsi 

Ar deviņi kumeliņi. [LD 33 213]

 

Līdzīga simboliskā nozīme arī dainās minētajai sagšai, ko Jāņu māte auž deviņiem dzīpariem (LTdz 15 617), Saules pajūga deviņiem riteņiem (LTdz 10 090), Ziemassvētku desai ar deviņiem līkumiem (LTdz 14 159) u. c. atribūtiem, kas parasti tiek minēti gadskārtu dziesmās.

 

3. Skaitlim „9” latviešu folklorā ir izteikta auglības simbolika, kas droši vien ir visciešākajā sakarā ar augļa iznēsāšanas ciklu (9 mēnešiem) mātes miesās:

Vai, kāds ērmīgs eglītes nesējs:

Kleinām kājām, resnām ciskām,

Līkām rokām, strupiem svārkiem,

Deviņmezglainu pātedziņu. [LD 18 543]

 

Manim bija raiba josta

Deviņiem ielokiem.

Kad paspruka devītā,

Tad uz pirti: vai, vai, vai! [LD 1061]

 

Auglības vairošanas, provocēšanas nozīme skaitlim „9” ir arī nerātnajās un apdziedāšanas dziesmās (piemēram, LD 34 770; LD 34 510).

Auglības sekmēšanas nolūkā, bet arī ar laika cikla nozīmi, šķiet, senie latvieši upurim dievībām un auglības gariem – Dievam, Ūsiņam, Mārtiņam, Miķelim, Metenim, Jumim u. c. – izvēlējās dzīvniekus, lietas skaitā pa deviņi (gaili deviņiem cekuliem vai nadziņiem, uguni sakur no deviņiem žagariem, putru vāra no deviņiem miezīšiem):

Mārtiņam gaili kavu

Deviņiem cekuliem.

Lai tek manis kumeliņš

Deviņiem celiņiem. [LD 30 216]

 

Meteņam putru vāru

Deviņiem miezīšiem:

Man deviņi bāleliņi,

Miežu putras ēdējiņi. [LD 32 216]

 

4. Folklorā bieži sastopams motīvs par kannas, biķera, Velna galvas, galda, kalnu u. c. sasišanu deviņos gabalos. Šis motīvs saistāms gan ar pubertātes iniciācijas rituāliem (tad deviņos gabalos sašķeļ Velnam galvu), gan ar laiktelpas pārradīšanu gadskārtās (viens no rituāla dalībniekiem sasit deviņos gabalos kannu, krūzi u. c., otrs to saliek atpakaļ noteiktā kārtībā), gan ar kāzu „scenāriju” (biķeru sišana deviņās daļās, resp., rituāla nošķiršana no iepriekšējās saimes): 

Velns par mani gan bēdāja,

Es par Velnu nebēdāju:

Es sasitu Velnam galvu

Deviņos gabalos. [LD 34 082]

 

Joneits konnu sadauzēja,

Svāta Mora salaseja,

Dīva dāli sasteipoja

Deveiņom steipeņom. [LTdz 15 457. 2]

 

5. Ar atskatu uz skaitļa „9” kā makropasaules dinamiskās pabeigtības (laika cikls; telpa tās totalitātē) simbolu folklorā veidota arī šī skaitļa simbolika mikropasaulē. Vienība „pieci brāļi, viena māsa” ir seno laiku saimes parastais modelis, bet „deviņ’ brāļi, viena māsa” – sakrālais modelis. Tas aptver kā skaitli „9” (ar nozīmi – iespējami daudz), tā „10” (9 + 1) – vienu no statiskās pabeigtības simboliem latviešu folkloriskajā apziņā:

Dzied’, meitiņa, atskaties

Liela meža maliņā:

Man deviņi bāleliņi,

Nevienam līgaviņas. [LD 460]

 

Viena pate es māsiņa.

Man deviņi brāleliņi.

Caur visiemi brāliņiem

Tautiešam roku sniedzu. [LD 15 487]

 

6. Semantiski noslēgts skaitlis „9” ir arī priekšstatos, kas saistīti ar buršanu. Deviņas raganas, deviņi velni, atslēgas, ar kurām var sasaistīt, – šīs un līdzīgas semantēmas visai bieži sastopamas gan buramvārdos, gan tautasdziesmās, kas atspoguļo kādu maģisku darbību:

Es aizslēdzu dzelzu vārtus

Deviņām atslēgām,

Lai nenāk māmuliņa

Uz bērniem ciemoties. [Tdz 49 554]

 

Piena, kreima upes tek

Manā govu laidarā;

Skauģis kaklu nosalauzis

A devīnis raganīnis;

Žāvētājā noslīkuse,

Jāņu nakti zavedama. [LTdz 15 148]

 

7. Latviešu folklorā, visbiežāk pasakās, „9” figurē arī kā skaitļa „3” trīskāršojums, galarezultāts (3 × 3 vai 3 + 3 + 3). Tā iniciācijas pasakās tam, kas veic pārbaudījumus, trīs naktīs secīgā kārtībā jāuzvar trīsgalvis, sešgalvis un deviņgalvis pūķis vai velns. Turklāt deviņgalvim piemīt tā īpatnība, ka, līdzko vienu galvu tam nocērt, tā trīs ataug vietā, resp., viņš vienlaikus pastāv kā trīsgalvis un deviņgalvis: „Kurbads cērt, cik jaudas. Nokrīt jau viena galva, bet tūlīt trīs galvas ataug vietā; nokrīt otra galva – trīs vietā; nokrīt trešā galva – trīs vietā.” [Sagatavots pēc: Kursīte 1996 : 119–127]

Rota „Deviņi – trejdeviņi”

Rotu veido etnogrāfisks motīvs ar deviņām zvaigznītēm. Tā ir īpaši maģiska un sena zīme, kas saistīta ar skaitļa 9 noslēpumaino būtību. Trejdeviņi ir laiktelpas norišu veseluma simbols, ko ciparos apzīmē ar 3 x 3, arī 3 x 9 un 9 x 9. Zīmē, kas sadalīta pēc principa – deviņi apcirkņi, jūriņas (vai zvaigznītes) –, kustība sākas no centra. Šajā rotā tā ir visu deviņu zvaigznīšu viducī. Tālāk tā iziet visus pārējos apcirkņus, jūriņas, zvaigznītes un, noslēdzot vienu pilnu tapšanas apli, atgriežas sākuma centrā, bet jau citā dvēseles pieredzes un apziņas stāvoklī. [Sagatavots pēc: https://www.sudrabanams.lv/katalogs/bronzas-kolekcija/devini-trejdevini]

Animācijas filma Aiz deviņi ezeriņi (2003). Režisore Roze Stiebra.

Dziesma Deviņos no rīta. Guntara Rača vārdi, Artūra Palkeviča mūzika, izpilda Dace Upīte.

Neatkarīgās Latvijas 20. gadsimta 20.–30. gadu premjeri – kopīgais un atšķirīgais

Latvijas valsti no 1918. līdz 1940. gadam vadīja deviņi Ministru prezidenti – deviņas spilgtas personības. Lielākā daļa valdību vadīja biežāk nekā vienu reizi. Visjaunākais no viņiem bija Zigfrīds Anna Meierovics. Viņam bija tikai 34 gadi, kad Z. A. Meierovics nonāca pie valdības stūres. Par nepieredzējušu gan viņu tobrīd vairs nevarēja uzskatīt, jo kā ārlietu ministrs viņš sekmīgi darbojās jau kopš 31 gada vecuma. Vecākais Ministru prezidents bija Jānis Pauļuks (57 gadi), bet lielākā daļa bija vecumā no 40 līdz 50 gadiem. Kārlis Ulmanis, uzņemoties jaunizveidotās valsts pagaidu valdības vadīšanu 1918. gadā, bija 41 gadu vecs. Brīdī, kad Eiropā beidzās Otrais pasaules karš (1945. gada maijā), Latvijā vairs nebija neviena dzīva bijušā premjerministra. Trīs Ministru prezidenti gāja bojā padomju represiju rezultātā – Marģers Skujenieks un Hugo Celmiņš tika arestēti un nogalināti 1941. gadā, K. Ulmanis mira apcietinājumā 1942. gadā. Ādolfs Bļodnieks un Voldemārs Zāmuels devās bēgļu gaitās 1944. gadā un Latvijā vairs neatgriezās. Pārējie Otrā pasaules kara noslēgumā bija jau miruši. Voldemārs Zāmuels un Pēteris Juraševskis bija starp tiem Latvijas sabiedriskajiem darbiniekiem, kas 1944. gadā parakstīja memorandu par Latvijas neatkarības atjaunošanas nepieciešamību.

Pēc politiskā spektra gandrīz visi premjeri pārstāvēja labējās partijas, no kurām pārliecinoša līdere bija Latviešu zemnieku savienība (premjeri K. Ulmanis, Z. A. Meierovics, H. Celmiņš, Arturs Alberings kopā vadīja 12 valdības). No pirmajām 11 valdībām Latviešu zemnieku savienības premjers nevadīja tikai divas valdības, no nākamajām septiņām vadīja trīs. Latviešu zemnieku savienības līderis K. Ulmanis kā pirmais Latvijas Ministru prezidents stāvēja gan pie Latvijas valsts šūpuļa, gan arī organizēja demokrātiju iznīcinošo 1934. gada 15. maija valsts apvērsumu.

Lai gan Ministru prezidenti ir ļoti atšķirīgi gan pēc vecuma, gan iepriekšējās pieredzes, tomēr ir redzamas skaidras kopīgas iezīmes. Būtiskākā ir starptautiskā pieredze, un tas ir attiecināms kā uz izglītības iegūšanu, tā uz darba pieredzi. Lielākā daļa izmantoja 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma ģeopolitisko situāciju un studijas augstākos līmeņos turpināja kā Krievijā, tā arī dažādās Rietumvalstīs. To pašu var teikt arī par darba pieredzi – pirms Latvijas valsts izveides liela daļa strādāja ārvalstīs. Starptautiskā pieredze deva neatsveramu ieguldījumu nākamo Ministru prezidentu personības izveidē un ļāva viņiem uz daudziem jautājumiem lūkoties plašāk. Protams, ka sekmīgi studēt vai strādāt ārvalstīs nebija iespējams bez labām svešvalodu zināšanām. [Krūmiņš 2016 : 30–31]

 

Deviņos gados sakrāti stāsti. Iznācis Ingas Ābeles krājums Balta kleita”

Deviņi sieviešu vārdi – deviņi stāsti rakstnieces Ingas Ābeles krājumā „Balta kleita”.

Raidījumā „Kultūras rondo” rakstniece Inga Ābele atzīst, ka iecere radīt stāstu krājumu radās jau krietni sen, jo bija izdots „Klūgu mūks”, tad izrāde „Aspazija”, romāns „Duna”. Bija iekšēja prasība izdot stāstu krājumu. 

2020. gadā iznākušajā grāmata apkopoti stāsti, kas lasīti ikgadējos Prozas lasījumos, ko rakstniece dēvē par rakstnieku un lasītāju Ziemassvētkiem. Deviņos gados sakrāti deviņi stāsti. To nosaukšanai izmantoti deviņi sieviešu vārdi. [Sagatavots pēc: https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/kulturas-rondo/devinos-gados-sakrati-stasti.-iznacis-ingas-abeles-krajums-balta.a134514/]

 

Grāmata „Deviņu vīru spēks”

Valsts kanceleja sadarbībā ar Latvijas vēsturniekiem, muzejiem, arhīviem un bijušo Ministru prezidentu dzimtu atvasēm sagatavojusi un izdevusi grāmatu par starpkaru periodā Latvijas valdībā strādājušajiem Ministru prezidentiem.

Grāmata „Deviņu vīru spēks. Stāsti par deviņiem Ministru prezidentiem 1918–1940” (2016) ir stāsts par deviņiem izciliem cilvēkiem, kuri bija drosmīgi un uzņēmīgi – par cilvēkiem, kuri izveidoja un attīstīja Latvijas valsti, pēc kara izpostītajā teritorijā atjaunojot kārtību un dodot iespēju iedzīvotājiem veidot labklājību.

Bijušo Ministru prezidentu biogrāfijas, viņu sabiedriskās un politiskās dzīves apraksti, kas papildināti ar vēsturnieku komentāriem, laikmeta raksturojumu, dzimtas pārstāvju atmiņām un informāciju no periodikas, kā arī ilustratīviem materiāliem grāmatā apkopoti pirmo reizi. Grāmatas zinātniskais redaktors ir Dr. hist. doc. Gatis Krūmiņš. Tāpat grāmatā izmantoti materiāli no publisko lekciju cikla par bijušajiem Ministru prezidentiem, ko aizvadītajos gados rīkoja Valsts kanceleja.

Pirmo reizi Baltijas valstīs ir izdota grāmata ar papildinātās realitātes elementiem. Grāmatā, izmantojot mobilo lietotni Overly, ir iespējams noskatīties videolekcijas par katru bijušo Ministru prezidentu un uzzināt arī citu vērtīgu informāciju.  [https://www.mk.gov.lv/lv/gramata-devinu-viru-speks]

 

1968. gada pavasarī notika pirmais Raimonda Paula autorkoncerts kopā ar Rīgas Estrādes orķestri (REO), atskaņojot deviņas dziesmas ar Alfreda Krūkļa vārdiem, no kurām vairākas – „Nepārmet man”, „Mežrozīte”, „Baltijas jūrai”, „Dziesma nenosalst” – kļuva par estrādes žanra etalonu. 60. gados, 70. gadu sākumā visvairāk dziesmu sacerētas ar Alfreda Krūkļa un Ziedoņa Purva („Latgalei”, „Baltā saule”) dzeju. 1969. gadā iznāca R. Paula pirmā skaņuplate „Tev, mana labā”. 

Kopā ar REO R. Pauls uzstājās Somijā, Ungārijā, Polijā, Padomju Sociālistisko Republiku Savienības republikās. 1969. gadā plūkti lauri Prāgas Starptautiskajā džeza festivālā un festivālā „Cilvēks un jūra” Rostokā. 1970. gadā Larisa Mondrusa krievu valodā ieskaņoja R. Paula dziesmu „Zilie lini” (Синий лён), kas kļuva par viņa pirmo starptautisko hitu. [Mazvērsīte : https://enciklopedija.lv/skirklis/59071-Raimonds-Pauls]

 

Pasaules Baltiešu apvienība dibināta 1972. gada 18. novembrī Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Ņujorkā. Dibināšanas sanāksmē sapulcējās ap 40 delegātu no latviešu, lietuviešu un igauņu trimdas centrālajām organizācijām, klāt bija arī lietuviešu un igauņu diplomātiskie pārstāvji ASV. Viens no galvenajiem Pasaules Baltiešu apvienības darbības virzieniem bija politiskais lobijs Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes (EDSA) konferencē Helsinkos un vēlākajās EDSA pārskata konferencēs.

Pasaules Baltiešu apvienību pārvaldīja valde deviņu cilvēku sastāvā – trīs no katras tautības. Prezidents, kasieris un sekretārs tika izvēlēti no vienas tautības, pārējās izvirzīja katra trīs locekļus. Amati tika rotēti starp trim tautībām katru gadu. [Sagatavots pēc: Beķere : https://enciklopedija.lv/skirklis/90808-Pasaules-Baltie%C5%A1u-apvien%C4%ABba]

 

No 1945. gada republikas meistarsacīkstes svarcelšanā tika organizētas sešās svara kategorijās (56, 60, 67, 75, 82,5, +82,5 kg). [..] No 1951. gada Latvija sacensības svarcelšanā tika organizētas jau septiņās svara kategorijās (56, 60, 67,5, 75, 82,5, 90, +90 kg). No 1961. gada svara kategoriju skaits tika palielināts līdz deviņām (52, 56, 60, 67,5, 75, 82,5, 90, 110, +110 kg). 1962.‒1968. gadā bija deviņas svara kategorijas, bet pēdējās divas tika nomainītas pret 102,5 kg un +102,5 kg. 1969.‒1971. gadā notika kārtējā svara kategoriju maiņa un svarcelšanas sacensības tika organizētas deviņās svara kategorijās (52, 56, 60, 67,5, 75, 82,5, 90, 110, +110 kg). Kopš 1972. gada republikas meistarsacīkstēs svarcelšanā notiek divcīņa (raušana, grūšana) desmit svara kategorijās (52, 56, 60, 67,5, 75, 82,5, 90, 100, 110, +110 kg). Sievietēm Latvijas čempionāti notiek kopš 1999. gada septiņās svara kategorijās (48, 53, 58, 63, 69, 75, +75 kg), bet kopš 2017. gada sacensības notiek astoņās svara kategorijās (48, 53, 58, 63, 69, 75, 90, +90 kg). [Čupriks : https://enciklopedija.lv/skirklis/5314-svarcel%C5%A1ana-Latvij%C4%81]

 

Haralds Blaus (1885–1944) bija ievērojams latviešu sportists, pirmais olimpisko medaļu izcīnījušais latvietis (bronzas godalga 1912. gadā Stokholmā māla baložu šaušanā, mūsdienās – stenda šaušana), daudzkārtējs Latvijas meistars jeb čempions māla baložu šaušanā un daiļslidošanā. Māla baložu šaušanai pievērsās ap 1910. gadu. Tiesības piedalīties olimpiskajās spēlēs izcīnīja pārbaudes sacensībās Pēterburgā 1912. gadā. Olimpiskajās spēlēs Stokholmā 1912. gadā, pārstāvot Krievijas Impēriju, izcīnīja 3. vietu – bronzas godalgu – māla baložu šaušanā (ieguva 9  punktus). 1912. gada olimpiskajās spēlēs piedalījās arī šaušanā uz skrejošo briedi (t. i., uz kustīgu mērķi).

Ar panākumiem startēja šaušanas sacensībās arī pēc Pirmā pasaules kara. Saskaņā ar sporta vēstures pētnieku Viļa Čikas, Arnolda Šmita un Latvijas Olimpiskās komitejas apkopotajiem datiem H. Blaus Latvijas čempiona titulu māla baložu šaušanā izcīnīja deviņas reizes (1926., 1928., 1930.–1935., 1938. gadā), kā arī kļuva par valsts čempionu arī šaušanā ar mazkalibra šauteni, vairākkārt laboja Latvijas rekordus māla baložu šaušanā. [Sagatavots pēc: Zeļenkovs : https://enciklopedija.lv/skirklis/103196-Haralds-Blaus]

 

Pēckara Vācijas bēgļu apstākļos studenšu korporāciju „Staburadze” dibināja deviņas latviešu studentes, kas studēja trīs Minhenes universitātēs, korporācijas krāsas tika atklātas Vācijā 1949. gada 31. oktobrī. Līdz ar izceļošanu no Vācijas korporācijas biedres nonāca dažādās valstīs, kurās izveidoja kopas. ASV izveidojās kopas Ņujorkā un Filadelfijā, korporācijas kopas izveidojās arī Kanādā un Austrālijā.

No 2002. gada 6. janvāra korporācijas darbības galvenais centrs atrodas Rīgā. [Sagatavots pēc: Feldentāle : https://enciklopedija.lv/skirklis/88277-studen%C5%A1u-korpor%C4%81cija-%E2%80%9CStaburadze%E2%80%9D]

 

Īpašas vērības vērts ir Via Latgalica pirmā numura pielikums Valodas Austrumlatvijā: pētījuma dati un rezultāti – 2005.–2009. gadā Rēzeknes Augstskolā (sadarbībā ar Milānas-Bikoka Universitāti un Tartu Universitāti) veiktais apjomīgais (478 lappuses), ar bagātīgu kartogrāfisko materiālu ilustrētais sociolingvistikas pētījums, kas apkopo vairāk nekā deviņu tūkstošu aptauju rezultātus (kā apgalvo autori, pēc kvantitatīvajiem rādītājiem tas ir lielākais Eiropā). [Trumpa, Stepiņa 2011/2012 : 76]

 

Talsu deviņi pakalni

Talsi lepojas ar deviņiem pakalniem. Patiesībā šis skaitlis līdzīgs kā seno grieķu septiņi pasaules brīnumi. Uzmanīgs vērotājs to var apstrīdēt, norādot nelielas atšķirības pārejās no viena uz otru, un saskatīt vēl dažus tā sauktos burbuļkalniņus. Pilsēta patiesībā izvietota uz divām garām kraujveida nogāzēm, kam vidū ieplakā zaigo divi ezeri. Kādreiz tie ir bijuši savienoti ar ūdensklaju, bet vēlāk ar novadgrāvi.

Katrs ar savu vēsturisko nosaukumu oficiālos sarakstos iekļauti deviņi pakalni.

Pilskalns (agrāk saukts arī par Klosterkalnu – 13. gs. te atradās lielākā Ziemeļkursas koka pils, vēlāk, pēc leģendas, dzīvojuši daži mūki, kuri kristījuši ļaudis ezerā) – tā pakājē ir Talsu ezers (kādreiz saukts par Hiršberga, Lāča, Roņu, Martinelli vai Pilskalna ezeru).

Tam pretī Ķēniņkalns, tiešām augsts un varens – atbilstošs tik dižam nosaukumam. Šajā vietā, kokiem apaugušās nogāzēs, pagājušā gadsimtā bijusi iecienīta pilsētnieku atpūtas vieta – Pilsētas dārzs. Kalna pakājē jau 100 gadus atrodas pati nozīmīgākā sabiedriskā celtne – Tautas nams.

Austrumu pusē ir augstākā virsotne – Tiguļkalns. Nosaukums glabā senu latviešu rentnieku māju vārdu, to vietā uzceltā barona Firksa pilī 20. gs. pirmajā pusē bija ģimnāzija, tagad – novada muzejs.

„Leču” mājas vēl aplūkojamas, bet kādreiz varenās saimniecības laukos atrodami vairāki pakalni, kas it kā saplūst ar Ķēniņkalna masīvu. Par Leču kalniņu pieņemts saukt to, kura virsotnē ir piemineklis 1905. gada revolūcijas cīnītājiem. Līdzās atrodas Talsu Valsts ģimnāzija.

Arī Vilkmuižkalns pie tāda paša nosaukuma ezera vārdu mantojis no senās Vilkmuižas. Ezers guvis ievērību ar vienu no bagātīgākajām kuršu ugunskapu vietām un priekšmetu atradumiem.

Ezera otrā krastā aplūkojamas stāvās Krievragkalna nogāzes. Kādreiz tur lepni slējās pareizticīgo dievnams. Kad apkārt esošo baznīcas zemi ieguva trūcīgākie pilsētnieki, plašāku teritoriju sasaistīja ar „krievu ticību” un šeit nedzīvojošiem krieviem.

Baznīckalnam un Dzirnavkalnam nav atdalošas ielejas. Pirmais joprojām pazīstams pēc luterāņu dievnama ēkas, bet dzirnavas nodedzinātas gandrīz pirms 100 gadiem.

Visbeidzot, Saules kalns – neliels pakalns pilsētas austrumu pusē. Nosaukums saprotams ļaudīm, kuri no pilsētas puses ziemas saulgriežos novēro saullēktu. [https://pelecalasitava.lv/devini-talsu-pakalnu-stasti/]